Tiesības uz taisnīgu tiesu mijiedarbībā ar efektivitātes principu jeb – vai un kā atbildēt uz argumentiem, uz kuriem nav jāatbild?

Vispirms ļaujiet man apliecināt, ka patiesi jūtos pagodināta uzstāties šīs augsti godājamās auditorijas priekšā. Tāpat arī esmu gandarīta par iespēju paust savas pārdomas par tiesu nolēmumu pamatojumu un konkrēti – par tiesas dialogu ar procesa dalībniekiem tiesas nolēmumā, kas izpaužas kā tiesas atbildes uz procesa dalībnieku argumentiem.

Pirms turpinu, man jāpaskaidro, ka savā runā esmu integrējusi gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan Satversmes tiesas, gan arī Senāta nolēmumu atziņas, taču laika taupīšanas nolūkā es uz tām neatsaukšos tiešā veidā. Tā vietā es attiecīgajā runas brīdī centīšos pārslēgt prezentācijas slaidus, kur ir norādīta atsauce uz tiesu praksi (rakstā sk. atsauces).

Es pati procesa dalībnieku argumentus vienmēr esmu uzskatījusi par vienu no svarīgākajiem tiesas procesa elementiem. Visupirms jau tāpēc, ka tiesas primārais uzdevums ir izšķirt strīdu. Savukārt strīdu uz tiesu atnes procesa dalībnieks. Procesa dalībnieka argumentos gan par tiesībām, gan par faktiem slēpjas strīda būtība, kas tad tiesai arī jāšķetina. Tādējādi procesa dalībnieka argumenti nosprauž lietas robežas jeb, tā teikt, piešķir lietai formu, tie parāda ceļu, kādā virzienā tiesnesim doties un lielā mērā noteic to, kādi būs sprieduma motīvi. Savukārt procesa dalībnieka argumenti par zemākas instances tiesas spriedumu vai lēmumu paver tiesnesim iespēju paraudzīties uz tiesību vai faktu jautājumiem no malas. Lai arī, kā esmu pamanījusi, tiesneša dabā ir strīdēties pašam ar sevi jeb apšaubīt jebko un visu, iekšēji izvirzot un apsverot gan „par”, gan „pret” argumentus, kas attiecīgi tiek pārbaudīti un nosvērti, tomēr procesa dalībnieka argumenti var likt paraudzīties uz strīdus jautājumiem no tāda skatupunkta, par kādu tiesnesis nemaz nevarēja iedomāties vai arī vienkārši varēja nepamanīt.

Tādējādi procesa dalībnieka argumenti, ja tie tiek pienācīgi izsvērti, neapšaubāmi ir pienesums gan konkrētās lietas vispusīgam, taisnīgam un tiesiskam atrisinājumam, gan arī kopējai tiesību attīstībai un ne tikai. Proti, es atļaujos cerēt, ka arī administratīvo tiesu judikatūra ieslodzīto lietās par apstākļiem ieslodzījuma vietās ir kalpojusi par pamudinājumu valdības lēmumam jauna, moderna cietuma būvniecībai Liepājā, kurš nu tagad ir pabeigts un darbu sāks, ja nemaldos, 2026.gadā.

Neapšaubāmi, ka procesa dalībnieka argumentu analīzes nolēmumā nozīmīgums izpaužas arī apstāklī, ka tādējādi tiek īstenotas procesa dalībnieka Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmajā daļā un Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietver arī tiesības būt uzklausītam. To ir uzsvērusi gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Satversmes tiesa, gan arī Senāts visu trīs departamentu judikatūrā. Bet attiecībā uz administratīvo procesu pienākums sprieduma motīvu daļā norādīt arī procesa dalībnieku argumentu analīzi ir tieši noteikts likumā, proti, Administratīvā procesa likuma 251.panta piektajā daļā.

Tātad tiesības tikt uzklausītam, kas nozīmē, ka tiesa pienācīgi izvērtē procesa dalībnieka argumentus un šo vērtējumu norāda spriedumā, kas tādējādi rada procesa dalībniekam pārliecību, ka viņš ir sadzirdēts, ir būtiskas cilvēktiesības, kas ir nostiprinātas gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija), gan Latvijas Republikas Satversmē, gan arī atpazītas un piemērotas Latvijas tiesu praksē.

Šo tiesību nozīmīgums liek uzdot jautājumu: ja tiesa neatbildēs uz kādu no procesa dalībnieka apsvērumiem, vai tādā gadījumā netiks pārkāptas procesa dalībnieka tiesības uz taisnīgu tiesu?

