Ievads
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu prezumē, ka tiek atzīts, ka apsūdzētajiem krimināllietās un lietas dalībniekiem civillietās ir tiesības uz atklātu tiesas sēdi, kas kalpo kā līdzeklis, lai aizstāvētu tos pret tiesas spriešanu slepenībā bez sabiedrības uzraudzības.
Tomēr pienākums rīkot šādas sēdes nav absolūts. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir vairāki piemēri, kad ir pieļautas atkāpes no tiesībām uz mutvārdu tiesas sēdi, kā arī, protams, ir daudzi tiesvedības procesi, kas neskar kriminālatbildību vai civilās tiesības un kas galvenokārt vai vienmēr tiek risināti rakstveida procesā.
Jautājums ir par to, ciktāl lietas dalībnieku rakstiski sniegtie paskaidrojumi, kā arī pašas tiesas un lietā iestājušos personu, ja tādas ir, izstrādātie dokumenti kļūst pieejami sabiedrībai.
Spriedumi
Tiesas spriedumu pieejamība sabiedrībai kalpo vairākiem mērķiem. Piekļuve spriedumiem sniedz sabiedrībai iespēju saprast tiesu varu un vērtēt tās darbu. Tas sekmē tiesu varas leģitimitātes saglabāšanos. Tas ir arī nenovērtējams resurss juridisko profesiju pārstāvjiem, gatavojoties un pildot darba pienākumus.
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pants paredz, ka spriedumus pasludina publiski, un, lai arī tajā nav tieši noteikts, ka rakstiskais spriedums vēlāk jāpublicē, pamatprincips ir tāds, ka tiesa spriedumus un citus galīgos nolēmumus parasti dara pieejamus pēc pieprasījuma un dažkārt tos arī publicē. Lietas dalībniekiem, protams, spriedumus pasludina tieši.
Spriedums var saturēt informāciju, kas dažādu iemeslu un slepenības izņēmumu dēļ ir sensitīva, un publisku vai privātu interešu aizsardzības labad var būt pamats publiski pieejamajā sprieduma tekstā šo informāciju dzēst vai arī anonimizēt lietas dalībniekus un citas tiesvedībā iesaistītās personas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.pants (tiesības uz privātās dzīves aizsardzību) ir ticis pārkāpts lietās, kur ar spriedumu tika publiskota personas identitāte un inficēšanās ar HIV.
Zviedrija
Zviedrijas tiesību akti par slepenību ir visai sarežģīti, taču var īsi minēt, ka slepenība tiesās var tikt piemērota vai nu uz tieši piemērojamu noteikumu pamata, vai tādēļ, ka slepenību ir piemērojusi zemākas instances tiesa vai iestāde.
Pamatnoteikums ir tāds, ka slepenība pārstāj darboties attiecībā uz informāciju, kas ir iekļauta spriedumā. Lai slepenība pēc tam, kad lieta izbeigta ar nolēmumu, tiktu attiecināta uz tiesas sēdē izskanējušu informāciju, ir jāizpildās diviem nosacījumiem: pirmkārt, tiesas sēdei ir jābūt bijušai slēgtai, otrkārt, tiesai spriedumā ir tieši jānorāda, ka turpinās attiecīgo slepenības izņēmumu piemērošana.
Turklāt īpašos gadījumos tiesa var nolemt, ka slepenība attiecas arī uz spriedumā iekļauto informāciju, ja „slepenības interesēm ir būtiska priekšroka attiecībā pret publiskuma interesēm”. Šī iespēja tiek izmantota reti. Tipiski piemēri ir tādu lietas dalībnieku adreses, kuriem tiek piemērota aizsardzība personiskās drošības iemeslu dēļ, kā arī dzimumnoziegumos cietušo identitāte, bet ne krimināllietās apsūdzēto personu identitāte.
