Krimināllietu departaments
Ar tulkošanu saistīto procesuālo izdevumu piedziņa kriminālprocesā
SKK40/2025 un SKK47/2025. Senāts vērtēja, vai no notiesātā ir piedzenami procesuālie izdevumi par tulka darbu kriminālprocesā.
Senāts norādīja, ka personām, kuras procesa virzītājs iesaistījis kriminālprocesā, tulka palīdzība ir nodrošināma bez atlīdzības, neprasot atlīdzināt ar to saistītos izdevumus arī no notiesātā. Turklāt izņēmums no vispārīgā noteikuma par procesuālo izdevumu piedziņu no notiesātā ir interpretējams plaši – izdevumi par tulka vai tulkotāja pakalpojumiem, neatkarīgi no to veida (mutisks vai rakstisks tulkojums) un personas statusa (tulkojums nodrošināts apsūdzētajam, lieciniekam vai citai kriminālprocesā iesaistītai personai), nav piedzenami no notiesātā. Šos izdevumus sedz valsts, ja vien tiesību normas izņēmuma kārtā neparedz citādi.
Uzliekot pienākumu samaksāt procesuālos izdevumus par tulka darbu, kas radušies kriminālprocesā pret viņu, notiesātajam faktiski tiek liegtas Kriminālprocesa likuma 11.panta otrajā daļā viņam paredzētās tiesības bez atlīdzības izmantot tulka palīdzību.
Soda noteikšana par ideālā kopībā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem
SKK26/2025. Senāts izskaidroja, kā nosakāms sods par ideālā kopībā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem.
Pirmās instances tiesa apsūdzēto atzinusi par vainīgu pēc Krimināllikuma 262.panta pirmās daļas un 312.panta otrās daļas, proti, par transportlīdzekļa vadīšanu bez vadīšanas tiesībām, atrodoties alkohola ietekmē, kā arī par izvairīšanos no tiesību ierobežošanas soda izciešanas. Apelācijas instances tiesa atcēla pirmās instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam noteikto sodu, jo secināja, ka pirmās instances tiesa nepamatoti apsūdzībā pēc Krimināllikuma 312.panta otrās daļas par atbildību pastiprinošu apstākli saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 12.punktu atzinusi to, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts alkohola ietekmē.
Senāts uzsvēra, ka ideālā kopībā izdarīti noziedzīgie nodarījumi ir patstāvīgi noziedzīgi nodarījumi un atbilstoši likuma regulējumam par katru nosakāms sods, ievērojot soda noteikšanas vispārīgos principus. Soda mēru ietekmējošie apstākļi nosakāmi katram ideālā kopībā izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam, ievērojot to, ka par atbildību pastiprinošu apstākli atbilstoši Krimināllikuma 48.panta ceturtajai daļai nav atzīstams tāds apstāklis, kurš Krimināllikumā paredzēts kā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme.
Ja noziedzīgo nodarījumu ideālo kopību veido noziedzīgie nodarījumi pēc Krimināllikuma 262.panta pirmās daļas un 312.panta otrās daļas, noziedzīgā nodarījuma izdarīšana alkohola ietekmē var tikt atzīta par atbildību pastiprinošu apstākli, nosakot sodu pēc Krimināllikuma 312.panta otrās daļas, jo noziedzīgā nodarījuma izdarīšana alkohola ietekmē nav iekļauta Krimināllikuma 312.panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgā nodarījuma sastāvā.
Slepkavība pastiprinošos apstākļos (Krimināllikuma 117. pants)
SKK-176/2025 un SKK-[A]/2024. Senāts sniedza Krimināllikuma 117.panta 2., 4. un 5.punktā paredzēto slepkavību kvalificējošo pazīmju skaidrojumu.
Noslepkavota persona, vainīgajam apzinoties, ka tā ir bezpalīdzības stāvoklī (Krimināllikuma 117.panta 2.punkts).
Lietā SKK176/2025 Senāts, atsaucoties uz judikatūrā iepriekš izteikto atziņu, uzsvēra, ka, lai personu atzītu par vainīgu Krimināllikuma 117.panta 2.punktā paredzētās slepkavības izdarīšanā, tiesai jākonstatē, pirmkārt, ka cietušais objektīvi atradies bezpalīdzības stāvoklī (objektīvais kritērijs), otrkārt, ka vainīgais apzinājies cietušā atrašanos bezpalīdzības stāvoklī (subjektīvais kritērijs). Ar Krimināllikuma 117.panta 2.punktā norādīto bezpalīdzības stāvokli tiek saprasta personas atrašanās tādā fiziskā vai psihiskā stāvoklī, kas liedz tai iespēju saprast ar viņu izdarīto darbību raksturu un nozīmi un līdz ar to izrādīt jebkādu pretestību vardarbībai vai arī, saprotot to, nodrošināt sev aizsardzību.
