Cilvēktiesību piemērošana Eiropas Savienības Tiesā

Ievads

Šis raksts ir daļa no Eiropas Cilvēktiesību arhitektūrai veltītās konferences pirmās sesijas, kas vērsta uz dialogu starp valstu augstākajām tiesām un attiecīgi Eiropas Padomes (turpmāk – EP) un Eiropas Savienības (turpmāk ES vai Savienība) tiesām. Raksts sastāv no trim sadaļām, kurās attiecīgi pievērsta uzmanība ES līgumu pamatnosacījumiem attiecībā uz cilvēktiesībām, Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST vai Tiesa) tiesu praksei, kura ir veidojusi nostādnes, uz kurām balstās šie pamatprincipi, un visbeidzot dažiem piemēriem no jaunākās tiesu prakses par šo principu un nosacījumu piemērošanu.

1. Cilvēktiesības un Lisabonas līgums

2009. gadā apstiprinot Lisabonas līgumu, ES ir spērusi divus soļus tuvāk pilnīgai cilvēktiesību integrācijai ES tiesībās.

Iepriekšējie soļi bija EST iedibināto standartu daļējas kodifikācijas aizsākums, 1992. gadā ar Māstrihtas līgumu nosakot, ka ES respektēs Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECTK) principus un citus starptautiskus cilvēktiesību dokumentus, kā arī dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijas.

Minētā kodifikācija vēl joprojām ir daļa no Līguma par Eiropas Savienību 6.3. panta ar Lisabonas līgumā noteiktajiem grozījumiem, kas no starptautiskajiem dokumentiem joprojām ietver tikai ECTK (šeit un turpmāk autora pasvītrojums):

• Pamattiesības, kas garantētas ECTK un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats.

Nākamais solis bija Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) ieviešana 2001. gadā vienlaikus ar Nicas līgumu, kuru tomēr skaidri noteica par nesaistošu dokumentu, kas sistematizē dažādos EST iedibinātajos standartos ietvertos pamattiesību un cilvēktiesību principus.

Dokumenta nesaistošais statuss ir radījis sarežģījumus attiecībās ar EST, tostarp Pirmās instances tiesu, kas Lisabonas līguma ietvaros pārdēvēta par Vispārējo tiesu, kurai sākotnēji bija atšķirīga prakse attiecībā uz to, vai juridiskajā argumentācijā atsaukties uz Hartu. Tomēr laika gaitā skaidra atsaukšanās uz Hartu ir kļuvusi par ierastu EST praksi.

ES ar Lisabonas līgumu ir spērusi nozīmīgu soli Hartas veidošanā par juridiski saistošu dokumentu, lai gan tikai ES līgumu piemērošanas ietvaros un nepaplašinot ES likumdošanas kompetenci, kas noteikta Līguma par Eiropas Savienību 6.1. pantā:

• Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti 2000. gada 7. decembra Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (pielāgota), un šai Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem.

• Hartas noteikumi nekādā ziņā nepaplašina Līgumos noteiktās Savienības kompetences.

• Hartā paredzētās tiesības, brīvības un principus interpretē saskaņā ar Hartas VII sadaļas vispārējiem noteikumiem, ar ko reglamentē tās interpretēšanu un piemērošanu, un pienācīgi ņemot vērā Hartā minētos paskaidrojumus, kuros izklāsta minēto noteikumu pamatu.

Tālākai attīstībai ar Lisabonas līgumu ir radīts skaidrs tiesiskais pamats un ES pienākums pievienoties ECTK, acīmredzot pamatojoties uz to, ka konvencijai var pievienoties starptautiska organizācija, piemēram, ES. Tādu attīstības scenāriju var uzskatīt par atbildi EST secinājumam, ka šādu pievienošanos, kā aprakstīts šā raksta nākamajā sadaļā, nav atļāvusi neviena ES vispārējā likumdošanas kompetence.

Likumdošanas pamats rodams Līguma par Eiropas Savienību 6.2. pantā, kurā atkal skaidri uzsvērts, ka šāda pievienošanās nepapildina ES likumdošanas kompetenci:

• Savienība pievienojas ECTK. Šī pievienošanās neietekmē Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos. Lai gan tas ir skaidri noteikts Līguma par Eiropas Savienību 6.1. panta integrējošajā nosacījumā, kā arī netieši izriet no vispārējās ES līgumu sistēmas, kas balstās uz konkrēti deleģētām pilnvarām, arī pati Harta nosaka, ka tā ir piemērojama tikai tiktāl, ciktāl atbilstoši 51.1. pantam ir piemērojami ES līgumi:

• Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus.

• Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.

Atbrīvojumu saņēma Apvienotā Karaliste un Polija, kas vienojās par Hartas piemērošanas papildu ierobežojumiem. Tomēr, kā konstatēts turpmākajās šā raksta sadaļās, šā atbrīvojuma faktiskā interpretācija, iespējams, kļuvusi atšķirīga no sākotnēji sagaidītās. Minētais atbrīvojums ir noteikts 30. protokolā, kas pievienots ES līgumam un kuram ir tāda pati hierarhijas pakāpe, 1.1. apakšpunktā:

• Ar Hartu nepalielina EST vai jebkuras tiesas Polijā vai Apvienotajā Karalistē spējas atzīt, ka Polijas vai Apvienotās Karalistes tiesību akti, regulas un administratīvie noteikumi, prakse vai darbības neatbilst pamattiesībām, brīvībām un principiem, kas tajā atkārtoti apstiprināti.

Attiecībā uz cilvēktiesību interpretēšanu ES tiesību piemērošanas jomā EST prakse ir bijusi saglabāt sev tiesības veikt neatkarīgu interpretāciju, tomēr de facto stingri ievērojot ECT tiesu praksi.

Kā atspoguļots šā darba turpmākajās sadaļās, EST prakse sekot ECT ir kļuvusi skaidrāk pamanāma nesenajā tiesu praksē, kas atbilst Hartas 52.3. pantā ietvertajam jaunajam pienākumam attiecībā uz tās interpretāciju:

• Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECTK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

2. Cilvēktiesības Eiropas Savienībā: fundamentālās lietas

Viena no sākotnējām EST cilvēktiesību lietām ir lieta Nr. 4/73 Nold, kas rosina ievērot starptautiskos cilvēktiesību dokumentus, taču tikai kā iedvesmas avotu, kā minēts sprieduma 13. punktā:

• Pamattiesības veido vispārīgo tiesību principu neatņemamu daļu, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa.

