Mierinājuma naudas noteikšanas pamats un apmērs

PRASĪJUMU DAUDZVEIDĪBAS PIEAUGUMS UN NEATRISINĀTO PROBLĒMU SAASINĀŠANĀS

Kopš Civillikuma (turpmāk – CL) Saistību tiesību daļas atjaunošanas spēkā 1993.gadā tiesu praksē blakus zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par parastu parādību kļuva arī prasības par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Nemantiska kaitējuma prasījumi ieguva savdabīgu, gramatikai un vārda „morāle” jēgai neatbilstošu nosaukumu „morālais kaitējums”. šādi prasījumi sākotnēji tika apmierināti likumā konkrēti noteiktos nedaudzos gadījumos, kas paredzēti CL 2349. pantā (sakropļojums, izķēmojums), 2352. (nodarījumi pret personisko brīvību), 2352. (goda un cieņas aizskārumi), 2353. pantā (dzimumneaizskaramība), kā arī dažos citos likumos, un prasītāji reti pārsūdzēja piespriestās summas apmēru, ko tiesa bija pēc sava ieskata piespriedusi.

Morālā kaitējuma atlīdzības prasību skaita krass pieaugums sākās pēc Civillikuma grozījumiem 2006.gadā, kad 1635.pantā ietvēra vispārēju noteikumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu un divas jaunas panta daļas par morālā kaitējuma konstatēšanu1 . Nosauksim tikai dažas ar atsauci uz CL 1635. pantu pamatotas prasības, kurās prasītājs atsaucas uz garīgām ciešanām un prasa atbilstošu kompensāciju:

• prettiesiska personas datu apstrāde;

• publiski plaši pieejamā pasākumā taisītas fotogrāfi jas publicēšana bez attēlā redzamās personas piekrišanas;

• mobings darbā;

• nepaziņošana personai par to, ka viņas kā donora asins nodošanas analīzē konstatēts C hepatīta vīruss;

• dzīves baudījuma un atpūtas traucējums, ko izraisījusi ceļa negadījumā lauku mājas tuvumā apgāzusies cisterna un no tās izlijušais amonija nitrāts;

• kritiens pilsētas parka teritorijā uz apledojuša un apsniguša celiņa;

• pusaudža atpūtas un sportošanas traucējums, ko izraisījusi nodarbināšana ilgāk par likumā noteiktajām 4 darba stundām;

• personas aizvainojošs attēlojums literārā darbā, kur tā, neraugoties uz sagrozītu uzvārdu, ir atpazīstama, bet darbā ir norāde, ka viss ir izdomāts;

• slikta ārstēšana soda izciešanas vietā.

Prasību pamatojumu daudzveidība pieaug arī citās Eiropas un citu kontinentu valstīs. Tiesu prakses pētījumā, ko sagatavojuši 28 Eiropas valstu juristi, atrodami piemēri, kuros norādīti tādi pamatojumi, līdz kādiem Latvija vēl nav nonākusi, piemēram, prasības par morālā kaitējuma kompensāciju sakarā ar negribēta bērna piedzimšanu neveiksmīgas sterilizācijas dēļ, vīra vai sievas atteikums pildīt laulātā pienākumus, zudusi iespēja saņemt skaistuma konkursa dalībniecēm paredzēto ceļojumu u.c.

Morālā kaitējuma kompensācijas problēmām ir starpnozaru raksturs, tās aptver arī krimināltiesību, administratīvo tiesību un attiecīgo procesuālo tiesību piemērošanas praksi. Jau 1998.gada 28.maijā pieņemtajā likumā „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu'' paredzēja morālā kaitējuma atlīdzību. detalizētāku regulējumu satur 2005.gada 2.jūnija Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums. Ir veikti tiesu prakses apkopojumi un Augstākās tiesas mājaslapā pieejami pētījumi „Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā” (2010/2011) un „Morālā kaitējuma atlīdzināšana administratīvajās lietās. Tiesu prakses apkopojums, 2011.''

Fakts, ka prasījumus par morālā kaitējuma kompensāciju izskata visu trīs tiesību nozaru lietās, prasa novērst līdz šim vērojamās nekonsekvences strīdu pakļautības noteikšanā administratīvajai tiesai vai vispārējās jurisdikcijas tiesai. Talsu traģēdijas lietās, kā arī vairākās lietās par morālā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar nepamatotu saukšanu pie kriminālatbildības, tiesa ir atsaukusies uz Satversmes 92.pantu, Civillikuma 5. un 1635.pantu, kā arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.pantā noteiktajiem atlīdzības apmēriem. Tas, ka vairākas lietas, kurās prasības iesniedza Talsu 1997.gada traģēdijā cietušie, tika uzsāktas un turpinātas kā civillietas, lai gan prasības celtas pret Latvijas valsti un pamatotas ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un Satversmes 92. un 93.panta normām un tāpēc būtu skatāmas administratīvajā tiesā, nenozīmē, ka turpmāk prasītājs varēs pēc saviem ieskatiem izvēlēties, kurā tiesā celt prasību. Pakļautības noteikšanai ir būtiska nozīme, jo, kā pamatoti norādīts juridiskajā literatūrā, izskatot prasības, kas balstītas uz Satversmes 92.pantu, piemēram, tiesas vai prokuratūras darbības rezultātā pieļautu tiesību aizskārumu, nevar vadīties vienīgi no civiltiesību normām, jāņem vērā arī citi noteikumi un principi, kā tiesu un tiesnešu neatkarības princips, leģitīmā tiesiskās drošības prasība, tiesiskās noteiktības princips (res judicata) u.c. Šādā aspektā par nekavējoši grozāmiem atzīstami likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” noteikumi, kas jautājuma risināšanai par materiālo, kā arī nemantisko zaudējumu atlīdzināšanu paredz administratīvi tiesisko ceļu, turpretim jautājumu par morālā kaitējuma kompensāciju 5. panta trešajā daļā uzdod risināt „tiesā civilprasības kārtībā”.

