Izskatot civiltiesisku strīdu, nereti tiesnesim ir acīmredzams, ka pat vislabākais spriedums pušu problēmu neatrisinās. Tāpat tiesāšanās mūsdienās pusēm ir kļuvusi ļoti laikietilpīga, dārga, enerģiju un nervus izsmeļoša. Turklāt pat uzvarēta lieta nepalīdz atjaunot labas ģimenes, darba, kolēģu, kaimiņu vai darījumu partneru attiecības. Lai meklētu izeju no šīs situācijas, pasaulē aizvien nozīmīgāku lomu iegūst alternatīvā strīdu risināšana, pēdējās desmitgadēs jo īpaši pieaugot tāda alternatīvās strīdu risināšanas veida nozīmei kā mediācija.
Mediācija ir strukturēts pušu sadarbības process, kurā neitrālā persona (mediators), izmantojot dažādas metodes un profesionālās prasmes, palīdz strīda pusēm sasniegt brīvprātīgu, savstarpēji pieņemamu strīda risinājumu. Mediāciju nedrīkst jaukt ar samierināšanu, jo mediāciju vienmēr vada īpaši apmācīts procesa vadītājs – mediators, un mediācijas process nav haotisks – tas notiek pēc noteiktas shēmas, jo katrs solis ir svarīgs nākamā soļa potenciālajā veiksmē. Pasaulē ir pazīstamas dažādas mediācijas skolas un mediācijas modeļi, līdz ar to mediatori mēdz strādāt atšķirīgi, tomēr mediācija vienmēr būs strukturēta. Parasti tā ietver tādus pamatetapus kā faktu un domstarpību atklāšana (pušu stāstījums par notikušo), pušu vajadzību un interešu (nevis prasījumu) noskaidrošana, ideju ģenerēšana par iespējamiem risinājumiem, piemērotākā risinājuma atrašana un vienošanās konkretizēšana. Turklāt mediators ir atbildīgs par mediācijas procesu – lai novadītu kvalitatīvu sarunu, kas pēc iespējas noved pie pušu vienošanās, bet pašas puses – par mediācijas rezultātā panāktās vienošanās saturu, kuru mediators neregulē.
Autore sīkāk nekavēsies pie mediācijas raksturošanas, jo šī raksta mērķis nav vispārīgi iepazīstināt ar mediāciju kā alternatīvo strīdu risināšanas metodi. Par to literatūra ir plaši pieejama, arī latviešu valodā. Rakstā paredzēts aplūkot tiesas atvasinātā mediācijas modeļa ieviešanu Latvijā – saistībā ar tiesām, kuras izskata civiltiesiskus strīdus.
Mediācija saistībā ar tiesām Latvijā ir pazīstama nesen – kopš 2006. gada, kad norisinājās Twinning projekts Strīdu izšķiršanas sistēmas un praktizējošu juristu apmācība. Šajā pilotprojektā tika piesaistītas divas tiesas – Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa un Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa, no katras tiesas divi tiesneši, kuri saņēma padziļinātu apmācību par mediāciju un iespēju robežās mēģināja izmantot mediācijas metodes, lai panāktu izskatāmā strīda mierīgu atrisinājumu.
Projekta ietvaros notika arī plašākas mācības, pamazām tika saprasta mediācijas nepieciešamība un sperti pirmie soļi tās ieviešanai un reglamentācijai. Kļuva vairāk tiesnešu, advokātu, psihologu, sociālo darbinieku un citu profesiju pārstāvju, kuri bija apguvuši mediācijas apmācības.
Tomēr Latvijā nebija neviena tiesību akta, kas pietiekami regulētu mediācijas piemērošanu. Situācija mainījās pēc Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija direktīvas Nr. 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (turpmāk – Mediācijas direktīva) pieņemšanas, kas ir galvenais Eiropas Savienības līmeņa tiesību akts mediācijas jomā. Pienākums dalībvalstīm ieviest šajā direktīvā noteiktās prasības bija jau līdz 2011. gada 21. maijam, kas Latvijā nav izdarīts vēl joprojām, un transponēšana virzās nepiedodami lēni. Tiesa gan, arī vairākām citām valstīm, piemēram, Vācijai un Čehijas Republikai, direktīvas prasības neizdevās ieviest laikā.