Izskatāmajā lietā Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa pamatoti konstatējusi gan Krimināllikuma 117.panta 2.punktā paredzētās slepkavības kvalificējošās pazīmes objektīvo, gan subjektīvo kritēriju.
Apelācijas instances tiesa atzinumu par to, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā cietusī atradās bezpalīdzības stāvoklī, pamatojusi gan ar viņas vecumu – 92 gadi, gan norādījusi arī uz vecuma nevarību, kas liedza cietušajai nodrošināt sev aizsardzību. Savu atzinumu tiesa pamatojusi ar cietušās radinieces liecībām, ka cietusī vecuma dēļ nespēja sevi pilnībā aprūpēt, jo viņai bija nepieciešama palīdzība gan pārtikas sagādē, gan mājokļa uzkopšanā. Turklāt, atsaucoties uz notikuma vietas apskates protokolā fiksētajām ziņām, tiesa norādījusi, ka notikuma vietā nekādas cīņas pēdas nav konstatētas, kas apstiprina, ka noziedzīgā nodarījuma laikā cietusī vērā ņemamu pretošanos apsūdzētajam nav izrādījusi.
Apelācijas instances tiesa arī atzinusi, ka noziedzīgā nodarījuma laikā apsūdzētais apzinājās, ka cietusī atrodas bezpalīdzības stāvoklī. Pamatojoties uz liecinieku un paša apsūdzētā liecībām, tiesa norādījusi, ka cietusī apsūdzētajam bija labi pazīstama, līdz ar to apsūdzētais apzinājās, ka vardarbīga uzbrukuma gadījumā viņa sava vecuma un fiziskā stāvokļa dēļ nebūs spējīga pretoties.
Lietā SKK-[A]/2025 Senāts atzina, ka Krimināllikuma 117.panta 2.punktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse var izpausties arī kā bezdarbība, ko persona pieļāvusi, atstājot jaundzimušu bērnu bezpalīdzības stāvoklī un nesniedzot primāro aprūpi, kā rezultātā iestājusies jaundzimušā nāve, ja šai personai bija pienākums novērst jaundzimušā bērna nāves iestāšanos un viņa varēja to izdarīt.
Lai norobežotu Krimināllikuma 117.panta 2.punktā paredzēto slepkavību no Krimināllikuma 141.panta otrajā un 2.1 daļā paredzētās personas apzinātas atstāšanas bez palīdzības, ir jāvērtē noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse, proti, kādu rezultātu apsūdzētā persona vēlējusies sasniegt, pieļaujot bezdarbību pret jaundzimušo.
Slepkavība, ja tā izdarīta ar sevišķu cietsirdību (Krimināllikuma 117.panta 4.punkts)
Lietā Nr. SKK-176/2025 Senāts uzsvēra, ka sevišķa cietsirdība Krimināllikuma 117.panta 4.punkta izpratnē ir juridiska kategorija, ko konstatē tiesa, pamatojoties uz juridiskajiem un medicīniskajiem kritērijiem.
Lai personu atzītu par vainīgu slepkavības, kas izdarīta ar sevišķu cietsirdību, izdarīšanā, jākonstatē gan pats sevišķas cietsirdības fakts (objektīvais kritērijs), gan arī vainīgās personas subjektīvā attieksme pret izvēlēto slepkavības veidu un paņēmieniem (subjektīvais kritērijs), proti, vainīgā apzināšanās, ka, atņemot citai personai dzīvību, šai personai vai tās tuviniekiem tiek sagādātas sevišķas ciešanas.
Izskatāmajā lietā Senāts atzina par pamatotu apelācijas instances tiesas atzinumu, ka apsūdzētā nodarījums nav kvalificējams pēc Krimināllikuma 117.panta 4.punkta kā slepkavība, kas izdarīta ar sevišķu cietsirdību.
