Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Latvijas tiesu mijiedarbības aktualitātes

IEVADS

Pateicos par iespēju piedalīties gadskārtējā Latvijas tiesnešu konferencē, turpinot pagājušajā gadā aizsākto sadarbību starp Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroju (turpmāk – Birojs) un tiesu varas institūcijām. Gatavojoties konferencei, centos apzināt tās iespējamās jomas, kurās praksē notiek mijiedarbība starp Latvijas tiesu varas institūcijām un Eiropas Cilvēktiesību tiesu (turpmāk – ECT), taču uzstāšanās laiks ir par īsu, lai pilnībā pievērstos visiem šī jautājuma aspektiem.

Taču lielākā daļa no jums diendienā savu darba pienākumu ietvaros jau mijiedarbojas ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) normām un atbilstošo ECT judikatūru, iztiesājot lietas, izlemjot procesuālos lūgumus un visbeidzot pamatojot tiesas nolēmumus. Ar daudziem tiekamies dažādos forumos, darba grupās, kas izveidotas, lai pilnveidotu Latvijas tiesību sistēmas atbilstību Konvencijai un ECT judikatūrai. Augstākās tiesas mājaslapā ir iekļauta sadaļa, kurā apkopoti ECT nolēmumi pret Latviju, un ar katru gadu informatīvā materiāla apjoms šajā sadaļā palielinās. 

Birojs šajā sadarbībā ir nedaudz priviliģētākā situācijā, vienlaikus mūsu iespējas ir daudz ierobežotākas. No vienas puses, mēs sākam strādāt tad, kad jūs savu darbu jau esat pabeiguši, tāpēc mums ir iespēja paraudzīties uz to no malas – un kritizēt citu paveikto vienmēr ir vieglāk. Taču tā kā mēs strādājam ar jau pabeigtām lietām, kurās galīgais nolēmums jau sen ir stājies spēkā, mēs varam tikai vērtēt, vai viss ir ticis izdarīts atbilstoši ECT judikatūrai. Tiesvedības gaitā ECT mēs nevaram ar atpakaļejošu datumu piedāvāt jaunus argumentus, kas varbūt ir pat acīmredzami un noteikti pasniegtu konkrēto lietu citā gaismā. Mēs nevaram pabeigt jūsu iesākto. Taču mēs varam piedāvāt savu redzējumu un sniegt vielu pārdomām.

Mana uzstāšanās sastāvēs no trīs daļām. Pirmajā daļā pastāstīšu par 2013.gada aktualitātēm ECT judikatūrā Latvijas lietās. Otrā uzstāšanās daļa ir veltīta pārskatam par jauno Konvencijas 16.protokolu, kas paredzēs iespēju nacionālajām tiesām vērsties ECT ar lūgumu sniegt konsultatīvo atzinumu. Nobeigumā pastāstīšu par iespējamām kolīzijām starp Eiropas Savienības (turpmāk  – ES) tiesību aktiem, Konvenciju un ECT judikatūru, kuras Birojam ir izdevies identificēt un ar kurām savā darbā var saskarties Latvijas tiesneši.

AKTUALITĀTES ECT JUDIKATŪRĀ LATVIJAS LIETĀS

2013.gadā ECT ir pasludinājusi 8 spriedumus un 12 lēmumus lietās pret Latviju. Lai gan šis skaitlis varētu likties salīdzinoši neliels, kvalitatīvi gads ir bijis ļoti piesātināts un nozīmīgs.

Iepazīstoties ar ECT analīzi un motivāciju daudzos šogad pieņemtajos nolēmumos, ir redzams, ka ECT vērīgi seko līdzi Latvijas tiesu judikatūras attīstībai, tendencēm un aktuālajām izmaiņām, un nākas atzīt, ka Latvija un Latvijas tiesas nav ECT norādījumu pasīvi saņēmēji un saite starp ECT un Latvijas tiesām nav vienpusēja.

ECT nolēmumos aizvien biežāk ir atsauces uz citiem lietai būtiskiem Latvijas tiesu nolēmumiem, kas atspoguļo jaunus virzienus tiesību normu interpretācijā vai arī maina esošo Latvijas tiesu praksi. Turklāt nereti šīs izmaiņas ir notikušas tieši reaģējot uz jaunāko ECT judikatūru, kas ir redzams nolēmumu motīvu daļā norādītajās atsaucēs. Latvijas tiesu judikatūras kvalitātes attīstība pilnīgi noteikti palīdz arī mūsu darbā, sniedzot jaunus argumentus valdības pozīcijas aizstāvēšanā un palīdzot novērst iespējamos zaudējumus starptautiskajā tiesvedībā. Kaut gan vārds „zaudējums” šajā kontekstā varbūt ir nevietā, jo katrs jauns ECT nolēmums, pat tāds, kurā ir atzīts Konvencijas pārkāpums, sniedz mums skatu „no malas”. Turklāt tieši šādu ECT spriedumu izpildes process dod iespēju aktualizēt diskusiju, jo valstij ir pienākums veikt individuālos un vispārējos pasākumus, lai novērstu līdzīgus pārkāpumus nākotnē.

