Administratīvo tiesību tendences

IEVADS

Šajā rakstā dots pārskats par atsevišķiem aktuāliem jautājumiem administratīvo tiesību jomā. Vispirms tiks aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar ekonomisko lejupslīdi un ar to saistītām tiesu atziņām. Kā otrais tiks aplūkots jautājums par informācijas iegūšanu no valsts pārvaldes iestādēm. Kā pēdējais tiks dots apskats par būtiskākajām atziņām, kas Augstākajā tiesā izteiktas būvniecības jomā.

EKONOMISKĀS KRĪZES IETEKME UZ ADMINISTRATĪVAJĀM TIESĪBĀM

Administratīvās tiesības 2011. gadā lielā mērā ietekmēja ekonomiskā un finanšu krīze valstī. Ekonomiskā lejupslīde joprojām atstāja iespaidu gan uz tiesību normām, gan administratīvo tiesu praksi.

Administratīvajās tiesās tiek izskatītas daudzas lietas, kuru rašanās cēlonis ir ekonomiskā lejupslīde. Lielākais vairums no tām ir valsts pārvaldes aparāta samazināšanas dēļ atlaisto ierēdņu lietas, tāpat arī lietas, kas saistītas ar valsts pārvaldes darbinieku sociālo pabalstu samazināšanu.

Arī Augstākajā tiesā tika izskatīts samērā daudz lietu, kas saistītas ar Ministru kabineta 2008. gada 23. septembra lēmumu Par valsts pārvaldē strādājošo skaita samazināšanu 2008.-2009. gadā. Tajā Ministru kabinets nolēma, ka ministrijās līdz 2009. gada 30. jūnijam jānodrošina amatu vietu skaita samazinājums ne mazāk kā par 10 procentiem. Izpildot šo lēmumu, 2008. un 2009. gadā visā valsts pārvaldē tika veiktas izmaiņas un daudzi ierēdņi tika atbrīvoti no amata. Daudzi no tiem, kas bija atbrīvoti, vērsās administratīvajā tiesā, norādot uz nepilnībām šajā procesā. 2011. gadā daudzas no šīm lietām nonāca kasācijas instancē – Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā.  

Administratīvo lietu departaments kādā lietā norādīja, ka valstij bija nepieciešams būtiski samazināt izdevumus, un valsts pārvaldē strādājošo skaita samazināšana bija viens no veidiem mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā, ka izdevumi bija samazināmi būtiski, valsts pārvaldē bija nepieciešams īsā laikā samazināt lielu skaitu darbinieku. Vienlaikus tā bija iespēja pārskatīt iestāžu struktūru, lai ne tikai samazinātu strādājošo skaitu, bet arī optimizētu iestādes darbību. Proti, lai iestāde tai noteiktās funkcijas veiktu pēc iespējas efektīvi ar mazāku darbinieku skaitu. 

Augstākā tiesa norādīja, ka ne valsts pārvaldei, ne iestādei, ne atsevišķi amatpersonai valsts pārvaldes funkciju veikšanā nav savu interešu. Respektīvi, iestāde un jebkura amatpersona ir tāpēc, ka tā ir nepieciešama sabiedrībai, un savus pienākumus veic tādā veidā, kā tas ir nepieciešams sabiedrībai. Ne iestāde, ne amatpersona nevar uzstāt uz sava amata nepieciešamību savās interesēs. Konkrētais laika posms raksturīgs ar to, ka, ja iestāde iepriekš nebija izplānojusi institucionālās struktūras izmaiņas, tad pilnīgi iespējams, ka īsā laikā veicamās apjomīgās izmaiņas bija nepieciešams koriģēt. Tajā pašā laikā ir būtiski, ka arī apjomīgu pārmaiņu rezultātā pieņemtais lēmums no amata atbrīvot konkrētu ierēdni nav patvaļīgs, ka lēmums ir pieņemts procesuāli taisnīgi un ievērojot vienlīdzības principu. Tas ir tas, kas tiesai ir jāpārbauda. 

