Kasācijas instances regulējums civilprocesā un no tā izrietošās problēmas

[1] Jau no pirmajām Latvijas valsts proklamēšanas dienām vēl tālajā 1918. gadā tika deklarētas Latvijas iedzīvotāju tiesības uz lietas izskatīšanu trīs tiesu instancēs. Pirmsokupācijas Latvijā darbojās Senāts kā trešā – kasācijas instance. Latvijas Tiesu iekārtas likuma 1. pantā bija noteikts: „Tiesu vara pieder miertiesnešiem, apgabaltiesām, Tiesu palātai un Senātam kā augstākai kasācijas tiesai”. Arī juridiskajā literatūrā uzsvērts, ka visas lietas izskata trīs instancēs: „Likumos bieži sastopamas neskaidrības, pretrunas un trūkumi. Šādos gadījumos tiesnešu starpā vienmēr rodas domstarpības un sakarā ar to visas tiesas vienu un to pašu likumu neiztulkos vienādi. Tāds stāvoklis nav vēlams, jo tas rada neskaidrību pilsoņos likuma piemērošanā. Sakarā ar to izrādījās lietderīgi radīt vēl trešo instanci kā vienīgo augstāko tiesu valstī. Tādā veidā katra lieta var tikt izskatīta trīs instancēs” (V. Vītiņš „Vispārējs tiesību pārskats” Rīga, 1939. gads. Citēts no otrā izdevuma Rīga, 1993. gads 167.lpp.). Kā tas daudzkārt uzsvērts juridiskajā literatūrā, kasācijas institūts Latvijā bija izveidots pēc klasiskā Francijas kasācijas institūta parauga (V. Bukovskis u.c.). Drīz pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā PSRS Augstākās Padomes prezidijs ar savu 1940.  gada 6.  novembra dekrētu noteica, ka Latvijas teritorijā piemērojams KPFSR Civilprocesa kodekss un virkne citu kodeksu. Līdz ar to tika likvidēts Senāts un Latvijā izveidota divu instanču tiesu sistēma, kas sastāvēja no pirmās instances tiesas – tautas tiesas un otrās instances tiesas – Augstākās tiesas, kas izskatīja kasācijas sūdzības par tautas tiesas spriedumiem. Padomju kasācija atšķīrās no klasiskās franču kasācijas un drīzāk bija uzskatāma par revīzijas tiesu (KPFSR CPK 246.pants). 1963. gada decembrī tikai pieņemts Latvijas PSR Civilprocesa kodekss, kas būtiskas izmaiņas kasācijas instances tiesiskajā regulējumā neieviesa.

Atjaunojot Latvijas neatkarību, radās nepieciešamība atjaunot padomju varas sagrauto trīs instanču tiesu sistēmu. Šo uzdevumu veica 1992. gada 15. decembrī Latvijas Augstākās Padomes pieņemtais likums „Par tiesu varu”. Divdesmit gadi ir pagājuši, kopš stājās spēkā šis likums (01.01.1993.), kurš atjaunoja Latvijā visnotaļ demokrātisku tiesu sistēmu, nodrošinot ikvienam tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību visās trīs instanču tiesās. Lai reāli sāktu darboties Senāts, bija nepieciešamas izmaiņas procesuālajā likumdošanā. Par atjaunotā Senāta dzimšanas dienu ir uzskatāms 1995. gada 3. oktobris, kad saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 44. pantu ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma lēmumu Nr.5 tika izveidoti Senāta departamenti un ievēlēti departamentu priekšsēdētāji. Latvijas Civilprocesa kodekss tika papildināts ar attiecīgu nodaļu 1995. gada 13.  septembra likuma redakcijā, bet galīgi kasācijas institūta regulējums tika noteikts, pieņemot 1998. gada 14.oktobrī jauno Civilprocesa likumu.

Saskaņā ar šo regulējumu likums nosaka, ka otrās instances tiesas spriedumu lietas dalībnieki var pārsūdzēt kasācijas kārtībā (CPL 4. panta trešā daļa). Tas nozīmē, ka jebkurā lietā ir pieļaujama sprieduma pārsūdzēšana kasācijas kārtībā, ja vien kasators ir ievērojis likumā noteikto kasācijas sūdzības iesniegšanas un sastādīšanas kārtību, un kasācijas instance nav izņēmuma instance. Bez tam lietas izskatīšana Senātā arī dod papildus garantiju apelācijas instances sprieduma likumīgumam un taisnīgumam. Pirms dažiem gadiem, kad sabiedrībā plaši tika apspriesta grāmata „Tiesāšanās kā ķēķis”, toreizējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš rakstīja: „Lai pārliecinātos par tiesas nolēmuma taisnīgumu, Latvijā ir izveidota trīs līmeņu tiesu sistēma. Ja pastāv aizdomas vai neapmierinātība ar lēmumu, to ir iespējams pārsūdzēt augstākā instancē” (Jurista Vārds Nr.36 2007.gada 4.septembris 3.lpp.).

[2] Laika gaitā Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL) tika izdarīti daudzi būtiski un arī nebūtiski grozījumi, taču līdz zināmam laikam tie neskāra kasācijas institūtu. Tomēr arī lietu izskatīšana kasācijas kārtībā neizvairījās no likumdošanas vētrainā procesa, kā rezultātā kasācijas institūts pēdējos gados ir stipri izmainījies, bet pēdējo iznīcinošo triecienu klasiskā kasācija saņēma ar 2012. gada 15. marta likuma grozījumiem. Šo grozījumu rezultātā pamatoti rodas jautājums, vai Latvijā vispār ir saglabājusies lietu izskatīšana kasācijas kārtībā un vai Senāts vispār šodien ir uzskatāms par tiesu.

