Ievads
Tiesas darba ikdienā nereti dzirdam vārdu salikumu prejudiciāls spriedums, prejudiciāls jautājums, arī – prejudicēt. No kurienes nāk un ko nozīmē termins prejudiciāls un kā to pareizi izmantot? Rakstā sniegts ieskats par tā izpratnes vēsturisku tvērumu un lietojumu Latvijas Senāta (1918–1940) praksē.
Prejudiciāls (no lat. praejudicium, iepriekšējs spriedums), kas attiecas uz iznākumu kādā iepriekš izšķirtā vai izšķiramā jautājumā vai prāvā, ja šim iepriekšējam spriedumam, respektīvi, lēmumam (prejudikātam, no lat. praejudicatum) svarīga nozīme konkrētā lietā.
Jāpiezīmē, ka terminam prejudicium ir vēl viens tulkojums – aizspriedums, neobjektīvs spriedums, ietekme. Par abu terminu mijiedarbi diskutēts psihologu, sociologu un filozofu darbos, piem. H.G.Gadamera „Patiesība un metode” (1999), arī Ģ.Jankovska 2013.gada promocijas darbā „Zināšanas izpratne Hēgeļa gara fenomenoloģijā. Hermeneitiskā dialektika." Bet šī raksta ietvaros paliksim pie priekšspriedumiem juridiskā aspektā.
Grieķu-romiešu seno tiesību vārdnīcā norādīts, ka praejudicium ir atzinums, kas izveidots, kļūst par paraugu sekojošiem tiesnešiem (judicaturi, vadījumu), bet tas liek mums šaubīties, vai Cicerons domā kaut ko, kas noteikts tajā pašā lietā, veicot iepriekšēju izmeklēšanu, vai kaut ko, kas noteikts citā, bet līdzīgā lietā, kas būtu tas, ko saucam par precedentu. Ar atsauci uz Kvintiliānu, komentētājs Askonijs norādījis, ka vārds tiek lietots divās nozīmēs – precedenta, un tādā gadījumā tas ir drīzāk exemplum nekā praejudicium („res ex paribus causis judicata”) un attiecībā uz iepriekšēju izmeklēšanu un noteikšanu par kaut ko, kas pieder strīdīgajam jautājumam („judiciis ad ipsam causam pertinentibus” – spriedumi, kas attiecas uz pašu lietu), no kurienes nāk arī nosaukums praejudicium.
Šī pēdējā nozīme, kas atbilst praejudicialis actio vai formulas nozīmei, šķiet, ir tas, ko šis termins pareizi nes romiešu juridiskajā valodā. „Priekšsprieduma” prasība bija tāda, kuras mērķis bija tikai juridiski noskaidrot faktus, kuriem bija juridiska nozīme, vai iespējamo tiesisko attiecību esamību, un kuras formula (Romas civilprocesa formulēšanas periodā) līdz ar to sastāvēja vienkārši no intentio, ar kuru judex tika uzdots noskaidrot iespējamā fakta patiesumu, vai iespējamo tiesisko attiecību esamību. Prasības nosaukums aizgūts no tā, ka tiesneša nolēmums bija vai varētu būt pamats turpmākai tiesvedībai (piemēram, ja praejudicium ir noskaidrojis, ka tāds un tāds ir A nelikumīgais bērns, māte var celt prasību pret A par tā uzturēšanu); tie ir bezpersoniski lēmumi (iepretim vindikācijai vai reālam prasījumam), kas neuzliek izpildes pienākumu prāvniekam.
Starp jautājumiem, kas tika izvirzīti praejudicium formā, bija – vai cilvēks ir brīvs vai nē; vai libertus vai nē; vai viņš bija tāda un tāda bērns; vai viņš bija devis galvotājiem, kurus viņš ņēma par tādu un tādu parādu, informāciju, ko pieprasa Lex Cicereia; kāda bija tā un tā darījuma summa u.c. Dažas prejudiciālas prasības piederēja civillikumam, lai gan Justiniāns saka, ka, iespējams, vienīgais jautājums viņa laikā, kuram bija leģitīms cēlonis, bija tas, kurā tika apšaubīta cilvēka brīvība un kas, kā zināms, bija vecāks par Divpadsmit tabulu likumu.
Tiesneša atzinums priekšsprieduma lietā bija saistošs un izšķirošs ne tikai atbildētājam, bet arī visām personām kopumā.
Prejudiciāla prasība un nolēmums
A.Būmanis savulaik rakstīja, ka praeiudicium īstenībā ir iepriekšējs lēmums; pārnesta nozīmē – ietekmējums, ierobežojums.
