Latvijas izaicinājumi, atgriežoties demokrātiskajā pasaulē

1990.gada 4.maija deklarācijas vēsturiskā nozīme

I

1990.gada 4.maija deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” saturiski ir iederīga Baltijas valstu kopējā kontekstā. Vienlaikus tā ir visplašāk izstrādātā un konceptuāli pietiekama kā neatkarības atjaunošanas konstitucionāli tiesiskais pamats. Tāpat 1990.gada 4.maija deklarācija ir nozīmīgs Latvijas konstitucionālo tiesību dokuments un nu jau valstiskuma vēstures artefakts. Ar tās saturu, tapšanas gaitu un pieņemšanu, kā arī pēcāku piemērošanu varam pamatoti būt lepni.

II

1990.gada 4.maija deklarācija nodrošināja neatkarības un demokrātiskas tiesiskas valsts atjaunošanu, pāreju uz tirgus ekonomiku un atgriešanos Rietumos un Eiropā. Lai gan, iespējams, šajās jomās varēja izdarīt vairāk, ātrāk un labāk, pats būtiskākais, ka netika pieļautas rupjas kļūdas un aplamības. Pats būtiskākais tika definēts un panākts – neatkarības atjaunošana uz valsts nepārtrauktības pamata, dalība Eiropas Savienībā un NATO. Pat sākotnējais nokavējums reformās tika iedzīts. Ņemot vērā sliktās starta pozīcijas pēc piecdesmit okupācijas gadiem, panākts ir ļoti daudz. Trīsdesmit piecus gadus pēc neatkarības atjaunošanas, ievērojot arī neliberālo demokrātiju attīstību Centrāleiropā, Baltija ir labs demokrātiskas tiesiskas valsts modeļa paraugs nedrošajā pasaulē mūsu reģionā, kas zaudējusi 1989.gada optimismu. Tagadējā atpalikšana vai izdegšana jau ir citu, vēlāku problēmu rezultāts; tās vairs nav 1990.gada 4.maija deklarācijas sekas.

III

1990.gada 4.maija deklarācija nebija tikai vienreizējs pagrieziena dokuments vai pārejas perioda regulējums. 1990.gada 4.maija deklarācijai ir ilgstoša nozīme un aktualitāte vēl joprojām. Uz to norāda 1990.gada 4.maija deklarācijas normu piemērošana Satversmes tiesas nolēmumos un Senāta judikatūrā. Pagrieziena punkts 1990.gada 4.maija deklarācijas konceptualizācijā mūsdienu tiesiskajā sistēmā bija Satversmes tiesas 2007.gada 29.novembra spriedums lietā Nr.2007-10-0102. Jāuzsver, ka 1990.gada 4.maija deklarācija ir spēkā esošs un tieši piemērojams konstitucionāla ranga akts, kuram ir tāds pats juridiskais spēks kā Satversmei.

1990.gada 4.maija deklarācija un Latvijas valstiskuma vēsture

IV

1990.gada 4.maija deklarācijā būtiska ir tās izvērstā preambula, kas pamato valsts nepārtrauktības principa (doktrīnas) esību un atgādina būtiskākos Latvijas valstiskuma vēstures faktus. Valsts nepārtrauktības princips iedarbojas arī uz pagātni, ne tikai tūlītēji un uz priekšu. Latvijas valstiskuma vēsture ir aplūkojama caur valsts nepārtrauktības prizmu, saskatot un akcentējot Latvijas valsts (tās fragmentu) juridisku un faktisku esību okupācijas laikā. Tas ir uzdevums arī šodien vēstures zinātniekiem, vēstures pētniekiem un vēstures skolotājiem, okupācijas laiku analizējot no Latvijas valsts, nevis okupācijas režīma perspektīvas, izceļot valsts uzturēšanu un nacionālo pretošanos un atjaunojot šajā procesā nozīmīgu grupu un personību vietu sabiedrības vēsturiskajā atmiņā.

