Plēnumam būs būt!

Šogad ir Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 35.gadadienas gads, un daudzas valsts institūcijas atzīmē savu izveidošanu vai atjaunošanu 1990.gadā. Arī Augstākajai tiesai šogad atjaunošanas 35.gadadiena.

Bet tikpat svarīgs Augstākajai tiesai ir vēl viens gadaskaitlis – 1995. Jo šajā gadā, pirms 30 gadiem, tika atjaunota kasācijas instance – Senāts.

Ir pareizi, ka mēs kā institūcija zinām savu vēsturi, to analizējam, izmantojam šodienas darbā un mācāmies no tās arī nākotnei.

Šajā jubileju gadā esam to darījuši caur Augstākās tiesas Plēnuma prizmu – apkopojot vienuviet visus Augstākās tiesas Plēnuma lēmumus kopš 1990.gada.

Augstākās tiesas Plēnums ir visu senatoru kopsapulce. Plēnuma kompetence ir noteikta likumā, un no sešām likumā noteiktajām funkcijām piecas ir saistītas ar amatpersonu ievēlēšanu vai atsaukšanu – Tieslietu padomes locekļa, Centrālās vēlēšanu komisijas locekļa (no kā mēs plānojām atteikties), Disciplinārtiesas. Bet, manuprāt, svarīgākā funkcija ir pirmā no likumā uzskaitītajām: Plēnums apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus.

Plēnums to aktīvi darīja līdz 2002.gadam, kas parādās arī šajā grāmatā.

Grāmatā, ko šodien atveram, redzam, ka Augstākās tiesas Plēnuma nostājai un lēmumiem bijusi svarīga loma Latvijas neatkarības atjaunošanas un jaunās valsts tiesu sistēmas veidošanas procesos.

Būtisku pavērsienu Plēnuma kompetencē ienesa Satversmes tiesas 2003.gada spriedums,  kas par Satversmei neatbilstošu atzina Plēnuma kompetenci izdot tiesām saistošus izskaidrojumus likumu piemērošanas jautājumos. Iespējams, sākumā tas radīja zināmu apmulsumu tiesnešu saimē – kā tad būt bez vadošiem norādījumiem? Bija ierasti viegli – skatīties, ko un kā teiks Augstākā tiesa, bet tagad katram tiesnesim kā demokrātiskas valsts pārstāvim pašam jātiek galā ar vissarežģītākajiem jautājumiem un jāpieņem tiesisks nolēmums.

Bet tā bija normāla attīstība. Tiesneša neatkarība nepieļauj viņa pakļaušanu augstākas instances norādījumiem, izņemot norādījumus konkrētā lietā. Šis Satversmes tiesas spriedums, var teikt, uzlika Augstākajai tiesai jeb Senātam vēl jo lielāku atbildību – vienotu tiesu praksi nodrošināt caur judikatūru – motivētiem un skaidri saprotamiem Senāta nolēmumiem un Senāta departamentu kopsapulču lēmumiem.

Plēnuma lēmumi būtībā tika aizstāti ar tiesu prakses apkopojumiem. Katrs departaments aizgāja savās lietās, jo kopīgi jautājumi oficiāli skatīti netika.

Rezultātā vairāk nekā 20 gadu laikā šis mehānisms, diemžēl, ir darbināts tikai vienu reizi – ar 2021.gada 9.decembra lēmumu „Par tiesību uz taisnīgu tiesu un vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšanu saistībā ar tiesu darba digitalizāciju”. Tajā Plēnums iztulkoja procesuālo likumu regulējumu attiecībā uz lietu elektronisku vešanu un pieļaujamajām atkāpēm tehnisko šķēršļu gadījumā kopsakarā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, it īpaši pievēršot uzmanību tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

Rezultātā, pieļaujot papīra lietas paralēli e-lietai, tadējādi nosakot pārejas periodu pārejai uz tīro e-lietu (kas likumā nebija paredzēts), tiesu sistēma faktiski tika izglābta no apstāšanās, jo tehniskais risinājums sākotnēji bija pilnīgi neadekvāts un process sasteigts. Tikai pagājušajā gadā e-lieta sāka daudzmaz atbilst tādam instrumentam, kurš var garantēt tiesības uz taisnīgu tiesu mūsdienu izpratnē.

