Tiesības uz taisnīgu tiesu: neatkarīgas tiesas loma demokrātijas apdraudējuma apstākļos

Ievads

Mēs atzīmējam Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk – ECK) 75 gadu jubileju laikā, kad Konvencijas mērķi tiek apdraudēti no ārienes un no iekšienes. Vēlos atgādināt Konvencijas preambulā teikto, proti, „[n]o jauna apliecinādamas patiesu pārliecību, ka šīs pamatbrīvības ir taisnīguma un miera pamats visā pasaulē un ka tās vislabāk var nodrošināt patiess demokrātisks politisks režīms no vienas puses un vispārējo cilvēktiesību, uz kurām tās pamatojas, kopīga izpratne un ievērošana no otras puses (..)” dalībvalstis vienojās par cilvēktiesību katalogu, kas ir minimālais tiesību un brīvību katalogs Eiropā, un to efektīvu aizsardzību, jo īpaši neatkarīgā un objektīvā tiesā atbilstoši Konvencijas 6.pantam, kura saturs ir pārņemts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47.pantā (turpmāk – ES Pamattiesību harta).

Tādējādi Eiropa kopš Otrā pasaules kara beigām pārstāv tādu pasaules izpratni, kurā taisnīgums un miers ir pamata vērtības un tās var sasniegt, nodrošinot cilvēktiesību aizsardzību un patiesi demokrātiski politisku režīmu.

Savā uzrunā vēlos pievērsties jautājumam par tiesas lomu patiesi demokrātiska politiska režīma aizsardzībā. Es sākšu, iespējams, netipiski, jo, lai tik tiešām saprastu šī jautājuma milzu nozīmi tieši laikā, kurā mēs šobrīd dzīvojam, ir jāzina, kas tad šobrīd notiek. Labā ziņa ir tā, ka Rietumu demokrātiskajā pasaulē ir izcili politikas, tiesību un arī citu jomu pētnieki un eksperti, kuru uzrakstīto ir nepieciešams lasīt, neaprobežojoties ar ziņu virsrakstiem vai ierakstiem sociālajos medijos. Manuprāt vienu no izsmeļošākajiem šā brīža apdraudējuma demokrātijai, norādot uz tā vēsturiskajiem avotiem, aprakstu sniegusi Anna Aplbauma (Anne Applebaum) savā 2024.gadā iznākušajā grāmatā „SIA Autokrātija. Diktatori, kas grib valdīt pār pasauli” (Autocracy, Inc. The Dictators Who Want to Run the World). Šī grāmata ir ieguvusi prestižo 1917.gadā dibināto Pulitcera (Pulitzer) balvu žurnālistikā, literatūrā un mākslā, kuru katru gadu piešķir ASV Kolumbijas universitāte.

Tāpēc savā runā, iespējams netipiski, es gribētu visupirms nedaudz iepazīstināt ar Aplbaumas konstatēto un aprakstīto viņas grāmatā.

