Pieteikums par konkrētu publiski tiesisku attiecību pastāvēšanu, nepastāvēšanu vai to saturu

Administratīvā procesa likumā kā viens no pieteikuma priekšmetiem noteikts no ārējā normatīvā akta tieši izrietošu konkrētu publiski tiesisko attiecību pastāvēšana, nepastāvēšana vai to saturs.

Šā pieteikuma mērķis ir ar tiesas spriedumu saistoši nostiprinātas kādas tiesiskās attiecības, līdzīgi kā iestādē tas tiek darīts ar konstatējošu administratīvo aktu. Respektīvi, konstatējošs administratīvais akts tiek izdots, lai konkrētā situācijā saistoši nostiprinātu kādas tiesiskās attiecības. Ar konstatējošu administratīvo aktu nostiprinātās tiesiskās attiecības pēc tam ir jārespektē procesa dalībniekiem, iestādēm un citām personām.

Līdzīgi ir ar spriedumu par tiesisko attiecību konstatēšanu. Spriedums šādā lietā nodrošina tiesisko noteiktību jautājumā, par kuru ir vai ar lielu noteiktību varētu rasties strīds nākotnē.

Tiesisko attiecību konstatēšanas pieteikums ir radniecīgs ar fakta konstatēšanu civilprocesā. Jāatzīmē, ka juridiskajā literatūrā ir diskutēts par Civilprocesa likumā lietotā termina „fakta konstatēšana” precizitāti. Vairumā valstu civilprocesā ir lietots nevis termins „fakta konstatēšana”, bet gan „tiesisko attiecību konstatēšana”, tāpat kā tas ir noteikts Administratīvā procesa likumā.

Pirms analizēt attiecīgo pieteikumu administratīvajā procesā, jānorāda, ka arī Civilprocesa likuma 288. pants noteic gadījumus, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa izskata lietas par tādu faktu konstatēšanu, kuriem ir nozīme arī publisko tiesību jomā. Tā piemēram, atbilstoši minētā panta otrajai daļai tiesa konstatē faktus par: 1) fizisko personu radniecības attiecībām; 2) personu atrašanos apgādībā; 3) adopcijas reģistrāciju, laulības noslēgšanas vai šķiršanas reģistrāciju, nāves reģistrāciju; 4) tiesību nodibinošu dokumentu (izņemot pases un apliecības, kuras izdod civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestādes) piederību fiziskajai personai, kuras vārds, tēvvārds, uzvārds vai dzimšanas dati, kas norādīti dokumentā, nesakrīt ar šīs personas vārdu, tēvvārdu, uzvārdu vai dzimšanas datiem, kas norādīti pasē vai dzimšanas apliecībā; 5) tiesību nodibinošu dokumentu (izņemot reģistrācijas apliecības) piederību juridiskajai personai, kuras nosaukums vai reģistrācijas dati, kas norādīti dokumentā, nesakrīt ar šīs personas nosaukumu vai reģistrācijas datiem, kas norādīti reģistrācijas apliecībā.

Vairāki jautājumi, kas minēti Civilprocesa likuma 288. pantā, atbilstoši to būtībai būtu skatāmi administratīvā procesa kārtībā, ja vien Civilprocesa likums neparedzētu šo jautājumu izskatīšanu civilprocesuālā kārtībā. Tā, piemēram, Civilprocesa likuma 288. panta otrās daļas 4. un 5. punktā minētie jautājumi būtībā ir publisko tiesību un administratīvā procesa jautājumi. Par to, vai šie jautājumi joprojām skatāmi civilprocesuālā kārtībā, tiesu prakse vēl tikai veidojas. Vienlaikus jāatzīmē, ka gadījumā, ja kāds no Civilprocesa likuma 288. pantā minētajiem faktiem ir viens no faktiem, kas administratīvajai tiesai jākonstatē, lai nonāktu līdz spriedumam par administratīvo aktu, faktisko rīcību vai publisko tiesību līgumu, tad tas ir konstatējams administratīvā procesa kārtībā. Tādā gadījumā šo faktu vērtē attiecīgās administratīvās lietas ietvaros.

Piemēram, administratīvā tiesa var konstatēt radniecības attiecības, ja šis fakts ir būtisks, lai izlemtu jautājumu par ģimenes uzņemšanu rindā sociālās palīdzības sniegšanai.