Jāatzīmē, ka sakarā ar finansiālo resursu trūkumu 2011. gadā izdarīti vairāki grozījumi arī citos likumos, kas nosaka kompensāciju vai pabalstu izmaksu. Tā, piemēram, izdarīts grozījums Sugu un biotopu aizsardzības likuma pārejas noteikumos, kas noteic, ka kompensāciju par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītiem būtiskiem postījumiem līdz 2013. gadam neaprēķina un neizmaksā. Līdzīgi arī tiek izdarīts grozījums likumā Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos, atbilstoši kuriem tiek ierobežota atlīdzības izmaksa zemes īpašniekiem.

TIESĪBAS UZ ATBILDI UN INFORMĀCIJU NO VALSTS

Latvija ir viena no retajām valstīm, kuras Satversmē ir ierakstītas tiesības ne tikai vērsties ar iesniegumu, bet arī saņemt atbildi no valsts un pašvaldības iestādēm. Mērķis šādam regulējumam (Iesniegumu likums) ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē. Atsevišķi tiek regulētas tiesības uz informāciju, kas ir valsts pārvaldes rīcībā (Informācijas atklātības likums), kā arī tiesības prasīt administratīvo aktu, kas dibina vai izbeidz administratīvi tiesiskās attiecības (Administratīvā procesa likums). Ja atbilde vai informācija netiek sniegta vai tā sniegta nepienācīgi, indivīds var vērsties administratīvajā tiesā, lai atbildi saņemtu, lai prasītu kompensāciju vai lai panāktu līdzīgu gadījumu neatkārtošanos. 

2011. gadā tika izskatītas vairākas lietas, kas saistītas ar atbildes vai informācijas nesniegšanu. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments šajā sakarā ir izteicis vairākas atziņas.

Tā kādā lietā kāda biedrība bija lūgusi Satiksmes ministriju sniegt informāciju par akciju sabiedrības Air Baltic Corporation, kuras kapitāla turētāja ir arī Latvijas Republika, zīmola pārdošanu. Ministrija bija atbildējusi, ka pieprasītā informācija ir saimnieciska rakstura informācija, tāpēc ministrijai šāda informācija nav jāsniedz.

Augstākā tiesa šajā lietā atkārtoti norādīja, ka tiesību uz informāciju nozīmi demokrātiskā sabiedrībā nav iespējams pārvērtēt, jo tās ir būtiskas šīs sabiedrības vērtību nodrošināšanai. Tiesības uz informāciju kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa neatņemami ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Proti, caur tiesību uz informāciju īstenošanu ir panākams, lai valsts pārvalde būtu atklāta, pieejama un tās darbība – pārskatāma. Tiesību uz informāciju īstenošanas rezultātā sabiedrība var pārliecināties, vai valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, un sabiedrībai ir visas tiesības saņemt vispārēji pieejamo informāciju (t.i., tādu, kas nav noteikta kā ierobežotas pieejamības informācija). Turklāt informācijas saņemšana ir galvenais priekšnosacījums, lai persona varētu īstenot savas tiesības šo informāciju izplatīt un paust par to (vai, ņemot to vērā) savu viedokli. Tas, ka valsts ir viens no dalībniekiem kapitālsabiedrībā, nemaina apstākli, ka tā joprojām ir valsts, kas kā publisko tiesību juridiskā persona ir iesaistījusies privāttiesiskā darbībā jeb komercdarbībā. Komercdarbība ir viena no formām, kādā valsts var darboties. Apstāklis, ka valsts savai darbībai ir izvēlējusies komercdarbības formu, neaizved šo darbības jomu no sabiedrības interešu loka. Nav pamata savstarpēji nošķirt sabiedrības interesi par valsts darbību valsts pārvaldes uzdevumu veikšanā no sabiedrības intereses par valsts darbību privāto tiesību jomā. Senāta ieskatā, tās abas ir vienlīdz leģitīmas, un interese par valsts darbību privāto tiesību jomā ir vērsta uz to pašu mērķu sasniegšanu kā interese par valsts pārvaldes funkciju veikšanu. Satiksmes ministrija ir kompetentā iestāde, kurai prasīt informāciju saistībā ar akciju sabiedrību Air Baltic Corporation, jo tieši Satiksmes ministrija ir valsts kapitāla daļu turētāja.