Pirmais šogad pasludinātais spriedums – 8.janvāra spriedums lietā Baltiņš pret Latviju, kurā ECT konstatēja Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu saistībā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā – ir vienlaikus arī pirmais spriedums, kurā ECT ir pievērsusies operatīvās darbības specifikai. Proti, ECT konstatēja, ka pret iesniedzēju ierosinātā kriminālprocesa iztiesāšanas laikā Latvijas tiesas nebija pienācīgā kārtā pārbaudījušas viņa sūdzības par iespējamo provokāciju izdarīt noziedzīgu nodarījumu no tiesībsargājošo iestāžu puses. Lai gan šajā spriedumā ir diezgan detalizēti atspoguļota ECT judikatūra pret citām Eiropas Padomes dalībvalstīm, izvērtējot sūdzības par tā saucamo policijas provokāciju, patiesībā spriedums lietā Baltiņš pret Latviju nav par operatīvo darbību vai policijas provokāciju. 

Šajā spriedumā ECT tiešām veica detalizētu visu notikumu faktoloģisko un juridisko analīzi, tomēr atšķirībā no līdzīgām lietām pret citām Eiropas Padomes dalībvalstīm, kur galvenais uzsvars likts uz provokācijas elementu analīzi, spriedums nesniedz atbildi uz jautājumu – bija vai nebija notikusi policijas provokācija, vai arī viss notikušais bija tiesisks operatīvais eksperiments. 

Tā vietā ECT secināja, ka tiesībsargājošo iestāžu rīcība radīja pamatotas šaubas par provokācijas robežu iespējamo pārkāpumu, un Latvijas tiesām, vēlāk iztiesājot krimināllietu, bija jāizvērtē šis aspekts no pierādījumu pieļaujamības viedokļa. Šis secinājums apstiprina ECT pozīciju, ka tā nevar uzņemties nacionālo tiesu lomu, vērtēt faktus un piemērot nacionālos tiesību aktus. Tā vietā ECT lemj, vai faktu vērtēšanas process, nacionālo tiesību aktu piemērošanas process un abu šo procesu iznākums atbilst Konvencijas prasībām. ECT ar katru jaunu nolēmumu atgādina, ka valstīm var nebūt pienākums sasniegt noteiktu rezultātu, piemēram, attaisnot vai notiesāt personu, taču valstīm ir pienākums nodrošināt, lai attiecīgais process atbilstu Konvencijai un būtu pienācīgi izskatīts.

2013.gads ir arī pirmais gads, kad ECT pievērsās žurnālistu avotu konfidencialitātes jautājumam.

Hronoloģiski pirmais, bet salīdzinoši mazu publicitāti guvušais ir 2013.gada 4.jūnija lēmums lietā Dreiblats pret Latviju, ar kuru sūdzība tika atzīta par nepieņemamu izskatīšanai. Sūdzības iesniedzējs – žurnālists – atteicās pildīt izmeklēšanas tiesneša lēmumu, kas tika izdots, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 154.pantu, un ar kuru viņam tika uzlikts pienākums norādīt informācijas avotu, kā rezultātā pret viņu tika uzsākts kriminālprocess par Krimināllikuma 296.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu – tiesas nolēmuma nepildīšanu. Pirmās un otrās instances tiesas atzina iesniedzēju par vainīgu, piespriežot viņam naudassodu, bet Augstākās tiesas Senāts tiesvedību izbeidza, pamatojoties uz to, ka lietā nebija nozieguma sastāva. Senāta ieskatā, Krimināllikuma 296.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu varēja izdarīt tikai speciālais subjekts. ECT norādīja, ka pēc Senāta nolēmuma pieņemšanas izmeklēšanas tiesneša lēmums vairs nekādā veidā nevarēja ietekmēt iesniedzēju. Visbeidzot kriminālprocesa izbeigšana deva iesniedzējam tiesības pieprasīt kompensāciju, kuras gan viņš neizmantoja, un tāpēc ECT secināja, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, un izbeidza tiesvedību lietā.

Otrs nolēmums ir plašu publicitāti guvušais spriedums lietā Nagla pret Latviju, kurā ECT konstatēja Konvencijas 10.panta pārkāpumu, liekot valstij samaksāt 20  000 EUR. Šī ir vēl viena lieta, kurā ECT atgādināja, ka valstij nebija pienākums sasniegt noteiktu rezultātu, bet bija pienākums nodrošināt, lai attiecīgais izmeklēšanas darbības process atbilstu Konvencijai.