[3] Viens no interesantākajiem grozījumiem kasācijas institūtā tika izdarīts ar 2008. gada 22. maija likumu, kad tika grozīta CPL 450. panta trešās daļas, 451. panta un 452. panta redakcija. Ar šiem grozījumiem tika likumā nostiprināta V. Bukovska doma, ka „pārkāpt materiālo likumu, kas regulē pilsoņu privāttiesiskās attiecības, tiesa nevar. Tādu materiālu normu, kura pilsoņiem kaut ko pavēl vai aizliedz darīt, var pārkāpt tikai puse.” (V. Bukovskis Civilprocesa mācību grāmata, Rīga, 1933. g. 463.lpp). Tādēļ CPL 450. panta trešās daļas formulējums „Kasācijas kārtībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu, ja tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārkāpusi savas kompetences ietvarus” tika nomainīts ar formulējumu „Kasācijas kārtībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu, ja tiesa nepareizi piemērojusi vai iztulkojusi materiālo tiesību normu vai pārkāpusi procesuālo tiesību normu”. Tātad tiesa atšķirībā no procesuālo tiesību normām nevar pārkāpt materiālo tiesību normas, bet gan tikai tās nepareizi piemērot vai iztulkot.

[4] Ne mazāk interesants un, galvenais, nepieciešams labojums tika izdarīts ar 2009. gada 5. februāra likumu, ar kuru papildināja 472.  pantu, grozot piektās daļas redakciju un nosakot tajā, ka „senators, kuram, lietu izskatot Senāta paplašinātajā sastāvā, bijis atšķirīgs viedoklis par likuma tulkojumu vai likuma piemērošanu, 15 dienu laikā pēc sprieduma pilna teksta sastādīšanas ir tiesīgs rakstveidā izteikt savas atsevišķās domas, kas pievienojamas lietai.” Kā zināms, likums (CPL 472. panta trešā daļa, 191. panta ceturtā daļa) nosaka, ka spriedums ir jāparaksta visiem tiesnešiem, tātad arī tiem, kuri nepiekrīt vairākuma spriedumam. Tādēļ vienīgā iespēja izteikt savu pēc šī tiesneša domām pareizo viedokli atšķirībā no vairākuma nepareizā viedokļa ir izteikt savu viedokli ar atsevišķo domu palīdzību. Diemžēl piešķirot tiesības uz atsevišķām domām senatoriem, likumdevējs ir piemirsis šādas tiesības piešķirt arī apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri arī lietas izskata koleģiālā sastāvā un arī apelācijas instances tiesā ir iespējami tiesnešu atšķirīgi viedokļi.

[5] CPL 473. panta pirmajā daļā ir nostiprināts klasiskās franču kasācijas pamatprincips, ka tiesa, izskatot lietu kasācijas kārtībā, pārbauda lietā esošo spriedumu likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā. Panta otrā daļa piešķir kasācijas instances tiesai tiesības atcelt visu spriedumu, lai gan pārsūdzēta tikai sprieduma daļa. Taču pantā nekas nav teikts par situāciju, kad spriedums ir jāatceļ motīva dēļ, kurš nav minēts kasācijas sūdzībā. Šajā ziņā būtu ņemams vērā viedoklis, kurš minēts tikko izdotajā CPL Komentāru otrajā daļā, proti, „Tiesību doktrīnā norādīts uz to, ka neatkarīgi no tā, vai kasācijas sūdzībā ir ietverti argumenti par lietas pakļautību, kasācijas instances tiesai pēc savas iniciatīvas ir tiesības atcelt visu spriedumu, ja tā konstatē, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa izskatījusi lietu, kas nemaz nebija pakļauta izskatīšanai civilprocesuālajā kārtībā.” (Civilprocesa likuma komentāri II daļa, TNA, 2012., 847-848.lpp).

Šādam komentārā izteiktajam viedoklim ir jāpiekrīt, ja vispārējās jurisdikcijas tiesa ir pieņēmusi izskatīšanai lietu, pārkāpjot CPL 23. pantu, kura nav pakļauta izskatīšanai civilprocesuālajā kārtībā, piemēram, par administratīvā akta atcelšanu. Senāts nedrīkst aizvērt acis uz šādu pārkāpumu un izskatīt šo lietu ultra vires, t.i., pārkāpjot savas kompetences robežas, jo šādā gadījumā Senāta rīcība, izskatot sev nepakļautu lietu, būtu prettiesiska.

Šo pēc būtības tiesai vērtīgo atziņu Senāts ne vienmēr ievēro. Tā, izskatot 2012. gada 17. oktobrī lietu Nr.SKC-407/2012, Senāts nekādi savā spriedumā nereaģēja uz tiesas sēdē izskanējušo argumentu, ka apelācijas instances tiesa, pārkāpjot civillietu pakļautības noteikumus un līdz ar to kompetenci, ir atcēlusi administratīvo aktu, un atstāja šajā daļā apelācijas instances tiesas spriedumu negrozītu.

[6] Senāta rīcības sēde ir savdabīgs tikai kasācijas instancei raksturīgs civilprocesa institūts. Saskaņā ar likumu (CPL 464. pants), lai izlemtu jautājumus par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, šo jautājumu izskata Senāta departamenta priekšsēdētāja noteiktā kārtībā izveidota senatoru kolēģija triju senatoru sastāvā. Līdzīgs procesuāls institūts darbojās arī pirmsokupācijas Latvijas Senātā (1938.  gada Civilprocesa likuma 917. pants). Likumā bija noteikts, ka „visus Senāta Civildepartamentā ienākušos privātpersonu lūgumus un sūdzības par tiesu iestāžu galīgo spriedumu atcelšanu lūko iepriekš cauri departamenta rīcības sēdē, lai noraidītu tos no lūgumiem, kuri iesniegti, pārkāpjot likumā noteiktos formālos nosacījumus vai kuros nav nekāda norādījuma par spriedumu atcelšanas iemesliem.”

