Pārkāpumi mērķa dēļ un seku dēļ

Kārtējā Eiropas Konkurences tiesību tiesnešu asociācijas konferencē uzmanība tika veltīta konkurences tiesību īstenošanai gan publisko tiesību jomā (konkurences iestāžu lēmumi un to kontrole tiesā), gan privāto tiesību jomā (zaudējumu atlīdzības prasības par konkurences tiesību pārkāpumiem).

Pirmajā sadaļā tika analizēta jaunākā prakse un tendences tēmā, kas ilgstoši ir diskusiju objekts konkurences tiesībās: kā nošķirt tirgus dalībnieku rīcību un vienošanās, kas pēc to mērķa vai pēc sekām ir konkurenci ierobežojošas. Lai arī jau pirms 10 gadiem Eiropas Savienības Tiesa Cartes Bancaires lietā, C-67/13 P, „pārstartēja” un plaši skaidroja konkurences ierobežojumu „mērķa dēļ” testu, tomēr tikai laikā no 2023.gada decembra līdz 2025.gada maijam vien Eiropas Savienības Tiesa 14 lietās pievērsusies tieši tam, vai konkrētajā gadījumā ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Arī Latvijas tiesu prejudiciālie jautājumi Eiropas Savienības Tiesai vairākās lietās bijuši tieši par to, kā nošķirt viena un otra veida ierobežojumus (sk. Eiropas Savienības Tiesas lietas „Maxima Latvija”, C-345/14, „Visma Enterprise”, C-306/20, „Tallinna Kaubamaja Grupp un KIA Auto”, C-606/23). Vienkāršākas pārkāpuma pierādīšanas dēļ visbiežāk tiek konstatēti ierobežojumi „mērķa dēļ”, attiecīgi arī lielāko daļu Eiropas Savienības Tiesas prakses konkurences tiesību jomā veido spriedumi sakarā ar šāda veida pārkāpumiem. Tomēr vēl arvien ir neskaidrs, kāda veida vienošanās vai darbība ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ (šajā ziņā tika salīdzināta Eiropas Savienības konkurences tiesību plašāka un neskaidrāka pieeja iepretim Amerikas Savienoto Valstu visai šaurajam ierobežojumu mērķa dēļ katalogam), kā arī par to, vai un kādos gadījumos būtu pieļaujams ierobežojumus mērķa dēļ tomēr atzīt par pieļaujamiem tādēļ, ka ierobežojumu atsver efektivitātes ieguvums (Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta 3.punkts, kas savukārt var līdzsvarot Eiropas Savienības plašākās pieejas nelabvēlīgās sekas), tāpat arī par to, kādi tiesiskā un ekonomiskā konteksta apstākļi ir jāanalizē, lai varētu secināt, ka vienošanās ir ierobežojoša pēc mērķa. Šajā sadaļā referēja konkurences tiesību profesors Ričards Višs (Richard Wish) un Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnese Marija Žozē Kosteira (Maria José Costeira).

R.Višs referēja, ka laika gaitā Eiropas Savienības tiesībās papildus tradicionāli atzītām stingro („hard-core”) karteļu vienošanām kā pārkāpums mērķa dēļ tikusi atzīta, piemēram, informācijas apmaiņa kā patstāvīga darbība, „pay-for-delay” vienošanās („samaksa par atlikšanu”) farmācijas sektorā, restrukturizācijas vienošanās norietošā ekonomikas sektorā, produktu nomelnošana. 2023.gada beigās Eiropas Savienības Tiesa vairākās lietās definējusi pārbaudes testu, kur redzama drīzāk sašaurināta pieeja mērķa pārkāpumiem un princips, ka šaubu gadījumā jāizšķiras par labu iespējamam pārkāpējam. Mērķa pārkāpumu kataloga pārmērīga paplašināšana var radīt bažas arī kontekstā ar nevainīguma prezumpciju. Profesora ieskatā, praksē nepareizi tiek uzskatīts, ka pārkāpumus pēc mērķa nevar attaisnot, piemērojot Līguma par Eiropas Savienības darbība 101.panta 3.punktu.

