Latīņu valoda – nepieciešamība vai ekstravagance?

Šim citātam juristi var piekrist vai nepiekrist, bet šobrīd jurisprudencē pietiekami daudz un bieži tiek izmantoti svešvārdi. Latīņu valodas terminiem un izteicieniem mūsdienās ir noteikta vieta un loma juristu darbībā, jo romiešu jurisprudence ir viens no mūsdienu tieslietu pamatakmeņiem. Tas ir iemesls latīņu valodas apguves nepieciešamībai – kā teica senie romieši: Invia est in iustitia via sine lingua Latīna (Necaurejams ir ceļš justīcijā bez latīņu valodas).

Romiešu tiesības kopumā ir veidojušās 2000 gadu garumā, ņemot vērā ne tikai tiesību sistēmu, kas veidojās Senās Romas valsts laikos (753. – 476. m. ē.), bet arī šīs sistēmas tālāko izstrādi vēlākajos laika un kultūras posmos. Tikai atbilstošas kvalifikācijas speciālisti, kas ikdienā sastopas ar terminiem, izteicieniem vai arī kādu Romas laika jurista oriģināltekstu, var pateikt, cik patiesi ir mūsdienu zinātnieku atzinumi par to, ka romiešu juristi ir nepārspējami tiesību definētāji un arī šo definīciju kritiķi. Šādu pieeju pieprasīja gan romiešiem raksturīgā skrupulozitāte, gan arī pats definēšanas objekts – tiesības, kas prasa skaidrību un precizitāti. Tāpēc arī advokāta vai prokurora runai bija jābūt ar oratormākslas iezīmēm – precīzi raksturojošai, estētiski izteiksmīgai un juridiski pārliecinošai. Bieži vien tikai tādā veidā tika atstāts iespaids gan uz tiesnešiem, gan publiku.

Latīņu valodas elementu lietojums ir atkarīgs no konkrētās situācijas, jo nenoliedzami, ir romiešu tiesību termini, kas ir izplatīti visā pasaulē un kuriem ir konkrēta nozīme, ko dažreiz ir neiespējami precīzi vai arī lakoniski iztulkot katrā atsevišķā mūsdienu valodā, tāpēc tie joprojām tiek lietoti latīniski. Brīžiem ir grūti novilkt robežu starp šo nepieciešamības un ekstravagances sajūtu, ko uz apsūdzības, aizstāvības vai tiesas lēmuma klausītāju vai lasītāju atstāj viņam svešu vārdu lietojumi. Tas gan vedina uz domu, ka ikvienam inteliģentam cilvēkam būtu jābūt nojausmai par latīņu valodu. Latīņu valodas prasmes agrāk Latvijā (līdz pat pagājušā gadsimta 20.–40. gadiem) bija gandrīz ikdienišķa parādība, jo skolās un ģimnāzijās to mācīja padziļināti.

Mūsdienās latīņu valodas zināšanas ir kļuvušas par luksusu, jo sabiedrībā dominē tieksme pēc tehniskā progresa, orientēšanās uz praktiskām lietām un peļņu, ir vērojama humanitāro jomu daļēja nonivelēšana un nenovērtēšana. Visur ir interese pēc praktiskām iemaņām un taustāma rezultāta, arī mācību priekšmeti un studiju kursi tiek pakārtoti to sasniegšanai, un mācību procesā ir atstāti tikai nedaudzi no klasiskajiem mācību priekšmetiem kā neliela cieņas, goda izrādīšana klasiskajām vērtībām. Autoraprāt, vienam no nerakstītiem likumiem būtu jābūt, ka universitātē tās klasiskajā izpratnē pastāv humanitārā fakultāte. Līdzīgi ir arī ar juristiem, kam latīņu valoda šobrīd tiek mācīta tādā ekonomiskā līmenī – „lai vilks paēdis un kaza dzīva”.

