Tiesu prakse līgumsodu piemērošanā

Līgumsods – blakus galvojumam, ķīlai (hipotēkai) un rokasnaudai – ir viens no visbiežāk pielietotajiem saistību tiesību pastiprināšanas veidiem. Līgumsoda regulējums Civillikumā dod plašas iespējas to noteikt dažādos veidos un apmērā, un tieši līgumsoda apmēra jautājumi kļūst par daudzu tiesā izskatāmu lietu galveno strīda priekšmetu. Šādu strīdu izskatīšanā tiesām nākas piemērot ne tikai konkrētas Civillikuma normas, bet, pildot pienākumu nodrošināt taisnīgus spriedumus, vadīties arī pēc Civillikuma noteikumiem par tiesību izlietošanu labā ticībā un tādu darījumu spēkā neesamību, kas vērsti uz likumiem vai labiem tikumiem pretējiem mērķiem vai likumu apiešanu, kā arī patērētāju tiesību īpašas aizsardzības normām. Taču tiesu praksē parādās arī citi ar līgumsodiem saistīti jautājumi, kas kļūst par Augstākās tiesas Senāta izskatīšanas priekšmetu. Apkopojumā „Tiesu prakse līgumsodu piemērošanā” izpētīti vairāk nekā 400 Senāta nolēmumi – gan Senāta spriedumi un lēmumi, gan arī senatoru kolēģijas rīcības sēžu lēmumi, kas pieņemti laikā no 2008.gada janvāra līdz 2013.gada aprīlim. Daļa šo spriedumu ir publicēti Augstākās tiesas mājaslapā, bet apkopojumā iekļauti arī daudzi iepriekš nepublicēti. Tāpat nolūkā sniegt dziļāku ieskatu kādā konkrētā jautājumā tiesu prakses apkopojumā iekļauti atsevišķi pirmās un apelācijas instances tiesas nolēmumi. Tiesu prakses apkopojumu sagatavojis senators Dr.habil.iur. Kalvis Torgāns un senatora palīgs Gunvaldis Davidovičs, apkopojums akceptēts Senāta Civillietu departamenta senatoru sanāksmē. Apkopojuma autori vērš uzmanību uz to, ka laikā, kad pētāmie nolēmumi jau bija atlasīti un tapa šis tiesu prakses apkopojums, Saeima 2013.gada 20.jūnijā pieņēma likumu „Grozījumi Civillikumā”, kas būs spēkā no 2014.gada 1.janvāra. Šie grozījumi būtiski ietekmēs Latvijas tiesu praksi. Līdz ar to spēkā stāšanos daļa šajā apkopojumā norādīto risinājumu zaudē aktualitāti. Tiesām, vadoties no apkopojumā atrodamajām Senāta atziņām, nav „akli” jāseko pirms Civillikuma grozījumiem paustajām Senāta tēzēm, bet saprātīgi jāvērtē, cik tās atbilst Eiropas Savienības tiesas praksei un Civillikuma grozījumiem līgumsoda regulējumā un varētu būt noderīgas katra konkrētā strīda izskatīšanā. 

KOPSAVILKUMA TĒZES

1. Līgumsods līdz Civillikuma (CL) grozījumiem (20.06.2013) līgumā varēja būt noteikts dažādās formās: procentos no saistību neizpildītās daļas, procentos no kopējās līguma summas vai cenas, procentuāli pieaugošs, bet ar maksimālo robežu, konkrētā (cietā summā), kombinēti – zināmu laika posmu procentos, tad konkrētā summā, atsevišķi par dažādiem pārkāpumu veidiem. Grozījumi CL turpmāk ierobežo līgumsoda noteikšanu pieaugošā vai atkārtotu maksājumu veidā, kā arī tā piemērošanu pieaugošā apmērā, nosakot 10% robežu.

2. Līgumsoda noteikumi kā līguma sastāvdaļa ir līdzēju saskaņots gribas izpaudums. Tiesai jāpārbauda brīvas gribas esamība un gadījumā, ja līgumsods vai tā apmērs tiek noteikts viena līdzēja noteikumos, cenrāžos vai statūtos, jānoskaidro, vai otrs līdzējs ir skaidri izteicis piekrišanu šādi noteiktam līgumsodam. Ja līgumsods ir noteikts bankas vai cita kreditora apstiprinātos noteikumos, tad noteikumu maiņas gadījumā piemērojami tie noteikumi, kādi pastāvēja līguma slēgšanas dienā.

