Vārda brīvības un citu pamattiesību līdzsvarošana Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Latvijas tiesu praksē

IEVADS

Tiesības uz vārda brīvību, kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), ir ikvienas demokrātiskas sabiedrības stūrakmens un priekšnoteikums katra indivīda izaugsmei. Taču „vārdam” mūsdienu informācijas sabiedrībā var būt ļoti tālejoša ietekme. Tādēļ vārda brīvība ir viena no tām cilvēktiesībām, kura var tikt samērīgi ierobežota, ja tās īstenošana aizskar citas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (Konvencija) garantētās personas tiesības. Visbiežāk ECT un Latvijas tiesu praksē ir nepieciešams rast līdzsvaru starp vārda brīvību un personas privātās dzīves, goda un cieņas aizsardzību vai naida kurināšanas aizliegumu. Līdz šim lietas pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kurā izvērtēts iespējamais Konvencijas 10. panta pārkāpums, attiecināmas uz vārda brīvības līdzsvarošanu ar personas tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību. Tādēļ detalizētāk analizēšu šo divu cilvēktiesību līdzsvarošanas metodoloģiju un kritērijus Latvijas tiesu un ECT praksē.

TIESĪBU UZ GODA UN CIEŅAS AIZSARDZĪBU UN TIESĪBU UZ VĀRDA BRĪVĪBU LĪDZSVAROŠANA

Lietās, kur ir jāizšķiras par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantā ietverto tiesību uz vārda brīvību līdzsvarošanu ar tiesību uz goda un cieņas aizsardzību, ECT vēsturiski ir piešķīrusi lielāku nozīmi tiesību uz vārda brīvību īstenošanai. Skaidrojums tam rodams apstāklī, ka Konvencijas teksts, atšķirībā no citiem starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem, neietver tiešu norādi par tiesību uz goda un cieņas aizsardzību. Kā norādījusi ECT 1979. gada 26. aprīļa spriedumā lietā Sunday Times v. United Kingdom: „Kad tiesai jāizvērtē, vai vārda brīvības ierobežojumi pārkāpj Konvencijas 10. pantu, tiesai nav jāizvēlas starp divām savstarpēji konfliktējošām konvencijas tiesībām, bet drīzāk starp vārda brīvības principu, kurš ir pakļauts virknei ierobežojumu, kuri ir interpretējami šauri.” Taču plašsaziņas līdzekļu lomas pieaugums sabiedrībā un īpaši tā saucamās „dzeltenās preses” industrijas veidošanās radīja visai plašu indivīda privātās dzīves, goda un cieņas aizsardzības apdraudējumu. Visai kritiski „dzeltenās preses” iejaukšanos indivīda tiesībās raksturojis bijušais ECT tiesnesis Loucis Louicades, uzsverot, ka „ir jāņem vērā, ka plašsaziņas līdzekļi mūsdienās ir komerciāli uzņēmumi ar gandrīz nekontrolētu un neierobežotu ietekmi, kuri ir vairāk ieinteresēti peļņu nesošās un sensāciju radošās ziņās, nekā objektīvas informācijas sniegšanā sabiedrībai, valsts varas ļaunprātīgas izmantošanas kontrolē vai citu ideālistisku mērķu īstenošanā.” Preses darbības komercializēšanās un arvien plašākie indivīda privātuma aizskārumi bija pamatā arī ECT prakses maiņai. 2004. gada 29. jūnija spriedumā Radio France v. France ECT mainīja savu praksi un ielasīja tiesības uz goda un cieņas aizsardzību Konvencijas 8. panta tvērumā, atzīstot, ka „[..] gods un cieņa ir patstāvīga tiesība un daļa no personas privātās dzīves, kura ir aizsargāta ECK 8. panta ietvaros.”

Tiesas prakses maiņa pastiprina Latvijas tiesu pienākumu, izskatot šāda veida lietas, detalizēti motivēt savu nostāju, kādēļ nacionālā tiesa konkrētajā strīdā ir piešķīrusi lielāku nozīmi tiesībām uz vārda brīvību vai tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību. Ja iepriekš indivīdi vērsās ECT pamatā tajos gadījumos, kad nesamērīgi tika ierobežotas viņu Konvencijas 10. pantā garantētās tiesības uz vārda brīvību, tad pašreiz arī otra puse var vērsties ECT, ja viņasprāt Latvijas tiesas nav nodrošinājušas personai pienācīgu ECK 8. pantā aizsargāto tiesību uz goda un cieņas aizsardzību.

