Judikatūras esence Augstākās tiesas Senāta 2012.gada nolēmumu krājumā

IEVADS

Kaut ar lielu laika atstatumu, Senāta 2012.gada nolēmumu krājums Tiesu namu aģentūrā top, un 2013.gada beigās tas tiks izdots. Ņemot vērā, ka krājuma tirāža būs neliela, bet tajā apkopotās Senāta judikatūras atziņas aktualitāti nezaudē, publicējam nolēmumu krājuma visu departamentu judikatūras daļu anotācijas – zināšanai, kas bijusi Senāta „judikatūras esence” 2012.gadā.

SENĀTA ADMINISTRATĪVO LIETU DEPARTAMENTS

1. Krājumā ietverti 40 Senāta Administratīvo lietu departamenta nolēmumi, kas iedalīti trīs nodaļās:
   
   1)Spriedumi lietās par Valsts ieņēmumu dienesta un pašvaldību lēmumiem nodokļu administrēšanas jautājumos;
   2)Nolēmumi citās lietās par iestāžu lēmumiem un faktisko rīcību;
   3)Nolēmumi par pieteikuma vai lietas pakļautību izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, personas subjektīvajām tiesībām iesniegt pieteikumu tiesā un citiem procesuālajiem jautājumiem.

2. Vairums krājumā iekļauto spriedumu nodokļu administrēšanas jautājumos attiecas uz iedzīvotāju ienākuma nodokli. No šiem spriedumiem īpaši izceļams spriedums lietā Nr.SKA-28/2012. Ar šo spriedumu Senāts, ievērojot Satversmes tiesas 2011.gada 13.decembra lēmumu lietā Nr.2011-15-01, mainīja judikatūru attiecībā uz likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 19.punkta „c”  apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2007.  gada 11.  jūnijam) interpretāciju. Šis jautājums sabiedrībā ilgstoši bija izraisījis plašu rezonansi, un ar spriedumu veiktā judikatūras maiņa ietekmēs daudzu lietu izskatīšanu. Jāatgādina, ka iepriekš Senāts savā judikatūrā bija atzinis, ka atbilstoši minētajai normai vienīgais kritērijs, lai noteiktu, vai personas ienākumi no tai piederoša nekustamā īpašuma atsavināšanas apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, ir tas, vai šis īpašums piederējis personai vismaz 12  mēnešus. Ievērojot, ka Satversmes tiesas nolēmumā paustā tiesību normu interpretācija ir obligāta, Senāts ar spriedumu lietā Nr.SKA-28/2012 atkāpās no savas iepriekšējās judikatūras un atzina, ka nodoklis par tāda nekustamā īpašuma pārdošanu, kas bijis personas īpašumā ilgāk par 12 mēnešiem, tomēr jāmaksā, ja persona īpašumu atsavinājusi saimnieciskās darbības ietvaros. Ne mazāk būtiski, ka Senāts vienlaikus formulēja, ka gadījumā, ja tiesiskais regulējums par pienākumu maksāt nodokli nav bijis viennozīmīgs un valsts iestāžu un amatpersonu sniegtie skaidrojumi un tiesību piemērošanas prakse ir bijusi pretrunīga, personai nevar aprēķināt nodokļa soda naudu un nokavējuma naudu par nesamaksāto nodokli, pat ja pašu nodokli galu galā atzīst par iekasējamu.
   
   Būtiskas atziņas, kas var palīdzēt noskaidrot fiksētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju loku, satur Senāta spriedums lietā Nr.SKA-26/2012. Šajā spriedumā Senāts, analizējot likumdevēja gribu un likuma izstrādes materiālus, ir noskaidrojis, ka fiksētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs var būt tikai tāda persona, kuras veiktā saimnieciskā darbība līdzās darba ieguldījumam prasa arī būtiskus citu resursu ieguldījumus.
   
   Vēl attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokli Senāts spriedumā lietā Nr.SKA-355/2012 ir atzinis, ka gadījumā, ja nav strīda par faktiem, bet tikai par tiesību normu attiecināšanu uz tiem, Valsts ieņēmumu dienests nodokļu maksātāja deklarāciju var precizēt, arī neveicot nodokļu auditu. Spriedumā lietā Nr.SKA-116/2012 Senāts analizējis procesuālo tiesību normas, kas regulē iedzīvotāju ienākuma nodokļa noteikšanu uz aprēķinu pamata. Par nodokļu maksātāja un nodokļu administrācijas procesuālajiem pienākumiem un tiesībām saistībā ar nodokļu administrēšanu runāts arī spriedumā lietā Nr.SKA-171/2012, kurā analizēts nodokļa maksātāja pierādīšanas pienākums un atkārtotas pārbaudes veikšanas ierobežojums kopsakarā ar tiesiskās drošības principu.
   
   Spriedumā lietā Nr.SKA-538/2012 Senāts analizējis, kā nosakāms, vai persona dzīvo Latvijā, proti, ir Latvijas rezidents, kuram ir pienākums nodokļus maksāt Latvijā. Savukārt lietā Nr.SKA-555/2012, kas attiecas uz nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākuma noteikšanu, Senāts atzinis, ka tiesību normas, kuras ir tik neskaidras, nesaprotamas un iekšēji pretrunīgas, ka nodokļa maksātājs no tām nevar saprast savu tiesību un pienākumu apjomu, kā nesavienojamas ar tiesiskas valsts principiem nav spēkā.