Apelācijas instances tiesa norādījusi, ka mirušajai konstatēto miesas bojājumu daudzums pats par sevi nevar būt par pamatu secinājumam, ka slepkavība izdarīta ar sevišķu cietsirdību. Par pamatu šādam secinājumam nevar būt arī liecinieces liecības, ka viņa ir dzirdējusi skaļus cietušās kliedzienus, jo šāda cietušās reakcija ir adekvāta pret viņu vērstajam uzbrukumam. Ievērojot to, ka lielo daudzumu miesas bojājumu apsūdzētais nodarījis cietušajai tieši dzīvības atņemšanas procesā īsā laika posmā, apelācijas instances tiesa nav konstatējusi sevišķas cietsirdības faktu. Savukārt raksturojot apsūdzētā subjektīvo attieksmi pret izvēlēto slepkavības veidu, tiesa atzinusi, ka apsūdzētā nodoms, nodarot cietušajai konstatētos miesas bojājumus, bija pēc iespējas ātrāk iegūt viņas dzīvoklī esošo naudu un pamest dzīvokli, nevis sagādāt viņai sevišķas ciešanas.
Slepkavība, ja pēc tās izdarīta līķa apgānīšana (Krimināllikuma 117.panta 5.punkts)
Lietā SKK-[A]/2025 Senāts norādīja, ka darbības, kas saistītas ar līķa noglabāšanu, slēpšanu, aiznešanu, atstāšanu, pienācīgas apglabāšanas nenodrošināšanu, pašas par sevi, ja apsūdzētais nav iedarbojies uz līķi, nav uzskatāmas par līķa apgānīšanu Krimināllikuma 117.panta 5.punkta izpratnē.
Izskatāmajā lietā atbilstoši noziedzīgā nodarījuma aprakstam apsūdzētā nenoskaidrotos apstākļos iznīcināja jaundzimušā līķi, tādējādi to apgānot. Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka Krimināllikuma 117.panta 5.punktā paredzētā nozieguma motīvs saistīts ar vēlēšanos slēpt iepriekš izdarīto slepkavību. Tiesa norādījusi, ka zīdaiņa līķa noglabāšana vai atstāšana tikai viņai zināmā vietā un veidā, nenodrošinot pienācīgu apglabāšanu, vērtējama ne tikai kā amorāla un neētiska rīcība, bet arī kā līķa apgānīšana Krimināllikuma 117.panta 5.punkta izpratnē.
Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa lēmumā nav norādījusi tādas ziņas par faktiem, kas pamatotu noziedzīgā nodarījuma aprakstā norādīto, ka apsūdzētā ir iznīcinājusi līķi, to apgānot. Tādējādi tiesas apgalvojums lēmumā, ka apsūdzētās vainīgums Krimināllikuma 117.panta 5.punktā paredzētajā noziegumā ir pierādīts, nav pamatots, un motīvu izklāsts neļauj saprast, kā tiesa nonākusi pie šāda atzinuma.
Civillietu departaments
Tiesas izdevumu atlīdzināšana
SKC-23/2025. Senāts, izskatot lietu paplašinātā sastāvā, skaidroja jautājumu par trešo personu bez patstāvīgiem prasījumiem tiesībām uz tiesas izdevumu atlīdzināšanu.
Senāts konstatēja, ka Civilprocesa likuma 80.panta trešajā daļā norādītās personas bez patstāvīgiem prasījumiem, tāpat kā Civilprocesa likuma 78.panta pirmajā daļā norādītās trešās personas ar patstāvīgiem prasījumiem, var būt tiesību subjekts civilprocesā, kura tiesības vai pienākumus pret vienu no pusēm var skart spriedums lietā. Senāts no Civilprocesa likuma 78.panta otrās daļas kopsakarā ar 80.panta otro daļu secināja, ka trešajai personai bez patstāvīgiem prasījumiem ir visas puses procesuālās tiesības, izņemot Civilprocesa likuma 80.panta otrajā daļā norādītās, un ka šī tiesību norma ir iztulkojama kopsakarā ar Civilprocesa likuma 74.pantu, kas nosaka pušu tiesības un pienākumus. Senāts atzina, ka ar Civilprocesa likuma 80.panta otrajā daļā ietverto norādi „trešajām personām, kas nepiesaka patstāvīgus prasījumus, ir puses procesuālās tiesības un pienākumi” jāsaprot, ka trešajām personām bez patstāvīgiem prasījumiem piemīt Civilprocesa likuma 74.pantā ietvertais tiesību un pienākumu klāsts, tai skaitā šī panta otrās daļas 10.punktā norādītās tiesības pārsūdzēt tiesas spriedumus un lēmumus, un ka šīs tiesības ir īstenojamas Civilprocesa likuma 34.panta ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā, samaksājot valsts nodevu par pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzēšanu ar apelācijas sūdzību.
