1. Priekšvārds
Sirsnīgi pateicos Latvijas Augstākajai tiesai par laipno ielūgumu uz konferenci. Nepastarpināts dialogs starp Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešiem un vietējo tiesu tiesnešiem ir īpaši apsveicams efektīvas sadarbības veids cilvēktiesību aizsardzības jomā kā vietējā, tā arī starptautiskajā mērogā. Vēlos uzsvērt, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk – Konvencija) vispirmām kārtām vietējās iestādes, jo īpaši tiesas, ir atbildīgas par to, lai nodrošinātu pamattiesību un brīvību ievērošanu valstiskā līmenī. Tādēļ to uzdevums ir atrast nepieciešamos līdzekļus cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai valsts iekšienē.
Šodien es runāšu par Konvencijas sistēmas subsidiaritāti lietas L. pret Lietuvu kontekstā, kas ir izraisījusi interesantas diskusijas par juridisko aktīvismu/tiesas rīcības brīvību, iespējamo rīcību ārpus likuma pilnvarām, vēl vairāk – vietējās likumdevēja varas ietekmēšanu.
Būdama Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese, ievērošu tiesnešu ētikas principus, neatklājot konfidenciālu informāciju, kas attiecas uz apskatāmo tematu.
2. Konvencijas sistēmas subsidiaritāte
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa, Strasbūras tiesa vai ECT) ir viena no galvenajām Eiropas Padomes organizācijām, kas izveidota 1949. gadā un ir starptautiska reģionāla organizācija. Galvenais Eiropas Padomes mērķis ir cilvēka pamattiesību veicināšana un aizsardzība, kā arī tiesiskuma stiprināšana. Tiesa ir starptautiska tiesu iestāde, kas atbilstoši Konvencijas 34. pantam galvenokārt izskata individuālus pieteikumus. Konvencijas sistēmu, kas tika izveidota 1950. gadā, sākotnēji veidoja divas institūcijas: kvazi-tiesa – Komiteja un Tiesa; minētās institūcijas darbojās līdz 1998. gadam, kad stājās spēkā Protokols Nr.11, ar kuru Komiteja tika likvidēta. Pamatojoties uz Konvencijas 19. pantu ar turpmākajiem grozījumiem, kas veikti saskaņā ar Protokolu Nr.11, tika izveidota pastāvīga Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kuras uzdevums ir nodrošināt dalībvalstu uzņemto saistību ievērošanu saskaņā ar Konvenciju.
Konvencijas 46. pants paredz Tiesas spriedumu saistošo spēku – dalībvalstīm ir jāizpilda Tiesas spriedumi lietās, kurās tās ir iesaistītas kā puses.
Dalībvalstis un Tiesa atbilstoši subsidiaritātes principam kopīgi uzņemas atbildību, lai nodrošinātu efektīvu Konvencijas piemērošanu. Tomēr, neraugoties uz subsidiaritātes principu, uz kuru balstīta visa Konvencijas sistēma, lielais Strasbūrā izskatāmo lietu skaits (jo īpaši atkārtoti izskatāmo) liek apšaubīt Konvencijas sistēmas efektivitāti un uzticamību. Līdz ar to rodas jautājums, kas būtu darāms, lai nodrošinātu Konvencijas sistēmas efektivitāti nākotnē. Šo jautājumu dalībvalstis ļoti nopietni apsprieda 2010. gada februārī Interlakenā, ministru konferencē par ECT nākotni, kur tika pieņemta Interlakenas deklarācija un izstrādāts rīcības plāns. Tāda pati diskusija turpinājās Izmiras konferencē 2011. gada aprīlī un Braitonas konferencē 2012. gada aprīlī. Braitonas konferences deklarācija vēlreiz paredz dalībvalstīm ieviest efektīvus līdzekļus pārkāpumu novēršanai valstiskā līmenī; turklāt valstu tiesām un tribunāliem, izskatot lietas un sagatavojot spriedumus, jāņem vērā Konvencija un Tiesas prakse.
Statistikas dati skaidri apliecina, kādēļ ir jāveicina Konvencijas sistēmas efektivitāte.
2011. gada beigās Strasbūras tiesā bija vairāk nekā 151 600 nozīmēto un neizskatīto lietu. 26,6% lietu vērstas pret Krieviju, 10,5% lietu attiecināmas uz Turciju, 9,1% – uz Itāliju un 8,1% uz Rumāniju, kas kopā veido vairāk nekā pusi (54,3%) no Tiesā izskatāmo lietu skaita. Pieskaitot arī pret Ukrainu (6,8%) un Serbiju (4,5%) vērstās lietas, pret sešām nosauktajām valstīm izskatāmās lietas veido gandrīz divas trešdaļas (65,6%) no visām izskatāmajām lietām. Līdz 2011. gada beigām izskatīšanu Strasbūras tiesā gaidīja 586 lietas pret Lietuvu un 552 lietas pret Latviju.
Latvijas un Lietuvas situācija šķiet līdzīga. Kopumā lietās pret Latviju ir pieņemti 57 spriedumi, 47 no tiem konstatējot vismaz vienu pārkāpumu un septiņās lietās pārkāpumus nekonstatējot. Lietās pret Lietuvu ir pieņemti 75 spriedumi, no tiem 61 gadījumā tika konstatēts vismaz viens pārkāpums, septiņos gadījumos pārkāpumus nekonstatējot.
Tiesa, pat palielinot savu darba un organizatorisko kapacitāti – ieviešot pilotsprieduma procedūru, lietu prioritātes politiku, viena tiesneša sistēmu saskaņā ar jaunā Protokola Nr.14 noteikumiem, ar kuru atkal ir izdarīti grozījumi Konvencijā*, piešķirot jaunas pilnvaras trīs tiesnešu komitejām, izstrādājot darbības plānu attiecībā uz vienpusējām deklarācijām u.c. – nespēj izskatīt visas lietas saprātīgā termiņā; šī situācija ir paradoksāla, jo Strasbūras tiesa prasa valstu tiesām izskatīt lietas saprātīgā termiņā (Konvencijas 6. pants), bet tajā pašā laikā Tiesa šo prasību pati savā praksē nav spējīga ievērot.
Kā norādījis bijušais Tiesas priekšsēdētājs Žans Pols Kosta (Jean-Paul Costa), šādu pārslodzi var izskaidrot ar diviem faktoriem. Pirmkārt, pieteikumu iesniedzēji iesniedz pieteikumus, kuriem viennozīmīgi nav izredžu tikt apmierinātiem, tomēr tie tāpat ir jāizskata. Otrkārt, Tiesa ir izskatījusi atkārtoti daudz lietu, kas, jāatzīmē, ir bijušas labi pamatotas, bet kuras varēja tikt izskatītas valstu nacionālajās tiesās saskaņā ar Strasbūras tiesas praksē izstrādātajiem principiem. [...]. Tādējādi ir nepieciešams veicināt subsidiaritāti un solidaritāti valstu nacionālā mēroga sistēmu un Eiropas mehānismu starpā [...].
Tāds secinājums skaidri izriet arī no Interlakenas konferences (2010) deklarācijas, kurā uzsvērts ar Konvenciju ieviestais pārraudzības mehānisma subsidiārais raksturs; tāpat tajā norādīts uz valsts mēroga iestāžu, tas ir, valdības, tiesu un parlamenta būtisko lomu cilvēktiesību nodrošināšanā un aizsardzībā nacionālā mērogā. Arī Braitonas konferencē (2012) tika apliecinātas dalībvalstu saistības attiecībā uz Konvencijas pienācīgu īstenošanu nacionālā līmenī.
Atbilstoši Tiesas iedibinātajai praksei Konvencijas 1. pants paredz, ka galvenā atbildība par Konvencijā garantēto tiesību un brīvību īstenošanu un nodrošināšanu gulstas uz valsts vietējā mēroga iestādēm. Tādējādi sūdzību iesniegšana Tiesā ir pakārtota valsts sistēmai, kas aizsargā cilvēktiesības. Šis subsidiārais raksturs ir formulēts Konvencijas 13. pantā un 35. panta pirmajā daļā. Tiesa var un tai vajadzētu iesaistīties vienīgi tad, ja vietējās valsts iestādes šo uzdevumu neīsteno; attiecīgi subsidiaritāte šajā kontekstā ir vērtējama kā papildu subsidiaritāte, kad Tiesas pilnvaras iesaistīties ir attiecināmas uz tām lietām, kurās valsts vietējās institūcijas nav spējīgas efektīvi nodrošināt un aizsargāt cilvēktiesības atbilstoši Konvencijai.
Subsidiaritātes principa skaidrojums ir atrodams latīņu valodas terminā subsidium – palīdzība, atbalsts; un subsidiaries – rezerves, papildu, aizvietojošs. Tas nozīmē, ka Konvencijas sistēmai ir tikai papildu jeb otršķirīga loma pamattiesību nodrošināšanā valsts līmenī; noteicošā loma ir vietējām iestādēm, jo īpaši valstu tiesām un tribunāliem.
Tiesas kontekstā var tikt izdalīti divi subsidiaritātes veidi: patstāvīgā subsidiaritāte un procesuālā subsidiaritāte.
Patstāvīgā subsidiaritāte nosaka relatīvu atbildību par lēmumu pieņemšanu un novērtēšanu; procesuālā subsidiaritāte regulē attiecības starp Tiesu un nacionālajām iestādēm. Konvencijas 1. pants, kas paredz dalībvalstīm pienākumu nodrošināt ikvienam, kas atrodas to jurisdikcijā, Konvencijā paredzētās tiesības, ir piemērojams gan likumdošanas ietvaros (tas ir, pieņemot likumus saskaņā ar Konvenciju), gan izpildvaras ietvaros (tas ir, piemērojot likumus saskaņā ar Konvenciju).
Lietā Sisojeva un citi pret Latviju Tiesa atkārtoti uzsvēra, ka „saskaņā ar Konvencijas 19. pantu tās vienīgais pienākums ir nodrošināt Konvencijas Līgumslēdzēju pušu saistību ievērošanu. Jo īpaši tās funkcija nav pārbaudīt faktiskos apstākļus vai likuma piemērošanas kļūdas, ko it kā pieļāvusi valsts tiesa, vai sniegt savu vērtējumu […], ja vien nav gūti skaidri pierādījumi par patvaļīgu rīcību” (sk. Sisojeva un citi pret Latviju, Nr.60654/00, ECT 2007–II, § 89).
Tajā pašā uz Latviju attiecināmajā spriedumā Tiesa norāda: „[…] Konvencija nenosaka līgumslēdzējvalstīm konkrētus veidus, kā efektīvi piemērot Konvenciju valsts līmenī. Vispiemērotākā līdzekļu izvēle ir jāizdara vietējām valsts iestādēm, vispirmām kārtām valsts tiesām, kuras […] labāk spēj novērtēt visas iespējas un resursus, ko tām nodrošina attiecīgās tiesu sistēmas, protams, paturot prātā, ka Konvencijas sistēma „nodrošina nevis teorētiskas vai iluzoras tiesības, bet tiesības, kas ir praktiskas un efektīvas”.
Konvencijā garantēto tiesību īstenošanas praktiskai efektivitātei ir ietekme arī uz subsidiaritātes principu, un tā var ierobežot šā principa darbību (sk., piem., ECT 2002. gada 11. jūlija sprieduma lietā Nr.28957/95 Christine Goodwin v. the United Kingdom 73. - 75. punktu attiecībā uz dzimuma maiņas juridisku atzīšanu). Turklāt Tiesai ir arī tiesības praksē izmantot evolucionāru pieeju, tas ir, interpretēt Konvenciju atbilstoši mūsdienu apstākļiem, ņemot vērā jauno iespējamo sociālo, zinātnisko un tehnisko attīstību (sk., piem., ECT 2011. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr.23459/03 Bayatyan v. Armenia 58. - 70. punktu; sk. arī tiesneša Gyulumyan atsevišķās domas par šo spriedumu), kurā Tiesa nolēma mainīt praksi Konvencijas 9. panta piemērošanai attiecībā uz militārā dienesta pārstāvju iebildumiem saistībā ar reliģiskās pārliecības brīvību.
Vēl kāda praktiska subsidiaritātes patstāvīgā aspekta izpausme, par kuru tika diskutēts Braitonas konferencē, ir rīcības brīvības robežu doktrīna. Kā norādīts Braitonas konferences deklarācijā: „Tiesas prakse skaidri norāda, ka dalībvalstis izbauda rīcības brīvību, piemērojot Konvenciju atkarībā no lietas apstākļiem un tā, kādas tiesības un brīvības ar tiem saistītas. Tas atspoguļo Konvencijas sistēmas subsidiaritāti attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību nacionālā līmenī un to, ka nacionālās iestādes labāk spēj novērtēt vietējās vajadzības un apstākļus, nekā starptautiska tiesa. Rīcības brīvība ir rokrokā ar Konvencijas uzraudzības sistēmu. Šajā sakarā Tiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai vietējo iestāžu nolēmumi ir atbilstoši Konvencijai, pienācīgi ievērojot valsts rīcības brīvību”.
Tiesas prezidents Sers N.Bratsa (N.Bratza) Braitonas konferencē (2012) attiecībā uz piedāvājumu definēt rīcības brīvības robežas norādīja, ka „[...] rīcības brīvības doktrīna ir sarežģīta, [...] mēs neapstrīdam tās nozīmi [...], taču par to ir nepastāvīgs viedoklis, un tai nav precīzas definīcijas [...]”.
Atsevišķi Tiesas prakses piemēri attiecībā uz šo jautājumu.
Lietā Sukhovetskyy pret Ukrainu par Pirmā protokola 3. pantā paredzētajām vēlēšanu tiesībām (obligātais vēlēšanu depozīts) Tiesa vairākkārt atkārtoti uzsvēra Konvencijas papildnozīmi, norādot, ka valsts atbildīgās iestādes labāk nekā starptautiskā tiesa spēj novērtēt vietējās vajadzības un apstākļus. Lietās par vispārējiem politiskajiem jautājumiem, par kuriem demokrātiskā sabiedrībā viedokļi var būtiski atšķirties, vietējās politikas veidotāja lomai būtu piešķirama īpaša nozīme (sk. Hatton un citi pret Lielbritāniju, Nr.36022/97, § 97, ECT 2003–VIII). Tomēr šī dalībvalstīm atstātā rīcības brīvība ir cieši saistīta ar Eiropas pārraudzību. Tādējādi Tiesas loma ir pārliecināties, vai dalībvalstu ziņā atstātā rīcības brīvība netiek pārkāpta, lai netiktu apdraudētas tiesības pēc būtības un lai joprojām nodrošinātu to efektivitāti.
Tātad saskaņā ar Tiesas iedibināto praksi vietējās iestādes labāk spēj novērtēt veiksmīgas Konvencijas standartu īstenošanas praktiskās iespējas valstu līmenī. Konvencijas mehānismam ar tā subsidiāro raksturu būtu jāpalīdz valstu sistēmām/tiesām īstenot Konvencijas standartus piemērotākajā veidā.
Sūdzību iesniegšanas mehānisma subsidiārais raksturs ir skaidri redzams Konvencijas 13. pantā un 35. panta pirmajā daļā (tā saucamā procesuālā subsidiaritāte). 13. pants ļauj valsts iestādēm nacionālā līmenī nodrošināt efektīvu aizsardzību Konvencijā noteikto tiesību pārkāpuma gadījumā; 35. panta pirmā daļa ietver principu, ka pirms sūdzības iesniegšanas Strasbūrā ir jābūt izsmeltām visām iekšējām apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas iespējām, kurām praksē jābūt pietiekamām, pieejamām un efektīvām.
3. Atsevišķi Tiesas nolēmumi lietās pret Lietuvu un Latviju ar norādēm uz Konvencijas sistēmas subsidiāro raksturu
Saistībā ar efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izsmelšanu atbilstoši Konvencijas 35. panta pirmajai daļai vēlos vērst uzmanību uz divām Lietuvas lietām Strasbūrā. Lietā Jankauskas pret Lietuvu Strasbūras tiesa iepazinās ar 1999. gadā izveidotās Lietuvas administratīvo tiesu sistēmas progresīvo attīstību un atzina, ka jau 2003. gadā šīs tiesas ir kļuvušas par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli attiecībā uz apstākļiem ieslodzījuma vietās un citiem ar brīvības atņemšanu saistītiem jautājumiem. Tā bija atšķirīga tiesas nostāja, salīdzinot ar lēmumu lietā Valašinas pret Lietuvu 2000. gadā (lieta Nr. 44558/98; 2000. gada 14. marta spriedums), kurā tika atzīts, ka nav nepieciešams izsmelt visus tiesiskās aizsardzības līdzekļus saskaņā ar Konvencijas 35. pantu, ja tie nav efektīvi.
Lietā Lavents pret Latviju (lieta Nr.58442/00; 2002. gada 28. novembra spriedums) Tiesa norādīja, pat neraugoties uz to, ka vienlaikus ar lietas izskatīšanu Strasbūrā tā gaidīja arī izskatīšanu Latvijas Augstākās tiesu palātā, Tiesa varēja turpināt lietas izskatīšanu, jo Latvijas valdība nenorādīja uz izskatīšanas nepieļaujamību (sprieduma 57. punkts). Autores ieskatā, šāda tiesas nostāja ir izraisījusi Latvijā daudz diskusiju attiecībā uz subsidiaritātes principu.
Vēl kāds interesants piemērs saistībā ar Latviju. Daudzos gadījumos* attiecībā uz pirmstiesas izmeklēšanas apcietinājuma termiņu (Konvencijas 5. panta trešā daļa) Tiesa ir nospriedusi, ka pieteikuma iesniedzējiem nav nepieciešams pārsūdzēt lēmumus par pirmstiesas izmeklēšanas apcietinājuma termiņa pagarināšanu augstākas instances tiesā, jo augstākās instances tiesas būtībā tikai atkārto zemāko instanču tiesu argumentus (sk., piem., 2007. gada 1. februāra sprieduma lietā Nr.3992/02 Vogins pret Latviju 30. un 31. punktu, 2011. gada 19. aprīļa sprieduma lietā Nr.69458/01 Gasiņš pret Latviju 60. punktu un citas lietas). Tāda pieeja pastāvēja lietās, kas tika izskatītas pirms vecais Kriminālprocesa kodekss tika aizstāts ar Kriminālprocesa likumu. Ņemot vērā kārtību, kāda paredzēta Kriminālprocesa likumā, Strasbūras tiesa visbeidzot atzina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir prima facie pienākums vērsties augstākas instances tiesā (sk. lēmuma lietā Nr. 417/06 Dergačovs pret Latviju 31–37. punktu). Secināms, ka šāds jauns tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ko ieviesa Latvijas likumdevējs un kuru pareizi piemēroja Latvijas tiesas attiecībā uz sūdzību izskatīšanu par apcietinājuma termiņu, bija efektīva reakcija uz neskaitāmajiem Tiesas spriedumiem šajā sakarā.
Lietuvā, tāpat kā daudzās citās Konvencijas dalībvalstīs, pastāv problēmas saistībā ar lietu izskatīšanas ilgumu. Pagaidām Lietuvā nepastāv efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, neskatoties uz to, ka ir pieņemti daudzi spriedumi pret Lietuvu, kuros konstatēts Konvencijas 6. panta pārkāpums. Strasbūras tiesa ir noraidījusi Lietuvas valdības argumentu, ka pastāv iespēja prasīt zaudējumu atlīdzību par pārāk ilgu lietas izskatīšanu saskaņā ar jaunā Civilkodeksa 6.272. pantu (tiesības prasīt atlīdzinājumu par iestāžu prettiesiskas rīcības rezultātā radītajiem zaudējumiem) un ka tā ir kļuvusi par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli atbilstoši Konvencijas 35. panta pirmajai daļai. Tāpēc vēlreiz vēršu savu Lietuvas Augstākās tiesas kolēģu tiesnešu uzmanību uz problemātisko aspektu. Manuprāt, Lietuvas Augstākajai tiesai vajadzētu uzņemties daudz aktīvāku lomu, piemērojot un interpretējot minēto 6.272. pantu saistībā ar Tiesas praksi par Konvencijas 6. pantu, skaidri norādot, ka šis ir efektīvs līdzeklis pārkāpumu novēršanai, kas saistīti ar pārmērīgi ilgu tiesvedību.
Ļoti interesants subsidiaritātes aspekts izriet no Lenkauskienė lietas, kurā Strasbūras tiesa beidzot pieņēma valdības nostāju, ka pieteikuma iesniedzēja nav pareizi realizējusi kasācijas sūdzības iesniegšanas tiesības, jo viņa nav izvirzījusi juridiskus iebildumus pret kriminālu darbību simulācijas modeļa izmantošanu, iebilstot tikai pret faktiem, kas saistīti ar viņas notiesāšanu. Pieteikums tika noraidīts saskaņā ar Konvencijas 35. panta pirmo un ceturto daļu. Tiesa pienākumu interpretēt un piemērot valsts tiesību aktus atstāja valsts ziņā.