Uz šo jautājumu jāteic, par laimi, ir diezgan skaidra atbilde, kuru vairākās lietās sniegusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Proti, Tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas 6.panta pirmā daļa nevar tikt saprasta tādējādi, ka nacionālajai tiesai ir jāsniedz detalizēta atbilde uz katru argumentu. Līdzīgas atziņas, tostarp atsaucoties uz Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, ir nostiprinātas arī Satversmes tiesas un Augstākās tiesas judikatūrā. Kā tas izriet gan no Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan Latvijas tiesu judikatūras, robežšķirtne starp tādiem argumentiem, uz kuriem ir jāatbild, un tādiem argumentiem, uz kuriem var arī neatbildēt, lai arī ne vienmēr viegli nosakāma, tomēr ir skaidri iezīmēta. Proti, ir jāatbild uz tādiem argumentiem, kas ir nozīmīgi jeb būtiski no tiesību un faktu viedokļa, tādiem, kas var izšķirt lietas iznākumu un/vai kurus procesa dalībnieks pats izvirzījis kā galvenos savas pozīcijas pamatošanai. To, cik detalizēti ir jāatbild uz argumentiem, tomēr nosaka konkrētās lietas apstākļi, līdz ar to tiesai kontekstā ar konkrēto lietu vienmēr ir jāraugās, vai tā savā pamatojumā ir visaptveroši apsvērusi visus būtiskos lietas aspektus un šis vērtējums pārliecinoši izslēdz nepieciešamību atbildēt uz tādiem argumentiem, kas tiesas ieskatā vairs neietekmē lietas iznākumu. Šāds pārliecinošs zemākas instances tiesas spriedums var kalpot par pamatu augstākas instances tiesai vai kasācijas instances tiesai vairs nenorādīt argumentus sava nolēmuma pamatošanai, bet pievienoties zemākas instances tiesas sprieduma motīviem. Tomēr, ja zemākas instances tiesas nolēmuma pamatojums ir nepietiekams vai arī, ņemot vērā tiesas procesa gaitu un apstākļus, ir notikusi procesa dalībnieka sākotnēji izvirzīto argumentu attīstība, vai arī procesa dalībnieks, pārsūdzot zemākas instances tiesas spriedumu un ņemot vērā tā pamatojumu, ir bijis spiests izvirzīt jaunus argumentus, augstākas instances tiesai ir jāatbild uz šiem argumentiem.

Apkopojot, var teikt, ka, pat ja nolēmumā pēc būtības netiks analizēti visi procesa dalībnieka argumenti, tad tomēr tiesības uz taisnīgu tiesu netiks pārkāptas, ja tiesa ņems vērā visus būtiskos, lietas izšķiršanai nozīmīgos tiesību un faktu jautājumus, tostarp apsverot visus patiesi svarīgos lietas dalībnieku argumentus un savu pamatojumu norādot nolēmumā.

Minētais atbilst efektivitātes principam, kuram pēc būtības ir divējāda iedarbība. No vienas puses, tas nodrošina Konvencijas 6.panta pirmajā daļā nostiprināto tiesību patiesu iedarbību un īstenošanu. No otras puses, šāda pieeja nodrošina, ka vēlamais rezultāts tiesas procesā tiek sasniegts ar pēc iespējas mazākiem resursiem, laiku un piepūli. Tādējādi tiek panākts saprātīgs līdzsvars starp personas individuālajām tiesībām uz pieeju taisnīgai tiesai un sabiedrības interesēm attiecībā uz šīm pašām tiesībām, kuru īstenošana būtu apgrūtināta, ja tiesa būtu noslogota ar jautājumiem, kuriem galu galā nav nekādas nozīmes attiecībā uz lietas iznākumu.

Vienlaikus, bez šaubām, lai saprastu, ka procesa dalībnieka arguments nav būtisks lietas izšķiršanai vai arguments nav attiecināms uz lietu, vai arī tam piemīt trūkumi, kas tādējādi ļauj tiesnesim šādus argumentus neņemt vērā sava nolēmuma motivācijā, tiesnesim vienalga šie argumenti ir jānovērtē. Turklāt jāņem vērā, ka procesa dalībnieks, izvirzot jebkādus argumentus, vienmēr uzskatīs, ka tie ir pamatoti un būtiski viņa lietas izlemšanai vai arī lai atzītu, ka zemākas instances tiesa ir pieļāvusi kādu materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumu, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu. Kā jau minēts, personas tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē tikt uzklausītai, kas savukārt nozīmē, ka tiesai ir jārada personai pārliecība, ka viņa ir sadzirdēta. Vienīgais instruments, kas ir tiesas rokās, lai šo pārliecību radītu, ir nolēmuma pamatojums. Tātad tiesai nolēmumā ir jāpamato arī tas, kāpēc tā neņem vērā procesa dalībnieka argumentus.

Tas mūs noved pie jautājuma, kā tad ar tiesas procesa efektivitāti, kur šeit ir līdzsvars starp indivīda un sabiedrības tiesībām un taisnīgu tiesu, ja reiz tiesai vienalga ir jāpamato, kāpēc tā neatbild vai neņem vērā procesa dalībnieka argumentus, kas gala beigās nevar ietekmēt nolēmumu?

Atbilde jeb līdzsvars, manuprāt, meklējams apstāklī, KĀ tiesa pamato to, kāpēc argumenti netiek ņemti vērā.