Uzmanība tika pievērsta Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta Nikolasa Emiliu (Nicholas Emiliou) secinājumiem trīs lietās, kas skar konkurences tiesības sporta nozarē: RRC Sports, C-209/23; ROGON u.c., C-428/23; Tondela u.c., C-133/24. Jo īpaši lietā Tondela ģenerāladvokāts izvērsis sadaļu par to, kā identificēt un analizēt ierobežojumus mērķa dēļ. Ģenerāladvokāts argumentē, ka t.s. „no-poach” jeb „nepārvilināšanas” vienošanās (konkrētajā lietā – futbola klubu vienošanās nenolīgt spēlētājus, kas vienpusēji atteikušies no līguma) parasti ir ierobežojošas pēc mērķa. Tomēr, ņemot vērā vienošanās īpašo mērķi konkrētajā gadījumā un ierobežoto darbības jomu, kā arī izņēmuma apstākļus, kādos tā tika noslēgta (COVID-19 pandēmija), viņš uzskata, ka attiecīgā vienošanās nav ierobežojoša pēc mērķa un, iespējams, ir attaisnojama. Lietās vēl ir jāgaida Tiesas spriedumi. Mērķa ierobežojumu identificēšanas tests izvērsts arī Eiropas Savienības Tiesas spriedumā lietā Banco BPN/BIC Português u.c., C-298/22, kurā informācijas apmaiņa starp kredītiestādēm tika atzīta par konkurenci ierobežojošu pēc mērķa, un Tiesa ir vērtējusi virkni argumentu attiecībā uz juridisko un ekonomisko kontekstu.

Profesors vērsa uzmanību uz to, ka ierobežojumi mērķa dēļ ir vieglāk pierādāmi, toties sagādā lielākas grūtības konkurences pārkāpuma radīto zaudējumu atlīdzības prasītājiem, jo uz tiem gulst pienākums pierādīt zaudējumus, respektīvi, konkurences iestādes neizpētītās ierobežojuma sekas.

Tiesnese Ž.M.Kosteira informēja par šā brīža izaicinājumiem Eiropas Savienības Tiesas un Vispārējās tiesas praksē: tiesvedības ieilgšana; pierādījumu atklāšana zaudējumu atlīdzināšanas prasībās; iecietības programmu un konkurences tiesību privāttiesiskās īstenošanas (zaudējumu atlīdzināšanas prasības) interešu līdzsvarošana; konkurences tiesību pārklāšanās ar jauno regulējumu digitālajā jomā; tehnoloģiju tirgi un ex-ante regulējums; konkurences tiesību piemērošana netradicionālos sektoros. Attiecībā uz konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ tiesnese vērsa uzmanību uz Eiropas Savienības Tiesas tendenci virzīties prom no formālās pieejas pārkāpumu klasificēšanā un arvien niansētāku ierobežojuma, jo īpaši tā konteksta (tirgus struktūra, dalībnieku pozīcijas tirgū, produktu raksturs, barjeras iekļūšanai tirgū), analīzi, kas neizbēgami noved pie arvien lielāka sloga pārkāpuma izpētē konkurences iestādēs. Mūsdienu nereti visai kompleksā un attīstībā esošā produktu un tirgus realitāte, kurā identificētas konkurenci ierobežojošas vienošanās, tomēr neizslēdz ierobežojumus atzīt par ierobežojumiem mērķa dēļ, ja ierobežojošais raksturs ir pietiekami skaidrs. Kā piemēri tika norādīta informācijas apmaiņa par nākotnes cenām un stratēģiskiem datiem, „pay-for-delay” vienošanās farmācijas sektorā, notāru un advokātu amata atlīdzību sistēmas un ekskluzivitātes noteikumi, ekskluzīvās sporta spēļu pārraidīšanas tiesības.

Ilustrācijai par tēmu Rumānijas Augstākās kasācijas tiesas tiesnese referēja par lietām, kurās šī tiesa vērsusies Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu.