Ņemot vērā iepriekš teikto, vispārīgi nošķīrums starp civilprocesa un administratīvā procesa kārtībā skatāmiem konstatēšanas pieteikumiem ir šāds:

• civilprocesuālā kārtībā – ja strīds ir par privāttiesisko attiecību pastāvēšanu, nepastāvēšanu vai to saturu (parasti starp privātpersonām), kā arī Civilprocesa likuma 288. pantā vai citā speciālā likumā (ja ir tieša norāde) minētie gadījumi;

• administratīvā procesa kārtībā – ja strīds par publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu, nepastāvēšanu vai to saturu (parasti starp iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē un privātpersonu).

Ņemot vērā, ka Latvijas administratīvā procesa tiesības ir radnieciskas ar Vācijas administratīvā procesa tiesībām, lai izprastu attiecīgo pieteikuma veidu, vēlams ņemt vērā arī Vācijas tiesisko regulējumu, tiesību teoriju un praksi.

Vācijas Administratīvās tiesas procesa likuma 43. pants noteic: „Var iesniegt pieteikumu konstatēt tiesisko attiecību pastāvēšanu vai nepastāvēšanu vai administratīvā akta spēkā neesību, ja pieteicējam ir tiesiska interese pēc drīzas (tuvākajā nākotnē) konstatēšanas (pieteikums par konstatēšanu, vācu val.  - Feststellungsklage).

Pieteikums par konstatēšanu ir subsidiārs, ciktāl pieteicējs savas tiesības nevar vai nav varējis panākt ar pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu vai izdošanu. Tas neattiecas uz gadījumu, kad pieteikums par konstatēšanu skar būtisku (vācu val. – intensiveren) tiesību aizsardzību. Tas jo īpaši ir gadījumos, kad ir publiski tiesiskie līgumi ar vairākiem līgumslēdzējiem.”

Uzreiz jāatzīmē, ka arī Latvijas Administratīvā procesa likumā konstatēšanas pieteikums ir subsidiārs, tas ir, ar šādu pieteikumu var vērsties tikai tad, ja tiesiskās intereses nav iespējams realizēt ar citu pieteikuma veidu. Atšķirībā no Latvijas, Vācijā konstatēšanas pieteikums aptver arī administratīvā akta spēkā esības, neesības un prettiesiskuma konstatēšanu un attiecas arī uz publisko tiesību līgumiem.

Latvijā pieteikumi par administratīvo aktu (Administratīvā procesa likuma 184. panta pirmās daļas 1. punkts), faktisko rīcību (2. punkts) vai publisko tiesību līgumu (4. punkts) ir no konstatēšanas pieteikuma (3. punkts) nošķirti pieteikumu veidi. Taču arī šajos pieteikumos var būt ietverts prasījums par tiesisko attiecību konstatēšanu (sk. tālāk). Uz visiem šiem gadījumiem ir attiecināmi tie paši kritēriji, kas attiecībā uz Administratīvā procesa likuma 184. panta pirmās daļas 3. punktā paredzēto konstatēšanas prasījumu. Tāpēc arī šie gadījumi aplūkojami tēmas ietvaros.

Administratīvā procesa likuma 184. anta pirmās daļas 1. punkts citstarp noteic, ka pieteikumu var iesniegt par administratīvā akta spēkā esamību (atzīšanu par spēkā neesošu, atzīšanu par spēku zaudējušu, arī administratīvā akta atzīšanu par spēkā esošu) vai atzīšanu par prettiesisku. Savukārt likuma 253. pants noteic atbilstošos sprieduma veidus. Ja pieteikumu par administratīvā akta atzīšanu par spēkā neesošu tiesa atzīst par pamatotu, tā attiecīgo administratīvo aktu atzīst par spēkā neesošu (253. panta 1. daļa). Ja tiesa atzīst par pamatotu pieteikumu, kurā prasīts konstatēt spēku zaudējuša administratīvā akta prettiesiskumu, tā spriedumā konstatē, ka spēku zaudējušais administratīvais akts ir bijis prettiesisks (253. panta 4. daļa).

