IEVADS
Uzticēšanās valsts varas institūcijām, ieskaitot tiesas, Latvijā vidēji ir zemāka nekā Eiropas Savienībā, kā arī lielāks to Latvijas iedzīvotāju īpatsvars, kas uzskata, ka tiesās ir izplatīta korupcija. Politiskās uzticēšanās pētnieki norāda, ka uzticēšanās ir komplekss fenomens, tas ietver gan subjektīvus, gan objektīvus aspektus un tā pilnīgākai izpratnei nepieciešama konceptuāla analīze.
Vispārīgi runājot, uzticēšanās ir drošums par ekspektācijām (gaidām), kas vērstas uz sociālajiem objektiem. Uzticēšanās problēma ir saistīta ar ekspektāciju stabilitāti. Uzticēšanās ir viens no sociālās dzīves pamata fenomeniem, jo sociālajās sistēmās cilvēki ir savstarpēji atkarīgi ar citiem, kuru darbību viņi nespēj kontrolēt vai novērst. Uzticēšanās ir funkcionējošo sociālo sistēmu nepieciešamais nosacījums, tā vienkāršo saskarsmi un sadarbību. Neuzticēšanās gadījumā cilvēkiem jārēķinās ar citu cilvēku rīcības neparedzamību, kas apgrūtina mijiedarbību. Uzticēšanās ir attieksme, kas tiek apgūta un kas ir vispārinoša. Vācu sociologs Niklass Lūmans norādīja uz to, ka abas šīs attieksmes bieži vien ir grūti saistīt ar konkrētiem objektīviem iemesliem, jo tās kontrolē subjektīvie procesi. Tiklīdz uzticēšanās vai neuzticēšanās ir izveidojusies, turpmākie notikumi tiek subjektīvi atlasīti un interpretēti šīs attieksmes ietekmē. Uzticēšanās politiskajām institūcijām nozīmē to, ka iedzīvotāji ir labprāt gatavi pieņemt politisko līderu un iestāžu pieņemtos lēmumus. Tā ir ekspektācija, ka amatpersonas kopumā rīkojas godprātīgi arī bez pastāvīgas kontroles pār iestāžu darbību. Politisko institūtu funkcionēšanai ir nepieciešams iedzīvotāju atbalsts, kā arī cilvēku dzīve mūsdienu sabiedrībās ir atkarīga no uzticēšanās sociālajām sistēmām, ieskaitot valsts pārvaldi. Bet šī uzticēšanās forma atšķiras no personīgas uzticēšanās, jo tai ir mazāk alternatīvu. N. Lūmans atzīmē, ka, lai arī demokrātiskās procedūras paredz iespēju paust savas intereses un izteikt vērtējumu politiķu darbībai, valsts institūcijas īsteno autonomu, no ārējām ietekmēm aizsargātu varu, pret kuru cilvēki attieksies piesardzīgi.
Ir izstrādātas vairākas teorijas, kas izskaidro, kāpēc iedzīvotājiem var būt tendence uzticēties vai neuzticēties politiskajām institūcijām.
Saskaņā ar vispārējā vērtējuma / politiskās kultūras pieeju politiskās sistēmas institūti savā starpā ir saistīti, cilvēkiem ir tendence veidot kopīgo viedokli par visiem institūtiem. Uzticēšanos konkrētajiem institūtiem ietekmē tas, cik lielā mērā cilvēki uzticas politiskai sistēmai kopumā. Bet uzticēšanās politiskajai sistēmai kopumā ir saistīta ar politisko kultūru – iedzīvotāju attieksmēm un orientāciju shēmām attiecībā uz politiskajiem objektiem. Līdzdalības politiskā kultūra ir tāda, kuru raksturo pilsoņu aktīva attieksme pret politikas pārstāvniecības institūtiem un administrācijas institūtiem, kā arī to pozitīvāks vērtējums. Cilvēki sabiedrībās ar pasīvu politisko kultūru jūtas atsvešināti no valsts varas institūtiem un ir tendēti novērtēt tos negatīvi un mazāk uzticēties tiem. Vecajās demokrātijās uzticēšanās politiskajiem institūtiem ir augstāka un stabilāka nekā jaunajās demokrātijās.