V

Vēl pietiekami daudz nav pētīta Augstākās padomes pilnvaru laika konstitucionālā struktūra. Tam vajadzētu piešķirt prioritāti kā tiesību vēstures, tā arī politiskās vēstures pētniecībā.

Piemēram, Augstākā padome kā politiskās varas centrs un tās politiskā jauda reformās, kur valdība bija vairāk tehniski administratīvs izpildvaras orgāns, savukārt Augstākās padomes prezidijs konkurēja par alternatīvu izpildvaras politisko vadību. Faktiski Augstākā padome bija spēcīgāka par britu parlamentu, kuru definēja parlamenta suverenitātes princips, jo varēja pārvērst vīrieti par sievieti un otrādi.

Nav plaši analizēta pašaizsargājošās demokrātijas principa piemērošana Latvijas neatkarības atjaunošanas nodrošināšanā un nostiprināšanā, kā arī nav analizēta Augstākās padomes pašierobežošanās, definējot savu pilnvaru un konstitucionālās iespējas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tostarp, ka par daudzām lietām var lemt tikai Latvijas pilsoņu kopums vai Saeima Satversmē noteiktajā kārtībā.

Nedrīkst aizmirst, ka valsts galva šajā laikā bija Augstākās padomes priekšsēdētājs. Konstitucionāli mazpētīts jautājums ir par Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka statusu un lomu konstitucionālajā struktūrā, kas Latvijai bija unikāla Baltijas kontekstā.

Konstitucionālās identitātes jautājumi

VI

Lēmums par Satversmes darbības atjaunošanu bija laimīgi nejaušs. Sākotnēji jau 1990.gada 4.maija deklarācijas 7.punkts paredzēja jaunas konstitūcijas pieņemšanu, kā to izdarīja arī citas Baltijas valstis. Bet izrādījās, ka Satversme ir pilnīgi piemērota un jaunu konstitūciju nemaz nevajag rakstīt. Tagad ar Satversmes darbības atjaunošanas faktu pēc 50 okupācijas gadiem esam unikāli pasaules mērogā, un Satversme strādā labi. Tas toreiz ietaupīja laiku, jo varēja koncentrēties uz reformām, nevis politiskajām spēlēm par varu un šīs spēles noteikumiem. Tas, vai šis iegūtais laiks tika izmantots pilnvērtīgi, ir cits jautājums.

VII

1990.gada 4.maija deklarācija rada pamatu konstitucionālās identitātes koncepcijai. Kā uzsvēris Gunārs Kusiņš, to var saskatīt 1990.gada 4.maija deklarācijas 4.punktā, kas Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu nosaka par Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu. Līdzīgi deklarācijas 9.punktā noteikta Latvijas ģeopolitiskā orientācija – tādas attiecības ar PSRS (un tās turpinātāju/pēcteci), kas balstās uz 1920.gada 11.augusta miera līgumu. Šī norāde aptver Latvijas valsts neatkarības un nepārtrauktības atzīšanu. Krievijas pozīcija šajā jautājumā un tās ietekme uz Latviju detalizēti analizēta Satversmes tiesas 2007.gada 29.novembra spriedumā lietā Nr.2007-10-0102, kā arī Satversmes tiesas tiesneses Kristīnes Krūmas atsevišķajās domās, kas pievienotas spriedumam.

VIII

Šajā kontekstā īpaši izceļams Latvijas pilsonības jautājuma risinājums. Tas bija politiski un juridiski sarežģīts, ievērojot lielu PSRS okupācijas laika migrantu īpatsvaru. Lai gan arī bija idejas par pilsonības nulles variantu vai vienkāršotu reģistrācijas kārtību, pilsoņu kopums atbilstoši valsts nepārtrauktības un pilsonības nepārtrauktības principam tika noteikts pareizi, proti, tika apzināts un atjaunots Latvijas pilsoņu kopums, nevis Latvijas pilsonība piešķirta no jauna. Lēmums tapa sarežģītās debatēs un bija nedrošs, bet tā ietekme nodrošināja ģeopolitisko atgriešanos Rietumos. Visu PSRS pilsoņu tūlītēja masveida uzņemšana pilsonībā, ignorējot valsts nepārtrauktību un pilsonības nepārtrauktību, nozīmētu Ukrainas un Moldovas ceļu, ievērojot tālaika etnisko un politisko sabiedrības struktūru.

