Tiesnešu pieredzes apmaiņas programmā pēta Nīderlandes Augstākās tiesas pieredzi efektivizēt civilprocesu

Eiropas Savienības Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīkla apmaiņas programmas ietvaros Senāta Civillietu departamenta senators Aldis Laviņš jūnijā apmeklēja Nīderlandes Augstāko tiesu (Hoge Raad) Hāgā.

Nedēļu garās vizītes mērķis bija iepazīties ar Nīderlandes tiesu sistēmu un civilprocesu, fokusējoties uz tādiem jautājumiem kā tiesneša loma civilprocesā; apelācijas un kasācijas instances tiesas kompetence; prejudiciāla nolēmuma procedūra u.c. Komandējuma laikā notika diskusijas ar Nīderlandes Augstākās tiesas tiesnešiem un darbiniekiem, gūstot padziļinātu ieskatu Nīderlandes civilprocesa reformās un aktualitātēs.

Tiesneša aktīvā loma civilprocesā Nīderlandē

Nīderlandē civilprocesā tiesnesim ir piešķirta aktīva loma lietas vadībā un faktisko apstākļu noskaidrošanā. 2002.gada civilprocesa reformas ieviesa principu, ka tiesai jau sākotnējā procesa stadijā jāiesaistās strīda būtības noskaidrošanā. Likums noteic, ka pēc atbildētāja pirmās rakstveida atbildes tiesnesim parasti jānosaka mutvārdu sagatavošanas tiesas sēde, kurā personīgi jāpiedalās pusēm, ja vien lieta nav acīmredzami vienkārša. Šāds tiesiskais regulējums ir nostiprinājis aktīvas tiesas vadības principu un tiešu dialogu ar lietas dalībniekiem jau lietas sagatavošanas stadijā.

Nīderlandes kolēģi uzsvēra, ka mūsdienu tiesnesis Nīderlandē ne tikai pasīvi vēro pušu sacīksti, bet gan mērķtiecīgi vada procesu, lai precizētu strīda robežas un veicinātu efektīvu tiesvedību. Tiesnesis jau sagatavošanas stadijā uzdod jautājumus pusēm, noskaidro neskaidros faktus, mudina precizēt prasījumu apmēru un juridisko pamatojumu. Šāda aktīva iesaiste nodrošina, ka tiesnesis pilnībā izprot lietas būtību un savlaicīgi identificē, kuri pierādījumi un argumenti strīdā ir nozīmīgi. Piemēram, sagatavošanas tiesas sēdē tiesnesis var tieši jautāt prasītājam detalizēti pamatot prasības summu vai lūgt atbildētāju precīzi formulēt, kuri fakti tiek atzīti un kuri apstrīdēti. Šāda atklāta komunikācija palīdz novērst neskaidrības un virzīt lietas dalībniekus uz strīda patiesi nozīmīgajiem aspektiem, bieži veicinot izlīguma panākšanu jau lietas sagatavošanas stadijā.

Neraugoties uz tiesas aktīvo lomu, Nīderlandē tiek ievērots līdzsvars starp pušu sacīkstes principu un tiesneša procesuālās vadības principu. Puses joprojām saglabā tiesības brīvi iesniegt savus argumentus un pierādījumus, taču tiesnesis nodrošina skaidru procesuālo ietvaru – nosaka termiņus, kārtību un fokusē diskusiju uz lietas atrisināšanai būtiskajiem jautājumiem. Tiesnesis, ievērojot objektivitātes prasības, ir tiesīgs ierosināt pusēm iesniegt papildu pierādījumus par noteiktiem faktiem un apstākļiem. Piemēram, tiesnesis drīkst uzdot lietas dalībniekiem noteiktā termiņā iesniegt trūkstošus dokumentus vai eksperta atzinumu, ja tas nepieciešams taisnīga sprieduma nodrošināšanai. Šāda rīcība ne tikai novērš lietas izskatīšanas vilcināšanu, bet arī stiprina pušu tiesības uz taisnīgu tiesu, jo katrai pusei tiek dota iespēja izteikties par tiesai būtiskiem jautājumiem, pirms tiek pieņemts galīgais nolēmums.