Tiesu praksē nav daudz gadījumu, kuros pieteicējs tiesā vērstos ar jautājumu par administratīvā akta spēkā esību. Taču šāds prasījums ir iespējams. Piemēram, ja ir neskaidrības par to, vai administratīvais akts ir vai nav zaudējis spēku ar izpildi. Var gadīties, ka adresātam un iestādei šķiet, ka administratīvais akts ir izpildīts un zaudējis spēku, savukārt trešajai personai šķiet, ka administratīvais akts nav izpildīts, tātad joprojām ir spēkā. Šādā gadījumā, ja izpildās papildu kritēriji, ir iespējams, ka persona vēršas tiesā un prasa konstatēt, vai administratīvais akts joprojām ir spēkā esošs.

Administratīvā akta atzīšana par prettiesisku savukārt ir ļoti parasts pieteikuma veids. Tāpēc tas šajā rakstā tuvāk aplūkots netiks.

Administratīvā procesa likuma 184. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka pieteikumu var iesniegt par iestādes faktisko rīcību. Konkrēti prasījumi nav precizēti, bet no tiesu prakses izriet, ka pieteikumu var iesniegt arī par faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku. Attiecīgi likuma 255. panta trešā daļa noteic: ja tiesa atzīst par pamatotu pieteikumu, kurā prasīts konstatēt iestādes faktiskās rīcības prettiesiskumu, tā spriedumā konstatē, ka iestādes faktiskā rīcība ir bijusi prettiesiska. Arī šāds prasījums ir izplatīts, tiesu praksē plaši apskatīts, tāpēc par to sīkāk runāts netiks.

Administratīvā procesa likuma 184. panta pirmās daļas 4. punkts noteic, ka pieteikumu var iesniegt par publisko tiesību līgumu atbilstību tiesību normām, tā spēkā esību, noslēgšanu vai izpildes pareizību. Attiecīgi likuma 256.¹ pants noteic: „(3) Ja pieteikuma priekšmets ir konkrēta publisko tiesību līguma spēkā esība, tiesa taisa spriedumu, kurā tiek konstatēts, ka konkrētais publisko tiesību līgums ir spēkā vai nav spēkā. (4) Ja pieteikuma priekšmets ir publisko tiesību līguma izpildes pareizība, tiesa taisa spriedumu, kurā tiek konstatēts, vai publisko tiesību līgums ir izpildīts pareizivai kā tas būtu pareizi jāizpilda.”

Kā redzams, 256.¹ pantā nav ietverta norāde attiecībā uz spriedumu par publisko tiesību līguma atbilstību tiesību normām. Kaut arī kā pieteikuma veids tāds ir paredzēts, praksē šāds pieteikums ir grūti iedomājams, jo līguma atzīšana par atbilstošu vai neatbilstošu tiesību normām nevarētu būt mērķis pats par sevi. Visticamāk, pieteicēja mērķis, izsakot šādu prasījumu, būtu noskaidrot, vai līgums ir spēkā vai nav.

Attiecībā uz spriedumu publisko tiesību līguma izpildes pareizību jāievēro, ka tiesa ne tikai konstatē, vai lūgums izpildīts pareizi, bet, ja atzīst, ka tas nav izpildīts pareizi, arī norāda, kā tas būtu pareizi jāizpilda.

Administratīvā procesa likuma 184. panta otrā daļa noteic, ka pieteikumu var iesniegt arī par administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, ja tas radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu vai nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Šādu pieteikumu var iesniegt, ja attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams īstenot ar šā panta pirmajā daļā minētajiem pieteikumiem. Attiecīgi likuma 256.² panta pirmā daļa noteic: ja tiesa atzīst par pamatotu pieteikumu par administratīvā akta izdošanas procesā pieļauta procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, tā taisa spriedumu, kurā tiek atzīts, ka administratīvā akta izdošanas procesā ir pieļauts attiecīgs procesuālais pārkāpums vai pārkāpumi, kas radījuši būtisku personas konkrētu tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu.