• Minēto tiesību aizsardzībā Tiesai ir pienākums smelties iedvesmu no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, un tāpēc tā nevar atbalstīt pasākumus, kas nav savienojami ar pamattiesībām, kuras atzīst un aizsargā šo valstu konstitūcijas.

• Tāpat starptautiskie līgumi par cilvēktiesību aizsardzību, kuru izstrādē dalībvalstis ir sadarbojušās vai kurus tās ir parakstījušas, var piedāvāt pamatnostādnes, kuras ir jāievēro kopienas tiesību ietvaros.

13. punkta kontekstā ir skaidrs, ka pamatnostādņu koncepcija nav jāsaprot veidā, kādā to norāda parasta valodnieciska interpretācija, jo, kā minēts otrajā teikumā, nav iespējams atbalstīt pasākumus, kas ir pretrunā ar minētajām pamatnostādnēm.

Šo izpratni apliecina vēlāks EST spriedums lietā Nr.44/79 Hauer, kura 17. un 22. punktā norādīts:

• Tiesības uz īpašumu garantē Kopienas tiesību sistēma saskaņā ar idejām, kas ir kopīgas dalībvalstu konstitūcijām un kuras ir atspoguļotas arī ECTK Pirmajā protokolā.

• Ņemot vērā konstitucionālos principus, kas ir kopīgi dalībvalstīm, konsekventu likumdošanas praksi un ECTK Pirmā protokola 1. pantu, fakts, ka Kopienas institūcijas akts uzliek ierobežojumus jaunu vīnogulāju stādīšanai, nevar tikt apstrīdēts principiāli kā nesaderīgs ar tiesību uz īpašumu pienācīgu ievērošanu.

Tomēr tajā pašā spriedumā ir skaidri norādīts, ka šādi ECTK izteiktie pamatprincipi interpretējami saskaņā ar to sociālo funkciju, un attiecīgi tiem nevar automātiski piešķirt augstāku statusu nekā pretējiem nosacījumiem. Tas izskaidrots EST sagatavotā kopsavilkuma ziņojuma sestajā un septītajā sadaļā:

• Tomēr ir nepieciešams, lai minētie ierobežojumi tik tiešām atbilstu vispārējo interešu mērķiem, ko Kopiena cenšas sasniegt, un lai saistībā ar minēto mērķi tie neradītu nesamērīgu un nepanesamu iejaukšanos īpašnieka tiesībās, kas aizskartu pašu tiesību uz īpašumu būtību.

• Tāpat kā tiesības uz īpašumu, arī tiesības veikt komercdarbību vai profesionālo darbību nebūt nav neierobežota prerogatīva, bet gan tās ir jāaplūko kontekstā ar sociālajām funkcijām, kuras ar tām tiek aizsargātas.

Pat ievērojot ECT praksi, brīdī, kad EST kļūst par pirmo tiesu, kurai jārisina šāds jautājums, rodas sarežģīta situācija. Tāda problēma radās saistībā ar lietu Nr.46/87 Hoechst, kurā EST apskatīja mājokļa neaizskaramības jēdzienu saistībā ar uzņēmuma telpām un nonāca pie secinājuma, kas nedaudz atšķīrās no tā, kādu neilgi pēc tam izdarīja ECT.

Turklāt Hoechst lieta pievērsās sarežģītajam jautājumam par to, kā risināt situāciju, kurā kāds tiesību pamatprincips ir norādīts tikai atsevišķās dalībvalstu konstitūcijās. Lai gan principā atsakoties aizsargāt šādas tiesības, EST atzina, ka vēlamais rezultāts tika sasniegts ar citu tiesību principu palīdzību.

Šī diskusija atspoguļota ECR kopsavilkuma 2. sadaļā:

• Kaut gan pamattiesības uz mājokļa neaizskaramību Kopienas tiesību sistēmā ir jāatzīst kā princips, kas ir kopīgs dalībvalstu tiesību aktiem attiecībā uz fizisko personu mājokļiem, tas neattiecas uz uzņēmumiem, jo pastāv ievērojamas atšķirības dalībvalstu tiesību sistēmās attiecībā uz aizsardzības raksturu un pakāpi, kādā uzņēmējdarbības telpām tiek nodrošināta aizsardzība pret valsts iestāžu iejaukšanos.

• No ECTK 8. panta nav izdarāms citādāks secinājums.

• Neskatoties uz to, visu dalībvalstu tiesību sistēmās jebkādai valsts iestāžu iejaukšanās ikvienas personas (fiziskas vai juridiskas) privātajā darbībā ir jābūt juridiski pamatotai un attaisnotai atbilstoši tiesību aktiem; attiecīgi minētās tiesību sistēmas paredz aizsardzību pret patvaļīgu un nesamērīgu iejaukšanos, kaut arī atšķirīgā formā. Šādas aizsardzības nepieciešamība ir jāatzīst kā Kopienas tiesību vispārīgs princips.

Kā minēts ECR kopsavilkuma lietā Nr.158/91 Levy 2. sadaļā, ideja, ka ierobežojumus iespējams noteikt arī pamattiesībām, tiek attiecināta arī uz tādām pašām ES tiesībās definētām tiesībām:

• Kaut arī vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm ir pamattiesības, kas atzītas Kopienas tiesību sistēmā, to īstenošana pat Kopienas līmenī ir bijusi pakāpeniska, un Padomei bija jārīkojas, izdodot direktīvas, un minētās direktīvas pieļauj noteiktas pagaidu atkāpes no vienlīdzīgas attieksmes principa.

Principā atzīstot, ka vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm kā pamatprincipu iespējams neievērot, EST izvairījās no konkrētiem norādījumiem šajā jautājumā, atstājot nacionālās tiesas ziņā lemšanu par to, vai starptautisko līgumtiesību nosacījumi, kas ir pretrunā ar pamatprincipu, laika gaitā varētu kļūt nepiemērojami.