Nīderlandes Augstākā tiesa savā judikatūrā ir apstiprinājusi un veicinājusi tiesneša aktīvo lomu, vienlaikus norādot uz nepieciešamību nodrošināt objektivitāti un ievērot pušu procesuālās tiesības. Augstākā tiesa konsekventi ir atzinusi to, ka tiesnesis drīkst aktīvi iesaistīties pierādījumu iegūšanā, proti, tiesnesim jānodrošina, ka lietā tiek iegūti pierādījumi, kas nepieciešami objektīvās patiesības noskaidrošanai, vienlaikus neierobežojot pušu tiesības uz sacīksti. Tiesnesim ir tiesības un pat pienākums noteikt procesuālos termiņus un ievērot tos, lai nodrošinātu lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Tāpat tiesnesis Nīderlandē regulāri mudina puses apsvērt alternatīvus strīda risināšanas veidus, kā arī veicina izlīgumu.

Salīdzinoši ar Latviju, Nīderlandes pieredze rāda, ka aktīva tiesneša loma var ievērojami paaugstināt procesa efektivitāti un lietas izskatīšanas kvalitāti. Arī Latvijas civilprocesa likumos pēdējos gados ir stiprināta tiesneša loma lietas vadībā (piemēram, tiesnesis var noteikt sagatavošanas sēdi, uzdot jautājumus lieciniekiem, ierobežot pierādījumu iesniegšanas termiņus utt.). Tomēr Latvijā tiesneša iesaiste joprojām lielā mērā atkarīga no paša tiesneša iniciatīvas un prasmēm. Nīderlandes piemērs ar likumā noteiktu sagatavošanas tiesas sēdi un aktīvu komunikāciju ar pusēm liecina, ka normatīvi nostiprināts tiesneša aktīvās vadības princips var sekmēt strīda taisnīga risinājuma rašanu un lietas ātrāku izskatīšanu. Latvijas tiesu sistēmai varētu būt lietderīgi izvērtēt Nīderlandes pieeju, lai vēl vairāk stiprinātu tiesneša lomu taisnīgas tiesas nodrošināšanā.

Apelācijas un kasācijas instances tiesas kompetence

Nīderlandes tiesu sistēmā ir trīs līmeņu tiesas, kas izskata civillietas: pirmās instances, apelācijas instances (četras apelācijas tiesas) un kasācijas instance tiesa. Augstākā tiesa kā kasācijas instances tiesa neizskata lietu pēc būtības atkārtoti, bet pārbauda tikai tiesību normu piemērošanas pareizību un procesuālo normu ievērošanu. Augstākā tiesa Nīderlandē neveic pierādījumu pārvērtēšanu un nekonstatē jaunus faktus vai apstākļus – tā respektē, ka faktu konstatēšana pabeigta zemākajās tiesu instancēs, un koncentrējas uz juridisko kļūdu labošanu.

Apelācijas instances tiesa Nīderlandē parasti izskata lietas pilnā apjomā gan par fakta, gan par tiesību jautājumu. Ja pirmās instances tiesas spriedums tiek pārsūdzēts, apelācijas tiesa var pieņemt jaunus pierādījumus un sprieduma argumentāciju balstīt uz jauniem apstākļiem. Ja apelācijas tiesa piekrīt pirmās instances tiesas spriedumam, sava sprieduma rezolutīvajā daļā tā norāda vien to, ka atstāj spēkā pirmās instances tiesas spriedumu, kā arī izlemj jautājumu par apelācijas instancē radušos tiesāšanās izdevumu sadali. Ja apelācijas tiesa nepiekrīt pirmās instances tiesas spriedumam, tad tiek taisīts spriedums, kura rezolutīvajā daļā tiek norādīts lietas rezultāts – vai un kādā daļā tiek apmierināta prasība, kā arī tiek sadalīti abu instanču tiesās radušies tiesāšanās izdevumi.