Plēnums divreiz ir izmantojis savu autoritāti likumā tieši nenoteiktu, taču tiesu sistēmai vitālu jautājumu risināšanā. Pirmoreiz tas notika 2007.gada 17.septembrī, kad Plēnums izveidoja darba grupu tiesnešu iespējamo ētikas pārkāpumu izvērtēšanai, kas galu galā rezultējās Tiesnešu ētikas komisijas izveidē. Tas bija nozīmīgs notikums. Otro reizi tas notika 2022.gada 18.februārī ar Plēnuma lēmumu „Par likumdevēja varas un tiesu varas attiecībām un tiesneša neatkarību”. Tā bija reakcija uz Saeimas balsojumu jautājumā par bijušās Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas apstiprināšanu par Augstākās tiesas senatori. Toreiz no Saeimas tribīnes tika izteikti viedokļi, ka Sanita Osipova nedrīkst kļūt par Augstākās tiesas tiesnesi, saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu un ar viņas izteikumiem medijos. Plēnums, deklarējot, ka nav pieļaujams sodīt tiesnesi vai citādi radīt viņam nelabvēlīgas sekas viņa taisīto spriedumu dēļ, aicināja Saeimu attiecībās ar tiesu varu ievērot Latvijas Republikas Satversmi, tajā nostiprinātos varas dalīšanas un tiesneša neatkarības principus.

Atmiņas ir laba lieta, jo uz tām balstās mūsu pieredze un līdz ar to – arī nākotne. Jaunajai tiesnešu paaudzei, kas ienākusi Augstākajā tiesā, ir iespējas un arī pienākums izmantot plēnumu gudri un drosmīgi, vēršot uzmanību uz tām problēmām, kas apdraud tiesu sistēmu, vai tām iniciatīvām, kas virza tiesu sistēmu uz attīstību.

Šodien tiesu sistēmu pārstāvošā institūcija ir Tieslietu padome, kas pārstāv arī Augstākās tiesas intereses. Taču tas nedrīkst mazināt Augstākās tiesas Plēnuma lomu un autoritāti, jo Augstākajai tiesai un tās Plēnumam ir īpaša nozīme tiesu sistēmā, un tam tā ir jāpaliek. Man ir sapnis – atjaunot Plēnuma kā tiesību atziņu veidotāja, kā juridiskās domas flagmaņa lomu. Viss attīstās, un tam mums ir jāmeklē jauni, līdz šim neieti ceļi. Viena doma, kas bija izteikta sākotnējā apspriedē, taču neguva atbalstu, bija mainīt senatoru kvalifikācijas vērtēšanu, pārnesot to no Tiesnešu kvalifikācijas komisijas uz Plēnumu. Tā varētu būt pilnīgi jauna procedūra ar aktuālu tiesību jautājumu kopīgu apspriešanu, akūtu tiesību jautājumu kopīgu risināšanu un doktrīnas attīstīšanu. Šobrīd mēs katrs esam ierakušies savos ikdienas darbos, bet es nezaudēju cerību, ka mums jau drīzumā būs laiks pievērsties kopīgiem jautājumiem. Lai gan pret minēto ideju tika izteikti divi-trīs iebildumu, turpmākās sarunas ar kolēģiem liek domāt, ka diskusija jāturpina. Tādēļ šodienas pasākums mums varētu būt ne tikai nostaļģisks piemiņas brīdis, bet arī darbīgs skats rītdienā, kaut ko no tā varbūt ieliekot Augstākās tiesas darbības stratēģijā nākamajiem pieciem gadiem vai tālākā nākotnē.

Paldies tiem bijušajiem Augstākās tiesas tiesnešiem, kuri šodien pasākumā ir kopā ar mums. Viņi var padalīties atmiņās un pieredzē, kas un kā tika darīts, un kas un kāpēc varbūt netika darīts.

Paldies visiem, kuri piedalījušies grāmatas tapšanā. Un noslēgumā gribu teikt – PLĒNUMAM BŪS BŪT!