Skaidrības labad jāatzīmē, ka Civilprocesa likuma nobeigumā esošā informatīvā atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām jau kopš 2011. gada 11. janvāra apgalvo, ka likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Mediācijas direktīvas. Tomēr ne Civilprocesa likumā, ne citos Latvijas normatīvajos aktos līdz šim nekas nav minēts par tādām būtiskām Mediācijas direktīvas prasībām kā, piemēram, mediācijas konfidencialitātes aizsardzība vai mediācijas ietekme uz noilgumu, līdz ar to nevar uzskatīt, ka Mediācijas direktīva būtu transponēta.
2009. gada 12. martā Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludinātas Tiesu iekārtas attīstības pamatnostādnes 2009. – 2015. gadam, kurās attiecībā uz mediāciju norādīts, ka ir veicināma tās kā patstāvīga domstarpību risināšanas veida attīstība, kā arī efektīva civilprocesuālās tiesvedības procesa un mediācijas sasaiste (mijiedarbība), tādējādi nodrošinot tiesu atslogošanu no tādu strīdu izšķiršanas, kurus puses pašas ar profesionāla vidutāja (mediatora) palīdzību var atrisināt, attiecīgi vienojoties par pusēm pieņemamu risinājumu. Ņemot vērā mediācijas priekšrocības, īstenojama tās integrācija tiesvedības procesā ne tikai civiltiesiska rakstura strīdu risināšanā, bet arī administratīvajā procesā iestādē un tiesā.
2008. gadā Tieslietu ministrija izstrādāja koncepcijas Mediācijas ieviešana civiltiesisku strīdu risināšanā (turpmāk - konepcija) projektu, kurā piedāvāti konkrētāki risinājuma varianti mediācijas attīstībai.
Tika atrisināts terminoloģijas jautājums, par kuru bija notikušas karstas debates, piemēram, vai process saucams par mediāciju, starpniecību, samierināšanu, vai procesa veicējs saucams par mediatoru, mediantu, starpnieku, vidutāju, utt. Izvērtējot vairākus priekšlikumus, koncepcijā tika nonākts pie šādu terminu lietojuma: mediācija (kā process), mediators (kā darbības subjekts), mediējamie (kā iesaistītās puses) un mediēt (kā darbības vārds). Šāda terminoloģija arī lietota Mediācijas direktīvas oficiālajā tulkojumā latviešu valodā.
Tomēr būtiskākā koncepcijas daļa attiecas uz mediācijas modeļiem. Koncepcijā tika piedāvāti tīrās mediācijas modeļa un ar tiesu saistīto mediācijas modeļu ieviešanas risinājumi, norādot uz to sekmīgas īstenošanas priekšnosacījumiem. Kopumā analizēti četri pamatmodeļi:
-
tīrā mediācija (pure mediation), ko veic mediators ārpus tiesas procesa;
-
tiesas atvasinātā mediācija (court – annexed mediation), ko veic mediators pēc pusēm saistoša vai nesaistoša tiesas ierosinājuma; tiesvedība uz mediācijas procesa laiku tiek apturēta [vai atlikta];
-
tiesas mediācija (court – internal mediation): tiesas procesa ietvaros veic tiesas mediators (tiesnesis, tiesas darbinieks vai cits subjekts); ja mediāciju veic tiesnesis, tam jābūt tiesnesim, kurš neskata attiecīgo lietu pēc būtības;
-
integrētā mediācija (integrated mediation): tiesa tiesvedības procesā mēģina rast iespēju pušu sadarbībai, izmantojot un savstarpēji kombinējot tiesvedības procesa un mediācijas procesa iezīmes.
Autore uzskata, ka Latvijā ir vēlama pirmā un otrā mediācijas modeļu attīstība – tīrā mediācija un tiesas atvasinātā mediācija.
Tā kā tīrā mediācija Latvijā jau pastāv un tīrās mediācijas attīstība ir iespējama arī bez valsts iejaukšanās vai ar nelielu valsts atbalstu, tad valsts pasākumu kopums ir īpaši virzāms tieši otrā modeļa ieviešanai – tiesas atvasinātās mediācijas modeļa radīšanai un nostiprināšanai. Mediācijas galvenie mērķi ir dot iespēju konfliktējošām personām atrisināt konfliktu mierīgā ceļā ar neatkarīga un neitrāla mediatora palīdzību, kā arī atslogot tiesu darbu. Tieši pirmais un otrais modelis to ļauj darīt vislabāk. Šie modeļi koncentrējas nevis uz jau esošo un jau tā nepietiekamo un pārslogoto resursu izmantošanu, bet gan uz jaunu resursu piesaisti – tiesu sistēmā neietilpstošiem mediatoriem. Jau šobrīd Latvijā ir cilvēki, kas ir apmācīti mediācijas veikšanai un vēlas veikt mediāciju, ar valsts atzītu mediāciju tādu cilvēku būs vairāk, un šo cilvēku piesaiste strīdu risināšanai var ne tikai palīdzēt personām viņu konfliktsituācijās, bet arī atslogot pārslogotās tiesas.