Kādā citā lietā žurnālists bija vērsies pie Valsts prezidenta ar iesniegumu, kurā norādīja, ka kādā laikrakstā publicēta informācija, ka Valsts prezidenta kancelejas autotransports ir izmantots, lai nogādātu uz Eiropas čempionāta basketbola spēlēm Valsts prezidenta dēlu un viņa draugus. Pieteicējs lūdza Valsts prezidenta skaidrojumu, vai viņš kā Valsts prezidents atbalsta šādu valsts autotransporta izmantošanu. Valsts prezidenta Kanceleja bija atbildējusi pieteicējam, ka tā nenodrošina ar autotransportu Valsts prezidentu un viņa ģimenes locekļus. Pieteicējs (iepriekš minētais žurnālists) vērsās administratīvajā tiesā, uzskatot, ka viņam ir tiesības uz Valsts prezidenta viedokli par iespējamo valsts autotransporta izmantošanu viņa dēla privātajām vajadzībām.

Augstākā tiesa šajā lietā pateica, ka indivīdam likums nepiešķir tiesības ar tiesas starpniecību panākt, ka amatpersona pauž savu subjektīvo attieksmi vai nostāju kādā jautājumā. Tiesa norādīja, ka viedokļa izteikšanas pārbaude neietilpst tiesas kontroles kompetencē. Tiesa nevar ne uzlikt pienākumu sniegt viedokli, ne pārbaudīt, vai amatpersonai vispār ir viedoklis, kā arī, vai sniegtais viedoklis ir pareizs vai patiess.

Kādā citā lietā tiesai vajadzēja izlemt, vai pusaudža mātei ir tiesības saņemt no iestādes psihologa atzinumu, kurā analizētas viņas un dēla attiecības. Augstākā tiesa norādīja, ka vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji) un viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, tāpēc pieteicējai principā varētu būt tiesības saņemt informāciju, kas attiecas uz viņas bērnu. Tomēr ikvienam jārespektē bērna privātā dzīve, pat ja tas ir bērna likumiskais pārstāvis. Kaut arī bērnam savu tiesību īstenošanai ir nepieciešams likumiskais pārstāvis, tas nenozīmē, ka bērna pārstāvim ir absolūtas tiesības, jo dažkārt datu aizsardzības tiesības var būt pārākas par vecāka vai cita likumiskā pārstāvja vēlmēm. Tiesības uz datu aizsardzību vispirms piemīt pašam bērnam, nevis likumiskajam pārstāvim, kas šīs tiesības īsteno. Atbilstoši bērna attīstības pakāpei ir jāuzklausa un jāņem vērā bērna viedoklis. Ja bērns ir pietiekami attīstīts, viņa viedoklis lēmuma pieņemšanā var būt noteicošais. Tas, ka bērna viedoklis pēc iespējas jāņem vērā, nostiprināts arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā (noteikts, ka bērna viedoklis atbilstīgi bērnu vecumam un briedumam jāņem vērā jautājumos, kas skar bērnu intereses) un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gadā pieņemtās Konvencijas par bērnu tiesībām 12. pantā (dalībvalstis nodrošina bērnam, kas spējīgs formulēt savus uzskatus, tiesības brīvi paust šos uzskatus visos jautājumos, kas skar bērnu, pie tam bērna uzskatiem tiek veltīta pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei).

Apkopojot iepriekš teikto, Augstākā tiesa norādīja, ka informācija, ko bērns ir uzticējis citām personām un kas attiecas uz viņa privāto dzīvi, var tikt nodota vienam vai abiem vecākiem, ja tas nepieciešams viņu kā likumisko pārstāvju pienākumu pildīšanai un bērna interešu aizstāvībai, taču, lemjot par šādas informācijas izpaušanu, ir jāizvērtē bērna viedoklis, ņemot vērā viņa brieduma pakāpi, kā arī viņa tiesības uz privāto dzīvi.