Arī šāda prasījuma un sprieduma gadījumā var runāt par konstatēšanas pieteikumu. Persona ar šādu pieteikumu var vērsties tiesā, ja viņu apmierina administratīvā procesa gala rezultāts vai arī viņa saprot, ka nav vērts pret to iebilst, taču administratīvā akta izdošanas procesa laikā ir notikuši būtiski personas tiesību aizskārumi. Taču šim aizskārumam, lai par to varētu vērsties tiesā, jābūt būtiskam. Piemēram, procesa laikā prettiesiski ir izpausti personas sensitīvie dati, kas uzskatāms par būtisku privātās dzīves aizskārumu. Tad persona var nākt uz tiesu un iebilst tieši pret procesuālo pārkāpumu. Pieteikuma mērķis ir vai nu panākt, ka līdzīgi gadījumi neatkārtojas, vai arī saņemt atlīdzinājumu. Praksē biežāk personas vēršas tiesā, lai saņemtu atlīdzinājumu. Taču iespējami arī gadījumi, kuros persona vēršas tiesā, lai panāktu līdzīgu gadījumu neatkārtošanos.

Administratīvā procesa likuma 184. panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka pieteikumu var iesniegt par no ārējā normatīvā akta tieši izrietošu konkrētu publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu, nepastāvēšanu vai to saturu, ja attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams realizēt ar šā panta 1. un 2. punktā minēto pieteikumu. Attiecīgi likuma 256.  pants noteic, ka šāda pieteikuma gadījumā tiesa taisa spriedumu, kurā tiek konstatēts, ka konkrētas publiski tiesiskās attiecības pastāv vai nepastāv, vai tiek noteikts to saturs (no tām izrietošās tiesības un pienākumi).

Tādējādi no minētā punkta izriet, ka ir iespējams arī īpašs pieteikums tieši par publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu, nepastāvēšanu vai to saturu.

Galvenā atšķirība starp Administratīvā procesa likuma 184. pantā ietvertajiem konstatēšanas prasījumiem ir šāda:

• prettiesiskuma, spēkā esības vai neesības konstatēšana saskaņā ar minētās panta daļas 1., 2., 4. punktu vai otro daļu parasti vērsta uz jau notikušu tiesisko situāciju;

• 184. panta pirmās daļas 3. punktā paredzētā konstatācija parasti vērta uz to, lai nodrošinātos nākotnei.

Pirmajos gadījumos jau ir noticis kaut kas, kas ir aizskāris personas tiesības vai intereses (izdots administratīvais akts, veikta faktiskā rīcība), un persona vēršas tiesā, lai konstatētu šā tiesību aizskāruma esību un izrietoši saņemtu par to atlīdzinājumu vai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Tiesvedība ir vērsta uz jau notikušu tiesisko situāciju, respektīvi, tiek vērtēts tas, kas jau ir bijis.

Savukārt 184. panta pirmās daļas 3. punktā paredzētā situācija parasti vērsta uz to, lai nodrošinātos nākotnei. Respektīvi, attiecībā uz personu vēl nav bijis izdots administratīvais akts, nav veikta faktiskā rīcība. Taču personai ir nepieciešams, lai kāds tiesiski nozīmīgs fakts tiktu nostiprināts ar tiesas spriedumu. Tas personai ir nepieciešams, lai persona nākotnē varētu īstenot savas tiesības vai izvairītos no soda. Vācu juridiskajā literatūrā to sauc par profilaktiskās konstatēšanas pieteikumu. Tas ir tāds kā nākotnes nodrošināšanas pieteikums.

Administratīvā procesa likuma 184.  panta pirmās daļas 3. punktā paredzētā pieteikuma gadījumā lietā nav atbildētāja, taču iestādi var pieaicināt kā institūciju atzinuma sniegšanai.

Konstatēšanas pieteikuma pieļaujamības kritērijus Senāts ir apkopojis 2005. gada 12. aprīļa lēmuma lietā Nr.SKA152/2005 8. punktā. Kā norādījis Senāts, lai tiesā vērstos ar Administratīvā procesa likuma 184. panta 3. punktā paredzēto pieteikumu, jāpastāv šādiem priekšnoteikumiem:

• no ārējā normatīvā akta tieši (ex lege) izriet kādas tiesiskās attiecības,

• šīs attiecības ir publiski tiesiskas,

• šīs attiecības ir konkrētas,

• ir neskaidrība par šo tiesisko attiecību pastāvēšanu vai nav skaidrs to saturs,

• attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams realizēt ar pieteikumu par administratīvo aktu vai faktisko rīcību.