Tiesu praksē sastopamas dažādas pieejas tam, cik izvērsti tiesa skaidro, kāpēc arguments netiek pieņemts. Piemēram, atsakot kasācijas tiesvedības ierosināšanu, senatoru kolēģija pamato kasācijas sūdzības atteikuma pamatu ar to, ka kasācijas sūdzības argumenti ir ar defektiem, šos defektus raksturojot ar vienu vārdu vai frāzi bez dziļāka skaidrojuma, proti, argumenti ir tikai vispārīgi apgalvojumi, tie ir atrauti no konteksta, tie ir grūti uztverami, tiem nav loģiskas sasaistes ar pārsūdzēto spriedumu. Protams, šādā gadījumā procesa dalībnieks varētu iebilst, ka tie jau ir tikai tiesas apgalvojumi, ka argumenti ir vispārīgi, neloģiski utt., un ka bez pamatojuma, kā tieši izpaužas šie trūkumi, nevar uzskatīt, ka tiesa ir pienācīgi apsvērusi argumenta pieņemamību. Tam it kā varētu piekrist. Tomēr, paturot prātā, ka procesam ir jābūt efektīvam, es gribētu teikt, ka ir pieļaujams pamatot argumentu nepieņemamību ar argumenta defektu raksturojošu vārdu vai frāzi bez dziļākas analīzes nolēmumā ar nosacījumu, ka šī frāze vai vārds ir izsmeļošs, visaptverošs un jēgpilns un tādējādi pietiekami skaidri raksturo problēmas būtību un kopumā rada priekšstatu procesa dalībniekam, kāpēc tiesa atteikusies vērtēt pēc būtības viņa argumentu vai argumentu grupu.

Vienlaikus praksē nereti savos nolēmumos tomēr skaidrojam to, kā defekti ir izpaudušies. Piemēram, senatoru kolēģija, konstatējot, ka pieteicējas argumenti par tiesas nevērtētajiem pierādījumiem vai lietas apstākļiem ir izolēti no tiesas kopējā pierādījumu vērtējuma, arī skaidrojusi, kā izpaužas šo argumentu izolētība.

No savas un kolēģu pieredzes varu teikt, ka dažādajām pieejām, cik plaši vai lakoniski tiek pamatots, kāpēc arguments vai argumentu grupa netiek ņemta vērā, ir visdažādākie iemesli. Tas var būt atkarīgs gan no konkrētās lietas apstākļiem (piemēram, lietas sarežģītība, apjoms, kas tiesai neļauj bez padziļinātas analīzes izprast argumenta trūkumus), gan no argumenta nepieņemamības pamata (piemēram, argumentam pašam par sevi piemīt defekts (tas ir neloģisks, tas neatbilst sprieduma tekstam jeb nav patiess, tas ir selektīvs utt.); arguments ir acīmredzami nepamatots; arguments neietekmē lietas iznākumu; arguments netiek ņemts vērā, jo viens pamats jau ļauj pieņemt lēmumu (proti, nav nepieciešams apsvērt vēl citus pamatus). Nenoliedzami, pamatojuma plašums ir atkarīgs arī no tā, kādā tiesas instancē tiek skatīta lieta un kāda ir šīs tiesu instances kompetence. Tiesai, kuras kompetencē ir izskatīt faktu jautājumus, ņemot vērā arī konkrētos lietas apstākļus, būtu izvērstākā veidā jāpamato savi secinājumi, kamēr tiesa, kura izskata tikai tiesību jautājumus, manuprāt, var atļauties vispārinātākas atbildes. Tāpat tiesas pamatojuma plašums var būt atkarīgs arī no tā, kas ir procesa dalībnieks. Piemēram, ja procesa dalībnieks nav jurisprudences profesionālis un pārstāv pats sevi, tad šādam procesa dalībniekam esam skaidrojuši, kā izpaužas problēmas būtība.

Lai arī visi šie iemesli objektīvi prasa dažādu pieeju tiesas pamatojuma, kāpēc tā neņem vērā argumentus, apjomam un dziļumam, tomēr, paturot prātā procesa efektivitātes principu, būtu jātiecas uz tādiem tiesas pamatojuma formulējumiem, kas kopumā raksturo argumenta defektu, neskaidrojot to dziļāk, vai arī lakoniski sniedzot skaidrojumu par argumenta nepieņemamības pamatiem.

Nobeigumā gribu mums visiem novēlēt spēju saglabāt līdzsvaru šajā informācijas pārbagātības laikmetā, kur laika deficīts ir tieši proporcionāls informācijas apjoma pieaugumam. Atļaujos izteikt cerību, ka, apzinoties līdzsvara starp indivīda un sabiedrības interesēm nozīmību, mums izdosies atrast zelta vidusceļu katrā konkrētajā lietā un noiet pa šo naža asmeni, lai arī cik riskanti tas būtu. Lai mums visiem ar šo veicas!