Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra Augstākās tiesas nolēmumos

Pēc Augstākās tiesas lūguma ir veikts pētījums par Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk arī  – Tiesa) un Augstākās tiesas mijiedarbību. Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kāda ietekme Augstākās tiesas Senāta darbā ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (turpmāk arī – Konvencija vai ECK) – kā tā tiek piemērota Senāta praksē, kādi no tā izriet secinājumi un ieteikumi.

Pētījumā ir analizēti Senāta nolēmumi laika periodā no 2011. gada janvāra līdz 2012. gada 17. augustam. Šajā laikā ir taisīti 170 Senāta spriedumi un lēmumi, kuros ir minēta Eiropas Cilvēktiesību konvencija vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra. No tiem Senāta Krimināllietu departamentā ir taisīti 56 lēmumi, Senāta Civillietu departamentā 60 nolēmumi, bet Senāta Administratīvo lietu departamentā – 54 nolēmumi. Nolēmumu atlasi veica Augstākās tiesas Judikatūras nodaļa.

Šis ir kvantitatīvs rādītājs, kas norāda uz nolēmumu kopējo skaitu, kuros ir atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem. Taču uz tā pamata nevar izdarīt secinājumus par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ietekmi, jo, piemēram, Konvenciju var būt minējis tikai lietas dalībnieks, bet Senāts šo argumentu nemaz nav apsvēris. Tātad ir jāveic Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras piemērošanas kvalitatīvā analīze.

Tas tiks darīts, vispirms īsi apkopojot pētījumā iegūtos datus par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošanas vispārīgiem jautājumiem attiecībā uz katru no trim Senāta departamentiem, aplūkojot šādus aspektus: nolēmumu skaits, piemērošanas iniciatīvas avots, vērtējuma sniegšana pēc būtības, biežāk piesauktās tiesības. Pēc tam tiks aplūkoti Konvencijas piemērošanas saturiskie aspekti: Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras piemērošanas biežums un iniciatīva, funkcija, kādu Eiropas Cilvēktiesību konvencija pilda nolēmumā, un tās ietekme uz lietas iznākumu. Ņemot vērā pētījuma rezultātu kodolīgo izklāstu, tiem sekojošie secinājumi tiks izklāstīti nedaudz izvērstā formā.

Pirmajā tabulā apkopota informācija par trīs jautājumiem.

Pirmkārt, no kurienes nāk iniciatīva atsaukties uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Senāta Krimināllietu departamentā lielākajā daļā nolēmumu šī iniciatīva nāk vai nu no apsūdzētā, no prokurora vai zemākas instances tiesas. Tas gan nenozīmē, ka Krimināllietu departaments pats pēc savas iniciatīvas arī nevarētu būt šajos nolēmumos piemērojis Eiropas Cilvēktiesību tiesas konvenciju. Šī statistika norāda uz to, ka atsauces uz Konvenciju un Tiesas judikatūru lielākoties parādās jau sprieduma aprakstošajā daļā. Tendences ir līdzīgas Krimināllietu departamentā (53 nolēmumi) un Civillietu departamentā (54 nolēmumi), kuru skatītajās lietās dalībnieki ir aktīvi un paši atsaucas uz Konvenciju vai uz Tiesas judikatūru. Atšķirīga situācija ir Administratīvo lietu departamentā, kur atsauču īpatsvars pēc lietas dalībnieku vai zemākas instances tiesas iniciatīvas ir zemāks (28 nolēmumi), bet pēc Administratīvo lietu departamenta paša iniciatīvas nolēmumu motīvu daļā ievērojami augstāks – 28 atsauces pēc paša iniciatīvas, salīdzinot ar 3 atsaucēm Krimināllietu departamentā un 6 atsaucēm Civillietu departamentā.

Otrkārt, ja atsauce uz Konvenciju vai Tiesas judikatūru ir izdarīta, absolūti lielākajā daļā nolēmumu visi trīs departamenti sniedz arī savu vērtējumu. Krimināllietu departamentā vērtējums sniegts 30 nolēmumos, Civillietu departamentā 40 un Administratīvo lietu departamentā – 49 nolēmumos. Apkopojot abus rādītājus salīdzinošā aspektā, var izdarīt provizorisku secinājumu, ka mazāk atvērts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošanai ir Krimināllietu departaments, nedaudz atvērtāks ir Civillietu departaments, bet visatvērtākais – Administratīvo lietu departaments.