3. Tiesai, vērtējot līgumsoda samērīgumu, jāievēro ekvivalences principa īstenošana, lai izslēgtu pārmērīgu iedzīvošanos uz cita tiesisko attiecību dalībnieka neveiksmju vai neizdarības rēķina. Par kritērijiem, pēc kuriem izvērtējama ekvivalence, var kalpot:
   
   a) samērs, kādā līgumsods ir ar saistības pārkāpuma mantiskajām sekām, tostarp radītajiem zaudējumiem,
   b) naudas maksājumos jau noteiktie likumiskie procenti par sveša kapitāla lietošanu kā iespējamo zaudējumu kompensācija,
   c) nozaru rentabilitāte, tas ir, cik lielu peļņu nes ieguldītie līdzekļi katrā konkrētā nozarē.

4. Priekšlīgumā un cerību pirkuma līgumā līgumsods ir iespējams atkarībā no tā, kādu pienākumu ar to pastiprina. Priekšlīgumā var būt ietvertas atsevišķas saistības, kas vērstas uz priekšnoteikumu sagatavošanu līguma noslēgšanai vai citu pienākumu izpildi.

5. Cerību pirkumā iecerētā pirkuma līguma nenoslēgšana nav nodrošināma ar līgumsodu, jo tas ir līgums ar nosacījumu un, piemēram, līdzēja rīcībā nav līdzekļu, lai ietekmētu citas personas gribu pārdot savu īpašumu (SKC-170/2009).

6. Līgumsods nav piemērojams laulības tiesiskajās attiecībās (šaurā nozīmē), bet var būt noteikts laulāto mantiskajos līgumos un līgumos, kas regulē bērnu uzturēšanu, mantas pārvaldīšanu, savstarpējus aizdevumus un tamlīdzīgas attiecības.

7. Līgumsods darba tiesiskajās attiecībās nav pieļaujams, jo Darba likums neparedz līgumsodu kā saistības pastiprinājumu. Taču līgumsods ir pieļaujams par atsevišķiem darba līgumā ietvertu civiltiesiska rakstura saistību pārkāpumiem, kas nav saistīti ar darba pienākumu veikšanu pie darba devēja un konkrētā darba izpildi, piemēram, par profesionālās darbības ierobežojuma pārkāpšanu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas (SKC-99/2009).

8. Situācijā, kad viena un tā pati persona ar kreditoru noslēgusi aizdevuma un ķīlas (hipotēkas) līgumu un katrā no tiem ietverti noteikumi par līgumsodu par vieniem un tiem pašiem pārkāpumiem, veidojas dubulta līgumsodu piemērošana, kas, Senāta ieskatā, ir pretrunā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. un 6.pantu un līgumsoda dabu (SPC-186/2010).

9. Ja līgumā par naudas maksājumiem noteikta kāda procentos aprēķināma summa, bet nav norādīts, vai tā ir līgumsods vai nokavējuma procenti, tiesai, ievērojot tiesību normas par darījumu iztulkošanu, jānoskaidro pušu griba. Šaubu gadījumā atbilstoši CL 1509. panta noteikumiem divpusēja darījuma noteikumi iztulkojami tam par ļaunu, kurš attiecīgajā gadījumā ir kreditors un kuram tādēļ vajadzēja izteikties skaidrāk un noteiktāk. Tiesas atzinums, ka līgumā noteiktā summa ir līgumsods, nesniedzot argumentāciju, uzskatāms par CPL 189.panta trešās daļas un 193.panta piektās daļas noteikumu pārkāpumu (SPC-19/2009, SKC-506/2011).

10. Spriedumos visbiežāk izteikti šādi pamatojumi sprieduma atcelšanai līgumsoda nesamērīguma iespējamības dēļ:
    
    a) Tiesa nav apspriedusi un izvērtējusi, vai līguma noteikumi atbilst Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešajai daļai, kur norādīts uz to, ka līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam.
    b) Tiesa nav izvērtējusi, vai līguma nosacījumi nav pretrunā ar līdzēju tiesiskās vienlīdzības principu.
    c) Uzņemoties procentos pieaugošu līgumsodu, parādnieks uzņēmies nevis konkrēti izmērāmu „pametumu”, bet maksājumu, kas var augt līdz bezgalībai.
    d) Līgumsoda apmērs neatbilst Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5.panta otrās daļas 5. punktam, proti, patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.

11. Prasītājam ir tiesības uz līgumiskajiem procentiem un līgumsodu tikai līdz līguma izbeigšanas brīdim. Pēc līguma izbeigšanas prasītājam atbilstoši CL 1753.pantam ir tiesības vienīgi uz jau agrāk uzkrājušos procentu un līgumsoda maksājumiem, kā arī procentiem, ko nosaka tiesa līdz sprieduma izpildei atbilstoši Civilprocesa likuma 195.pantam (SKC-644/2013).

