Nekas dzīvē nestāv uz vietas, viss plūst, viss mainās. Minētajam dzīves likumam, gribam to vai negribam, ir pakļautas arī tiesības un tiesu sistēma. Šajā rakstā pievērsīšos tam, kādas pārmaiņas mainīgā dzīve ir ienesusi kasācijas instances tiesas darbā, kā arī minēšu dažus priekšlikumus, kas varētu sekmēt tiesu sistēmas attīstību.
[1] Kasācijas instances tiesa civillietās ir Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments (turpmāk – Senāts), kas izskata tikai tiesību jautājumus par materiālo un procesuālo tiesību normu piemērošanas pareizību. Lietu izskatīšana pēc būtības Senātā nav paredzēta. Šādu kompetenci pamato kasācijas instances tiesai noteiktās īpašās funkcijas – izlemt principiālus tiesību normu piemērošanas jautājumus un nodrošināt vienveidīgu to iztulkošanu un piemērošanu visā valstī.
Skaidrojot kasācijas instances būtību, tiesību doktrīnā norādīts, ka tiesvedība kasācijas instancē paredzēta ne tik daudz, lai aizsargātu prāvnieku intereses, cik ar mērķi nodrošināt likuma spēku, tā pareizu iztulkošanu un piemērošanu. Tāpēc kasācijas instancē izšķirošā nozīme ir nevis pušu interesēm, kas pietiekoši aizsargātas, lietu pēc būtības izskatot pirmajās divās instancēs, bet gan publiski tiesiskām interesēm, proti, likumu pareizai iztulkošanai un stabilas Senāta judikatūras izveidošanai.
Jāuzsver, ka stabila, saprotama un pieejama Senāta judikatūra rada tiesisko noteiktību un veicina tiesību attīstību, tāpēc tā ir milzīga vērtība, kuru nedrīkst nenovērtēt. Lai izveidotu judikatūru kādā tiesību problēmjautājumā, ir nepieciešams izanalizēt lielu informācijas apjomu un rūpīgi sastādīt spriedumu, precīzi formulējot atziņas, kas paskaidro likuma tekstu, kā arī atsevišķos gadījumos aizpilda likuma robus. Jāpiebilst, ka reizēm Senāta nolēmumos paustās atziņas ir pamats, lai kompetentās institūcijas precizētu likumu.
[2] Mūsdienās strīdu izšķiršana tiesā tiek uztverta kā pakalpojums, kuru valsts atbilstoši tās pamatlikumam un citiem normatīvajiem aktiem nodrošina valsts iedzīvotājiem. Statistikas dati rāda, ka pieprasījums pēc minētā pakalpojuma saņemšanas kasācijas instances tiesā nemitīgi pieaug.
Arī 2013. gadā turpinās tendence pieaugt saņemto lietu skaitam, proti, ja 2012. gada janvārī tika saņemtas 92 lietas, tad šā gada pirmajā mēnesī saņemtas jau 167 lietas. Skaitļi rāda, ka pieaug gan saņemto, gan izskatīto, gan arī neizskatīto lietu skaits. Tas liecina, ka Senāta resurss nespēj apmierināt sabiedrības pieprasījumu pēc minētā pakalpojuma. Jāsaka vēl vairāk – sabiedrība pat izsaka skarbu kritiku par pakalpojuma kvalitāti tādā nozīmē, ka neviens nav ieinteresēts to saņemt tikai pēc pusotra gada. Neapmierinātība un kritika ir saprotama, taču skaitļi ir nepielūdzami.
Ievērojot normatīvajos aktos ietvertos principus, ka lietas par bērnu tiesību aizsardzību, kā arī darba strīdi ir izskatāmi pēc iespējas īsākos termiņos, Senāts nodrošina minēto lietu izskatīšanu prioritārā kārtībā. Šādas lietas tiek izskatītas 3 līdz 6 mēnešu laikā. Turpretī pārējās lietas (piemēram, par parāda piedziņu, par lietu tiesībām u.c.) tiek izskatītas apmēram 18 mēnešu laikā (lieta, kas saņemta 2011. gada oktobrī, tiek nodota izskatīšanai 2013. gada martā).
Norādītie apstākļi liecina, ka sistēma funkcionē nepilnīgi un ir nepieciešams rast risinājumus. Šajā ziņā jāmin vairāki Civilprocesa likumā izdarītie grozījumi, kas ievērojami uzlabojuši Senāta darba efektivitāti.
[3] 2008. gada 22. maijā Civilprocesa likums tika papildināts ar 464.1 pantu, paredzot tajā noteikumus, ka senatoru kolēģijai ir tiesības atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību ne vien gadījumos, kad kasācijas sūdzība neatbilst likumā paredzētajām formālajām prasībām, bet arī gadījumos: 1) kad kasācijas sūdzības iesniedzēja viedoklis par tiesību normu piemērošanu un interpretāciju ir pretrunā ar Senāta judikatūru, kurai atbilst apstrīdētais spriedums; 2) kad nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietas nav nozīmes judikatūras veidošanā.
[3.1] Noskaidrojot normas mērķi, jāņem vērā, ka Senāts rīkojas publiski tiesisko interešu labā, tas ir, tiesību sistēmas attīstības nolūkā nodrošina likumu pareizu iztulkošanu un veido judikatūru, tāpēc kasācijas tiesvedības ierosināšana var tikt saistīta tikai ar tādām kasācijas sūdzībām, kuras vērstas uz minēto interešu apmierināšanu. Tam atbilst, pirmkārt, kasācijas sūdzības, kurās norādītie argumenti pārliecina, ka tiesa nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normas vai pārkāpusi procesuālo tiesību normas, un tas ir novedis pie lietas nepareizas izspriešanas. Šādos gadījumos, atceļot vai grozot pārsūdzētos tiesas spriedumus, Senāta uzdevums ir labot tiesību normu piemērošanas kļūdas un vienlaikus paskaidrot, kā attiecīgās tiesību normas ir interpretējamas. Otrkārt, kasācijas sūdzības, kurās ir norādīti argumenti par nozīmīgiem tiesību piemērošanas jautājumiem. Šādās situācijās Senātam, neatkarīgi no attieksmes pret pārsūdzēto spriedumu, nolūkā panākt vienveidīgu attiecīgās tiesību normas piemērošanu visā valstī, ir lietderīgi paskaidrot tās saturu. Kā pirmajā, tā otrajā gadījumā kasācijas sūdzības izskatīšana apmierina publiski tiesisko interesi, jo caur Senāta spriedumā ietvertajām atziņām par tiesību normu interpretāciju tiek bagātināta un attīstīta tiesību sistēma. Tajos gadījumos, kuros šāds mērķis nevar tikt sasniegts, kasācijas tiesvedībai nevajadzētu tikt ierosinātai.