Tas izklāstīts sprieduma 17., 19. un 21. punktā:

• Minētajos apstākļos nav pietiekami balstīties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, lai izvairītos no pienākumiem, kas dalībvalstij šajā jomā ir saistoši saskaņā ar agrāku starptautisku vienošanos un kuru ievērošanu aizsargā Līguma 234. panta pirmais punkts.

• Starptautiskas vienošanās normas var zaudēt savu saistošo spēku, ja izrādās, ka visas vienošanās puses ir noslēgušas vēlāku vienošanos, kuras normas ar agrākās vienošanās normām ir tik nesaderīgas, ka abas vienošanās nav iespējams piemērot vienlaicīgi (skatīt 1986. gada 21. marta Vīnes konvencijas par starptautiskajām līgumtiesībām 59. panta 1.punkta „b” apakšpunktu).

• Tomēr prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā nevis šai Tiesai, bet gan valsts tiesai ir jānosaka, kurus pienākumus attiecīgajai dalībvalstij uzliek iepriekš noslēgta starptautiska vienošanās, un jākonstatē to piemērošanas joma, lai varētu noteikt, ciktāl tie ir šķērslis direktīvas 5. panta piemērošanai.

Ierobežojoša pieeja tika piemērota lietā Nr.C-159/90 SPUC, lai gan nolēmums ir formāli korekts, nosakot, ka cilvēktiesību piemērošana tiek ierobežota ES tiesībās noteiktajās situācijās, kas tagad arī ir skaidri noteikts Līgumā par Eiropas Savienību un Hartā. Tas izskaidrots sprieduma 31. punktā:

• Ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, Tiesai, ja tai ir uzdots prejudiciāls jautājums, ir jāsniedz visi interpretācijas elementi, kas vajadzīgi valsts tiesai, lai novērtētu šā tiesiskā regulējuma atbilstību pamattiesībām, kuras īpaši nosaka ECTK un kuru ievērošanu Tiesa nodrošina. Tomēr tiesai nav šādas jurisdikcijas attiecībā uz valsts tiesību aktiem, kas ir ārpus Kopienu tiesību piemērošanas jomas.

• Ņemot vērā lietas faktus un Tiesas iepriekš izdarītos secinājumus attiecībā uz Līguma 59. un 62. panta piemērošanu, šķiet, ka tas tā ir attiecībā uz valsts tiesā izskatāmo aizliegumu.

Nebūtu grūti konstruēt situāciju, uz kuru būtu attiecināmas ES tiesības, kas netieši izriet no sprieduma 32. punkta:

• Tāpēc uz valsts tiesas otro un trešo jautājumu jāatbild, ka dalībvalstī, kurā grūtniecības medicīniska izbeigšana ir aizliegta, aizliegums studentu biedrībām izplatīt informāciju par citā dalībvalstī esošu klīniku, kurās likumīgi tiek veikta brīvprātīga grūtniecības izbeigšana, tās pakalpojumiem, atrašanās vietu un saziņas veidiem nav pretrunā ar Kopienu tiesībām, ja attiecīgās klīnikas nav iesaistītas minētās informācijas izplatīšanā.

Taču tā vietā, lai izmantotu šo iespēju veidot komerciālu saikni starp informāciju un pakalpojumu, galvenais jautājums par tiesībām uz izteiksmes brīvību tika iesniegts ECT pēc tam, kad tika izmantoti visi Īrijā pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi. 1992. gada 29. oktobra spriedumā lietā Open Door and Dublin Well Woman, ECT atzina nesamērīgu ierobežojumu un attiecīgi ECTK 10. panta pārkāpumu.

Ievērojot kompetences sadalījumu starp ES un tās dalībvalstīm, EST ierobežojošā pieeja tika piemērota, arī izsakot viedokli Nr.V-2/94 par iespējamo ES pievienošanos ECTK. Tas izklāstīts kopsavilkuma 6. punktā (neoficiāls tulkojums):

• Pašreizējā Kopienas tiesību situācijā Kopienai nav atbilstošas jurisdikcijas, lai pievienotos ECTK, jo, no vienas puses, neviens Līguma nosacījums nedod Kopienas galvenajām institūcijām tiesības ieviest noteikumus par cilvēktiesībām vai parakstīt konvencijas šajā jomā, no otras puses, šāda pievienošanās nav iespējama, ja piemēro Līguma 235. pantu.

Tādējādi ES līgumu iekšējie mehānismi nav izmantojami ES likumdošanas kompetences jomas paplašināšanai, neņemot vērā ārpus šādas kompetences paliekošo jautājumu nozīmību. Šis princips tika piemērots arī saistībā ar juridisko aktīvismu apelācijas lietā Nr. C-50/00-P Union de Pequeños, kā izklāstīts sprieduma 45. punktā:

• Lai gan vispārīgi ir iespējams paredzēt sistēmu, kurā tiesas pārskata to Kopienas vispārējās piemērojamības līdzekļu likumību, kura atšķirtos no dibināšanas Līgumā noteiktās sistēmas, kuras principi nekad nav tikuši grozīti, tomēr dalībvalstu ziņā ir nepieciešamības gadījumā reformēt pastāvošo sistēmu saskaņā ar ES [Līguma] 48. pantu.

Šo ierobežojošo pieeju iespējams pretstatīt dinamiskākajiem iepriekšējās un turpmākās EST prakses elementiem. Saistībā ar 1986. gada Vienoto Eiropas Aktu starpvaldību konferencē dalībvalstis skaidri noraidīja jebkādu iespēju piešķirt Eiropas Parlamentam kompetenci iesniegt atcelšanas prasības.

Taču lietā Nr.C-70/88 Eiropas Parlaments EST šajā jautājumā pati savu nostāju mainīja uz pretējo, kā norādīts 15.-16. punktā:

• Spriedumā lietā Nr.302/87, konstatējot iemeslus, kuru dēļ Parlamentam nav tiesībspējas celt prasību saskaņā ar Eiropas Ekonomiskās Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk EEK līguma) 173. punktu, Tiesa norādīja, ka ir pieejami dažādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas nodrošinātu Parlamenta prerogatīvas aizstāvēšanu.

• Tomēr šajā lietā sniegtie apstākļi un argumenti parāda, ka gan Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā, gan EEK līgumā piedāvātie dažādie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai cik efektīvi un dažādi tie būtu, var izrādīties neefektīvi vai neskaidri.