Nacionālajām tiesām aktuāls var būt jautājums, vai ECT nostājas maiņa ir ietekmējusi arī Tiesas praksē izveidojušos kritērijus, saskaņā ar kuriem līdzsvarot iespējamos konfliktus starp tiesību uz vārda brīvību un tiesību uz goda un cieņas aizsardzību. Savu nostāju šajā jautājumā ECT formulēja 2009. gada 28. aprīļa spriedumā lietā Karako v. Hungary, norādot, ka iepriekš tiesas praksē formulētie principi par abu tiesību aizsardzību ir jāpiemēro ne tikai līdzsvarojot abas cilvēktiesības lietās par Konvencijas 10. panta piemērošanu, bet arī tajās lietās, kur sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ir pārkāptas Konvencijas 8. pantā ietvertās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību. Kā uzsver Tiesa: „Konvencijas 10. pants ir īpaši izstrādāts, lai sniegtu vadlīnijas vārda brīvības jautājumos.”

Pamatā Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Latvijas tiesu izvērtējums fokusējas uz samērīguma analīzi, kura izvērtēšanai ECT ir formulējusi vairākus principus.

1) Tiesības uz vārda brīvība aizsargā arī aizskarošus izteikumus

Vienā no pirmajām lietām par Konvencijas 10. panta piemērošanu – 1976. gada 7. decembra spriedumā lietā Handyside v. United Kingdom – ECT nodibināja vēlākajā tiesas praksē daudz citēto principu, ka vārda brīvība aizsargā arī aizskarošus izteikumus, tādēļ tie per se vēl nenozīmē personas tiesību uz goda un cieņas aizsardzību pārkāpumu.

2) Preses „sabiedrības sargsuņa” loma

2004. gada 27. maija spriedumā lietā VAK v. Latvia, kurā ECT pirmo reizi izvērtēja Latvijas tiesu pamatojumu nepieciešamībai ierobežot iesniedzēju tiesības uz vārda brīvību, lai aizsargātu pašvaldības amatpersonas godu un cieņu, ECT konstatēja pārkāpumu, atsaucoties uz tiesas formulēto principu, saskaņā ar kuru presei, it īpaši kad tā informē par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, ir pieļaujama plašāka izteiksmes brīvība, jo tā veic sabiedrības sargsuņa lomu. Tiesa šajā lietā principu par plašākām kritikas robežām attiecināja arī uz nevalstisko organizāciju darbību, ja tās pārstāv sabiedrības intereses noteiktā jomā.

Būtiska nozīme, noskaidrojot, cik pamatotas ir preses plašākās izteiksmes robežas konkrētajā lietā, būs jautājumam, vai apstrīdētā informācija attiecas uz sabiedrībai nozīmīgu jautājumu atspoguļošanu. ECT ir uzsvērusi atšķirību starp sabiedrības ziņkāri apmierinošu informāciju un tādu, kura sniedz ieguldījumu sabiedrībai būtisku jautājumu apspriešanā.

Šo faktoru, vērtējot to, cik pamatoti pieteicējam ir atteikta informācijas pieejamība par Latvijas Bankas amatpersonu atalgojumu, ir uzsvēris arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 2011. gada 26. maija spriedumā: „Lai gan Latvijas Banka norāda, ka pieteicējam ir personiska rakstura interese par bankas amatpersonu algām, Senāts to vērtē kā profesionālu interesi. Ir labi zināms, ka pieteicējs ir preses pārstāvis, kurš raksta par politiski un sabiedriski aktuāliem jautājumiem, tostarp valsts (plašā nozīmē) finanšu līdzekļu izlietojumu. Līdz ar to šajā gadījumā runa ir par preses tiesībām iegūt informāciju. Preses brīvība vārda brīvības kontekstā ir īpaša tā iemesla dēļ, ka presei demokrātiskā sabiedrībā ir svarīga loma.”