[3.2] Apsvērumi par kasācijas institūta būtību atklāj Civilprocesa likuma 464.1 panta mērķi – atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu gadījumos, kad tā neatbilst kasācijas pamatprincipiem. Atbilstoši minētajam mērķim Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 1. punkts interpretējams šādā veidā – ja par kasācijas sūdzībā analizēto tiesību jautājumu pastāv Senāta judikatūra, senatoru kolēģija ir tiesīga atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību, jo, ievērojot tiesiskās noteiktības principu, sagaidāms, ka Senāts sekos savām iepriekš izteiktajām atziņām, un kasācijas sūdzības izskatīšana nekādu pienesumu tiesību sistēmai nesniegs. Tajā pat laikā judikatūra nav sastindzis organisms, tā var tikt mainīta, kas arī retos gadījumos notiek. Tāpēc minētais atteikuma pamats nav jāsaprot tā, ka visos gadījumos, kad par konkrēto tiesību jautājumu pastāv judikatūra, kasācijas tiesvedība ir jāatsaka. Kasācijas pamatprincipi atklāj, ka arī šādos gadījumos kasācijas tiesvedība var tikt ierosināta, taču tikai tad, ja kasācijas sūdzībā norādītie argumenti pārliecinoši paskaidro attiecīgā tiesību jautājuma izpratnes jaunus aspektus, kuri, iespējams, var būt par pamatu Senāta judikatūras maiņai.
Savukārt Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punktā paredzētais noteikums tulkojams šādi – ja reiz lieta ir izspriesta pareizi un pārsūdzētajā tiesas spriedumā ir norādīti pārliecinoši argumenti par strīda izšķiršanai piemēroto tiesību normu interpretāciju, tad Senāta atziņas, kuras atkārto tiesas argumentus un noraida kasācijas sūdzības kļūdainos apsvērumus, vērā ņemamu pienesumu tiesību izpratnei nesniedz, un tieši tāpēc kasācijas tiesvedības ierosināšanai nav pamata. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka normā ietvertās pazīmes: 1) „nerada šaubas par tiesiskumu”, 2) „izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā” saista saiklis „un”. Tas nozīmē, ka minētās pazīmes ir kumulatīvas, tāpēc, pat ja pārsūdzētais tiesas spriedums ir tiesisks un argumentos pārliecinošs, gadījumos, kad tiesību piemērošanas jautājums ir nozīmīgs un tajā nav izveidojusies judikatūra, kasācijas pamatprincipi pieprasa, lai kasācijas tiesvedība tomēr būtu ierosināta un Senāts ar savu spriedumu aizsāktu šajā jautājumā veidot judikatūru.
[3.3] Runājot par Civilprocesa likuma 464.1 panta nepieciešamību, ir jāņem vērā, ka iepriekš Senāta rīcības sēdes kompetenci noteica 1998. gadā pieņemts noteikums (Civilprocesa likuma 464. pants), ka visas Senātam iesniegtās kasācijas sūdzības izskata rīcības sēdē, lai izlemtu, vai tās atbilst šā likuma 450. - 454. panta prasībām. Ja senatoru kolēģija vienbalsīgi atzina, ka sūdzība neatbilst likuma prasībām, tā pieņēma lēmumu par kasācijas tiesvedības izbeigšanu. Savukārt, ja sūdzība bija sastādīta atbilstoši likumā noteiktajām prasībām, tostarp tajā bija norādīts, kādas materiālo tiesību normas tiesa piemērojusi nepareizi vai kādas procesuālo tiesību normas tiesa pārkāpusi, un kā tas ir ietekmējis lietas pareizu izspriešanu, senatoru kolēģijai bija jāierosina kasācijas tiesvedība un lieta jāvirza izskatīšanai tiesas sēdē.
Manā skatījumā, Civilprocesa likuma 464. pants tā sākotnējā redakcijā bija atbilstošs tiesiskās un saimnieciskās dzīves apstākļiem Latvijā 1998. gadā. Pirmkārt, Civillikuma, kā arī daudzu citu normatīvo aktu piemērošanas pieredze bija tikai tās sākotnējā stadijā, tāpēc praksē pastāvēja daudzi neskaidri tiesību piemērošanas jautājumi. Tamdēļ ikvienas likuma formālajām prasībām atbilstošas kasācijas sūdzības izskatīšana Senātā deva zināmu pienesumu tiesību izpratnei un secīgi – Latvijas tiesību sistēmas attīstībai. Otrkārt, 90. gadu beigās kasācijas sūdzību sagatavošana nebūt visiem to iesniedzējiem bija pa spēkam, tāpēc ievērojamā skaitā gadījumu (vidēji 45%) kasācijas tiesvedība tika izbeigta. Līdz ar to noteikums, ka sūdzībai ir jāatbilst likumā noteiktajām formālajām prasībām, tajā laikā kalpoja kā efektīvs līdzeklis, lai nodrošinātu Senāta resursa efektīvu izmantošanu.
Laikam ejot, daudzos tiesību piemērošanas jautājumos Senāts iedibināja pietiekamu noturīgu judikatūru, paaugstinājās juristu izpratne par kasācijas sūdzību sastādīšanas niansēm, kā arī pakāpeniski palielinājās sabiedrības pieprasījums pēc strīdu izšķiršanas tiesā. Tā rezultātā pieauga saņemto lietu skaits, un pakāpeniski palielinājās neizskatīto lietu skaits. Taču būtiskākais bija tas, ka lēnām pazeminājās Senāta darbības efektivitāte. Tajās daudzajās pēc būtības pareizi izspriestajās lietās, kurās procesa dalībnieki tomēr saskatīja tiesas rīcībā procesuālo tiesību normu pārkāpumus vai materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu un atbilstoši likuma prasībām to norādīja kasācijas sūdzībā, senatoru kolēģijai rīcības sēdē nekas cits neatlika, kā vien ierosināt kasācijas tiesvedību un lietu virzīt izskatīšanai Senāta sēdē. Rezultātā tika taisīts spriedums, kurā, apstiprinot apelācijas instances tiesas sprieduma argumentus par tiesību normu interpretāciju, tika norādīti apsvērumi, kāpēc sūdzības iesniedzēja viedoklis par tiesību normu piemērošanu tomēr nebija pareizs. Kā jau minēju iepriekš, šādu Senāta spriedumu vērtība ir visnotaļ maza.
Var, protams, argumentēt, ka likuma formālajām prasībām atbilstošu kasācijas sūdzību izskatīšana atbilst kasācijas instances funkcijām un Senāta apstiprinājums ir būtisks, taču vai visos gadījumos tas ir vajadzīgs un vai tam nav citas formas kā vien Senāta spriedums? Manā skatījumā, 1998. gadā noteiktā lietu izskatīšanas kārtība kasācijas instancē sevi bija izsmēlusi un nebija vairs atbilstoša sabiedrības aktuālajām vajadzībām, citiem vārdiem, tik smagnēju tiesvedības procesu pie apstākļiem, kad rindā uz lietas izskatīšanu vēl gaida vismaz tūkstotis kasācijas sūdzības iesniedzēju, sabiedrība vairs nevarēja atļauties.