Atšķirībā no savas ierobežojošās pieejas ECTK, šeit EST uzņēmās iniciatīvu un noteica tiesību principus, kuri, pēc tās domām, bija nepieciešami, lai nodrošinātu efektīvu ES līgumu piemērošanu, kā izklāstīts 25. un 26. punktā:

• Tomēr Tiesai ir pienākums nodrošināt, lai uz institucionālo līdzsvaru attiecināmie Līgumi tiktu piemēroti pilnībā, kā arī gādāt, lai Parlamenta, līdzīgi kā pārējo institūciju, privilēģijas nevarētu tikt pārkāptas, nepastāvot tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas tam būtu pieejami no Līgumos minēto līdzekļu klāsta un kurus iespējams pielietot konkrētā un efektīvā veidā.

• Tas, ka Līgumos nav neviena nosacījuma, kas piešķirtu Parlamentam tiesības iesniegt atcelšanas prasības, iespējams, ir procesuāla nepilnība, taču tā nevar dominēt pār pamata interesi uzturēt un ievērot EEK līgumā noteikto institucionālo līdzsvaru.

Lietā Nr.C-233/97 KappAhl EST piemēroja interpretāciju par labu ES pamatprincipiem citādā virzienā, lai gan tā rezultātā ar Somiju kā jauno dalībvalsti tika izstrādāta pārejas vienošanās, kurai nebija nekādas praktiskas nozīmes, kā tas norādīts 21. punktā:

• Fakts, ka pārejas periodā komersantiem bija iespēja nemaksāt Somijas muitas nodevas, transportējot cauri citai dalībvalstij preces, kuru izcelsmes valsts nebija dalībvalsts un kuras bija paredzētas Somijas tirgum, nevar attaisnot plašāku šā noteikuma interpretāciju. Ievērojot principa par preču brīvu kustību starp dalībvalstīm nozīmīgumu, pat īslaicīga atkāpe ir jānosaka skaidri un nepārprotami.

To var uzskatīt arī par vispārīgā principa par ES tiesību noteicošo stāvokli attiecībā pret valstu nacionālajām tiesībām atspoguļojumu, kurš cita starpā apstiprināts lietā Nr.C-10/97 INCOGE, kura 20. punktā norādīts (autora atsauces saīsinājums):

• Tiesa jau savos iepriekšējos lēmumos (lieta Nr.6/64 – Costa v ENEL) uzsvērusi, ka dalībvalstij nav iespējams noteikt valsts likuma pārākumu pār pretrunā esošu Kopienas likumu, taču tā nav noteikusi atšķirību starp iepriekš pastāvošajiem un vēlāk pieņemtajiem valstu likumdošanas aktiem.

3. Cilvēktiesības Eiropas Savienībā: jaunākās lietas

Šīs sadaļas mērķis ir pārskatīt neseno EST praksi, lai noteiktu attīstības tendences attiecībā uz iepriekš apskatītajām fundamentālajām lietām. Neseno tiesu praksi var iedalīt šādās kategorijās:

• Piemērojamība – cilvēktiesības un pamattiesības

• Atsauces – EST un ECT

• Personvārdi un datu aizsardzība

• Piekļuve tiesību aizsardzības iestādēm

Piemērojamība – cilvēktiesības un pamattiesības

Ir apspriežams, vai EST ir atgriezusies pie striktākas pamattiesību, tostarp cilvēktiesību, aizsardzības, kā ilustrē lieta Nr.C-236/09 Association Belge, kurā tika apskatīts ar dzimumu vienlīdzības principa piemērošanu saistīts pārejas nosacījums, kuram nebija noteikts termiņš. Kā norādīts sprieduma 25. punktā:

• Šīs direktīvas 5(2). pants nosaka iespēju konkrētām dalībvalstīm – tām, kuru valsts tiesību aktos vēl nebija ieviests šis noteikums laikā, kad tika pieņemta Direktīva 2004/113 – līdz 2007. gada 21. decembrim lemt par proporcionālu atšķirību pieļaušanu personu prēmijās un piemaksās gadījumos, kur dzimums ir noteicošais faktors, veicot uz atbilstošiem un precīziem aktuāriem un statistikas datiem balstītu risku novērtējumu.

Atšķirībā no jau iepriekš minētās lietas Nr. C-50/00-PUnion de Pequeños, šajā lietā pastāvēja pretruna starp primārajiem un sekundārajiem ES noteikumiem, un tādējādi tā, no strukturālā viedokļa raugoties, ir uzskatāma par mazāk pretrunīgu tiesību jomu, kurā EST jāpiemēro pārākuma princips.

Tomēr situācija ir tāda pati kā lietās Nr.C-70/88 Eiropas Parlaments un Nr.  C-233/97 KappAhl, kurās dalībvalstis izdarījušas skaidras politiskas un tiesiskas izvēles, kuras EST noraidīja. Sprieduma 32. punktā norādīts:

• Nosacījums, kas dod attiecīgajām dalībvalstīm tiesības bez termiņa ierobežojuma uzturēt spēkā izņēmumu no noteikuma par dzimumiem vienādi noteiktām prēmijām un piemaksām, darbojas pretēji centieniem sasniegt mērķi par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kas noteikts Direktīvā 2004/113, kā arī neatbilst Hartas 21. un 23. pantam.

Atkal, salīdzinājumā ar lietu Nr. C-70/88 Eiropas Parlaments, EST pozīcijai bija stiprāks pamats, jo dalībvalstis faktiski bija darbojušās nekonsekventi, no vienas puses, kodificējot dzimumu vienlīdzības principu Hartā, kuru Lisabonas līgums pacēla primārā ES tiesību akta līmenī, tajā pašā laikā mēģinot ieviest izņēmumu sekundārā tiesību aktā.

Tomēr EST atzina faktiskās intereses, kas pamatoja šo izņēmumu gan politiskā, gan komerciālā līmenī, un attiecīgi noteica dalībvalstīm pārejas periodu izņēmuma atcelšanai, kā norādīts sprieduma 33.–34. punktā:

• Tādējādi ar atbilstošā pārejas perioda izbeigšanās brīdi šis nosacījums jāuzskata par spēkā neesošu.