Kļuvis pašsaprotami, ka daļa ārstu raksta receptes latviešu valodā, tāpat arī juristi kopumā var izvairīties no latīņu valodas teicienu un terminu izmantošanas savā darbā. Sevišķi tas ir vērojams gadījumos, kad jurists, pirmkārt, nav pārliecināts par latīņu valodas frāzi, ko izmanto, otrkārt, nav pārliecināts, vai tiks pareizi saprasts, jo spriedumi un lēmumi parasti tiek rakstīti lietas dalībniekam saprotamā valodā. Tādējādi ikdienā nav izveidojusies tāda vide, kur var šādā veidā izpausties. Atliek tikai sevišķi vai nejauši gadījumi Latvijas tiesu procesos vai arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos, bet vislielākā iespēja izmantot latīņu valodas juridisko terminoloģiju ir laikrakstu un žurnālu slejās, kā arī intervijās. Jāpiekrīt, ka arī intervijās, rakstos un komentāros var iztikt bez latīņu valodas, bet nav arī noliedzams, ka šāds izmantojums ar nozari nesaistītam lasītājam rada iespaidu, ka konkrētais cilvēks ir kompetents savā jomā. Tieši latīņu termina vai izteiciena izmantošana atbilstošā situācijā bieži vien ir pārliecinoša iespaida pamatā.

Jāatzīst, ka par lietoto terminu precizitāti konkrētajā gadījumā var spriest tikai juridiskajos jautājumos izglītoti cilvēki un tikai uz lietotāju gulstas atbildība par to, kādā kontekstā un cik atbilstoši termins ir lietots.

JURIDISKO TEKSTU IZVEIDE

No filologa perspektīvas raugoties, ir atsevišķi jautājumi, kam juristiem būtu jāpievērš uzmanība juridisko tekstu izveidē.

Pirmkārt, burta -j- lietojums. Šis burts latīņu valodā ir ieviests tikai 16.gs., lai apzīmētu patskani -i- gadījumos, kur tas izrunā kļūst par -j-, piemēram iu, kuru izrunā kā jūs, tāpēc šāds vārds arī tiek rakstīts – jus. Raksta autora ieteikums ir izvairīties no -j- burta lietojuma latīņu valodā, bet lietot -i-. Kā jau iepriekš minēts, klasiskā laikmeta latīņu valodā -jburts netika lietots. Neapšaubāmi, ka tā lietojums atvieglotu izrunu nezinātājam, bet klasiskuma iespaida radīšanai labāk būtu lietot -i-.

Interesants jautājums ir arī par garumzīmju lietošanu latīņu valodā. Garumzīme ir viens no elementiem, kas dažreiz palīdz pareizi uzlikt akcentu, kas savukārt ir nepieciešams pareizai termina izrunai. Te varētu būt trīs ieteikumi:

• nelikt garumzīmes vispār, jo tad izruna paliek paša lasītāja ziņā;

• precīzi norakstīt tekstu vai frāzi tā, kā dots grāmatā, spriedumā vai kādā citā avotā, un nepieciešamības gadījumā atsaukties uz šo tekstu, „noveļot” no sevis atbildību;

• pārbaudīt vārdu pareizrakstību vārdnīcā, jo ir svarīgi redzēt, vai garumzīme nav uz otrās zilbes no vārda beigām, kas var atvieglot akcenta uzlikšanu. Bet tikko rodas šaubas, tā jāatgriežas pie ieteikumu pirmā punkta vai arī jāsūta jautājums uz adresi Ingars.Gusans@lu.lv vai sovvalniks@inbox.lv. 

Ieteicamā literatūra, kur var pārbaudīt terminus, izteicienus un to tulkojumus: L. Čerfasa „Latīņu spārnotie teicieni” (1997), A. Rāta „Latīņu valoda juristiem” (1991), Н. Т. Бабичев, Я.  М. Боровский „Словарь латинских крылатых слов” (2001) u.c. grāmatas. Tomēr vienmēr ir jānovērtē potenciālais avots – vai tā nav pavirši iespiesta grāmatiņa ar nolūku nopelnīt.