BŪVNIECĪBAS TIESĪBAS

Būvniecības tiesību jomā 2011. gadā Augstākajā tiesā tika izskatītas vairākas lietas, kurās tika izteiktas vairākas ievērības cienīgas atziņas. Vairākās no lietām tika risināts jautājums, ciktāl šo sfēru risina publisko tiesību normas un ciktāl šie jautājumi attiecas uz privāto tiesību sfēru.

Tā Augtākajā tiesā tika izskatīta lieta, kurā indivīds bija vērsies iestādē ar projektu, kurā zemesgabalu bija paredzēts sadalīt divos patstāvīgos nekustamos īpašumos. Šo ieceri būvvalde neatbalstīja, norādot, ka zemesgabala sadalīšana nav iespējama, jo zemesgabals atrodas pilsētas apbūves aizsardzības teritorijā, kur jāsaglabā vēsturiskā teritorijas plānojuma struktūra. Ar zemesgabala sadalīšanu šī struktūra tiktu izjaukta.

Administratīvā tiesa, izskatot šo lietu, secināja, ka, pirms strīds bija radies starp indivīdu un iestādi, vispārējās jurisdikcijas tiesā jau bija skatīts strīds starp attiecīgā zemes gabala kopīpašniekiem. Vispārējā jurisdikcijas tiesa bija atļāvusi sadalīt zemesgabalu, neņemot vērā publisko tiesību normas.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šajā lietā norādīja, ka publisko tiesību normas ir imperatīvas normas, kuras privātpersonām ir jāievēro, arī veidojot savstarpējās tiesiskās attiecības privāto tiesību jomā. Vienošanās privāto tiesību jomā ir pieļaujama, ciktāl to neierobežo šādas imperatīvas normas. Tā kā publisko tiesību normas ierobežo privāto tiesību normu piemērošanu, tās ir jāievēro arī vispārējās jurisdikcijas tiesai, civilprocesa kārtībā izskatot lietu, kurā privātpersonas risina privāttiesisku strīdu. Konkrētajā lietā tiesa lietu bija izspriedusi par labu prasītājai un sadalījusi nekustamo īpašumu. Tas, vai un ciktāl lietas izspriešanā bija ņemtas vērā publisko tiesību normas un pašvaldības piekrišana īpašuma dalīšanai, vairs nav vērtējams šīs lietas ietvaros, bet ir jāņem vērā tiesas sprieduma saistošais spēks (likuma Par tiesu varu 16. pants). Tāpēc tagad pieteikums ir apmierināms un pilsētas būvvaldei ir pienākums izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu – lēmumu par zemes ierīcības projekta izstrādi un nosacījumiem sakarā ar iesniegto projektu zemesgabala sadalīšanai divos zemesgabalos.

Otra lieta, kurā arī tika risināts jautājums par to, ciktāl strīds risināms administratīvajā tiesā, saistīta ar ēkas tehniskā projekta saskaņošanu. Uzņēmums bija noslēdzis zemes nomas līgumu ar pašvaldību un vēlējās uz šīs zemes celt ēku, taču atbilstoši likumam būvniecība ir saskaņojama ar zemes īpašnieku, kas šajā gadījumā ir pašvaldība, bet pieteicēja šādu saskaņojumu nebija saņēmusi.

Pieteicējam šķita, ka, tā kā zemes īpašnieks ir pašvaldība, tiesa var uzlikt pienākumu saskaņot projektu bez zemes īpašnieka piekrišanas. Taču tiesa norādīja, ka arī pašvaldība var būt zemes īpašnieks, kas iznomā tai piederošu zemi citai personai, un kā zemes īpašnieks var ļaut vai neļaut iznomāto zemi apbūvēt. Zemes īpašnieka lēmums par to, vai iznomāto zemi atļaut apbūvēt, ir gribas izteikums privāto tiesību jomā. Ja piekrišanas nav, atkrīt jebkāda tālāka iecerētās būvniecības tiesiskuma vērtēšana publisko tiesību jomā.