• Ievērojot iepriekš minēto, atbilde uz pirmo jautājumu ir, ka Direktīvas 2004/113 5(2). punkts zaudē spēku ar 2012. gada 21. decembri.

Atšķirībā no šīs tiešās pieejas pamattiesībām, likās, ka lietā Nr.C-571/10 Kamberaj EST bija pieņēmusi ļoti ierobežojošu taktiku attiecībā uz ECTK principu piemērojamību ES tiesību pārvaldītajās jomās. Tas parādās sprieduma 59.–60. punktā:

• Savā otrajā jautājumā pieprasījumu iesniegusī tiesa būtībā jautā, vai pretrunu gadījumā starp valsts tiesību normu un ECTK Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā esošā atsauce uzliek par pienākumu valsts tiesai piemērot ECTK nosacījumus, konkrētajā gadījumā – ECTK 14. pantu un Protokola Nr. 12 1. punktu, tiešā veidā, nepiemērojot neatbilstošo valsts tiesību normu avotu un bez nepieciešamības iepriekš celt jautājumu par konstitucionalitāti Corte costituzionale (Konstitucionālajā tiesā).

• Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6(3).  pantu pamattiesībām, kas garantētas ECTK un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir jāveido ES tiesību vispārējie principi.

Grūtības šajā lietā rada šādu vispārējo principu veidojošo pamattiesību ietvertās norādes, attiecībā uz kurām iepriekšminētā EST tiesu prakse ir piedāvājusi atšķirīgus risinājumus ES noteikumu atcelšanai, kamēr attiecībā uz valstu tiesību normu atcelšanu šī prakse ir bijusi daudz konsekventāka un stingrāka. Tomēr sprieduma 61. un 62. punktā pieņemta atšķirīga pieeja:

• Šī ES līguma tiesību norma (6. pants) ir interpretēta Tiesas pastāvīgajā judikatūrā, saskaņā ar kuru pamattiesības ir neatņemama vispārīgo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Tiesa – sastāvdaļa.

• Tomēr Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 3. punktā nav regulētas attiecības starp ECTK un dalībvalstu tiesību sistēmām, kā arī nav noteikts, kādi secinājumi valsts tiesai ir jāizdara gadījumā, ja pastāv pretruna starp šajā konvencijā garantētajām tiesībām un valsts tiesību normu.

Attiecīgi to var uzskatīt par paplašinājumu nolēmumam lietā Nr. C-159/90 SPUC, kur EST rūpīgi argumentēja jautājuma atrašanos ārpus ES tiesību ietvara, kamēr šajā lietā liekas, ka EST cenšas daudz vairāk samazināt ES tiesībās integrētā ECTK principa ietekmi uz valsts tiesību normām. Tas skaidri norādīts sprieduma 63. punktā:

• Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 3. punktā veiktā atsauce uz ECTK, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, gadījumā, ja pastāv pretruna starp valsts tiesību normu un šo konvenciju, neuzliek valsts tiesai pienākumu tieši piemērot minētās konvencijas tiesību normas, atstājot nepiemērotu ar to nesaderīgo valsts tiesību normu.

Šo ārkārtīgi ierobežojošo pieeju var pretstatīt citai lietai  – Nr.C-411/10 un C-493/10 M.E., kas iesniegta izskatīšanai EST tajā pašā gadā. Šī lieta attiecās uz iespējamo patvēruma meklētāju atpakaļsūtīšanu saskaņā ar Dublinas procedūru, un 78. un 80. punktā EST acīmredzot atsaucas uz vispārējo savstarpējās uzticēšanās principu, kuram jādarbojas starp dalībvalstu iestādēm:

• Vienoto Eiropas patvēruma sistēmu veidojošo dokumentu izskatīšana parāda, ka šajā kontekstā tika iecerēts pieņemt par iespējamu, ka visas dalībnieces valstis, vai tās būtu [ES] dalībvalstis, vai trešās valstis, ievēro pamattiesības, tostarp tiesības, kas balstās uz Ženēvas konvenciju, 1967. gada Protokolu un uz ECTK, un ka dalībvalstis var uzticēties viena otrai saistībā ar minēto.

• Šādā situācijā ir jāpieņem, ka attieksme pret patvēruma meklētājiem visās dalībvalstīs atbilst Hartas, Ženēvas konvencijas un ECTK prasībām.

Tādējādi radās jautājums par to, kā Beļģijas varas iestādēm bija jāreaģē situācijā, kur pastāvēja iepriekšminētajām pretējas pazīmes attiecībā uz attieksmes pret patvēruma meklētājiem Grieķijā atbilstību starptautiskajām un ES tiesību normām. Sprieduma 88.-89. punktā norādīts:

• Pamatlietām līdzīgā situācijā, proti, Regulas Nr.343/2003 izpratnē atbildīgajai dalībvalstij 2009. gada jūnijā nosūtot patvēruma meklētāju uz Grieķiju, ECT it īpaši nolēma, ka Beļģijas Karaliste ir pārkāpusi ECTK 3. pantu, pirmkārt, pakļaujot prasītāju draudiem, ko rada patvēruma piešķiršanas procesa trūkumi Grieķijā, jo Beļģijas iestādes zināja vai tām bija jāzina, ka viņam nav nekādu garantiju, ka Grieķijas iestādes nopietni izskatīs viņa patvēruma pieteikumu, un otrkārt, pilnīgi apzināti pakļaujot prasītāju tādiem brīvības atņemšanas un dzīves apstākļiem, kas veido pazemojošu attieksmi (ECT 2011. gada 21. janvāra spriedums lietā M. S. S. pret Beļģiju un Grieķiju, 358., 360. un 367. punkts, vēl nav publicēts).

• Šajā spriedumā aprakstītais pamattiesību apdraudējuma apmērs apliecina, ka laikā, kad prasītājs M.S.S. tika nosūtīts, Grieķijā patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos bija sistemātiski trūkumi.

Šajā situācijā EST atzīst, ka varētu būt nepieciešams atcelt vispārējo savstarpējās atzīšanas principu, kā to piemēro dažādo dalībvalstu pārvaldes iestādes. Kā minēts sprieduma 104.- 105. punktā:

• Šādos apstākļos spriedumā konstatētais pieņēmums, kas ir pamatā visam tiesiskajam regulējumam šajā jomā, ka patvēruma meklētājiem tiks izrādīta cilvēktiesībām atbilstoša attieksme, ir uzskatāms par apstrīdamu.