Treškārt, vērtīgi ir palūkoties, kuras tiesības visvairāk tiek minētas un piemērotas Senāta praksē. Krimināllietu departamentam tas ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants  – tiesības uz taisnīgu tiesu. Nedaudz pārsteidzošs ir šo tiesību piesaukšanas biežums – 47 no 56 nolēmumiem ir saistīti ar tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tas norāda arī uz to, ka kasatori ir ļoti aktīvi, apgalvojot, ka taisnīga tiesa viņiem ir bijusi liegta. Nākamie ir ECK 3. pants – spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegums un 7. pants – sodīšanas nepieļaujamība bez likuma, kuri ir minēti daudz retāk. 

Interesanti, ka arī Civillietu departamentā tiesības uz taisnīgu tiesu ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas visbiežāk piemērotā norma. Tām seko ECK 10. pants – vārda brīvība, kas galvenokārt saistīts ar goda un cieņas aizskāruma lietām, un 13. pants – tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu, kas daļēji pārklājas arī ar ECK 6. pantu.

Savukārt Administratīvo lietu departamenta praksē vispopulārākais ir ECK 3. pants – galvenokārt saistībā ar apstākļiem ieslodzījuma vietās – tādi ir 14 nolēmumi. Jāpiezīmē, ka tas, kā valsts izturas pret personām, kurām ir liegta brīvība un kuras ir „valsts rokās”, lielā mērā atspoguļo sabiedrībā pastāvošās vērtības. Interesanti arī tas, ka ECK 6.pants ir otrs biežāk minētais pants Administratīvo lietu departamenta nolēmumos, kam tūlīt seko ECK 13. pants – tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu – kopā ar 34. pantu, kas garantē aizsardzības nodrošinājumu specifiski Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Kopumā jāsecina, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir aktuālākās tiesības Senāta darbā. Divu departamentu praksē Konvencijas 6. pants ir visbiežāk minētais pants, turklāt Krimināllietu departamentā tiesības uz taisnīgu tiesu ir piesauktas 84% lēmumu, kuros minēta Konvencija vai Tiesas judikatūra. Pārējos divos departamentos šis īpatsvars nav tik augsts, bet ir vērā ņemams, turklāt Civillietu un Administratīvo lietu departamentā Konvencijas 6. panta tiesības papildina 13. un 34.  panta saturs, aktualizējot efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa pieejamības jautājumu. Pieeja tiesai ir viens (bet visbiežāk efektīvākais) no tiesību aizsardzības līdzekļiem cilvēktiesību pārkāpuma gadījumā. 

Otrajā tabulā sniegts pārskats par to, kā ir piemērota Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra. Pamatā tie ir Tiesas spriedumi, bet tie var būt arī citi Tiesas nolēmumi, piemēram, lēmumi par sūdzības pieņemšanu izskatīšanai. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra atklāj Konvencijas pantu saturu konkrētā situācijā un līdz ar to ļauj piemērot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju daudz lielākā detalizācijas pakāpē.

Krimināllietu departamentā nolēmumu skaits, kuros ir atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, ir neliels – 6 nolēmumi. Tikai 3 nolēmumos iniciatīva nākusi no Krimināllietu departamenta. Civillietu departamentā kopumā 25 nolēmumos ir atsauces uz Tiesas judikatūru. 14 no šiem nolēmumiem atsauces var klasificēt kā Civillietu departamenta iniciatīvu. Savukārt Administratīvo lietu departamentā nolēmumu skaits ir augstāks – 40, un arī šī departamenta iniciatīva ir augstāka – 30 nolēmumos. Jāpiebilst, ka aplūkotā statistika uzskatāmi norāda uz tendencēm, bet nevar tikt uzskatīta par „akmenī cirstiem” datiem, jo ne visos gadījumos ir iespējams precīzi nošķirt, cik lielā mērā Tiesas judikatūras izmantošanu ir inspirējuši lietas dalībnieki vai zemākas instances tiesa, un cik lielā mērā tā ir bijusi Senāta attiecīgā departamenta praktiska vajadzība.