Latvijas un ārzemju prakse rāda, ka izredzes saņemt lielāku vai mazāku kompensāciju virs zaudējumu atlīdzības draud vēl vairāk pārslogot jau pārslogotās tiesas, bet vēl bīstamāks ir kas cits. Pastāv briesmas degradēt mūsu sabiedrību, pieradinot jebkura tiesību aizskāruma gadījumā civiltiesiskās attiecības vērtēt no skatupunkta „cik par to izdosies pietiesāt?”, kultivējot priekšstatu, ka naudā var kompensēt visu to, ko naudā novērtēt nemaz nevar. Katru gadu ziemā uz ielām, ceļiem un parkos ir vairāk vai mazāk slidenas vietas, sniegs snieg un sals pieņemas vai iestājas atkusnis neatkarīgi no ielu tīrītāju un kaisītāju darba grafikiem. Katra māja un zemes gabals kādam pieder. Pagaidām sūdzas ne visi paklupušie un sasitumus dabūjušie. Cik būs prasību, ja virsroku gūs pieeja (prezumpcija), ka īpašnieks vienmēr vainīgs? Šeit netiek sludināts, ka saimniekiem nebūtu jāpilda uzkopšanas darbi, tie ir pat jāuzlabo. Taču, ja konkrēto celiņu izmantojuši simtiem gājēju un tikai viens kritis un guvis savainojumu, vai nav arī jāpainteresējas par to, cik piesardzīgs ir bijis viņš pats? Nejaušs gadījums kā attaisnojums, ko paredz Civillikuma 1773. un 1774.pants, zaudējumu atlīdzības prasībās dažkārt ir minēts atbildētāja paskaidrojumos, bet plašāku apspriešanu tiesu lietās nav guvis. Meklējami kritēriji, kas ļautu parādīt, ka formulējums „fiziskas vai garīgas ciešanas” nav iztulkojamas tā, ka tas aptver jebkuras neērtības, vilšanos, sarūgtinājumu, nepiepildījušās cerības.

Daļēji šo jautājumu tiesas jau arī risina, veidojot judikatūru par prasībām, kurās nav pierādīta morālā kaitējuma vai precīzāk – nav pierādīta juridiski nozīmīga un tāpēc atlīdzināma kaitējuma nodarīšana. Tomēr tiesas ir samērā piesardzīgas, prakse svārstīga.

Piemēram, kādā prasībā norādīts, ka līdzīpašnieks patvaļīgi nojaucis abiem piederošu māju. Tās bijušas prasītāja tēva mājas, kur viņš dzimis, pavadījis bērnību, ar to vietu saistās viņa bērnības un skolas laika atmiņas. Dzīves vietas zaudēšana, jo namīpašumu vairs nav iespējams atjaunot, prasītājam ir radījusi arī spēcīgu morālu kaitējumu, kas atbildētājam ir jāatlīdzina. Prasītājs lūdza piedzīt zaudējumus 3000 Ls apmērā un morālā kaitējuma kompensāciju 3000 Ls apmērā. Saskaņā ar sertificēta vērtētāja atzinumu prasītājam piederošās nekustamā īpašuma 1/16 domājamās daļas tirgus vērtība nojaukšanas brīdī bija 300 Ls. Tiesā konstatēts, ka prasītājs īpašumā nedzīvo vairāk kā desmit gadus. Pirmās instances tiesa prasītāja labā piedzina zaudējumus 300 Ls apmērā, bet daļā par morālo kaitējumu prasību noraidīja. Apelācijas instances tiesa savukārt nosprieda, ka prasītājam ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību 500 Ls apmērā. Augstākās tiesas Senāts, izskatījis lietu kasācijas kārtībā, atzina, ka spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Apelācijas instances tiesa, izskatījusi lietu atkārtoti, prasību par morālā kaitējuma atlīdzību noraidīja. 

Nav viegli tiesai izvērtēt arī to, vai un kādu morālo kaitējumu izraisa dzīvokļa appludināšana. Bažas izraisa biežās prasības, kurās ārstiem pārmet sliktu ārstēšanu. Nevar noliegt, ka ārstniecības personām ar vislielāko rūpību jāveic savi pienākumi, paviršības vai kļūdas nav piedodamas, viņu darbību uzrauga un sūdzības pārbauda vairākas institūcijas. Taču nevar no ārsta prasīt, lai viņš novērš cilvēka organisma novecošanos un gadiem krājušās kaites, kas kāda notikuma dēļ neparasti strauji progresē. Taču ne MADEKKI pārbaužu rezultāti, ne ekspertu atzinumi neattur cilvēkus no prasību celšanas tiesā. 

Civillikuma 1635.panta formulējums pašreizējā redakcijā dod pamatu prasītājam uzsvērt, ka katrs tiesību aizskārums dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu, tostarp arī par morālo kaitējumu. Tā tas nav bijis iecerēts un arī panta teksts ir lasāms citādi, proti, ka vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un tikai tad jālemj par apmierinājuma došanu un veidu, kādam tam jābūt. Jāatgādina, ka daudzos gadījumos tiesas apmierina liela apmēra prasības par ārstēšanās izdevumu un atrautās peļņas atlīdzību un apmierinājums var izpausties arī sabojātas mantas izlabošanā, dažkārt samērīga ir atvainošanās. 

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentā laika posmā kopš 2006.gada, kad izdarīti grozījumi Civillikuma 1635.pantā, līdz 2014.gada februārim izskatītas vairāk nekā 70 lietas, kurās prasīta morālā kaitējuma kompensācija. Tajās vērojama ļoti liela piespriesto summu daudzveidība.

Katrā lietā ir atšķirīgi apstākļi pat tad, ja pats nodarījuma fakts izskatās tāds pats kā citā lietā. To visai skaidri rāda jau minētās Talsu traģēdijas lietas, kurās visi upuri ir cietuši, nolūzušajā auto pacēlāja grozā krītot no liela augstuma, taču piespriestās summas ir atšķirīgas – 20 000, 25 000, 50 000, 100 000 Ls.