Tādas pat funkcijas pildīja rīcības sēde līdz brīdim, kad ar 2008. gada 28. maija likumu likumdevējs būtiski paplašināja rīcības sēdes pilnvaru apjomu, papildinot CPL ar jaunu 464.¹ pantu, faktiski pārrakstot Administratīvā procesa likuma 338.¹ pantu. Likuma jaunā redakcija tā otrajā daļā piešķīra rīcības sēdei papildus tiesības atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību divos gadījumos: 1) kad kasācijas sūdzības iesniedzēja viedoklis par tiesību normu piemērošanu un interpretāciju ir pretrunā ar Senāta judikatūru, kurai atbilst apstrīdētais spriedums; 2) kad nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietas nav nozīmes judikatūras veidošanā.

Pirmajam papildinājums varētu arī piekrist, ņemot vērā vienu atkāpi, proti, ka Senāta judikatūra nav nekas nemainīgs un pats Senāts savu judikatūru ir vairākkārt grozījis.

Otrs papildinājums nevar neizsaukt nopietnus iebildumus. Ja sākotnēji, kā to paredzēja 1938. gada Civilprocesa likums un patreizējā 464.¹ panta pirmā daļa, rīcības sēdes uzdevums bija tikai no formālām pozīcijām izvērtēt kasācijas sūdzības kā atsevišķa procesuāla dokumenta atbilstību CPL 450-454. panta prasībām, tad tagad rīcības sēdei uzlikts par pienākumu izvērtēt apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu vai, citiem vārdiem, likumību. Taču šādas tiesības likums ir piešķīris Senātam – augstākajai tiesu instancei valstī. Šādas tiesības Senātam ir piešķirtas ar Satversmes 82. pantā, likuma „Par tiesu varu” 47. pantā un CPL 2., 4., 473. un 474. pantā izteiktajām tiesību normām. Šādas tiesības nevar būt senatoru kolēģijai, kas ir administratīvs veidojums atsevišķu procesuālu jautājumu risināšanai, bet nevis tiesa, kura izskata lietas, ievērojot visus civilprocesa principus un lietas dalībnieku tiesības.

Šo acīmredzamo likuma „aplamību” ir spiesti atzīt arī „Civilprocesa likuma komentāru” autori: „Savukārt analizējot un dodot vērtējumu tiem argumentiem kasācijas sūdzībā, kuri nav pamats spriedumu atcelšanai, rīcības sēdes lēmums faktiski kļūst par Senāta spriedumu, bet tāds nav rīcības sēdes uzdevums”. (Civilprocesa likuma komentāri II daļa, TNA, 2012., 820.lpp).

Vienlaikus jānorāda arī uz šīs normas nekonsekvenci un neveiksmīgo formulējumu. CPL 473. panta pirmā daļa nosaka, ka „tiesas, izskatot lietu kasācijas kārtībā, pārbauda lietā esošā sprieduma likumību...” Tātad vienīgais kritērijs, no kura vadās Senāts, ir objektīvs jēdziens, proti, sprieduma likumība. Turpretim 464.¹ panta otrās daļas 2. punkts šo objektīvo kritēriju nomainīja ar formulējumu „nerodas šaubas”. „Šaubas – nedrošība par kā esamību, pareizību, pārliecības, ticamības trūkums” (Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca). Tātad katrā ziņā „šaubas” un to esamība vai neesamība ir subjektīvs jēdziens, jo tur, kur viens tiesnesis šaubās, otrs nešaubās, un otrādi. Līdz ar to likumdevējs visai principiālu jautājumu par sprieduma likumību, līdz ar to galu galā par cilvēku likteņiem ir padarījis atkarīgu no viena vai otra senatora subjektīvā viedokļa un pat rakstura īpatnībām.

Bez tam šajā pantā ir arī ieviests līdz šim CPL nelietots termins „sprieduma tiesiskums”. Līdz šim CPL konsekventi izvirzīja pret tiesas spriedumu divas principiālas prasības – likumīgumu un pamatotību (CPL 190. pants), ņemot vērā arī likumā „Par tiesu varu” minēto lietu izskatīšanas likumības pamatprincipu (18. pants). Katrā ziņā visticamāk sprieduma „likumīgums” jeb „likumība” un „tiesiskums” ir identi jēdzieni, jo CPL 190. panta pirmā daļa izskaidro, ka, taisot spriedumu, tiesa vadās pēc materiālo un procesuālo tiesību normām. No teiktā izriet, ka sprieduma „likumīgums” jeb „likumība” sevī ietver ne tikai sprieduma atbilstību likumam (filoloģiskā izpratnē), bet arī citos normatīvajos aktos ietvertajām tiesību normām (juridiskā izpratne).

[7] Problēmu tālāk sarežģīja 2012. gada 15. marta likums, ar ko likuma 464. pants tika papildināts ar 4.¹ daļu. No jaunās tiesību normas izriet, ka rīcības sēdes lēmumus, ar kuriem tiek ierosināta kasācijas tiesvedība, lieta nodota izskatīšanai Senātam paplašinātā sastāvā vai kasācijas tiesvedība atteikta, var sastādīt rezolūcijas veidā.