Otrās sadaļas referātos tika iztirzāti galvenie konkurences tiesību pārkāpumu konstatēšanas aspekti izmeklējošo iestāžu pieredzē. Referēja Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta un Francijas konkurences iestādes pārstāvji, kā arī ar salīdzinošu skatījumu no malas – ASV izglītību guvušais Hamburgas universitātes profesors Florians Vāgners fon Paps (Florian Wagner-von Papp).

Trešajā sadaļā īpaši tika pētīta konkurences ierobežojumu konstatēšana publiskajos iepirkumos.

Ceturtajā sadaļā referētāji pievērsās tam, kā dalībvalstu tiesās veicas ar zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību pārkāpumiem. Dalībnieki tika iepazīstināti ar izdevumā Concurrences apkopoto aktuālo informāciju par šādām prasībām visās dalībvalstu tiesās. Jāpiezīmē, ka Latvija (valsts aktuālās informācijas apkopotāja – senatore Dzintra Amerika) tika īpaši izcelta kā valsts, kurā ir noticis pēkšņs šādu prasību pieaugums – no nulles līdz 13 lietām divu gadu laikā. Iepazīstoties ar praktiķu viedokļiem, publikācijas autors pieņem, ka nozīme ir gan tam, ka Konkurences padome bija pieņēmusi lēmumus, konstatējot karteļus publiskajos iepirkumos, gan Konkurences padomes sniegtajam atbalstam publisko tiesību subjektiem zaudējumu piedziņas prasību iniciēšanā un prokuratūras aktivitātei, gan tam, ka Latvijā Civilprocesa likumā ieviesta 10% prezumpcija karteļa radīto zaudējumu apmēram.

Vācijas tiesnesis Ulriks Egers (Ulrich Egger) iepazīstināja ar Vācijas tiesu praksi zaudējumu atlīdzināšanas prasību tiesvedībās, tostarp Vācijas tiesu pieeju, vadot procesus ar daudzām prasībām. Šajā ziņā Vācijas prakse ir interesanta arī Latvijai, jo arī Vācijā nav ieviests īpašs regulējums kolektīvo prasību tiesvedībām konkurences lietās. Minētā iemesla dēļ tiesā tiek praktizēta atsevišķu vienveidīgu prasību apvienošana. Savukārt lietā ASG 2, C-253/23, Eiropas Savienības Tiesa pēc Vācijas tiesas lūguma sniegusi prejudiciālo nolēmumu un skaidrojusi, ka Eiropas Savienības tiesībām ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma interpretācija, kas personām, kurām varētu būt nodarīts kaitējums konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, liedz cedēt tiesības uz atlīdzinājumu juridisko pakalpojumu sniedzējam, lai tādā veidā kolektīvi celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību; tā tas ir situācijā, kad valsts tiesībās nav paredzēta cita individuālo prasījumu apvienošanas iespēja un kad ir neiespējami vai pārmērīgi apgrūtinoši celt individuālu zaudējumu atlīdzināšanas prasību. Respektīvi, Tiesa atzina, ka attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām jābūt efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā.

Gan referāti, gan dalībnieku diskusijas sniedza aktuālo informāciju par konkurences tiesību pārkāpumu konstatēšanu un pārbaudi tiesā, kā arī skaidrāk iezīmēja aspektus, par kuriem ir atvērta diskusija un dažādi viedokļi.

Konferences otrā diena bija veltīta dalībvalstu tiesu prakses jaunumu aplūkošanai un tika paziņots arī par Eiropas Konkurences tiesību spriedumu datubāzes EUCOJUD darbības uzsākšanu (www.eucojud.eu), kuru nodrošina Eiropas Konkurences tiesību tiesnešu asociācija sadarbībā ar Luksemburgas Universitātes Eiropas tiesību centru. Šajā datubāzē tiks iekļauti dalībvalstu tiesu spriedumi par Eiropas Savienības un dalībvalstu konkurences tiesībām (izņemot apvienošanās).

Jāpiebilst, ka konference notika Santaremā, kur atrodas Portugāles specializētā konkurences lietu tiesa. Tā tika izveidota pēc tam, kad 2008.gadā sākušās ekonomiskās krīzes dēļ vispārējās jurisdikcijas tiesās izveidojās civillietu un komerclietu uzkrājums.