IEVADS
Pienākums nodrošināt vienveidīgu tiesu praksi ir cieši saistīts ar tiesiskas valsts principu. Šāds pienākums izriet gan no tāda tiesiskas valsts principa elementa kā tiesiskās vienlīdzības princips, gan arī no tiesiskās drošības principa. Taču pēdējo gadu Eiropas Cilvēktiesību prakse liecina, ka prasība nodrošināt vienveidīgu praksi izriet arī no tiesībām uz taisnīgu tiesu.
1. TIESISKĀS VIENLĪDZĪBAS PRINCIPS
Tiesiskās vienlīdzības princips ir ietverts Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā, kurš noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Kā ir skaidrojusi Satversmes tiesa, vienlīdzības princips garantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama. Tiesiskās vienlīdzības princips ir saistošs arī tiesai, gan piemērojot normatīvos aktus, gan radot tiesnešu tiesības. Tas nozīmē, ka tiesām ir pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas lietas – atšķirīgi. Turklāt no tiesiskās vienlīdzības principa izriet arī tas, ka tiesām ir jāievēro sava judikatūra. Tiesai, lemjot par lietu, ir jāorientējas uz līdzīgām lietām, kas jau reiz ir izspriestas. Sameklēt šādas lietas ir tiesas uzdevums, tas nav jādara procesa dalībniekiem.
Ja tiesnesis uzskata, ka konkrētā gadījumā lieta izspriežama citādi, ir jāpamato vai nu tas, ka lietas apstākļi ir atšķirīgi, vai arī tas, kāpēc viņš nepiekrīt judikatūrā paustajam viedoklim. Tiesiskās vienlīdzības princips neliedz tiesām mainīt savu judikatūru, jo tas kavētu judikatūras attīstību un pielāgošanu mainīgo apstākļu vajadzībām. Taču „lai atbrīvotos” no iepriekšējo nolēmumu prejudiciālā efekta, tiesai savā nolēmumā ir jāuzrāda saprātīgi iemesli šai maiņai un jāpamato, ka nepieciešamība pēc prakses maiņas ir lielāka nekā sabiedrības intereses saglabāt tiesisko drošību un paredzamību – tātad jaunajai praksei labāk jāatspoguļo ratio legis vai arī tai ir jābūt labāk piemērotai jauniem ārējiem apstākļiem, tiesiskajiem priekšstatiem vai tiesību atziņām.” Parasti judikatūras maiņu ievada zemāko instanču tiesu tiesneši, taču judikatūras maiņa notiks, ja tam pievienosies arī Augstākā tiesa.
2. TIESISKĀS DROŠĪBAS PRINCIPS
Prasība nodrošināt vienveidīgu tiesu praksi ir saistīta arī ar tiesiskās drošības principu (tiesisko noteiktību un tiesisko paļāvību), kas savu izpausmi ir radis arī Latvijas Republikas Satversmes 90. pantā par tiesībām zināt savas tiesības. Tiesa judikatūras ceļā precizē tiesību normu saturu un tvērumu. Taču, lai tiktu nodrošināta tiesiskā noteiktība jeb tiesību normu paredzamības prasība, šādai judikatūrai ir jābūt gan publiski pieejamai, gan arī iekšēji savstarpēji saskanīgai. Kā savulaik norādījis Satversmes tiesas tiesnesis A.Lepse, no Latvijas Republikas Satversmes 90. panta izriet arī prasība tiesām pamatot jaunās prakses pamatprincipus, ja tiesa maina savu praksi. Tas ir nepieciešams, lai personas varētu saprast, kā tiesa interpretē tiesību normas, un tām būtu arī pamats paļauties, ka jaunā prakse būs noturīga.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī ir norādījusi, ka pienākums nodrošināt vienveidīgu tiesu praksi ir saistīts ar tiesiskās drošības principu, kurš garantē zināmu tiesiskās situācijas stabilitāti. Tiesu prakses vienveidība veicina sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, un uzticēšanās tiesu varai ir būtisks tiesiskas valsts elements. Taču vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka arī tiesiskās drošības princips nerada personai subjektīvas tiesības uz tiesu prakses vienveidību. Ir pieļaujama tiesu prakses attīstība, jo nespēja nodrošināt dinamisku un evolucionējošu tiesu praksi kavētu arī reformas un uzlabojumus tiesību sistēmā. Tomēr, ja notiek atkāpšanās no skaidras un stabilas judikatūras, tad tiesai ir pietiekami jāpamato šāda rīcība. Nepietiekama pamatojuma gadījumā tiek pārkāpta no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošā tiesība uz pamatotiem tiesu nolēmumiem.