Daudz plašākā diapazonā ir kaitējumu kompensācijas civillietās kopumā, kas cita starpā rāda arī to, ka ne vienmēr kompensācija nosakāma tūkstošos. Nepatiesa informācijas publicēšana parādnieku datu bāzē – 500 Ls, fotogrāfijas prettiesiska publicēšana – 3000 Ls, apsūdzības uzrādīšana krimināllietā un vēlāka attaisnošana – vienā gadījumā 2500, citā – 500 Ls, tiesību uz privāto dzīvi aizskārums – 1000 Ls, miesas bojājumi 500 Ls, citā lietā 31 000 Ls. Savukārt, kā rāda apkopojums par tiesu praksi administratīvajās lietās, atlīdzības amplitūda ir no 30 Ls līdz 3000 Ls, nevienā no apskatītajām lietām tiesa nav piespriedusi morālā kaitējuma atlīdzinājumu, kas pārsniedz 3000 Ls. Kriminālprocesa ietvaros noteiktās kompensācijas par morālo kaitējumu ir robežās no 500 Ls līdz 50 000 Ls. Par ārkārtēju retumu kļuvusi gandarījuma prasīšana simboliska viena lata vai eiro apmērā.

Prasību summas nemitīgi pieaug. To sevišķi spilgti parāda informācija presē par prasībām, kas pieteiktas 2013.gada novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas sakarā. Kā ziņots presē, prasības pieteikumos lūgts piedzīt konkrētu fizisko personu labā 70 miljonus eiro, 50 miljonus latu (71,14 mlj. eiro), 40 miljonus latu (56,91 mlj. eiro), 10 miljonus latu (14,23 mlj. eiro). Tas darīts, cita starpā, ar pamatojumu, ka nevar atstāt pa vecam cilvēku drošību, kā arī ar pamatojumu, ka daudz pelnošie atbildētāji (būvorganizācijas un tirgotāji), vismaz daži, tādas summas var bez īpašām rūpēm samaksāt.

Šie jaunākie notikumi liek atgriezties pie jautājuma par morālā kaitējuma kompensācijas mērķiem. Juridiskajā literatūrā un tiesu spriedumos ir uzkrājies liels daudzums atzinumu par to, kas apsverams, nosakot kompensācijas apmēru. Par tradicionālu ir kļuvusi Civillikuma 1635.pantā ietverto vārdu „ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas” citēšana. Spriedumos tiek norādīts, piemēram, ka ņemtas vērā pārdzīvotās fiziskās, garīgās ciešanas, kas saistītas ar iegūto traumu raksturu, ķermeņa sakropļojumu, dzīves kvalitātes samazināšanu, gan arī nespēja atgriezties ierastajos dzīves apstākļos, prasītājai nodarītais morālais kaitējums izpaudies kā pārciestas fiziskas sāpes, vairākas operācijas, kustību spēju ķermeņa labajā pusē zudums uz laiku, runas spēju zudums uz laiku, nepieciešamība līdz mūža galam lietot medikamentus un sistemātiski atrasties medicīnas iestāžu kontrolē. Autoavārijas un operāciju rezultātā pārciesto fizisko ciešanu rezultātā prasītāja nereti izjūt depresīvu noskaņojumu, ir raudulīga, dažkārt izjūt diskomfortu un baiļu sajūtu, prasītāja nav spējīga ilgāku laiku koncentrēties darbam, lasīt, viņa ir bijusi spiesta pārtraukt mācības. Citos spriedumos norādīts, ka tiesa vadījusies no taisnīguma un saprātīguma principiem, ņēmusi vērā 1) aizskarto tiesību vai labumu nozīmīgumu; 2)  neatļautās darbības radītās sekas, to raksturu, neatgriezeniskumu; 3) pašas cietušās personas rīcību, tostarp, cik aktīvi tā aizsargājusi savas aizskartās tiesības. Atrodami spriedumi, kuros tiek minēti konkrēti skaitļi un fakti, piemēram, tas, ka prasītājai nodarītie miesas bojājumi nav smagi, sākotnēji noteiktajam darbspēju zudumam (15 %) ir tendence samazināties (pašreiz 10 %), prasītājas veselību varēja ietekmēt cita viņai noteiktā diagnoze – pirmā tipa cukura diabēts kopš 1989. gada, ekonomiskās krīzes apstākļos ir pasliktinājušās prasītājas iespējas sameklēt citu darbu. Visai bieži norādīts uz salīdzinošās metodes pielietošanu. Tiek izmantoti arī formulējumi, kas atrodami Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.pantā, kas paredz morālā kaitējuma noteikšanu atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir deklarējusi, ka savos nolēmumos tā parasti ņem vērā ekonomisko situācija attiecīgajā valstī.

Vērā ņemto apstākļu uzskaitījumi spriedumu motīvu daļā kļūst aizvien garāki. Katrā nākamajā lietā tiesas no daudziem spriedumiem apkopo visu kaut vai attāli ar lietu saistītu vērā ņemto apstākļu sarakstu. Diemžēl šādi samērā abstrakti norādījumi nedod skaidrību par to, kāpēc piespriesta tieši konkrētā summa un cik to ietekmējis katrs no minētajiem apstākļiem. Tas savukārt izsauc pārmetumus par spriedumu neskaidru motivējumu un pārsūdzības.

Lielākā kļūda ir tāda, ka civilstrīda puses un tiesas bieži cenšas paveikt neiespējamo: novērtēt naudas izteiksmē to, ko naudā novērtēt vispār nevar. Attiecībā uz morālā kaitējums smagumu jāsaka, ka vērtēšana var būt tikai relatīvi salīdzinoša, jo nav taču „standarta lieluma”, kas kalpotu par bāzi vērtējumiem smagāks vai vieglāks. Tas pats sakāms par tiesību aizskārumu dalījumu būtiskos un tātad arī nebūtiskos vai varbūt mazbūtiskos aizskārumos. Šis kritērijs gan var kalpot par iebildumu pret tādu prasījumu, ko nevar apzīmēt ar terminu „fiziskas vai garīgas ciešanas”, taču, ja atzīst ciešanu rašanos, tad kļūdaini būtu sludināt, ka brīvības ierobežošana vai aizskārums vārdos ir mazāk smags, mazāk būtisks nekā miesas bojājums. Teiktais neizslēdz diferenciāciju viendabīgu aizskārumu grupas ietvaros, piemēram, klasificēt miesas bojājumus un pat izstrādāt tabulas, kurās acs vai pirksta zaudējums salīdzināts ar rokas vai plaušas zaudējumu. 