Tālāk mēģināts noskaidrot, kāda ir loma, vai precīzāk – kādu funkciju Eiropas Cilvēktiesību konvencija pilda Senāta praksē. Ja lūkojamies uz tiesisko regulējumu, tai skaitā arī procesuālajiem likumiem, tad faktiski Latvijas tiesību sistēma Eiropas Cilvēktiesību konvenciju uztver kā patstāvīgu tiesību avotu. Visos trijos procesuālajos likumos ir normas, kas pretrunu gadījumos starp saistošu starptautiska līguma un nacionālo tiesību normu ļauj piemērot starptautiskā līguma normu. Tomēr tas nav vienīgais veids, kā Konvencija var tikt piemērota un arī tiek piemērota. Ļoti bieži tiek izdarītas atsauces uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi ar mērķi saprast, kā tiek tulkots Konvencijas standartu saturs un kāda ir to piemērošanas metodoloģija. Tad līdzīgi tiek tulkotas un piemērotas Latvijas Republikas Satversmes vai citas nacionālās tiesību normas. Šādos gadījumos Konvencija kalpo par nacionālo tiesību normu satura un to piemērošanas metodoloģijas interpretācijas līdzekli. Ja Senāta nolēmumus aplūko no šī viedokļa, tad Krimināllietu departamentā skaidri iezīmējas tendence uztvert Eiropas Cilvēktiesību konvenciju kā patstāvīgu tiesību avotu. Piemēram, ja kasators apgalvo, ka viņa tiesības uz taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas Konvencijas 6. pantā, ir pārkāptas, tad Krimināllietu departaments dod savu vērtējumu pēc būtības un izdara secinājumu par to, vai 6. pants ir pārkāpts vai nav pārkāpts. Civillietu departamentā Konvencijas kā tiesību avota lomas īpatsvars ir nedaudz lielāks par tās interpretācijas līdzekļa funkciju. Piemēram, goda un cieņas aizskāruma lietas ir kategorija, kur principi, kādus ir attīstījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tiek plaši izmantoti (visbiežāk atsaucoties uz Tiesas judikatūru), lai sabalansētu vārda brīvības un privātās dzīves aizskāruma intereses. Lieta tiek izspriesta, faktiski vadoties no šiem principiem, kaut gan secinājums par goda un cieņas aizskārumu tiek izdarīts attiecībā uz Civillikuma normu. Šādā veidā Konvencija darbojas kā interpretācijas līdzeklis, kaut gan skaidras robežas starp abām aplūkotajām funkcijām ir ļoti grūti novilkt. Tāpēc arī pētījumā norādītas tendences procentu izteiksmē, nevis precīzs nolēmumu skaits.

Mazliet citāda aina ir Administratīvo lietu departamentā, kur vēl vairāk tiek izmantota Konvencijas interpretācijas līdzekļa funkcija. Ja interpretācijas līdzekļa funkciju (1) sasaista kopā ar Konvencijas vai Tiesas judikatūras apsvēršanas biežumu (2) un iniciatīvas avotu Tiesas judikatūras piemērošanai (3), tad var iezīmēt vispārīgas tendences Konvencijas ietekmei uz Senāta praksi katrā departamentā. Proti, Administratīvo lietu departaments ((1) – 60%; (2) – 40; (3) – 33) ļoti atvērti un pēc savas iniciatīvas skatās uz to, kā attiecīgas normas ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, iedziļinoties Konvencijas standartu piemērošanā attiecīgās lietas apstākļos, un tad visbiežāk līdzīgi iztulko un piemēro nacionālo tiesību normas. Līdz ar to Konvencijas ietekmi šajos nolēmumos var raksturot kā visaugstāko.

Civillietu departaments ((1) – 40%; (2) – 25; (3) – 14) samērā atvērti un pusē nolēmumu pēc savas iniciatīvas iedziļinās Konvencijas standartu piemērošanā attiecīgās lietas apstākļos, bet drīzāk izdara secinājumu par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpuma esamību, nekā izmanto Konvenciju nacionālo normu interpretācijai. Līdz ar to Konvencijas ietekmi šajos nolēmumos var raksturot kā vidēji lielu.

Savukārt Krimināllietu departaments ((1) – 0%; (2) – 6; (3)  – 3), lai arī kopumā samērā bieži piemēro Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ļoti reti pēc savas iniciatīvas iedziļinās Konvencijas standartu izpausmē attiecīgās lietas apstākļos un neizmanto Konvenciju nacionālo normu iztulkošanai. Līdz ar to ECK ietekmi šajos nolēmumos var raksturot kā viszemāko.