Nokavējums ar tiesību reformām un tiesiskas valsts infrastruktūru

IX

1990.gada 4.maija deklarācijas 6.punkts paredzēja nekavējošu konstitucionālās tiesas izveidošanu jau pārejas periodam, bet šādas tiesas veidošana faktiski iestrēga. Tikai 1996.gada 14.jūnijā tika pieņemts Satversmes grozījums un Satversmes tiesas likums, uz kura pamata Satversmes tiesa uzsāka darbu 1996.gada decembrī.

Tāpat iestrēga un kavējās tiesu reformas. Lai arī 1992.gada 15.decembrī pieņemtais likums „Par tiesu varu” paredzēja vērienīgu tiesu reformu, faktiski tikai 1995.gadā darbu reāli uzsāka atjaunotās apgabaltiesas, tiesu palātas un Senāts. Tas iezīmē interesantu niansi, ka Augstākās padomes laikā un daļēji 5.Saeimas laikā (Valda Birkava Ministru kabinets) politiskās un ekonomiskās reformas bija straujas, bet kavējās tiesiskas valsts atjaunošana un tiesu varas neatkarības un pietiekamu pilnvaru nodrošināšana valsts dzīvē. Tādā ziņā – lai arī Latvijā nevajadzēja rakstīt jaunu konstitūciju un tērēt tam laiku, faktiski reāla tiesiskas valsts infrastruktūra tika izveidota ar nokavēšanos, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm. Iespējams, tas sekmēja arī daudzu reformu blaknes un mazināja cilvēka drošību reformu apstākļos.

X

Tiesiskas valsts infrastruktūra prasa cilvēktiesību nodrošināšanu un praktisku īstenošanu. 1990.gada 4.maija deklarācijas 8.punkts ar tajā pašā dienā pieņemto deklarāciju par pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem radīja pietiekamu konstitucionālu pamatu tam. Tāpat arī Augstākā padome kā konstitucionālo likumu 1991.gada 10.decembrī pieņēma izvērstu un labu cilvēktiesību katalogu. Diemžēl tas nekļuva par efektīvu un iedarbīgu instrumentu. Šie dokumenti palika uz papīra kā deklaratīvās normas.

Cilvēktiesības Latvijas tiesiskajā sistēmā ienāca vairāk no ārpuses – caur pievienošanos Eiropas Padomei, tās Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un atzīstot Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikciju. Tikai 1998.gada 15.oktobrī pieņēma Satversmes 8.nodaļu, tomēr praktiski tās efektivitāti sekmēja tikai 2001.gadā ieviestā konstitucionālā sūdzība un Satversmes tiesas kompetences paplašināšana, kā arī administratīvo tiesu darbības atjaunošana 2004.gadā.

Tas bija negaidīti ilgs nokavējums tiesību reformās. Īpaši, ja kontekstam redz Igaunijas un Lietuvas, kā arī iepriekšējo Čehijas, Ungārijas un Polijas paātrinājumu tiesiskas valsts virzienā. Latvija šeit nokavēja pietiekami ilgi. Vienīgi jāteic, ka nokavēšana tolaik nav bijusi nolemtība nākotnei, vienīgi tas bijis pazaudēts laiks. Izšķirošais deviņdesmito gadu politisko un ekonomisko reformu laiks ne vienmēr ir bijis adekvātā tiesiskas valsts principu ietvarā, tostarp īpaši garantējot ikviena cilvēktiesības.