Nenoliedzot, ka iepriekš norādītie apstākļi ir svarīgi, tomēr jāatzīst, ka spriedumu pamatošanas veids ir nepietiekams, tajā iztrūkst vismaz viena sastāvdaļa, proti, tā, kas attiecas uz prasītāja personu raksturojošajiem apstākļiem. Kļūdas noskaidrošanai jāpievēršas jautājumam par morālā kaitējuma kompensācijas noteikšanas mērķiem, kā arī jautājumam par tiesas diskrēto varu, kas likumā izteikta ar vārdiem „nosaka tiesa pēc sava ieskata”. 

MĒRĶIS SAMIERINĀT UN DOT GANDARĪJUMU. TERMINA „MIERINĀJUMA NAUDA” PAMATOJUMS

Likumos un tiesas spriedumos lietotie vārdi „atlīdzība”, „kompensācijas piespriešana” ir maldinoši un dezorientējoši, jo var radīt un ir radījuši nepareizu priekšstatu, ka tiesai jāizmēra morālā kaitējuma apmērs un, tā kā sāpes un ciešanas nevar novērst natūrā, jāpiešķir tām atbilstoša naudas summa. Mērīt fiziskas vai garīgas ciešanas latos, eiro vai dolāros ir pilnīgs absurds. Morālā kaitējuma „atlīdzībai” nav mērķis kompensēt. Visu, kas kompensējams jeb atlīdzināms, risina ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību izskatīšanu un spriedumiem par to atlīdzību.

Civiltiesisko konfliktu noregulēšanas pamatprincips ir mantiskās ekvivalences nodrošināšana privātajās attiecībās. Atkāpes no tā ir tikai dažos likumā noteiktos izņēmuma gadījumos, kā līgumsods un maksājums nemantiska aizskāruma gadījumā, kas ieguvis apzīmējumu „morālā kaitējuma atlīdzināšana”, lai gan var runāt nevis par atlīdzināšanu, bet gan par konflikta nolīdzināšanu tik lielā mērā, cik nauda spēj to panākt. Šī nolīdzināšana ir īpatnējs atbildības veids deliktu attiecībās, kam nav ne zaudējumu atlīdzināšanas, ne sodīšanas funkcijas. Jau senās Romas tiesību praksē ir atrasti piemēri, kur cietušajam par miesas bojājumiem ticis piespriests vairāk nekā bijuši pierādītie zaudējumi, skaitot arī atrauto peļņu. Ilgus gadsimtus šāds papildinājums saglabājies nelielos apmēros, jo vienmēr ticis atgādināts, ka civiltiesībās nav pieņemama sodīšana. Šo principiālo nostādni atgādinājusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Praktiskajās vadlīnijās par taisnīgas atlīdzības prasībām uzsverot, ka Tiesa nekad nav atzinusi par pieļaujamu piedzīt atlīdzību ar sodīšanas, pastiprinošas iedarbības vai paraugprāvas apmēru. Protams, katra tiesas piespriestas naudas samaksa, pat piecu eiro apmērā, iedarbojas arī kā pamudinājums turpmāk nepārkāpt likumu un kā jauns nosodījuma rezultāts, tātad pilda arī preventīvu un soda funkciju, bet tas ir papildu efekts, ko nedrīkst censties pastiprināt. Apskatāmais tiesiskais līdzeklis ir izveidots tikai mierinājuma došanai.

Tā kā ne latviešu, ne citās valodās no valodniecības viedokļa nav cita piemērotāka vārda „samaksa” apzīmēšanai, no šī vārda izvairīties neizdosies, tāpat arī no vārda „atlīdzina”. Svarīgāk ir saprast, ar kādu mērķi konkrēta summa tiek piespriesta. Tā neko neatlīdzina! Jāmeklē labāks termins, kas nav saistāms ar kompensēšanu, atlīdzības došanu. Šai sakarā ir vērts atgādināt prof. V.Sinaiska kodolīgo atbildības mērķa formulējumu, proti, gandarījuma došana, konflikta nolīdzināšana, lai atjaunotu vai nodibinātu pilsonisko mieru. Tiesai nav jāsver, cik latiem vai eiro atbilst nodarījuma smagums, jo tas nav izdarāms.  Bet no apzīmējuma „morālais kaitējums” gan būtu kādu desmit gadu laikā jāatradinās. Arī ārvalstīs aizvien biežāk publikācijās un likumos raksta par nemantisko kaitējumu, lai gan, piemēram, franču valodā lieto arī dommage morale. Latviešu valodā vārds „morāls” tiek lietots, lai apzīmētu to, kas ir tikumīgs, atbilst morāles normām, atbilst cilvēku savstarpējo attiecību normām. To grūti saistīt ar kaitējumu. Par ko ir runa: par kaitējumu morālei, tikumīgu kaitējumu vai morālu kaitējumu kā pretstatu amorālam kaitējumam?

Ārvalstīs pieņemtais apzīmējums „nemantiskais kaitējums” ir neveikls un neizteiksmīgs, lai gan nav nepareizs. Tāpēc jādomā par labāku terminu. Apspriešanai un ieviešanai tiek izvirzīts termins „mierinājuma maksa”, jo maksa neliek runāt par kompensāciju, kas latviskākā izteiksmē tā pati atlīdzība vien ir. Ir bijuši priekšlikumi ieviest jēdzienu „sāpju nauda”, taču likums paredz maksu arī sakarā ar tādiem aizskārumiem, kas sāpes neizraisa. Tāpēc „sāpju nauda” būtu maldinošs apzīmējums. Nebūtu vēlams ārzemnieciskais „satisfakcija”. Par gandrīz derīgu varētu uzskatīt terminu „gandarījuma maksa”, taču modernajā valodā gandarījumu dažkārt saista ar priecāšanos („ar gandarījumu konstatēju” ir līdzvērtīgs teicienam „ar prieku konstatēju”), un nebūtu pareizi radīt iespaidu, ka kāds dabū priecāties sakarā ar tuvinieka sakropļošanu vai nonāvēšanu.