3. TIESĪBAS UZ TAISNĪGU TIESU
Eiropas Cilvēktiesību tiesas pēdējo gadu spriedumi liecina par to, ka nevienveidīga tiesu prakse var radīt ne tikai tiesiskās vienlīdzības principa un tiesiskās drošības principa pārkāpumu, bet arī tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Turklāt tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt pārkāptas ne tikai tāpēc, ka tiesa nav pamatojusi atkāpšanos no stabilas judikatūras, bet arī tad, ja tiesu prakse vienkārši ir nevienveidīga. To ir atzinusi arī Satversmes tiesa. Tomēr ne jebkuras pretrunas tiesu praksē uzreiz rada tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka pretrunīgi tiesu nolēmumi ir tiesu sistēmai dabiski piemītoša pazīme. Nevienveidīga tiesu prakse ir atzīstama par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu tad, ja konstatējami šādi apstākļi:
1) pretrunas tiesu praksē ir dziļas un ilgstošas;
2) valstī neapstāv mehānismi šādu pretrunu novēršanai;
3) ja tomēr šādi mehānismi pastāv, tad tie netiek izmantoti vispār vai to izmantošana nav devusi rezultātu.
Tātad pirmais priekšnoteikums ir tas, ka pretrunas tiesu praksē ir dziļas un ilgstošas. Tas nozīmē, ka pretrunas nebūtiskos, sīkos jautājumos šādu pārkāpumu neradīs. Tāpat arī pārkāpums netiks konstatēts, ja šādas pretrunas pastāvēs attiecīgās tiesību normas piemērošanas sākuma posmā, bet drīz vien tiesu prakse nostabilizēsies. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi pārkāpumu, piemēram, situācijā, kad vēl septiņus gadus pēc likuma pieņemšanas tiesu praksē tika atšķirīgi interpretētas normas būtiskos īpašuma restitūciju jautājumos.
Būtisks ir arī jautājums par to, vai valstī pastāv mehānismi pretrunīgas tiesu prakses novēršanai. Parasti tas ir augstākās tiesas uzdevums novērst pretrunas zemāku instanču tiesu nolēmumos. Līdz ar to pretrunas zemāku instanču tiesu nolēmumos parasti netiks atzīstas par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Savukārt augstākās tiesas nolēmumi tiks vērtēti daudz stingrāk.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir konstatējusi tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu lietā, kur pretrunīgi bija tieši pašas augstākās tiesas nolēmumi. Konkrētajā lietā Bulgārijas Augstākajā administratīvajā tiesā pastāvēja divas atšķirīgas vienas tiesību normas interpretācijas. Turklāt šī tiesa dažu mēnešu laikā pat gandrīz identisko sastāvos bija pieņēmusi pretējus nolēmumus. Eiropas Cilvēktiesību tiesa kādā lietā neatzina tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu, jo pretrunīga tiesu prakse vienas tiesību normas piemērošanā veidojās divās hierarhiski nesaistītās augstākajās tiesās. Tomēr citā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka izņēmuma gadījumos tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu var radīt arī zemāku tiesu instanču pretrunīga prakse, ja attiecīgās tiesas konkrētā lietu kategorijā ir pēdējās instances tiesas (tātad hierarhiski nesaistītas) noteiktā valsts teritorijā un atšķirīgi ir piemērota tiesību norma attiecībā uz personām, kas atrodas faktiski identiskos apstākļos.