ECT secināja, ka Latvijas tiesiskais regulējums atbilda Konvencijas prasībām. Konstatētā pārkāpuma pamatā bija normas piemērošana, proti, lēmums veikt kratīšanu, un tas, kā šis lēmums tika pieņemts. ECT norādīja, ka kratīšana ir ļoti drastisks līdzeklis, kā iegūt informāciju no žurnālista, salīdzinot to arī ar alternatīvām, piemēram, pienākuma uzlikšanu norādīt informācijas avotu, kā tas tika darīts Dreiblata lietā. Žurnālistes informācijas avots tiesībsargājošajām iestādēm kratīšanas brīdī jau bija zināms un sešu mēnešu intervāls starp žurnālistes publikācijām un kratīšanu nekādā gadījumā nevarēja attaisnot kratīšanas steidzamību. ECT kritiski vērtēja arī lēmuma kvalitāti, kurā netika sniegts motivēts kratīšanas steidzamības pamatojums, turklāt kratīšanas robežas bija formulētas tik plaši, ka ļāva piekļūt visai žurnālistes rīcībā esošajai informācijai. Vērtējot kratīšanas pēckontroles kvalitāti, ECT nepiekrita nacionālo tiesu secinājumam, ka kratīšana netika veikta nolūkā noskaidrot informācijas avotu, turklāt tās ieskatā pēckontroli veikušajai tiesai bija jāsniedz izvērstāks vērtējums tam, vai izmeklēšanas intereses lietā bija būtiskākas nekā iejaukšanās žurnālistes izteiksmes brīvībā.

Šis gads iezīmē arī pirmo gadījumu, kad ECT Latvijai ir noteikusi pagaidu aizsardzības pasākumus – kopš Latvijā 1997.gadā stājās spēkā Konvencija, nevienā citā lietā pret Latviju pagaidu pasākumi nav tikuši noteikti. Pagaidu aizsardzības pasākumi ir ļoti īpatnējs institūts, kas tieši neizriet no Konvencijas – tas ir izveidojies ECT judikatūras rezultātā un ir noteikts ECT Reglamentā. Noteiktie pagaidu aizsardzības pasākumi ir saistoši attiecīgajai valstij un šo pasākumu neizpildīšana tiek uzskatīta par Konvencijas 34.panta pārkāpumu. Tiesas līdzšinējā praksē pagaidu aizsardzības pasākumi tiek piemēroti tikai tad, ja pēc iesniegtās informācijas izvērtēšanas Tiesa uzskata, ka pastāv risks, ka personai var tikt nodarīts nopietns un neatgriezenisks kaitējums – parasti pagaidu aizsardzības pasākumi tiek piemēroti divās lietu kategorijās – personu izdošanas vai izraidīšanas gadījumos. Pēdējo gadu laikā vidēji 70% gadījumos lūgumi par pagaidu aizsardzības pasākumu piemērošanu tika noraidīti – 2012.gadā kopā tika iesniegti 1972 lūgumi un tikai 103 lūgumi tika apmierināti. 

Šajā gadā turpinājusies arī ECT judikatūrā pausto secinājumu transformēšanās Latvijas tiesu judikatūras iespaidā. Šīs izmaiņas ir ļoti labi ilustrētas virknē tiesvedību, kuru pamatā ir bijis administratīvais process, izskatot apcietināto un ieslodzīto personu pieteikumus.

2012.gada 28.februārī ECT pasludināja spriedumu lietā Melnītis pret Latviju. Komentējot valdības izvirzīto argumentu par to, ka iesniedzējs nebija izsmēlis pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, vēršoties administratīvajās tiesās, kuras sūdzības pamatā esošo notikumu brīdī jau darbojās vairāk nekā gadu, ECT norādīja, ka līdz ar jauna tiesību aizsardzības līdzekļa ieviešanu pierādīšanas nasta par tā efektivitāti gulstas uz atbildētājas valdības pleciem. Tā kā no zemāko instanču administratīvo tiesu lēmumiem varēja secināt, ka prakse attiecībā uz apcietināto personu tiesībām sūdzēties par apcietinājuma apstākļiem un saņemt par to kompensāciju 2005.–2006.gadā bija diezgan pretrunīga, ECT ieskatā, nebija pietiekami pierādīts, ka iesniedzējam laika posmā pirms 2006.gada 15.jūnija pastāvēja izredzes panākt sev vēlamo rezultātu, vēršoties administratīvajā tiesā.