Taču atgriezīsimies pie jautājuma, kā šo maksu noteikt.

MIERINĀJUMA NAUDAS APMĒRA NOTEIKŠANA

Kompensāciju par morālo kaitējumu tiesa nosaka pēc sava ieskata (CL 1635, 2349.pants). Civillikuma 5. pants precizē, ka šādos gadījumos tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Papildus tam praksē par svarīgiem atzīti daudzi jau nosaukti apstākļi.

Taču pavisam maz uzmanības tiesas veltījušas jautājumam, kāpēc konkrētajam prasītājam tieši prasītais kompensācijas apmērs dos viņa dzīves veidam, iepriekšējās darbības raksturojumam, nākotnes perspektīvām un interesēm atbilstošu mierinājumu.

Paradoksāli, ka mantisko prasījumu lietās tiesas līdz santīmam vai centam pārbauda prasījuma pamatotību, iesniegtās kvītis un citus pierādījumus, bet kaitējuma atlīdzības lietās lemj par tūkstošos un desmitos tūkstošu lielām kompensācijām, necenšoties sīkāk noskaidrot prasītāja dzīves veidu, intereses, mantisko stāvokli pirms kaitējuma nodarīšanas, paredzamo izaugsmi nākotnē. Tiek uzskatīts par netaktisku „nesaprast, ka cilvēkam ir lielas bēdas”. Jāatkārto, ka mierinājuma nauda nav sods. Sodīšana ļoti bieži jau ir notikusi ar krimināllietā piespriestu sodu un apskatāmā kompensācija nav saucama par papildsodu. Tā nav uzskatāma arī par papildinājumu ārstēšanās un citu zaudējumu atlīdzībai, kas prasāmi un tiek piespriesti atsevišķi. Tā nav uzskatāma arī par ekvivalentu aizstājumu zaudētai rokai, kājai vai veselībai kopumā. Ir svarīgi uzsvērt, ka tiesa lemj tieši par mierinājuma došanu. Nesamērīga mierinājuma naudas piespriešana var nonākt pretrunā ar tās mērķi, samierināšanās vietā radot vārdos neizteiktu, bet pilnīgi iespējamu konstatējumu, ka tuvinieka nāve kādu citu no ierindas krāvēja, mūrnieka vai pārdevēja pēkšņi padarījusi par bagātnieku, kas var atļauties iegādāt dārgu jahtu un vizināties pa Vidusjūru. Nelaime devusi to, ko savā darba mūžā konkrētais prasītājs ar viscentīgāko darbu nav cerējis sasniegt. Anglijā tiesas cenšas samērā sīki noskaidrot, kas būtu noticis ar cietušo, ja kaitējums netiktu nodarīts, kā arī to, kāda būs viņa dzīve pēc notikušā.

Jaunums praksē ir prasītāja solījumi nodot lielu daļu no piespriestā labdarībai. Tādi solījumi nav vēlāk saistoši, un pat ja solījumu izpildītu, tad nez’ vai atsevišķs prasītājs būtu pats taisnīgākais lēmējs, kuram visvairāk vajadzētu palīdzēt. Vai būtu pareizi mierinājuma došanu pārvērst par labumu sadales vai pārdales funkciju, attiecīgi cenšoties aizstāt valsts institūcijas? Savukārt, ja atbildētāja ir Latvijas valsts, svarīgi atcerēties, ka budžeta nauda ir nodokļu maksātāju nauda un kompensācija dažām mierinājumu pelnošām personām nozīmē līdzekļu mazinājumu izglītībai, slimnīcām, citām sociālām vajadzībām. Uz vispārējā fona par maksimāli bargu sodu tiem, kas ar savu bezatbildību nodara lielu postu, šie apsvērumi var izklausīties „ķecerīgi”. Taču plašāka iepazīšanās ar citu valstu tiesu praksi rāda, ka tāpat kā nesen ar līgumsodu milzīgajiem apmēriem Latvija bija kritusi galējībā, arī nemantiskā kaitējuma atlīdzību aspektā Latvija ir aizsteigusies tālu priekšā daudzām Eiropas valstīm. Norvēģijā atzīts, ka apmēram 25 000 EUR ir standarts mierinājuma maksai par smagos noziegumos nodarītu kaitējumu. Francijā „sāpju nauda” tiek piespriesta, sākot no 1500 līdz 45 000 EUR, bet maksimums esot 70 000 EUR. Vācijā kā jau ļoti bagātā valstī „shmerzensgeld” (sāpju nauda) sasniedz 600 000 EUR. Lai nodrošinātos pret nelaimēm, ārvalstīs plaši izmanto apdrošināšanu, savukārt tiesas par svarīgāko uzskata konkrēti pierādāmo materiālo zaudējumu devīgāku atlīdzināšanu, nevis morālo kaitējumu.