3) Plašākas kritikas robežas attiecībā uz politiķiem un valsts amatpersonām

2007. gada 12. jūlija spriedumā A/s Diena and Ozoliņš v. Latvia ECT uzsvēra arī vienu no Konvencijas 10.  panta pamatprincipiem, atbilstoši kuram politiķiem un valsts amatpersonām un publiskām personām jāpieņem plašākas kritikas robežas. Taču šis princips, kā norādījis Augstākās tiesas Senāts, pamatā attiecināms uz tiem gadījumiem, kad kritika ir attiecināma uz politiķa sabiedriskajām aktivitātēm, nevis personiskajām darbībām, kas skar tikai viņu vai viņa ģimeni.

ECT prakse apliecina, ka publiskas personas statuss neaprobežojas tikai ar politiķiem un citām valsts amatpersonām. Tiesa ir atzinusi: „ja indivīds publiski iesaistās sabiedrībai būtisku jautājumu apspriešanā, tiesas vārdiem runājot, „uzkāpj uz sabiedrisko diskusiju skatuves”, viņam jābūt gatavam plašākai sabiedrības pārbaudei, kas ietver arī lielāku iecietību pret kritiku. Sekojot šādai doktrīnai, ECT ir atzinusi, ka noteiktās situācijās publiskas personas statusu var iegūt arī, piemēram, juristi, vēsturnieki vai akadēmiķi. Piemēram, lietā Bodrozic and Vujin v. Serbia tiesa atzina, ka jurists, kurš kļuva plaši pazīstams pilsētā, uzņemoties tiesā pārstāvēt liela uzņēmuma vadību maksātnespējas lietā, var tikt atzīts par publisku personu attiecībā uz vietējā laikraksta publikāciju, kas apšaubīja šī jurista kvalifikāciju. Šajā pašā lietā ECT secināja, ka ar plašākas kritikas robežām bija jārēķinās arī plaši pazīstamam vēsturniekam, kurš televīzijas intervijā pauda provokatīvus un aizskarošus uzskatus par nacionālo minoritāšu vēsturi vienā no valsts reģioniem. Būtiski, ka abos minētajos gadījumos kritiskie izteikumi tika pausti saistībā ar šo personu darbībām vai izteikumiem sabiedrībai būtiskos jautājumos.

4) Jānodala fakti un viedokļi

Viedokļa un faktu nošķiršana ir būtiska tādēļ, ka atšķiras pamatojuma apjoms, kāds ir jāsniedz godu un cieņu aizskarošu izteikumu autoram. Tiesa ir atkārtoti secinājusi, ka viedoklis ir subjektīvs kādas personas vērtējums, tādēļ prasība pierādīt tā atbilstību patiesībai jau pati par sevi pārkāpj personas tiesības uz vārda brīvību. Citādāk ir ar fakta veida apgalvojumiem, kuru patiesums personai ir jāpierāda. Izņēmumi ir situācijas, kad žurnālists darbojies labā ticībā un publikācijas brīdī viņam bija pamats ticēt, ka apstrīdētā, sabiedrības intereses skarošā informācija ir patiesa.

Lai gan viedokļa atbilstība patiesībai, atšķirībā no fakta veida apgalvojumiem, nav jāpierāda, Tiesa visai bieži ir atzinusi vārda brīvības ierobežojumu pamatotību lietās, kur personas godu un cieņu aizskarošajam viedoklim trūkst jebkāda faktiskā pamatojuma. Tas, cik plaša faktiskā bāze nepieciešama viedokļa pamatošanai, atkarīgs no katras lietas apstākļiem. Tiesas prakse apliecina, ka plašākas kritikas robežas un šaurāks izteikumu pamatojums var tikt atzīts par samērīgu lietās, kuru fakti sabiedrībai jau ir zināmi vai kuras ietver diskusijas par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, piemēram, ļaunprātīgu valsts varas izmantošanu. Taču, jo nopietnāki vai aizvainojošāki ir kritiskie izteikumi, jo plašāka faktiskā bāze nepieciešama to pamatošanai.