Par prejudiciālu prasību un tās iespējamiem veidiem civillietās Latvijas Senāta atziņas jau pieejamas apkopotā veidā, tādēļ turpmāk norādīts uz avotiem īpaši krimināllietu iztiesāšanā, kas papildina minētajā apkopojumā ietverto.
J.Zariņš 1937.gadā raksta, ka, ja neviens prāvnieks jautājumu neierosina vai arī prāvnieks, kas jautājumu ierosinājis, tiesas noliktā laikā neiesniedz attiecīgas tiesas spriedumu, krimināltiesa pati izšķir jautājumu kā „question préable”. Tas laiks, kamēr skata cauri prejudiciālu jautājumu citā tiesā, nav ieskaitāms noilguma laikā.
V.Alksnis 1924.gadā rakstīja, „ja mēs aplūkojam tos ārzemju kriminālprocesus, kuri prejudiciālos jautājumus vispār paredz, tad redzam, ka pie mums nežēlastībā kritusī ģimenes tiesību grupa starp prejudiciāliem jautājumiem tur ieņem pirmo vietu (Austrijas 1873.g. kriminālprocess, Francijas krim. proc. u.c.). Tātad taisni šiem jautājumiem viscaur tiek piešķirta izcilus nozīme un kamēr mēs vēl pēc būtības neesam reformējuši savu kriminālprocesa likumu, nebij nekāda pamata no prejudiciālo jautājumu piemērošanas apjoma izmest ģimenes tiesības. Turpretim piedzīvojumi māca, ka taisni šinī sfērā rodas vislielākās komplikacijas, kaut gan noteikta stabilitāte šeit ir vairāk nekā kaut kur citus vajadzīga”.
Tāpat kā civillietās, arī krimināllietu izskatīšanā vadās pēc lielākās kompetences principa – princips, pēc kura ir jāvadās, nosakot, kādai iestādei papriekšu ir jāizšķir zināms jautājums, ir vislielākās jeb speciālās kompetences princips, kas nozīmē, ka jautājums vispirms ir jāapskata tai iestādei, kas speciāli ir dibināta šādu jautājumu izšķiršanai, vai kurā šis jautājums ir galvenais izmeklēšanas priekšmets, bet nevis blakusjautājums. Tātad arī še ir spēkā vispārīgais juridiskais princips, ka „lex specialis derogat legi generali”.
Tiesu palātas priekšsēdētājs H.Lazdiņš 1939.gadā rakstīja, ka Kriminālprocesa likumu 32.pants nosaka: ja nodarījumā noziedzības noteikšana ir atkarīga no noteiktā kārtībā konstatējamas apsūdzētā īpašuma tiesības uz nekustamu mantu vai arī no viņa maksātnespējas rakstura, tad vajāšanu krimināltiesas ceļā neiesāk un iesākto aptur līdz civilstrīda izšķiršanai. Šinī pantā izvirzītais princips par īpašuma tiesību uz nekustamu mantu galvenā kārtā dibinās uz apsvērumu, ka krimināltiesa spriež pēc iekšējas pārliecības, turpretim civillietu iztiesāšana notiek pēc daudz formālākiem noteikumiem. No šiem spriedumiem izriet, ka krimināltiesa nav kompetenta izšķirt jautājumu, vai nozieguma ceļā iegūtais nekustamais īpašums atdodams atpakaļ cietušām. Rakstā norādīts uz Senāta Kriminālā kasācijas departamenta atzinumu lietā KKD 31/603, ka prejudiciāli jautājumi var attiekties arī uz ģimenes tiesībām, proti, ka pirms krimināllietu ierosināšanas pret personu, kas atteicās apgādāt un dot uzturu savam ārlaulības bērnam, civiltiesā izšķirams prejudiciāls jautājums par to, kas atzīstams par ārlaulības bērna tēvu un kam sakarā ar to uzlikts minētais pienākums. Tātad prejudīcija iestājas visos tanīs gadījumos, kad nodarījumā noziedzības noteikšana atkarājas no tāda tiesiska jautājuma izlemšanas citā lietā, kas nodibina nepieciešamās pazīmes, lai atzītu, ka apsūdzētā darbība bijusi noziedzīga.
Tādējādi secināms, ka arī krimināllietās prejudiciāli nolēmumi bija pazīstami.