SIA Autokrātija

Pirmā vērtīgā lieta šajā grāmatā ir autokrātijas definīcija un apraksts, kuram seko daudzi piemēri visos kontinentos – Venecuēla, Irāna, Krievija, Ķīna utt. Autore sāk ar to, ka uzsver, ka cilvēks, kas dzīvo demokrātijā, autokrātiju uztver šādi: sliktais diktators varas spicē, kas kontrolē armiju un policiju un draud savai tautai ar izrēķināšanos par nepaklausību. Viņam apkārt ir ļauni kolaboranti un, iespējams, daži drosmīgi disidenti. Visdrīzāk tas ir tas, kā mēs saprotam notiekošo Krievijā. Taču mūsu laikmetā, proti, 21.gadsimtā šī bilde ir tālu no realitātes. Citēju. „Šodien autokrātijas nepārvalda viens ļaunais diktators. Tas ir smalks tīmeklis, kas balstās kleptokrātiskās finanšu struktūrās, kompleksās drošības struktūrās – militārās, paramilitārās, policijas – un tehnoloģiju ekspertos, kas nodrošina izsekošanu, propagandu un dezinformāciju. Šajā tīmeklī iesaistītie ir ne tikai savstarpēji saistīti vienas autokrātijas ietvaros, bet arī saistīti ar līdzīgiem tīmekļiem citās autokrātijās un dažreiz arī demokrātijās. Korumpētas, valsts kontrolētas kompānijas vienā diktatūrā uztur biznesa attiecības ar tādām pašām korumpētām, valsts kontrolētām kompānijām citās diktatūrās. (..) Propagandistu armijas dalās savos resursos”, troļļu armijas sekmē diktatoru naratīvu un propagandas izplatīšanu. Autore uzsver, ka šo realitāti nevajag uztvert kā vienā slepenā telpā orgnizētu darbību. Katrai autokrātijai ir sava vēsture, intereses un mērķi. Atšķirībā no militārajiem blokiem aukstā kara laikā mūsdienu autokrātijas nav viens militārs bloks, bet tās ir „kompāniju aglomerācija, kuras saista nevis ideoloģija, bet nežēlīga apņemšanās nosargāt personisko labklājību un varu”, un tā ir SIA Autokrātija.

Viņus vieno apņēmība atņemt pilsoņiem jebkādu reālu ietekmi vai publisku balsi, iznīcināt katru atklātības un atbildības formu un represēt katru gan mājās, gan ārpusē, kas izaicina viņu varu. Viņus vieno „brutāli pragmatiska attieksme pret bagātību”. Atšķirībā no fašisma un komunisma līderiem, kas neizrādīja savu negausību, SIA Autokrātija līderiem pieder nebijusi bagātība un tie sadarbojas pamatā peļņas gūšanas nolūkos. „Savstarpējās saiknes, kā arī saiknes ar draugiem demokrātijās ir būvētas nevis uz ideāliem, bet uz darījumiem, kas veidoti, lai apietu sankcijas, apmainītos ar spiegošanas tehnoloģijām un palīdzētu savstarpēji kļūt vēl bagātākiem”. Aplbauma arī norāda, ka fašisma, komunisma ideoloģijām ir mantinieki 21.gadsimtā neatkarīgi no tā, kādās formās un vārdos šīs 20.gadsimta ideoloģijas šodien ir transformējušās.

Visas šīs buķetes ienaidnieks ir demokrātiskā pasaule, proti, Rietumi, NATO, Eiropas Savienība, demokrātiskā opozīcija un liberālās idejas, kas inspirējušas demokrātisko pasauli. Šīs idejas aptver tiesību un tiesību aktu kā neitrāla spēka jēdzienu, kas nepakļaujas politisko vēju pārmaiņām; to, ka tiesas un tiesneši ir neatkarīgi, ka viedokļu dažādība un politiskā opozīcija ir leģitīma, ka ir vārda brīvība un neatkarīga žurnālistika, kas kritizē valdību, bet ir lojāla valstij. Autokrāti ienīst šos principus, jo neatkarīgi tiesneši var viņus saukt pie atbildības un parasti nodrošina to, ka pie varas esošie atbild par savām darbībām. Cilvēktiesības un neatkarīga tiesu vara, citas neatkarīgās iestādes iespējo pilsoņus, pilsoņu līdzdalību, kas periodiski noved pie valdību maiņas.

Mani ļoti uzrunāja Aplbaumas grāmatā arī šāda tēze. Proti, ka autokrāti baidās no atklātības, atbildīguma, tiesiskuma un demokrātijas sarunām, jo tās uzrunā cilvēku vairākumu, tādēļ savā propagandā autokrātija dara visu, lai šīs idejas nomelnotu.