No vienas puses tiešām gadījumos, kad kasācijas tiesvedība ierosināta vai arī nolemts lietu nodot izskatīšanā Senātā paplašinātam sastāvam, sevišķa motivācija nav nepieciešama. Gluži cita situācija ir tad, kad tiek atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību, atsaucoties uz 464.¹ panta otrās daļas 1. vai it sevišķi 2. punktu. Šim lēmumam ir noslēdzošs raksturs un tam ir visai būtiskas procesuālas sekas, jo beidzas lietas izskatīšana, kura droši vien ir ilgusi vairākus gadus, pabijusi divās tiesu instancēs. Ar šo lēmumu stājas spēkā apelācijas instances tiesas spriedums (CPL 434.  panta otrās daļas 1. punkts), ar šī lēmuma pieņemšanu sāk tecēt termiņš, kurā lietas dalībnieks var vērsties Satversmes tiesā vai Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šāda likuma norma neatbilst demokrātiskai un tiesiskai valstij raksturīgajam labas pārvaldības principam. Jebkurai personai ir tiesības iesniegt jebkurai valsts iestādei sūdzību un saņemt motivētu atbildi. Vēl jo vairāk šādas tiesības ir civilprocesuālo tiesisko attiecību dalībniekam, kurš likumā noteiktajā kārtībā ir iesniedzis kasācijas sūdzību, samaksājis drošības naudu, bet tā vietā, lai uzzinātu, kāpēc viņam liegtas likumā paredzētās tiesības uz lietas izskatīšanu Senātā, saņem strupu neko neizsakošu atteikumu, kuru nav iespējams arī pārsūdzēt.

Arī gadījumā, ja šāda lieta nonāktu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, neapšaubāmi šai tiesai būtu svarīgi zināt, kāpēc šajā gadījumā konkrētai personai ir liegtas tiesības, ka viņas lietu izskata kasācijas instancē, lai gan šādas tiesības Latvijas likumi piešķir jebkuram lietas dalībniekam, kurš ievērojis likumā noteikto sūdzības iesniegšanas kārtību.

[8] Lietu izskatīšanas kārtību kasācijas instances tiesā, kāda Latvijā pastāvēja pirmsokupācijas periodā un ar likumu „Par tiesu varu” atjaunota, līdz nepazīšanai izmainīja jau minētais 2012. gada 15. marta likums. Ar šo likumu CPL tika papildināts ar vēl diviem jauniem pantiem – 464.² pantu un 464.³ pantu.

Ar 464.² pantu tika izmainīta lietu izskatīšanas kārtība kasācijas instancē, nosakot, ka „lietas izskatīšanu nosaka rakstveida procesā, ja iespējams pieņemt lēmumu pēc lietā esošajiem materiāliem”. Faktiski ar šo teikumu ir noteikta visu vai gandrīz visu lietu izskatīšana rakstveida procesā, jo kasācijas instances tiesa izskata lietas tikai pēc lietā esošajiem materiāliem. Kā zināms, kasācijas instances tiesa nepieņem jaunus pierādījumus, tādēļ nav saprotams, kādi papildus paskaidrojumi var būt nepieciešami kasācijas instances tiesā. Minētā panta otrajā teikumā teiktais „Ja nepieciešami lietas dalībnieku papildu paskaidrojumi vai pēc Senāta ieskata attiecīgajai lietai var būt īpaša nozīme likuma normu interpretēšanā, nosaka lietas izskatīšanu tiesas sēdē” vienīgi nozīmē, ka retos izņēmuma gadījumos saglabājusies CPL 465.-472. pantos noteiktā parastā normālā civillietu kasācijas izskatīšanas kārtība.

Bez tam nevar nenorādīt arī uz šo no Kriminālprocesa likuma 583. panta otrās daļas norakstītās redakcijas neatbilstību Civilprocesa likumam. Ar nožēlu jāatzīst, ka likumdevējs nav pamanījis, ka atšķirībā no kriminālprocesa, kurā kasācijas instances tiesa pieņem lēmumus (KPL 587. pants), civilprocesā kasācijas instance taisa spriedumus (CPL 474. pants). Līdz ar to ir jāsecina, ja tā nav acīmredzama likumdevēja paviršības rezultātā ieviesta kļūda, tad vispār nav saprotams, ko ar vārdu „lēmums” likumdevējs ir gribējis pateikt. Arī mēģinājums glābt situāciju, skaidrojot, ka domāts nevis „lēmums”, bet „nolēmums”, ir neadekvāts (skat. Civilprocesa komentāri II daļa. TNA 2012. gads, 823.lpp.), jo termins „nolēmums” civilprocesā sevī ietver abus procesuālos dokumentu veidus (spriedums un lēmums), šajā gadījumā, kā izriet no panta redakcijas, var būt runa vienīgi par spriedumu.

[8.1] Pēdējā laikā CPL ir izdarīti vairāki labojumi, nododot vienu vai otru procesuālu jautājumu izskatīšanai rakstveida procesā. Taču likumdevējs nav padomājis, ko šis jēdziens vispār nozīmē. CPL, kura galvenais uzdevums un mērķis ir noteikt civillietu izskatīšanas kārtību (CPL 2. pants) vispār nav nevienas procesuālo tiesību normas, kurā būtu atklāts šī jēdziena saturs. Ja likumā ir teikts, ka lietu vai jautājumu izskata „rakstveida procesā”, tad tam būtu jānozīmē, ka likumā ir noregulēta šādu lietu vai procesuālu jautājumu izskatīšanas kārtība, t.i., procedūra, jo likums taču runā par „procesu”. No teiktā var izdarīt tikai vienu secinājumu, ka tad, kad likumā ir minēts rakstveida process, faktiski nekāda procesa vispār nav. To apstiprina gan CPL 464.2 panta redakcija, gan citu līdzīgu pantu, kuros pieminēts rakstveida process, redakcijas, jo rakstveida process ir pretnostatīts tiesas sēdei. Tātad, ja lietu izskata rakstveida procesā, tiesas sēde nenotiek.