ECT šos secinājumus vēlreiz atkārtoja savā 2012.gada 11.septembra lēmumā lietā Katajevs pret Latviju un 2013.gada 24.aprīļa spriedumā lietā Timofejevi pret Latviju. Taču 2013.gada 24.septembra lēmumā lietā Ignats pret Latviju ECT atzina, ka administratīvās tiesas Latvijā ir uzskatāmas par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, pretēji iepriekš nostiprinātajam lietās Melnītis pret Latviju, Katajevs pret Latviju un Timofejevi pret Latviju. ECT atsaucās uz administratīvo tiesu judikatūru, kur bija vērtēti ieslodzījuma un apcietinājuma apstākļi laika posmā no 2005. gada 27.jūlija līdz 2006.gada 4.augustam, kas sakrita ar laiku, kurā iesniedzējs bija atradies apcietinājumā, un tātad šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis viņam apskatāmajā laika posmā bija pieejams. ECT arī īpaši atzīmēja administratīvo tiesu judikatūras kvalitatīvo attīstību, izskatot šīs kategorijas lietas kā sūdzības par iestāžu faktisko rīcību. 

2013.gada 29.oktobrī ECT pasludināja spriedumu lietā D.F. pret Latviju. Šajā lietā iesniedzējs – par dzimumnoziegumiem notiesātais bijušais policijas informators – ilgstoši un nesekmīgi lūdza, lai viņu pārved soda izciešanai no Daugavgrīvas cietuma uz Matīsa cietumu. Vērtējot šo sūdzību, ECT nedaudz sašaurināja savus iepriekš paustos secinājumus, precizējot, ka attiecībā uz ieslodzīto personu sūdzībām par pārvešanu uz citu cietumu administratīvās tiesas tomēr nav uzskatāmas par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. ECT izvērtēja administratīvo tiesu judikatūru apskatāmajā laika posmā (2005.–2007.gads), secinot, ka tā nesniedz viennozīmīgu atbildi, vai iesniedzēja pieteikums administratīvajā rajona tiesā – ja tāds tiktu iesniegts – vispār tiktu atzīts par pieņemamu izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā. ECT atzīmēja, ka tajā laikā administratīvo tiesu judikatūrā nepastāvēja vienprātība, vai ieslodzīto pārvešana vai atteikums pārvest uz citu cietumu bija vērtējams kā faktiskā rīcība, iestādes iekšējs lēmums vai pat kriminālprocesuāls lēmums, un tas, vai personas pieteikums tika vai netika pieņemts izskatīšanai, lielā mērā bija atkarīgs no tiesību aizskāruma smaguma. Jāatzīmē, ka Biroja rīcībā esošā informācija liecina, ka pašlaik šis jautājums administratīvo tiesu judikatūrā ir noregulēts. 

Visās minētajās lietās Birojs ir izmantojis administratīvo tiesu judikatūru, lai pamatotu argumentu, ka atsevišķās lietu kategorijās, kas saistītas ar Konvencijas 2.pantu, kas aizsargā tiesības uz dzīvību, un Konvencijas 3.pantu, kas paredz spīdzināšanas un cietsirdīgas izturēšanās aizliegumu, administratīvās tiesas ir uzskatāmas par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli. Proti, Biroja argumentācija attiecībā uz administratīvo tiesu judikatūru bija procesuāla rakstura. Tomēr pēdējā laikā Biroja aktīvajā lietvedībā ir parādījušās vairākas jaunas lietas, kurās process administratīvajās tiesās tiek vērtēts no Konvencijas 6.panta viedokļa. Birojam bija vai vēl būs jāsniedz atbildes ECT uz šādiem jautājumiem:

• Vai kopējais administratīvā procesa ilgums lietā ir bijis samērīgs? Jau pieminētajā lietā Ignats pret Latviju ECT noraidīja iesniedzēja sūdzību par administratīvās tiesvedības ilgumu un tā ietekmi uz administratīvās tiesvedības efektivitāti. ECT uzskatīja, ka 4 mēneši ir samērīgs termiņš sūdzības pieņemšanai izskatīšanai administratīvajā tiesā, taču ECT šoreiz nevarēja vērtēt tiesvedības ilgumu kopumā, jo iesniedzējs bija atsaucis savu pieteikumu un administratīvā tiesvedība tika izbeigta;

• Vai atsevišķās lietu kategorijās, kurās administratīvās tiesas ir atteikušās pieņemt pieteikumus, iesniedzējiem tā rezultātā nav tikusi liegta pieeja tiesai? 2013.gada 17.septembra lēmumā lietā Kroņkalns pret Latviju ECT noraidīja iesniedzēja sūdzību par viņa tiesību uz pieeju tiesai iespējamo pārkāpumu, jo iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Iesniedzējs pieprasīja kompensāciju no Vācijas Federatīvās Republikas fonda, kas ar sadarbības partnerorganizāciju starpniecību izmaksāja kompensācijas personām, kuras nacionālsociālistiskā režīma laikā bija iesaistītas spaidu darbos. Latvijas teritorijā, atbilstoši noslēgtajam Vācijas, Latvijas un Krievijas trīspusējam starpresoru līgumam. Sadarbības partnerorganizācija bija Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kas pieņēma personu iesniegumus un tālāk tos pārsūtīja Krievijas Federācijas iestādei izvērtēšanai un lēmuma pieņemšanai. Atteikums bija apstrīdams īpaši izveidotā Pārsūdzības iestādē, kuras lēmums bija galīgs. Pārsūdzības iestāde iesniedzēja iesniegumu noraidīja un viņš vērsās administratīvajā rajona tiesā, kas pieteikumu pieņemt atteicās, norādot, ka Pārsūdzības iestādes lēmums nav apstrīdams administratīvā procesa kārtībā. Šim viedoklim pievienojās arī apelācijas un kasācijas instances. ECT sūdzību noraidīja, jo iesniedzējs nebija vērsies ar pieteikumu Satversmes tiesā, apstrīdot starpresoru līguma, kas paredzēja īpašu ārpustiesas strīdu izskatīšanas kārtību, atbilstību Satversmei un Konvencijai;