Kā zināms, Eiropas Savienības (turpmāk – ES) centrālā ideja ir iekšējais tirgus un vienotā brīvības, tiesiskuma un drošības telpa. Tieši šī vienotā brīvības, tiesiskuma un drošības telpa, kurā centrālo lomu spēlē savstarpējā uzticēšanās un lojalitāte, citstarp, arī tiesu starpā, kas balstās vienotā ES tiesību normu izpratnē un piemērošanā, ievērojot ECK un ES Pamattiesību hartu, ir tā Eiropas demokrātiju atbilde, kura autokrātiem ļoti nepatīk. Šī telpa sniedz ES pilsoņiem un viņu ģimenēm vairāk tiesības, kā tas būtu iespējams vienas demokrātijas ietvaros, un tādēļ iespējo pilsoņu atbalstu šādam demokrātijas modelim un tā pamatos gūlušām iepriekš minētajām idejām. Tādēļ, ka šīs idejas un vērtības tiek apzināti un masveidā apdraudētas, mehānismi, kas veidoti, lai tās nosargātu, tostarp Eiropas Padome un Eiropas Savienība, ir jāstiprina, nevis jādrupina no iekšienes.

Anna Aplbauma ir ļoti tieša savā grāmatā jautājumā par to, kā demokrātijas ir palīdzējušas SIA Autokrātija nostiprināties. Un tas, citstarp, ir stāsts, piemēram, par PSRS un Rietumvācijas tirdzniecības attiecībām un Eiropas nonākšanu Krievijas gāzes atkarībā. Šī atkarība būtu bijusi vēl lielāka, ja nebūtu vairāku ASV administrāciju uzliktās tirdzniecības sankcijas PSRS vēl pagājušajā gadsimtā. Šīs epizodes ir ļoti svarīgas, tostarp, arī lai saprastu, kā notika Baltijas valstu neatkarības atgūšana. Aplbauma ir skarba savā vērtējumā, kad viņa raksta, ka, kamēr Rietumu vadītāji runāja par „demokrātiju” un „tiesību virsvadību” Krievijā, Rietumu kompānijas un finanšu institūcijas palīdzēja Putina Krievijai nostiprināt autokrātiju un beztiesiskumu un ne tikai Krievijā.

Šeit es vēlos vēl tikai minēt viņas analīzi par Nord Stream II gāzes vada izbūvi Baltijas jūrā. Viņa atkal ir tieša un raksturo Krievijas mērķi šajā projektā šādi: Krievija cerēja sekmēt kleptokrātiju Vācijā un izveidot pamatu Krievijas dominancei pār Ukrainu. Pa šo gāzes vadu Krievija gāzi sūtītu pa tiešo uz Vāciju, apejot Poliju un Ukrainu, tādējādi nogriežot šīs valstis no ienesīgajiem tranzīta darījumiem. Ukraina jau bija piedzīvojusi Krievijas šantāžu ar gāzes cenām gan 2014.gadā, gan pirms tam. Nord Stream kļuva par tramplīnu kompānijām, tostarp Gazprom, iekļūšanai Vācijas politiskajā un kultūras vidē. Lielākā kļūda bija tajā, ka Nord Stream projekts netika apturēts pēc Krimas okupācijas 2014.gadā, kas nešaubīgi bija zaļā gaisma tam, ko mēs piedzīvojam šodien, kad Krievija īsteno pilna mēroga iebrukumu Ukrainā.