Savukārt rezultativitātes novērtēšanas teorijas pārstāvji akcentē novērojumus, ka cilvēki dažādas institūcijas vērtē dažādi un šie vērtējumi mainās laika gaitā. Tas ir skaidrojams ar to, ka uzticēšanās politiskajiem institūtiem ir iedzīvotāju racionālā reakcija uz to sniegumu – rezultativitāti. Cilvēki vērtē institūciju darbību un, ja viņi novēro, ka tās nesniedz gaidāmos rezultātus, viņu uzticēšanās mazinās. Ja institūcijas sniedz pakalpojumus atbilstoši gaidām (dara to, kas tām ir jādara), iedzīvotāju uzticēšanās līmenis tām būs augstāks. Viena no ekspektācijām attiecībā uz valsts pārvaldes institūtiem ir tāda, ka amatpersonas būs godīgas un neiesaistīsies korupcijā, un ievēros objektivitātes, neitralitātes, efektivitātes principus.
Pētījumi rāda, ka nevienlīdzība, korupcija un uzticēšanās ir savstarpēji saistītas (nevienlīdzības ietekmes teorija). Nevienlīdzība rada augsni – labvēlīgus nosacījumus – korupcijai, un koruptīvās darbības savukārt pastiprina nevienlīdzību sabiedrībā. Empīriski pārbaudīts, ka nevienlīdzība mazina uzticēšanos citiem cilvēkiem vispār, kā arī veicina augstāku korupcijas uztveri. Kad korupcija un nevienlīdzība pieaug, mazinās uzticēšanās tiesu sistēmai. Cilvēku uztverē pastāvēs sakarība starp ienākumu nevienlīdzību un netaisnīgu tiesu sistēmu – viņi domās, ka sabiedrībā, kura ir noslāņota, nav iespējams sasniegt personīgu labklājību bez korupcijas, tai skaitā bez korupcijas tiesās. Iedzīvotāju ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība rada iespaidu, ka politiskie institūti, it īpaši valsts pārvaldes institūti, nedarbojas neitrāli, objektīvi, jo cilvēki domās, ka indivīdi vai grupas ar lieliem finanšu resursiem izmantos tos, lai nopirktu labvēlīgu lēmumu, likumu interpretāciju.
Savukārt kolektīvās atmiņas teorijā tiek uzsvērts tas, ka, pieņemot lēmumu, kā rīkoties – uzticēties vai nē, ir svarīgi priekšstati par citu cilvēku ekspektācijām. Ideja ir tāda, ja cilvēks nezina, vai var uzticēties vai nevar, viņš izmantos kolektīvās atmiņas resursus, kas ir vairāk vai mazāk nostabilizējušies priekšstati par kādu sociālo objektu. Viens no informācijas avotiem ir masu saziņas līdzekļi. Ja dominējošais uzticēšanās veids ir partikulārā uzticēšanās (tikai tuvam sociālajam lokam), ir grūti pāriet uz vispārīgāku, universālāku uzticēšanos (vispār cilvēkiem un politiskajiem institūtiem), jo partikulārā uzticēšanās atražo pati sevi.
PĒTĪJUMA METODES
Laika posmā no 2013.gada jūnija līdz novembrim tika veikts pētījums, kas ietvēra vairāku kvalitatīvo pētījumu metožu izmantošanu. Pētījuma mērķis bija saprast iemeslus tiesu neuzticamībai sabiedriskajā domā. Uzsākot pētījumu, tika veikta plašsaziņas līdzekļu satura analīze. Pētījuma turpinājumā īstenotas intervijas ar tieslietu un korupcijas apkarošanas jomas speciālistiem Latvijā (tiesu sistēmas darbinieki, pētnieki un korupcijas novēršanas speciālisti – kopā 10).
Savukārt pētījuma noslēdzošajā posmā, lai pilnīgāk izprastu iedzīvotāju viedokli un attieksmes pret tiesu sistēmu, tika veiktas 10 padziļinātās intervijas un fokusgrupu diskusija ar tiem Rīgas iedzīvotājiem, kuriem pēdējo 3 gadu laikā bijusi pieredze sadarbībā ar tiesu sistēmu, t.sk. bijis atšķirīgs lietu veids (civillietas, administratīvās lietas, krimināllietas), respondenti saistībā ar tiesvedību bijuši dažādā statusā (gan tādi, kuri tiesā piedalījušies kā prasītāji, gan tādi, kuri bijuši atbildētāja statusā).
PĒTĪJUMA REZULTĀTI
Empīriski izpētot uzticēšanās un korupcijas uztveres iemeslus tiesām Latvijā, tika veiktas intervijas ar ekspertiem, kā arī plašsaziņas līdzekļu satura analīze. Kopumā iegūtie dati ir izskaidrojami ar iepriekšminētajām teorijām. Turpinājumā atspoguļoti ekspertu viedokļi.