Tādējādi likumdevējs apzināti vai neapzināti ir izvirzījis virkni jautājumu, uz kuriem atbildes likumā nav atrodamas:

1. Kā var izskatīt tiesa lietu bez tiesas sēdes un vai šādā gadījumā vispār var būt runa par izskatīšanu tiesā?

2. Kā var taisīt spriedumu, ja nenotiek tiesas sēde, ja nav tiesnešu apspriedes, ja spriedums netiek pasludināts?

3. Ja tiesneši, izskatot lietu koleģiālā sastāvā, tomēr sanāk kopā kaut kur, nevis tiesas zālē (CPL 154. pants, 466. panta pirmā daļa), apspriede notiek kaut kā, nevis likumā noteiktā kārtībā (CPL 17. pants, 191. pants, 472. pants) vai vispār šāda apspriede notiek?

4. Kā var spriedumā norādīt lietas izskatīšanas datumu, ja tiesas sēde nav notikusi (CPL 193. panta trešā daļa, 475.  panta otrās daļas 2.  punkts), bet tiesneši var sanākt kopā vienā, otrā vai trešā dienā pēc saviem ieskatiem, jo par lietas izskatīšanas datumu lietas dalībniekiem nepaziņo (CPL 464.³ panta otrā daļa)?

[8.2.] Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta spriedumā lietā Nr.2005-18-01 ir teikts: „Juridiskajā literatūrā pamatoti norādīts, ka tiesas spriešana nozīmē strīda izšķiršanu kontradiktoriskā procesā starp diviem un vairāk dalībniekiem, pamatojoties uz tiesību normām” (sk. Levits E. Administratīvā procesa likuma 2.panta komentārs; Levits E. Rakstu krājums administratīvajiem tiesnešiem. Rīga, Publisko tiesību institūts 2003, 157. lpp). Arī administratīvo tiesu praksē ir formulēts princips, kas tiesas spriešanas darbību galvenokārt raksturo kontradiktoriskā procesa ievērošana. Proti, konkrētas lietas izlemšana pēc būtības notiek tādā procesā, kurā piedalās divas puses ar pretējām interesēm, savukārt galīgo lēmumu pieņem neatkarīgs arbitrs – tiesa. Tiklīdz tiesu varas institūcijas vai amatpersonas izlemj kādu lietu pēc būtības procesā, kur nav paredzēta kontradiktoriskā principa ievērošana, tā vairs nav tiesas spriešana, bet gan valsts pārvaldes darbība, piemēram, rajona (pilsētas) tiesas tiesneša lēmums par administratīvā soda uzlikšanu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 213.panta kārtībā.” Tālāk šajā pašā spriedumā ir minēts cits piemērs, proti, zemesgrāmatu tiesneša lēmums par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā, kurš nenotiek kontradiktoriskā procesa kārtībā: „Šāds zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmums, kaut gan tiek noformēts kā tiesas nolēmums (tiesneša lēmums) pēc būtības ir administratīvs akts.”

Kā izriet no minētās Satversmes tiesas argumentācijas, civillietu izskatīšana kasācijas instancē arī vairs nenotiek kontradiktoriskā procesā. Izskatot lietu rakstveidā, lietas dalībniekiem tiek liegtas būtiskas procesuālas tiesības, kuras ir nostiprinātas CPL 74. pantā. Šajā gadījumā nedarbojas tādi svarīgi civilprocesa principi kā sacīkste (CPL 10. pants), atklātums (CPL  11.  pants), civillietu izskatīšanas tiešums un mutiskums (CPL 15. pants). CPL 15.panta trešā daļa gan pieļauj rakstveida procesā, nerīkojot tiesas sēdi, izskatīt pieteikumus, sūdzības vai jautājumus CPL vai Eiropas Savienības tiesību normu paredzētajos gadījumos. No teiktā izriet, ka rakstveida procesā ir atļauts izlemt ar lēmumu tikai atsevišķus procesuāla rakstura jautājumus (piemēram, blakus sūdzības, prasības nodrošināšanu u.c. jautājumus). Tādējādi CPL 464.² pants ir pretrunā ar CPL 15. panta trešajā daļā izteikto normu – principu.

Rezumējot iepriekš teikto, ir jāsecina, ka saskaņā ar CPL 464.² pantu civillietu izskatīšana kasācijas instancē nenotiek kontradiktoriskā procesā un līdz ar to vairs nav uzskatāma par tiesas spriešanu. Tādēļ rodas jautājums, vai Senāta spriedumi civillietās ir uzskatāmi par tiesas spriedumiem vai administratīviem aktiem un vai Senāts ir tiesa vai valsts pārvaldes institūcija?

[8.3] Ne mazāku neizpratni izsauc arī CPL  464.³ panta redakcija, kurā likumdevējs ir mēģinājis reglamentēt rakstveida procesa norisi. 

Panta otrajā daļā norādīts, ka „personām, kuras iesniegušas sūdzību vai protestu, kā arī tām personām, kuru intereses aizskar sūdzība vai protests, paziņo, ka lieta tiks izskatīta rakstveida procesā.” Šeit, pirmkārt, būtu jānorāda, ka civilprocess nepazīst kaut kādas „personas, kuru intereses aizskar sūdzība vai protests”. Civilprocesā piedalās „lietas dalībnieki” un šā jēdziena legālā definīcija ir izteikta CPL 73. pantā. Lietas dalībnieks piedalās visās tiesvedības stadijās, tajā skaitā arī kasācijas instancē, par ko liecina CPL 466. - 471. pantu redakcijas. Acīmredzot mehāniski pārrakstot un iekļaujot Civilprocesa likumā Kriminālprocesa likuma 583. pantu, šāda civilprocesā neparedzēta figūra ir pēkšņi parādījusies Civilprocesa likumā.