Tomēr tīrā mediācija pati par sevi var nedot gaidītos rezultātus, jo strīda dalībniekiem nav tiešas saiknes ar mediatoriem un mediatora atrašana ir pašu pušu ziņā. Tiesas atvasinātā mediācija ļauj šo saikni radīt, jo tiesnesis var ieteikt mediatorus no konkrēta mediatoru saraksta, vai, vēl labāk, mediācijas starpniecību veicošs darbinieks tiesā var nekavējoties palīdzēt pusēm atrast mediatoru no mediatoru saraksta.
Dažādās valstīs ir dažāda pieeja un tas ir teorētisku strīdu objekts, vai tiesnesis drīkst veikt mediāciju savā tiesvedībā esošā lietā, un, iespējams, to varētu atļaut, tomēr koncepcijā ietvertos trešo un ceturto modeļus nekādā gadījumā nevar uzskatīt par pamatmodeļiem mediācijas īstenošanai Latvijā vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, viens no mediācijas galvenajiem mērķiem ir atslogot tiesu darbu, līdz ar to papildus pienākumu uzlikšana tiesnešiem vai citiem tiesu darbiniekiem situāciju tikai pasliktinātu, nevis uzlabotu. Mediācija var ilgt vairākas stundas vai dienas, un tiesnešu un tiesu darbinieku milzīgā slodze pilnīgi izslēdz pilnvērtīgas mediācijas veikšanu. Mediācija tiesā būtu iespējama, tikai ievērojami palielinot tiesnešu vai tiesu darbinieku skaitu, nodrošinot lielākas tiesu telpas un ieguldot citus apjomīgus resursus, kas pašreizējos finansiālajos apstākļos ir utopija.
Otrkārt, tiesnesis un mediators nav viens un tas pats. Tās ir divas dažādas nodarbošanās, un katrai ir nepieciešamas atšķirīgas spējas un kvalifikācija. Labs tiesnesis nebūt nenozīmē, ka viņš būs arī labs mediators, jo mediatoram ir nepieciešamas atšķirīgas īpašības un prasmes kā tiesnesim.
Treškārt, obligāts priekšnoteikums veiksmīgai mediācijas īstenošanai ir mediatora vēlēšanās veikt mediāciju. Mediāciju nedrīkst uzlikt kā papildu pienākumu nevienam.
Ceturtkārt, lai mediācija būtu sekmīga, pusēm ir jādod iespēja izvēlēties mediatoru no vairākiem mediatora kandidātiem. Viens vai divi tiesneši vai tiesas darbinieki, vai tiesā praktizējoši mediatori nav pietiekams skaits, no kā izvēlēties. Ja pusēm konkrētā mediatora personība nesimpatizēs, mediācija vai nu nenotiks vispār, vai nebūs veiksmīga.
Piektkārt, vairums Eiropas valstu, kurās ir attīstīta mediācija (Lielbritānija, Francija, Portugāle, Šveice) uzskata par nepieļaujamu tiesnesim veikt mediāciju savā tiesvedībā esošā lietā. Galvenokārt tāpēc, ka viens no galvenajiem mediācijas principiem ir konfidencialitāte. Mediators var uzklausīt katru pusi atsevišķi, tiesnesis to nedrīkst darīt. Ja mediācija neizdodas, tiesneša rīcībā var būt informācija, kurai nebūtu jābūt, taisot spriedumu. Turklāt puse var vispār neuzticēt tiesnesim tādus apsvērumus kā neatkarīgam mediatoram, lai šie apsvērumi neveiksmīgas mediācijas gadījumā nebūtu tiesas spriedumā un nevērstos pret pašu pusi.