Vieta atkal citātam. „Pārlieku lielas atkarības no tirdzniecības ar Krieviju, Ķīnu un citām autokrātijām (es pieliktu – no viņu biznesa naudas) riski nav vienīgi ekonomiska rakstura. Tie ir eksistenciāli. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Rietumu līderi ir izbaudījuši to, cik liela ir cena atkarībai no Krievijas gāzes. Pāreja uz dārgākiem enerģijas avotiem radījusi inflāciju. Inflācija savukārt sekmē neapmierinātību cilvēkos. To izmanto Krievijas dezinformācijas kampaņa, kas ir auglīga augsne radikāliem nedemokrātiskiem spēkiem Eiropā.” Tāda ir situācija, un jautājums ir eksistenciāls gan Eiropā, gan ASV, proti, vai konstitucionālie mehānismi, īpaši tiesas, tiesību sargājošās iestādes un neatkarīgās iestādes, bet pamatu pamatos cilvēku brīvā griba izturēs šo milzīgo un viltīgo SIA Autokrātija spiedienu ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses, jo nevajadzētu būt naiviem, lai neredzētu, ka autokrātija ir iefiltrējusies demokrātijās, tostarp Latvijas, gan tiešā, gan netiešā veidā.

Tiesu varas atbildība

Tiesu vara viena nenosargās patiesu demokrātisku režīmu, bet bez neatkarīgas, kompetentas tiesas citi spēlētāji demokrātijā arī nenoturēsies. Demokrātijas spēks ir tajā, ka katrs dara savu darbu, arī nepiekrīt viens otram, strīdas un atrod kopēju risinājumu kopējā labuma un kopējo interešu vārdā.

Tiesa nedrīkst būt naiva. Demokrātiskā pasaule ir bijusi pietiekami ilgi gan naiva, gan gājusi uz kompromisiem ar saviem principiem ekonomikas attīstības vārdā vai pat vieglas peļņas dēļ. Tā ir demokrātijas ievainojamība. Tiesai ir jāspēj strīdos par valsts atbalstu, konkurences godīgumu, vārda un preses brīvību vai likuma atbilstību Satversmei saskatīt, kādas lietā ir kopējā labuma intereses un kur ir vienīgi runa par personiska vai šauru interešu labuma gūšanu un varu.

Tiesa ir tā, kas var paplašināt indivīda tiesību un brīvību telpu, ja šīs tiesības tiek pieprasītas labā ticībā, bet labā ticība jāvērtē atbilstoši Satversmes vērtībām, kurām jābūt harmonijā ar Latvijas starptautiskajām saistībām, tostarp Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.

Latvijas tiesību sistēmā un Latvijā kā Eiropas Savienības tiesību sistēmas daļā ir mehānismi, kas atbalsta kopēju demokrātijas atbildi konkrētiem izaicinājumiem arī vienas konkrētas lietas ietvarā. Tātad visupirms ir svarīgi pārliecināties, ka piemērojamās tiesību normas atbilst demokrātiskas politiskas iekārtas vērtībām. Tādēļ tiesu pieteikumi Satversmes tiesai par tiesību normas atbilstību Satversmes vērtībām ir ļoti svarīgs demokrātijas aizsardzības mehānisms un tiesu varas savstarpējā atbalsta mehānisms. Es domāju, ka šis mehānisms ir izmantojams aktīvāk demokrātijas kvalitātes celšanā Latvijas tiesību aktos.

Ļoti svarīga ir Latvijas īstenotā Konvencijas 16.protokola ratifikācija. Šis protokols ļauj uzdot Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk – ECT) jautājumus par Konvencijas interpretāciju, kamēr lieta tiek skatīta Satversmes tiesā vai Augstākajā tiesā. Pieņemu, ka šobrīd abās tiesās notiek procesuālā regulējuma sakārtošana, jo nav tālu, līdz protokols stāsies spēkā attiecībā uz Latviju. Jebkurā gadījumā šādi valstu soļi ir daļa no tiesu varas stiprināšanas Latvijā un kopējās Eiropas tiesu solidaritātes veidošanas.