• Ņemot vērā šos faktus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Savienības tiesībās tiek liegts piemērot neapstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalsts, kura Regulas Nr. 343/2003 3. pantā ir norādīta par atbildīgo, ievēro Savienības pamattiesības.

Attiecībā uz valstu tiesu pilnvarām lemt šo jautājumu EST atsaukusies uz iepriekš rakstā pieminēto īpašo protokolu par Apvienotās Karalistes un Polijas tiesu pilnvarām saistībā ar Hartu, kā norādīts 118. punktā:

• Ir jāatgādina, ka 30. protokola 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ar hartu netiek palielinātas Tiesas vai jebkuras tiesas Polijas Republikā vai Apvienotajā Karalistē tiesības atzīt, ka Polijas Republikas vai Apvienotās Karalistes tiesību akti, regulas vai administratīvie noteikumi, prakse vai darbības neatbilst pamattiesībām, brīvībām un principiem, kas tajā atkārtoti apstiprināti.

Tomēr, lai gan šis nosacījums skaidri nosaka, ka attiecīgo tiesu pilnvaras netiek paplašinātas, EST uzskata, ka tas nekādā veidā neietekmē dalībvalsts, tostarp tās tiesu, pienākumu ievērot Hartu, kā minēts sprieduma 120. punktā:

• Šādos apstākļos 30. protokola 1. panta 1. punktā ir izskaidrots Hartas 51. pants par tās piemērojamību, un tā mērķis nav atbrīvot Polijas Republiku un Apvienoto Karalisti no pienākuma ievērot Hartas noteikumus, ne arī liegt šo dalībvalstu tiesām rūpēties par šo noteikumu ievērošanu.

Visbeidzot, EST spriedums pievēršas jautājumam par to, vai Harta jāuzskata par plašāku vai vienlīdzīgu dokumentu salīdzinājumā ar ECTK. Atbilde sniegta 109. un 114. punktā:

• Būtībā jautā, vai personai, uz kuru attiecas Regula Nr.343/2003, atbilstoši vispārējiem ES tiesību principiem un it īpaši Hartas 1. pantā par cilvēka cieņu, 18. pantā par patvēruma tiesībām un 47. pantā par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību piešķirtās aizsardzības apmērs ir plašāks par ECTK 3. pantā piešķirto aizsardzību.

• Hartas 1., 18. un 47. pants neizraisa citādu atbildi nekā to, kas sniegta uz otro, trešo, ceturto un sesto jautājumu lietā C-411/10, kā arī uz abiem jautājumiem lietā C-493/10.

Atsauces – ECT un EST

Jautājums, kas ir pamatā iepriekš rakstā pieminētajai lietai Nr.C-159/90 SPUC, bija par to, vai, integrējot ECTK principus ES tiesībās, EST tiem varētu noteikt piemērošanas jomu, kas pārsniegtu ES tiesību piemērošanas jomu.

Uz jautājumu tika sniegta noliedzoša atbilde, un kopš tā laika tas ir ticis apstiprināts, tostarp ar rīkojumu lietā Nr.C-302/06 Kovalsky, kur šī atziņa ir skaidri izklāstīta EST sagatavotajā kopsavilkumā:

• ES līguma 6. panta, kā arī ECTK Protokola 1. panta interpretācija.

• Tiesības uz īpašumu – valsts tiesību akti, kas atļauj uzstādīt elektrotehniskas ierīces privātos zemes gabalos, neparedzot īpašnieku tiesības saņemt kompensāciju.

• EST acīmredzami nav kompetenta atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.

Šis jautājums parādījās vairākās paralēlās un vēlākās lietās, kurās EST uzturēja iepriekšminēto apstiprinājumu. Lietu sarakstā ietverti arī vairāki rīkojumi:

• C-166/06 Eurodomus

• C-361/07 Polier

• C-287/08 Crocefissa

• C-457/09 Chartry

• C-538/10 Lebrun

• C-622/10 Paquot

• C-434/11 Corpul Naţional

• C-462/11 Cozman

• C-483/11 and C-484/11 Boncea

Tajā pašā laikā EST ir kļuvusi konkrētāka, izsakoties par ECT tiesu praksi attiecībā uz ECTK principu interpretāciju, kur šie principi būtu jāpiemēro ES tiesību piemērošanas apmērā. Kā piemērs tam var būt lieta Nr.C-305/05 Ordre des Barreaux, kur EST 31. punktā atzinusi, ka:

Saskaņā ar ECT judikatūru ECTK 6. pantā minēto jēdzienu „taisnīga tiesa” veido dažādi elementi, kas it īpaši ietver tiesības uz aizstāvību, lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzības principu, tiesības uz pieeju tiesai, kā arī tiesības vērsties pie advokāta gan civillietās, gan krimināllietās. Skatīt:

• 1975. gada 21. februāra spriedumu lietā Golder pret Apvienoto Karalisti, A sērija Nr.18, 26.–40. punkts;

• 1984. gada 28. jūnija spriedumu lietā Campbell un Fell pret Apvienoto Karalisti, A sērija Nr.80, 97.–99., 105.–107. un 111.–113. punkts, kā arī

• 1991. gada 30. oktobra spriedumu lietā Borgers pret Beļģiju, A sērija Nr. 214-B, 24. punkts.

Pozīciju iepriekš minētajā lietā Nr.C-571/10 Kamberaj, kur pretrunas starp ECTK principiem veidā, kādā tie tikuši integrēti ES līgumos, un valsts tiesību normām konstatācija neuzliek par pienākumu valstu tiesām atcelt valsts tiesību normas, iespējams pretstatīt izteikti tiešajai ECT jurisprudences piemērošanai lietā Nr. C-276/06 Mamate, kur 73. punktā noteikts:

• Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Asociācijas nolīguma 65. panta 1. punkta pirmā daļa interpretējama tā, ka tā neļauj uzņemošajai dalībvalstij atteikt piešķirt tiesību aktos paredzēto ienākumu garantiju vecāka gadagājuma cilvēkam – Marokas pilsonei, kas sasniegusi 65 gadu vecumu un likumīgi uzturas minētās valsts teritorijā, ja šī persona ietilpst minētās tiesību normas piemērošanas jomā:

• tāpēc, ka tā pati attiecīgajā dalībvalstī strādājusi algotu darbu, vai

• tāpēc, ka tā ir darba ņēmēja ar Marokas pilsonību, kas ir vai ir bijis nodarbināts attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes locekle.