Prejudiciāls jautājums Senāta Apvienotajai sapulcei
Prejudiciāls jautājums tiesību praksē tiek saistīts ar īpašo tiesu dialoga formu Eiropas Savienības tiesību un cilvēktiesību (ECT konvencijas 16.protokols) vienotas interpretācijas un piemērošanas nodrošināšanai. Tomēr konceptuāli tas ir daudz plašāks jēdziens, proti, tiesisks jautājums, bez kura iepriekšējas atrisināšanas nav iespējams tiesā izspriest attiecīgu lietu.
Ja prejudiciāliem nolēmumiem pirmās un apelācijas instances tiesā mērķis bija noskaidrot faktus, kuriem bija juridiska nozīme, vai iespējamo tiesisko attiecību esamību, kā arī iespējamā fakta patiesumu, tad kasācijas instances, kura pamatā pārbauda, vai strīda izšķiršanā piemērots atbilstošs tiesiskais regulējums, uzdevums, atbildot uz prejudiciāliem jautājumiem, bija dot atbilstoša tiesiskā regulējuma iztulkojumu attiecīgā kāzusa risinājumā.
Vēsturiski Tiesu iekārtas likuma 185. (2591.) pants noteica, ka Apvienotā sapulce apspriež tieslietu ministra priekšā liktos jautājumus, kurus pārvaldības vai tiesu iestādes izšķir nevienādi vai kuri, likumus piemērojot, rada šaubas. Ar laiku tiesu prakses vienādošanai arī departamenti sāka uzdot prejudiciālus jautājumus par tiesiskā regulējuma tvērumu un iztulkojumu, it īpaši, ja starp departamentiem radās strīdi par lietu piekritību.
Apvienotās sapulces 1925.gada 3.aprīļa spriedumā lietā Nr.32, atbildot uz Administratīvā departamenta jautājumu, nolēma atzīt, ka, stādot priekšā Senāta izšķiršanai uz Senāta iekārtas likuma 331.panta, 74.panta 10.punkta, Tiesu iekārtas likuma 185.panta pamata jautājumus, kurus nevienādi izšķir Senātam padotās iestādes vai kuri, likumu piemērojot, rada šaubas, ir jāuzdod Senātam faktiskie materiāli, no kuriem jautājumi radušies. Tādējādi Senāts neatbild uz abstraktiem jautājumiem, atbildēm jābūt saistītām ar izskatāmo lietu.
Senāta Apvienotās sapulces praksē bija neskaitāmi spriedumi par tās vai citas tiesību normas tulkojumu konkrētā strīda risinājumam.
Raksta nobeigumā dots neliels ieskats Senāta atbildēs uz tam uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.
Apvienotajai sapulcei 1934.gada 5.decembrī lietā Nr.18 bija jāizšķir Senāta Civilā kasācijas departamenta jautājumu par to, kādā apjomā īres līgumi pāriet uz nama jauno īpašnieku pēc Likuma par telpu īri 27.panta. Jautājums izrietēja no partu strīda par Ls 814. Parti noslēdza īres līgumu, kurā, starp citu, ir vienojušies par to, ka, no vienas puses, dzīvokļa remonts tiek izdarīts uz īrnieka rēķinu, bet, no otras puses, mājas īpašnieks nedrīkst 5 gadu laikā paaugstināt noteikto īri Ls 40 mēnesī. Gadījumā, ja māju pārdod, vai nu mājas pircējs uzņemas saistību par īres nepaaugstināšanu, vai mājas agrākais īpašnieks atlīdzina īrniekam dzīvokļa remonta izdevumus. Aizrādot, ka atbildētājs, pārdodot māju, neesot uzlicis pircējam pienākumu nepaaugstināt īri, un ka viņš pircējam taisni esot spiests maksāt augstāku īri, prasītājs, ceļot prasību pret mājas agrāko īpašnieku, lūdz piespriest no pēdējā remonta izdevumus Ls 814 apmērā.
Ja atzītu, ka uz jauno īpašnieku pāriet vienīgi īres līgums kā tāds savās esenciālās sastāvdaļās, bez blakus saistībām, kādas nodibinātas īres līgumā, – tad līdz ar to būtu jāatzīst, ka uz jauno īpašnieku pāriet ne agrākais ar agrāko īpašnieku noslēgtais konkrētais līgums, par kuru vienīgi runā īres likuma 27.pants, bet kāds teorētisks abstrakts līgums, kas dzīvē vispār nepastāv, jo dzīvē vienmēr var būt runa tikai par konkrētu, starp zināmām pusēm noslēgtu līgumu un, no otras puses, mēs patvaļīgi grozīsim un atņemsim no konkrētā līguma tādas sastāvdaļas, kuras šajā gadījumā vienam vai otram kontrahentam bija par tādu būtisku sastāvdaļu, bez kuras viņš nekad nebūtu slēdzis šo konkrēto līgumu.