• Biroja aktīvajā lietvedībā ir arī sūdzība par administratīvās rajona tiesas atteikumu atbrīvot personu no valsts nodevas – šī persona sūdzas, ka viņai rezultātā tika liegta pieeja tiesai;

• Savukārt kādā citā lietā iesniedzējs uzskata, ka administratīvo tiesu piešķirtais kompensācijas apmērs nav bijis samērīgs ar nodarīto kaitējumu.

PĀRSKATS PAR KONVENCIJAS 16.PROTOKOLU

Konvencijas 16.protokols ir jauns instruments, kas nākotnē visvairāk skars tieši tiesnešu auditoriju, būtiski ietekmējot Latvijas tiesu un ECT mijiedarbību un veidojot savstarpējo dialogu pilnīgi jaunā kvalitātē. 16.protokols ir atvērts parakstīšanai kopš 2013.gada 2.oktobra. To jau parakstījušas septiņas Eiropas Padomes dalībvalstis (Latvija protokolu vēl nav parakstījusi), un, lai tas stātos spēkā, ir nepieciešamas desmit ratifikācijas.

16.protokols neparedz jaunas substantīvās tiesības un brīvības – tas iestrādā jaunu procesuālo instrumentu, kas būs pieejams tikai Eiropas Padomes dalībvalstu tiesām. Proti, 16.protokols paredz ECT kompetences paplašināšanu ar iespēju sniegt konsultatīvo atzinumu par jautājumiem, kas saistīti ar Konvencijā paredzēto tiesību un brīvību interpretāciju. Šo konsultatīvo atzinumu ECT varēs lūgt nacionālās tiesas vai tribunāli, kas ir pēdējās instances saistībā ar to tiesvedībā esošu konkrētu strīdu, kā arī valstu konstitucionālās uzraudzības iestādes. Tādējādi šis atzinums tiks lūgts vēl pirms individuālā iesnieguma iesniegšanas ECT, lai gan šāda atzinuma saņemšana nekādā veidā neliegs pusēm nacionālajā tiesvedībā vēlāk vērsties ECT individuālā iesnieguma kārtībā. Šāda iespēja no vienas puses pilnveidos dialogu starp ECT un nacionālajām tiesām, bet no otras puses tā stiprinās ECT konstitucionālo lomu.

Dalībvalstīm ir paredzēta rīcības brīvība nozīmēt tās tiesu instances vai tribunālus, kas būs tiesīgas izmantot protokolā paredzētās tiesības lūgt ECT sniegt konsultatīvo atzinumu. Šim lūgumam būs jābūt motivētam un tiesām būs jāpievieno lietas faktu izklāsts un piemērojamie nacionālie tiesību akti  – šai prasībai ir divi mērķi:

• pirmkārt, tā sniedz nacionālajai tiesai iespēju izvērtēt, vai tiešām konkrētajā gadījumā ir nepieciešams ECT konsultatīvais atzinums un kāpēc tas būtu noderīgs tālākajā lietas izskatīšanā;

• otrkārt, pievienotais faktu izklāsts dod iespēju ECT pilnībā fokusēties uz jautājumiem, kas attiecas tikai uz Konvencijas un tās protokolu interpretāciju.

Informācijai, kuru nacionālā tiesa sniegs ECT, būs jāpievieno:

• pārskatu par sūdzības būtību un secinājumus, pie kuriem jau ir nonākušas nacionālās tiesas;

• lietā piemērojamās nacionālo tiesību normas;

• identificētos problēmjautājumus, kas attiecas uz Konvencijas piemērošanu, tai skaitā tiesības un brīvības, kuras skar izskatāmais jautājums;

• nepieciešamības gadījumā – tiesvedībā iesaistīto pušu argumentus;

• ja iespējams un nepieciešams – arī pašas nacionālās tiesas viedokli par izskatāmo jautājumu, tai skaitā tiesas veikto problēmas juridisko analīzi.