Attiecībā uz kļūdām jāatceras, ka errāre humānum est (kļūdīties ir cilvēcīgi), tomēr viss, kas saistīts ar svešvalodām, vienmēr ir jāpārbauda. Kaut arī internets ir viegli pieejams un kļuvis par populārāko informācijas avotu, ir jābūt ļoti kritiskam, to izmantojot saistībā ar latīņu valodu, jo tieši šajā vidē ir visvairāk pareizrakstības kļūdu un neprecizitāšu (vietā un nevietā -j- burta lietojums, neprecīzi garumzīmju lietojumi un daudz pārrakstīšanās kļūdu). 

PAMANĪTAS NEUZMANĪBAS KĻŪDAS

Kādā rakstā tā autors norāda uz Konstitucionālo tiesību komisijas atzinumā nepareizi lietotu latīņu valodas frāzi: „Autors nav pilnībā pārliecināts, ka Viedokļa 39. punktā lietotais jēdziens pre factum precīzi ataino Komisijas domu. Vismaz Oksfordas universitātes latīņu valodas vārdnīcā „A Latin Dictionary” (CT Lewis 1991) leksēma pre nav norādīta; ja ar to ir domāts prievārds prae, tad tas parasti tiek lietots vietas, nevis laika nozīmē un biežāk tiek saistīts ar ablatīvu, nevis akuzatīvu, 1410. Konkrēto nozīmi var precīzāk izteikt vai nu ar klasiskajiem ante hoc factum un ante factum, ibid. 128, vai ar modernāko ex ante” (Paparinskis, 2010).

Attēlā redzams fragments no tiesas lēmuma, kas pieņemts, lai labotu kļūdu latīņu valodas lietojumā iepriekšējā tiesas lēmumā šajā lietā (Lieta Nr.A42602408, AA43-1871-10/14):

Vēl kāda neuzmanības kļūda atrodama žurnālā „Jurista Vārds” publicētā tiesas spriedumā: „Pirmkārt, tās ir tiesības turpināt neatzīt pret valsti izdarītā starptautisko tiesību pārkāpuma (okupācijas un aneksijas) sekas (ex iniurira (jābūt iniuria!) ius non oritur – prettiesiska rīcība nerada tiesības), otrkārt, tas pašsaprotami ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kuras radītu pamatu apšaubīt to, ka notikusi de iure nepārtraukti eksistenci turpinošas valsts atjaunošana” (Lieta Nr. A420577912, SA–1/2013, 2013). 

Ir gadījumi, kad kāds izteiciens tiek izmantots divos variantos, piemēram, non bis in idem (ne divreiz par vienu un to pašu) tagad arvien biežāk parādās arī kā ne bis in idem. Abos variantos teikumam gan trūkst pabeigtības, jo izteiciena pilnā versija ir nemo dēbet bis punīrī prō ūnō dēlictō (neviens nevar tikt divas reizes sodīts par vienu noziegumu). Tātad ne bis in idem ir saīsinājums, galvenais arguments par labu variantam ar ne ir tas, ka šo nolieguma partikulu ne lieto ar pavēles izteiksmi, tādējādi šim teicienam tiek palielināta ekspresivitāte: „nedrīkst, nevar sodīt!”.

PIEMĒRI

Interesanti, ka pret latīņu valodu ir tik liels respekts, ka tas, kas tiek pasniegts kā latīņu izteiciens, vārds vai teikums, neskatoties uz to, ka varbūt savā būtībā, formā ir neskaidrs vai nepabeigts, bet ir lakonisks, ātri iedzīvojas tajā vidē, kur tiek izmantots. Pārskatot grāmatu „Европейский суд по правам человека. Избранные решения. Том 1”, kur ir spriedumi par visdažādākajām lietām, raksta autors izveidoja pavisam nelielu biežāk sastopamo vai interesantāko terminu un izteicienu izlasi, kuru lietojums tika apzināts arī žurnālā „Jurista Vārds”