3. No krājuma 2.nodaļā ievietotajiem nolēmumiem vairāki attiecas uz valsts dienesta jautājumiem. Divos spriedumos (lieta Nr.SKA-105/2012 un lieta Nr.SKA-285/2012) Senāts analizējis jautājumu par to, kā noteikt salīdzināmo amatpersonu loku, lai izvērtētu, kurai amatpersonai ir priekšrocības saglabāt amatu amatpersonu skaita samazināšanas gadījumā. Savukārt lietā Nr.SKA-149/2012, ņemot vērā 2011.gada 1.oktobrī spēkā stājušos Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma grozījumus, Senāts mainījis judikatūru attiecībā uz to, kā vērtējams prasījums par nesaņemtās darba samaksas atlīdzināšanu. Proti, iepriekš Senāts bija atzinis, ka šāds prasījums vērtējams kā jautājums par administratīvā akta izpildes seku novēršanu. Taču ar krājumā ievietoto spriedumu lietā Nr.SKA-149/2012 Senāts atzinis, ka turpmāk šāds prasījums skatāms kā prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu. Minētajā spriedumā Senāts arī skaidrojis, kādas sastāvdaļas ietveramas nesaņemtās darba samaksas atlīdzinājumā un kā nosakāms šāda atlīdzinājuma apmērs. Lietā Nr.SKA-150/2012 Senāts analizējis administratīvo tiesu praksē līdz šim maz apskatītu tiesību jautājumu – ierēdņa tiesības uz aizsardzību no emocionālās vardarbības darba vietā
   
   Vairāki krājuma 2.nodaļā ievietotie spriedumi attiecas uz būvniecības un teritorijas plānošanas jomu. Tā lietā Nr.SKA-35/2012 Senāts apskatījis būves jēdzienu un atzinis, ka arī paviršas un vieglas konstrukcijas objekts (konkrētajā gadījumā – žogs), ja tas ir saistīts ar zemi un tam ir noteikta funkcija, ir būve. Lietā Nr.SKA-301/2012 Senāts atzinis, ka zaudējumi, kas personai nodarīti ar to, ka atcelts šai personai iepriekš izsniegts plānošanas un arhitektūras uzdevums, atlīdzināmi tāpat kā zaudējumi administratīvā akta atcelšanas gadījumā, jo attiecībā uz adresātu plānošanas un arhitektūras uzdevums pielīdzināms administratīvajam aktam. Lietā Nr.SKA-656/2012 Senāts analizējis, pie kādiem priekšnoteikumiem dzīvokļa īpašniekam ir tiesības atslēgt dzīvokli no ēkas kopējās siltumapgādes sistēmas. Lietā Nr.SKA-532/2012 Senāts apskatījis būvniecības un teritorijas plānošanas procesu savstarpējo saistību, ņemot vērā arī sabiedrības tiesības iesaistīties lēmumu pieņemšanā vides jomā.
   
   Vairāki spriedumi tieši attiecas uz pamattiesībām. Lietā Nr.SKA-309/2012 Senāts akcentējis, ka attiecībā uz pulcēšanās brīvības izmantošanu Latvijā pastāv paziņošanas, nevis atļauju sistēma. Senāts norādījis – no šīs sistēmas izriet, ka pasākuma (sapulces, gājiena, piketa) pieteikšanas pašvaldībā termiņa nokavējuma sekas nav automātisks aizliegums rīkot pasākumu, bet sekas var būt tādas, ka pasākuma dalībnieki nevar prasīt no iestādes, lai tā pilnībā nodrošinātu drošību un sabiedrisko kārtību pasākuma laikā. Lietā Nr.SKA-505/2012 Senāts atzinis, ka personas vārda izmantošana firmā ir personas tiesību uz privāto dzīvi aizskārums, kā arī uz šādu izmantošanu attiecas tiesības uz goda un cieņas aizsardzību. Tāpēc Komerclikumā paredzētie gadījumi, kad personas vārdu pieļaujams izmantot firmā, ir izņēmums no vispārējā personas vārda izmantošanas aizlieguma, nevis otrādi.
   
   Vairākos spriedumos Senāts apskatījis administratīvā procesa uzsākšanu no jauna. Lietā Nr.SKA-24/2012 Senāts apskatījis, kādas sekas uz tiesvedību atstāj administratīvā procesa uzsākšana no jauna tiesvedības laikā. Lietā Nr.SKA-257/2012 Senāts analizējis administratīvā procesa uzsākšanu no jauna, ja tā attiecas uz administratīvo aktu ar ilgstošu iedarbību. Turpretim lietā Nr.SKA-46/2012 Senāts skaidrojis, kā skatāms atkārtoti iesniegts iesniegums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, norādot, ka uz šādu gadījumu neattiecas regulējums par administratīvā procesa uzsākšanu no jauna.
   
   Vēl krājuma 2.nodaļā ievietotajos nolēmumos Senāts norādījis, kā risināma tiesību principu kolīzija, ja tiek lemts par adresātam labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanu (lieta Nr.SKA-42/2012); norādījis, ka administratīvā akta pamatojums pats par sevi nevar tikt pārsūdzēts (lieta Nr.SKA-85/2012); iezīmējis nošķīrumu starp ielas kā publiskās lietas lietošanas tiesībām un nekustamā īpašuma kopīpašnieku tiesībām novietot automašīnu savā kopīpašumā esošā teritorijā, kas nav iela (Nr. SKA-17/2012). No Senāta sprieduma lietā Nr.SKA-578/2012 izriet, ka pierādīšanas līdzeklis – pieteicēja zvērests – izmantojams tikai, ja izpildās samērā stingri kritēriji. Lietā Nr.SKA-220/2012 Senāts apskatījis mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu noteikšanas kritērijus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Lietā Nr.SKA-386/2012 Senāts apskatījis valsts rīcības brīvību pilsētas sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas organizēšanas veida izvēlē, atzīstot, ka privātais pārvadātājs nav tiesīgs prasīt, lai pašvaldība nodod šī pakalpojumu sniegšanu privātajiem pārvadātājiem. Lietā Nr.SKA-5/2012 Senāts apskatījis rīcības brīvībai radniecīgā, taču nošķiramā tiesību institūta – novērtējuma brīvības – pārbaudes apjomu tiesā.

