Apgabaltiesu darbības atjaunošana un valsts nepārtrauktības princips

I

Šogad atzīmējam trīsdesmit piecus gadus kopš 1990.gada 4.maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kas iezīmēja valsts neatkarības atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības pamata. Un šogad aprit trīsdesmit gadi kopš apgabaltiesu un Senāta darbības atjaunošanas, kas apstiprināja, ka arī tiesu sistēmas pamatā ir tā pati atjaunošanas ideja un valsts nepārtrauktības princips.

II

Valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīna jeb princips ir visas Latvijas valsts un tiesiskās sistēmas pamatā. Kā teicis Aivars Endziņš, „Latvijas valsts kontinuitāte [..] ir mugurkauls visam Latvijas konstitucionālo tiesību organismam”.

Valsts nepārtrauktības princips nozīmē, ka Latvijas Republika pastāv nepārtraukti kopš proklamēšanas 1918.gada 18.novembrī. Latvijas tiesiskās sistēmas pamatnorma, kas pasludināta 1918.gada 18.novembrī, nekad nav zaudējusi savu spēku. Arī 50 okupācijas gados Latvijas Republika ne uz brīdi neizbeidza savu eksistenci.

1990.gada 4.maija deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un 1991.gada 21.augusta konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” neveidoja jaunu valsti – Latviju 2.0 vai otro republiku, kas būtu arī Latvijas PSR pēctece, bet atjaunoja vienmēr pastāvošās Latvijas Republikas neatkarību, pārtraucot padomju okupāciju. Suverēns – Latvijas tauta – atguva savu brīvību un valsti, tiesiskajā un sociālajā realitātē atjaunojot 1918.gada 18.novembrī proklamēto Latvijas Republiku un tās pamatnormu.

III

Kā uzsvērusi Ineta Ziemele, valsts kontinuitāte nav tikai skaists politisks lozungs, valsts vēstures jautājums vai ārpolitikas arguments. Valsts nepārtrauktība ir konstitucionālās realitātes elements, kurš valsts īstenotajai politikai nosaka konkrētu tiesisku ietvaru ar noteiktām praktiskām konsekvencēm.

Viens no šādiem pienākumiem valsts nepārtrauktības ietvarā ir ne vien pašas valsts kā tādas, bet visu tās elementu – teritorijas, pilsoņu kopuma, valsts varas organizācijas un suverenitātes – nepārtrauktība. Tāpat valstij juridiski saistošas un turpināmas ir tās saistības, ko tā uzņēmusies vai garantējusi. Neatkarības atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības pamata valsts nesāk no baltas lapas. Valsts nepārtrauktība ir jāpierāda, jāpasludina, un tai arī jātiek atzītai.

IV

Valsts institūciju konstitucionālā sistēma, valsts iekārta ir viens no valsts elementiem, kurā jābūt nodrošinātai un skaidri redzamai valsts nepārtrauktībai.

Latvijas gadījumā mēs to redzam ļoti labi politisko institūciju struktūrā. Pēc Satversmes darbības atjaunošanas tika ievēlēta 5.Saeima, nevis vēlreiz pirmā. Valsts prezidentu un ministru prezidentu uzskaitījumā mūsu laika politiķi seko vienā laika līnijā ar starpkaru periodu. Ārlietu dienests darbojies nepārtraukti visu okupācijas laiku, un to atspoguļo ārlietu dienesta vēsture. Lai pastiprinātu valsts reālu esību arī okupācijas laikā, Rīgas pils un Saeima izceļ Paulu Kalniņu un Jāzepu Rancānu kā Latvijas valsts augstākās amatpersonas okupācijas laikā.

V

Neatkarīga tiesu vara, kā to paredz Satversme un likums „Par tiesu varu”, ir viena no trijām valsts varām un obligāts demokrātiskas tiesiskas valsts struktūras elements. Arī šajā varas zarā darbojas valsts nepārtrauktības princips, un tas pēc 1990.gada 4.maija noteica savas prasības attiecībā uz tiesu sistēmas organizāciju.

No vienas puses, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija jāatjauno Latvijas tiesu sistēma atbilstoši Satversmei un valsts nepārtrauktības principam. Tāda, kāda tā bija pirms okupācijas, nevis okupācijas laikā.

No otras puses, 50 gadi bija ilgs laiks, kas bija nesis būtiskas pārmaiņas un attīstību tiesību izpratnē un sabiedrības dzīvē. Notikušās pārmaiņas nevarēja ignorēt, bet tas bija jāņem vērā un jāpārņem.

Satversmes tiesa arī ir atzinusi, ka laiks nestāv uz vietas un valsts nepārtrauktība nav mehāniska un automātiska atgriešanās 1940.gadā. Atjaunojot neatkarību, jāņem vērā, ka laiks ir gājis uz priekšu un Eiropas demokrātijas, kontinentālās Eiropas tiesību saime un Rietumu tiesību tradīcija nav stāvējusi uz vietas un gaidījusi mūs. Mums bija jāatgūst ne vien zaudētais, bet arī jāiedzen attīstībā iekavētais.