• A fortiori – „vislielākajā mērā, vēl jo vairāk, ar pārliecinošāko iemeslu”. Labs, lakonisks termins un arī tulkojot labi iederas, piemēram: „[..] iepriekš teiktais a fortiori ir attiecināms uz [..].” Citi piemēri: „Ja uz valstu piekrišanas pamata konstruētajā starptautiskajā tiesvedībā var iedomāties argumentus par labu nesaistošiem pagaidu līdzekļiem, tad šādu argumentu pārliecinošais spēks ir daudz nelielāks tiesiskā valstī notiekošā konstitucionālā tiesvedībā un šo argumentu noraidījums pat starptautiskā līmenī a fortiori norāda uz to nepieļaujamību Satversmes tiesā” (Paparinskis, 2013); „Ja dalībvalstu tiesas uzskata Eiropas aresta orderi par neatbilstošu (ECTK analoģiskajiem) Eiropas Savienības cilvēktiesību standartiem, tad šādi argumenti verbatim vai pat a fortiori ir attiecināmi uz starptautisku izdošanas līgumu atbilstību ECTK standartiem” (Paparinskis, 2013).

• A posteriori – „(secinājums) no sekojošā, no vēlākā, (uz pieredzes pamata)”. Piemēram: „Satversmes tiesas kompetence ir normu kontrole a posteriori: ja nav normas, nav lietas”(Kovalevska, 2007).

• A priori – „iepriekš (secinājums no iepriekš zināmā”. Izteiciens ir bieži sastopams un ar savu lakoniskumu un tulkojumu iederas juridisko tekstu vidē. A priori tiek lietots kā pretstats a posteriori. Piemēram: „Šie argumenti nav a priori nepareizi, bet tie pavisam noteikti nav vērtējami Satversmes tiesā abstrakta konstitucionālās tiesvedības procesa ietvaros” (Paparinskis, 2013); „Rīcības brīvība nepastāv attiecībā uz kvalificējošajām prasībām atbilstošā projekta nodošanu, bet tā nevar nepastāvēt attiecībā uz a priori jautājumu, vai projekts atbilst kvalificējošām prasībām”(Paparinskis, 2012).

• Ad hoc – „speciāli šim gadījumam, šim nolūkam, šajos apstākļos”. Lakoniskums un situācijas konkretizējums, piemēram: „Manu doktora darba izstrādi vadīja Oksfordas Universitātes profesors Vons Lovs (Vaughan Lowe) – labi zināms starptautisko tiesību speciālists, kurš, starp citu, bija arī Latvijas ad hoc tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā Kononova lietā” (Gailīte, 2013).

• Communis opinio – „kopējs uzskats, domas”. Izteiciens, kas veic gan ekstravagances funkciju, gan uzsver šo kopīguma apziņu, piemēram: „Atbilstoši commūnis opinio tika nolemts [..]”.

• De facto – „faktiski, īstenībā”. Bieži izmantots un komentārus neprasa.

• De jure – „pēc likuma, formāli, juridiski”. Termins, bez kura juristi neiztiek, bet labāk būtu de iure.

• De lege ferenda – „ar pieņemamo likumu, attiecībā uz pieņemamo (gaidāmo) likumu”. Piemēram: „Arī CL 1485.panta noteikumus (tāpat kā CL 1488. panta noteikumus), tos pielāgojot darba tiesībām, de lege ferenda varētu formulēt šādi: “Ja, noslēdzot darba līgumu, nav sastādīts atbilstošs darba līguma rakstveida akts, darbiniekam ir tiesība prasīt šāda akta sastādīšanu.”” (Kalniņš, 1999); „Šajā rakstā norādītās problēmas de lege ferenda varētu kalpot par pamatu minēto problēmu atrisināšanai likumdošanas ceļā” (Zemrībo, 2009). Kā pretstats šim terminam tiek lietots de lege lata.