4. Krājuma 3.nodaļā ietvertos nolēmumus atkarībā no to tematikas var iedalīt trijās grupās. Pirmā grupa ir par lietas pakļautību izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā. Šajā sakarā ar krājumā ietvertajiem nolēmumiem Senāts atzinis, ka personai nav tiesību tiesas ceļā prasīt atbildi no likumdevēja (lieta Nr.SKA-3/2012). Kā arī Senāts mainījis judikatūru, atzīstot, ka nekādi jautājumi, kas skar valsts noslēpumu, nav skatāmi administratīvajā tiesā informācijas sniegšanas kontekstā (lieta Nr.SKA-135/2012); iepriekš Senāts šajā pašā lietā bija atzinis, ka informācija par to, kura amatpersona, kad un uz kāda pamata ir piešķīrusi informācijai valsts noslēpuma statusu, nav valsts noslēpums. Lietā Nr.SKA-139/2012 Senāts analizējis, kuri no lēmumiem, kas tiek pieņemti saistībā ar ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru, pārsūdzami tiesā. Savukārt lietā Nr.SKA-140/2012 Senāts skaidrojis, kādos gadījumos lēmumi, kas attiecas uz publiskās personas mantas atsavināšanu, tiek pieņemti publisko tiesību jomā. Spriedumā lietā Nr.SKA-173/2012 Senāts konstatējis, ka likumdevējs apzināti izvēlējies nepakļaut tiesas kontrolei iestādes atteikšanos izpildīt pašas izdotu labvēlīgu administratīvo aktu. Vienlaikus Senāts minētajā lietā pieņēmis blakus lēmumu, vēršot Ministru kabineta uzmanību uz to, ka tiesas rīcībā nav mehānisma personu tiesību aizsardzībai šādos gadījumos un administratīvo aktu izpildes atstāšana bez tiesas kontroles nenodrošina privātpersonu tiesību pietiekami efektīvu aizsardzību. Lietā Nr.SKA-658/2012 Senāts ir fundamentāli apskatījis konstatēšanas pieteikuma (pieteikuma par konkrētu publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu, nepastāvēšanu vai to saturu) iesniegšanas priekšnoteikumus.
   
   Otra nolēmumu grupa ir par personas subjektīvajām tiesībām iesniegt pieteikumu. Šajā sakarā Senāts atzinis, ka sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem nav subjektīvo tiesību prasīt tarifu pārskatīšanu (lieta Nr.SKA-454/2012). Senāts arī mainījis judikatūru, atzīstot, ka maksātnespējīga uzņēmuma darbiniekiem ir tiesības arī pašiem – bez maksātnespējas administratora starpniecības – pārsūdzēt sev nelabvēlīgu Maksātnespējas administrācijas lēmumu par atlīdzību izmaksu no garantiju fonda (lieta Nr.SKA-630/2012). Tāpat Senāts atzinis, ka iepirkuma procedūras nepiemērošanas tiesiskuma pārbaude ir pakļauta tiesai neatkarīgi no tā, kāda iemesla dēļ iestāde atteikusies piemērot iepirkuma procedūru, un ka personām, kuras ir ieinteresētas piedalīties iepirkumā, ir subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu tiesā (lieta Nr.SKA-903/2012).
   
   Vēl krājumā ietverti divi nolēmumi par citiem nozīmīgiem procesuālajiem jautājumiem. Tā lietā Nr.SKA-177/2012 Senāts skaidrojis valsts juridisko struktūru, kā arī apskatījis atsevišķus procesuālos jautājumus saistībā ar tiesas nolēmuma izskaidrošanu. Savukārt lietā Nr.SKA-621/2012 Senāts tālāk veidojis judikatūru, kas attiecas uz pagaidu tiesas aizsardzību, un atzinis, ka arī iestādei (atbildētājam), ne tikai pieteicējam vai trešajai personai, ir tiesības lūgt tiesu pārskatīt lēmumu, kas pieņemts jautājumā par administratīvā akta darbības apturēšanu.

Senāta Administratīvo lietu departamenta senatora palīgs
Mg.iur. Agris Dreimanis

SENĀTA CIVILLIETU DEPARTAMENTS

1. Kopkrājumā ievietotie 40 Senāta Civillietu departamenta 2012.gada nolēmumi ir izlase no Augstākās tiesas mājaslapā ap 100 publicētajiem nolēmumiem, kuru skaits krājuma tapšanas gaitā tika papildināts ar vēl 4 nolēmumiem, taču atšķirībā no elektroniskās publikācijas krājumā dažos nolēmumos ir izdarītas redakcionālas un stilistiskas izmaiņas.

2. Salīdzinot ar 2011.gadu, gandrīz dubultojies nolēmumu skaits, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām (2011. gadā – 76, 2012.gadā – 117 nolēmumi). Krājumam atlasīti divi spriedumi, kas norāda uz tiesu varas un likumdošanas varas mijiedarbību. Pirmais spriedums likumdevējus pamudināja izdarīt grozījumus Civillikumā un atdzīvināt 156.pantu, novēršot tā neatbilstību Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4.pantam. Tādējādi Civillikumā bērna bioloģiskajam tēvam ir nodrošināta iespēja aizsargāt savas tiesības uz ģimenes un privāto dzīvi, tomēr darot to bērna interesēs, kas var prevalēt pār bioloģiskā tēva tiesībām. Spriedums lietā Nr.SKC-4/2012 par divu personu faktiskās kopdzīves juridisko statusu motivēts ar tiešu atsauci uz varas dalīšanas principu, kas nošķir likumdevēju no tiesu varas un leģitimē tiesu veikt tiesību jaunradi tikai gadījumos, kad tā nav saistāma ar iejaukšanos likumdevēja pilnvarās.

3. No 9 judikatūras datubāzē ievietotajām lietām, kas izriet no mantojuma tiesībām, atlasīti 2 spriedumi. Lietā Nr.SKC-23/2012 Senāts nepārprotami norādījis, ka neatraidāmie mantinieki var izprasīt neatņemamo daļu tikai no personas, kuru mantojuma atstājējs ir apdāvinājis, nevis no trešās personas, kuras īpašumā manta nonākusi vēlāk. Spriedumā lietā Nr.SKC-710/2012 tiesa izšķīrusi jautājumu par mantojuma atstājējam piederējušo pirmpirkuma tiesību pāreju mantiniekam, kas apstiprinājies mantojuma tiesībās, un atsavinātāja pienākumu paziņot pārējiem kopīpašniekiem par attiecīgās domājamās daļas atsavināšanu.