Papildu priekšnoteikums, kas izriet no Administratīvā procesa likuma 31. panta otrās daļas, tāpat kā pārējo pieteikumu gadījumos, ir, ka personai jāpastāv subjektīvajām tiesībām vai subjektīvajai interesei.

Tiesiskās intereses sakarā jāatbild uz jautājumu, kāpēc personai nepieciešama konstatēšana, kādas tiesības ar to tiek aizsargātas. Personai ir jāvar paskaidrot, kāpēc viņai nākotnē būs nepieciešams konstatējošs tiesas spriedums. Turklāt nevar būt konstatēšanas prasījums vispārējas intereses vai tīri ideālistiskas intereses vārdā.

Ir jākonstatē personas īpašā interese pēc konstatējumu – jānoskaidro, vai konstatējums nepieciešams tuvākajā laikā, kā arī, vai konstatējumam ir prejudiciāla vai reabilitējoša nozīme. Ja konstatējumu paredzēts izmantot nākotnē, jāizvērtē, vai persona nevar gaidīt līdz attiecīgajai nākotnes situācijai. Nebūtu pamata likt personai gaidīt, ja, piemēram, ir pamats domāt, ka neskaidro tiesisko attiecību dēļ persona nākotnē tiks sodīta.

Svarīgi ir, vai noskaidrojamās tiesiskās attiecības ir pietiekami konkrētas. Konstatēšanas pieteikumā nevar tikt risināti abstrakti tiesību jautājumi. Un, protams, jānoskaidro, vai personas tiesisko interesi nav iespējams īstenot ar citiem prasījumiem, jo konstatēšanas pieteikumam ir subsidiārs raksturs. Ja persona var iesniegt pieteikumu par administratīvo aktu un šāda pieteikuma ietvaros atrisināt savu tiesību jautājumu, viņai nav pamata sniegt atsevišķu konstatēšanas pieteikumu.

Piemēram, gadījums, kad varētu iesniegt konstatēšanas pieteikumu, ir, ja starp personu un iestādi pastāv strīds par to, vai personai ir nepieciešama licence vai atļauja kādai darbībai. Persona domā, ka viņa var nodarboties ar noteiktu uzņēmējdarbības veidu bez licences. Savukārt iestāde uzskata, ka personai, lai varētu ar attiecīgo uzņēmējdarbību nodarboties, ir nepieciešama licence. Pamatojot savu tiesisko interesi, persona šādā gadījumā var iesniegt konstatēšanas pieteikumu. Tiesisko interesi var pamatot, piemēram, tas, ka persona jau ir sodīta vai ar lielu ticamību tiks sodīta par darbošanos bez licences. Tāpēc, lai novērstu šādu draudu, persona var vērsties tiesā ar konstatēšanas pieteikumu, lai tiesa spriedumā saistoši atbildētu, vai attiecīgajai uzņēmējdarbībai ir nepieciešama licence.

Tāpat starp personu un iestādi varētu būt strīds, ir vai nav personai kvalifikācija, kas nepieciešama kādas darbības veikšanai vai kāda statusa iegūšanai. Šāds strīds var būt, piemēram, par to, vai noteiktas privātas augstskolas diploms apliecina augstāko izglītību kāda likuma izpratnē.

Tiesu praksē nav bijis daudz lietu, kas ierosinātas, pamatojoties uz 184. panta pirmās daļas 3. punktu. Tomēr ir vairāki lēmumi, kurus ir vērts aplūkot kontekstā ar attiecīgo pieteikumu.

Tā kādā lietā valsts AS „Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” bija iesniegusi pieteikumu, kurā bija izteikts prasījums konstatēt, ka pieteicēja neatbilst Publisko iepirkumu likumā ietvertajam pasūtītāja definīcijas elementam un līdz ar to nav uzskatāma par pasūtītāju Publisko iepirkumu likuma izpratnē.