ECT prakse apliecina, ka nošķirt viedokli un faktus nereti var būt visai sarežģīti. Lietās VAK v. Latvia un A/s Diena and Ozoliņš v. Latvia Latvijas tiesas vērtēja apstrīdētos izteikumus kā faktus, savukārt ECT ierindoja tos viedokļu kategorijā, līdz ar to prasot autoriem pierādīt savu izteikumu pamatotības pakāpi nevis atbilstību patiesībai. Tomēr nevienprātība par šo divu kategoriju nošķiršanu ir sastopama arī ECT nolēmumos. Piemēram, lietā Pedersen and Baadsgaard v. Denmark tiesnešu domas par to, kā vērtēt apstrīdētos izteikumus, sadalījās gandrīz uz pusēm. Tiesnešu vairākums pievienojās Dānijas tiesu secinājumam, kuras visās trīs tiesu instancēs bija atzinušas apstrīdētos izteikumus par fakta veida apgalvojumiem. Tādēļ nacionālām tiesām ir svarīgi norādīt argumentus, pamatojoties uz kuriem izteikumi ietverti vienā vai otrā kategorijā.

Jaunākā ECT prakse arī iezīmē tendenci, ka lietās, kur tiesnešu vidū nav vienprātības, vai izteikumus ierindot faktu vai viedokļu kategorijā, Tiesa primāro nozīmi pievērš izteikto apvainojumu smagumam un pamatojuma pakāpei.

5) Piemērojamās sankcijas nedrīkst būt nesamērīgas

Piemērojamo sankciju veids un apmērs ir vēl viens būtisks kritērijs, kuru ECT analizē, lemjot par vārda brīvības ierobežojumu samērīgumu. Tiesas praksē ir vairākas lietas, kad tieši izvēlēto sankciju veids vai bardzība ir bijusi par pamatu pārkāpuma konstatācijai. Tādēļ, neskatoties uz faktu, ka jaunākajā praksē ECT atzīst ne tikai valsts tiesības, bet arī pienākumu ierobežot vārda brīvības īstenošanu, lai aizsargātu personas godu un cieņu, valsts piemērotās sankcijas nedrīkst būt nesamērīgas un atturēt žurnālistus no to pienākuma vērst sabiedrības uzmanību uz acīmredzamiem vai apšaubāmiem valsts varas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem.

Pirmais faktors, ko vērtē ECT, ir sankciju veids – vai tās ir civiltiesiska vai krimināltiesiska rakstura. Tiesa ir secinājusi, ka tas, kāda veida sankcijas valsts paredz par goda un cieņas aizskārumu, ir katras valsts ziņā, tādēļ tas, ka nacionālie tiesību akti paredz kriminālatbildības piemērošanas iespēju šāda veida lietās, automātiski nenozīmē Konvencijas 10. panta pārkāpumu. Taču ECT ir ļoti stingri vērtējusi krimināltiesiska rakstura sankciju piemērošanas nepieciešamību katras konkrētas lietas apstākļos un tiesas prakse apliecina, ka ir jāpastāv būtiskam personas tiesību aizskārumam, lai personas saukšana pie kriminālatbildības par goda un cieņas aizskārumu vai neslavas celšanu tiktu atzīta par samērīgu.

Piemēram, bieži citētajā lietā Lexideu and Isorni v. France, kur abiem žurnālistiem piespriestais kriminālsods varētu tikt vērtēts kā simbolisks, uzliekot par pienākumu izmaksāt visām lietā iesaistītajām personām vienu franku un apmaksāt tiesas sprieduma publikāciju laikrakstā Le Monde, ECT norādīja uz kriminālsankciju piemērošanas nopietnību konkrētās lietas apstākļos un civiltiesisku aizsardzības līdzekļu pieejamību aizskarto personas goda un cieņas aizsardzībai. Arī lietās Raichinov v. Bulgaria un Dlugolecki v. Poland tiesa, konstatējot pārkāpumu, norādīja, ka, lai gan personām piemērotais sods ir neliels, nacionālās tiesas tomēr bija atzinušas viņus par vainīgiem kriminālnoziegumā. Savukārt lietā Rumyana and Ivanova v. Bulgaria tiesa, noraidot sūdzību par ECK 10. panta pārkāpumu, ņēma vērā faktu, ka varas iestādes, kuras sākotnēji bija uzsākušas kriminālprocesu par goda un cieņas aizskārumu, galarezultātā Rumjanas kundzes nodarījumu bija pārkvalificējušas un piemērojušas viņai administratīvo sodu.