Tomēr, neatkarīgi no Konvencijas analīzes dziļuma vai funkcijas, kuru tā pilda nolēmumā, droši var apgalvot, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijai ir bijusi būtiska ietekme uz lietas iznākumu visos trīs departamentos, turklāt salīdzinoši līdzīgā skaitā nolēmumu (no 7 līdz 13). Piemēram, Krimināllietu departamenta skatītajā lietā Nr.95/2012 notiesātā persona sūdzējās par procesa ilgumu. Krimināllietu departaments vispirms vērtēja Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, lai konstatētu, no kura brīža ir jāsāk skaitīt termiņš procesa ilgumam ECK 6. panta izpratnē. Tika noskaidrots, kuri laika periodi izskatāmajā lietā ir attiecināmi uz valsts rīcību, proti, kad pārmērīgs procesa ilgums bija saistīts ar apelācijas instances tiesas rīcību. Tad tika norādīts uz principiem, pēc kuriem Konvencijas 6.  panta ietvaros tiek vērtēts, vai process ir pārmērīgi ilgs vai nav, un tika izdarīts secinājums, ka ir noticis tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā pārkāpums, acīmredzot domājot arī Konvencijas pārkāpumu, taču to nekonkretizējot. Turklāt, ņemot vērā secinājumu par procesa pārmērīgo ilgumu, Senāts piemēroja nosacījumus par soda mīkstināšanu. Aplūkotajā gadījumā ir identificējama Konvencijas ietekme uz lietas iznākumu. Šis piemērs arī parāda, ka Konvencijas reālo ietekmi uz lietas iznākumu ir ļoti grūti noteikt. Līdzīgi ir iepriekš minētajās goda un cieņas aizskāruma lietās, kas pārsvarā tiek izlemtas, vadoties no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā attīstītiem principiem, bet secinājums visbiežāk tiek izdarīts nevis par ECK 10. panta (vārda brīvība) pārkāpuma esamību, bet gan par attiecīgās Civillikuma vai Satversmes normas piemērošanu vai pārkāpuma esamību. Šādos gadījumos Konvencija lielākoties izpaužas kā nacionālo tiesību normu interpretācijas līdzeklis un tās ietekmes pakāpe uz lietas iznākumu ir atkarīga no izmantoto principu apjoma un nozīmīguma.

SECINĀJUMI

Kopumā droši var apgalvot, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir kļuvusi par ikdienišķu Augstākās tiesas Senāta darbarīku visos trīs departamentos. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra tiek izmantota neatkarīgi no tā, pret kādu valsti attiecīgais nolēmums ir taisīts. Daudzās Rietumeiropas valstīs vēl šobrīd aktuāla ir diskusija par to, ka tiesas nelabprāt akceptē principus, ja ECT tos ir attīstījusi lietās pret citām dalībvalstīm, nevis pret attiecīgo valsti. Latvijā šāda diskusija nepastāv. Ir vispārēja izpratne, ka līdzīgās situācijās Tiesa spriedīs līdzīgi – tā kā Latvijas tiesām ir saistoša Eiropas Cilvēktiesību konvencija, tad nolēmumi lietās pret citām valstīm atklāj Konvencijas saturu attiecīgajos lietas apstākļos. Latvijas tiesnešiem atliek tikai pārliecināties, vai izskatāmās lietas apstākļi ir atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesā izskatītajai lietai tik lielā mērā, lai piemērojamie principi vai to līdzsvars nemainītos.

Tālāk secinājumi, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošanas analīzes Senāta nolēmumos.

Pirmkārt, Senātam ir jāsniedz savs vērtējums, ja kasators vai zemākas instances tiesa norāda uz Konvencijas pārkāpumu vai izmanto Tiesas judikatūru, kam ir nozīme lietā. Kā redzams no 1. tabulas, ne visās lietās, kurās Konvencija vai Tiesas judikatūra pārsvarā minēta aprakstošajā daļā, Senāts sniedzis savu vērtējumu motīvu daļā. Protams, vērtējuma dziļums ir atkarīgs no tā, cik tas konkrētajos apstākļos ir nepieciešams, taču, ja starptautiskas tiesību normas – arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izrietošas – lietā ir piesauktas, tām ir jāsniedz vērtējums.

