Ievads
Augsti godātais Senāta priekšsēdētāj Strupiša kungs, Saeimas priekšsēdētājas biedre Kalniņas-Lukaševicas kundze, cienījamie kolēģi – Satversmes tiesas tiesneši, Eiropas Cilvēktiesību tiesas viceprezidente Jeličas kundze un tiesneši, Eiropas Savienības Tiesas tiesneši, kā arī Igaunijas, Lietuvas, Somijas un Zviedrijas augstāko tiesu vadītāji, godātie senatori, tiesneši, viesi, dāmas un kungi.
Esmu pagodināta par ielūgumu šodien būt jūsu vidū un uzrunāt.
Vispirms arī es vēlējos sveikt mūs visus ar Senāta atjaunošanas 30.gadadienu. Senāts bija viena no pirmajām Latvijas iestādēm, kas tika izveidota 1918.gadā un veidoja Latvijas tiesu sistēmas mugurkaulu. Šī gadadiena atspoguļo arī Latvijas valsts nepārtrauktību, kad pēc neatkarības atgūšanas atjaunojām arī visas mūsu tiesu sistēmas iestādes. Šodien tiesu vara Latvijā ir spēcīga un neatkarīga, un mēs darbojamies, lai to kopīgiem spēkiem arvien attīstītu.
Šogad svinam arī 75 gadus Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Latvijai bija nepieciešami 45 gadi, lai varētu pievienoties Konvencijai kā brīva un neatkarīga valsts. Valsts, kuras vērtību apziņa un institucionālā atmiņa pirms PSRS okupācijas vilka atpakaļ uz Eiropas tiesiskuma telpu. Šobrīd mēs esam tās daļa un aktīvi piedalāmies tās veidošanā. Eiropas Padomes cilvēktiesību sistēma, konvencijas, tiesa un ieviešanas mehānismi – tiem bija un ir izšķiroša nozīme tajā, kāpēc varam sevi saukt par demokrātisku un tiesisku valsti.
Konferences nozīmība
Ilgs ceļš ir iets un daudz izaicinājumu ir bijis, taču mēs raugāmies nākotnē – tādā nākotnē, kur mums – demokrātiskajām valstīm – ir jāturas kopā, jābūt patiesiem sabiedrotajiem, lai pārvarētu visus tiesiskuma izaicinājumus.
Dialogs ir būtisks demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanas pamats. Dialogs starp valsts varas atzariem, tiesām un starptautiskajām tiesām ir īpaši svarīgs. Tāpēc man ir prieks šeit redzēt tik daudz augsta līmeņa vadītājus, profesionāļus no visiem varas atzariem – no Latvijas, no mūsu kaimiņvalstīm, kā arī no starptautiskajām organizācijām. Mēs būvējam kopīgus izpratnes tiltus. Paldies, ka veltāt savu dārgo laiku šai sarunai.
Tēmas nozīmība
Tēma par tiesībām uz taisnīgu tiesu vienmēr ir bijusi aktuāla. Taču šodien tā ir jo īpaši būtiska. Šodien mēs visi sastopamies ar eksistenciālu demokrātiskās tiesiskās kārtības apdraudējumu. Apdraudējums izriet gan no vietējā populisma, gan ārējā iespaida. Iekšpolitiski populisti vēlas rast ātrus risinājumus, ignorējot tiesiskumu un bieži balstoties uz aizspriedumiem un dezinformāciju. No ārpuses mēs arvien skaidrāk saredzam agresorvalsts diriģētus hibrīdpasākumus. Viens no tiem ir instrumentalizēt nelegālo migrāciju un homofobiju, šķelt un kūdīt nesaskaņas, atteikšanos no cilvēktiesību standartiem. Notiek centieni izskaust tiesiskumā balstīto pasaules kārtību uz tādu, kas balstās tikai spēkā un interesēs, bet ne vērtībās.
Krievijas agresija pret Ukrainu ir arī uzbrukums pašai idejai, ka tiesības var ierobežot varu. Taču pastāv arī iekšēja erozija, klusāka, bet tikpat graujoša. Proti, kad politiķi reducē cilvēktiesības uz „svešu ideoloģiju”, kad nepacietība pret tiesisku procesu tiek ietērpta efektivitātē, kad tiesas tiek vainotas par nepopulāru pamattiesību aizsardzību.
Taču mēs tam pretdarbosimies ar visiem spēkiem, jo neviens cits to mūsu vietā nedarīs.