[3.4] Statistikas dati apliecina, ka Civilprocesa likuma 464.1 panta leģitīmais mērķis – atslogot kasācijas instances tiesu no nepamatotu sūdzību izskatīšanas – ir sasniegts. 2006. gadā Senāts kasācijas kārtībā izskatīja 780 lietas, 323 lietās spriedumu atstāja negrozītu (41,4%), 127 lietās spriedumu atcēla (16,3%), bet kasācijas tiesvedību izbeidza 322 lietās (41,3%). 2007. gadā izskatīja 725 lietas, no tām 232 lietās spriedumu atstāja negrozītu (32%), 135 lietās spriedumu atcēla (18,6%), bet kasācijas tiesvedību izbeidza 352 lietās (48,6%). 2008. gadā izskatīja 597 lietas, no tām 195 lietās spriedumu atstāja negrozītu (32,6%); 122 lietās spriedumu atcēla (20,5%), bet 267 lietās kasācijas tiesvedību izbeidza (44,7%).
Turpretī pēc minētās normas pieņemšanas, piemēram, 2012. gadā, kasācijas kārtībā tika izskatītas 1142 lietas,151 lietā spriedums tika atstāts negrozīts (13%), 262 lietās spriedums tika atcelts pilnībā/daļā vai grozīts (23%), savukārt 724 lietās tika atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību (63%).
Tātad, pirmkārt, būtiski ir palielinājies to lietu īpatsvars, kurās atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību. Te runa pamatā ir par gadījumiem, kuros apelācijas instances tiesas spriedums ir pamatots, savukārt kasācijas sūdzībā norādītie argumenti nepārliecina par tiesību normu kļūdainu piemērošanu un lietas nepareizu izspriešanu. Tāpat tas attiecas uz gadījumiem, kuros kasācijas sūdzība neatbilst likumā paredzētajām formālajām prasībām. Jau iepriekš norādīju, ka kopš 1998. gada ir ievērojami uzlabojusies iesniegto kasācijas sūdzību kvalitāte, tāpēc no visiem kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikumiem šobrīd apmēram tikai 10 līdz 20% ir pamatoti ar kasācijas sūdzības neatbilstību formālajām prasībām, pārējie atteikuma gadījumi ir saistāmi ar Civilprocesa likuma 464.1 panta otrajā daļā paredzētajiem pamatiem. Arī šis aspekts norāda, ka agrāk vai vēlāk jautājums par Senāta rīcības sēdes funkciju paplašināšanu tik un tā būtu jārisina.
Otrkārt, palielinoties kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikumu skaitam, ievērojami ir samazinājies to lietu īpatsvars, kurās Senāts ir ierosinājis kasācijas tiesvedību un rezultātā spriedumu atstājis negrozītu. Te runa ir par gadījumiem, kuros pastāv zināma neskaidrība par lietā piemērojamo tiesību normu interpretācijas aspektiem vai arī lietā piemērojamās tiesību normas interpretācijai ir būtiska nozīme tiesību normas vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanai visā valstī.
Treškārt, to Senāta spriedumu īpatsvars, kuros apelācijas instances tiesas spriedums atcelts vai grozīts, ir guvis pārsvaru pār spriedumiem, ar kuriem apelācijas instances nolēmums atstāts negrozīts. Tas nozīmē, ka Senāta darbs ir kļuvis efektīvāks, jo tā resurss ir izlietots lietās, kurās bija nepieciešams koriģēt apelācijas instances nolēmumu un paskaidrot, kā piemērojamas attiecīgās tiesību normas.
[4] Kasācijas instances tiesas darba efektivitāti ir uzlabojuši arī 2012. gada 15. marta grozījumi Civilprocesa likumā, ar kuriem ieviesti noteikumi par rakstveida procesu kasācijas instancē un lēmumu sastādīšanu rezolūcijas veidā.
[4.1] Civilprocesa likumu 464.² pantā tika paredzēts noteikums, ka lietas izskatīšanu nosaka rakstveida procesā, ja iespējams pieņemt lēmumu pēc lietā esošajiem materiāliem. Ja nepieciešami lietas dalībnieku papildu paskaidrojumi vai pēc Senāta ieskata attiecīgajai lietai var būt īpaša nozīme likuma normu interpretēšanā, nosaka lietas izskatīšanu tiesas sēdē.
Manā skatījumā, tas ir elastīgs noteikums, kas piešķir senatoriem rīcības brīvību izlemt, vai lieta izskatāma rakstveida procesā, vai arī tā virzāma izskatīšanai tiesas sēdē. Augstākās tiesas informācija liecina, ka lielākā daļa lietu tiek izskatīta rakstveida procesā. Tas ir izskaidrojams ar to, ka Senāts izskata tikai tiesību jautājumus, bet fakta jautājumus neskaidro, un lietas dalībniekiem ir visas iespējas savus argumentus par lietā piemēroto tiesību normu interpretāciju vai procesuāliem pārkāpumiem norādīt kasācijas sūdzībā. Turklāt jāņem vērā, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 473. pantu pārsūdzētā sprieduma tiesiskums kasācijas instancē pārbaudāms atbilstoši tiem argumentiem, kuri norādīti sūdzībā, likums neparedz tās iesniedzējam tiesības papildināt kasācijas sūdzību pēc tam, kad beidzies tās iesniegšanai noteiktais termiņš. Līdz ar to lietas dalībnieki nav tiesīgi ne rakstiski, ne arī mutiski, sniedzot paskaidrojumus Senāta sēdē, norādīt jaunus, kasācijas sūdzībā neminētus argumentus.
Tajās lietās, kurās joprojām ir domstarpības par fakta jautājumiem un kasācijas sūdzībā norādītie argumenti līdz galam neievieš skaidrību, vai konkrētajā gadījumā tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma normas, kuras regulē pierādījumu pārbaudīšanas un novērtēšanas kārtību, bieži vien lieta tiek virzīta izskatīšanai sēdē. Otrs iemesls lietas izskatīšanai sēdē saistāms ar to, ka senatori, izlemjot nozīmīgus tiesību piemērošanas jautājumus, atzīst par nepieciešamu uzklausīt lietas dalībnieku pārstāvju advokātu detalizētāku redzējumu par attiecīgo problēmjautājumu.
Rakstveida process neliedz personām realizēt Civilprocesa likuma 74. pantā paredzētās tiesības. To īstenošana tiek nodrošināta, lietas dalībniekiem nosūtot paziņojumus, kuros paskaidrotas viņu tiesības, tostarp tiesības pieteikt noraidījumu, kā arī noteiktā datumā saņemt nolēmumu tiesas kancelejā. Izņēmums attiecas vien uz tādām procesuālajām tiesībām, kuru realizācija nav savietojama ar rakstveida procesu, piemēram, piedalīties tiesas sēdē, jo tāda netiek rīkota; dot tiesai mutvārdu paskaidrojumus, jo puses uz lietas izskatīšanu netiek aicinātas.
Tāpat lietas izskatīšana rakstveida procesā pilnvērtīgi nodrošina kontradiktorisku procesu un pušu sacīkstes principa ievērošanu. Ja ir iesniegta kasācijas sūdzība, pretējai pusei joprojām ir saglabātas tiesības iesniegt pretsūdzību vai arī paskaidrojumus sakarā ar kasācijas sūdzību un norādīt tajās savus apsvērumus. Tādējādi rakstveida process maina tikai lietas dalībnieku un tiesas komunikācijas formu.