Ja Augstākā tiesa konstatē, ka apelācijas tiesa pieļāvusi tiesību piemērošanas kļūdu vai pārkāpusi procesuālās tiesību normas, tai ir vairāki rīcības varianti, kas noteikti Civilprocesa kodeksā. Vispārīgais noteikums – pēc kasācijas sūdzības apmierināšanas tiek atcelts pārsūdzētais spriedums un lieta tiek nodota jaunai izskatīšanai, it īpaši gadījumos, kad jānoskaidro papildu apstākļi. Parasti lieta tiek nodota jaunai izskatīšanai citai apelācijas tiesai. Savukārt, ja pēc kasācijas sūdzības izskatīšanas palikuši neatrisināti tikai tiesību jautājumi un nepastāv nepieciešamība noskaidrot jaunus faktus vai apstākļus, Augstākā tiesa ir tiesīga pati izlemt šos tiesību jautājumus. Šādi Civilprocesa kodeksa noteikumi piešķir Augstākajai tiesai elastīgas pilnvaras – atkarībā no situācijas tā var vai nu galīgi izšķirt strīdu pati, vai arī nodot lietu jaunai izskatīšanai zemākas instances tiesai. Praksē Augstākā tiesa, konstatējusi apelācijas instancē tīri juridisku kļūdu, nereti izmanto dotās tiesības pašai atrisināt attiecīgo tiesību jautājumu, tā paātrinot strīda galīgo noregulējumu.

Lai Augstākā tiesa varētu pati pieņemt galīgo spriedumu, jāievēro noteikti priekšnosacījumi. No Nīderlandes likuma un judikatūras izriet trīs galvenie nosacījumi: (1) lietā visi būtiskie fakti un apstākļi ir noskaidroti jau zemākajās instancēs; (2) apelācijas tiesas pieļautā kļūda ir tikai tiesību piemērošanā (piemēram, nepareizi interpretētas tiesību normas vai tās nepareizi attiecinātas uz lietā konstatētajiem apstākļiem); (3) galīgā iznākuma sasniegšanai nav nepieciešamas papildu procesuālas darbības (piemēram, nav jāuzklausa jauni liecinieki vai jāveic jauna ekspertīze). Ja šie nosacījumi izpildās, Augstākā tiesa, atceļot tiesību normām neatbilstošo apelācijas tiesas spriedumu, var pati izspriest lietu pēc būtības, piemēram, noraidīt prasību vai apmierināt to daļā atbilstoši tam rezultātam, kāds jau faktiski izriet no pirmās instances tiesas sprieduma. Šādā veidā Augstākā tiesa pēc būtības atjauno to tiesisko stāvokli, ko bija noteikusi pirmās instances tiesa, un pati pabeidz lietas izskatīšanu. 

Diskusijās tika uzsvērts, ka šādas pilnvaras tiesa izmanto tad, kad tas ir attaisnojami. Piemēram, situācijā, kad apelācijas tiesa kļūdaini apmierināja prasību, Augstākā tiesa atcēla apelācijas tiesas spriedumu un pati noraidīja prasību. Tas bija iespējams, jo visi lietas fakti un apstākļi jau bija noskaidroti un nepastāvēja citu domstarpību par kādu aspektu lietā. Citā lietā, izskaidrojot savas kompetences robežas, Augstākā tiesa norādīja, ka pirmās instances tiesas sprieduma tieša atjaunošana kasācijas kārtībā ir pieļaujama tad, ja nav palicis neviens cits strīda alternatīvs risinājums un visi būtiskie aspekti ir izvērtēti. Proti, ja apelācijas tiesas spriedums ir atceļams, bet, izskatot lietu pirmās instances tiesā, bija vēl citi neizskatīti pamati vai iebildumi, vai arī pastāvēja vēl citi strīda iespējamie risinājumi, Augstākā tiesa atturēsies no galīgā sprieduma taisīšanas un dos iespēju zemākas instances tiesai pabeigt lietas izskatīšanu. Tādējādi tiesa ievēro pušu tiesības uz lietas pilnvērtīgu izskatīšanu. Tikai tajos gadījumos, kad lietas iznākums neatstāj rīcības brīvību (piemēram, ir skaidrs, ka prasība jānoraida un citu strīdus jautājumu vairs nav), Augstākā tiesa izmanto savu kompetenci pašai noteikt strīda galīgo risinājumu.