• De lege lata – „pamatojoties uz spēkā esošo (pastāvošo) likumu”. Piemēram: „Šādu likumdevēja kļūdu var labot de lege lata, tiesām piemērojot atšķirīgas mērauklas ieguvēja rupjai neuzmanībai kustamas lietas un nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumā” (Rudāns, 2006).

• Ejusdem generis – „tās pašas izcelsmes, tādā pašā veidā”. Tiek lietots par noteikumiem vai tiesību normām, kam ir līdzīga izcelsme, bet dažreiz precīzāks tulkojums ir tieši – „tādā pašā veidā”, piemēram: „Uz šo jautājumu var atbildēt vai nu šaurāk (ejusdem generis iztulkojot atsauci uz zaudējumiem un citām mazāk nozīmīgām sekām) vai arī plašāk (ar „Abrenes jautājumu” saprotot Abrenes de facto atdošanu, it īpaši visa dokumenta kontekstā)” (Paparinskis, 2007). Un labāk – eiusdem generis.

• Eo ipso – „līdz ar to”. Neliels akcentējums, parasti uz secinošo daļu, piemēram: „[..] eo ipso izriet, ka [..]”.

• Ex off icio – „pienākuma pēc, amata dēļ”. Ļoti ērti izmantojams teiciens, uzsverot pienākumu, piemēram: „Ja atsevišķām ministrijām ir dažādi viedokļi par kādas valsts budžeta tiesiskuma aspektā būtiskas tiesību normas interpretāciju, tad Ministru kabinetam ex officio ir pienākums šādu strīdu izšķirt” (Pārskats, 2013).

• Expressio unius est exclusio alterius – „viena izteikums ir otra noliegums” jeb „viens izteikums izslēdz otru”. Viens no retajiem garākiem latīņu izteicieniem, kas tika atrasts komentāros par spriedumiem.

• Expressis verbis – „skaidriem vārdiem, skaidri un gaiši, „tiešā tekstā””. Kārtējais pierādījums, kad latīņu teiciens tiek izmantots, lai akcentētu jautājuma vai konkrēta lēmuma, sprieduma, lietas būtību. Piemēram: „Vai būtu jāgroza Satversme, lai tās kodolu izteiktu expressis verbis? Vai varat formulēt šajā sakarā nepieciešamos Satversmes grozījumus? Manuprāt, kodolu izteikt expressis verbis konkrētā tiesību normā būtu riskanti” (Aptauja, 2012). Neapšaubāmi, ka atbildētāja kompetences apliecinājums (uz parastu lasītāju arī iespaida atstāšana) ir šī termina izmantojums atbildē.

• In abstracto – „abstrakti, vispārīgi”. Derīgs, spilgtāk izceļ tieši šo abstraktuma nozīmi, ja tiek lietots latīniski. Piemēram: „Lai gan šāda interpretācija varētu likties nepamatoti plaša, svarīgi ir ņemt vērā, ka likums nav piemērojams in abstracto, un tādējādi normas robežas un piemērojamība ir jāskata konkrētu faktisku apstākļu kontekstā, kur katrā noteiktā situācijā būtu iespējams izvērtēt aizskāruma smagumu un aizskarto personu loku” (Erdmane, 2007); „Par pieteikuma pieļaujamību un pamatotību nav iespējams spriest in abstracto” (Diskusija, 2011).

• In extenso – „pilnīgi, vārds vārdā, bez saīsinājumiem”. Veidots no darbības vārda extendere (izplest, izstiept). Veiksmīgs termins akcentēšanai, ka visi fakti un pieņēmumi tiek izskatīti in extenso. Piemēram: „Latvijas perspektīva attiecībā uz Robežlīgumu, Deklarāciju un Satversmi ir plašāk izklāstīta divos ārlietu ministra Ata Pabrika rakstos, kuros atšķirībā no iepriekšējā (pamatā pragmatiskā) diskursa ir detalizēti izvērtēti tiesiskie argumenti, tādēļ to ir vērts citēt in extenso” (Paparinskis, 2007).