[4.2] Ar minētajiem 2012. gada 15. marta grozījumiem Civilprocesa likuma 464. pants tika papildināts ar ceturto prim daļu, paredzot, ka rīcības sēdes lēmumu, ar kuru kasācijas tiesvedība atteikta, var sastādīt rezolūcijas veidā. Norma nosaka senatoru kolēģijai pienākumu lēmumā lakoniski norādīt tiesisko pamatu atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību, tā neparedz pienākumu norādīt izvērstu motivāciju par katru kasācijas sūdzības argumentu.
Civilprocesu, kā arī kriminālprocesu un administratīvo procesu caurauž procesuāltiesisks princips, kas paredz, ka tiesa motivē nolēmumus. Tomēr tas nav absolūts princips un no tā var būt paredzēti attaisnojami izņēmumi kā, piemēram, tas ir paredzēts Kriminālprocesa likumā, kā arī Civilprocesa likumā attiecībā uz Senāta rīcības sēžu lēmumiem. Attaisnojums ir saistāms ar apsvērumiem, ka, pirmkārt, raugoties no personas tiesību nodrošināšanas viedokļa, lēmuma argumentācija ir nepieciešama, lai lietas dalībnieks zinātu lēmuma motīvus un varētu lietderīgi un efektīvi pārsūdzēt to. Kā zināms, senatoru kolēģijas lēmumi nav pārsūdzami. Līdz ar to noteikums par lēmuma sastādīšanu rezolūcijas veidā neaizskar personas tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā. Otrkārt, lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību pēc būtības nozīmē to, ka senatoru kolēģija apelācijas instances tiesas spriedumā norādītos argumentus par tiesību normu piemērošanu ir atzinusi par pietiekamiem un pareiziem. Senatoru kolēģijas argumenti, kāpēc kasācijas sūdzības iesniedzēja viedoklis par attiecīgo tiesību normu piemērošanu nav bijis pareizs, vērā ņemamu pienesumu judikatūras izveidei un tiesību vienveidīgai piemērošanai nesniedz. Tie var būt noderīgi vienīgi pašam sūdzības iesniedzējam tādā nozīmē, ka paskaidro, kāpēc sūdzība nevar būt par pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Pie šādiem apstākļiem, izsverot, kādām interesēm dot priekšroku, proti, vai lietas dalībnieka interesei zināt izvērstus atteikuma motīvus, vai arī interesei nodrošināt citu personu tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, Senāta resursu novirzot citu kasācijas sūdzību izskatīšanai, likumdevējs ir izšķīries par labu otrai.
Papildus jānorāda, ka praksē ir sastopami gadījumi, kad apelācijas instances tiesa pareizi ir izspriedusi lietu, taču tās motivācija nav nevainojama, savukārt kasācijas sūdzības argumenti nepārliecina, ka lieta ir izspriesta nepareizi. Senātā dominē uzskats, ka šādās situācijās, ievērojot procesuālās ekonomijas principu, senatoru kolēģija, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 464.¹ panta otrās daļas 2. punktu, var atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību, lēmumā norādot izvērstākus argumentus, kāpēc konkrētajā gadījumā kasācijas tiesvedība tomēr nav ierosināma.
[5] 2012. gada nogalē konferencē par civilprocesa efektivizāciju 2008. gada 28. maija, kā arī 2012. gada 15. marta grozījumi Civilprocesa likumā izpelnījās nopietnu kritiku, tāpēc, nolūkā papildus pārbaudīt veikto izmaiņu atbilstību kasācijas pamatprincipiem, ir lietderīgi veikt salīdzinājumu ar to valstu pieredzi, kurās civilajā tiesvedībā ieviests kasācijas princips.
[5.1] Lietuvas Civilprocesa kodeksa 350. pantā ir noteikta kārtība, kādā tiek izlemts jautājums par kasācijas sūdzību pieņemšanu. Panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka Augstākas tiesas priekšsēdētājs vai Civillietu nodaļas vadītājs nozīmē kolēģiju triju tiesnešu sastāvā, kura izlemj jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemšanu. Šā panta otrajā daļā ir paredzēti septiņi pamati, kad tiesnešu kolēģija var atteikties pieņemt izskatīšanā iesniegto kasācijas sūdzību. Vairāki no tiem ir gana formāli, proti, ja nokavēts likumā noteiktais termiņš sūdzības iesniegšanai; sūdzība neatbilst likumā noteiktajām formālajām prasībām; nav parakstīta; nav samaksāta likumā paredzētā maksa. Būtiski ir uzsvērt šā panta otrās daļas 4. punktu, kurā paredzēts, ka sūdzību var atteikties pieņemt, ja tā neatbilst šā likuma 346. panta noteikumiem.
Lietuvas Civilprocesa kodeksa 346. panta otrajā daļā ir paredzēti tiesiskie pamati kasācijas sūdzības iesniegšanai. Tajā ir noteikts, ka kasācijas sūdzību var iesniegt, ja:
1) procesuālo tiesību normu pārkāpums vai materiālo tiesību normu nepareiza piemērošana ir novedusi pie lietas nepareizas izspriešanas un šai minēto tiesību normu piemērošanas kļūdai ir būtiska ietekme uz tiesību normu vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu;
2) ja tiesa ir atkāpusies vai nav ievērojusi Augstākas tiesas judikatūru;
3) ja par kasācijas sūdzībā norādīto tiesību jautājumu nav izveidojusies Augstākas tiesas vienota tiesību piemērošanas prakse.
Attiecībā uz lēmuma formu šā panta ceturtā daļa paredz, ka tajā ir jānorāda ievaddaļa, rezolutīvā daļa, kā arī kodolīgi formulēta norāde par to, uz kāda likumā paredzētā pamata kasācijas sūdzība ir pieņemta vai atteikta (the ruling shall consist of a caption and resolution as well as consisely stated reasons, on the basis of wich the cassation appeal was accepted or its acceptance was refused).
Lietuvas Civilprocesa kodeksa 356. pantā noteikts, ka lietas izskatīšana kasācijas kārtībā notiek rakstveida procesā, taču, ja tas ir vajadzīgs, lieta izskatāma tiesas sēdē mutvārdu procesā. Zīmīgi, ka pantā paredzētas darbības, kuras jāveic tiesnešiem, izskatot lietu rakstveida procesā, proti, tiesnesim referentam ir jāziņo par lietas apstākļiem, kasācijas sūdzības argumentiem, paskaidrojumos sakarā ar kasācijas sūdzību norādītajiem iebildumiem, pieteiktajiem lūgumiem. Tāpat tajā paredzēts pienākumu izteikt savu viedokli par lietā izskatāmajiem tiesību piemērošanas jautājumiem un pieņemt nolēmumu.
Noslēdzot salīdzinošo pārskatu par Lietuvu, minēšu dažus statistikas datus. 2012. gadā Lietuvas Augstākā tiesa saņēma 2524 civillietas, atteica pieņemt 1750 lietas, pieņēma 731 lietu. Tātad kasācijas sūdzības pieņemšana tika atteikta 69,3% gadījumu, kas ir nedaudz vairāk kā Latvijā.