Situācijas, kad pēdējās instances tiesa ir nevis viena augstākā tiesa, bet vairākas hierarhiski nesaistītas tiesas (kā tas Latvijā ir, piemēram, administratīvo pārkāpumu lietās, kur šobrīd pēdējās instances tiesas ir sešas apgabaltiesas), ir īpaši problemātiskas. Šādos gadījumos lietas nenonāk vienā augstākajā tiesā, kas varētu veidot vienotu tiesu praksi. Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par citu mehānismu pastāvēšanu. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noraidoši izteikusies, piemēram, par tādu mehānismu, kad konkrētu lietu var pārskatīt pēc prokurora vēršanās augstākajā tiesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka šāds mehānisms nav domāts, lai novērstu pretrunas tiesību normu interpretācijā, bet gan lai pārbaudītu tiesību normas interpretāciju konkrētā lietā. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskatā šādas izņēmuma apelācijas procedūras, kad tiek prasīts pārskatīt lietu, kurā nolēmums ir stājies spēkā, pašas par sevi ir pretrunā ar tiesiskās drošības principu.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa nekonstatēja pārkāpumu lietā, kur 2008. gadā parādījās pretrunīga tiesu prakse, taču 2009. gada septembrī tas tika novērsts, jo Rumānijas ģenerālprokurors īpašā procesuālā kārtībā vērsās Augstākajā tiesā un prasīja, lai tā novērš pretrunas, sniedzot saistošu interpretāciju zemākas instances tiesām. Pēc Augstākās tiesas skaidrojošā nolēmuma pretrunas tiesu praksē vairs netika konstatētas. Savukārt citā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka ģenerālprokuroram arī likums paredzēja tiesības vērsties augstākajā tiesā ar lūgumu sniegt tiesību normu interpretāciju, lai nodrošinātu vienveidīgu tiesu praksi, taču šis mehānisms netika izmantots. Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka tiesu prakses nevienveidība ir radījusi tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Šāds risinājums gan var tikt kritiski vērtēts no tiesnešu neatkarības viedokļa. Piemēram, Satversmes tiesa jau 2003. gadā par tiesnešu neatkarības principam neatbilstošu atzina likuma „Par tiesu varu” normu, kas Augstākās tiesas Plēnumam piešķīra tiesības pieņemt tiesām saistošus izskaidrojumus par likumu piemērošanu. Arī Venēcijas komisija ir norādījusi uz to, ka augstākās tiesas tiesības dot skaidrojumus par tiesību normu interpretāciju ārpus konkrētām lietām apdraud tiesneša neatkarību.
Līdz ar to var secināt, ka visveiksmīgākais risinājums ir tāds, kad ir viena augstākā tiesa, kas var novērst pretrunas zemāku instanču tiesu nolēmumos un kas spēj pati nodrošināt arī vienveidīgu tiesību normu piemērošanu savos nolēmumos. Citi mehānismi, kas paredz iespēju izņēmuma kārtā pārskatīt spēkā stājušos tiesu nolēmumus vai kas ļauj augstākajai tiesai sniegt zemākas instances tiesām saistošu vispārīgu tiesību normu interpretāciju nesaistīti ar konkrētu izskatāmo lietu, var palīdzēt nodrošināt vienveidīgu tiesu praksi, bet vienlaikus tie var radīt arī citu tiesību principu pārkāpumus.
4. VALSTS VARAS ATZARU ATBILDĪBA PAR TIESU PRAKSES VIENVEIDĪBU
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka valsts pienākums ir organizēt savu tiesību sistēmu tā, lai izvairītos no nepamatoti atšķirīgu tiesas spriedumu pieņemšanas. Tas nozīmē, ka visiem valsts varas atzariem ir jāuzņemas atbildība par šī pienākuma izpildi.