Senāts atzina, ka principā konstatēšanas pieteikumu var iesniegt arī gadījumos, kad nepieciešams noskaidrot, vai kāda tiesību norma rada vai nerada personai tiesības vai pienākumus, kā arī vai tiesību norma konkrētajos apstākļos ir vai nav piemērojama. Tomēr, lai nepieļautu, ka konstatēšanas pieteikums kļūst par pieteikumu par uzziņas sniegšanu par tiesisko situāciju, nepastāvot pietiekoši konkrētam un nopietnam iemeslam, tas ir, lai tiesas netiktu padarītas vienkārši par uzziņas sniedzējiem vai tiesību konsultantiem, konstatēšanas pieteikumam izvirzāmi nopietnāki kritēriji tiesību konkretizācijas un subjektīvo tiesību noteikšanai.

Senāts norādīja, ka konstatēšanas pieteikuma priekšmets var būt tikai par tādu tiesisko attiecību, kas ir pietiekoši neskaidras un pietiekoši konkretizētas, pastāvēšanu vai nepastāvēšanu. Neskaidrajām attiecībām jābūt koncentrētām noteiktā formā. Vācijas tiesību teorijā šādā gadījumā runā par faktisko un tiesisko apstākļu “sabiezinājumu”. Turklāt atbildei uz neskaidro tiesību jautājumu par tiesiskajām attiecībām jāietekmē būtiska attiecīgā tiesisko attiecību dalībnieka dzīves (darbības) joma. Citiem vārdiem, pieteicējam jābūt pietiekoši pamatotai tiesiskai interesei konstatēt no ārējā normatīvā akta tieši izrietošas konkrētas publiski tiesiskas attiecības vai to saturu. Šai interesei ir jābūt ar tiesisko kārtību aizsargātai interesei, tā nevar būt pretēja tiesību sistēmai. Attiecīgā interese var būt arī saimnieciska, personiska, kulturāla vai ideāla, ja vien pieteicējam tā piemīt pietiekošā mērā un ja to tiesību sistēma aizsargā. Tomēr tā nav jebkura interese, tai jābūt tik intensīvai, ka tās aizsardzība tiesas ceļā ir pamatota. Ja pieteicējs attiecīgās tiesības var aizstāvēt bez šāda pieteikuma, tiesa var noraidīt šāda satura tiesību aizsardzības interesi.

Attiecībā uz Senāta izteikto tēzi par to, lai tiesas netiktu padarītas vienkārši par uzziņas sniedzējām par tiesisko situāciju, atzīmējams, ka principā ir iespējama situācija, ka konstatēšanas pieteikumu persona iesniedz par to pašu jautājumu, par kuru ir prasījusi uzziņu iestādei. Atgriežoties pie piemēra ar licenci, varētu būt tā, ka persona iestādei ir prasījusi uzziņu par to, vai ir nepieciešama licence, lai nodarbotos ar noteiktu uzņēmējdarbību. Iestādei ir atbildējusi, ka licence ir nepieciešama. Persona, tēlaini izsakoties, var nolikt šo uzziņu maliņā, jo uzziņa nav pārsūdzama tiesā, bet iesniegt tiesā konstatēšanas pieteikumu. Lai izslēgtu šādus pieteikumus bez pietiekami nopietna pamata, ir izvirzīta prasība pēc tā sauktā tiesisko apstākļu sabiezinājuma jeb intensitātes.

Kādā citā lietā Senāts atbildēja uz jautājumu, vai konstatēšanas prasījums var būt izteikts vienlaikus ar citiem prasījumiem.

Senāts konstatēja, ka pieteicēja pieteikums papildus prasījumam par pensijas piešķiršanu ietver arī prasījumu, kas atbilst konstatēšanas pieteikuma priekšnoteikumiem, tādējādi apvienojot gan pieteikumu par administratīvā akta izdošanu, gan konstatēšanas pieteikumu. Senāts atzina, ka šāda divu veidu pieteikumu apvienošana atsevišķos gadījumos ir pieļaujama, jo tādējādi tiek veicināta privātpersonu tiesību aizsardzība un efektivizēts administratīvais process.