[5.2] Igaunijas Civilprocesa kodeksa 679. pantā ir paredzēta kārtība, kādā tiek izlemts jautājums par kasācijas sūdzību pieņemšanu. Panta pirmajā daļā noteikts, ka pēc tam, kad ir beidzies termiņš paskaidrojumu iesniegšanai sakarā ar kasācijas sūdzību, Augstākā tiesa saprātīgā laika posmā izlemj jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemšanu vai tās atteikšanu. Panta trešajā daļā paredzēts, ka Augstākā tiesa pieņem kasācijas sūdzību, ja tā atbilst likumā noteiktajām prasībām, iesniegta termiņā un:
1) apgabaltiesa acīmredzami nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normas un tas ir novedis pie lietas nepareizas izspriešanas;
2) apgabaltiesa būtiski ir pārkāpusi procesuālo tiesību normas un tas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas;
3) neatkarīgi no 1. un 2. apakšpunkta noteikumiem lietas izskatīšanai kasācijas instances tiesā ir būtiska nozīme tiesiskās noteiktības nodrošināšanai, judikatūras izveidei un tiesību sistēmas tālākai attīstībai.
Šā panta ceturtajā daļā paredzēts, ka neatkarīgi no trešās daļas 1. un 2. apakšpunkta noteikumiem Augstākai tiesai nav nepieciešamas pieņemt izskatīšanai lietu, ja kasācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd tiesas nolēmumu tādā apmērā, kas nepārsniedz desmit minimālo mēnešalgu kopsummu (šobrīd 3200 eiro).
Attiecībā uz lietas izskatīšanas procesu Igaunijas Civilprocesa kodeksa 681. panta pirmās daļas 4. punktā noteikts, - ja lietu nav iespējams izskatīt rakstveida procesā, Augstākā tiesa organizē lietas izskatīšanu tiesas sēdē.
Igaunijas Civilprocesa kodeksā expresis verbis nav paredzēti noteikumi par to, cik izvērstai ir jābūt motivācijai lēmumā, ar kuru atteikts pieņemt kasācijas sūdzību. Kā apstiprināja igauņu kolēģi, Augstākā tiesa, atsakot pieņemt kasācijas sūdzību, lēmumā izvērstu motivāciju nesniedz.
Noslēdzot salīdzinošo pārskatu par Igauniju, minēšu statistikas datus. 2012. gadā Igaunijas Augstākā tiesa saņēma 981 civillietu (tajā ir ietvertas gan saņemtās kasācijas sūdzības, gan blakus sūdzības, gan arī pieteikumi par lietu pārskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem u.c.). No šā kopējā skaita ir pieņemtas izskatīšanai 212 lietas, kas ir 24%. Kasācijas sūdzības saņemtas – 453, no tām 333 atteikts pieņemt (73%), kas ir ievērojami lielāks rādītājs nekā Latvijā.
[5.3] Francijas tiesību sistēmā ir paredzēts, ka pēc tam, kad beidzies noteiktais termiņš paskaidrojumu sniegšanai sakarā ar kasācijas sūdzību, tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā izlemj jautājumu par kasācijas sūdzības pieņemšanu. Minētā procedūra ieviesta ar mērķi, lai atslogotu kasācijas instances tiesu no tādu lietu izskatīšanas, kuras nepelna kasācijas instances ievērību un sniegtu tai iespējas koncentrēties uz galvenā uzdevuma izpildi – izstrādāt judikatūru uz to kasācijas sūdzību pamata, kurās izvirzīti reāli tiesību piemērošanas problēmjautājumi. Turklāt lēmumā par atteikšanos pieņemt kasācijas sūdzību nav nepieciešams norādīt motīvus, kuru dēļ sūdzība ir atzīta par nepieņemamu.
[6] Salīdzinošais pārskats ļauj izdarīt vairākus secinājumus.
Pirmkārt, visu minēto valstu civilprocesu regulējošie tiesību akti paredz īpašu kasācijas tiesvedības stadiju, kurā tiek izlemts jautājums par kasācijas sūdzības virzību.
Otrkārt, Lietuvā, Igaunijā, kā arī Latvijā procesuālie noteikumi, kas paredz kasācijas sūdzību pieņemšanas kritērijus, redakcionāli ir atšķirīgi, taču balstīti uz vienu un to pašu principu – kasācijas tiesvedība ierosināma, ja tiesību normu kļūdaina piemērošana novedusi pie lietas nepareizas izspriešanas vai arī lietas izskatīšanai ir nozīme judikatūras veidošanā.
Treškārt, no Lietuvas Civilprocesa kodeksa 350. panta, Igaunijas Civilprocesa kodeksa 679. panta, kā arī Latvijas Civilprocesa likuma 464.1 panta noteikumiem izriet, ka Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijai kasācijas sūdzības pieņemšanas (kasācijas tiesvedības ierosināšanas) stadijā ir jāpārbauda, vai lietas izskatīšanā tiesa ir pārkāpusi procesuālo tiesību normas vai nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normas un tas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas, kā arī sprieduma atbilstība judikatūrai.
Ceturtkārt, gan Lietuvā, gan Latvijā, gan Igaunijā civilprocesu regulējošajos normatīvajos aktos ir ietverts elastīgs noteikums attiecībā uz lietas izskatīšanas procesu, proti, lieta ir izskatāma rakstveida procesā, taču tiesneši, ievērojot kasācijas sūdzības argumentus, lietas raksturu u.c. apstākļus, var nodot lietas izskatīšanu tiesas sēdē mutvārdu procesā.
Piektkārt, Lietuvas un Latvijas normatīvi expresis verbis paredz noteikumu, ka lēmumā par kasācijas sūdzības nepieņemšanu (atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību) ir jāietver kodolīgi formulēta norāde par to, uz kāda likumā paredzētā pamata kasācijas tiesvedība netiek turpināta. Kā liecina pieejamā informācija par Francijas tiesību sistēmu, arī kasācijas institūta dibinātājas valstī par piemērotu atzīts noteikums, ka, atsakot kasācijas tiesvedību, lēmumā izvērsta motivācija nav nepieciešama.
Salīdzinošais pārskats atklāj arī atšķirības, un vienu no tām vēlos akcentēt.
Latvijas Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2. punktā paredzēts, ka senatoru kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja nerodas šaubas par tiesas sprieduma tiesiskumu (..). Tas nozīmē – ja kaut vienam no senatoriem nav pārliecības par spriedumā norādīto argumentu pareizību, lietā ir ierosināma kasācijas tiesvedība. Ir saprotams, ka likumdevējs, pieņemot šādu normu, ir vēlējies maksimāli nodrošināt lietas dalībniekiem pieeju kasācijas instances tiesai. Tomēr jāatzīmē, ka šādās situācijās ne vienmēr Senāta spriedums būs jaunu atziņu avots, jo argumenti, ar kuriem tika pamatotas šaubas, lietas izskatīšanas gaitā var arī negūt Senāta atbalstu.
Šajā ziņā pretējs akcents ir Igaunijas Civilprocesa likuma 679. panta trešajā daļā, kurā noteikts, ka sūdzība tiek pieņemta, ja apgabaltiesa acīmredzami nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normas vai būtiski pārkāpusi procesuālo tiesību normas. Te runa ir nevis par tiesnešu šaubām, bet gan par kasācijas sūdzībā norādītām acīmredzamām tiesību piemērošanas kļūdām, kuras novedušas pie lietas nepareizas izspriešanas. Minētais likuma noteikums, salīdzinot to ar Latvijas Civilprocesa likuma 464.1 pantu, izvirza ievērojami augstākas prasības kasācijas tiesvedības ierosināšanai, ko, iespējams, varētu ņemt vērā, turpinot darbu pie Latvijas Civilprocesa likuma pilnveidošanas.