• In fine – „beigās”. Piemēram: „Skat. 9. lpp. in fine”. It kā sīks termins, bet ērti izmantojams, labi iederas tekstā.

• In toto – „visumā, kopumā”. Piemēram: „PSRS turpinātājvalsts Krievijas tiesības uz Abrenes apvidu ir tieši tādas pašas kā PSRS tiesības uz Latviju in toto, proti, no prettiesiskas aneksijas izrietošs jebkādu tiesību trūkums”(Paparinskis, 2012).

• Ipso facto – „ar pašu faktu, pats (pati) par sevi, pašā faktā, patiesībā”. Gan mīnuss, gan arī pluss ir tulkojuma vairāki varianti, kas ļauj terminu precīzāk pielāgot izmantojumam. Piemēram: „Tiesas spriedumiem jābūt argumentētiem, lai veicinātu un attīstītu personu uzticību mūsu tiesiskajai sistēmai, īpaši attiecībā uz sekundāro tiesību avotu piemērošanu, kas ipso facto ietilpst tiesas kompetencē, lai panāktu pareiza nolēmuma pieņemšanu”(Voroncovs, 2007).

• Inter alia – „starp citu, cita starpā”. Patiesībā bez šī termina varētu iztikt, bet tomēr tas tiek izmantots, lai tieši uzsvērtu, ka kāds pierādījums vai notikums attiecas uz lietu starp citu, bet noteikti ir pieminams. Piemēram: „Par to inter alia liecina arī EST noteiktie valsts atbildības par ES tiesību pārkāpumu iestāšanās priekšnoteikumi”(Berjozkins, 2013). 

• Mutatis mutandis – „ar atbilstošām izmaiņām, ar vajadzīgajiem grozījumiem; grozot, kas jāgroza”. Visbiežāk sastopams komentāros par spriedumiem, uzsverot, ka ieteiktais piemērs, paraugs, materiāls ir piemērojams, tikai pielāgojot attiecīgajai situācijai. Piemēram: „(skat. mutatis mutandis ECT spriedumus Burghartz v. Switzerland, 24.punkts, Series A no.280-B un Ünal Tekeli v. Turkey, no.29865/96, 42.punkts, ECHR 2004-X)” (Jansons, 2012).

• Nemo in re sua iudex potest – „neviens nevar būt tiesnesis paša tiesas prāvā”. Klasisks teiciens, kas, protams, būtu arī jāievēro.

• Obiter dicta – „garāmejot teikts”. Pat ja daži fakti šajā rakstā ir obiter dicta (biežāk pat tiek izmantota forma obiter dictum, kas arī ir pieļaujama), tie pastiprina, papildina manu domu, pauž nostāju. Attiecībā uz jurisdikciju šāds piemērs: „Tādēļ varētu uzskatīt, ka konkrētajā situācijā ne CVK, ne Dišleram nevajadzēja atbildēt uz jautājumu par neatbilstību, tādēļ izteiktie viedokļi ir pilnībā hipotētiski un obiter dictum” (Paparinskis, 2012).

• Ratio decidendi – „pamats izlemšanai, izšķiršanai; galvenā ideja, „sāls””. Termins, kura izskaidrojums prasītu plašāku pētījumu. Kāds no juristiem dod šādu termina definējumu: „Sprieduma, kas neapšaubāmi vērtējams kā judikatūra, viena no tēzēm, ko juridiskā valodā sauc par ratio decidendi, skan šādi [..]” (Zemrībo, 2011). Jebkurā gadījumā vārda ratio izmantojums norāda uz pamatu, metodi, tēzi, būtību, ideju. Piemēram: „Tomēr šis Satversmes tiesas nolēmuma ratio decidendi attiecināms vienīgi uz konstitucionālajām sūdzībām kā atsevišķu (īpašu) konstitucionālās kontroles veidu”(Amoliņa, Ķinis, 2013).