Neskatoties uz šo viedokli, atsevišķās valstīs, piemēram, Vācijā un Norvēģijā, tiesnesis tomēr drīkst veikt mediāciju. Autore uzskata, ka aizliegt šādu iespēju nevajag, atstājot tiesnesim brīvas rokas to metožu izvēlē, kuras viņš izmanto, piemērojot Civilprocesa likuma 151. panta trešo daļu (lietas iztiesāšanas gaitā tiesnesis cenšas puses samierināt). No kvalitatīvas mediācijas vienmēr būs vairāk labuma, nekā ļaunuma. Tomēr tiesā to nevar ieviest kā normu. Visbiežāk tiesnesis izmantos tikai kādu no mediācijas metodēm samierināšanas procesā, nevis veiks pilnu laikietilpīgo mediācijas procesu.
Šo teoriju autorei ir bijusi izdevība pārbaudīt praksē. Pilotprojekta ietvaros autore bija viena no četrām tiesnesēm, kas centās piemērot mediāciju savā ikdienas tiesneša darbā. Lai arī autorei patīk gan mediācijas ideja, gan praktiska mediācijas pielietošana, viņas praksē nebija lietas, kurā būtu varēts veikt pilnu mediāciju. Vairākās lietās tika izmantoti mediācijas elementi samierināšanas procesā, bet tīra mediācija nebija iespējama, galvenokārt, laika trūkuma dēļ.
Tādēļ tiesnešiem varētu atļaut izmantot mediāciju vai tās elementus savos procesos, bet tā nekad nevar būt pamatmetode vai vienīgā metode, kā Latvijā tiek īstenota mediācija.
2009. gada 18. februārī ar rīkojumu Nr. 121 Ministru kabinets nolēma atbalstīt iepriekšminētās koncepcijas kopsavilkumā ietverto pirmo risinājuma variantu, atbalstot mediācijas modeļu pakāpenisku ieviešanu, atzīstot tiesas atvasinātās mediācijas modeli par primāro, taču nenoraidot pārējos mediācijas modeļus, un uzdot Tieslietu ministram līdz 2009. gada 15. martam izveidot darba grupu, kas izstrādātu pasākumu plānu koncepcijas īstenošanai, kas jāiesniedz Ministru kabinetā līdz 2009. gada 15. decembrim.
Atbilstoši 2010. gada 6. maijā apstiprinātajam pasākumu plānam šīs koncepcijas īstenošanai (2010.-2012. gadam), Tieslietu ministrijai iesniegšanai Ministru kabinetā līdz 2011. gada 31. decembrim bija jāizstrādā Mediācijas likuma projekts un ar to saistīto likumu grozījumi, tostarp grozījumi Civilprocesa likumā. Šo uzdevumu Tieslietu ministrijā izveidotā darba grupa ir paveikusi, un 2012. gada 26. janvārī abi minētie likumprojekti ir izsludināti Valsts sekretāru sanāksmē.
Aplūkojot šos likumprojektus, secināms, ka Latvijā varēs darboties mediatori un sertificēti mediatori. Sertificētie mediatori tiks iekļauti sertificētu mediatoru sarakstā, kas būs pieejams tiesās un izmantojams tiesas ieteiktas mediācijas gadījumā. Turklāt, ja puses pašas nespēs vienoties par mediatora izvēli no šī saraksta, pēc pušu lūguma to no sarakstā iekļautajiem kandidātiem varēs noteikt tiesnesis.
Tātad mediāciju var veikt ikviens, ja puses šādai personai uzticas un uzskata viņu par piemērotu konkrētā strīda izšķiršanai. Taču, lai tiesnesis ieteiktu pusēm izmantot mediāciju, tiesnesim ir jābūt pārliecinātam par ieteiktā pakalpojuma kvalitāti. Tādēļ ir nepieciešama šādu ar tiesu saistītu mediatoru darba kvalitātes kontrole, kas tiks īstenota, sertificētu mediatoru sarakstā iekļaujamos mediatorus speciāli apmācot, eksaminējot, sertificējot un arī turpmāk atestējot reizi piecos gados. Sertificēta mediatora apmācības, eksaminācijas, sertifikācijas un atestācijas noteikumus un kārtību noteiks Ministru kabinets, bet faktiski realizēs Tieslietu ministrijas funkcionālā pakļautībā esošā sertificētu mediatoru profesionālā organizācija – biedrība Mediācijas padome. Šo biedrību 2011. gada jūlijā jau ir nodibinājušas vairākas Latvijā pastāvošās organizācijas, kas līdz šim darbojās mediācijas jomā.