Interesanti, ka citās Eiropas valstīs civilprocesuālajos tiesību aktos dažkārt nepārprotami noteikta šāda Augstākās tiesas kompetence, kamēr Nīderlandē tā ir izsecināma no likuma sistēmas. Piemēram, Igaunijas Civilprocesa kodeksa 691. pants noteic, ka Augstākā tiesa (Riigikohus) drīkst atcelt apelācijas tiesas spriedumu un atstāt spēkā pirmās instances tiesas spriedumu bez lietas atkārtotas izskatīšanas, ja apelācijas tiesa nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normas. Līdzīgi Lietuvas Civilprocesa kodeksa 382. panta ceturtā daļa atļauj Augstākajai tiesai kasācijas kārtībā atcelt apelācijas tiesas spriedumu un atstāt spēkā pirmās instances tiesas spriedumu, ja apelācijas tiesa pieļāvusi tiesību piemērošanas kļūdu un papildu faktu pārbaude nav nepieciešama. Nīderlandes Civilprocesa kodekss tieši šādu formulējumu neparedz, tomēr funkcionāli rezultāts var būt līdzvērtīgs, proti, Civilprocesa kodeksa 420.–422.pants, tos interpretējot sistēmiski, piešķir Augstākajai tiesai kompetenci panākt to pašu, ko tiešā tekstā paredz Igaunijas un Lietuvas civilprocesuālais regulējums. Tādējādi, kaut arī normatīvā regulējuma formulējumi atšķiras, kasācijas tiesvedības iznākums Nīderlandē pēc būtības var būt tāds pats kā kaimiņvalstīs – taisnīguma un efektivitātes labad, neapdraudot pušu tiesības, lietas izskatīšana tiek pabeigta ātrāk.

Prejudiciālie nolēmumi un tiesu dialogs

Viena no mūsdienu Nīderlandes tiesu sistēmas inovācijām ir prejudiciālo nolēmumu procedūra, kas veicina dialogu starp zemākas instances tiesām un Augstāko tiesu un nodrošina tiesību normu vienveidīgu interpretāciju. Minētā procedūra tika ieviesta pēc Augstākās tiesas iniciatīvas. Kopš 2012. gada Nīderlandes Civilprocesa kodekss ietver tiesību normas (392.–394. pants), kas tiesām piešķir tiesības noteiktos gadījumos uzdot Augstākajai tiesai prejudiciālus jautājumus par tiesību normu interpretāciju konkrētas lietas ietvaros. Kodeksa 392.pants paredz, ka, izskatot lietu, pirmās vai apelācijas instances tiesa pēc pušu lūguma vai savas iniciatīvas var vērsties Augstākajā tiesā ar prejudiciālu jautājumu, ja atbilde uz šo jautājumu ir nepieciešama, lai izlemtu konkrēto lietu, un šis tiesību jautājums ir būtisks citu līdzīgu lietu atrisināšanai vai vienveidīgai tiesu praksei. Tādējādi prejudiciālā jautājuma uzdošanas priekšnoteikumi ir: 1) lietas iznākums atkarīgs no attiecīgā tiesību jautājuma interpretācijas; 2) attiecīgais tiesību jautājums ir plašāk nozīmīgs – piemēram, rodas daudzos citos gadījumos. Šo procedūru var uzskatīt par nacionālu analogu Eiropas Savienības Tiesas prejudiciālā nolēmuma mehānismam, tikai valsts līmenī: zemākas instances tiesa aptur tiesvedību un lūdz Augstākajai tiesai saistošu skaidrojumu par attiecīgās tiesību normas piemērošanu.

Komandējuma laikā iegūtā informācija liecina, ka Nīderlandē Augstākā tiesa pieņem vidēji gadā 10–15 prejudiciālos nolēmumus. Prejudiciālo nolēmumu mehānisms ir stiprinājis Augstākās tiesas kā tiesību sistēmas attīstības „arhitekta” lomu. Kā izteikts Augstākās tiesas 2015.gada pārskatā, iespēja sniegt prejudiciālus nolēmumus uzsver Augstākās tiesas funkciju nodrošināt tiesību vienveidīgu piemērošanu un attīstību, nevis tikai labot kļūdas individuālās lietās. Tādējādi Augstākā tiesa ne tikai izskata kasācijas sūdzības, bet arī proaktīvi veido judikatūru, atbildot uz zemāku instanču tiesu iniciatīvām. Tiesneši atzina, ka tas veicina tiesu dialogu – zemāku instanču tiesas nebaidās vērsties ar sarežģītiem jautājumiem, savukārt Augstākā tiesa var stratēģiski izvēlēties, kurus jautājumus pieņemt, lai sniegtu vadlīnijas plašākam lietu lokam. Līdzīga procedūra pastāv, piemēram, Francijā un Beļģijā, kur augstākās tiesas var sniegt konsultatīvus atzinumus tiesību jautājumos.