Noslēdzot pārdomas par 2008. gada 28. maija, kā arī 2012. gada 15. marta grozījumiem Civilprocesa likumā, ir pamats atzīt, ka ar tiem ir izveidots efektīvs, mūsdienīgs un sabiedrības aktuālajām prasībām atbilstošs tiesvedības process kasācijas instancē.
[7] Tomēr ne visus Civilprocesa likumā veiktos grozījumus vērtēju kā tādus, kas uzlabo Senāta darba efektivitāti. 2011. gada 8. septembra likums „Grozījumi Civilprocesa likumā”, kurā paredzēta kārtība maza apmēra prasību izskatīšanai, kā arī 2013. gada 14. februāra likums „Grozījumi Civilprocesa likumā”, kurā paredzēts noteikums, ka rajona (pilsētas) tiesas spriedums lietā par kapitālsabiedrību dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem ir pārsūdzams kasācijas kārtībā, kopumā to vājina.
[7.1] Latvijas tiesiskā tradīcija liecina, ka nav nepieciešams visu civillietu kategorijās lietas dalībniekiem paredzēt tiesības spriedumu pārsūdzēt kasācijas instancē. Starpkaru posmā Civilprocesa likuma 283. pantā bija paredzēts, ka lietās, kurās prasības summa nepārsniedz simts latus, kasācijas sūdzība nav pielaižama. Minētais noteikums acīmredzami tika ieviests ar mērķi atslogot Senātu no mazsvarīgu lietu izskatīšanas. Turklāt šāda noteikuma esamība negatīvas sekas Latvijas tiesību sistēmai 1920.- 30. gados nav radījusi.
Mūsdienās attiecībā uz kasācijas instances tiesas funkciju nozīmīgumu Satversmes tiesa savos spriedumos ir uzsvērusi – lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi veikt savu darbu (izlemt principiālus tiesību piemērošanas jautājumus), likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13.1.punktu).
Pretēji Latvijas tiesiskajai tradīcijai Civilprocesa likumā ir ieviesta 30.³ nodaļa, kas regulē lietu par maza apmēra prasību izskatīšanas kārtību un kurā ir paredzēts noteikums, ka šo kategoriju lietās rajona (pilsētas) tiesas spriedums ir pārsūdzams kasācijas kārtībā. Civilprocesa likuma izpratnē maza apmēra prasība ir tāda, kurā prasījums par galvenā parāda piedziņu nepārsniedz 1500 latus. Šādas prasības, raugoties no aizsargājamo interešu nozīmīguma viedokļa, nav nepieciešams nodot izskatīšanai kasācijas kārtībā, it īpaši apstākļos, kad Senāts jau tā ir pārslogots un parāda piedziņas lietas kasācijas instancē tiek izskatītas vidēji 18 mēnešu laikā. Taču būtiskākais ir tas, ka Senāta resurss tādā veidā tiek izlietots nenozīmīgu jautājumu risināšanai, kas nav lietderīgi, zinot, ka mūsdienās tieši uz Augstāko tiesu gulstas vislielākā atbildība gan par Eiropas Savienības normatīvu precīzu piemērošanu, gan par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas noteikumu ievērošanu tiesvedības procesos Latvijā.
Turklāt Civilprocesa likuma 30.³ nodaļā paredzētā kārtība neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr.861/2007 par Eiropas procedūru maza apmēra prasībās 17. un 18. pantā ietvertajiem principiem, ka pārrobežu maza apmēra prasību lietās nolēmumus ieteicams pārskatīt apelācijas kārtībā. Regulas 18. pantā paredzētie lietu pārskatīšanas obligātie standarti pieprasa pārskatīt spriedumu, ja: 1) atbildētājam nav pienācīgi izsniegta prasības veidlapa; 2) pavēste nav piegādāta savlaicīgi; 3) atbildētājs nav varējis apstrīdēt prasību nepārvaramas varas vai no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ. Domāju, ka šādu apstākļu noskaidrošanas dēļ ir lietderīgi lietu pārskatīt tieši apelācijas, nevis kasācijas kārtībā un, šķiet, taisni tāpēc regulas tekstā tiek lietots jēdziens „apelācija”, nevis „kasācija” (arī tekstā, kas ir tulkots angļu valodā, lietots jēdziens „appeal”, nevis „appeal in cassation”).
Nereti sabiedrībā dzirdam, ka daudzos jautājumos varam mācīties no mūsu ziemeļu kaimiņiem. Šķiet, ka arī attieksmē pret kasācijas instances tiesas veicamajiem uzdevumiem varam gūt vērtīgu pieredzi. Kopš 2009. gada 1. janvāra Igaunijas Civilprocesa kodeksa 679. panta ceturtā daļa paredz noteikumu, kura ideja ir šāda – neatkarīgi no tā, vai ir norādīts uz procesuālo tiesību normu pārkāpumiem vai materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu, Augstākajai tiesai nav nepieciešams pieņemt lietu izskatīšanai kasācijas kārtībā, ja tās iesniedzējs apstrīd tiesas nolēmumu tādā apmērā, kas nepārsniedz desmit minimālo mēnešalgu kopsummu (šobrīd 3200 eiro). Tomēr Augstākā tiesa šādās lietās var ierosināt kasācijas tiesvedību, ja lietas izskatīšanai ir būtiska nozīme tiesiskās noteiktības nodrošināšanai, judikatūras izveidei un tiesību sistēmas tālākai attīstībai. Tas liecina, ka Igaunijā atbildīgās institūcijas visiem līdzekļiem cenšas atslogot Augstāko tiesu no maznozīmīgu lietu izskatīšanas un radīt apstākļus, lai tiesa koncentrētos uz tās galvenā uzdevuma izpildi.
[7.2] Arī 2013. gada 14. februāra likums „Grozījumi Civilprocesa likumā”, kurā paredzēts noteikums, ka rajona (pilsētas) tiesas spriedums lietā par kapitālsabiedrību dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem ir pārsūdzams kasācijas kārtībā, neveicina Senātam noteikto funkciju izpildi.
[7.2.1] Raugoties no kasācijas instances kompetences viedokļa, Senāts nebūt nav vislabāk piemērots tam, lai panāktu likumprojekta mērķi – ātru risinājumu lietā. Atbilstoši Civilprocesa likuma 474. panta noteikumiem gadījumā, ja kasācijas instances tiesa konstatē procesuālo tiesību normu pārkāpumu (piemēram, par pierādījumu novērtēšanu) vai materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu, tā atceļ pārsūdzēto nolēmumu un lietu nodod jaunai izskatīšanai. Praksē ir gadījumi, kas gan nav bieži, ka lieta vairakkārt tiek nosūtīta atkārtotai izskatīšanai.