Šāds dalījums mediatoros un īpaši tiesas atvasinātā mediācijas modeļa vajadzībām sertificētos mediatoros pasaulē nav nekas jauns. Tāds pastāv arī vairākās citās valstīs, piemēram, Nīderlandē un Krievijā.
Likumprojektos provizoriski paredzēts, ka mediācija pusēm nebūs obligāta, taču tiesai būs pienākums puses informēt par iespēju strīdu risināt, izmantojot mediāciju, savukārt pusēm būs pienākums noteiktā termiņā paziņot tiesai, vai piekrīt izmantot mediāciju. Tiesai puses jāinformē gan tikko pēc lietas ierosināšanas – vienlaikus ar prasības pieteikuma noraksta nosūtīšanu atbildētājam un paziņojuma par to nosūtīšanu prasītājam (CPL 148. pants), gan sagatavošanas tiesas sēdē, ja tāda tiek rīkota (CPL 149.1 pants), gan tiesas sēdē (CPL 151. pants). Ja būs saņemta prasītāja un atbildētāja piekrišana mediācijai, tiesnesis noteiks termiņu mediācijas izmantošanai, kas nav ilgāks par 6 mēnešiem. Tad pusēm būs pienākums informēt tiesu par mediācijas rezultātu ne vēlāk kā 7 dienas pēc mediācijas izbeigšanas.
Nosakot tiesas sēdes dienu, tiesnesis ņems vērā mediācijai paredzēto termiņu. Tātad Latvija ir izvēlējusies pieeju, ka nevis tiesvedība uz mediācijas laiku tiek apturēta, bet gan tiesas sēde tiek noteikta vai atlikta uz dienu, kas ir pēc mediācijas izbeigšanas.
Plānotie Civilprocesa likuma 74. panta piektās daļas grozījumi paredz, ka puses var vienoties par mediācijas izmantošanu, kā arī noslēgt izlīgumu, līdz tiek pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības.
Tiesas ieteiktā mediācija var noslēgties bez pušu vienošanās, un tādā gadījumā turpinās tiesvedība. Savukārt, ja puses mediācijā vienojas, tad viņām ir izvēles iespēja. Pirmkārt, vienošanos var noformēt atsevišķa rakstveida dokumenta veidā kā izlīgumu, kuru lūgt tiesai apstiprināt Civilprocesa likuma 27. nodaļā noteiktajā kārtībā. Taču ne vienmēr pusēm izlīguma apstiprināšana ir vajadzīga. Piemēram, ja puses vēlas saglabāt savas vienošanās konfidencialitāti, vienošanās jau ir izpildīta vai pusēm nav šaubu par tās labprātīgu izpildi. Turklāt mediācijas rezultātā panāktā vienošanās var būt par daudz plašāku jautājumu loku nekā tiesā celtās prasības priekšmets vai arī citu iemeslu dēļ neatbilst Civilprocesa likuma 226., 227. panta noteikumiem. Tādā gadījumā prasītājs var vienkārši atteikties no prasības, kas būs iemesls tiesvedības izbeigšanai uz Civilprocesa likuma 223. panta 4. punkta pamata.
Lai stimulētu puses izmantot mediāciju, Civilprocesa likuma 37. panta pirmajā daļā plānots jauns valsts nodevas 50% apmērā atmaksāšanas pamats – gadījumā, ja tiesvedības izbeigšanas pamats ir prasības atsaukums sakarā ar mediācijas vienošanos.
Būtisks jaunums paredzēts sakarā ar pušu līguma par mediāciju ietekmi uz tiesvedību. Līgums par mediāciju ir starp pusēm noslēgts mutisks vai rakstveida līgums par mediācijas izmantošanu, lai risinātu domstarpības, kas jau radušās vai var rasties nākotnē. Šādu līgumu var noformēt atsevišķa rakstveida dokumenta veidā vai arī kā atsevišķu noteikumu jeb mediācijas klauzulu ietvert jebkurā citā rakstveida līgumā. Ja puses šādu mediācijas klauzulu līgumā būs ietvērušas, tad prasības pieteikumu tiesā varēs iesniegt tikai pēc mediācijas izbeigšanas.
Ņemot vērā visu likumprojektu sakarā minēto, secināms, ka galvenais tiesneša pienākums mediācijas kontekstā būs ieteikt pusēm mediāciju.