Šīs interpretācijas sekas izklāstītas 75. punktā, un, lai gan var uzstāt, ka šī lieta attiecas uz Asociācijas protokola piemērošanu, un tādējādi tas atšķiras no lietas Nr. C-571/10 Kamberaj, šo argumentu būs grūti uzturēt, jo nevar sagaidīt, ka Asociācijas nolīgumos cilvēktiesības būs spēcīgāk aizsargātas nekā ES līgumos. 75. punktā norādīts:

• Tā kā šajā rīkojumā sniegtā Asociācijas nolīguma 65. panta 1. punkta pirmās daļas interpretācija atbilst prasībām, kas izriet no ECTK 14. panta un Papildprotokola 1. panta, kā ECT tos interpretējusi 1996. gada 16. septembra spriedumā lietā Gaygusuz pret Austriju ECHR 1996-IV, 1129. lpp.),

• Tiesa iesniedzējtiesai ir sniegusi visus interpretācijas elementus, kas nepieciešami, lai vērtētu attiecīgā pamatlietā izskatāmā valsts tiesiskā regulējuma atbilstību pamattiesību normām, kuru ievērošanu Tiesa nodrošina atbilstoši ECTK un Papildprotokolam.

Personvārdu un datu aizsardzība

Jautājums par personvārdiem, to pareizrakstību un valodnieciskajām atšķirībām jau vairākas reizes ticis skatīts saistībā ar ES brīvās pārvietošanās tiesībām un valstu valodas un kultūras politiku apsvērumiem.

Lietā Nr. C-391/09 Vardyn apskatītais jautājums bija diakritiskās zīmes lietošana, un EST par savu izejas pozīciju izvēlējās ECTK principus, kā izklāstīts 66. punktā:

• Vispirms ir jāatzīmē, ka personas vārds un uzvārds ir viņas identitāti un privāto dzīvi, kuras aizsardzība ir nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā, kā arī Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās ECTK 8. pantā, veidojošs elements. Pat ja šīs konvencijas 8. pantā tas nav skaidri pieminēts, personas vārds un uzvārds kā personīgas identifikācijas līdzeklis un kā līdzeklis, kas nodrošina saikni ar ģimeni, tomēr attiecas uz tās privāto un ģimenes dzīvi.

Taču šo privātās un ģimenes dzīves aizsardzību ierobežo samērīguma princips, kuru piemēro gan ES tiesību, gan ECTK ietvaros, un tā piemērošana šai lietai izskaidrota 78. punktā:

• Tādējādi iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai dalībvalsts kompetento iestāžu atbilstoši valsts tiesību aktiem izteiktais atteikums grozīt Savienības pilsoņu laulātā pāra laulības apliecību, lai abu laulāto kopīgais uzvārds tiktu rakstīts, pirmkārt, vienotā veidā un, otrkārt, formā, kas atbilstu laulātā, par kura uzvārdu ir runa, izcelsmes valsts rakstības noteikumiem, pēc sava rakstura ir tāds, kas ieinteresētajām personām var radīt nopietnas neērtības administratīvā, profesionālā un privātā jomā. Ja tas tā ir, runa ir par ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 21. pantu ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojumu.

Izvērtējot nopietnās neērtības jautājumu, EST veica praktisku un tehnisku analīzi, 81. punktā izklāstot ierobežojumus, kas jāpieņem, ievērojot minēto praktisko un tehnisko perspektīvu:

• Veicot vairākas ikdienas dzīves darbības, diakritiskās zīmes bieži vien tiek izlaistas tehnisku iemeslu, tādu kā dažām informātikas sistēmām piemītoši objektīvi ierobežojumi, dēļ. Turklāt personai, kura nepārvalda svešvalodu, diakritisko zīmju nozīme bieži vien nav zināma, un šī persona tās pat nepamana. Tādējādi ir maz iespējams, ka šādu zīmju izlaišana pati par sevi attiecīgajai personai varētu radīt tādas reālas un nopietnas neērtības iepriekš minētās judikatūras izpratnē, kuras būtu pamats šaubām saistībā ar identitāti, kā arī tās iesniegto dokumentu autentiskumu vai tajos iekļauto datu pareizību.

Izmantojot to par pamatu, EST atzīst, ka privātās un ģimenes dzīves aizsardzības princips nepaplašinās tik tālu, lai radītu tiesības apstrīdēt diakritiskās zīmes valodnieciskos lietošanas noteikumus uzņēmējā valstī. Kā norādīts sprieduma 87. punktā:

• Tādu valsts tiesību aktu, kādi tiek aplūkoti pamata lietā, mērķis, kas ir vērsts uz valsts oficiālās valodas aizsardzību, paredzot piemērot šīs valodas rakstības noteikumus, principā ir leģitīms mērķis, ar ko var attaisnot Līgumā par Eiropas Savienības darbību 21. pantā paredzēto tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos ierobežojumus, un to var ņemt vērā, izvērtējot likumīgās intereses attiecībā pret minētajām Savienības tiesību aktos atzītajām tiesībām.

Samērīguma principa piemērošana ir acīmredzama arī datu aizsardzības lietā Nr.C-92/09 un C-93/09 Schecke. EST 52. punktā skaidri atsaucas uz ECT jurisprudenci:

• Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi, kas atzītas Hartas 7. un 8. pantā, attiecas uz visu informāciju, kas skar identificētu vai identificējamu fizisku personu (skat. it īpaši ECT 2000. gada 16. februāra spriedumu lietā Nr.27798/95 Amann pret Šveici [Lielā palāta], 65. punkts, ECHR 2000-II, kā arī 2000. gada 4. maija spriedumu lietā Nr. 28341/95, Rotaru pret Rumāniju [Lielā palāta], 43. punkts, ECHR 2000-V), un kā ierobežojumi, kas varētu tikt likumīgi noteikti personas datu aizsardzībai, atbilst Konvencijas 8. pantā pieļautajiem.