Nenoliedzami, primārā atbildība ir tiesu varai. Katram tiesnesim būtu jāseko līdzi tiesu praksei, it īpaši judikatūrai, lai izvairītos no tā, ka tiek pieņemti pretrunīgi nolēmumi vienādās lietās. Ja tiesnesis nevar piekrist judikatūrā paustajam viedoklim, viņam ir pienākums savā nolēmumā pamatot, kāpēc viņš lemj atšķirīgi. Kā jau tika norādīts, tad īpaša atbildība ir Augstākajai tiesai.
Taču tiesu prakses vienveidības nodrošināšana nevar būt tikai tiesu varas atbildība. Arī pārējiem varas atzariem par to ir jārūpējas. Likumdevējam, piemēram, būtu jādomā par to, lai normatīvajos aktos būtu paredzēti mehānismi tiesu prakses nevienveidības novēršanai. Kā jau iepriekš tika norādīts, parasti to nodrošina tas, ka ir Augstākā tiesa, kas var novērst pretrunas zemāku instanču tiesu nolēmumos. Vienveidību pašas augstākās tiesas praksē palīdz nodrošināt piemēram, tāds regulējums, kāds ir iekļauts Administratīvā procesa likumā, kas ļauj Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam lietas skatīt kopsēdē. Likumdevējam būtu rūpīgi jāapsver, vai ir pieļaujams kādā lietu kategorijā noteikt, ka pēdējās instances tiesa ir apgabaltiesa vai rajona tiesa. Ja likumdevējs tādu regulējumu noteic, tad tam ir jādomā, kas būs tie mehānismi, kas ļaus novērst pretrunas tiesu praksē šādos gadījumos. Arī lemjot par valsts budžetu, likumdevēja atbildība ir rūpēties, lai būtu pietiekams finansējums pasākumiem, kas vērsti uz tiesu prakses vienveidības nodrošināšanu, piemēram, finansējums tiesu prakses apkopošanai un pētīšanai, it īpaši lietās, kur pēdējās instances tiesa ir rajona tiesa vai apgabaltiesa.
Arī izpildvarai, izstrādājot valsts budžeta projektu, ir pienākums rūpēties, lai būtu pietiekams finansējums pasākumiem, kas vērsti uz tiesu prakses vienveidības nodrošināšanu. Turklāt, tā kā Latvijā tiesu sistēmas darbu tehniski pamatā nodrošina izpildvara, tad izpildvarai ir pienākums gādāt arī par to, lai tiesneši varētu izpildīt savu pienākumu meklēt nolēmumus līdzīgās lietās. To, piemēram, sekmē Tiesu informācijas sistēma, kurā ikvienam tiesnesim principā ir pieejami visi citu tiesnešu pieņemtie nolēmumi, kas ir noformēti kā atsevišķs procesuāls dokuments, ja vien lieta nav skatīta slēgtā tiesas sēdē. Taču būtu nepieciešams uzlabot meklēšanas iespējas Tiesu informācijas sistēmā, jo šobrīd nav problēmas atrast nolēmumu, ja tiesnesim ir zināms lietas numurs vai vismaz nolēmuma pieņemšanas datums, lietas dalībnieki. Savukārt, ja ir nepieciešams sameklēt nolēmumu pēc tajā esošajiem vārdiem vai frāzēm, iegūtie rezultāti ir neprecīzi un nereti pārāk plaši. Taču vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšanai parasti ir nepieciešama tiesu nolēmumu meklēšana tieši pēc šādiem kritērijiem.
KOPSAVILKUMS
Nevienveidīga tiesu prakse var radīt ne tikai tiesiskās vienlīdzības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu, bet arī tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu.
Tiesības uz taisnīgu tiesu tiks pārkāptas tad, ja pretrunas tiesu praksē ir dziļas un ilgstošas, valstī neapstāv mehānismi šādu pretrunu novēršanai vai, ja tomēr šādi mehānismi pastāv, tad tie netiek izmantoti vispār vai to izmantošana nav devusi rezultātu.
Primārā atbildība par tiesu prakses vienveidību gulstas uz tiesu varu, taču arī likumdevējam un izpildvarai par to ir jāuzņemas atbildība.
QR