Senāts secināja, ka ne Civilprocesa likuma 41.pants, kas regulē pusēm radušos tiesas izdevumu atlīdzināšanu un kurā lietotie jēdzieni „puse”, „prasītājs” un „atbildētājs” skaidri norāda uz subjektiem, kuriem likumdevējs ir piešķīris tiesības uz attiecīgo izdevumu atlīdzināšanu, ne arī Civilprocesa likuma 79.panta otrā daļa, kas noteic, ka tiesas izdevumu atlīdzināšanas kontekstā trešās personas ar patstāvīgiem prasījumiem ir pielīdzināmas prasītājam, nenorāda uz trešo personu bez patstāvīgiem prasījumiem tiesības uz tiesas izdevumu atlīdzināšanu. Senāts atzina, ka šādas trešo personu bez patstāvīgiem prasījumiem tiesības nav izsecināmas no Civilprocesa likuma 80.panta otrās daļas normas, kas regulē šo personu tiesības un pienākumus, sistēmiskā kopsakarā ar Civilprocesa likuma 74.pantu.
Senāts konstatēja, ka trešo personu bez patstāvīgiem prasījumiem tiesības uz tiesas izdevumu atlīdzināšanu nav noteiktas Civilprocesa 74.panta otrajā daļā un tās neizriet arī no Civilprocesa likuma 74.panta otrās daļas 11.punktā ietvertās norādes uz „citām procesuālām tiesībām, kuras pusēm piešķirtas ar šo likumu”, jo Civilprocesa likums nepiešķir trešajām personām bez patstāvīgiem prasījumiem tiesības uz tiesas izdevumu atlīdzināšanu.
Senāts norādīja, ka jautājums par trešo personu bez patstāvīgiem prasījumiem tiesībām uz tiesas izdevumu atlīdzinājumu nesaraujami ir saistīts gan ar citu lietas dalībnieku pienākumu atlīdzināt tiesas izdevumus trešajai personai, gan trešās personas pienākumu atlīdzināt tiesas izdevumus citiem lietas dalībniekiem sev nelabvēlīga tiesas sprieduma gadījumā. Tāpat tas saistīts arī ar Civilprocesa likumā neregulētu situāciju, kad trešā persona procesā tikusi iesaistīta nepamatoti.
Senāts lēma, ka šādos apstākļos trešo personu bez patstāvīgiem prasījumiem tiesības uz tiesas izdevumu atlīdzināšanu un ar to nesaraujami saistīto tiesisko regulējumu nevar radīt tiesību tālākveidošanas ceļā, jo šajā aspektā nav konstatējama „likuma plānam pretēja likuma nepilnība” jeb likuma robs. Tādējādi trešo personu bez patstāvīgiem prasījumiem tiesības saņemt tiesas izdevumu atlīdzinājumu, atbilstoši varas dalīšanas un demokrātiskās leģitimācijas kompetences ietvaram, tiesībpolitiskā procesā jāizstrādā likumdevējam.
SKC-433/2025. Senāts lēmumā atbildēja uz jautājumu par tiesas izdevumu piedziņu, izbeidzot tiesvedību pret zvērinātu tiesu izpildītāju celtā prasības lietā, ja no iepriekšējā, amatu atstājušā tiesu izpildītāja pienākušos naudas līdzekļus viņš prasītājam no savas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ varējis samaksāt pēc prasības pret viņu celšanas. Senāts konstatēja, ka Civilprocesa likuma 41.panta, kura pirmās daļas pirmajā teikumā ietverts vispārīgs princips, ka tiesas izdevumu atlīdzināšana paredzēta tai pusei, kura prāvu vinnējusi, mērķis ir novērst situācijas, kurās nepamatoti aizskartā persona cieš izdevumus par savu tiesību aizsardzību tiesā, un nodrošināt, ka puse, kas nepamatoti izvairījusies no citas personas tiesību ievērošanas, nes ar šādu rīcību saistītos tiesas izdevumus, kas plašākā izpratnē uzskatāmi par aizskartās puses zaudējumiem. Šis mērķis tiek sasniegts, ja izdevumi par tiesvedības procesu ir jāmaksā tam, kurš ir vainojams šo izmaksu radīšanā. Atbildētājam ir jācieš tiesas izdevumi, ja viņš devis iemeslu pamatotas prasības celšanai. Proti, ievērojot civilprocesā pastāvošo dispozitivitātes un sacīkstes principu, prasītājam jāpierāda, ka, pirmkārt, prasījumus atbildētājs apmierinājis pēc prasības celšanas un, otrkārt, ka pēdējais to izdarījis labprātīgi. Senāts atzina, ka tādējādi, lai pareizi izlemtu jautājumu par tiesas izdevumu atlīdzināšanu, kad lietā izbeigta tiesvedība sakarā ar prasības atsaukšanu, ir jāizvērtē apstākļi, kuru dēļ prasība tika atsaukta, tostarp jānoskaidro, vai prasība tika labprātīgi apmierināta.