Latvijā ir vērojams salīdzinoši zems uzticēšanās līmenis valsts varas institūcijām vispār, un uz to ir norādījuši eksperti. Jāatzīmē, ka tiesai kā valsts institūcijai šī iedzīvotāju uzticēšanās nebūt nav zemākā. Eksperti uzsver, ka Latvijai kā jaunai demokrātiskai valstij ir raksturīga atsvešināšanās no publiskās varas un iedzīvotāju politiskās kompetences trūkums – visi fenomeni, kurus aplūko politiskās kultūras pieejas autori. „Mums plaisa starp cilvēkiem un varu ir tik liela pašlaik, ka vara ir kaut kas cits. Un arī tiesu varu uztver kā kaut ko citu, tāpēc viņi uztver to negatīvi” (tiesu sistēmas darbiniece). „Ir fona neuzticēšanās, kas vispār ir raksturīga Latvijas sabiedrībai. Pret visām publiskām institūcijām, citam pret citu – tas ir fons, kā fona radiācija” (pētnieks).
Runājot par tiesu darbības vērtējumu – tika minēta efektivitātes problēma, tiesu nolēmumu kvalitātes problēma, kā arī fakti saistībā ar tiesnešu pārkāpumiem, kas arī ir tiesu funkcionēšanas rādītājs. „Neefektivitāte grauj uzticēšanos. Ja institūcija nespēj izdarīt to, ko no tās sagaida, tad tai neuzticas – nevis tāpēc, ka tā nav godīga, bet tāpēc, ka nevar paļauties uz to, ka tā izdarīs to, ko no tās sagaida” (pētnieks). „Mums nav vienota tiesu prakse. Cilvēki nesaprot, kāpēc vienā tiesā bija tā, citā tā” (tiesu sistēmas darbiniece). „Ir arī reālas krimināllietas saistībā ar tiesnešiem – to nav daudz, bet tās ir” (valsts amatpersona, eksperts pretkorupcijas jautājumos).
Vienlaikus jāņem vērā, ka Latvijā ir viens no augstākajiem nevienlīdzības rādītājiem Eiropas Savienības valstu vidū. Eksperti pieļāva, ka situācijās, kad tiesāšanās procesā pusēm ir ievērojami atšķirīgi finanšu resursi, ienākumu līmenis var ietekmēt procesa rezultātu – tai pusei, kura var noalgot labu juristu, ir priekšrocības vai vismaz tāds iespaids var rasties citai pusei. „Ir, protams, tādi, kam ir nauda un kuri par to noalgo labu juristu…. Tā arī ir zināma patiesība, ka par naudu var nopirkt ne jau tiesas spriedumu, bet labu juridisku palīdzību” (tiesu sistēmas darbiniece). „Puse, kas ir bez pārstāvja, jūtas vājāka, jo viņa redz, ka tur nāk tādi argumenti ārā. …Brīdī, kad tiesā viņai pretī stāv kāds slavenais advokāts, viņa jūtas vāja” (tiesu sistēmas darbiniece). Presē var sastapt kategoriskākus viedokļus, piemēram, ka tiesu sistēma neaizsargā vājākās sabiedrības grupas.
Kāds no ekspertiem uzsvēra, ka uzticēšanās tiesām ir veidojusies vairāku gadu garumā, veidojoties tiesu sistēmai – proti, sabiedriskai domai šajā jautājumā ir vēsture, kas glabājas kolektīvā atmiņā. Negatīvie priekšstati vai ziņas pastiprina viens otru – fenomens, ko teorijā sauc par sociālajām lamatām. „Veidojas samērā noturīgs stereotips, ka tiesneši nav godīgi un uzvar tie, kas maksā vairāk…. Tie visi ir subjektīvi momenti, bet tie uzpeld kā informācija [ar ko rēķinās] – viņi zina, mēs zinām, visi zina. Tādā veidā rodas sabiedriskā doma un viedoklis arī tiem, kuriem nav bijis nekādas darīšanas ar tiesām – viņi uztver tiesas kā institūcijas ar apšaubāmu godīgumu” (valsts amatpersona, eksperts pretkorupcijas jautājumos).
Ekspertu viedokļus un atziņas apstiprina arī informācija, kas iegūta intervijās ar tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem pašiem bijusi saskarsme ar tiesu sistēmu Latvijā – kuri piedalījušies tiesvedības procesā kā prasītāji vai atbildētāji.