Tiesiskums ir mūsu demokrātijas pamats. Demokrātija nav tikai vairākuma griba. Tā ir arī tiesiska griba – spēja ierobežot vairākumu ar likumu, kas aizsargā mazākumu un indivīdu. Tiesiskums ir tas, kas ierobežo varu un sargā cilvēka cieņu. Bez neatkarīgām un efektīvām tiesām nav iespējama ne brīvība, ne taisnīgums. Tiesneši ir tie, kas padara likumu dzīvu. Likums viens pats ir tikai burts. Tikai tiesneša darbs to pārvērš taisnīgumā konkrētā lietā, konkrētam cilvēkam. Tiesai jārīkojas arī tad, kad citi varas atzari neizdara savu darbu. Tā ir pēdējā instance, kas pasargā cilvēku no netaisnības. Tieši tāpēc tiesu neatkarība ir neaizskarama.
Šodienas apstākļos mums ir jāapzinās, ka mēs nedzīvojam „tiesiskuma miera laikos”. Bet tieši tāpēc šis ir laiks, kad sabiedrībai visakūtāk ir nepieciešama tiesu varas spēja ātri reaģēt uz arvien jauniem izaicinājumiem, kas paģērē pašaizsargājošās demokrātijas principu ieviešanu un attīstīšanu atbilstoši šā brīža realitātei.
Sabiedrība sagaida, ka tiesu vara rīkosies kā vara, nevis izpildītājs. Tāpēc vēlos īpaši uzsvērt, cik būtiski ir stiprināt tiesu varas neatkarību, taču nevis kā teorētisku pašmērķi, bet gan kā spēju uzņemties arī atbildību par katru tiesnesi, par katru lēmumu tā, lai sabiedrības uzticēšanās tiesām un tiesiskumam arvien palielinātos. Tas stiprinās demokrātiskās institūcijas, un ar tām mūsu valstis būs noturīgākas pret jebkādiem apdraudējumiem. Skaidrs, ka tiesu sistēmu veido ne tikai tiesneši. Arī izpildvarai un likumdevējvarai ir jāspēj stiprināt demokrātijas noturība. Un es varu teikt, ka pēdējo trīs gadu laikā esam paveikuši ļoti daudz, lai stiprinātu uzticēšanos tiesu varai un valstij kopumā.
Dialogs ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu (Strasbūra)
Daudz ir paveikts un daudz darāms, bet viens ir skaidrs, ka Konvencijas efektivitāte ir atkarīga, pirmkārt, no mums pašiem. Konvencija, ar to saprotot visu mehānismu, vispirms ir jāpiemēro mūsu pašu valstīs ikdienā. Konvencija un Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir cilvēktiesību mehānisms, nevis papīrs, un tāpēc ļoti būtisks Eiropas demokrātijai un īpaši Latvijai tās ģeopolitiskajā atrašanās vietā.
Ir redzams, ka, izskatot lietas (arī tās, kurās Latvija ir atbildētāja), ECT lielā mērā balstās uz nacionālo tiesu argumentāciju. Tas atbilst subsidiaritātes principam un Konvencijas sistēmas pamatiem un atspoguļo aktīvu dialogu starp nacionālajām tiesām un ECT par cilvēktiesību ievērošanu katrā konkrētā lietā. Šāds dialogs turpinās ne tikai tiesvedības laikā, bet arī nolēmumu izpildē. Mūsu tiesām, ņemot vērā spriedumā pausto, rūpīgi jāsniedz atgriezeniskā saite par situācijas noregulējumu, ja to prasa iesaistītā persona.
Turklāt nacionālo tiesu un ECT dialoga rezultātā un tikai balstoties uz mūsu tiesu argumentāciju, ECT ir bijusi iespēja savā judikatūrā atspoguļot un ņemt vērā Latvijas ģeopolitisko situāciju, Latvijas vēsturiski būtiskos apsvērumus, valsts nepārtrauktību un konstitucionālo identitāti. Tāpēc ikvienam mūsu tiesu nolēmumam jāsniedz skaidrs un pilnīgs vēstījums par to, kā jautājums, ņemot vērā ECT judikatūru, ir skatīts mūsu tiesās.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu ieviešana
Mēs novērtējam ECT uzraudzību, jo tā mums palīdz pašiem paskatīties uz sevi no malas. Tā ir nobriedušas demokrātijas prerogatīva. Latvijas rādītājs ECT lietu slēgšanā ir 94%. Tas nozīmē, ka lielākajā daļā lietu, kuras nonāk Strasbūras izpildes uzraudzībā, Ministru komiteja ir atzinusi, ka Latvija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, un lietas uzraudzība ir noslēgusies. Šis rezultāts apliecina mūsu spēju efektīvi nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu un veikt atbilstošas reformas, kas novērš ECT norādītos trūkumus. Protams, vēl mums ir daudz darba priekšā.