SKC-445/2025. Senāts lēmumā atbildēja uz jautājumu par ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanu atbildētājam situācijā, kad apelācijas instances tiesā prasība un viņa pretprasība apmierinātas daļēji. Senāts norādīja, ka atbilstoši judikatūrā dotajam Civilprocesa likuma 44.panta trešās daļas normas iztulkojumam atbildētājs var lūgt prasītājam atlīdzināt ar lietas vešanu saistītos izdevumus tikai tad, ja prasība noraidīta pilnīgi. Savukārt gadījumos, kad tiesa daļēji apmierinājusi prasību un piedzinusi kaut vai naudas izteiksmē pavisam niecīgu summu, atbildētājs nevar prasīt pārnest izdevumus advokāta palīdzības samaksai uz prasītāju, jo prasības daļēja apmierināšana apstiprina to, ka atbildētājs ir radījis prasītāja civilo tiesību aizskārumu un viņa vēršanās tiesā bijusi pamatota.
Senāts norādīja, ka šāds Civilprocesa likuma 44.panta trešās daļas normas iztulkojums attiecināms ne tikai uz prasību, bet arī uz pretprasību.
Prasības celšanas prekluzīvā termiņa nokavējuma jautājumi
SKC-[B]/2025. Senāts lēma par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanai noteiktā prekluzīvā termiņa tiesisko dabu un šī termiņa nokavējuma sekām, ja šāds nokavējums konstatēts lietas ierosināšanas vai iztiesāšanas stadijā. Senāts, skaidrojot Civillikuma 149.panta pirmajā daļā noteiktā divu gadu termiņa, kurā bērna mātes vīram jāceļ prasība, lai apstrīdētu paternitātes pieņēmumu, tiesisko dabu, norādīja, ka tas ir materiāltiesisks prekluzīvs termiņš, kas jau no tā izcelšanās brīža pastāv tikai ierobežotu laiku un beidzas līdz ar šī termiņa izbeigšanos, un attiecas uz neierobežotu personu loku, nevis noilguma termiņš. No seku viedokļa šādiem likumiskajiem termiņiem, kas aprobežo attiecīgo subjektīvo tiesību pastāvēšanu laikā, ir izšķirošs, absolūts un liktenīgs raksturs, un tie nav grozāmi, pat ja abas puses tam piekristu. Senāts secināja, ka prekluzīvs termiņš nav pārtraucams, apturams vai atjaunojams (izņemot atsevišķus, likumā speciāli atrunātus izņēmuma gadījumus), tādēļ tā nokavējums neatgriezeniski izbeidz prasības tiesības, un atzina, ka Civillikuma 149.panta pirmajā daļā noteiktā termiņa nokavējuma gadījumā bērna mātes vīram zūd tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu, un to nevar mainīt prasītāja arguments, ka bērna māte viņa prasību ir atzinusi.
Jautājumā par to, kāds nolēmums tiesai jātaisa, ja prasītājam nav prasības tiesību, Senāts norādīja, ka tiesas rīcība ir atkarīga no procesuālās stadijas, kurā konstatēts prasības celšanai materiāltiesiskā prekluzīvā termiņa nokavējums un attiecīgi ar to saistītais prasības tiesību zudums. Proti, ja prekluzīvā termiņa nokavējums tiek konstatēts prasības pieteikuma pieņemšanas un lietas ierosināšanas stadijā, tad tiesnesim jāpiemēro Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punkts, bet, ja prekluzīvā termiņa nokavējums tiek konstatēts lietas iztiesāšanas stadijā, tad tiesas rīcību noteic Civilprocesa likuma 223.panta 2.punkts. Senāts atzina, ka materiāltiesisko prekluzīvo termiņu nokavējuma gadījumos paternitātes lietās vienlīdz ir piemērojamas Senāta judikatūrā citu kategoriju lietās vairākus gadus pastāvīgi norādītais par nepieciešamību piemērot šīs Civilprocesa likuma normas. Līdz ar to, ja prekluzīvā termiņa nokavējums konstatēts apelācijas instances tiesā, tiesai saskaņā ar Civilprocesa likuma 223.panta 2.punktu jāpieņem lēmums par tiesvedības izbeigšanu, nevis jātaisa spriedums par prasības noraidīšanu.