Otrkārt, nav pieļaujams pieņēmums, ka nacionālās tiesību normas ir identiskas un atbilstīgas Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Senāta praksē iezīmējas tendence izdarīt šādus pieņēmumus, piemēram, analizējot attiecīgo jautājumu Latvijas tiesību normu ietvaros, bet izdarot secinājumu arī attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas normām. Ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras daudzveidīgumu, var atklāties tādi Konvencijas aspekti, kas nav aptverti ne Latvijas materiālajos, ne procesuālajos likumos, nedz arī Senāta praksē. Nepārbaudot atbilstību, bet to prezumējot, var notikt Konvencijas pārkāpums, kas vēlāk var tikt vai netikt konstatēts, atkarībā no tā, vai prasītājs ir sekmīgi vērsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Treškārt, piemērojot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas normas, ir jāsniedz pietiekams pamatojums. Senāta praksē nav retums tādi gadījumi, kad nolēmumā tas aprobežojas ar konstatējumu, „ka” ir vai nav noticis Konvencijas pārkāpums. Nepieciešams spert nākamo soli, pasakot arī „kāpēc” šis pārkāpums ir vai nav noticis. Kādam ir jābūt pamatojuma dziļumam, ir atkarīgs no katra konkrētā gadījuma, bet palīgteikumam, kas sākas ar „jo” vai „tāpēc, ka”, nolēmumos ir jābūt.

Vēl viens pamatojuma dziļuma aspekts saistās ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izmantošanu. Tikai retos gadījumos pietiek aprobežoties ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas teksta gramatisku lasīšanu. Nepieciešams iet dziļāk un noskaidrot, kāds īsti ir Konvencijas standarts attiecīgajā situācijā, un to palīdz izdarīt vai nu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, vai tiesību zinātnieki, kas attiecīgo jautājumu jau ir izpētījuši un uzrakstījuši komentāru grāmatu. Interesanti, ka Senāta nolēmumos gandrīz nemaz nav atsauču uz tiesību zinātnieku darbiem Konvencijas kontekstā, kas varbūt kā „uz paplātes” jau ir pasnieguši atbildi uz interesējošo jautājumu.

Ceturtkārt, ir jāizmanto lielais potenciāls, ko piedāvā Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kad tā tiek izmantota kā interpretācijas līdzeklis. Latvijas tiesību sistēmā Konvencija var izpausties gan kā tiesību avots, gan kā interpretācijas līdzeklis, un tās izpausmi attiecīgajā lietā galvenokārt nosaka lietas dalībnieki. Tomēr, ņemot vērā to, ka judikatūra un tiesību doktrīna Latvijā cilvēktiesību jomā aizvien ir samērā agrīnā veidošanās stadijā, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra var veiksmīgi palīdzēt noskaidrot nacionālo tiesību normu saturu un piemērošanas metodoloģiju attiecīgās situācijās. Kā redzams no 2. tabulas, Senāta departamentu pieredze Konvencijas kā „mācību grāmatas” (interpretācijas līdzekļa) izmantošanā ir visai atšķirīga.

Piektkārt, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošanai ir savas robežas. No procesuālajiem likumiem un Latvijas tiesību sistēmas izriet, ka pretrunu gadījumā Konvencijai ir prioritāte pār nacionālā likuma normām, bet ne Satversmi. Senāta prakse parāda, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijai faktiski ir līdzvērtīga nozīme un tāda pati ietekme kā Latvijas Republikas Satversmei. Piemēram, Civillietu departaments nolēmumā SKC-578/2011 konstatēja, ka leģitīmie mērķi, uz kuru pamata ir pieļaujams ierobežot vārda brīvību, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām, politiskajām tiesībām ir noteikti konkrētāk nekā Satversmē, kur tie noteikti plašāk, tādēļ Satversme ir jāinterpretē saskaņā ar ierobežojumiem, kādi ir noteikti starptautiskajos līgumos.

Konvencijas piemērošanas robežas nosaka tajā ietvertās tiesības, šo tiesību formulējums un pieņemšanas mērķis, Konvencijas hierarhiskā pakārtotība Satversmei un „minimālā standarta” doktrīna, proti, citi starptautiskie līgumi un nacionālie likumi, nerunājot nemaz par Satversmi, var saturēt tālejošākus cilvēktiesību standartus. Tātad Satversmē nostiprinātās normas ir jāinterpretē saskaņā ar Konvenciju „tik tālu, cik iespējams”, neaizmirstot, ka tā ir tikai viens no saistošajiem starptautiskajiem līgumiem.

Sestkārt, kā rāda Senāta nolēmumu analīze, Konvencija var būt gan bremzējošs faktors tiesību normu piemērošanā, gan veicinošs faktors. Iepriekš minētā Konvencijas robežu konstatēšana nedrīkst novest pie automātiska secinājuma, ka nacionālo tiesību normu saturs nevar sniegties tālāk. Arī Senāta judikatūrā ir secināts, pārņemot Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietoto jēdzienu, ka Satversme ir „dzīvs instruments”. Tas nozīmē Satversmes normu interpretāciju atbilstoši mūsdienu apstākļiem un demokrātiskā valstī akceptētām vērtībām.