Tiesa atzinīgi novērtēja pienākuma atrisināt cilvēktiesību problēmas valsts līmenī izpildi lietā Kaftailova pret Latviju (Nr. 59643/00, 2007. gada 7. decembra sprieduma 53. - 55. punkts) par pieteikuma iesniedzējas statusa legalizēšanu Latvijā. Tiesa uzskatīja, ka Latvijas iestāžu noteiktā kārtība uzskatāma par adekvātu un pietiekamu tiesiskās aizsardzības līdzekli Konvencijas 8. panta izpratnē, tāpēc sūdzība varēja tikt uzskatīta par atrisinātu saskaņā ar 37. panta pirmās daļas „b” apakšpunktu. Tāda pati Tiesas argumentācija tika izmantota lietā Pundurs pret Latviju (Nr.43372/02; 2011. gada 20. septembra lēmums), kur pieteikuma iesniedzējs sūdzējās par liegto iespēju tiesā prasīt atlīdzinājumu par satiksmes negadījumā radīto kaitējumu. Tiesa pieteikumu atzina par nepieļaujamu, jo pieteikuma iesniedzēja rīcībā bija nepieciešamā informācija par vainīgo personu, lai celtu prasību civiltiesiskā kārtībā. Tiesa arī piebilda (sprieduma 35. punkts), ka saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem, kas bija spēkā zaudējumu nodarīšanas brīdī, kriminālprocesa iznākums nevar tikt uzskatīts par noteicošu apstākli veiksmīgam civilprocesa iznākumam (sk. 2008. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr.70930/01 Blumberga pret Latviju 68. punktu). Turklāt saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu ir patstāvīgas un tās izvērtējamas pēc būtības, tāpēc zaudējumu gadījumā ikvienam ir tiesības uz tiesisko aizsardzību un atlīdzinājumu.
Tiesa atzina valsts tiesu galveno lomu valsts tiesību aktu interpretācijā arī lietā Kuolelis, Bartoševičius un Burokevičius pret Lietuvu, kurā pieteikuma iesniedzēji, bijušie Lietuvas Komunistiskās partijas līderi, tika atzīti par vainīgiem pretvalstiskā darbībā. Viņi, pamatojoties uz Konvencijas 7. pantu, sūdzējās par to, ka atzīti par vainīgiem darbībās, kuras tobrīd nevarēja tikt uzskatītas par noziedzīgu nodarījumu ne saskaņā ar valsts, ne arī starptautiskajiem tiesību aktiem. Tiesa nosprieda, ka tās uzdevums nav vērtēt pieteikuma iesniedzēju kriminālo atbildību un ka šis jautājums vispirmām kārtām izvērtējams valsts tiesā. Tiesa konstatēja (sprieduma 120. - 121. punkts), ka pieteikuma iesniedzējiem bija jāsaprot, ka viņi uzņemas lielu risku, turpinot savu darbību Lietuvas Komunistiskajā partijā, un secināja, ka viņu apsūdzība galu galā bija balstīta uz Kriminālkodeksa 68. un 70. pantu (ar 1990. gada 10. novembra grozījumiem), attiecīgi Tiesas ieskatā, Lietuvas valdības politiskā griba bija skaidri definēta.
Tāda pati Tiesas nostāja, atzīstot valsts tiesu veikto tiesību aktu piemērošanu (šajā gadījumā – starptautisko tiesību aktu) ir atrodama lietā Kononovs pret Latviju, kur Strasbūras tiesa bija vienisprātis ar Latvijas tiesām un konstatēja, ka, notiesājot pieteicēju par kara noziegumu izdarīšanu, nav pārkāpta Konvencijas 7. panta pirmā daļa. Šajā lietā pieteikuma iesniedzējs sūdzējās par to, ka viņš ir bijis krimināltiesību retrospektīvās piemērošanas upuris, jo darbības, par kurām viņš ir ticis notiesāts, to izdarīšanas brīdī 1944. gadā nav bijušas uzskatāmas par noziedzīgu nodarījumu. Strasbūras tiesa atsaucās uz valsts pozitīvo pienākumu saskaņā ar Konvencijas 2. pantu saukt pie kriminālatbildības personas par nodarījumiem, kas izriet no kara laika likumiem. Valstīm jāsper nepieciešamie soļi, lai aizsargātu savā jurisdikcijā esošo personu dzīvības, ieviešot efektīvas krimināltiesību normas, lai novērstu pret dzīvību vērstu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Attiecīgi pieteikuma iesniedzēja apsūdzība (un vēlāk atzīšana par vainīgu), pamatojoties uz starptautiskām tiesību normām, kas bija spēkā nodarījuma izdarīšanas brīdī un ko piemēroja Latvijas tiesas, nevar tikt uzskatīta par neparedzamu, jo pieteikuma iesniedzēja darbības to izdarīšanas brīdī atbilstoši kara laika tiesību aktiem ar pietiekamu paredzamību bija uzskatāmas par noziedzīgu nodarījumu.
Tomēr Strasbūras tiesa ne vienmēr ir vienisprātis ar Lietuvas tiesām par to veikto tiesību aktu piemērošanu un interpretāciju. Lietā Ramanauskas pret Lietuvu (un arī dažās citās lietās) par provokatīvu darbību pielietošanu pret pieteicēju noziedzīgas rīcības izmeklēšanā Tiesa uzskatīja, ka pieteikuma iesniedzēja sūdzības par pamudinājumu izdarīt noziegumu Lietuvas tiesām bija jāizpēta daudz rūpīgāk un dziļāk, attiecīgi neļaujot izmantot pierādījumus, kas iegūti pamudinājuma rezultātā. Tāpēc Strasbūras tiesa konstatēja lietas izskatīšanas objektivitātes pārkāpumu, piespriežot pieteikuma iesniedzējam, kurš bija valsts prokurors, kompensāciju par morālo kaitējumu 30 000 eiro apmērā. Tiesas nostāja attiecībā uz taisnīga atlīdzinājuma piešķiršanu saskaņā ar Konvencijas 41. pantu bija atšķirīga lietā Malininas pret Lietuvu (2008. gada 1. jūlija spriedums lietā Nr.10071/04), kurā saistībā ar tādu pašu sūdzību atlīdzinājums netika piespriests, atstājot iespēju pieteicējam lūgt uzsākt lietas izskatīšanu no jauna.