Otrkārt, panta otrajā daļā norādīts, ka iepriekšminētajām personām izskaidro viņu procesuālās tiesības. Taču no teiktā nav saprotams, kādas var būt procesuālās tiesības, ja tiesas sēde nenotiek. CPL 467. pants nosaka, ka lietas dalībniekiem tiek izskaidrotas procesuālas tiesības, taču šī norma reglamentē vienīgi lietas izskatīšanu kasācijas instances tiesas sēdē.

Treškārt, panta otrā daļa piešķir procesa dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu tiesnesim. CPL 21. pants reglamentē noraidījuma izskatīšanas kārtību, taču šī kārtība attiecas tikai uz lietas izskatīšanu tiesas sēdē. Noraidījuma pieteikšanas (CPL  20. pants) un izskatīšanas kārtību (CPL 21. pants) rakstveida procesā likums vispār neparedz.

Ceturtkārt, panta trešajā daļā teikts, ka likumā minētās civilprocesuālās tiesības, kas saistītas ar lietas sagatavošanu iztiesāšanai (kuras likumā nav minētas), puses ir tiesīgas izmantot ne vēlāk kā septiņas dienas pirms paziņotā lietas izskatīšanas laika. Tajā pat laikā jānorāda, ka panta otrā daļa nosaka vienīgi, ka procesa dalībniekus informē par datumu, kad sprieduma norakstu varēs saņemt tiesas kancelejā, tā kā lietas izskatīšanas datums lietas dalībniekiem vispār nav zināms.

Piektkārt, pilnīgi neadekvāta visai civilprocesa jēgai ir panta piektās daļas tēze, kas paredz, ka tiesas spriedumu pasludina pēc spriedumu sastādīšanas pusēm nekavējoties izsniedzot sprieduma norakstu. Ko nozīmē sprieduma pasludināšana, nosaka CPL 199.  pants. Saskaņā ar likumu sprieduma pasludināšana ir tikai tiesneša prerogatīva. Pie tam pasludināšana sevī ietver divus etapus: sprieduma nolasīšanu un sprieduma satura izskaidrošanu. Jaunais likums tagad paredz, ka spieduma norakstu izsniedz tiesas kanceleja (CPL 464.3 panta otrā daļa), tātad jāsecina, ka tagad kasācijas instances tiesas spriedumus pasludinās kancelejas priekšnieks vai darbvedis. Panta sestajā daļā ir noteikts, ka pēc puses (nevis lietas dalībnieka?) lūguma sprieduma norakstu var nosūtīt pa pastu. Vai šajā gadījumā spriedumu Senāta vārdā pasludinās pastnieks?

Laikā, kad tika pieņemts Civilprocesa likums, tajā noteica klasisko civillietu izskatīšanas kārtību tiesas sēdē, kurai ir četras sastāvdaļas: 1.  Tiesvedības atklāšana jeb ievada daļa (CPL  154.p.-142.p.); 2.  Lietas izskatīšana pēc būtības (CPL 163.-183.p.); 3. Tiesas debates (CPL 184.-186.p.); 4.  Sprieduma taisīšana un pasludināšana (CPL  87.p.1.d., 191.p. 194.p. 199.p.).

Šī klasiskā lietu izskatīšanas kārtība, pretēji likumam, praktiski nav saglabājusies. Teiktais attiecas uz tiesas sēdes ceturto daļu. CPL 194. pants piešķir tiesai tiesības sarežģītās lietās sastādīt saīsinātu spriedumu. Līdz ar to šobrīd tiesa jebkuru civillietu uzskata par sarežģītu un gadījumu, kad tiesa tiesas sēdes dienā pasludina pilnu tiesas spriedumu, vairs nav. Tādēļ CPL 199. panta pirmajā un otrajā daļā minētā kārtība, kad pēc sprieduma pasludināšanas tiesa atgriežas tiesas sēžu zālē un tiesnesis pasludina pilnu spriedumu, to nolasot, un pēc tam izskaidro sprieduma saturu, tā pārsūdzēšanas kārtību un termiņus, praksē vairs nepastāv. Tagad praktiski visās civillietās tiesas saskaņā ar CPL 199. panta trešo daļu pasludina saīsināto spriedumu (t.i., sprieduma ievaddaļu un rezolutīvo daļu) un paziņo datumu, kad tiks sastādīts pilns spriedums. Protams, atsevišķas diskusijas vērts ir jautājums, vai tiesa ir tiesīga pasludināt saīsināto spriedumu (skat. CPL 452. panta trešās daļas 5. punktu).

Taču neapšaubāmi ir skaidrs viens, no likuma izrietošs, postulāts, ka sprieduma pasludināšana ir tiesneša prerogatīva un tā ir tikai un vienīgi tiesas sēdes sastāvdaļa. Ja nav tiesas sēdes, tad nevar arī notikt tiesas sprieduma pasludināšana. Var vienīgi piebilst, ka saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 11. panta otro daļu tiesas spriedumu vienmēr pasludina publiski.

Savukārt CPL 464.³ pantā vispār nav nekas teikts par lietas dalībnieku tiesībām lūgt lietas izskatīšanu tiesas sēdē. Administratīvajā procesā, no kura daudz kas un ne vienmēr veiksmīgi pēdējā laikā tiek civilprocesā aizgūts, pastāv noteikums, ka lietas izskatīšanai mutvārdu procesā ir jābūt lietas dalībnieka lūgumam. Izskatot lietu civilprocesā kasācijas instancē, likumdevējs nav pat piešķīris lietas dalībniekiem tiesības lūgt lietas izskatīšanu tiesas sēdē.