4. Spriedumos, kas izriet no lietu tiesībām, aplūkots labticīga ieguvēja statusa atzīšanas process un no tā izrietošās sekas. Spriedumā lietā Nr.SKC-136/2012 izvērtēts īpašnieka statuss, ja viņš iegādājies CSDD transportlīdzekļu reģistrā reģistrētu motociklu. Spriedumā lietā Nr.SKC-257/2012 Senāts atzina, ka Civillikuma 1312.panta pirmās daļas 2.punkts dara ķīlas ņēmēja labticību atkarīgu no viņa zināšanas par darījumu, uz kura pamata ķīlas devējam pieder ieķīlātā lieta.

5. Pēc ilgāka pārtraukuma krājumā ievietoti 2 spriedumi, kas izriet no autortiesībām un jaunrades brīvības izpausmes ietekmes uz citu personu reputāciju. Spriedumā lietā Nr.SKC-2/2012 Senāts atzina – ja autortiesības līdzautoru radītā darbā nav iespējams noteikt kā katram kopīpašniekam nosakāmo daļu no kopīpašuma, tad pieņemams, ka kopīpašums pieder abiem līdzīgās daļās. Lai vērstu uzmanību uz jaunradītā darba autora tiesībām un pienākumiem, publiskojot savu sacerējumu, šajā nodaļā ietverts arī spriedums lietā Nr.SKC-482/2012. Tas gan neskar strīdu par jaundarba autorību, bet izvērsti aplūko autora atbildību par savu darbu saistībā ar reālu notikumu, faktu atainojumu, ja tie var skart citas personas Satversmes 96.pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

6. Ļoti tuvu iepriekš aplūkotam spriedumam par autora atbildību ir arī spriedums lietā Nr.SKC-8/2012 par izdevēja atbildību, kas ievietots saistību tiesību sadaļā. Senāts atzina, ka, lai gan likums neparedz izdevējam tiesības grozīt (mainīt) autora darbu, tas nenozīmē, ka izdevējs ir atbrīvots no pienākuma izvērtēt, vai, publicējot attiecīgu rakstu, netiek aizskartas citu personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas garantētas Satversmes 96.pantā. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantam vārda brīvības izpausme ir pakļauta formalitātēm un ierobežojumiem, tostarp lai aizsargātu citu cilvēku reputāciju un tiesības. Līdz ar to katrā konkrētajā gadījumā būtiski ir noskaidrot, kādu apstākļu dēļ būtu pamats uzskatīt, ka vārda brīvība prevalē pār citu cilvēku tiesībām, ņemot vērā, ka vārda brīvības priviliģētais stāvoklis attiecas tikai uz tiem jautājumiem, kas ir publiski svarīgi (interesē sabiedrību).
   
   Šai sadaļai piepulcēti arī spriedumi par kravu autopārvadātāju tiesībām un pienākumiem (lieta Nr.SKC-43/2012), par cesijas ierobežojumiem (lieta Nr.SKC-497/2012) un tratu (pārvedu vekseli) (lieta Nr.SKC-574/2012). Vērojama tendence pieaugt prasījumiem par morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Ja 2011.gada tādi bija 20, tad 2012.gadā jau 36, t.i., 2% no izskatītajām lietām. Krājumā ievietots spriedums par cietušā pienākumu pierādīt morālo kaitējumu (lieta Nr.SKC-309/2012), kā tas šobrīd noteikts Civillikuma 1635.panta trešajā daļā.

7. Apmēram 8% no 2012.gadā izskatītajām lietām veidoja strīdi lietās, kas izriet no īres tiesiskajām attiecībām (2011. gadā – 63, 2012.gadā – 104 lietas), tostarp par īres maksas paaugstināšanas pamatojumu un kārtību. Ieskatu šajā jautājumā sniedz divi spriedumi – lieta Nr.SKC-27/2012 un Nr.SKC-401/2012.

8. Visstraujākais lietu skaita kāpums bija vērojams lietās, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām. Ja 2011.gadā to bija 114, tad 2012.gadā izskatītas 307 lietas, t.i., 24% no visa lietu kopskaita. Ļoti aktuāls 2012.gadā un arī šobrīd ir jautājums par pierādīšanas nastas sadalījuma īpatnībām darba strīdos. Neraugoties uz to, ka gan Darba likums, gan Eiropas Savienības Tiesas judikatūra tieši norāda uz darba devēja prioritāro pierādīšanas pienākumu šajās lietās, nereti tieši šī apstākļa neievērošana ir pamats kasācijas sūdzības apmierināšanai un sprieduma atcelšanai (lieta Nr.SKC-684/2012). Lietā Nr.SKC-1543/2012 strīds par darba līguma izbeigšanu tiek risināts laikā, kad darbinieks atrodas atvaļinājumā, bet lietā Nr.SKC-766/2012 ir izvērtēta kapitālsabiedrības locekļu saistība ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma pārejas noteikumu 8.punkta 5.apakšpunktu. Uz šī likuma 3.1 panta piemērojamību Darba likuma 75.panta piektās daļas kontekstā un darba samaksas jēdziena tvērumu Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā norādīts spriedumā lietā Nr.SKC-1979/2012. Tas ir īpaši būtiski tādēļ, ka likumdevējs ir piekritis šajā spriedumā izteiktai Senāta atziņai un ietvēris to likumprojektā „Grozījumi Darba likumā”, kas akceptēts Ministru kabineta 2013.gada 6.augusta sēdē. Lai arī projekts vēl ir skatāms Saeimā, šis spriedums līdzīgos apstākļos jau tagad ļauj piemērot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3.1 pantu Darba likuma 75.panta piektās daļas kontekstā.

9. Atsākas lietu pieaugums strīdos, kas izriet no apdrošināšanas līguma. Šoreiz atlasītas trīs lietas (lieta Nr.SKC-366/2012, Nr.SKC-392/2012 un Nr.SKC-502/2012), kas saistītas ar transportlīdzekļu vai to lietošanas civiltiesisko apdrošināšanu un prasījumiem, kas var rasties uz šī pamata.