• Sine qua non – „obligāts priekšnoteikums, nosacījums, bez kura nevar”. Pilnā formā teiciens skan conditio sine qua non. Akcentē un pievērš uzmanību konkrētajai teksta, likuma utt. vietai, uzsverot minētā nosacījuma svarīgumu, piemēram: „Šī mēneša sākums diemžēl nenesa labas ziņas tiem, kuri cer uz saliedētu sabiedrību Latvijā, kas savukārt ir sine qua non jeb skaidrs priekšnosacījums pašai Latvijas valsts „ilgtspējībai” (mūsdienīgi izsakoties)”(Redakcija, 2013).

• Sub judice – „apspriešanas stadijā, „zem tiesneša””. Lielākais iebildums ir -j- izmantojums, labāk būtu sub iudice. Šis termins lakoniskā veidā precizē konkrētās lietas stāvokli – tā atrodas apspriešanas stadijā pie tiesneša.

• Sui generis – „sava, īpaša veida, savdabīgs”. Akcentē kādas lietas, idejas utt. savdabīgumu, piemēram: „Ņemot vērā Latvijas nepilsoņa statusa sui generis raksturu, starptautiskās tiesības neparedz nepārprotamu regulējumu, tādēļ var tikai uzskaitīt vairākus apsvērumus, ko varētu ar visu iespējamo uzmanību atvasināt no radniecīgām starptautisko tiesību nozarēm” (Paparinskis, 2012). Retos gadījumos termins darbojas apstākļa vārda funkcijā ar nozīmi „savdabīgi, savā veidā”, piemēram: „Ar šo spriedumu tiesa lika pamatus uzskatam par Eiropas Savienības tiesībām kā patstāvīgu sistēmu, kas pastāv sui generis un ir atdalīta no savienības dalībvalstu nacionālajām tiesību sistēmām”(Informācija, 2013).

Tas bija tikai neliels ieskats jurisprudencē lietotajā latīņu valodas bagātīgajā terminoloģijā. Būtu lietderīga latīņu valodas speciālistu un juristu sadarbība, lai uzlabotu, precizētu un skaidrotu attiecīgo vārdu, izteicienu lietojumu ne tikai juridiskajā vidē vien.

Par iepriekš aplūkotajiem terminiem, to lietojumu un funkcionalitāti var izdarīt dažus secinājumus:

1. ir termini, kas labi iederas kontekstā;

2. ir termini, kas norāda vien uz autora erudīciju un ekstravaganci;

3. dominē termini, kuru lietojuma motivācija ir vēlme uzsvērt konkrētu domu un aspektu vai paspilgtināt ideju; to izvēles pamatā nereti ir arī lakoniskums.

Noslēgumā lietderīgi atgādināt Cicerona (Cicero) atziņu: Non enim tam praeclarum est scire latine, quam turpe nescire – „Nav tik lieliski zināt latīņu valodu, cik neglīti to nezināt.”

PIEMĒROS IZMANTOTĀS PUBLIKĀCIJAS

Amoliņa, Dita; Ķinis, Uldis (2013). Konstitucionālā kontrole valsts finanšu jautājumos Satversmes tiesas praksē. „Jurista Vārds”, Nr.8 (759), 26.02.2013.http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=254978 (25.10.2013.)

Aptauja (2012). Valsts pamati – vai visiem pašsaprotami. „Jurista Vārds”, Nr.45 (744), 06.11.2012. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=252547 (25.10.2013.)

Berjozkins, Aleksandrs (2013). Valsts atbildības par ES tiesību pārkāpumu principa piemērošana Latvijā. „Jurista Vārds”, Nr.17/18 (470/471), 09.04.2012. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=255899 (23.10.2013.)

Diskusija (2011). Saeimas atlaišana: Satversme un neskaidrie jautājumi. „Jurista Vārds”, Nr.23 (670), 07.06.2011. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=231212 (24.10.2013.)

Erdmane, Anete (2007). Vārda brīvība un holokausta noliegums. „Jurista Vārds”, Nr.21 (474), 22.05.2007. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=157460 (24.10.2013.) Gailīte, Dina (2013).

Pirmā latviešu jurista grāmata Oksfordā. „Jurista Vārds”, Nr.38 (789),17.09.2013. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=259857 (25.10.2013.)

Informācija (2013). Aicina uz konferenci par godu “Van Gend en Loos” sprieduma 50.gadadienai. „Jurista Vārds”, Nr.9 (760), 05.03.2013. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=255078 (24.10.2013.)

Jansons, Juris (2012). Slēgtas tiesas sēdes materiālu publiskošana un privātās dzīves aizskārums. „Jurista Vārds”, Nr.31 (730),31.07.2012. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=250545 (25.10.2013.)

Kalniņš. Erlens (1999). Darba līguma rakstveida forma un tās neievērošanas tiesiskās sekas. „Jurista Vārds”, Nr.9 (116),11.03.1999. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=22679 (22.10.2013.)

Kovalevska, Līna (2007). Kā šogad strādājusi Satversmes tiesa. „Jurista Vārds”, Nr.51 (504), 18.12.2007. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=168012 (22.10.2013).

Lieta Nr. A420577912, SA–1/2013 (2013).Beznosacījumu pilsonības piešķiršana nepilsoņiem; Centrālās vēlēšanu komisijas un tiesas kompetence vēlētāju likumdošanas iniciatīvas satura vērtēšanā. „Jurista Vārds”, Nr.7 (758), 19.12.2013. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=auth&id=254825 (24.10.2013).

Paparinskis, Mārtiņš (2007). Maisot tiesisko “spageti bļodu”. „Jurista Vārds”, Nr.5 (458), 30.01.2007. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=152168 (24.10.2013.)

Paparinskis, Mārtiņš (2010). Satversmes tiesas attīstītās “būtiskuma teorijas” analīze. „Jurista Vārds”, Nr.5 (600), 02.02.2010. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=204416 (24.10.2013.)

Paparinskis, Mārtiņš (2012). M.Paparinska atzinums par likumprojektu “Grozījumi Pilsonības likumā”. „Jurista Vārds”, Nr.44 (743), 30.10.2012. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=252374 (25.10.2013.)

Paparinskis, Mārtiņš (2013). Piezīmes uz Čalovska lietas malām: rosinot un lemjot Satversmes tiesā. „Jurista Vārds”, Nr. 24 (775), 18.06.2013. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=auth&id=257549 (25.10.2013.)

Redakcija (2013). Kas es esmu. „Jurista Vārds”, Nr.20 (771), 21.05.2013. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=256854 (24.10.2013.)

Pārskats (2013). Pārskats par Latvijas Republikas Satversmes tiesas darbu 2012. gadā. „Jurista Vārds”, Nr.21 (772),28.05.2013. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=257028 (24.10.2013.)

Rudāns, Sergejs (2006). Nekustamā īpašuma labticīga iegūšana. „Jurista Vārds”, Nr.22 (425),6.jūnijā. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=136724 (19.10.2013.)

Voroncovs, Andrejs (2007). Augstākās tiesas plēnuma lēmumi mūsdienu Latvijas tiesību sistēmā. „Jurista Vārds”, Nr.17/18 (470/471),24.04.2007. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=156207 (25.10.2013.)

Zemrībo, Gvido (2009). Civillietu izskatīšana apelācijas instancē: procesuālā problemātika. „Jurista Vārds”, Nr.24/25 (567/568), 16.06.2009. http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=193282 (23.10.2013.)

Zemrībo, Gvido (2011). Kāds ir zvērināta advokāta statuss. „Jurista Vārds”, Nr.19 (666). 10.05.2011 http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=229706 (25.10.2013.)