Tomēr šajā lietā nav pamata ierobežojošajai privātās dzīves aizsardzības interpretācijai, lai izslēgtu no aizsardzības profesionālo dzīvi, kā norādīts 59. punktā:

• Šajā sakarā nav nozīmes faktam, ka publicētās ziņas attiecas uz profesionālo darbību (skat. spriedumu lietā Österreichischer Rundfunk u.c., 73. un 74.  punkts). Saistībā ar Konvencijas 8. panta interpretāciju ECT tiesa šajā sakarā ir nospriedusi, ka jēdziens „privātā dzīve” nav tulkojams sašaurināti un ka pamatā netiek pieļauta iespēja profesionālo darbību „izņemt no privātās dzīves” jēdziena [..] (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietās Amann pret Šveici, 65. punkts, kā arī Rotaru pret Rumāniju, 43. punkts).

Tā ES sekundāro tiesību normas, ar kurām tika pārkāpta minētā privātās dzīves aizsardzība, to nepaplašinot, lai ietvertu profesionālo dzīvi, ir atceļamas, jo tās pārkāpj vispārīgos ES tiesību principus, kas iestrādāti no ECTK, izklāstīts 92. punktā:

• Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu 42. panta 8.b punkts un 44.a pants nav spēkā, ciktāl attiecībā uz fiziskām personām – Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai atbalsta saņēmējām – šajos noteikumos ir noteikts publicēt visu saņēmēju personas datus, nenošķirot tos atbilstoši tādiem pienācīgiem kritērijiem kā laikposmi, kuros viņi ir saņēmuši šādu atbalstu, tā biežums vai arī tā veids un apmērs.

Piekļuve tiesību aizsardzības iestādēm

Pēdējais jautājums, ko izklāsta šis jaunākās EST tiesu prakses apskats saistībā ar ECTK principu piemērošanu, ir par piekļuvi tiesību aizsardzības iestādēm, tika apskatīts lietā Nr. C-279/09 DEB, kuras 31. punkts nosaka:

• Hartas 47. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

• 47. panta trešajā daļā ir īpaši noteikts, ka juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu [lietas efektīvu izskatīšanu tiesā].

Līdzīgi kā iepriekš minētajos piemēros, šajā lietā EST atkal ļoti skaidri atsaucas uz ECT jurisprudenci, kā norādīts 45. punktā:

• ECT judikatūras pārbaude parāda, ka šī tiesa vairākkārt ir atgādinājusi, ka tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā ir elements, kas ir raksturīgs tiesībām uz taisnīgu tiesvedību, kas paredzētas ECTK 6. panta 1. punktā (it īpaši skat. ECT 2002. gada 7. maija spriedumu lietā McVicar pret Apvienoto Karalisti, 46. punkts, ECHR 2002-III). Šajā ziņā svarīgi ir tas, ka prasītājam ir iespēja faktiski aizstāvēt savas tiesības tiesā (ECT 2005. gada 15. februāra spriedums lietā Steel un Morris pret Apvienoto Karalisti, 59. punkts, ECHR 2005-II). Tomēr tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā nav absolūtas.

Pamatojoties uz minēto, EST, līdzīgi kā lietā Nr.C-92/09 un C-93/09 Schecke, konstatē, ka šajā saistībā nav pamata privātās un profesionālās dzīves nodalīšanai, kā norādīts 59. punktā:

• Ņemot vērā visus šos apstākļus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, kas ir noteikts Hartas 47. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka uz to var atsaukties juridiskas personas un ka palīdzība, kas piešķirta, piemērojot šo principu, var ietvert it īpaši atbrīvojumu no iepriekšējas tiesāšanās un/vai advokāta piedalīšanās izdevumu samaksas.

Taču te joprojām pastāv plaša robežzona, kuru var izmantot valsts tiesa, piemērojot šo principu, jo tai ir jānosaka, vai juridiskās palīdzības pieejamības ierobežojums ir saskaņā ar samērīguma principu, kā norādīts 60. punktā:

• Šajā ziņā valsts tiesai ir jāpārbauda, vai juridiskās palīdzības piešķiršanas noteikumi ierobežo tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā tādā veidā, kas ietekmē šo tiesību būtību, vai tie ir vērsti uz leģitīmu mērķi un vai izmantotie līdzekļi ir samērīgi ar paredzēto mērķi.

Secinājumi

Šīs prezentācijas mērķis bija pārskatīt gan cilvēktiesību principu, un it īpaši ECTK principu, piemērošanas pamatu, gan to jaunākās attīstības tendences EST.

Lai gan ECT jurisprudences atzīšana ir kļuvusi daudz skaidrāk izteikta EST spriedumu tekstos, šī tiesa vēl joprojām saglabā sev interpretācijas tiesības un tiesības noteikt šo principu piemērošanu ES tiesību ietvaros. Šo tendenci papildus atbalsta Hartas kā pilnībā saistošas ES līgumu daļas integrācija tajos.

Ievērojot minēto, grūti risināms ir jautājums par to, kā labāk veikt iecerēto ES pievienošanos ECTK un kā praksē nodrošināt efektīvu sadarbību starp šo abu sistēmu tiesām, tas ir, EST un ECT.

EST jurisprudences pārmaiņas saistībā ar ECTK interpretāciju un tās principu piemērojamības pakāpi tikai papildinās jau šķietami pastāvošās grūtības abu tiesu institucionālajās attiecībās.

Solis uz priekšu būtu prejudiciālo nolēmumu sniegšanas sistēmas izveidošana ECTK ietvaros, kas būtu atvērta gan dalībvalstu tiesām, gan EST ar paātrinātā procesa iespēju pēc nepieciešamības.

Taču, pat ja šis priekšlikums tiktu apspriests, ārkārtīgi jūtīgs būtu jautājums par prejudiciālo nolēmumu sniegšanas pieejamības līdzsvarošanu ar ECT kā ārkārtas apelācijas instances funkciju. Atšķirīgs, taču tikpat sarežģīts jautājums ES sistēmas ietvaros par iespējamo prejudiciālo nolēmumu sniegšanu EST Vispārējā tiesā, vēl nav atrisināts.