SKC-361/2025. Senāts lēmumā atbildēja uz jautājumu par tiesību darba devējam celt prasību par darba līguma izbeigšanu ierobežojuma atbilstību taisnīgas tiesas principam un personas pamattiesībām uz taisnīgu tiesu, ja šādas prasības celšanai paredzētā prekluzīvā termiņa nokavējums izriet no tiesas lēmumu par atteikšanos pieņemt prasības pieteikumu un šī atteikšanās pamatota ar to, ka prasītājs nebija iesniedzis tiesai publiski pieejamu un ticamu informāciju no Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra vestā komercreģistra ierakstiem par tās valdes locekļiem un viņu tiesībām izdot pilnvaru sabiedrības pārstāvībai tiesā. Senāts, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, atzina, ka, vērtējot, vai darba devēja kā prasītāja ir ievērojusi Darba likuma 110.panta ceturtajā daļā paredzēto prekluzīvo termiņu prasības celšanai, tiesas pienākums ir izvērtēt apstākļus, kas var iespaidot (ietekmēt) prekluzīva termiņa iestāšanās fakta nodibināšanu, jo tiesiskā noteiktība un citi leģitīmi mērķi, kas bijuši termiņa noteikšanas pamatā, neizslēdz tiesas pienākumu apsvērt, vai konkrētajā gadījumā kādai personai piederošas pamattiesības ievērošana neņem virsroku pār materiālajā tiesību normā noteiktas procesuālās kārtības ievērošanu. Senāts vērsa uzmanību, ka, lai arī Civilprocesa likuma 85.panta otrā daļa nepārprotami nosaka juridiskās personas pienākumu iesniegt pierādījumus par personas pārstāvības tiesībām lietā, neuzliekot tiesai pienākumu meklēt šo informāciju, tiesai, ievērojot procesuālās ekonomijas principu, nav arī liegts šo informāciju iegūt pašai. Senāts, apsverot, ka tiesas pārāk formāla pieeja var tikt vērtēta kā tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums un ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir būtiska personu pamattiesība, kas nodrošina aizskarto tiesību efektīvu aizsardzību tiesā, aptver arī tiesību piemērošanas aspektu, proti, procesuālajiem noteikumiem jābūt piemērotiem atbilstoši paredzētā mērķa sasniegšanai, turklāt tā, lai šie noteikumi nesamērīgi neierobežotu personas tiesības uz lietas izskatīšanu pēc būtības un nepieļautu pārmērīgu formālismu, kas liegtu pieeju tiesai, atzina, ka tiesai, vērtējot prekluzīva termiņa iestāšanos, pašai būtu jāiegūst informācija no publiski pieejama reģistra ne tikai procesuālās ekonomijas principa, bet arī tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanai.
Administratīvo lietu departaments
Pašaizsargājošās demokrātijas princips kontekstā ar pulcēšanās brīvību
Šī brīža ģeopolitiskajos apstākļos, kad Krievija jau vairāku gadu garumā īsteno karu Ukrainā, tiesiskajā telpā ir aktualizējies jautājums par jēdziena „pašaizsargājošā demokrātija” mērķi un izpratni. Arī Senāts, izskatot lietas, kas saistītas ar valsts pastāvēšanai būtisko vērtību un interešu apdraudējuma iespējamību, ir pievērsies šī jēdziena skaidrošanai.
SKA-112/2024. Šīs lietas 2024.gada 25.novembra spriedumā Senāts pirmo reizi sniedza jēdziena „pašaizsargājošā demokrātija” skaidrojumu. Senāts norādīja, ka tiesiska un demokrātiska valsts ir institūcija, kuras pastāvēšanas viens no mērķiem ir cilvēka tiesību un brīvību aizsardzība. Tādēļ atsaukšanās uz cilvēktiesībām un brīvībām nav pieļaujama, lai iznīcinātu demokrātiju, lai vājinātu un iznīcinātu demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības. Demokrātiskas iekārtas stabilitāti un efektivitāti garantē „pašaizsargājošās demokrātijas” koncepcija, kas pastāv līdzās un ir līdzsvarojama ar cilvēku individuālajām tiesībām.