Tik atšķirīga Tiesas nostāja par Konvencijas 41. panta piemērošanu vienāda rakstura lietās var radīt jautājumus par Tiesas spēju saglabāt piesardzību, lemjot par taisnīgu atlīdzinājumu. Manuprāt, minētajos gadījumos, lai labotu tiesvedībā pieļautos pārkāpumus, daudz nepieciešamāka ir tiesvedības uzsākšana no jauna, nekā mantiska kompensācija. Jāatzīmē, ka tiesnesis Kabrals Bareto (Cabral Barreto) Malininas lietā savā atsevišķajā viedoklī izvirzīja jautājumu, kā policijai būtu jārīkojas, lai izvairītos no kritikas. Pēc viņa domām, valsts tiesas ir pareizi piemērojušas tiesību normas, tāpēc lietā nav konstatēts pārkāpums (sk. spriedumam pievienotās tiesneša atsevišķās domas).
Kā norādīts tiesneša atsevišķajās domās, var rasties jautājums, vai Tiesa šajā gadījumā nav rīkojusies kā ceturtā tiesu instance, no jauna vērtējot pierādījumus, kuri jau tikuši izvērtēti valsts tiesās. Tāds pats jautājums var rasties attiecībā uz Tiesas piemēroto risinājumu lietā Andrejeva pret Latviju (2009. gada 18. februāra spriedums lietā Nr.55707/00), kurā arī Strasbūras tiesa nepiekrita Latvijas tiesas izdarītajiem secinājumiem. Šajā lietā valsts iestādes, aprēķinot pieteicējas pensiju, atteicās ņemt vērā viņas darba stāžu, kas iegūts ārpus Latvijas. Latvijas tiesu lēmumos secināts, ka tā kā pieteikuma iesniedzējai algu izmaksāja darba devējs, kas atrodas ārpus Latvijas, viņas nodarbinātība Latvijas teritorijā pielīdzināma komandējumam un tas pieteikuma iesniedzējai nepiešķīra tiesības uz valsts pensiju par apspriežamo laika posmu. Tiesa nolēma, ka šāda diskriminējoša attieksme ir balstīta tikai uz apsvērumu, ka pieteicēja nav Latvijas pilsone. Nevienam Latvijas pilsonim tādā pašā situācijā nebūtu nekādi ierobežojumi attiecībā uz pensijas aprēķināšanu par ārzemēs nostrādāto laiku. Tādējādi pieteikuma iesniedzēja bija objektīvi vienlīdzīgā situācijā ar personām, kurām ir bijusi līdzīga karjera un kuras pēc 1991. gada tika atzītas par Latvijas pilsoņiem; pat pieņemot valsts baudīto plašo rīcības brīvību sociālās drošības jomā lietā netika izvirzīti Tiesu apmierinoši argumenti, kas liecinātu par pamatotu samērīgumu atbilstoši Konvencijas 14. pantam attiecībā uz Pirmā protokola 1. pantu (sk. 85. - 92. punktu).
Strasbūras tiesa atšķirīgus secinājumu izdarījusi attiecībā uz valsts tiesu interpretāciju tā sauktajās Lietuvas VDK aģentu lietās, kurās Tiesa nosprieda, ka ierobežojums bijušajiem VDK aģentiem būt nodarbinātiem privātajā sektorā Lietuvas likumā ir formulēts pārāk vispārīgi un aizskar viņu tiesības uz privāto dzīvi saskaņā ar Konvencijas 14. un 8. pantu. Lietuvas parlaments nav grozījis minēto likumu; tāpēc pieteikuma iesniedzēji atkārtoti iesniedza pieteikumu Strasbūrā par laika posmu no 2004. līdz 2009. gadam. Šīs lietas ir apspriestas ar Lietuvas valdību. Augstākā Administratīvā tiesa, atkārtoti izskatot lietas valsts iekšējā līmenī, ierosināja pieteikuma iesniedzējiem tieši atsaukties uz Eiropas tiesas spriedumu, meklējot darbu privātajā sektorā. Bet Lietuvas Augstākā tiesa šo ierosinājumu noraidīja, atkārtoti analizējot Rainys lietu. Tāpēc vēlos pievērst uzmanību faktam, ka divas valsts augstākās instances tiesas ir interpretējušas vienu un to pašu valsts tiesību aktu atšķirīgi. Šie jautājumi tiks atkārtoti izskatīti Strasbūras tiesā.
Konvencijas sistēmas subsidiaritātes princips izriet arī no Konvencijas 34. panta attiecībā uz prasību par cietušā statusu. Lietā Dovgialo pret Lietuvu (Pieteikums Nr. 54645/07, iesniegts 2007. gada 7. decembrī; trīs tiesnešu komiteja to 2009. gada 17. februārī noraidījusi) pieteikuma iesniedzējs sūdzējās par kompensācijas apmēru (LT 20 000,00), ko viņam Lietuvas tiesa piesprieda par prettiesisku apcietināšanu uz 10 mēnešiem. Eiropas tiesa nolēma, ka piešķirtā kompensācija bija pietiekami taisnīgs atlīdzinājums un pieteikuma iesniedzējs vairs nevar apgalvot, ka ir cietušais saskaņā ar Konvencijas 34. pantu.