KĀ VEIDOJAS TIESAS IESKATS UN KO NOZĪMĒ TIESAS DISKRĒTĀ VARA

Kādā no publikācijām apgalvots, ka tiesa, izspriežot civiltiesisku strīdu, nedrīkst paturēt noslēpumā, kādus apstākļus vai argumentus tā ņēmusi par pamatu taisnības apziņai un kādi vispārīgie principi tika piemēroti. Likumā gan tādu pienākumu grūti atrast. Taču, kā redzams no iepriekš izklāstītā, tiesas nemaz neskopojas ar vispārīgo principu un vērā ņemto apstākļu, argumentu sarakstu paplašināšanu. Tikai tas nedod detalizētu priekšstatu par tiesas veikto darbu, nemazina pārsūdzības un pārmetumus pat netaisnīgiem spriedumiem. Taču padomāsim, kuru vajadzētu vainot pirmo. Prasību par mierinājuma naudas piespriešanu izskatīšanā, tāpat kā civilprocesā vispār, darbojas sacīkstes princips. Tātad tam, kurš pārmet tiesai, pašam vispirms līdz centam būtu jāpierāda nemantiskā kaitējuma mantiskā vērtība. Tiklīdz tiek izvirzītas pretenzijas, ka spriedumā nav pamatots piespriestās vai noraidītās summas apmērs, tiesai ir iespēja norādīt, ka jau prasības pieteikumā un tiesas sēdē prasītājs nav pierādījis summas pamatotību. To, kā jau minēts, nav iespējams izdarīt. Tad ko gaidīt no tiesas? Atbilde ir – lai tā netraucēti īsteno savu tiesību lemt pēc sava ieskata. Jebkurā strīdā ir vajadzīgs neieinteresēts un zinošs arbitrs. Tiesu lietās šo misiju valsts ir uzticējusi tiesnešiem, kuri ieguvuši juridisko izglītību, sasnieguši zināmu brieduma līmeni, ieguvuši dzīves pieredzi, devuši tiesneša zvērestu. Dabiski, ka cietušajam un viņa tuviniekiem nodarījums liekas daudz smagāks nekā cita tāda pat nelaime citai personai. Tiesnesis notikušo redz objektīvāk. Pieredze, darbojoties Augstākās tiesas senatora amatā, ļāva šo rindu autoram izjust, kā tiesnesis analizē šādas prasības. Tas nav īsi aprakstāms. Pieredzējis tiesnesis prasību par mierinājuma naudu redz kā daudzšķautnainu un struktūras ziņā ļoti komplicētu rādītāju un kritēriju mezglu. Būtiski ir tas, ka viņš redz lietas apstākļus kopumā un domās savas diskrētās varas ietvaros analizē gan nodarījuma smagumu, gan apdraudējuma raksturu, gan cietušā personu, gan ekonomisko stāvokli, agrāk izspriestās lietas un daudz ko citu. Viņš nevar un nemēģina izsvērt, cik procentus no kādas summas uzskatīt par kompensāciju par sāpēm, cik par dzīves baudījuma mazinājumu, cik par neērtībām, nesasniegtām iecerēm utt. Dabiski, ka viņa domu gaitu ietekmē arī personiskais dzīves līmenis, mantiskais stāvoklis. Tas parasti atbilst vidēji turīga cilvēka līmenim un tātad nevar nākt par ļaunu parastam cilvēkam (tiesnesis varbūt nespēj iejusties miljonāra ādā un noteikt viņa dzīves stilam atbilstošu mierinājumu). Galvenais ir tas, ka mierinājuma maksu tiesnesis nosaka, apzinoties tam doto varu, uzdevumu spriest taisnīgi un iespējamos pārsūdzības iemeslus, un tāpēc principā viņam nevar likt izskaidrot un pierādīt, kāpēc lemts tieši tā. Jāpiebilst gan, ka tiesas ieskatā lemjamo jautājumu risinājumus mūsdienu apstākļos tomēr drīkst kontrolēt augstākas instances tiesa, taču tas vairāk attiecināms uz likuma normu iztulkošanas un vienveidīgas piemērošanas jautājumiem.

Šādā uzraudzības aspektā pastāv vairāki jautājumi, kas būtu risināmi. Piemēram, tādi jautājumi: 1) vai par vienu nodarījumu var atsevišķi prasīt vienu summu par sakropļojumu un vēl otru par morālo kaitējumu, 2)  cik plašs ir tuvinieku loks, kuri ir tiesīgi saņemt mierinājuma naudu par bojā gājušu cilvēku, 3) kā risināt jautājumu par lietu sadalījumu starp administratīvo un vispārējās jurisdikcijas tiesu.

VAI SAKROPĻOJUMS IR MIESAS BOJĀJUMS?

Liekas, ka nevar būt šaubu, ka sakropļojums ir miesas bojājums. Taču sarežģīt dažkārt izdodas arī elementāras lietas. Mēģinājumu to darīt var izraisīt tas, ka ar 2012. gada 29. novembra likumu CL 2347. pantā ielikta norāde, ka morālais kaitējums jāatlīdzina par miesas bojājumiem, saglabājot 2349.pantā esošo norādi par atlīdzību pēc tiesas ieskata sakarā ar sakropļojumu un izķēmojumu. 

Vienā no daudzajām ar Talsu traģēdiju saistītajām lietām Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2007.gada 14.maijā nospriedusi piedzīt no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta par labu Vidim V. zaudējumus 959,98 Ls, atlīdzību par nodarīto kaitējumu veselībai 20 000 Ls, atlīdzību par veselības kaitējuma rezultātā gūto sakropļojumu un izķēmojumu 40 000 Ls, kā arī atlīdzību 20 000 Ls par morālo kaitējumu, kopā 80 959,98 Ls. Pārējā daļā prasība noraidīta.

Izskatījusi lietu sakarā ar VUGD apelācijas sūdzību un Vida V. pretapelācijas sūdzību, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta ar 2009.gada 4.novembra spriedumu prasību apmierinājusi daļēji, nospriedusi piedzīt no VUGD par labu Vidim V. atlīdzību par sakropļojumu 25 000 Ls, ārstēšanās izdevumus 959,98 Ls, kopā 25 959,98 Ls. Senāts Civillietu tiesu palātas 2009.gada 4.novembra spriedumu atstāja negrozītu, kasācijas sūdzību un kasācijas pretsūdzību noraidīja. Tātad apelācijas instances tiesa ir atzinusi, ka atsevišķi noteikt kompensāciju par sakropļojumu un vēl par kaitējumu veselībai nav pareizi, un Senāts šādu nostāju ir atbalstījis.