SKA-135/2024. Gan spriedumā lietā SKA-112/2024, gan lietā SKA-135/2024 Senāts „pašaizsargājošās demokrātijas” principam pievērsās pulcēšanās brīvības aspektā. Abās lietās Senātam bija jārod atbilde uz jautājumu, vai konkrētajās situācijās pašvaldības aizliegums personas pieteiktai sapulcei ir bijis tiesisks. Proti, lietās izskatāmajos gadījumos pašvaldība bija liegusi rīkot sapulci, jo pēc patiesā sapulces rīkotāja izpētes un viņa iepriekšējo aktivitāšu izvērtēšanas tika secināts, ka tās atbilst Krievijas politikai un sapulces rīkošana var apdraudēt Latvijas demokrātisko iekārtu. Senāts abās lietās atzina, ka leģitīmie mērķi – valsts neatkarības, demokrātiskās iekārtas un valsts drošības aizsardzība, kas ir arī „pašaizsargājošās demokrātijas” koncepcijas pamatā, – var būt pamats pulcēšanās brīvības ierobežošanai. Tāpat arī abās minētajās lietās Senāts skaidroja pulcēšanās brīvības ierobežojumu Latvijas politiskajā un ģeopolitiskajā kontekstā. Proti, Senāts norādīja, ka darbība, kura saskan ar Krievijas agresīvās politikas interesēm un tās ietvaros izmantotajiem instrumentiem, var paaugstināt Latvijas valsts suverenitātes, teritoriālās neaizskaramības un demokrātiskās iekārtas apdraudējumu – gan veicinot sabiedrības šķelšanos, gan palielinot varbūtību tautiešu politikas izmantošanai valsts suverenitātes, teritoriālās neaizskaramības un demokrātiskās iekārtas apdraudējuma gadījumā. Apstākļos, kad Krievija realizē agresiju pret citām valstīm, Latvijai savas valsts suverenitātes, teritoriālās integritātes un demokrātiskās iekārtas saglabāšanai ir īpaši rūpīgi jāattiecas pret to, ka varētu tikt radīta augsne līdzīgiem agresiju pamatojošiem viedokļiem vai citādi veicināta agresijas atbalstīšana. Tādējādi var būt samērīgi ierobežot pulcēšanās brīvību, ja nerodas šaubas, ka pieteiktais gājiens sniegtu platformu sabiedrību šķeļošu un Krievijas agresiju vai to pamatojošo naratīvu atbalstošu viedokļu paušanai.
SKA-12/2025. Arī šajā 2025.gada 6.marta spriedumā Senātam bija jārisina ļoti līdzīga strīdus situācija, un tas skaidroja „pašaizsargājošās demokrātijas” konceptu saistībā ar tiesībām uz pulcēšanās brīvību. Papildus tam Senāts vērsa uzmanību uz to, ka situācijā, kad pastāv liela iespējamība, ka sapulce radītu platformu Krievijas agresijas attaisnošanai un kara noziegumu slavināšanai, ir samērīgi liegt sapulces rīkošanu. Šādā situācijā sapulces rīkošana ir liedzama, lai tā neradītu vidi Latvijas demokrātisko vērtību un demokrātiskās iekārtas aizskārumam un platformu tādu noziedzīgu nodarījumu īstenošanai, par kuriem atbildība paredzēta arī Krimināllikuma 74.1pantā.
Secināms, ka būtiskākais, uz ko Senāts vērsa uzmanību visās minētajās lietās, ir tas, ka pieteiktās pulcēšanās un tās iespējamā ierobežošanas pamata novērtēšanā ir jāņem vērā nevis formāli gājiena pieteikumā norādītie, bet gan patiesie apstākļi. Tikai tā ir iespējams novērtēt, kāds varētu būt pieteiktās pulcēšanās mērķis un iespējamais apdraudējums aizsargātām interesēm. Turklāt gan Latvijas Republikas Satversmes 103.pants, gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pants ietver norādi uz to, ka aizsargāta tiek tikai un vienīgi miermīlīga pulcēšanās brīvība. Tādējādi nav pieļaujama tādas sapulces rīkošana, kuras patiesais mērķis ir radīt platformu Latvijas valsts pastāvēšanai būtisko vērtību un interešu apdraudēšanai un Krievijas agresijas slavināšanai.