[7.2.2] Attiecībā uz ātru lietas izskatīšanu vēlreiz ir jāatkārto, ka steiga Senātā ir nevietā. To, ka šo kategoriju lietas kasācijas kārtībā tiks izskatītas divu mēnešu laikā, nevar uzskatīt par ieguvumu iepretim iespējamām svārstībām judikatūrā.
[7.2.3] Likumprojekta 2. priekšlikumā ir paredzēts, ka Senātam tiks nodotas izskatīšanai ne vien kasācijas sūdzības, bet arī blakus sūdzības, kuras varēs iesniegt par pirmās instances tiesas vai tiesneša lēmumiem, kas pieņemti tādos jautājumos kā prasības pieteikuma atdošana iesniedzējam, prasības atstāšana bez izskatīšanas, tiesvedības izbeigšana. Minētie procesuāltiesiskie jautājumi pamatā nav nozīmīgi tiesību sistēmas attīstībai, šāds risinājums turklāt nav vērsts uz Senāta resursa efektīvu izmantošanu.
[7.2.4] Atbalstot minēto likumprojektu, radīsies vēl citas negatīvas blakus konsekvences. Pašlaik Civilprocesa likumā nav paredzēti procesuāli termiņi, kādā Senātam ir jāizskata kasācijas sūdzības. Ievērojot normatīvajos aktos ietvertos principus, ka lietas par bērnu tiesību aizsardzību, kā arī darba strīdi ir izskatāmi pēc iespējas īsākos termiņos, Senāts minētās lietas uzskata par prioritārām un nodrošina to ātrāku izskatīšanu. Ja Civilprocesa likumā expresis verbis tiks paredzēts noteikums, ka lietas par kapitālsabiedrību dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem kasācijas instances tiesā ir izskatāmas un motivēts spriedums ir sastādāms divu mēnešu laikā, tad nepārprotami minētās lietas iegūs prioritāti pār visām citām lietām.
Tiek norādīts, ka gadā varētu būt apmēram 200 lietas par kapitālsabiedrību dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem. Ievērojot šo lietu īpatnības, teju vai katrā lietā ir sagaidāms, ka pirmās instances tiesas nolēmums tiks pārsūdzēts kasācijas kārtībā. Ja Senāta slodze, ievērojot apstākli, ka jau ir uzkrājušās 1455 neizskatītas lietas, gada ietvaros palielināsies vēl par 200 lietām, kuras turklāt būs jāizskata divu mēnešu laikā, tad pārējo lietu izskatīšanas termiņi vēl vairāk pagarināsies. Šajā ziņā ir nepieciešams izvērtēt, vai tik radikāli atšķirīga situācija, kurā lieta par kapitālsabiedrības dalībnieku sapulces lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu tiks nodota izskatīšanai kasācijas kārtībā divu mēneša laikā, savukārt lieta, kurā ārvalstu kompānija vai Latvijas uzņēmums ir cēlis prasību par parāda piedziņu, tiks nodota izskatīšanai tikai pēc apmēram 20 mēnešiem, ir atbilstoša vienlīdzības principam.
[8] Iespējamie risinājumi.
[8.1] Lietas par kapitālsabiedrību dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem ir gana komplicētas un tās būtiski atšķiras no lietām par maza apmēra prasībām, tāpēc tajās ir vēlams saglabāt lietas dalībniekiem tiesības iesniegt kasācijas sūdzību. Taču vienlaikus, nolūkā nodrošināt Senāta funkciju sekmīgu izpildīšanu, ir nepieciešams grozīt vairākus noteikumus. Pirmkārt, jāmaina kārtība, kas paredz lietas dalībniekiem tiesības iesniegt Senātā blakus sūdzības par pirmās instances tiesas pieņemtajiem lēmumiem. Tās vietā nosakāms, ka blakus sūdzības ir iesniedzamas apgabaltiesai, kuras lēmums ir galīgs. Otrkārt, jāgroza noteikumi, kas paredz termiņus kasācijas sūdzību izskatīšanai rīcības sēdē, kā arī Senāta spriedumu sagatavošanai. Tā vietā ir jāparedz, ka Senāts kasācijas sūdzības izskata un spriedumus sastāda saprātīgā termiņā.
[8.2] Cits konceptuāls risinājums civilprocesa optimizēšanai ir vērsts uz to, ka ne vien lietas par maza apmēra prasībām, bet arī lietas par kapitālsabiedrību dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem tiek pārskatītas apelācijas, nevis kasācijas kārtībā, un apelācijas instances tiesas spriedums ir galīgs. Nenoliedzami, ka arī šo kategoriju lietās ir nepieciešams nodrošināt tiesību normu vienveidīgu piemērošanu, tāpēc, lai to sekmētu, Senātam nosakāma kompetence izskatīt zemāku instanču tiesu uzdotus jautājumus par lietā piemērojamo tiesību normu iztulkošanu.
Šāds risinājums ir vērtējams kā atbilstošs Satversmes tiesas pastāvīgajā judikatūrā izteiktajām atziņām. 2010. gada 7. oktobra spriedumā lietā Nr.2010-01-01 Satversmes tiesa, izvērtējot Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa 286.14 panta, kas paredz, ka apelācijas instances nolēmums administratīvo pārkāpumu lietās nav pārsūdzams un stājas spēkā nekavējoties, atbilstību Satversmes 91. un 92. pantam, atzinusi, ka ne Satversme, ne Latvijai saistošie starptautiskie tiesību akti neparedz obligātu valsts pienākumu visās lietās nodrošināt kasācijas instances tiesas pieejamību.
Atzinumu, ka apstrīdētā norma ir atbilstoša valsts pamatlikumam, Satversmes tiesa ir saistījusi tostarp ar apsvērumiem, ka liela daļa administratīvo pārkāpumu lietu pēc satura esot pielīdzināmas vai nu ļoti vienkāršām un mazsvarīgām lietām, vai arī tādām lietām, kurās nepieciešams ātrs tiesisko attiecību galīgais noregulējums, un visās šajās lietās ir paredzēta apelācijas instance, kas varot labot pirmās instances kļūdas.
Ja attiecībā uz lietām par maza apmēra prasībām var attiecināt apsvērumus par vienkāršām un maznozīmīgām lietām, tad attiecībā uz lietām par kapitālsabiedrību dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem atkāpe no pārsūdzības kasācijas instances tiesā ir pamatojama ar šo kategoriju lietā izvirzīto mērķi – panākt maksimāli ātru risinājumu.
[9] Daži apsvērumi, lai paskaidrotu otro risinājumu. Gan Latvijā, gan Polijā, gan arī Francijā nav svešs institūts par vēršanos kasācijas instances tiesā nolūkā rast atbildi par tiesību interpretācijas jautājumiem.
Latvijā starpkaru posmā Tiesu iekārtas likuma 60. panta 4. punktā bija noteikts, ka Senāta apvienotā sapulce, bez Senāta iekārtā norādītiem gadījumiem, tiek sasaukta, lai apspriestu tieslietu ministra priekšā liktus jautājumus, kurus pārvaldības vai tiesu iestādes izšķir nevienādi, vai kuri, likumus piemērojot, rada šaubas. Kā redzams no Senāta apvienotās sapulces spriedumu krājuma, šādā kārtībā Senāts ir sastādījis ievērojamu skaitu spriedumu.