Piemērs tam, kā mēs rīkojamies attiecībā uz sensitīvu informāciju lietās par bērna obligāto aprūpi – tā vietā, lai anonimizētu bērna identitāti vai lemtu par sprieduma slepenību, mēs pieskaņojam situācijas aprakstu, piemēram, par to, kā izpaudusies vardarbība ģimenē, tā, lai tas netiktu aprakstīts detalizēti. Šādos gadījumos lietas aprakstošo daļu mēs sašaurinām, bet tiktāl, lai mūsu sprieduma pamatojums joprojām būtu pietiekami saprotams.
Pamatpieņēmums ir tāds, ka spriedumi ir oficiāli dokumenti un pēc pieprasījuma ir pieejami ikvienam vai nu lasīšanai uz vietas tiesas telpās, vai saņemot kopiju. Ja spriedums satur slepenu informāciju, šī informācija tiek dzēsta. Parasti tiek izpildīti arī atsevišķi izteikti lūgumi nosūtīt sprieduma kopiju pa e-pastu.
Papildus ikviena tiesībām pieprasīt sprieduma kopiju saskaņā ar vispārējiem noteikumiem par piekļuvi oficiālajiem dokumentiem, abas Zviedrijas augstākās tiesas publicē nolēmumus savās tīmekļa vietnēs. Informācija par privātpersonām tajos vienmēr tiek anonimizēta. Šādi rīkojas arī ar judikatūras ziņā nozīmīgiem spriedumiem vispārējās jurisdikcijas un administratīvajās apelācijas instances tiesās.
Laikraksti un citi plašsaziņas līdzekļi, kā arī uzņēmumi, kas pārdod informāciju, ik dienas sazinās ar tiesu un lūdz piekļuvi visiem nolēmumiem, kā arī prasa tos nosūtīt elektroniski. Šeit sāk darboties Vispārīgā datu aizsardzības regula.
Zviedrijas Augstākā tiesa nesen ir nolēmusi, ka šāda piekļuve spriedumiem krimināllietās būs atļauta ar nosacījumu, ka spriedumi netiek tālāk izplatīti sabiedrībai citādi kā vien anonimizētā veidā, citstarp atsaucoties uz Vispārīgās datu aizsardzības regulas 10.pantu, kas attiecas uz notiesājošiem nolēmumiem krimināllietās. Mana tiesa – Augstākā administratīvā tiesa – līdz šim uz mūsu spriedumu pieprasījumiem ir atbildējusi bez nosacījuma, jo 10.pants uz mūsu lietām neattiecas.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 44.panta 3.punkts paredz, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa galīgo spriedumu publicē. Tas tiek darīts HUDOC datubāzē, kas tiek publicēta tiesas tīmekļa vietnē.
Šobrīd Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi bieži, taču katrā ziņā ne vienmēr, tiek anonimizēti. Saskaņā ar Tiesas reglamentu anonimitāti var garantēt pēc izteikta lūguma vai pēc tiesas ieskata (47.panta 4.punkts). Tomēr, neraugoties uz informācijas sensitīvo raksturu privātuma sakarā, spriedumi parasti tika publicēti neanonimizētā veidā, atsevišķos gadījumos lietas dalībnieku – privātpersonu – vārdus saīsinot, un šādi agrāki spriedumi tīmekļa vietnē joprojām ir pieejami pilnā apjomā.
Tiesvedības materiāli
No tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet, ka tiesas procesa dalībniekiem ir jābūt pieejamiem visiem materiāliem, ko iesniegusi pretējā puse, kā arī citu personu iesniegtajiem lietas materiāliem. Šādu piekļuvi var liegt tikai ļoti ierobežotos nolūkos, un jebkurā gadījumā lietas dalībniekiem jāiegūst citu personu sniegtā informācija tādā apjomā, ar kuru tiem pietiktu savas pozīcijas aizstāvībai.