Konkrētajā lietā pašvaldība kā zemes īpašnieks bija liegusi konkrētās ēkas būvniecību, jo tā neatbilst nomas līgumam. Šis lēmums ir pieņemts privāto tiesību jomā, ar šo lēmumu nav skarti publisko tiesību jautājumi, kuru izvērtēšana ir būvvaldes kompetencē. Administratīvā procesa kārtībā nav jāpārbauda nedz iemesli tam, kādēļ piekrišana (saskaņojums) nav dots, nedz tas, vai tāda piekrišana bija jādod. Tādi strīdi risināmi kā jebkuri citi strīdi privāto tiesību jomā, tostarp, ar iespēju vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā civilprocesuālā kārtībā.

Senāts arī norādīja, ka būvvaldes uzdevums ir nodrošināt, lai būvniecība ir tiesiska. Ja būvniecības ieceres precizēšanas gaitā būvvaldei rodas bažas vai pārliecība, ka būve neatbilst sākotnēji dotajam saskaņojumam, tai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pārliecināties, vai zemes īpašnieka saskaņojums ir pareizi izprasts, vai arī netiek apzināti virzīta būvniecības iecere, kam zemes īpašnieks nekad nav piekritis. Būvniecības ierosinātāja iebildumi par to, ka vēlāks zemes īpašnieka gribas izteikums, iespējams, ir pretrunā agrāk dotam, savukārt ir privāto tiesību jautājums un var būt pamats, piemēram, prasījumam par līguma izpildi vai zaudējumu atlīdzinājumu.

Citā lietā pieteicējam bija izsniegta būvatļauja pirts būvniecībai un pēc tās būvniecības pabeigšanas arī apstiprināts akts par individuālās pirts nodošanu ekspluatācijā. Gadu vēlāk pašvaldības būvvalde sastādīja aktu par to, ka pieteicējs uzcēlis individuālo pirti uz viņam nepiederoša zemesgabala. Dome pieņēma lēmumu, ar kuru nolēma uzdot pieteicējam trīs mēnešu laikā nojaukt pirti no pašvaldībai piederošā zemesgabala. Pieteicējs vērsās tiesā par šā lēmuma atcelšanu. Pieteikumā norādīts, ka ne pirts būvniecības laikā, ne arī pēc tam neviens no pašvaldības pārstāvjiem nesaskatīja pārkāpumus būvniecībā

Tiesa secināja, ka pieteicējam bija akceptēts būvprojekts un izsniegta būvatļauja pirts būvniecībai uz pieteicēja zemesgabala. Tomēr faktiski pirts ir uzbūvēta citā vietā – uz blakus esošā pašvaldībai piekrītošā zemesgabala, vairāk kā 20 metrus tālāk no plānotās vietas. Tādējādi nav pamata apgalvojumam, ka izsniegtā būvatļauja ir tiesisks pamats pirts būvniecībai, jo tā izsniegta būvniecībai uz pieteicēja zemesgabala, ko pieteicējs nav ievērojis. Atbilstoši likumam iestādei ir pienākums pieņemt lēmumu par šādas būvniecības radīto seku novēršanu. Šajā gadījumā nav cita tiesiskā stāvokļa atjaunošanas risinājuma kā vienīgi būves nojaukšana. Pastāv nenovēršami šķēršļi būves legalizācijai, jo tā pilnībā atrodas uz pašvaldībai piekrītošā zemesgabala un pašvaldība kategoriski atsakās būvniecību saskaņot. Pieteicēja tiesiskā paļāvība nav aizsargājama, jo nevar iegūt tiesības vai priekšrocības, rīkojoties apzināti prettiesiski. Pieteicējs ir izstrādājis būvprojektu un saņēmis būvatļauju pirts būvniecībai uz sava zemesgabala, bet pēc tam apzināti ir uzbūvējis pirti uz pašvaldības zemesgabala, kā arī kā būvētājs iesniedzis nepatiesu apliecinājumu par būves gatavību ekspluatācijai, apliecinot, ka pirts būvniecība ir pabeigta un atbilst akceptētajam būvprojektam un nav ne izmaiņu, ne atkāpju no būvprojekta.