Latvija ir ieviesusi daudz spriedumus, kas bijuši nozīmīgi mūsu pilsoņu pamattiesību aizsardzībā un mūsu valsts tiesiskās apziņas attīstīšanā. Ja nolēmumi paliek tikai uz papīra, tad tiesības zaudē jēgu. Izpildīts spriedums ir valsts uzticamības un tiesiskuma mēraukla. ECT spriedumu izpildei jābūt prioritātei. Ja Tiesa norāda uz trūkumiem, piemēram, ieslodzījuma apstākļos vai patvēruma procedūrās, tas jāuztver kā iespēja uzlabot sistēmu. Valdība nosaka pasākumus un termiņus, koordinē darbu starp institūcijām, taču svarīgi ir procesā iesaistīt arī sabiedrību. Atklātība un skaidrojošais darbs stiprina uzticību un palīdz novērst populismu.
Dažkārt populisti apšauba starptautisku cilvēka pamattiesību mehānismu nepieciešamību. Mēs augstu vērtējam iespēju atrasties šādā cilvēktiesību stiprināšanas mehānismā, kas sniedz mums papildu pieredzi, izpratni un iespēju ietekmēt kopīgos Eiropas pamattiesību standartus, bet arī nodrošina atbildību un ārēju konstruktīvu kritiku un palīdzību. Šāds pasākumu kopums palīdz ģenerēt labāko iespējamo rezultātu konkrētam cilvēkam viņa tiesību aizsardzībā.
Lai stiprinātu šo dialogu, šogad Latvijas parakstīja pievienošanos 16.protokolam, ko šo ceturtdien (vakardien) Saeima apstiprināja otrajā un galīgajā lasījumā. Tas sniegs vēl lielākas iespējas mūsu tiesu sadarbībai konsultatīvā atzinuma formā.
Jaunizveidotā Tieslietu akadēmija, ko oficiāli atvērsim šomēnes, kļūs par vienotu tālākizglītības centru Latvijas tiesnešiem, tiesu darbiniekiem, prokuroriem, prokuratūras darbiniekiem un specializētajiem izmeklētājiem. Tās uzdevums ir rūpēties par šo profesiju nepārtrauktu profesionālo pilnveidi, tajā skaitā no ECT judikatūras.
Tāpat arī būtiskie valsts ieguldījumi cietumu infrastruktūrā (piemēram, jaunā un modernā Liepājas cietuma pabeigšana), kā arī nākotnes plāni apliecina Latvijas apņēmību nodrošināt cilvēktiesību standartus vienā no mūsu izaicinājuma jomām – resocializācijas jomā.
Nobeigums
Dāmas un kungi!
Piederība Konvencijas sistēmai nozīmē atbildību un zināšanu apmaiņu. Mēs mācāmies no citu pieredzes, un citi mācās no mūsu. Šobrīd, kad tiek apšaubīta starptautisko cilvēktiesību instrumentu vērtība, mums jāapliecina, ka tie nav no ārpuses uzspiesti, bet gan kopīgi pienākumi, kas iemieso mūsu pašu konstitucionālās vērtības. Populisms var solīt ātrus risinājumus, bet tas nespēj nodrošināt ilgstošu drošību un taisnīgumu.
Konvencijas mehānisms un ECT ir drošības tīkls, kas pasargā valsti no iegrimšanas pašapmierinātībā. Ignorēt šo drošības tīklu nozīmē pakļaut tiesiskumu populisma varai. Šobrīd, kad manā valstī izskan aicinājumi izstāties no Stambulas konvencijas, mums jāatceras, ka starptautiskie instrumenti nav važas, bet spogulis – tie liek ieraudzīt to, ko citādi mēs labprāt izvairītos redzēt.
Kolēģi, mēs dzīvojam laikā, kad cilvēktiesību standarti visā Eiropā nonāk spiedienā – no populisma, migrācijas krīzēm, dezinformācijas kampaņām un autoritāru varu mērķtiecīgiem uzbrukumiem. Latvija šo spiedienu izjūt īpaši. Bet tieši tāpēc mēs nedrīkstam atkāpties.
Mums kopā jāveicina ne tikai savstarpējs dialogs, bet arī dialogs ar sabiedrību. Mums jāmāk vienkārši un saprotami paskaidrot, ka tiesiskums aizsargā ikvienu un ka reizēm tiesām jāpieņem arī nepopulāri lēmumi. Uzticība institūcijām rodas tad, kad cilvēki redz, ka cilvēktiesību aizsardzība dod taustāmus ieguvumus – labāku aizsardzību vardarbības upuriem, cilvēcīgu attieksmi uz robežām un taisnīgu tiesu ikvienam. Lai jums vērtīgas diskusijas!
QR