Kas attiecas uz sabiedrības piekļuvi lietas materiāliem, tad Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pants tieši neparedz šādu piekļuvi lietas dalībnieku iesniegtajiem materiāliem, rakstveida pierādījumiem vai citiem tiesvedības materiāliem. Arī jaunākajā 10.panta judikatūrā, kurā tiek sākts atzīt tiesības uz piekļuvi oficiāliem dokumentiem, nav konkrēti aplūkota piekļuve tiesu nolēmumiem.
Tomēr valstu līmenī, lai arī uz tiesām dažkārt attiecina izņēmumus no vispārīgajiem tiesību aktiem par sabiedrības piekļuvi oficiāliem dokumentiem, parasti tām piemēro tos pašus pamatprincipus.
Kā jau minēju, Zviedrija ir viens no gadījumiem, kad tiek piemēroti vispārīgie normatīvie akti par piekļuvi oficiālajiem dokumentiem, un pamatpieņēmums ir tāds, ka tiesvedības materiāli kļūst oficiāli, un līdz ar to principā – publiski, kad tos ir saņēmusi vai radījusi pati tiesa. Slepenības izņēmumi var tikt piemēroti, lai aizsargātu publiskas vai privātas intereses un šādā nolūkā ierobežotu piekļuvi noteiktai informācijai.
Minētais pamatprincips attiecas arī uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 41.pantu „Sekretariātam glabāšanā nodotie dokumenti ir publiski pieejami, ja vien Tiesas priekšsēdis nenolemj citādi”.
Tiesas reglamentā šīs tiesības ir izklāstītas sīkāk – reglamenta 33.panta 1.punktā ir noteikts, ka tās neattiecina uz dažiem lietas dalībnieku vai trešo personu dokumentiem, piemēram, dokumentiem sarunās par mierizlīgumu un dokumentiem, kas ir ļoti sensitīvi valsts drošības aizsardzības dēļ. Līdztekus šiem gadījumiem ierobežojumus var piemērot „morāles, sabiedriskās kārtības vai valsts drošības interesēs demokrātiskā sabiedrībā, ja tas nepieciešams nepilngadīgu personu interesēs vai nolūkā aizsargāt pušu vai kādas ieinteresētās personas privāto dzīvi vai tiktāl, ciktāl tas ir noteikti nepieciešams īpašos apstākļos, pēc palātas priekšsēdētāja domām, ja publiskums varētu kaitēt tiesvedības interesēm”.
Tādēļ Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sistēmā tiesas dokumenti, ieskaitot lietas dalībnieku iesniegumus, vispārējā kārtībā tiek publiskoti kā izskatīšanā esošās, tā izskatītās lietās. Turpretī Eiropas Savienības Tiesas nostāja ir tāda, ka trešo personu piekļuve Eiropas Savienības Tiesas tiesvedības materiāliem kaitē pienācīgas tiesvedības interesēm un pušu līdztiesības principam. Līdz ar to izskatās, ka abas Eiropas tiesas ir izvēlējušās diametrāli pretēju pieeju trešo personu tiesībām piekļūt tiesu lietām.
Secinājumi
Dažādu valstu tiesu sistēmās pastāv atšķirīgas pieejas attiecībā uz sabiedrības piekļuvi nolēmumiem un tiesvedības materiāliem, un attiecībā uz tiesvedības materiāliem tās atšķiras arī abu Eiropas tiesu starpā.
Manuprāt, kopumā liegt sabiedrībai piekļuvi šiem materiāliem neatbilstu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.pantā paredzētajām tiesībām uz tiesvedības procesa publiskumu.
Šajā sakarā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 6.panta judikatūra vēl varētu attīstīties, bet neatkarīgi no tā, šķiet, dažādu valstu tiesu starpā pastāv vispārēja vienprātība par to, ka sabiedrības piekļuvei tiesvedības materiāliem uz tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu balstītā demokrātiskā iekārtā ir ļoti liela nozīme.
QR