Augstākās tiesas Senāts norādīja, ka būvniecība var radīt saistības privāto tiesību jomā un vienlaikus būt arī publiski tiesisko attiecību priekšmets. Veicot būvniecību, personas pienākums ir ievērot gan publisko tiesību normu prasības būvniecībā (teritorijas plānojums, apbūves noteikumi, būvnormatīvi), gan arī citu personu privātās tiesības, tā, piemēram, persona nedrīkst, būvējot savu būvi, sabojāt citai personai piederošu būvi un tādējādi aizskart tās īpašuma tiesības. Pašvaldība (tās būvvalde) pamatā kontrolē publisko tiesību normu ievērošanu būvniecības procesā. Ja būvniecība ir pretrunā šīm tiesību normām, tad būvvaldei neatkarīgi no privātu vienošanos pastāvēšanas ir tiesības un pienākums lemt par šo tiesību normu pārkāpuma novēršanu. Tas notiek sabiedrības interesēs, ievērojot nepieciešamību nodrošināt būvniecības atbilstību publisko tiesību normām. 

Atsevišķos gadījumos kāds jautājums var būt reizē privāto un publisko tiesību regulējuma priekšmets. Tā tas ir arī attiecībā uz to, vai ir pieļaujama svešas zemes apbūve. Neapšaubāmi, tas vispirms ir privāto tiesību jautājums, jo īpašuma tiesības ir privāto tiesību institūts, īpašuma tiesību aizskārumu vienmēr var prasīt novērst vispārējās jurisdikcijas tiesā civilprocesuālā kārtībā. Taču šis jautājums ir arī tik būtisks, ka tā kontrole ir paredzēta arī būvvaldē. Tas izriet no Būvniecības likuma, kas imperatīvi noteic priekšnoteikumus būvniecības veikšanai: zemesgabalu drīkst apbūvēt, ja tā apbūve tiek veikta saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, detālplānojumu (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem) un šo plānojumu sastāvā esošajiem apbūves noteikumiem un, noslēdzot līgumu, apbūve ir saskaņota ar zemesgabala īpašnieku (ja apbūvi neveic zemesgabala īpašnieks); zemesgabalu var apbūvēt tā īpašnieks vai cita persona, kas noslēgusi līgumu ar attiecīgā zemesgabala īpašnieku.

Publisko tiesību jomā notiek gan būvniecības tiesiskuma pārbaude pirms būvniecības (kas noslēdzas ar administratīvo aktu – būvatļaujas izdošanu), gan būvdarbu kontrole, gan būvniecību atļaujoša administratīvā akta atcelšana, gan patvaļīgas būvniecības seku novēršana. 

Tātad, jautājums, vai būvniecība uz sveša zemesgabala notiek ar zemesgabala īpašnieka piekrišanu, ir arī viens no būvniecības publiski tiesiskajiem priekšnoteikumiem. Tas nozīmē, ja būvniecība veikta uz zemesgabala bez tā īpašnieka piekrišanas, tas var būt pamats būvvaldei uzdot novērst patvaļīgas būvniecības sekas, ja būvniecība ir patvaļīga, kā arī atkarībā no lietas apstākļiem atcelt iepriekš izdoto administratīvo aktu, ja netiek ievēroti tā nosacījumi vai tas kļūdaini akceptē būvniecību uz svešas zemes. Konkrētajā gadījumā pastāvēja šāda tiesiskā situācija: pieteicējam bija izdota būvatļauja (administratīvais akts), ar ko tika atļauta būvniecība uz viņam piederoša zemesgabala; pieteicējs būvniecību veicis neatbilstoši būvprojektam – tā veikta uz svešas zemes; būve pieņemta ekspluatācijā, vadoties pēc pieteicēja norādītajām ziņām, ka būve uzbūvēta atbilstoši projektam; pēc būves pieņemšanas ekspluatācijā pašvaldība konstatējusi būvniecības neatbilstību projektam.