Lai gan ECT oficiālās darba valodas ir angļu un franču, tomēr, tāpat kā individuālo iesniegumu gadījumā, lūgumus par konsultatīvā atzinuma sniegšanu ECT pieņems arī citās valodās, tai skaitā latviešu, kas novērš nepieciešamību nodrošināt tulkojumu un samazinās attiecīgos izdevumus.

Pašu atzinumu sniegs ECT Lielā palāta – tas būs motivēts un publisks, bet tam nebūs vispārsaistoša rakstura. Paredzams, ka šādi atzinumi palīdzēs interpretēt gan Konvencijas normas, gan ECT judikatūru, kā arī sniegs vadlīnijas turpmāku iespējamo Konvencijas pārkāpumu novēršanai.

ECT atteikumam sniegt konsultatīvo atzinumu būs jābūt motivētam, kas veicinās dialogu starp ECT un nacionālajām tiesām. Salīdzinājumam – izskatot personu individuālos iesniegumus viena tiesneša tiesas sastāvā atbilstoši Konvencijas 27.pantam un atzīstot tos par nepieņemamiem izskatīšanai, atteikuma motivācija netiek sniegta. 

Jauno procedūru raksturo trīs galvenie pamatelementi:

• iespēja lūgt ECT sniegt konsultatīvo atzinumu lietās, kurās pastāv strīds par Konvencijas normu un saistītās ECT judikatūras interpretāciju, ir nacionālo tiesu un tribunālu ziņā – tās var nolemt šo iespēju arī neizmantot. Nacionālā tiesa, kas ir lūgusi konsultatīvo atzinumu, jebkurā brīdī varēs to atsaukt;

• protokols nosaka, ka konsultatīvo atzinumu varēs lūgt tikai augstākās tiesu instances. Pievienojoties protokolam, dalībvalstīm ir jānorāda tiesu instances, kurām būs tiesības izprasīt konsultatīvo atzinumu, taču vienlaikus dalībvalstīm ir atvēlēta pilna rīcības brīvība noteikt konkrētās tiesu instances, kā arī nepieciešamības gadījumā veikt grozījumus un papildinājumus iesniegtajā sarakstā. Ļoti būtiski ir tas, ka daudzos gadījumos šīs tiesu instances nebūs Augstākās tiesas Senāta departamenti kā kasācijas instances, bet tās būs zemākas instances tiesas, kas Latvijas tiesību aktos ir noteiktas kā galīgā instance. Lietās par bērnu prettiesisku pārvietošanu pāri robežai uz Latviju vai aizturēšanu Latvijā, ja bērna dzīvesvieta ir citā valstī, pēdējā instance, kuras lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, būs apgabaltiesa. Bērnu prettiesiskās pārvietošanas jautājumi ir aktuāli arī Konvencijas un ECT judikatūras kontekstā, piemēram, atceroties tiesvedību lietā X. pret Latviju kurā 2012.gada 10.oktobrī notika ECT Lielās palātas tiesas sēde (spriedums vēl nav pasludināts). Virknē speciālo likumu ir noteikti izņēmumi, kad galīgo nolēmumu administratīvajā procesā pasludina administratīvās rajona tiesas vai administratīvās apgabaltiesas, kas būtu uzskatāmas par galīgajām instancēm 16.protokola izpratnē. Kā piemēru var minēt Patvēruma likumu, kas nosaka administratīvo rajona tiesu kā galīgo instanci, izskatot sūdzības par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka lēmumiem, kā arī Saeimas vēlēšanu likumu, kas nosaka administratīvo apgabaltiesu kā atbildīgo instanci pieteikuma izskatīšanai par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par kandidātu saraksta reģistrēšanu vai atteikumu reģistrēt kandidātu sarakstu, kā arī pieteiktā kandidāta svītrošanu no reģistrētā kandidātu saraksta. Arī šie jautājumi var aktualizēties cilvēktiesību kontekstā, kā to pierāda līdzšinējā ECT judikatūra pret Latviju  – spriedumi lietās Ždanoka pret Latviju un Ādamsons pret Latviju un lēmums lietā Partija „Jaunie demokrāti” un partija „Mūsu zeme” pret Latviju;

• konsultatīvais atzinums pēc tā publiskošanas nebūs saistošs un tas tiek sniegts ECT un nacionālo tiesu un tribunālu divpusējā dialoga kontekstā. Ievērojot subsidiaritātes principu, tikai nacionālās tiesas ziņā ir noteikt, kādas sekas būs ECT konsultatīvajam atzinumam konkrētā nacionālā strīda izskatīšanā.

Konsultatīvais atzinums var tikt pieņemts vienbalsīgi, taču gadījumā, ja tiesnešu domas dalīsies, atzinumam var tikt pievienots arī tiesnešu atsevišķais viedoklis. Arī šis dokuments tiks nosūtīts atzinumu lūgušajai nacionālajai tiesai, un tai, paturot prātā, ka atzinums nav saistošs dokuments, būs jāpieņem galīgais lēmums, vai nacionālajā tiesvedībā piemērot vai nepiemērot konsultatīvo atzinumu, t.sk. arī tiesnešu atsevišķo viedokli. 