Otrais faktors, ko ECT analizē, ja tā ir atzinusi kriminālatbildības piemērošanu par pamatotu, ir sankciju bardzība. Tām valstīm, kuras joprojām tiesību aktos ir saglabājušas iespēju piemērot brīvības atņemšanas sodu par goda un cieņas aizskārumiem, ECT ir norādījusi uz Eiropas Padomes Par lamentārās Asamblejas rezolūciju Nr.1577 (2007) „Par goda un cieņas aizskāruma dekriminalizāciju,” kura aicina šādu iespēju izslēgt.

Taču visbiežāk sankcijas par goda un cieņas aizskārumu izpaužas kā naudas sods vai civiltiesiskā kārtībā piešķirtā atlīdzība par morālo kaitējumu. Šajā gadījumā sankciju samērīguma galvenais kritērijs būs personai radītā kaitējuma smagums un sankciju ietekme uz abu skarto cilvēktiesību īstenošanu nākotnē. Tā lietā Karhuvaara and Iltalehti v. Finland Tiesa konstatēja, ka žurnālistiem piespriestais lielais naudas soda un kaitējuma atlīdzības apmērs, ņemot vērā ierobežoto kaitējumu, ko radīja publikācija A kundzes privātajai dzīvei, norāda uz acīmredzamu nesamērību starp konkurējošām interesēm.

Lietas, kad sūdzības iesniedzēji ir apstrīdējuši civiltiesiskā kārtībā piešķirtās kompensācijas lielumu, tiesā ir retums, jo principā tas ir nacionālo tiesu kompetences jautājums. Taču ECT ir skatījusi šāda veida lietas tajos gadījumos, kad piešķirtais kompensācijas apmērs ir tik simbolisks, ka tas nenodrošina efektīvu personas goda un cieņas vai privātuma aizsardzību, vai gluži pretēji – ir nesamērīgi augsts un iznīcina tiesības uz vārda brīvību kodolu, piemēram, izraisot preses izdevuma maksātnespēju.

SECINĀJUMI

ECT prakse pašreiz skaidri apliecina, ka tiesības uz goda un cieņas aizsardzību ir kļuvušas par daļu no 8. pantā ietvertām tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību. Tas uzliek valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt personai Konvencijā garantēto tiesību aizsardzību. Šis nosacījums attiecas arī uz aizskārumiem, kas pausti interneta vidē.

Goda un cieņas atzīšana par patstāvīgu Konvencijā aizsargājamu tiesību ir ietekmējusi to, ka ECT pašreiz sastopas ne tikai ar personu iesniegumiem par vārda brīvības īstenošanas nesamērīgu ierobežošanu, bet arī indivīdu sūdzībām par Konvencijas 8. panta pārkāpumu tajos gadījumos, kad, pēc viņu domām, nacionālās tiesas nav nodrošinājušas aizsardzību pret godu un cieņu aizskarošām publikācijām vai citiem izteiksmes veidiem.

Tomēr, līdzsvarojot abas cilvēktiesības lietās, kur iesniedzējs sūdzas par goda un cieņas aizskārumu, ECT vērtējums pamatojas uz iepriekš tiesas praksē izstrādātajiem kritērijiem tiesību uz vārda brīvību ierobežošanas nepieciešamības izvērtēšanai. Jāņem vērā, ka valstij, nodrošinot personas goda un cieņas aizsardzību, ir jāievēro arī vārda brīvības garantijas.

ECT prakses maiņa un fakts, ka tiesas prakse jautājumā par goda un cieņas kā patstāvīgas tiesības aizsardzību un līdzsvarošanu ar tiesībām uz vārda brīvību nereti ir visai pretrunīga, uzliek visai tālejošu pienākumu valstu tiesnešiem šādu lietu izskatīšanā. Latvijas tiesnešiem ir jāidentificē gadījumi, kad pastāv konflikts starp abām tiesībām un, līdzsvarojot personas goda un cieņas aizsardzību ar vārda brīvības īstenošanu, jāpiešķir vienādi svarīga nozīme abām tiesībām. Abas puses vēlāk var vērsties ar sūdzību ECT, un apstāklis, kā Latvijas tiesas būs pamatojušas savus secinājumus, lielā mērā noteiks lietas iznākumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. ECT nav ceturtā instance un nevar pārvērtēt nacionālās tiesas spriedumu, ja nacionālā tiesa ir pienācīgi izvērtējusi lietas apstākļus un pamatojusi savus apsvērumus spriedumā.