Likuma „Par tiesu varu” autoriem bija sarežģīts uzdevums – gan atjaunot vēsturisko tiesu sistēmu, Satversmes standartu un tiesību tradīciju, gan ņemt vērā pusgadsimtā notikušo attīstību šajā jomā Eiropā un pasaulē, gan reaģēt uz reālo situāciju sabiedrībā. Tas bija liels izaicinājums, un mēs tiesu varā redzam vairāk inovāciju kā Saeimas, Valsts prezidenta vai Ministru kabineta atjaunošanā.

Likums „Par tiesu varu” paredzēja pamatīgu tiesu reformu – pakāpenisku Senāta, tiesu palātu un apgabaltiesu atjaunošanu. Ar šo lēmumu tika atjaunota arī tiesvedības filozofija un procesuālā domāšana ar apelācijas un kasācijas iespēju tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanā. Tātad tā nebija tikai formāla institūciju atjaunošana; tā bija tiesas spriešanas izpratnes un procesuālas struktūras atjaunošana.

VI

No likuma „Par tiesu varu” pieņemšanas 1992.gada 15.decembrī līdz apgabaltiesu darbības atjaunošanai pagāja daudz laika. Apgabaltiesas reāli darbu atsāka tikai 1995.gada 31.martā. Cerēts bija ātrāk, lēmumā par likuma „Par tiesu varu” spēkā stāšanās kārtību Augstākā padome optimistiski noteica kā termiņus nepieciešamo grozījumu izstrādei un telpu piešķiršanai 1993.gada 1.janvāri un 1993.gada 1.jūliju.

Tomēr lietas nevedās tik raiti, kā cerēts. Augstākās padomes pilnvaru laikā sāktais netika pabeigts, un darbu nācās turpināt jau 5.Saeimas pilnvaru laikā pēc Satversmes darbības atjaunošanas pilnā apjomā. Vēl 1994.gada 31.oktobrī avīzē tika konstatēts, ka apgabaltiesām bija jāsāk darboties 1994.gada 1.oktobrī, bet termiņš izrādījies nereāls. Attiecīgā raksta virsraksts bija izteiksmīgs: „Eksministrs Vīnē, Latvijas tiesu sistēmā juceklis”.

Paveicamo darbu līdz apgabaltiesu atjaunošanai bija daudz. Vajadzēja pieņemt vajadzīgo likumu grozījumu pakotni, vajadzēja tiesnešus, tiesu personālu, telpas un nodrošinājumu. Trūka nepieciešamais finansējums, un arī sabiedrībā un politiķu vidū tika apgūta izpratne par to, ko īsti demokrātiskā tiesiskā valstī nozīmē tiesu neatkarības princips.

Par spīti visam, tiesu reforma tika īstenota. Ja mēs raugāmies uz apgabaltiesu darbības atjaunošanu, no valsts nepārtrauktības viedokļa simboliska ir teju personiska, uzvārdu nepārtrauktība. Pēdējā dienā pirms okupācijas Valsts prezidenta pienākumus pildīja Ulmanis un tieslietu ministrs bija Apsītis. 1995.gada 31.martā, kad apgabaltiesas atsāka savu darbību, Rīgas pilī atkal bija Ulmanis un tieslietu ministrs – Apsītis.

Tolaik Romānu Apsīti Mārtiņš Ķibilds simboliski nodēvēja par „Latvijas tieslietu sistēmas otro Apsīti”. Savā intervijā kā ministrs Romāns Apsītis teica, ka gribētu, lai viņam izdodas virzīt tiesu reformu un nostiprināt tiesu varas prestižu. Atskatoties uz aizvadītajiem trīsdesmit gadiem, varam teikt, ka tas būs sanācis. Lielā mērā – pateicoties visiem, kas praktiski īstenoja reformas, ieviesa tās dzīvē, godprātīgi darīja savu darbu un darīja daudz vairāk nekā prasa amata apraksts vai likums.

Atjaunot ir grūtāk nekā izveidot, celt no jauna. Atjaunojot mums ir vēsturiskā pieredze par to, kas ir zaudēts,  romantisks sentiments par to, kā arī psiholoģisks spiediens un atbildība sasniegt to pašu, izdarīt vēlreiz un atgūt zaudēto.

Šogad – apgabaltiesu darbības atjaunošanas trīsdesmitgadē – ir pamats just gandarījumu par paveikto un svinēt svētkus. Mums ir, ar ko pamatoti būt lepniem. Tiesu darbības atjaunošana nav tikai likuma grozījums vai tehniska nosaukumu maiņa. Tas prasa arī juridiskās domāšanas un tiesību kultūras atjaunošanu, iepriekšējās pieredzes apzināšanu un veidošanu tālāk uz priekšu vienā nepārtrauktā taisnīguma asī.