12. Kavēšanos celt prasību tiesā, ievērojot visus apstākļus, var atzīt par tiesību izlietošanu pretēji CL 1.pantā noteiktajam labas ticības principam, ja kavēšanās tiešā veidā ietekmē līgumsoda apmēra palielināšanos. Šāda rīcība ir viens no argumentiem, kādēļ tiesa var nepiedzīt līgumsodu pilnā, prasītāja lūgtajā apmērā (SKC-881/2009, SPC-259/2010, SPC63/2011).

13. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta trešās daļas 4.punkts un 5.panta otrās daļas 5.punkts norāda uz tiesas pienākumu vērtēt, vai līgumā nav noteikts neproporcionāli liels līgumsods un vai līguma noteikumi, nostādot patērētāju neizdevīgā stāvoklī, nav pretrunā ar labas ticības principu. Senāts vairākos spriedumos ir norādījis uz to, ka tiesas nav vērtējušas līgumsodu šādā aspektā, taču nav norādījis uz minētā likuma 6.panta trešās daļas 11.punkta piemērošanu. Tiesas parasti ir samazinājušas līgumsodus, bet nav atzinušas attiecīgo līguma noteikumu par spēkā neesošu vai atteikušās netaisnīgo līguma noteikumu piemērot. Tiesu nostāja ir jāmaina, attiecīgos gadījumos atzīstot līgumsoda klauzulu par spēkā neesošu vai nepiemērojot netaisnīgo līguma noteikumu, kā to, atbildot uz prejudiciālo jautājumu, izskaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa 2013.gada 30.maija spriedumā lietā Nr.C488/11 (Dirk Frederik Asbeek Brusse, Katarina de Man Garabito pret Jahani BV.).

14. Līgumsoda klauzula var tikt un dažkārt tiek apstrīdēta sakarā ar iespējamiem defektiem līdzēju gribas izpaudumos, tostarp tādiem kā: 1) līgumā ar patērētāju līgumsoda noteikumi (klauzula) ietverti bez pušu savstarpējas apspriedes vai uzspiesti ar iepriekš sagatavotu līguma formu (veidlapu); 2) līgumsoda klauzula ir netaisnīga, turklāt ne tikai patērētāju līgumos, bet arī citos, pretēja labas ticības principam.

15. Tiesai, izvērtējot tiesisko pamatu prasībai par līgumsoda piedziņu, jāņem vērā parādnieka iebildumi, kas pamatoti ar konkrētām tiesību normām, uz kuru pamata tas lūdz atbrīvot no līgumsoda samaksas pienākuma. Visbiežāk minētie pamati ir CL 1415. un 1592.pants par tiesiska darījuma priekšmetu. Taču tiesas apsver arī tādus iebildumus, kas vērsti uz parāda neesamības, pārkāpuma neesamības, pamatotu šaubu par saistību un citu lietā nozīmīgu apstākļu pierādīšanu, kas minēti, piemēram, CL 1656., 1657., 1663., 1667., 1668.pantā. Gadījumos, kad atbildētājs apstrīd līguma spēkā esamību gribas defektu vai citu apstākļu dēļ, tiesa norāda uz nepieciešamību celt par to prasību.

16. Līgumsods arī 10% ietvaros var tikt atzīts par nesamērīgu, ja tas noteikts no līguma kopējās summas, bet faktiski neizpildītā daļa ir ievērojami mazāka (SKC-688/2012).

17. Kapitāla lietojuma procentu būtisks palielinājums, kas paredzēts kredīta atmaksas kavējuma gadījumā (salīdzinot ar termiņos veiktiem maksājumiem), liecina nevis par aizdevēja vēlmi saņemt taisnīgu atlīdzību par kapitāla lietošanu, bet gan aizņēmēja sodīšanu, kas neatbilst nokavējuma procentu mērķim civiltiesībās. Tiesa šādu „slēptu līgumsodu” pamatoti atzinusi par neatbilstošu CL 1. pantā ietvertajam labas ticības principam (SKC-262/2012).

18. Brīdinājuma kārtībā piespriesta prasījuma daļēja atzīšana neizslēdz tiesības prasīt neatzīto daļu prasības tiesvedības kārtībā (SKC-438/2012).

19. Strīds par līgumsoda apmēra noteikšanu līgumā nav izšķirams tiesā, jo atbilstoši CL 1717.pantam līgumsods nosakāms, pusēm vienojoties, un tiesai nav jākļūst par līguma satura noteikšanas dalībnieci šādā jautājumā (SKC-72/2013).

20. Vekseļu likums nepieļauj līgumsoda iekļaušanu vekselī (SPC-84/2008).

Apkopojums „Tiesu prakse līgumsodu piemērošanā” pieejams
Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā Judikatūra/ Tiesu prakses apkopojumi/ Civiltiesības