Teikto ievērojot, Senāts nolēma atzīt, ka uz jauno īpašnieku pāriet īres līgums ar visām likumiskām saistībām un nosacījumiem, kas nodibināti slēgtā īres līgumā.
Civilās kasācijas departaments 1935.gada 24.janvāra spriedumā Nr.1 atzina, ka Apgabaltiesa pareizi atzinusi, ka atbildētāja saistība nepaaugstināt īres maksu 5 gadu laikā, pārgājusi uz nama pircējiem; tas izriet no Likuma par telpu īri 27.panta, pēc kura prasītāja un agrākā īpašnieka noslēgtais īres līgums (un tātad arī minētā saistība kā šī līguma sastāvdaļa) ipso jure pārgājis uz jauniem nama īpašniekiem.
Apvienotajai sapulcei 1938.gada 29.novembrī lietā Nr.18 bija jāizšķir Civilā kasācijas departamenta jautājumi: 1) vai gadījumā, kad vīra pirmā laulība nav tikusi šķirta, bet civilstāvokļa aktu reģistrā nepareizi apzīmēta par šķirtu, kas devis vīram faktisku iespēju iestāties otrā laulībā, 1921.gada Likuma par laulību 36.panta otrās daļas noteikums ir par šķērsli prasībai, kurā pirmās laulības sieva prasa atzīt viņas laulību par bijušu spēkā līdz vīra nāvei, ja šādu prasību ceļ pēc vīra nāves;
2) vai gadījumā, ja šādai prasībai nav par šķērsli 1921.gada Likuma par laulību 36.panta otrās daļas noteikums, šādu prasību var celt, iepriekš neceļot atsevišķu prasību atzīt ierakstu civilstāvokļa aktu reģistrā par spēkā neesošu.
Apvienotās sapulces nolēmumā norādīts, ka pēc Likuma par laulību (Lkr. 21/39) 36.panta 2.daļas, kas atbilst CL 64.panta 2.daļai, laulību, kuras slēgšanas laikā viens no laulātiem atradies citā laulībā, nevar atzīt par neesošu starp citu, ja pirmā laulība izbeigusies „ar nāvi”. Likums šai vietā nenorāda, kura laulātā nāve ir domāta, t.i., vai bigāmista-laulātā, vai viņa pirmās laulības laulātā nāve. Bet CL 64.panta 2.daļas aizliegums nekad nav domāts gadījumam, kad vairs nepastāv abas laulības un strīds iet tikai par juridiskām konsekvencēm, kas izriet no nelikumīgas laulības. Tātad šī norma neaizliedz apstrīdēt otrās, bigamiskās, laulības likumību. Uz šo apsvērumu pamata jānāk pie slēdziena, ka pirmais jautājums izšķirams noraidoši.
Ieraksta būtība un mērķis ir pierādīt zināmu faktu, bet nevis nodibināt tiesības; laulības reģistrs nebauda publisku ticamību, pretēji zemes grāmatām. Tāpēc ieraksts laulības reģistrā par laulības šķiršanu pats par sevi nepadara vēl laulību par šķirtu un neizrada konstitutīvu spēku, nedz starp attiecīgās laulības laulātiem, nedz pret trešām personām, ja pats ieraksta pamats bijis nepareizs, piemēram, ja tiesas spriedums, kas bijis par ieraksta pamatu, nav stājies spēka vai pat nevarēja stāties spēkā.
Atzīstot bigāmijas esamību, ieraksts par pirmās laulības šķiršanu atkrīt un tas grozāms, tāpēc nekāda prejudiciāla prasība nav jāceļ. Attiecīgi otrs jautājums izšķirams apstiprinoši.
Civilās kasācijas departaments 1939.gada 22.marta kopsēdē lietā Nr.2 norādīja, ka, ņemot vērā šos Senāta Apvienotās sapulces apcerējumus, ir apgāzti Tiesu palātas sprieduma motīvi, kuri visi iziet no uzskata, ka otrā laulība ir neapstrīdama arī tad, ja pirmā laulība ir izbeigusies ar bigāmista nāvi, bet viņa pirmās laulības laulātais nav miris. Tādēļ konkrētā gadījumā, pretēji Tiesu palātas aizrādījumam, prasītājai bija tiesība prasīt otrās laulības atzīšanu par neesošu, respektīvi, arī izteikt šo petitumu pozitīvā veidojumā, lūdzot atzīt, ka prasītājas pirmā laulība pastāvējusi spēkā līdz bigāmista nāvei, kādā formulējumā arī celta konkrētā prasība.