10. Komerctiesību sadaļā iekļauts spriedums (lieta Nr.SKC-357/2012) par finanšu līzinga jēdzienu un šī līguma izvērtēšanu, ja tas ir noslēgts laikā, kad Komerclikums vēl nesaturēja īpašu tā regulējumu. Ļoti spraigas diskusijas izraisīja Senāta Civillietu departamenta kopsēdē izskatītais protests par Civillikuma 1414.panta piemērošanu lietā Nr.SPC-1/2012 par prasījumu pret VID par pārmaksātā nodokļa atmaksu kā komercķīlas priekšmetu. Lai gan vairākums atzina par nepieciešamu mainīt Senāta judikatūru šajā jautājumā, tomēr piecu senatoru atsevišķās domas norāda uz iespējamo šīs diskusijas turpinājumu nākotnē. Divi protesti (lieta Nr.SPC-15/2012 un Nr.SPC-25/2012) saistīti ar maksātnespējas procesu, savukārt lietā Nr.SPC-55/2012 aplūkotas sabiedrības valdes procesuālās tiesības un pilnvaru apjoms.

11. Arī 2012.gadā aktuāls ir bijis jautājums par juridiskā fakta konstatēšanas lietu izskatīšanas pakļautību. Ar spriedumu lietā Nr.SKC-88/2012 Senāts mainīja judikatūru un vērsa pieteicēju un tiesnešu uzmanību uz to, ka juridiskā fakta konstatācija, kas attiecas uz publisko tiesību jomu, risināma administratīvajā, nevis vispārējās jurisdikcijas tiesā.
    
    Pakāpeniski pieaug sūdzības par ārvalstu tiesas nolēmumu atzīšanas procesu valstī (lieta Nr.SKC-1039/2012), par šī jautājuma neviennozīmīgo izpratni liecina arī jautājumi Eiropas Savienības Tiesai lēmumā lietā Nr.SKC-955/2013.
    
    Tiesas izdevumu un valsts nodevas atlīdzināšanas jautājumi risināti nolēmumos lietās Nr.SKC-412/2012, Nr.SKC-1039/2012 un Nr.SKC-1915/2012. Pēdējā nolēmuma sakarā gan rodas jautājums likumdevējam – vai ir lietderīgi izlīguma gadījumā ierobežot valsts nodevas atgūšanas iespēju ar viena gada termiņu no tās iemaksāšanas. Tas gan stimulē noslēgt izlīgumu pēc iespējas ātrāk, taču neveicina to darīt nolēmuma pārsūdzības stadijā, jo vismaz Rīgā vispārējā kārtībā izskatāmajās lietās pārsūdzības process reti kad iekļaujas gada laikā.

12. Sadaļā par saistību izpildīšanu tiesas ceļā iekļauti trīs nolēmumi: divi no tiem (lietas Nr.SKC-18/2012 un Nr.SKC-1133/2012) saistīti ar apvērsuma prasības celšanas kārtību, turklāt pirmajā nolēmumā aplūkota arī prasības cesijas ģenēze. Savukārt lietā Nr.SKC-246/2012 senatori izvērtēja, vai saistību piespiedu izpildīšanai brīdinājuma kārtībā var nodot parāda atzīto daļu, par kuru nepastāv strīds, vienlaikus saglabājot tiesības jautājumu par parāda neatzīto daļu risināt prasības tiesvedības kārtībā.

13. Zemesgrāmatu tiesnešu lēmumu pārsūdzības sadaļā iekļauts lēmums lietā Nr.SKC1299/2012 par oriģinālaktu Zemegsrāmatu likuma 129.panta pirmās daļas izpratnē, lēmums lietā Nr.SKC-1800/2012 par sekām, ja kopīpašuma lietošanas kārtība ir nostiprināta zemesgrāmatā, kā arī divi lēmumi par saistību tiesību nostiprinājuma nelietderību (lietā Nr.SKC-1913/2013 – atteikšanās no izpirkuma tiesības un Nr.SKC-2456/2012 – patapinājuma līgums).

14. Krājumā ievietotie nolēmumi norāda uz departamenta vēlmi rast taisnīgāko tiesiskā regulējuma piemērojumu katras personas konkrēto aktuālo interešu aizsardzībai. Apsveicama un veicināma ir likumdevēja ieklausīšanās tiesu atziņās un to izmantošana normatīvā regulējuma pilnveidē. Kā savulaik atzina Krievijas senators un profesors A.M.Guļajevs – tikai pateicoties tiesu praksei, tiek atklātas tādas juridiskas nostādnes, par kurām acīmredzot likumdevējs nav pat domājis, rakstot esošo likumu. Bet kad reiz tiesu praksē izteikta atziņa pēc vairākkārtīga atkārtojuma iegūst stabilu atzinību civilā apritē, tad arī likumdevējs nekautrējas šo atziņu fiksēt kā tiešu tās tiesības izpausmi, kuru var atspoguļot likumā.

Judikatūras nodaļas konsultante likumdošanas jautājumos
Mg.iur., phil. Zinaida Indrūna

SENĀTA KRIMINĀLLIETU DEPARTAMENTS

1. Šajā krājuma sadaļā ievietota daļa no 2012.gadā Senāta Krimināllietu departamentā pieņemtajiem lēmumiem, tostarp tādās lietās, kas skatītas tiesas sēdē mutvārdu procesā. Krājumā ietverti 40 Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi, kas sadalīti trīs nodaļās:
   
   •   Lēmumi Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumos;
   •   Lēmumi Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumos;
   •   Lēmumi Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumos.
   
   Ievietotajiem lēmumiem papildus pievienots Jēdzienu alfabētiskais rādītājs, Tiesību aktu rādītājs, Tēžu rādītājs, Judikatūras un tiesu prakses rādītājs, Citu avotu rādītājs, Publicēto lēmumu rādītājs pēc lietu numuriem.