Francijas Civilprocesa likuma 1031.1 - 1031.7 pants, kā arī tiesu darbību reglamentējošā akta (Code de l’organisation judiciaire) 151.1 - 151.3 pants paredz noteikumus, ka zemākas instances tiesas var vērsties ar jautājumu kasācijas instances tiesā. Kā liecina pieejamā informācija, kasācijas instances tiesa gadā vidēji sniedz desmit atzinumus par tiesu uzdotajiem jautājumiem. Savukārt Polijas normatīvi nosaka, ka lietās, kurās nav paredzēta iespēja spriedumu pārsūdzēt kasācijas kārtībā, apelācijas instances tiesa var vērsties ar jautājumu Augstākajā tiesā.
Lietuvā un Igaunijā šāda procesuālā kārtība nav paredzēta. Tas izskaidrojams ar to, ka kaimiņvalstīs civilprocesu regulējošajos normatīvajos aktos nav paredzēts noteikums, ka atsevišķu kategoriju civillietās pirmās instances nolēmums ir pārsūdzams kasācijas kārtībā.
No minētā var secināt, ka citas valstis, kurās ir radnieciskas civilprocesuālās tiesības, vēršanos ar jautājumu kasācijas instances tiesā uzskata par vērā ņemamu līdzekli, kā optimizēt civilprocesu un vienlaikus efektīvi izmantot kasācijas instances resursu. Tāpēc, ievērojot Senāta pašreizējo noslodzi, manuprāt, arī Latvijā ir ieviešams regulējums, ka to kategoriju lietās, kurās nav paredzēts lietu pārskatīt kasācijas kārtībā, zemāku instanču tiesas var iesniegt Civillietu departamentam jautājumu par lietā piemērojamo tiesību normu interpretāciju.
[10] Ieviešot kādu no priekšlikumiem attiecībā uz maza apmēra prasībām, Senāta Civillietu departamentā samazinātos ienākušo lietu skaits gadā apmēram par 100-150 lietām. Ar pašreizējo senatoru skaitu kasācijas instances tiesa spētu izskatīt saņemtās lietas un, iespējams, lēnām varētu virzīties uz lietu izskatīšanas termiņu samazināšanu. Līdz ar to nebūtu arī jāpalielina senatoru skaits, kas salīdzinoši ar pārējām Baltijas valstīm jau tā ir lielākais (Latvijā ir 12 Civillietu departamenta senatori, savukārt iedzīvotāju skaits ir 2,070 milj., tātad 1 tiesnesis uz 172 500 iedzīvotājiem; Lietuvā 16 Augstākās tiesas Civillietu nodaļas tiesneši, iedzīvotāju skaits – 3,1 milj., tātad 1 tiesnesis uz 193 750 iedzīvotājiem; Igaunijā 7 Augstākās tiesas Civillietu nodaļas tiesneši, iedzīvotāju skaits 1,294 milj., tātad 1 tiesnesis uz 184 857 iedzīvotājiem).
Tomēr galvenais ieguvums būtu tas, ka pilnvērtīgāk Senāts spētu realizēt tam noteiktās funkcijas. Lietas par maza apmēra prasībām Senātā nonāktu vien tad, ja tajās pirmo divu instanču tiesām rastos nopietni sarežģījumi, iztulkojot tiesību normas un tās vienveidīgi piemērojot. Savukārt lietās par kapitālsabiedrību dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem būtu radīti nepieciešamie darba apstākļi judikatūras izveidei, vai arī, līdzīgi kā lietās par maza apmēra prasībām, šīs lietas nonāktu Senātā tikai sakarā ar tiesu uzdotiem jautājumiem.
[10.1] Tiktu paātrināta maza apmēra prasību izskatīšana. Izņemot Rīgas apgabaltiesu, pārējās apgabaltiesas minētās lietas varētu izskatīt 2 - 5 mēnešu laikā. Iepretim Senāta rādītājiem tas ir ievērojams ieguvums.
Kā liecina Tiesu informācijas sistēmas statistikas dati par 2012. gadu, apgabaltiesu kapacitāte un to noslodze principā atļauj nodot to izskatīšanai lietas par maza apmēra prasībām:
Zemgales apgabaltiesa: Kā pirmās instances tiesa saņēmusi 591 civillietu, neizskatītas 108 lietas, to izskatīšanai nepieciešami 2,10 mēneši
Apelācijas kārtībā saņemtas 250 civillietas, neizskatītas 125, to izskatīšanai nepieciešami 4,39 mēneši
Kurzemes apgabaltiesa: Kā pirmās instances tiesa saņēmusi 514 civillietas, neizskatītas 116 lietas, to izskatīšanai nepieciešami 2,26 mēneši
Apelācijas kārtībā saņemtas 387 civillietas, neizskatītas 78, to izskatīšanai nepieciešami 2,64 mēneši
Vidzemes apgabaltiesa: Kā pirmās instances tiesa saņēmusi 520 civillietas, neizskatītas 140 lietas, to izskatīšanai nepieciešami 3,08 mēneši
Apelācijas kārtībā saņemtas 202 civillietas, neizskatītas 44, to izskatīšanai nepieciešami 2,10 mēneši
Latgales apgabaltiesa: Kā pirmās instances tiesa saņēmusi 355 civillietas, neizskatītas 98 lietas, to izskatīšanai nepieciešami 3,56 mēneši
Apelācijas kārtībā saņemtas 260 civillietas, neizskatītas 63, to izskatīšanai nepieciešami 2,47 mēneši Rīgas apgabaltiesa: Kā pirmās instances tiesa saņēmusi 3104 civillietas, neizskatītas 1315 lietas, to izskatīšanai nepieciešami 4,17 mēneši Apelācijas kārtībā saņemtas 3383 civillietas, neizskatītas 1559, to izskatīšanai nepieciešami 5,59 mēneši
[10.2] Lai runātu par skaitļiem attiecībā uz noslodzi lietās par kapitālsabiedrību dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem, vispirms ir jāgūst pārliecība, ka piedāvātais risinājums, kurā kā vienīgā piekritīgā pirmās instances tiesa ir noteikta Jelgavas pilsētas tiesa, ir darboties spējīgs. Zinot vienas rajona (pilsētas) tiesas kapacitāti, ir vēlreiz jāpārbauda, vai ir pareizi tādu lietu kategoriju, kurā ir sagaidāmas 200 lietas gadā, nodot izskatīšanai vienai tiesai, kurai turklāt būs jāizskata arī visas pārējās lietu kategorijas.
[10.3] Piedāvātajiem risinājumiem ir arī zināmi riski. Samazinot iespējas iesniegt kasācijas sūdzības, var veidoties atšķirības tiesību normu piemērošanā, taču, katrā tiesā nodrošinot nolēmumu analīzi un uzturot kumunikāciju apgabaltiesu līmenī, kā arī piedāvājot attiecīgi fokusētas tiesnešu apmācības, iespējamie riski, kas var radīt negatīvas sekas, veiksmīgi var tikt novērsti. Turklāt, kā jau minēju, nevienā no piedāvātajiem risinājumiem pieeja kasācijas instances tiesai nav izslēgta.
QR