Izplatīts ir uzskats, ka jēdziens „morālais kaitējums” kā vispārēji lietojams apzīmējums ir ieviests vispirms administratīvajās tiesībās 1998.gadā, bet civiltiesībās tikai ar 2006.gada grozījumiem Civillikumā. Pirms tam morālais kaitējums kā attiecināms tikai uz īpašiem gadījumiem bija iekļauts ar Civillikuma grozījumiem, kas 1992.gada 22.decembrī izdarīti 2352. un 2353.pantā. Formāli tā tas tiešām notika. Taču pēc būtības atlīdzība, kas dodama par nemantisku kaitējumu, bija paredzēta jau Civillikumā tā pieņemšanas brīdī. Aplūkosim, ko nozīmē 2349.pantā teiktais: ja miesas bojājuma sekas bijušas sakropļojums vai izķēmojums, tad arī par to noteicama atlīdzība, pēc tiesas ieskata. Par ko noteicama atlīdzība? Nav šaubu, ka par tām negatīvajām sekām, ko nevar izmērīt kā mantisku samazinājumu, zaudējumu. Tātad par psihiskiem pārdzīvojumiem, emocionālo diskomfortu un ciešanām, ko izraisa vai nu sakropļojums, vai izķēmojums, vai abi kopā. Un atlīdzības apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata, vadoties, protams, no taisnīguma un saprātīguma apsvērumiem. Tas ir tieši tas pats, ko vēlāk sāka apzīmēt ar terminu „morālais kaitējums.” Par to, ka Civillikuma 2352. un 2353.pantā paredzētā atlīdzība savā būtībā ir kompensācija par morālo kaitējumu, Augstākās tiesas Senāts norādīja jau 1999.gadā, turklāt atsaucoties arī uz Augstākās tiesas plēnuma 1999.gada 26.februāra lēmumu Nr.1. Secināms, ka ar terminu „morālais kaitējums” apzīmē plašāku kategoriju, kurā kā apakšgrupa ietilpst atlīdzība par sakropļojumu un izķēmojumu, kā arī atlīdzība par goda un cieņas aizskārumu, vispārēju miesas bojājumu (kas nav radījis CL 2349.pantā paredzētās sekas), privātuma aizskārumu un citas apakšgrupas, kuru skaits turpina augt, bet kurām nav kaitējuma atlīdzības veidus klasificējoša nozīme. Likums neparedz atsevišķi atlīdzību par sakropļojumu vai izķēmojumu un vēl atlīdzību par sāpēm un ciešanām (morālo kaitējumu).

No Civillikuma regulējuma neizriet, ka par vienu nodarījumu varētu prasīt divas atlīdzības summas: vienu par sakropļojumu vai goda aizskārumu, otru – par morālo kaitējumu. 

Praksē atrodami prasības pieteikumi, kuros cietušais prasa ne tikai atsevišķi par vairākiem vienlaicīgi veiktiem nodarījumiem, bet pat atsevišķi par katru no vairākiem miesas bojājumiem, piemēram, norādot, ka prasība celta par morālo kaitējumu par 1)  lauztu roku, 2)  bojātiem iekšējiem orgāniem, 3) invaliditātes iestāšanos. Atrodami daži spriedumi, kuros piespriesta viena summa par sakropļojumu vai izķēmojumu, bet vēl cita par morālo kaitējumu. Augstākas tiesu instances tādu interpretāciju ir labojušas. Vairāki miesas bojājumi ir ņemami vērā, izvērtējot aizskāruma smagumu un sekas, taču kaitējums vienam tiesību subjektam ar vienu prettiesisku rīcību parasti civilstrīdos netiek dalīts vairākos kaitējumos. Citāda pieeja vērojama kaitējuma atlīdzināšanā kriminālprocesa ietvaros gadījumos, kad persona atzīta par vainīgu vairākos nodarījumos (pēc vairākiem Krimināllikuma pantiem). Tādos gadījumos iespējams, ka pārsūdzības kārtībā kāds nodarījums tiek pārkvalificēts vai atzīts par nepierādītu, un tāpēc tiesas ir vērtējušas, cik tiek prasīts par katru nodarījumu atsevišķi. Šajā sakarā apsverami norādījumi, kas ietverti Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) oficiālā dokumentā, kura virsraksts latviski nozīmē „Praktiskas vadlīnijas par taisnīgas atlīdzības prasībām”. Šī dokumenta 13.punktā ir redzams, ka ECT izskata nemantiska kaitējuma prasības, tostarp par finansiālu kompensāciju par garīgām vai fiziskām ciešanām, un 15.punktā norādīts, ka gadījumos, kad pieteicējs jūtas cietis no vairākiem tiesību aizskārumiem, viņš var prasīt vai nu vienu summu par visiem aizskārumiem, vai atsevišķu summu par katru aizskārumu. Tādējādi tas ir likuma interpretācijas jautājums, kad pastāv vairāki aizskārumi. Domājams, ka civilstrīdos pieļaujami nošķirti prasījumi, piemēram, par miesas bojājumiem un vienlaicīgi veiktu goda aizskārumu, turpretim vairāki miesas bojājumi uzskatāmi par vienotu aizskārumu.

PERSONAS, KURĀM IR TIESĪBAS UZ MIERINĀJUMA MAKSU

Jautājums par morālā kaitējuma kompensēšanu ir aktuāls arī tādā aspektā, kuri no bojā gājuša cilvēka tuviniekiem ir tiesīgi prasīt kompensāciju. Lietā sakarā ar deviņus gadus veca puisēna nāvi prasību cēla māte un tēvs, prasot kompensāciju ne tikai sev, bet kā bojā gājušā dēla māsas likumiskie pārstāvji arī viņas vārdā. Pirmās instances tiesa piesprieda kompensāciju par morālo kaitējumu mātei 40 000 Ls, tēvam 40 000 Ls, māsai 20 000 Ls. Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta noteica vecākiem citu atlīdzības summu, bet attiecībā uz māsu atzina, ka prasība noraidāma, ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 1975.gada 14.marta rezolūciju Nr.(75)7 „Par zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad nodarīti miesas bojājumi, un nāves gadījumā”. Tās 19.punktā noteikts, ka tiesības uz atlīdzību par pārciestajām ciešanām upura nāves gadījumā maksājamas tikai upura dzīvesbiedram vai viņa bērniem, vecākiem vai saderinātajam, pat šajā gadījumā atlīdzība var tikt pakļauta nosacījumam, ka šīm personām bija tuvas emocionālās saites ar upuri uz nāves brīdi. Šādas pieejas atzīšanu vairākos spriedumos paudusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Skaidrības labad vien jāpiebilst, ka atlīdzība, apsverot ģimenei kopumā piespriežamo summu, tomēr nosakāma katram no tuviniekiem atsevišķi.

Saistībā ar kompensācijas par morālā kaitējuma piešķiršanu cietušo personu ģimenēm Senāts ir norādījis, ka par katru notikušo gadījumu tiek noteikta viena atlīdzināmā summa ģimenei, nevis katram ģimenes loceklim atsevišķi. Tas atspoguļojas šādā lietā.