2. Nodaļā „Lēmumi Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumos” ievietotie lēmumi skar jautājumus par Krimināllikuma 49.1 panta piemērošanas kritērijiem, soda noteikšanu, ja pieļauta neattaisnota kriminālprocesa novilcināšana, izlīgumu kasācijas instances tiesā, naudas soda piemērošanu, kriminālatbildības noilgumu.
   
   Lēmumā lietā Nr.SKK-284/2012 Senāts norādījis, ka Krimināllikuma 49.1 pantā un 58.panta piektajā daļā ir norādītas sekas, ja tiesa konstatē, ka nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Likumā nav noteikti kritēriji, pēc kuriem vadīties, lai izvēlētos konkrētu likuma doto iespēju. Konstatējot kriminālprocesa neattaisnotu novilcināšanu, tiesai jāizvēlas vienu no likumā paredzētajām iespējām, kas ir labvēlīgas apsūdzētajam, ņemot vērā kriminālprocesa ilgumu un procesa virzītāja rīcības raksturu; noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu; noziedzīgā nodarījuma realizēšanas pakāpi; apsūdzētā personību, lomu izdarītajā noziedzīgajā nodarījumā; atbildību mīkstinošos apstākļus; atbildību pastiprinošos apstākļus, tas ir, Krimināllikumā paredzētos sodu ietekmējošos apstākļus un apstākļus, kas raksturo kriminālprocesa nepamatotu novilcināšanu. Arī lēmumā lietā Nr.SKK-480/2012 Senāts pievērsies jautājumam par neattaisnotu kriminālprocesa novilcināšanu, norādot, ka, pirms pieņemt lēmumu par sodu, tiesai katrā konkrētā gadījumā jāizvērtē Krimināllikumā paredzētie sodu ietekmējošie apstākļi un apstākļi, kas raksturo kriminālprocesa nepamatotu novilcināšanu. Likumā paredzēto iespēju piemērošana ir saistīta ar to sodu, kurš būtu nosakāms, neņemot vērā kriminālprocesa neattaisnotu novilcināšanu.
   
   Savukārt lēmumā lietā Nr.SKK-314/2012 risināts jautājums par izlīguma iespējamību kasācijas instances tiesā. Senāts atzinis, ka kriminālprocesos, ja persona izdarījusi kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, to izbeigšana, atbrīvojot personu no kriminālatbildības sakarā ar izlīgumu, tiek veikta saskaņā ar Krimināllikuma 58.panta otro daļu un Kriminālprocesa likuma 379.panta pirmās daļas 2.punktu. Ievērojot to, ka šādos kriminālprocesos jautājuma izlemšana par kriminālprocesa izbeigšanu, atbrīvojot personu no kriminālatbildības sakarā ar izlīgumu, ir saistīta ar lietā iegūto pierādījumu izvērtējumu, bet Senāts saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 569. panta trešo daļu pierādījumus lietā neizvērtē, kriminālprocesa izbeigšanai, atbrīvojot apsūdzēto no kriminālatbildības sakarā ar apsūdzētā un cietušā izlīgumu, kasācijas instances tiesā nav tiesiska pamata.
   
   Lēmumā lietā Nr.SKK-453/2012 Senāts vērsis uzmanību, ka kriminālatbildības noilgums ir izvērtējams attiecībā uz to noziedzīgo nodarījumu, kurā apsūdzētais atzīts par vainīgu, nevis uz noziedzīgo nodarījumu, par kuru uzsākts kriminālprocess vai par kuru apsūdzētais saukts pie kriminālatbildības.

3. Nodaļā „Lēmumi Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumos” ietverti lēmumi par Krimināllikuma Sevišķās daļas tiesību normu piemērošanu – noziedzīgo nodarījumu kvalifikāciju, atsevišķu noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmju izpratni.
   
   Vairākos lēmumos aplūkotie tiesību jautājumi attiecas uz Krimināllikuma XXIII nodaļas „Noziedzīgi nodarījumi pret jurisdikciju” normu pareizu piemērošanu. Lēmumā lietā Nr.SKK-26/2012 par apzināti nepatiesa ziņojuma izpratni Senāts norādījis, ka, tulkojot Krimināllikuma 298.panta pirmo daļu saistībā ar Kriminālprocesa likuma 369.panta pirmo daļu, secināms, ka ziņojumā vai iesniegumā nav obligāti jābūt ietvertam lūgumam uzsākt kriminālprocesu pēc konkrēta Krimināllikuma panta, panta daļas, punkta. Savukārt attiecībā uz liecinieka nelikumīgu iespaidošanu Senāts lietā Nr.SKK-663/2012 vērsis uzmanību, ka, lai apsūdzēto atzītu par vainīgu par liecinieka nelikumīgu iespaidošanu, jānoskaidro, vai persona kriminālprocesā bija ieguvusi liecinieka procesuālo statusu. Analizējot Krimināllikuma 313.pantā paredzēto noziedzīga nodarījuma sastāvu, Senāts 2012.gada 6.marta lēmumā norādījis, ka ar nozieguma pēdu slēpšanu jāsaprot šo pēdu iznīcināšanu, bojāšanu, pārveidošanu un jaunu pēdu radīšanu, lai apgrūtinātu izdarītā nozieguma atklāšanu. Cita noziedzīga nodarījuma inscenēšana ir jaunu pēdu radīšana.
   
   Savukārt lēmumā lietā Nr.SKK-174/2012 Senāts, izskatījis lietu atklātā tiesas sēdē mutvārdu procesā, atzinis, ka tiesai, izskatot celto apsūdzību, jāvērtē, vai uz apsūdzēto, kad viņš sniedza liecības kā liecinieks pirmstiesas procesā, bija attiecināma Kriminālprocesa likuma 111.panta pirmajā daļā izvirzītā prasība – sniegt patiesu liecību. Izšķiroša nozīme ir nevis personas procesuālajam statusam, bet gan personas faktiskajai saistībai ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu.
   