Atšķirīgas attieksmes pret Krievijas Federācijas pilsoņiem pieļaujamība uzturēšanās atļauju izsniegšanā
SKA-417/2025. Rīcības sēdes lēmumā Senāts pievērsās jautājumam par atšķirīgas attieksmes pieļaujamību pret Krievijas Federācijas pilsoņiem uzturēšanās atļauju izsniegšanā. Personām iepriekš bija izdota termiņuzturēšanās atļauja saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi Latvijā. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde atteica pieteicējiem izdot atkārtotu termiņuzturēšanās atļauju, jo pieteicēji bija lūguši izsniegt atkārtotu termiņuzturēšanās atļauju, pamatojoties uz Imigrācijas likuma 23.panta pirmās daļas 29.punktu, taču kopš 2022.gada grozījumiem Imigrācijas likumā Krievijas Federācijas pilsoņiem ir tiesības pieprasīt termiņuzturēšanās atļauju tikai šā likuma 23.panta trešajā, sestajā un septītajā daļā un 23.1pantā minētajos gadījumos.
Ar rīcības sēdes lēmumu Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību šajā lietā un lēmumā uzsvēra judikatūrā jau iepriekš skaidroto par Imigrācijas likuma 23.1panta intertemporālo piemērojamību kopsakarā ar attiecīgo likuma grozījumu mērķi. Proti, likumdevējs minētajam regulējumam piešķīris tūlītēju spēku. Līdz ar to Imigrācijas likuma 23.1pantā ietvertais regulējums ir piemērojams arī tajos gadījumos, kad administratīvais process iestādē uzsākts pirms šīs tiesību normas spēkā stāšanās un pabeigts pēc tam, turklāt Imigrācijas likumā nav paredzēti atsevišķi pārejas noteikumi attiecībā uz 23.1panta piemērošanu. Tas atbilst likumdevēja gribai padarīt tiesisko regulējumu stingrāku un vairāk nepieļaut termiņuzturēšanās atļauju pagarināšanu Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi Latvijā.
Taču pats būtiskākais, ko Senāts šajā rīcības sēdes lēmumā atzina, ir tas, ka uzturēšanās atļauju izsniegšanas liegšana Krievijas Federācijas pilsoņiem, pamatojoties uz nekustamā īpašuma iegādi Latvijā, ir valsts autonoma politiska izšķiršanās, kas ir pamatota ar valsts drošības apsvērumiem konkrētā ģeopolitiskā situācijā (sakarā ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā). Izvērtējot, vai ir pieļaujama atšķirīga attieksme pret noteiktu personu grupu, būtiski ir tas, vai šādai attieksmei ir saprātīgs un objektīvs pamatojums. Proti, atšķirīga attieksme pret Krievijas Federācijas pilsoņiem ir pamatota ar valsts drošības apsvērumiem konkrētā ģeopolitiskā situācijā. Apstākļos, kad Latvijas kaimiņvalsts Krievija veic karadarbību Ukrainā, pieļaujot brutālus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus, nav nekāda pamata uzskatīt, ka atšķirīga attieksme pret Krievijas Federācijas pilsoņiem attiecībā uz to uzturēšanos Latvijā ir pamatota vien ar vispārīgiem drošības apsvērumiem. Tie ir konkrētos apstākļos balstīti apsvērumi. Lai novērstu iespējamos draudus valsts drošībai, kas var izcelties no agresorvalsts pilsoņu uzturēšanās Latvijā, valstij nav jāpamato, vai un kā tieši katrs individuāls Krievijas Federācijas pilsonis, kurš vēlas uzturēties Latvijā, faktiski apdraud valsts drošību.
Rīcības sēdes lēmumā lietā SKA-417/2025 izteiktās atziņas ir īpaši svarīgas joprojām sarežģītajā šī brīža ģeopolitiskajā situācijā. Lēmumā Senāts gan atkārtojis jau judikatūrā skaidroto par Imigrācijas likuma 23.1panta intertemporālo piemērojamību kopsakarā ar attiecīgo likuma grozījumu mērķi, gan arī skaidrojis atšķirīgas attieksmes pieļaujamību pret Krievijas Federācijas pilsoņiem uzturēšanās atļauju izsniegšanā.
Apkopojumu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomniece Kristīne Ivulāne,
konsultantes Evita Frīdentāle un Annija Lazdiņa
QR