Konkrētajā lietā bija runa par to, vai personai ir noteikts apdrošināšanas stāžs, kas nepieciešams pensijas piešķiršanai. Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu „Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtība” 5. punktam apdrošināšanas stāžu apliecina dokumenti, tostarp 5.29. apakšpunkts noteic, ka apdrošināšanas periodu apliecina tiesas spriedums. Pieteicējam nebija dokumentu, kas apliecina apdrošināšanas stāžu, tāpēc iestāde bija noraidījusi pieteicēja lūgumu par pensijas aprēķināšanu. Iestāde arī nebija kompetenta pati konstatēt apdrošināšanas stāžu bez šiem dokumentiem, taču tāda kompetence atbilstoši minēto noteikumu 5.29.apakšpunktam bija tiesai ar spriedumu. Senāts šādu konstatējumu izdalīja kā atsevišķu prasījumu, jo tas neaptvērās ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu tā iemesla dēļ, ka iestāde, kuras kompetencē būtu izdot administratīvo aktu, pati šādu konstatējumu nebija kompetenta izdarīt.

Vērtīgas atziņas par attiecīgo pieteikuma veidu Senāts izteicis arī 2012. gada 26. septembra lēmumā.

Senāts norādīja, ka persona ar konstatēšanas pieteikumu var vērsties tiesā arī par tādu tiesisko attiecību konstatēšanu, kas radīs tiesiskās sekas nākotnē. Taču šādā gadījumā ir īpaši rūpīgi jāpārbauda personas tiesiskā interese. Tāpēc pieteicējam tiesiskās attiecības ir jākonkretizē ar pārskatāmiem lietas apstākļiem. Personas interese ir atzīstama par pamatotu, ja konkrētajā situācijā nav saprātīgi prasīt no personas vispirms sagaidīt konkrēto atteikumu un tikai pēc tam meklēt tiesisko aizsardzību, proti, ja pastāv bažas, ka tiesiskā aizsardzība tad būs novēlota un tā vairs nenovērsīs iespējamos zaudējumus.

Senāta ieskatā tas vien, ka pieteikuma iesniegšanas brīdī vēl nav iestājies sociālās apdrošināšanas gadījums, ne vienmēr var būt pamatots iemesls atteikties pieņemt konstatēšanas pieteikumu, kurā prasīts konstatēt, vai personai ir tiesības uz sociālās apdrošināšanas izmaksām.

Senāts norādīja, ka bieži tajā laikā, kad persona ir sasniegusi pensionēšanās vecumu un sāk kārtot pensijas piešķiršanas jautājumu, pierādījumi, kas kalpo pensijas aprēķināšanai, vairs nav saglabājušies, bet personas, kas varētu liecināt par lietā nozīmīgiem apstākļiem, ir mirušas. Tādējādi Senāta ieskatā arī personas pamatotas bažas par to, ka pēc vairākiem gadiem, kad personai būs tiesības pieprasīt pensiju, pierādīšanas līdzekļi par faktiem, kas dod tiesības uz pensiju, nebūs saglabājušies, var tikt vērtētas kā nopietns iemesls un personas svarīga interese uz tiesas aizsardzību. Taču šī tiesiskā interese panākt tiesisko attiecību konstatēšanu tiesas ceļā, kā jau norādīts iepriekš, personai, vēršoties tiesā, ir saprātīgi un pietiekoši ar pārskatāmiem lietas apstākļiem jāpamato, kā arī tiesai, lemjot par pieteikuma pieņemšanu, jāvērtē, lai nepieļautu, ka personas tiesā vēršas pēc uzziņas vai konsultācijas par savām tiesībām.

Senāts līdz šim nav izteicies par jautājums, vai konstatēšanas pieteikuma gadījumā var piemērot pagaidu aizsardzības līdzekli. Raksta autore neredz iemeslu, kāpēc nevarētu, piemēram, noteikt pagaidu noregulējumu (pagaidu konstatējumu).

Attiecībā uz Administratīvā procesa likuma 195. panta pirmajā daļā paredzētajiem pagaidu noregulējuma piemērošanas kritērijiem (būtiska kaitējuma draudiem un administratīvā akta pirmšķietamu (prima facie) prettiesiskumu) norādāms, ka, lai piemērotu pagaidu konstatējumu, jābūt pamatam domāt, ka bez pagaidu konstatējuma varētu rasties būtisks kaitējums vai zaudējums. Taču prima facie prettiesiskuma konstatēšana izpaliek, jo nav izdots administratīvais akts, kura tiesiskumu vērtēt, tomēr varētu vērtēt pieteikuma prima facia pamatotību (attiecīgi pievienošanās pieteicēja ieskatam, ka tiesiskās attiecības pastāv, nepastāv, administratīvais akts ir prettiesisks u.tml.).