   Lietā Nr.SKK-446/2012 Senāts atzinis, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas gadījumā nepietiek konstatēt, ka nelikumīgi iegūtā manta ir pārvērsta citā vērtībā, bet ir nepieciešams konstatēt, ka personai ir bijis īpašs nolūks slēpt vai maskēt mantas noziedzīgo izcelsmi.
   
   Savukārt lēmumā lietā Nr.SKK-189/2012 kasācijas instances tiesa, izskatījusi lietu atklātā tiesas sēdē mutvārdu procesā, ir izteikusi savu viedokli par zādzības no transportlīdzekļa izpratni. Senāts norādījis, ka par zādzību no transportlīdzekļa atzīstama ar iekļūšanu transportlīdzeklī saistīta jebkuras transportlīdzeklī esošas mantas prettiesiska paņemšana, ja manta pēc savas nozīmes nav šī transportlīdzekļa funkcionāla sastāvdaļa vai transportlīdzekļa ekspluatācijai nepieciešamie tehniskie šķidrumi. Iekārtas un priekšmeti, kuri pievienoti transportlīdzeklim vai instalēti tajā, lai palīdzētu pildīt transportlīdzekļa funkcijas vai padarītu tā izmantošanu komfortablāku (automagnetola, akustiskās sistēmas, sensori, jumta bagāžas glabātava u.tml.) ir atzīstami par transportlīdzekļa sastāvdaļu un to zādzība nav kvalificējama pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas.
   
   Papildus šajā sadaļā ietverti lēmumi par vairāku personu piedalīšanos Krimināllikuma 193.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, par amatpersonas prettiesisku ietekmēšanu, par novešanu līdz pašnāvībai, par slepkavību, apzinoties, ka persona ir bezpalīdzības stāvoklī.

4. Vairāk nekā puse Senāta Krimināllietu departamenta lēmumu ietverti krājuma sadaļas trešajā nodaļā „Lēmumi Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumos”.
   
   Senāta Krimināllietu departamenta lēmumos ir skaidroti jautājumi par kriminālprocesā aizskartās mantas īpašnieku, par kārtību, kādā notiek uzrādīšana atpazīšanai, par ierobežoti pieskaitāmas personas lūgumu neizdarīt pierādījumu pārbaudi pirmās instances tiesā, par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa atcelšanas sekām, par personu loku, kas saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 95.panta trešo daļu var tikt atzītas par cietušo kriminālprocesā, ja persona mirusi, par prokuroru, kas var iesniegt apelācijas protestu, par prokuroru, kas var iesniegt kasācijas protestu, par kriminālprocesa izbeigšanu tiesas sēdē, par noziedzīga nodarījuma aprakstu kā notiesājoša sprieduma obligātu sastāvdaļu, par tiesas nolēmumiem, kuri stājušies spēkā un kurus var skatīt no jauna.
   
   Kasācijas instances tiesa izteikusi viedokli par atsevišķu Kriminālprocesa likuma 26.nodaļas, kas attiecas uz mantiskiem jautājumiem kriminālprocesā, pantu piemērošanu. Lēmumā lietā Nr.SKK-79/2012 Senāts norādījis, ka likums neparedz izņēmumus prokuroram pieteikt kaitējuma kompensāciju valsts interesēs, neievērojot Kriminālprocesa likuma 351.panta pirmajā daļā noteikto, ka pieteikumu par radītā kaitējuma
   
   kompensāciju jāiesniedz līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai pirmās instances tiesā. Arī lēmumā lietā Nr.SKK-274/2012 Senāts attiecībā uz cietušā tiesībām pieteikt kaitējuma kompensāciju norādījis, ka tās ir jebkurā kriminālprocesa stadijā līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai. Kriminālprocesa likums neparedz izņēmumu no šā noteikuma tiesvedībā par pirmstiesas procesā slēgtu vienošanos. Attiecībā uz kaitējuma kompensācijas kritērijiem Senāts lietā Nr.SKK-406/2012 norādījis, ka Kriminālprocesa likuma 352.pantā noteikti kritēriji, kurus izvērtējot, tiesa nosaka kompensācijas apmēru gan attiecībā uz materiālo, gan morālo kaitējumu. Nevienam no šiem kritērijiem nav lielāka svara kā citiem, tie vērtējami kopsakarā viens ar otru. Turklāt nodarījuma smagums un raksturs ietver sevī arī cietušā rīcību notikumā.
   
   Kasācijas instances tiesa, analizējot Kriminālprocesa likuma 405.pantā noteiktās prasības apsūdzības saturam, lēmumā lietā Nr.SKK-8/2012 vērsusi uzmanību, ka šīs prasības jāaplūko kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 20.panta pirmo daļu, kas paredz personas tiesības uz aizstāvību, proti, apsūdzībai jābūt tādai, lai apsūdzētais varētu zināt, ne tikai par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu viņš tiek apsūdzēts, bet arī kādas konkrēti un kādos apstākļos izdarītas darbības viņam tiek inkriminētas uzrādītās apsūdzības ietvaros. Šis nosacījums ietver sevī arī prasību par apsūdzības konkrētību. Apsūdzībai jābūt tādai, kas pilnībā ļauj izprast tās būtību, nemeklējot papildu izskaidrojumus krimināllietas materiālos. Savukārt lēmumā lietā Nr.SKK-642/2012 Senāts vērsis uzmanību, ka tas apstāklis, ka lieta tiek iztiesāta rakstveida procesā, neatbrīvo tiesu no pienākuma uzaicināt apsūdzētajam aizstāvi valsts nodrošinātās aizstāvības realizēšanai, ja apsūdzētais, kurš sava mantiskā stāvokļa dēļ nevar uzaicināt aizstāvi pats, šādu lūgumu ir izteicis. Aizstāvība pirmās instances tiesā tiek pabeigta ar apelācijas sūdzības iesniegšanu. Aprobežojoties ar paziņojuma par valsts nodrošinātas aizstāvības realizēšanu nosūtīšanu zvērinātam advokātam, kas aizstāvību realizējis pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesa nevar nodrošināt apsūdzētā tiesības uz valsts nodrošinātu aizstāvību apelācijas instances tiesā Kriminālprocesa likuma 20.panta ceturtās daļas izpratnē.
   