Grūti prognozēt, vai un cik lielā mērā konsultatīvā atzinuma procedūra ietekmēs kopējos tiesvedības termiņus Latvijas tiesās. Protokols paredz konsultatīvā atzinuma sniegšanai prioritāti, taču konkrēti termiņi, protams, netiek noteikti. Vienlaikus jāatzīmē, ka pienākums ievērot prioritāti attiecas arī uz nacionālajām tiesām, proti, tām ir pēc iespējas ātrāk jāiesniedz lūgums sniegt konsultatīvo atzinumu, kā arī pēc iespējas skaidrāk un precīzāk jānoformulē ECT uzdodamie jautājumi. Termiņu ievērošanas aspekts varētu būt īpaši nozīmīgs tādās lietu kategorijās, kur likums nosaka saīsinātus un konkrētus termiņus, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar patvēruma meklētājiem, vēlēšanu rezultātiem, dažādi pārrobežu jautājumi, ar bērnu tiesībām saistītās lietas.

Vēl viens vērā ņemams aspekts ir iespējamā kompetenču pārklāšanās starp Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) prejudiciālajiem nolēmumiem un ECT konsultatīvo atzinumu. 16.protokols nekādā veidā neizslēgs un neierobežos Latvijas tiesu tiesības vienas tiesvedības ietvaros lūgt sniegt gan prejudiciālo nolēmumu EST, gan arī konsultatīvo atzinumu ECT. Pašlaik grūti spekulēt par to, vai un cik lielā mērā abu procedūru piemērošana varētu paildzināt tiesvedības termiņus Latvijā, tomēr šādu iespēju pilnībā izslēgt nevar.

IESPĒJAMĀS KOLĪZIJAS

No iespējamo kolīziju viedokļa pastāv virkne jomu, kurās pārklājas ES tiesību akti un principi, kas izriet no Konvencijas un ECT judikatūras, turklāt praksē jau ir bijuši gadījumi, kad EST un ECT uzskati ir atšķirīgi vai pat pretēji, un ar šādu iespējamo kolīziju nākotnē var saskarties jebkuras Latvijas tiesas tiesnesis.

Administratīvais process. Patvērumu meklētāju lietas, kurās ir piemērojama Dublinas II Regula, kas nosaka, ka tikai viena ES dalībvalsts ir atbildīga par patvēruma meklētāja iesnieguma izskatīšanu. ECT lietā M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju konstatēja, ka Beļģija, rīkojoties Dublinas II Regulas ietvaros un nosūtot iesniedzēju   – patvēruma meklētāju – uz Grieķiju, bija pārkāpusi Konvencijas 3.pantu (spīdzināšanas un cietsirdīgas izturēšanās aizliegums) un 13.pantu (tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli).

Tieši tāds jautājums ir aktualizējies arī nesen Šveicei komunicētajā lietā Tarakhel pret Šveici, kura uzreiz tiks skatīta ECT Lielajā palātā. Lietas faktu pamatā ir afgāņu un pakistāniešu tautības patvēruma meklētāju sūdzība par to, ka Šveice, noraidot viņu patvēruma pieteikumu un deportējot viņus uz Itāliju Dublinas II Regulas ietvaros, ir pārkāpusi Konvencijas 3.pantu un 13.pantu. Iesniedzēji sūdzas par apstākļiem, kādos viņi nonāks pēc tam, kad tiks piespiedu kārtā atgriezti patvēruma meklētāju centrā Itālijā.

Civilprocess. Civilprocesuālajā tiesvedībā var rasties kolīzija starp Briseles I Regulu un standartiem, kurus nosaka Konvencijas 6.pants. EST ir norādījusi, ka dalībvalstu tiesām, interpretējot, vai ir tikusi pārkāpta Briseles I Regulas 34.pantā paredzētā dalībvalsts sabiedriskās kārtības ievērošanas klauzula, ir jāņem vērā, vai ir ievēroti dalībvalstīm saistošie konstitucionālie pamatprincipi, kā arī vispārējie cilvēktiesību standarti un pamattiesības, kā tās ir noteiktas Konvencijā un ECT praksē. EST norādīja, ka vienas no svarīgākajām pamattiesībām, kas izriet arī no konstitucionālajiem principiem, ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Šo tiesību pārkāpums ir uzskatāms par būtisku un tā ievērošana ir svarīgāka nekā efektīva nolēmumu pārrobežu atzīšana un izpilde. Problēmjautājumi no Konvencijas un ECT prakses viedokļa, kas varētu apgrūtināt citā valstī pieņemtā nolēmuma atzīšanu vai izpildi, ir, piemēram, gadījumos, kad visas procesā iesaistītās puses nav piedalījušās tiesvedībā (process ir noticis in absentia), dažādu iemeslu dēļ nav ticis ievērots sacīkstes princips, pusēm nav bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus, puses nav saņēmušas tiesas nolēmumu vai arī lēmums ir pieņemts t.s. ex parte procedūras ietvaros, kuru pieļauj vairākas ES dalībvalstis. Arī pilnīgs motivācijas trūkums, kas atsevišķos gadījumos arī tiek pieļauts vairāku ES dalībvalstu tiesību sistēmās, bet ir pilnīgi nepieņemams citās ES dalībvalstīs, var norādīt uz iespējamo Konvencijas 6.panta pārkāpumu.