Negadījumā sakropļotā dēla Andra vārdā prasību cēla viņa māte Aija Z., kā arī brālis Artūrs, lūdzot piedzīt no Latvijas Republikas par labu Andrim Z. atlīdzību par morālo kaitējumu 1 000 000 Ls un atlīdzību par sakropļojumu 1 000 000 Ls, par labu Aijai Z. atlīdzību par morālo kaitējumu 700 000 Ls un par labu Artūram Z. atlīdzību par morālo kaitējumu 300 000 Ls. Prasītāju ieskatā, noziedzīgā nodarījuma pret personas veselību rezultātā Andrim Z., viņa mātei Aijai Z. un brālim Artūram Z. tika nodarīts smags morāls kaitējums – fiziskas un garīgas ciešanas, tajā skaitā mokas, raizes, nemiers, emocionāls šoks, psihiskā un garīgā stāvokļa izmaiņas, zaudēta pilnvērtīga dzīve.

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, nosprieda piedzīt no Latvijas valsts VUGD personā par labu Andrim Z. atlīdzību par sakropļojumu 50 000 Ls un atlīdzību par morālo kaitējumu 50 000 Ls, kopā 100 000 Ls. Andra Z. prasība pārējā daļā, kā arī Aijas Z. un Artūra Z. prasība pilnībā noraidīta. Senāts nosprieda Civillietu tiesu palātas 2009. gada 11.jūnija spriedumu atstāt negrozītu, bet kasācijas sūdzības noraidīt.

Senāta spriedumā atrodami šādi motīvi. Aija Z. ir cietušā Andra Z. māte, bet Artūrs Z. – brālis. Kā izriet no lietas materiāliem, neviens no viņiem nav piedalījies Talsos organizētajā svētku pasākumā, tātad negadījumā personīgi nav bijuši iesaistīti, par notikušo uzzinājuši pēc negadījuma. Lai gan prasītāju kasācijas sūdzībā uzsvērtas Aijas Z. un Artūra Z. morālās un fiziskās ciešanas un pārdzīvojumi, kas minētajām personām neapšaubāmi bijušas un pastāv joprojām, tomēr lietas apstākļu izklāsts prasības pieteikumā ļauj secināt, ka Aijas Z. un Artūra Z. prasības par morālā kaitējuma atlīdzinājumu pamatā ir nevis pret viņiem personīgi vērsta VUGD darbinieku un amatpersonas prettiesiska rīcība un kādu viņiem piederošu tiesību aizskārums, bet gan Andra Z. nepamatotais tiesību aizskārums, kura rezultātā viņam nodarīts kaitējums veselībai, kas ģimenei radījis mantiskus zaudējumus. 

Ģimenei radušies mantiskie zaudējumi (ārstēšanās un citi ar negadījumu saistītie izdevumi) nevar būt kritērijs morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai, jo to atlīdzināšana notiek, piedzenot zaudējumus, taču prasība uz šī pamata nav celta. Turklāt no lietas materiāliem redzams, ka pēc nelaimes gadījuma valsts un pašvaldība ir sniegusi materiālu palīdzību cietušā Andra Z. ģimenei nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai.

Savukārt par morālo kaitējumu (sakropļojumu un ciešanām) Andrim Z. ir noteikts atlīdzinājums – kopā 100 000 Ls. 

Saistībā ar kompensācijas par morālā kaitējuma piešķiršanu Talsos cietušo personu ģimenēm Senāts jau iepriekš norādījis, ka par katru notikušo gadījumu tiek noteikta viena atlīdzināmā summa ģimenei, nevis katram ģimenes loceklim atsevišķi (sk.  Augstākās tiesas Senāta 2009.gada 16.decembra sprieduma lietā Nr.SKC-579/2009 18.punktu, 2001.gada 12.janvāra sprieduma lietā Nr.SKC-22/2011 13.punktu). Līdz ar to, kā atzina Senāts, judikatūrai pilnībā atbilst apelācijas instances tiesas secinājums, ka nav pamata atsevišķu atlīdzību piedzīt mātes un brāļa labā, jo atlīdzība tiek piespriesta pašai cietušajai personai. Tas, ka pašam negadījumā cietušajam Andrim Z. ir noteikts atlīdzinājums 100 000 Ls, Senāta ieskatā, pēc būtības sniedz apmierinājumu un gandarījumu arī morālo kaitējumu guvušās personas ģimenes locekļiem – mātei un brālim.

KOPSAVILKUMS

1. Civillikuma grozījumi, kas izdarīti ar 2006.gada 26.janvāra un 2012.gada 29.novembra likumu, ir sekmējuši dažādos negadījumos cietušu personu aktīvu rīcību savu likumisko tiesību aizstāvēšanai, tostarp nemantiskā kaitējuma atlīdzības prasījumu pieteikšanu. Taču samērā bieži tiesu praksē pieprasītais nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmērs daudzkārt pārsniedz zaudējumu atlīdzības summas. Tā kā zaudējumu atlīdzība ir galvenais ekvivalences nodrošināšanas veids civiltiesībās, tad disproporcija liecina par ne vienmēr pamatotu vēlmi gūt mantisku labumu no jebkura nodarījuma, kas sagādā neērtības vai negatīvas emocijas.

2. Nemantiskais kaitējums nav novērtējams naudas izteiksmē. Tāpēc nav pareizi runāt par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu vai kompensēšanu (pēdējais to pašu atlīdzināšanu vien nozīmē). Civiltiesībās ieviešams piemērotāks termins „mierinājuma nauda” un veidojama jauna pieeja tā apmēra noteikšanai.

3. Mierinājuma naudas noteikšanai par pamatu nevar ņemt tos kritērijus, pēc kuriem mēra zaudējumu apmēru vai nosaka sodu kriminālprocesā, lielāka vērība pievēršama cietušā darba un dzīves apstākļiem, sasniegumiem un perspektīvām pirms nodarījuma, piespriesto summu izlietošanas iespēju izvērtējumam samierināšanas aspektā.