Latvijā prejudiciālu nolēmumu procedūra nepastāv, un zemāko instanču tiesas nevar tieši lūgt Senātam interpretēt likumu konkrētas lietas ietvaros. Ja rajona tiesai rodas šaubas par tiesību normas piemērošanu, tai pašai jāpieņem nolēmums, un, ja tas būs nepareizs, korekcija var notikt apelācijas vai kasācijas tiesvedības ietvaros. Latvijas Senāts sniedz tiesu prakses apkopojumus un atziņas, kas kalpo kā vadlīnijas zemāku instanču tiesām, taču formāla procedūra tiesas spriešanas laikā lūgt Senāta „padomu” nepastāv. Šādā kontekstā Nīderlandes prejudiciālā nolēmuma mehānisma ieviešana ir novatorisks risinājums, kas saīsina laiku, kādā tiek panākta vienveidīga judikatūra – nav jāgaida, kamēr vairākas lietas izies visas tiesu instances. Šī procedūra arī stiprina tiesnešu savstarpējo dialogu un tiesu varas vienotību. Latvijā pagaidām līdzīgs instruments netiek apspriests, tomēr Nīderlandes pieredze varētu rosināt diskusiju par jauniem veidiem, kā Senāts varētu operatīvāk sniegt metodisko palīdzību tiesību piemērošanā, neiejaucoties zemāku instanču tiesu neatkarībā. Jebkurā gadījumā Nīderlandes piemērs apliecina, ka tiesiskās drošības un vienveidības nodrošināšanai tiesu sistēma var veiksmīgi izmantot inovācijas, kas balstītas uz Augstākās tiesas autoritāti.

Tiesas sastāvs un procesuālā efektivitāte

Nīderlandes tiesu sistēma meklē risinājumus, kā optimizēt resursu izmantošanu un paātrināt lietu izskatīšanu, tai skaitā plašāk pielietojot viena tiesneša sastāvu tiesvedībā tur, kur tas iespējams. Tradicionāli Nīderlandē pirmās instances tiesās lietas izskata viens tiesnesis. Līdz nesenam laikam apelācijas instancē gandrīz vienmēr lietas izskatīja koleģiāli – trīs tiesnešu sastāvā. Tomēr, veicot reformas, tika atzīts, ka elastīga pieeja ir nepieciešama arī apelācijas instancē. Saskaņā ar 2013.gadā pieņemtajiem grozījumiem atsevišķos vienkāršākos gadījumos apelācijas tiesām atļauts lietas skatīt viena tiesneša sastāvā, lai paātrinātu procesu un samazinātu resursu patēriņu. Vienam apelācijas tiesas tiesnesim ir tiesības organizēt sēdi ar mērķi veicināt izlīguma noslēgšanu. Šāda sēde, saglabājot tiesneša neitralitāti, ir paredzēta kā tiesas diskusija ar pusēm. Apmēram 15–20% tiek panākts izlīgums apelācijas instancē. Tā tiek nodrošināta ātrāka civiltiesiskā strīda atrisināšana bez turpmākas tiesvedības. Šo praksi apstiprina arī Augstākās tiesas judikatūra.