   Attiecībā uz tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu Senāts lēmumā lietā Nr.SKK-93/2012 atzinis, ka no Kriminālprocesa likuma 513.panta secināms, ka šā panta pirmās un otrās daļas saturs attiecas uz tiesas apspriedes organizācijas jautājumiem, bet šā panta trešajā daļā ietverts aizliegums tiesnešiem pārtraukuma laikā vākt ziņas par iztiesājamo lietu, izpaust apspriedes laikā izteiktos viedokļus, kā arī pieņemto nolēmumu saturu. Līdz ar to darbības, kas ietvertas Kriminālprocesa likuma 513.panta trešajā daļā, būtu atzīstamas par tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu, ja tiktu konstatēts, ka tiesneši apspriedes pārtraukuma laikā vākuši ziņas par iztiesājamo lietu, izpauduši apspriedes laikā izteiktos viedokļus vai pieņemtā nolēmuma saturu.
   
   Savukārt lēmumā lietā Nr.SKK-132/2012 Senāts norādījis, ka tiesai nav pienākums ikreiz, kad kāda no procesā iesaistītajām personām izteikusi lūgumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, šādu lūgumu apmierināt. Šādas tiesības un pienākums rodas tad, ja tiesa, izvērtējusi pieteikto lūgumu vai arī pati pēc savas iniciatīvas, uzskata, ka konkrētajā kriminālprocesā piemērotā tiesību norma neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Ja tiesa, tulkojot tiesību normu atbilstoši tiesību normu iztulkošanas (interpretācijas) metodēm, nekonstatē pretrunas ar augstāka juridiskā spēka tiesību normu, tā šādu lūgumu noraida. Papildus šajā lietā kasācijas instances tiesa analizējusi tiesības uz mutvārdu procesu apelācijas instances tiesā.
   
   Kasācijas instances tiesa izteikusi viedokli par kriminālprocesa izbeigšanu, ja pārkāptas apsūdzētā tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu (lēmums lietā Nr.SKK-546/2012). Senāts atzinis, ka Kriminālprocesa likuma 14.panta piektajā daļā, 379.panta pirmās daļas 4.punktā, Krimināllikuma 58.panta piektajā daļā nostiprinātā iespēja izbeigt kriminālprocesu gadījumos, kad pārkāptas apsūdzētā tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, ir vērtējama kopsakarā ar Krimināllikuma 49.1 pantā paredzētajām soda samazināšanas iespējām. Turklāt tiesai savs viedoklis ir jāmotivē. 
   
   Attiecībā uz Kriminālprocesa likuma 560.panta trešās daļas piemērošanu Senāts atzinis, ka, pamatojoties uz šo Kriminālprocesa likuma normu, apelācijas sūdzību var atstāt bez izskatīšanas tikai tādā gadījumā, ja tiesa atzīst, ka apsūdzētais uz tiesas sēdi nav ieradies bez attaisnojoša iemesla (lēmums lietā Nr.SKK-291/2012).
   
   Senāts arī norādījis uz noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas nošķiršanu no mantas konfiskācijas kā soda (lēmums lietā Nr.SKK-234/2012), atzīstot, ka katram no šiem institūtiem ir savs saturs, piemērošanas mērķis un priekšnoteikumi.
   
   Vairākos lēmumos apskatīti jautājumi, kas attiecas uz pirmās instances tiesas sprieduma nepilnībām. Senāts norādījis: ja tiesas sēdes protokolā norādīts cits noziedzīgs nodarījums nekā apsūdzībā un tiesas spriedumā, tad ir konstatējama sprieduma neatbilstība tiesas sēdes protokolam. Savukārt neparakstīts pirmās instances tiesas spriedums ir nederīgs procesuāls dokuments, līdz ar to, ja pirmās instances tiesas spriedums ir nederīgs kā procesuāls dokuments, tad iztrūkst apelācijas instances tiesā izskatāmais priekšmets. 
   
   Papildus šajā nodaļā ievietoti lēmumi par aizstāvja, kas no jauna iestājies krimināllietā, lūgumu atkārtoti noklausīties liecinieka un cietušā liecības (lēmums lietā Nr.SKK-27/2012), lietas iztiesāšanu vispārējā kārtībā, ja apsūdzētais atsakās no pirmstiesas procesā slēgtās vienošanās (lēmums lietā Nr.SKK-649/2012).

5. Krājumā ievietotie Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi apskata arī citus ar Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma tiesību normu piemērošanu saistītus jautājumus. Sakarā ar jaunu tiesību normu pieņemšanu vai esošo tiesību normu grozīšanu Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā var rasties nepieciešamība citādi interpretēt un piemērot šos likumus. Jāatzīmē, ka 2012.gada 13.decembrī Latvijas Republikas Saeimā tika pieņemti apjomīgi grozījumi Krimināllikumā, kas stājās spēkā 2013.gada 1.jūlijā. Šie grozījumi attiecas gan uz Krimināllikuma Vispārīgajā daļā iekļautajiem tiesību institūtiem, to izpratni un piemērošanu, gan uz Krimināllikuma Sevišķajā daļā iekļautajiem noziedzīgu nodarījumu sastāviem un sankcijām.
   
   Šajā nolēmumu krājumā ievietotie Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi papildina Senāta Krimināllietu departamenta judikatūru, kas ar katru Senāta pastāvēšanas gadu kļūst arvien plašāka. Šiem lēmumiem ir nozīmīga loma judikatūras veidošanā krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību izpratnē, piemērošanā un attīstībā. Juridiski nozīmīgākie Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi līdz ar Senāta Administratīvo lietu departamenta un Senāta Civillietu departamenta nolēmumiem tiek publicēti Augstākās tiesas mājaslapā, kā arī sistematizēti un ievietoti Tiesu informatīvās sistēmas judikatūras datubāzē. Daļa no Senāta departamenta nolēmumiem tiek publicēta žurnālā „Jurista Vārds”.

Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētāja palīdze
Mg.iur. Nora Magone