Rezumējot teikto, rodas iespaids, ka minēto Civilprocesa likuma grozījumu rezultātā mēs esam pazaudējuši kasācijas instances tiesu kā tādu, saņemot vietā veidojumu, kas stipri atgādina padomju laika Augstākās tiesas prezidiju, kurš parasti izskatīja lietas uzraudzības kārtībā bez lietas dalībnieku klātbūtnes. Taču toreiz civillietas izskatīja tiesas sēdē un lietas iztiesāšanas kārtību reglamentēja likums (LPSR CPK 333. pants).

[9] Visi minētie likuma grozījumi ir izdarīti it kā ar vienu mērķi – paātrināt lietu izskatīšanas laiku un samazināt izskatāmo lietu skaitu. Vēl viduslaikos jezuīti sludināja, ka „mērķis attaisno līdzekli” un dedzināja cilvēkus uz sārta. Šie konkrētie likuma grozījumi nav adekvāti, lai sasniegtu sludināto mērķi. Šo grozījumu rezultātā vienīgi tiek ierobežotas lietas dalībnieku fundamentālās procesuālās tiesības un vienlaikus Senāta kā augstākās instances tiesas tiesības uzklausīt puses, izspriežot lietu atklātā tiesas sēdē, ievērojot visus civilprocesa principus.

Liels izskatāmo lietu skaits un gari lietas izskatīšanas termiņi nebūt nav Latvijas nacionālā īpatnība un Latvijas tiesu sistēmas trūkums. Šīs problēmas ir raksturīgas daudzām Eiropas valstīm un pat Eiropas Cilvēktiesību tiesa visai neveiksmīgi cīnās ar šo problēmu. Interesanti, ka pirms simts gadiem viens no izcilākajiem cariskās Krievijas civilprocesuālistiem J. Vaskovskis apcerēja dažādus risinājumus, kā samazināt lietu skaitu kasācijas instances tiesā – Krievijas impērijas Senātā, taču ne Vaskovskis to neieteica, ne arī citās valstīs tas nenoveda pie tiesas sēdes kā tādas likvidēšanas kasācijas instances tiesā (skat. J.V. Vaskovskij „Kurs graždanskovo procesa” Tom I, Moskva, 1913, 195.- 202.lpp).

„Piešķirot republikas valdīšanas formā nenovēršamu pārsvaru likumdošanas varai un enerģiju izpildu varai, tiesu vara ir sevišķi viegli ievainojama un atkarīga no divām iepriekšējām. Tādēļ visa iespējamā rūpība ir nepieciešama, lai dotu iespēju tai sevi aizstāvēt” – rakstīja 18.  gadsimta izcilais amerikāņu jurists un valstsvīrs Aleksandrs Hamiltons (Judicial administration: Its relation to Judicial Independence, The National Center for State Courts, 1988, 12.lpp). Šie vārdi nav zaudējuši savu aktualitāti arī šodien mūsu valstī.

Demokrātija un cilvēktiesību, tai skaitā tiesību uz taisnīgu tiesu, ievērošanas nodrošināšana nevienā valstī nav lēta. Daudz lētāk un ātrāk Staļina laiku „sevišķās apspriedes” nosūtīja cilvēkus uz Sibīrijas nometnēm vai tiešā ceļā uz nāvi. Taču latviešu tauta pirms divdesmit gadiem izvēlējās vienu ceļu – neatkarīgas un demokrātiskas valsts attīstības ceļu – un no tā atkāpties aiz kādiem ieganstiem, lai arī tas nenotiktu, nav tiesību nevienam, arī tautas ievēlētam parlamentam un valdībai.

Minētie grozījumi CPL ir izdarīti it kā ar mērķi paātrināt lietu izskatīšanas laiku un samazināt izskatāmo lietu skaitu. Protams, jautājums par pasākumiem, kas būtu veicami šo problēmu atrisināšanai, apspriežami plašākā auditorijā, taču atsevišķus pasākumus, kas būtu darāmi, var ieskicēti.

Vispirms būtu jāuzsver, ka visas privāttiesības ir aizsargājamas tikai tiesas ceļā (skat. Civillikuma 1732. pantu un CPL 23. panta pirmo daļu). Tajā pat laikā tiesu kompetence nav jāpiesārņo ar bezstrīdus jautājumu risināšanu. Tādēļ pozitīvi ir vērtējamas likumdevēja iniciatīvas, nododot mantošanas un laulības šķiršanas lietas zvērinātu notāru izskatīšanai, kā arī saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas un saistību piespiedu izpildīšanas brīdinājuma kārtībā nodošana zemesgrāmatu tiesnešu kompetencē.

Kas attiecas uz civiltiesisku strīdu izskatīšanu tiesās, šīs konstitucionālās fizisko un juridisko personu tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses taisnīgā tiesā, lai kā tas kādam arī nepatiktu, nevar ierobežot ne likumdošanas, ne izpildu vara.

Kas attiecas uz lietu savlaicīgu izskatīšanas laiku, pirmkārt, ir nepieciešams izvērtēt, vai esošais tiesnešu skaits ir pietiekošs taisnīgai un savlaicīgai lietu izskatīšanai, kā arī tiesnešu darba slodzi dažādu valsts reģionu tiesās. Ja izrādīsies, ka tiesnešu un tiesu darbinieku skaits ir nepietiekošs, tas ir jāpapildina, lai kā tas arī izpildvarai nepatiktu, jo par cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanu valstī ir atbildīga ne tikai tiesu vara, bet arī likumdošanas un izpildvara.