Analizējot tiesu tēlu šajā mērķgrupā, var secināt, ka mērķgrupas iedzīvotāju primārās asociācijas ar tiesu sistēmu Latvijā ir drīzāk negatīvas (sk. 1. att.).
Visi pētījuma dalībnieki uzsvēruši, ka tiesvedības process Latvijā ir ļoti ilgs: „Viss velkas ļoti ilgi. Sēdi, gaidi, kad pienāks tava mistiskā kārta, pienāk paziņojums. Piecminūšu laikā „nodauza āmuru”, ka kaut kas nav ieradies, atkal gaidi, atkal 5 minūšu laikā uzsit ar to savu āmuru – pasaka, ka nav sagatavoti dokumenti, atkal gaidi. Man tiesa vilkās tā, ka paspēju palikt stāvoklī, iznēsāt un piedzemdēt bērnu. Trešo reizi jau biju ar bēbi uz tiesu. Divi gadi vilkās, kaut tiesas sēdes bija tikai trīs” (sieviete, civillieta, prasītāja).
1. attēls. Tiesu uztvere tiešajā mērķgrupā – iedzīvotāju ar pieredzi tiesvedībā – vidū
Vairāki respondenti pauduši viedokli, ka tiesu sistēma Latvijā neattiecas vienlīdzīgi pret visiem iedzīvotājiem: „Es nevarētu apgalvot, ka tiesa ir ļoti korumpēta, bet man asociācijas ir tādas, ka, ja tev ir daudz naudas, tad tu uzvarēsi – tu paņemsi ļoti labu advokātu, kas atradīs tos mazos apakšpunktiņus, lai pagrieztu lietu tavā labumā” (vīrietis, civillieta, prasītājs).
Atsevišķi pētījuma dalībnieki atzinuši nepieciešamību pašam ļoti aktīvi iesaistīties procesā, jo nav iespējams uzticēties, ka tiesu sistēmas darbinieki palīdzēs, pilnībā izpratīs un atbalstīs: „Es tajā laikā aizgāju no darba un visu laiku veltīju pašam procesam. Lai būtu rezultāts. Tas prasa ļoti daudz. Citādi jau nekas nenotiktu” (sieviete, krimināllieta, cietusī).
Ņemot vērā respondentu uzskatus par tiesu sistēmu kā valsts institūciju, kas izteikti norobežojusies no sabiedrības, apstiprinās viedoklis par plašsaziņas līdzekļu būtisko ietekmi negatīvas uztveres par tiesu veidošanā: „Skatoties televīziju, kā lietas tiek skatītas, - tas ir viens liels farss. Jo acīmredzami kaut kas tiek vilcināts. Arī tomēr tas, ka tiesnešus var nopirkt, ir bijuši pietiekoši daudz precedentu. …Ticības nav – no viens līdz 10, es ieliktu 2” (sieviete, administratīvā lieta, pārstāve).
Tajā pašā laikā fakts, ka plašsaziņas līdzekļi informē par noziedzīgiem nodarījumiem, ar kuriem saistītas un par kuriem tiek sodītas tiesu sistēmā strādājošās amatpersonas, vairākiem pētījuma dalībniekiem apstiprina korupcijas mazināšanos tiesu sistēmā.
Lai gan dažādu iepriekš veiktu pētījumu rezultāti uzrāda Latvijas iedzīvotāju visai atturīgo attieksmi un vidēji zemo uzticēšanās līmeni tiesu sistēmai, nav noliedzama situācijas uzlabošanās attiecībā uz iedzīvotāju pieredzi saskarsmē ar tiesām pēdējo desmit gadu laikā, kā arī tiesu godīguma novērtējumā. Piemēram, ja 1999. gadā gandrīz katrs trešais no Latvijas iedzīvotāju aptaujas dalībniekiem atzina, ka, kārtojot lietu, ir izmantojis kādus neoficiālus maksājumus vai pazīšanos (31,8%), tad 2012.gadā veiktajā aptaujā šādu respondentu bijis ievērojami mazāk un tikai viens no desmit aptaujas dalībniekiem atzinis, ka lietas kārtošanas procesā izmantojis šādas neformālas aktivitātes (9,7%).
Tiesu tēlu sabiedrībā, jo īpaši tajā iedzīvotāju grupā, kuriem nācies iesaistīties tiesvedības procesos, visvairāk veido tiešie procesa dalībnieki (sk. 2. att.).