Šajā ziņā apgabaltiesu un reizē apelācijas instances tiesas darbības atjaunošana apstiprināja un vizualizēja valsts nepārtrauktību, ka arī tiesu sistēmu mēs atjaunojam, nevis saglabājam okupācijas laika rāmi vai veidojam pilnīgi no jauna, uz Latvijas tiesību tradīcijai svešiem pamatiem.

VII

Rīgas apgabaltiesa atjaunošanas kontekstā starp apgabaltiesām ir īpaša.

Pirmkārt, tās darbība atjaunota vēsturiskajā tiesas ēkā, kas Rīgā ir Jāņa Fridriha Baumaņa projektēta un izlolota, veidota kā pavisam īsta tiesu pils no sākta gala, vēl pirms Latvijas Republikas proklamēšanas.

Otrkārt, Rīgas apgabaltiesa ir teju vienīgā, kurai pēc darbības atjaunošanas nav mainīts nosaukums. Jo toreiz jau bija Liepājas un Jelgavas apgabaltiesas, nevis Kurzemes un Zemgales apgabaltiesas. Tiesa – pirmsākumos bija arī Latgales apgabaltiesa, bet to 1934.gadā pārsauca par Daugavpils apgabaltiesu. Tāpat 1918.gada 5.decembrī izveidotās Rīgas apgabaltiesas darbība 1993.gada 31.martā tika atjaunota divās atsevišķās tiesās – šo tiesu turpina kā šodienas Rīgas apgabaltiesa, tā arī Vidzemes apgabaltiesa, kura atsevišķi nebija veidota starpkaru periodā.

Treškārt, tieši Rīgas apgabaltiesas darbības atjaunošana sākta kā pirmā, Saeimai vēl 1994.gada 30.martā ieceļot Jāni Muižnieku par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju. Citu apgabaltiesu priekšsēdētāji tika iecelti 1995.gada janvārī un februārī.

Vēsturiskajā kontekstā te gribētu izcelt arī Rīgas apgabaltiesas paveikto darbu savas vēstures apzināšanā un apkopošanā. Te īpaši jāpiemin gan tiesas muzejs, gan arī publikācijas un videomateriāli. Ir pareizi apzināties, ka tiesas vēsture ir ne vien daļa no Latvijas tiesiskās sistēmas vēstures, bet vienlaikus arī būtiska Latvijas vēstures daļa. Ja vēsturiskās liecības, atmiņas un artefakti netiks vākti un uzkrāti, daudz kas aizmirsīsies un mūsu vēstures stāsts būs nepilnīgs.

VIII

Valsts nepārtrauktības ideja ir tuva latviešu kultūrai un mentalitātei. Mēs visi zinām teiksmu par nogrimušo Burtnieku pili Pumpura Lāčplēsī vai Ausekļa Gaismas pili – ka kādā brīdī zudušais augšāmcelsies un būs iespēja atgūt labos laimīgos laikus. Ne velti senators (pirms tam arī Rīgas apgabaltiesas loceklis un priekšsēdētāja biedrs) Mintauts Čakste trimdā valsts nepārtrauktības principu skaidroja tieši ar gaismas pils metaforu – ka valsts ir nogrimusi okupācijas varā, bet nav zaudēta – to var un vajag celt atpakaļ dienasgaismā.

Šogad mēs svinam savas valsts un tiesiskās sistēmas svētkus – aprit 35 gadi kopš neatkarības deklarācijas un 30 gadi kopš apgabaltiesu un arī Senāta darbības atjaunošanas. Tas paveikts ar šo lielo notikumu veidotāju kopīgiem spēkiem un ticību Latvijai. Kā lielā dziesmu svētku kopkorī katrs savā laikā ir pielicis vajadzīgo spēku, gudrību un mīlestību, lai augšāmceltos gaismas pils. Un šodien to varam ar prieku un pateicību svinēt.

Aivaram Endziņam toreiz žurnālisti vaicāja – ko parastie cilvēki iegūs no tiesu reformām un smalkajām tiesām, kas prasa naudu. Viņš atbildēja vienkārši: „Ja valstī būs sakārtota tiesību sistēma un vienveidīga Satversmes un likumu izpratne, no tā iegūs katrs."

Tāds ir arī tiesu uzdevums – aizsargāt ikviena tiesības, nodrošināt taisnīgumu un pareizi piemērot tiesības, lai tiesiska valsts būtu sociāla realitāte un pierasta ikdiena. Tādu Latvijas tiesisko sistēmu mēs gribējām atjaunot, un tāda ir sasniegta. Bet valsts un tiesiskā sistēma nekad nav pabeigta un gatava. Darbs ir jāturpina visiem kopā.