4. Lieta L. pret Lietuvu, Nr. 27527/03 – labs piemērs Strasbūras sprieduma tiešajai ietekmei uz valsts tiesu sistēmu
Lieta L. pret Lietuvu (Nr.27527/03), kas ir pirmā lieta pret Lietuvu, kurā tiek iztirzātas vairākas juridiskas problēmas saistībā ar transseksuāļiem un dzimuma maiņu, atklāj vairākus interesantus aspektus saistībā ar Konvencijas sistēmas subsidiaritāti. Lietas juridiskais konteksts ir jaunā Lietuvas Civilkodeksa 2.27. panta pirmā daļa, kas paredz, ka neprecētam pieaugušam cilvēkam ir tiesības veikt dzimumu maiņas operāciju, ja tas medicīniski ir iespējams. Otrajā daļā teikts, ka dzimumu maiņas operācijas nosacījumus un kārtību nosaka likums.
Tomēr sekundārie normatīvie akti Lietuvā nav tikuši izdoti. Pieteikuma iesniedzējs L. sūdzējās, ka viņš/viņa nav varējis veikt dzimuma maiņas operāciju tiesiskā regulējuma trūkuma dēļ, jo dzimuma maiņai nav pieejama neviena piemēroti aprīkota medicīniskā iestāde. Tiesa konstatēja pieteicēja tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu.
Minētā lieta atklāj divus interesantus aspektus par Konvencijas sistēmas subsidiaritātes principu:
1) attiecībā uz valsts tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu. Valdība apgalvoja, ka saskaņā ar Lietuvas primārajiem tiesību aktiem (2001. gada Civilkodeksa 2.27. panta pirmā daļa) pastāvēja iespēja vērsties Lietuvas tiesā. Atsaucoties uz likumu Par pacientu tiesībām un atlīdzību par viņu veselībai nodarīto kaitējumu un Civilkodeksa noteikumiem, valdība ieteica pieteikuma iesniedzējam vērsties vairākās kompetentās iestādēs, tostarp tiesā, saistībā ar nespēju īstenot viņa tiesības uz dzimuma maiņu, papildus tiesībām saņemt atlīdzinājumu par iespējamo kaitējumu. Valsts tiesas, atsaucoties uz Konstitucionālās tiesas spriedumu attiecībā uz vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu lietas pirmstiesas izskatīšanā (Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2006. gada 8. augusta lēmuma lietā Nr.34/03 6.2.3.3. apakšpunkts), būtu spējušas atrisināt pieteicēja problēmu. Tiesa šo argumentu noraidīja, norādot, ka attiecīgie Civilkodeksa noteikumi, kas piešķir pieaugušām personām tiesības mainīt dzimumu, skaidri paredz to īstenošanai izdot papildus normatīvos aktus, kas nav izdoti (sk. 25. punktu). Tiesa 2006. gada 6. jūlija lēmumā par lietas pieņemšanu norādīja, ka nav konstatējamas pazīmes, kas liecinātu par to, ka iekšējā valsts kārtība šajā sakarā būtu ļāvusi pieteicējam teorētiski vai praktiski piekļūt tiesai vai ka pieteicējam būtu bijušas reālas iespējas saņemt atlīdzinājumu par pieļautajiem pārkāpumiem.
Tiesnesis Popovičs, kurš oponēja šajā jautājumā, pilnībā atbalstīja Konvencijas sistēmas subsidiaritātes principu, dodot priekšroku valsts tiesām interpretēt un piemērot vietējos likumus. Viņaprāt, pieteikuma iesniedzējam pirms vēršanās Strasbūras tiesā bija jāvēršas valsts tiesās (sk. tiesneša atsevišķās domas).
2) otrs aspekts – Tiesas stingrā un pat ļoti ārkārtējā nostāja sprieduma rezolutīvās daļas 5. punktā, uzliekot valstij par pienākumu […] “izdot nepieciešamos sekundāros tiesību aktus Civilkodeksa 2.27. pantam par transseksuāļu dzimuma maiņu trīs mēnešu laikā no sprieduma pieņemšanas saskaņā ar Konvencijas 44. panta otro daļu”. Un tikai kā alternatīva gadījumā, ja izrādās neiespējami pieņemt šos tiesību aktus noteiktajā termiņā, valstij uzlikts pienākums samaksāt 40 000 eiro par pieteicējam nodarītajiem mantiskajiem zaudējumiem (sk. sprieduma 74. punktu un rezolutīvās daļas 6. punktu).
Oponējošā tiesnese Fura-Sandström brīdināja Tiesu, ka, šādi rīkojoties, tā riskē pārkāpt pilnvaras. Konvencija skaidri nosaka kompetenču sadalījumu. Saskaņā ar Konvencijas 41. pantu Tiesas kompetencē ir nepieciešamības gadījumā lemt par taisnīgu atlīdzinājumu cietušajai pusei. Redzot atšķirību starp lietām Broniowski pret Poliju (Nr.31443/96, ECHR 2004–V) un Hutten–Czapska pret Poliju (Nr.35014/97, ECT 2006–VIII) viņa secināja, ka šajā gadījumā Tiesa noteica “vispārēju pasākumu individuāla pārkāpuma novēršanai” (skatīt tiesneses atsevišķās domas).