Mūsu individuālā izpratne par demokrātijas kvalitāti ir vērtējama kopējās ES tiesību sistēmas ietvarā. Tādēļ vēršanās ar prejudiciāliem jautājumiem Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST) arī ir Eiropas demokrātijas modeļa spēka mehānisms, jo tas ļauj nostiprināt kopēju izpratni par tiesību telpu arī tik strīdīgos jautājumos kā migrācija, uzturēšanās atļaujas vai darba spēka un kapitāla brīva kustība, cīņa pret naudas atmazgāšanu. Skatoties pēdējā laikā uz lietām, kas ienāk Satversmes tiesā, un prejudiciāliem jautājumiem no tiesu sistēmas, es teiktu, ka pārāk maz ir ar demokrātijas vērtību saistīto jautājumu. Lietā paceltie jautājumi tiek izprasti šauri. Protams, svarīga ir pilsoņu gatavība aizstāvēt savas tiesības, advokātu kompetence saskatīt arī lielo jautājumu mazajā un tiesu gatavība kopējā mehānismā tos atrisināt. Pilsoņu aktivitāte savukārt ir cieši saistīta ar viņu viedokli par tiesu neatkarību un kompetenci, kas, citstarp, ir arī komunikācijas jautājums.

Šodienas izolēšanās/norobežošanās tendences demokrātiskajā pasaulē, uzsverot vienīgi šauri definētas nacionālās intereses, kas it kā aizsargā no ārējā, ir cilvēciskas apdraudējuma apstākļos, un būs politiskie spēki, kas to izmantos nedemokrātiskiem mērķiem. Eiropas demokrātiskā modeļa aizsardzības interesēs ieraušanās savā kaktiņā nav pareizā izvēle. Eiropas kopējais demokrātijas modelis, kas balstās ECK, kura atrodas sinerģijā pēc būtības ar ES tiesībām gan kā vispārējais ES tiesību princips, gan kā minimālais saturs ES Pamattiesību hartai, ir jādarbina, un darbināšana balstās lielā mērā uz nacionālā tiesneša pleciem, piemērojot tiesību normas saskanīgi gan ar Konvenciju un ECT judikatūru, gan ES tiesībām un EST judikatūru. Tieši šāda loģika izskaidro to, kāpēc abas Eiropas tiesas ir iedibinājušas tik pamatīgu judikatūru attiecībā uz dalībvalstu tiesu neatkarību un objektiviāti, skrupulozi vērtējot, kā darbojas tiesu sistēma un vai no šī viedokļa sabiedrībai rodas uzticība tiesu varas neatkarībai un objektivitātei. Jāpiemin gan ECT, gan EST judikatūra, piemēram, tiesnešu disciplinārtbildības jautājumā, kurā abas tiesas uzsvēra, ka šāds mehānisms, kas ir būtisks tiesu varas pašpārvaldei, nedrīkst pieļaut politisko kontroli pār tiesnešu spriedumiem pēc būtības. Abas Eiropas tiesas, viena otru atbalstot, norādīja, ka „[j]a valsts sāk disciplinārlietu [pret tiesnesi], uz spēles tiek likta sabiedrības uzticība tiesu varas darbībai un neatkarībai; [savukārt] demokrātiskā valstī šāda uzticība ir garantija tiesiskuma pastāvēšanai.”

Abas Eiropas tiesas stāv katra nacionālā tiesneša sardzē, kā arī pilsoņu tiesību efektīvas aizsardzības sardzē. Tas ir visa Eiropas demokrātijas modeļa pamats.

Taisnīgas tiesas un tiesu neatkarības un objektivitātes jomā nedrīkst būt pārsteigumu. Eiropas izteikti procesuālā un formālā pieeja, atšķirībā no, piemēram, ASV, šobrīd uzrāda savu spēku tieši tajā, kā tiek izraudzīti tiesneši, kādas ir kvalifikācijas prasības un tās celšanas iespējas utt.

Nobeigumā

Es vēlos teikt tikai vienu teikumu. Tiesu sistēmai un ikvienam tiesnesim ir jāapzinās, ka mēs esam pēdējā barjera demokrātijas aizsardzībā, tādēļ jāliek lietā viss resurss, lai nepieļautu kļūdas.