Apvienotā sapulce 1934.gada 25.aprīlī lietā Nr.1 izskatīja Senāta Administratīvā departamenta jautājumu, kādā laikā iesniedzams lūgums par apelācijas vai kasācijas termiņa atjaunošanu, ja spriedums galīgā veidā nav izgatavots Civilprocesa nolikuma 713.pantā paredzētā laikā.
Lūkojis cauri lietu, Senāts atrada, ka ir jāapsver divi gadījumi: 1) kad spriedums nav gan izgatavots Civilprocesa nolikuma 806. (704.), 818. (713.) pantā paredzētā laikā, bet tos izgatavo apelācijas vai kasācijas termiņa tecējuma laikā, un 2) kad spriedumu galīgā veidā izgatavo jau pēc pārsūdzības termiņa notecējuma.
Kas attiecas uz pirmo gadījumu, tad tika atzīta par pamatotu līdzšinējā tiesu prakse, atbilstoši kurai, ja spriedumu izgatavo pārsūdzības termiņa tecējuma laikā, tad lūgums par termiņa atjaunošanu iesniedzams divu nedēļu laikā, skaitot no pārsūdzības termiņa izbeigšanās dienas. Proti, tiesu praksē noteikti konstatē, kad lūgums iesniedzams, un tādēļ partiem nevar rasties šaubas par to, kas un kad viņiem darāms. Otrkārt, tā ir pareiza arī tajā ziņā, ka, pirms pārsūdzības termiņš nav notecējis, var pacelties vienīgi jautājums par apelācijas vai kasācijas termiņa pagarināšanu. Savukārt saskaņā ar Civilprocesa nolikuma 956. (833.) pantu likumā noteiktie termiņi nav pagarināmi, bet tikai atjaunojami.
Attiecībā uz otru gadījumu, kad spriedums galīgā veidā izgatavots jau pēc apelācijas vai kasācijas termiņa notecēšanas dienas, – lūgums par apelācijas vai kasācijas tiesības atjaunošanu iesniedzams divu nedēļu laikā no tās dienas, kad notecējis apelācijas vai kasācijas sūdzības termiņš.
Senāts Administratīvā departamenta 1934.gada 4.jūnija spriedumā lietā Nr.73b atzina, ka izskatāmajā lietā apelācijas termiņš pārsūdzības lietā par Rīgas apgabaltiesas 1930.gada 8./22.oktobra spriedumu notecējis tā paša gada 22.novembrī, bet zvērināts advokāts Lazdiņš lūgumu par termiņa atjaunošanu iesniedzis Rīgas apgabaltiesai tikai tā paša gada 10.decembrī, t.i., pēc minētā divu nedēļu laika iztecēšanas. Tātad šādos apstākļos, noraidot prāvnieka pilnvarnieka lūgumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu, Rīgas apgabaltiesa ir rīkojusies pareizi, kādēļ Senātam iesniegtā sūdzība noraidāma.
Apvienotā sapulce 1939.gada 19.decembrī lietā Nr.13 izšķīra Senāta Administratīvā departamenta jautājumu par to, kādā kārtībā pārsūdzams finanšu ministra vai cenu inspektora lēmums par sodīšanu administratīvā kārtībā situācijā, kad ar likuma grozījumiem no 1939.gada 27.septembra mainīta šādu lietu izskatīšanas pakļautība.
Apvienotā sapulce atzina, ka, ja visa pārsūdzības iesniegšanas laikā jau bija stājušies spēkā grozījumi Kriminālprocesa likumā, tad finanšu ministra vai cenu inspektora lēmumi pārsūdzami Likuma par administratīvām tiesām kārtībā.
Senāta Kriminālās kasācijas departaments 1940.gada 27.janvāra spriedumā lietā Nr.41 norādīja, ka no lietvedības konkrētā lietā ir redzams, ka cenu inspektora lēmums par [pers. A] sodīšanu par cenu inspektora rīkojuma neizpildīšanu taisīts 1939.gada 16.septembrī un tas paziņots [pers. A] 26.septembrī, paskaidrojot tai jauno 1939.gada 20.septembra likuma papildinājumā minēto šā lēmuma pārsūdzības kārtību. Pārsūdzība iesniegta 1939.gada 2.oktobrī, respektīvi tad, kad jau bija sācis darboties jaunai likums, kas noteica, ka šādas lietas tiesas izskatīšanai nav pieņemamas, tāpēc, nepieņemot pārsūdzību kā tādu, kas nepiekrīt tiesas izskatīšanai, miertiesnesis nav novirzījies no likuma.
QR