2. attēls. Tiesu tēlu veidojošie elementi tiešajā mērķgrupā – iedzīvotāju ar pieredzi tiesvedībā – vidū
Iedzīvotāji visai atturīgi vērtē t.s. valsts nozīmēto advokātu darbu, pārmetot tiem neieinteresētību sava amata pienākumu pildīšanā un līdz ar to – lieki, bez rezultāta notērētu laiku. Vairāki pētījuma dalībnieki visai atzinīgi vērtē tiesnešu darbu, kurš bijis „kompetents, nevienu pusi neaizskarošs, bet profesionāls un nosvērts”, kamēr citiem respondentiem pieredze nav bijusi tik pozitīva un tiesu tēlu viņu interpretācijā būtiski negatīvi ietekmējis, pēc respondentu domām, pasīvs, neieinteresēts un subjektīvs tiesnesis vai prokurors un izmeklētājs, kuri atteikušies uzņemties atbildību.
Domājot par tiesu tēla veidošanu sabiedrībā, būtiski ņemt vērā to, ka attieksmi pret valsts institūciju kopumā iedzīvotāju skatījumā veido ne tikai tieši ar tiesvedības procesu saistītas amatpersonas, bet arī tie speciālisti, kuri nav tiesu procesu dalībnieki. Tādējādi negatīvus aspektus attieksmē pret tiesu ienes gan nelaipns policists, kurš turklāt vēl, iespējams, nerunā valsts valodā, gan arī tiesu kancelejas darbinieks, noraidot jebkuru cilvēku vēlēšanos saņemt kādu papildu informāciju.
Vairākās intervijās no pētījuma dalībniekiem, kuri tiesvedības procesā piedalījušies kā prasītāji, izskanējis aizvainots viedoklis par to, ka, lai gan viņiem būtu jāsajūt sevi kā uzvarētājiem, jo tiesvedība noslēgusies ar viņiem pozitīvu lēmumu, tomēr situāciju visai negatīvi ietekmējusi izteikti pasīva tiesu izpildītāja darbība. Tā rezultātā, lai saņemtu kompensāciju, vairākkārt nācies griezties tiesu izpildītāja birojā.
Šos viedokļus par tiesu kā valsts institūciju, kuras vienlīdzīgs darbs jebkura sabiedrības locekļa interesēs ir apšaubāms, vēl vairāk pastiprina fakts, ka iedzīvotāju prātos tiesa ir „kaut kas tāls, neaizsniedzams, līdz ar to rada bailes, nedrošību”.
Izvērtējot iespējas uzlabot uzticēšanos tiesām Latvijā, jāņem vērā, ka sabiedrības strukturālās īpašības – tādas kā politiskā kultūra vai sociālā noslāņošanās – tuvā nākotnē ir grūtāk mainīt nekā atsevišķas institūcijas sniegumu, kā arī sabiedrisko domu par tās darbību. Tiesu tēla pilnveidošanai būtu ieteicama sabiedrisko attiecību stratēģija, ar kuras palīdzību sabiedrībai tiktu pārliecinoši vēstīts, ka tiesas strādā saskaņā ar universālajiem objektivitātes, neitralitātes un taisnīguma principiem.
VĒRES
Almond, G. A., Verba, S. (1989) The Civic Culture: Political Attitudes and Democracy un Five Nations. London: Sage.
Giddens, A. (2004) Living in a Post-Traditional Society. In: U. Beck, A.
Giddens and S. Lash. Reflexive Modernization. Cambridge: Polity Press.
Hooghe, M., Zmerli, S. Introduction: the context of political trust. In: S.
Zmerli and M. Hooghe (ed.) (2011) Political Trust. Why Context Matters. Colchester: ECPR Press.
Luhmann, N. (1979) Trust and Power. Chichester: John Wiley & Sons.
Marien, S. Measuring Political Trust across Time and Space. In: S.
Zmerli and M. Hooghe (ed.) (2011) Political Trust. Why Context Matters. Colchester: ECPR Press.
Rose, R., Mishler, W. Political Trust and Distrust in Post-Authoritarian
Contexts. In: S. Zmerli and M. Hooghe (ed.) (2011) Political Trust. Why Context Matters. Colchester: ECPR Press.
Rothstein, B. (2005) Social Traps and the Problem of Trust. Cambridge: Cambridge University Press.
Uslaner, E. M. Corruption, the inequality trap and trust in government. In:
S. Zmerli and M. Hooghe (ed.) (2011) Political Trust. Why Context Matters. Colchester: ECPR Press.
Uslaner, E. M. Trust and Corruption. In: J.G. Lambsdorff, M. Taube,
M. Schramm (ed). (2008) The New Institutional Economics of Corruption. London: Routledge.
QR