Arī pašā Augstākajā tiesā Nīderlandē pastāv iespējas optimizēt tiesnešu sastāvu. Lai gan kasācijas lietu izskatīšana notiek piecu tiesnešu kolēģijā, jau kopš 1986.gada atļauts mazāk sarežģītas lietas Augstākajā tiesā skatīt trīs tiesnešu sastāvā. Šo reformu ieviesa, lai samazinātu tiesas noslodzi – trīs tiesnešu palātas var efektīvāk tikt galā ar vienkāršākām kasācijas lietām, atstājot piecu tiesnešu sastāvam kompetenci izskatīt sarežģītākus un precedentus veidojošus strīdus. Šāda sistēma ļauj Augstākajai tiesai elastīgi plānot savu darbu un koncentrēt resursus uz būtiskāko. Papildus jānorāda, ka, ja lietā nav būtisku tiesību jautājumu, kas prasītu Augstākās tiesas skaidrojumu, tiesa ir tiesīga noraidīt kasācijas sūdzību (nevis atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību), lēmumā nenorādot izvērstu argumentāciju. Praksē to mēdz dēvēt par „81.panta piemērošanu”. Šāda pieeja tika ieviesta ar mērķi, lai īsākos termiņos atbrīvotos no lietām, kurām nav precedentu vērtības. Tā rezultātā Augstākā tiesa var fokusēt savu darbu uz svarīgiem tiesību jautājumiem, nevis tērēt resursus motivēta nolēmuma sagatavošanai ikvienā lietā, kurā iesniegta kasācijas sūdzība.

Secinājumi

Pieredzes apmaiņa Nīderlandes Augstākajā tiesā sniedza vērtīgu iespēju iepazīt citas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesību sistēmu un izvērtēt, kura tās pieredze varētu būt noderīga Latvijai. Nīderlandes civilprocesā pēdējo divu dekāžu laikā ir ieviestas reformas, kuru galvenie mērķi bija paātrināt tiesvedību, vienlaikus uzlabojot tiesas komunikāciju ar pusēm un saglabājot augstu taisnīguma standartu. Tiesneša aktīvās lomas nostiprināšana procesā ir uzlabojusi gan procesa efektivitāti, gan lietas dalībnieku apmierinātību – tiesvedības kļuvušas raitākas un skaidrāk vadītas. Apelācijas un kasācijas instances reformas – tostarp Augstākās tiesas kompetence galīgi atrisināt lietu, ja nav nepieciešama papildu faktu noskaidrošana – arī ir veicinājusi strīdu ātrāku atrisināšanu, neupurējot taisnīgumu. Prejudiciālo nolēmumu mehānisms ir efektīva inovācija, kas stiprina tiesu varas vienotību un sekmē tiesību normu vienveidīgu piemērošanu, sniedzot zemāku instanču tiesām tiešu pieeju Augstākās tiesas ekspertīzei tiesību jautājumos. Visbeidzot, viena tiesneša sastāva plašāka izmantošana liecina par Nīderlandes tiesu sistēmas elastību un spēju pielāgoties pieaugošajai lietu slodzei, nezaudējot kvalitāti.

Salīdzinot ar Latviju, jāsecina, ka mūsu tiesību sistēma var pārņemt vērtīgu Nīderlandes pieredzi – gan attiecībā uz tiesneša aktīvu lomu (nepieciešamības gadījumā grozot procesuālās normas, lai skaidrāk definētu tiesneša tiesības vadīt procesu), gan attiecībā uz apelācijas un kasācijas instances tiesas funkciju pilnveidošanu. Nīderlandes pozitīvie rezultāti (īsāki lietu izskatīšanas termiņi, augstāka lietotāju apmierinātība ar tiesu darbu) liecina, ka pārdomātas reformas var ievērojami uzlabot tiesu darba efektivitāti, neapdraudot tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas. Protams, jebkuru reformu ieviešanā svarīgs ir līdzsvars. Nīderlandes piemērs rāda, ka procesa efektivitāte un taisnīgums nenonāk savstarpējā pretrunā, ja reformas balstītas uz rūpīgu analīzi un tiesu dialogu ar sabiedrību.

Dalība apmaiņas programmā Nīderlandes Augstākajā tiesā deva iespēju gūt padziļinātu priekšstatu par mūsdienīgu tiesvedības vadību un tiesu sistēmas attīstības tendencēm. Iegūtās zināšanas un kontakti ar Nīderlandes kolēģiem būs noderīgi, turpinot pilnveidot Latvijas civilprocesu un veicinot inovatīvu risinājumu ieviešanu, lai nostiprinātu tiesu varas efektivitāti un autoritāti. Ceru, ka šā komandējuma atskaite kalpos par pamatu tālākām diskusijām un praktiskiem soļiem Latvijas tiesību sistēmas pilnveidošanai, izmantojot Nīderlandes pieredzi kā iedvesmas avotu tiesiskuma stiprināšanai.