Septītkārt, Eiropas Cilvēktiesību konvencijai ir jākalpo par atspēriena punktu nacionālo standartu attīstīšanai. Piemēram, Administratīvo lietu departaments lietā SKA-120/2012 konstatēja vispārējos principus un kompensācijas apmērus ECK 3. panta pārkāpumu gadījumā ieslodzījuma vietās, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras. Tomēr departaments uzskatīja, ka sistemātisku pārkāpumu rezultātā Latvijas situācijā pieaug preventīvās funkcijas nozīme atlīdzinājuma noteikšanā, līdz ar to tika noteikta lielāka kompensācija. Kā rāda šis piemērs, kaut arī samērā nesenu, tomēr Latvijas tiesas ir uzkrājušas pietiekamu pieredzi un zināšanas, lai savā praksē radoši attīstītu nacionālos cilvēktiesību standartus. Turklāt šāda nacionālo standartu piemērošana, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, ir tieši tas, kas nepieciešams, lai Eiropas Cilvēktiesību tiesa varētu tālāk attīstīt Konvencijas standartus un Konvencijas mehānisms efektīvi darbotos nākotnē.

Nobeigumā daži vispārīga rakstura secinājumi, kas ir saistīti ar pētījumu. Tiesības uz taisnīgu tiesu un uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu ir jāuztver nopietni. Kopš 1959. gada tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumi veido 45,1%, bet uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu – 8,1% no visiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā jebkad konstatētajiem Konvencijas pārkāpumiem. Tā ir vairāk nekā puse no visu pārējo Konvencijā nostiprināto tiesību pārkāpumiem kopā. Kā redzams no 1. tabulas, arī Senāta praksē tiesības uz taisnīgu tiesu (Konvencijas 6. pants) un efektīvu aizsardzības nodrošinājumu (Konvencijas 13. pants) pilnībā dominē pār citām piesauktajām tiesībām. Ja nacionālajā līmenī dažādie taisnīgas tiesas aspekti netiek pietiekami dziļi apsvērti no Konvencijas viedokļa, tad loģiskas sekas ir lielais konstatēto pārkāpumu skaits Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šis pētījums apstiprina visas tās pašas tendences, kas Senāta praksē tika konstatētas 2010. gadā publicētā pētījumā. Pēc līdzīgas metodoloģijas tika analizēti pieejamie Senāta nolēmumi, kas taisīti laikā no 2000. līdz 2007. gadam. Konstatējamas divas būtiskas atšķirības: Civillietu departamentā ir pieaugusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas kā interpretācijas līdzekļa funkcija un visos trīs departamentos vairāk par pusi ir pieaugusi identificējama Konvencijas ietekme uz lietas iznākumu (Krimināllietu departamentā septiņas reizes). Šīs tendences liecina par pieaugošu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ietekmi uz Senāta judikatūru.

Visbeidzot, saikne ar vēl vienu pētījumu. Nesen noslēdzies ir Menu for Justice projekts, kurā trīs gadu garumā vairāk nekā 40 Eiropas augstskolas, tai skaitā Rīgas Juridiskā augstskola, un atsevišķi tiesnešu mācību centri darbojās ar mērķi sniegt ieteikumus, kā virzīties uz vienotu tieslietu kultūru Eiropā, kādām prasmēm un zināšanām jābūt apveltītam nākotnes Eiropas tiesnesim. Trīs ieteikumi attiecībā uz strādājošo tiesnešu profesionālo apmācību loģiski sasaistās ar iepriekš izdarītajiem secinājumiem un tie ir vērsti uz nacionālo tiesu atvērtības veicināšanu Eiropas tiesībām: ir jābūt organizētām regulārām mācībām par Eiropas tiesu judikatūras attīstību, abpusējai pieredzes apmaiņai starp nacionālo tiesu un starptautisko tiesu tiesnešiem, kā arī angļu vai franču valodas apmācībām. Galu galā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas plaša piemērošana nacionālajās tiesās ir vērtējama vienīgi pozitīvi: tā palīdz novērst iespējamos pārkāpumus valsts iekšienē un līdz ar to izpilda arī Konvencijas galveno mērķi, atņemot darbu Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešiem.