Satversmes tiesa 21.oktobrī pasludināja spriedumu lietā Nr.2013-02-01 „Par Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 2.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam”, ar kuru par atbilstošu Satversmei atzīst Civilprocesa likuma normu, kas Augstākās tiesas senatoriem paredz tiesības atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu.
Satversmes 92. panta pirmais teikums neparedz valsts pienākumu nodrošināt ikvienas civillietas izskatīšanu kasācijas kārtībā – atzinusi Satversmes tiesa. Ja kasācijas sūdzība formāli atbilst likuma prasībām un apelācijas instances tiesa nav pieļāvusi Civillikuma 452. panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, senatoru kolēģija var atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību, ja nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā.
Spriedumā norādīts, ka kasācijas process vērsts uz tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un iztulkošanu visā valstī. Lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi veikt savu darbu, proti, izlemt principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas. Tiesa atzina, ka Satversmes 92. pants neparedz valstij pienākumu visās lietās noteikt iespēju spriedumu pārsūdzēt apelācijas un kasācijas kārtībā. Satversme neliedz valstij noteikt, kādas lietas un pie kādiem nosacījumiem ir izskatāmas kasācijas tiesvedības kārtībā. Tas ietver arī tiesības atvēlēt noteiktu rīcības brīvību Senātam, lai tas varētu izvērtēt konkrētu lietu izskatīšanas nepieciešamību.
Tāpat tiesības uz pieeju tiesai izpaužas galvenokārt tādējādi, ka valstij ir jāizveido tiesa, kurā personas vismaz vienā pakāpē var vērsties strīda atrisināšanai. Tiesības uz pieeju apelācijas un kasācijas instances tiesai neietver prasību par ikvienas lietas izskatīšanu pēc būtības un pilna tiesas sprieduma sagatavošanu.
QR