Otrkārt, Tieslietu ministrijai, nepieciešamības gadījumā kopā ar Augstāko tiesu, būtu regulāri jāpārbauda, kā tiesneši plāno savu darbu, jo ne vienmēr civillietu atlikšanas termiņi ir adekvāti tiesnešu patiesai noslogotībai.

Treškārt, likumdošanas ceļā būtu jāgroza tās CPL normas, kas nosaka formāli birokrātisku un faktiski nevajadzīgu lietu nosūtīšanu no vienas tiesas citai tiesai, turp un atpakaļ (piemēram, CPL 425. panta otrās daļas 2. punkts, 459. panta piektā daļa).

Ceturtkārt, būtu nepieciešami noteikt Senāta rīcības sēdes termiņu, skaitot to no dienas, kad notecējis lietas dalībnieka paskaidrojuma iesniegšanas termiņš. Tas ievērojami paātrinātu apelācijas instances tiesas sprieduma spēkā stāšanās laiku gadījumos, kad kasācijas sūdzība iesniegta vienīgi ar mērķi, lai novilcinātu apelācijas instances tiesas sprieduma spēkā stāšanos.

Piektkārt, nereti kasācijas instances tiesas sēdēs tiesai nākas uzklausīt juridiski nekompetentu lietas dalībnieku paskaidrojumus, kuri neizprot kasācijas instances darbības būtību un uzdevumus. Rietumvalstu augstākā līmeņa tiesās šāda parādība ir neiespējama, jo tur tiesības uzstāties pēdējā instancē nav piešķirta pat katram advokātam, bet gan tikai advokātiem ar lielu pieredzi. Tādēļ būtu jāapsver jautājums par t.s. „advokātu procesa” ieviešanu Senātā. Interesanti atzīmēt, ka pirms desmit gadiem pašreizējais senators Kalvis Torgāns, kurš toreiz bija zvērināts advokāts, rakstīja: „Tāpēc nav šaubu, ka pamatota ir prasība, lai kasācijas instancē juridisko palīdzību civiltiesisko strīdu dalībniekiem sniegtu tikai advokāti” („Jurista Vārds”, 2003.gada 13.maijs, Nr.18 (276)).

Ir valstis, kurās augstākā tiesu instance neizskata lietas par nelielām summām. Mūsu likumdevējs turpretī, ieviešot jaunu civillietu kategoriju „Lietas par maza apmēra prasībām” (CPL 30.³ nodaļa), gluži otrādi, ir paredzējis, ka pirmās instances tiesas spriedumus nevar pārsūdzēt apelācijas kārtībā, bet var pārsūdzēt kasācijas kārtībā, no vienas puses liedzot iespēju lietas dalībniekiem pārsūdzēt nepamatotus spriedumus, no otras puses – palielinot Senāta jau tā lielo darba slodzi.

Ja jau likumdevējs, lai samazinātu lietu skaitu, ir atradis par iespējamu līdz nepazīšanai pārvērst Senātā izskatāmo lietu izskatīšanas kārtību, tad nav saprotams, kāpēc tajā pat laikā tiek nevajadzīgi paplašināta Senāta kompetence.

[10] 2013. gada 1. janvārī ir pagājuši divdesmit gadi, kopš stājās spēkā likums „Par tiesu varu”. Šis likums būtiski atšķīrās no tradicionālajiem tiesu iekārtas likumiem, jo izveidoja ne tikai tiesu sistēmu, bet arī noteica, ka tiesu vara ir neatkarīga un līdzvērtīga likumdošanas un izpildu varai (likuma 1. pants). Likums noteica tiesu neatkarības principus un garantijas, kā arī lietu izskatīšanas pamatprincipus. Likums uzsvēra visā demokrātiskā pasaulē atzīto cilvēktiesību principu „Katrai personai ir garantētas tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret to vērstās apsūdzības pamatotību, ievērojot visas taisnīguma prasības” (3. pants). Vienlaikus likums aizliedza patvaļīgu speciālu (ārkārtēju) tiesu izveidošanu, kuras neievēro ar likumu noteiktās procesuālās normas un aizstāj likumā minētās tiesas (1. pants). Likums tika izstrādāts un pieņemts laikā, kad valstī vēl nebija atjaunota pilnā apjomā Satversmes darbība. Tādēļ likums sevī ietvēra arī pēc sava satura un nozīmīguma konstitūciju saturošas normas. ASV arhaiskās konstitūcijas apsūnojušos formulējumus ar dzīvības eliksīru piepilda ASV Augstākās tiesas spriedumos dotās konstitūcijas interpretācijas, kādēļ šo konstitūciju amerikāņu juristi sauc „living constitution”.

Likums „Par tiesu varu” arī šobrīd ir uzskatāms par konstitūciju saturošu likumu (Francijā šādus likumus sauc par „organiskiem likumiem”), tādēļ nav pareizi šo likumu pielīdzināt parastajiem likumiem un pieņemt procesuālus likumus, kuri ir pretrunā ar likumu „Par tiesu varu” un groza nevis atsevišķu procesuālu jautājumu risināšanu, bet valsts tiesu iekārtu.

Nobeidzot šo rakstu un izmantojot izdevību to publicēt, raksta autors izsaka pateicību likuma „Par tiesu varu” darba grupas locekļiem, kuri, tīri patriotisku jūtu vadīti, ziedoja savu brīvo laiku, izstrādājot šī likuma projektu. Darba grupā strādāja Gunārs Aigars, Jaroslavs Belousovs, Vija Jākobsone, Fricis Jaunbelzējs, Juris Kaksītis, Gunārs Kūtris, Gvido Narkēvičs, Zaiga Raupa, Jānis Rozenbergs, Sandra Sleja, Valdemārs Šubrovskis un Aiva Zariņa. Diemžēl atsevišķi darba grupas locekļi šobrīd vairs nav ar mums.