Pasākumu plānā koncepcijas Mediācijas ieviešana civiltiesisku strīdu risināšanā īstenošanai (2010.-2012. gadam) 1.2. punktā norādīti divi būtiski nosacījumi, kurus nepieciešams nodrošināt – pietiekams praktizējošo mediatoru skaits un mediācijas procesa kvalitāte. Tomēr 2.3. punktā par ne mazāk svarīgām atzītas tiesnešu (it īpaši to tiesnešu, kuri skata civillietas) mācības, lai tiesneši pēc iespējas efektīvāk:
1) identificētu tās civillietas, kuras būtu nododamas mediācijai;
2) ieteiktu lietas dalībniekiem (pusēm) izmantot mediāciju attiecīgā strīda risināšanai.
Šis punkts identificē divas galvenās darbības, lai tiesnesis varētu pilnvērtīgi veikt Civilprocesa likuma projektā paredzētos jaunos pienākumus. Pirmkārt, ne jebkurš strīds ir nododams mediācijai, un tiesnesim vispirms ir jākonstatē, vai konkrētā lieta mediācijai ir piemērota. To var noteikt, ne tikai izvērtējot izskatāmās civillietas materiālos atklāto strīda priekšmetu un pamatu, bet arī sarunājoties ar pusēm un apzinot pušu patiesās intereses (nevis prasījumus) un konflikta eskalācijas pakāpi. Civillietas kategorija pati par sevi uz mediācijas iespējamību nenorāda un to arī neizslēdz, jo mediācija teorētiski ir iespējama visu kategoriju civiltiesiskiem strīdiem.
Otrkārt, tikai pēc tam, kad tiesnesis ir secinājis, ka mediā-cija konkrētajam strīdam der, tiesnesis var virzīt puses uz šīs metodes izmantošanu, kas nebūt nenozīmē formālu apjautāšanos, vai puses vēlas izmantot mediāciju, vai vienkāršu norādi, ka pusēm nepieciešama mediācija. Ir naivi pusēm kaut ko uzspiest un tad cerēt, ka tām tas patiks. Būtiski, lai sarunas rezultātā puses patiešām apzinātos mediācijas nepieciešamību un pašas nonāktu pie secinājuma, ka vēlas to vismaz pamēģināt.
Lai šos uzdevumus veiktu kvalitatīvi un tiesneša ieteikums izmantot mediāciju patiešām tiktu akceptēts, tiesnešiem ir vajadzīgas gan iepriekšējas apmācības, gan prakse.
Kā lielisku literatūru, kas specializējas tieši uz to, kā novirzīt puses uz mediāciju, var ieteikt ilggadējās, nu jau pensionētās tiesneses, mediācijas pasniedzējas un Nīderlandes Tiesas atvasinātās mediācijas aģentūras direktores Mahteldas Pelas (Machteld Pel) grāmatu Referral to Mediation.
Lai gan Mediācijas likums un ar to saistītie Civilprocesa likuma grozījumi vēl nav pieņemti, arī šobrīd tiesa var ieteikt un tiesai būtu vēlams ieteikt pusēm izmantot mediāciju, jo uz tiesas pienākumu veicināt strīda mierīgu atrisinājumu norāda Civilprocesa likuma 151. panta trešā daļa (lietas iztiesāšanas gaitā tiesnesis cenšas puses samierināt). Mediācijas pakalpojumus civillietās jau piedāvā vairākas Latvijā darbojošās nevalstiskās organizācijas, kā arī ģimenes lietās – Rīgas bāriņtiesa.
Turklāt no 2012. gada februāra līdz augustam tiek īstenots pilotprojekts Mediācijas popularizēšana un iedzīvināšana Latvijas tiesu sistēmā. Tā ietvaros mediators sniedz bezmaksas informatīvas konsultācijas par mediāciju reizi nedēļā Abrenes ielā 3 (Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā un Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā) un Lomonosova ielā 10 (Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā un Rīgas rajona tiesā). Konsultācijas laikā tiek apspriesti tādi jautājumi kā mediācijas būtība, principi un norise, mediatora un pušu loma mediācijā, vai mediācija ir derīga konkrētā strīda risināšanai, kā atrast piemērotu mediatoru savam strīdam utt.
Arī Augstākā tiesa ir izteikusi vēlēšanos piedalīties pilotprojekta pasākumos. Tādēļ 2012. gada 26. aprīlī un 31. maijā mediatora informatīvās konsultācijas ir pieejamas Augstākās tiesas telpās. Šāda Augstākās tiesas iniciatīva vērtējama ļoti pozitīvi un, cerams, dos ieguldījumu mediācijas attīstībā.
QR