Kriminālprocess. Iespējamā kolīzija starp ECT un ES tiesībām var rasties Eiropas apcietinājuma lēmuma izpildes gadījumos, kad persona nepiekrīt izdošanai.

Kritēriji, kuri ir jāievēro procedūras gaitā, ir noteikti Eiropas Padomes pamatlēmumā un pati Eiropas apcietinājuma lēmuma sistēma balstās uz ātrumu, operativitāti, savstarpējību, kā arī prezumpciju, ka visās ES dalībvalstīs pastāv līdzīgi standarti attiecībā uz pirmstiesas kriminālprocesu un tajā pieejamajām garantijām. Eiropas apcietinājuma lēmums neparedz iespēju saņēmējvalstij izvērtēt jebkādus citus apsvērumus kā vien to, vai saņemtais pieprasījums atbilst pamatlēmumā noteiktajiem kritērijiem. Tomēr, tā kā pirmstiesas apcietinājuma regulējums un arī apstākļi ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgi, varētu rasties situācija, ka persona tiek nosūtīta uz citu valsti, kuras valodu tā nepārvalda un kur apcietinājumā šī persona ir spiesta pavadīt mēnešus vai pat gadus bez pieejas tiesiskās aizsardzības līdzeklim, kas ļautu grozīt piemēroto drošības līdzekli, bez iespējas sazināties ar tuviniekiem un bez juridiskās palīdzības, turklāt šai ES dalībvalstij jau ir negatīva tiesvedības bilance ECT lietās par Konvencijas 3.panta, 5.panta un 6.panta pārkāpumiem.

Ņemot vērā minētos secinājumus, gribu vērst uzmanību uz šādiem problēmjautājumiem:

• Vai nacionālajai tiesai, izvērtējot Eiropas apcietinājuma lēmuma pieņemamību, būtu jāņem vērā, vai personas izdošana katrā konkrētajā lietā ir samērīga ar nodarījumu, par kura izdarīšanu tā tiek turēta aizdomās? Vai šāds pienākums veikt individuālo izvērtējumu izriet no Konvencijas un ECT prakses? No otras puses – vai samērīguma izvērtēšana katrā konkrētajā lietā neapdraudēs Eiropas apcietinājuma lēmuma sistēmu, padarot to lēnu un neefektīvu?

Kā viela pārdomām kalpo fakts, ka patlaban norit darbs pie Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas projekta par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, un virkne dalībvalstu ir izteikušās par labu tam, lai direktīvā tiktu iekļauta pamattiesību ievērošanas klauzula, kas ļautu atteikt piemērot Eiropas izmeklēšanas lēmumu gadījumos, kad pastāv pamatotas šaubas par to, vai lēmuma piemērošanas gaitā tiks ievērotas Eiropas Pamattiesību hartā nostiprinātās tiesības. Lai gan šis direktīvas projekts hronoloģiski nav pirmais virknē līdzīgu savstarpējās atzīšanas instrumentu, tomēr šis ir pirmais dokuments, kura izstrādes stadijā ir izteikts priekšlikums papildināt tekstu ar klauzulu, kas aizsargātu personu pamattiesības. 

Nobeigumā jāuzsver, ka, pieaugot sabiedrības informētībai un tiesiskajai apziņai, ar katru gadu pieaug arī ECT izskatāmo lietu kategoriju skaits, sarežģītības pakāpe, nemaz nerunājot par kopējā iesniegumu skaita palielināšanos. Pirms vairākiem gadiem lielākā daļa ECT izskatāmo lietu bija sūdzības par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu un iztiesāšanas termiņiem. Šodien nevienas Latvijas tiesas tiesnesis nevar būt pārliecināts, vai vakar izskatītā lieta jau rīt nenonāks ECT. Tomēr ir viens aspekts, kas nav mainījies visu šo laiku, kopš esam Konvencijas dalībvalsts – ECT sagaida un turpinās sagaidīt kvalitatīvus un pamatotus nolēmumus, kas, neatkarīgi no tiesvedības iznākuma, ir pieņemti Konvencijai atbilstoša procesa rezultātā.