Tiesas prasība Konvencijas dalībvalstij izdot vajadzīgos tiesību aktus varētu radīt bažas attiecībā uz Tiesas juridisko aktīvismu/tiesas rīcības brīvību un tās robežām – vai tas atbilst tiesas funkcijām saskaņā ar Konvencijas 19. pantu un vai šāda Konvencijas 41. panta piemērošana attiecībā uz individuālo pieteikuma iesniedzēju nevar tikt uzskatīta par iejaukšanos valsts iekšējās lietās (tās likumdošanas varā). ECT tiesnese Ineta Ziemele šādos apstākļos izvirza jautājumu par ultra vires darbībām – vai Tiesa ir darbojusies ārpus kompetences, ja tās kompetences avoti šādu rīcību neparedz? Pēc viņas ieskata, jebkurā gadījumā paliek pamatjautājums “[…], vai tiesa ir tikai interpretējusi likumu atbilstoši interpretācijas noteikumiem, vai tā izspriedusi jautājumu, kuš neietilpst tās kompetencē saskaņā ar likumu”.
Turklāt saskaņā ar Tiesas izstrādātajiem principiem „… ne 13. pants, ne Konvencija kopumā neparedz dalībvalstīm kādu konkrētu veidu, kā nodrošināt efektīvu Konvencijas ieviešanu to iekšējo tiesību aktos”; Dalībvalstīm brīvi jāspēj izvēlēties līdzekļus normatīvo aktu un prakses saskaņošanai ar Konvenciju […]”.
Kā tiesnese esot pilnībā vienisprātis ar Tiesas nostāju šajā lietā, tomēr atzīstu, ka šādām situācijām ir jāpaliek kā ļoti retiem izņēmumiem ar ļoti rūpīgu, pārliecinošu un saprātīgu attaisnojumu.
Attiecībā uz šo lietu sekundārie normatīvie akti, ko Tiesa spriedumā prasīja izdot, nav izdoti vēl līdz šim brīdim. Lietuvas valdība, izpildot spriedumu, izvēlējās otro alternatīvu un samaksāja pieteikuma iesniedzējam 40 000,00 eiro.
Manuprāt, šis ir vēl viens papildu arguments tam, ka Tiesa ir pareizi piemērojusi valstij šādu stingru prasību. Neraugoties uz to, valsts nespēj vai nevēlas pieņemt vajadzīgo likumu. Neskatoties uz šo faktu, Tiesas spriedums L. lietā ir spēlējis nozīmīgu lomu valsts tiesās, kas sākušas piespriest atlīdzinājumu par dzimuma maiņas operācijām, kas veiktas ārvalstīs. Lietuvas Augstākā Administratīvā tiesa savā 2010. gada 29. novembra spriedumā tieši atsaucās uz spriedumu lietā L. pret Lietuvu, piespriežot pieteikuma iesniedzējam R. S. atlīdzinājumu LT 30 000 par nemantisko kaitējumu. Prasība par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu tika noraidīta, jo netika konstatēti no valsts iekšējām tiesību normām izrietošie priekšnosacījumi šāda atlīdzinājuma piešķiršanai. Augstākā Administratīvā tiesa nolēma, ka kompensācijas par nemantisko kaitējumu apmērs konkrētajā gadījumā bija pietiekams, ņemot vērā lietas L. pret Lietuvu spriedumu, kur pieteikuma iesniedzēja situācija bija daudz sliktāka un Strasbūras tiesa piesprieda pieteikuma iesniedzējam morālā kaitējuma atlīdzinājumu 5 000 eiro.
Protams, minētās administratīvās lietas iznākums ir diskutabls, proti, vai prasība par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu tika noraidīta pamatoti. Neiedziļinoties diskusijā par šo jautājumu, minētais Augstākās Administratīvās tiesas spriedums ir ļoti nozīmīgs, skaidri atklājot Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma tiešo ietekmi nacionālā līmenī. Šāda valsts tiesu tieša paļaušanās Strasbūras tiesas spriedumiem būtu visvēlamākā sadarbības forma starp abām pusēm, dalot kopīgu atbildību attiecībā uz Konvenciju un tās efektīvu piemērošanu.
Nobeiguma piezīmes
Dalībvalstis un Tiesa uzņemas kopīgu atbildību, lai nodrošinātu Konvencijas efektīvu īstenošanu. Konvencijas 1. pants, kas nosaka, ka „Augstās Līgumslēdzējas Puses nodrošinās ikvienam, kas atrodas to jurisdikcijā, šīs Konvencijas I sadaļā minētās tiesības un brīvības”, pienākumu īstenot ar Konvenciju nodrošinātās cilvēktiesības un brīvības primāri uzliek valsts iestādēm. Konvencijas sistēma ir tikai palīgs valstu cilvēktiesību aizsardzības mehānismam. Strasbūras tiesai ir jāveicina ātra un efektīva valstu cilvēktiesību aizsardzības sistēmās atklātu nepareizu darbību novēršana. Tāpēc jāveicina atklāts dialogs Tiesas un dalībvalstu, jo īpaši valsts tiesu, starpā; abām pusēm būtu jāapzinās to loma Konvencijas efektīvā piemērošanā. Turklāt, manuprāt, starptautiskās tiesas pienākums nav izskatīt daudzās atkārtotās lietas, ražojot simtiem spriedumu par vienām un tām pašām juridiskām problēmām (un vairumā gadījumu no Konvencijas perspektīvas – diezgan vienkāršām problēmām, tādām kā tiesvedības ilgums, spriedumu nepildīšana u. c.). Tiesas ieviestā pilotsprieduma procedūra palīdz risināt šo problēmu; tomēr, manuprāt, valstīm jārīkojas aktīvāk valsts iekšējā līmenī, lai tās pašas atrisinātu šādas juridiski vienkāršas problēmas: ieviešot jaunus efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus, rūpīgi pildot Tiesas spriedumus, īpaši attiecībā uz vispārējiem pasākumiem, kas veicami saskaņā ar Konvencijas 41.un 46. pantu.
QR