Pašvaldība nav pieņēmusi lēmumu atcelt aktu par būves pieņemšanu ekspluatācijā. Akts par būves pieņemšanu ekspluatācijā ir administratīvais akts, ar kuru tiek apstiprināta būves gatavība ekspluatācijai un atļauta būves ekspluatācija. Spēkā stājies un par neapstrīdamu kļuvis administratīvais akts ļauj personai izmantot ar to piešķirtās tiesības, kamēr vien administratīvais akts netiek atcelts. Atcelšana var notikt, vai nu tikai atceļot šo administratīvo aktu, vai arī aizstājot to ar citu administratīvo aktu attiecībā uz to pašu jautājumu. Tas nozīmē, ka pašvaldība (tās būvvalde), arī konstatējot būvniecības prettiesiskumu, nevar nerēķināties ar apstākli, ka ir spēkā esošs administratīvais akts (par būves pieņemšanu ekspluatācijā), kas apstiprina pieteicēja tiesības būvi izmantot. Pirms lemt par prettiesiskās būvniecības seku novēršanu (būves nojaukšanu), pašvaldībai ir jāatrisina jautājums par šā administratīvā akta atcelšanu.

Kādā citā lietā Augstākā tiesa analizēja Orhūsas konvencijas piemērošanu. Lietā bija pārsūdzēta Jūrmalas pilsētas būvvaldes izdotā būvatļauja mazstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas būvniecībai. Pieteicēji vērsās Administratīvajā rajona tiesā, prasot atcelt šo lēmumu, norādot uz kaimiņu tiesību aizskārumu un uz to, ka aizskartas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Pieteicēji, atsaucoties uz Orhūsas konvenciju, argumentēja, ka bija jārīko būvniecības publiskā apspriešana, jo ēkas celtniecība samazinātu viņu īpašuma vērtību.

Senāts norādīja, ka nesaskata, ka Orhūsas konvencija aizsargātu sabiedrības tiesības iesaistīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē iedzīvotāju mazāk nozīmīgus sadzīves apstākļus vai, vēl jo mazāk, nekustamā īpašuma vērtību. Orhūsas konvencija ir vērsta uz vides jomā pietiekami būtisku jautājumu risināšanu, par ko liecina jau konvencijas garantēto tiesisko instrumentu būtība. Proti, nav domājams, ka sabiedrības plaša iesaistīšana būtu paredzēta tādu jautājumu izlemšanā, kas prasa tikai dažu personu viegli konstatējamu sadzīves apstākļu izmaiņu apsvēršanu vai arī plašāka personu loka sadzīves izmaiņu apsvēršanu, ja tās ir maznozīmīgas un dabiski sagaidāmas pie jebkura apbūves projekta īstenošanas, un pamatā saistītas tikai ar mantisko, nevis dzīvības, veselības un dzīves kvalitātes interešu aizsardzību.

Ikviena būvniecība lielākā vai mazākā mērā var skart apkārtējo iedzīvotāju sadzīves apstākļus, tādēļ sadzīves apstākļu kā vides faktora skaidrojumam ir jābūt tādam, lai Orhūsas konvencijas aizsardzības līmenī paceltu tikai nozīmīgas ar būvniecību saistītas izmaiņas iedzīvotāju sadzīvē. Tikai tādos gadījumos apkārtējās dzīves telpas nozīmīgu izmaiņu dēļ arī sadzīves apstākļu izmaiņas var kļūt par vides jautājumu šā vārda šaurākā, Orhūsas konvencijas aizsargāto vērtību izpratnē. Minētais vienlīdz attiecināms arī uz Satversmes 115. pantā aizsargāto tiesību dzīvot labvēlīgā vidē tvērumu. Tādējādi atsaukšanās uz Orhūsas konvenciju un Satversmes 115. pantu ir pieļaujama, ciktāl būvniecība skar vides jautājumus minētajā izpratnē. Savukārt interesi uz nekustamā īpašuma vērtības saglabāšanu Senāts neuzskata nedz par Orhūsas konvencijas, nedz Satversmes 115. panta aizsargātu vērtību. Tā ir mantiska rakstura interese.