Tiesību normu interpretācijas un tulkošanas problēmas un risinājumi

Rakstā aplūkoti tiesību normu interpretācijas un tulkošanas jautājumi, kas konstatēti administratīvo tiesu praksē. Rakstā apspriesti specifi ski jautājumi, kas ir saistīti ar Eiropas Savienības tiesību normu piemērošanu, norādītas dažas problēmas saistībā ar atsevišķu terminu tulkošanu un sekām nepareizas vai neprecīzas iztulkošanas dēļ. Raksts neskar tiesību normu interpretācijas metodes plašākajā nozīmē, bet tikai saistībā ar tulkošanu.

Atslēgvārdi: tiesību normu interpretācija, juridisko tekstu tulkošana, nepareizs tulkojums, juridisko jēdzienu tulkošana

Nav šaubu, ka pamatproblēmas, kas saistītas ar tulkošanu, tiesnesim var rasties tad, kad tam jāpiemēro Eiropas Savienības tiesību normas. Kā uzsvērusi Eiropas Savienības Tiesa, gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības, gan no vienlīdzības principa prasības izriet, ka Savienības tiesību norma parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi.

Visi tiesību teksti tiek publicēti vairāk nekā 20 Eiropas Savienības ofi ciālajās valodās, un tie visi ir autentiski, taču nevar teikt, ka tiem visiem ir precīzi vienāda nozīme. Eiropas Savienības Tiesā bijušas vairākas lietas, kurās lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegts Tiesā tieši nepareiza Eiropas Savienības tiesību normas formulējuma tulkojuma dēļ. Kā piemēru var minēt 2013.gada 25.aprīlī pieņemto spriedumu. šīs lietas pamatā bija vācijā radies strīds par Padomes Regulas (EK) Nr.876/2002 termina „atbilstoši” (gemäß) tulkojumu.

Eiropas Savienības Tiesa konstatēja, ka starp šīs tiesību normas dažādu valodu versijām ir zināma atšķirība. Franču un itāļu valodu versijās ir izmantoti vārdi „vadīties pēc”, spāņu, čehu, poļu, angļu vai holandiešu valodu versijās ir izmantots izteiciens „pamatoties uz”, bet vācu valodas versijā ir izmantots vārds „atbilstoši” (gemäß).

Eiropas Savienības Tiesa, atsaucoties uz iepriekšējo praksi, spriedumā norādīja, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību normas formulējums vienā no valodu versijām nevar būt šīs normas vienīgais interpretācijas pamats un tam šajā ziņā nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar citām valodu versijām. šāda pieeja nebūtu atbilstoša Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasībai. Tādējādi ir jāprecizē, kāda vienveidīgā interpretācija ir piešķirama, ņemot vērā visas šīs tiesību normas valodu versijas. Ja ir atšķirības starp divām Savienības tiesību teksta valodu versijām, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā regulējuma, kura daļu tā veido, konteksta un mērķa.

Secināms, ka konkrētajā gadījumā lieta tiesā (vismaz Eiropas Savienības Tiesā) nonākusi tieši tādēļ, ka konkrētās tiesību normas tulkojums nav bijis pietiekami precīzs.

Arī Augstākās tiesas Administratīvo lietu deparatmentam vairākās lietās nācās saskarties ar Eiropas Savienības tiesību normu tulkošanas jautājumu. Tomēr līdz šim tiesa nav sastapusies ar tādu problēmu kā neskaidrs formulējums un tai nav bijis nepieciešams vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciālu jautājumu tieši tulkojuma dēļ.

Gadījumā, ja rodas neskaidrības par tiesību normas iztulkošanu, Administratīvo lietu departaments vienmēr pārbauda teksta versijas vairākās citās valodās. 

Piemēram, kādā lietā strīds bija radies tādēļ, ka persona bija kārtojusi zvērināta revidenta kvalifikācijas eksāmenu, ko atbilstoši likumam organizēja nevalstiska organizācija – Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija. Persona nebija nokārtojusi eksāmenu un par to iesniedza pieteikumu tiesā. Viens no viņas argumentiem bija tas, ka atbilstoši Eiropas Savienības tiesību normām Zvērinātu revidentu asociācija nebija tiesīga pārbaudīt revidentu kvalifikāciju un tikai valsts iestāžu organizētais eksāmens var būs objektīvs un taisnīgs. Persona atsaucās uz Direktīvas 6.pantu, atbilstoši kuram fizisko personu var apstiprināt obligātās revīzijas veikšanai vienīgi tad, ja attiecīgā persona ir ieguvusi pirmsuniversitātes vai līdzvērtīga līmeņa izglītību, pabeigusi teorētisko nodarbību kursu, pabeigusi praktisko apmācību un nokārtojusi attiecīgās dalībvalsts organizētu vai atzītu profesionālās kompetences pārbaudījumu universitātes gala pārbaudījumu vai līdzvērtīgā līmenī. Pieteicējas ieskatā, no šīs normas izriet, ka eksāmenu rīko valsts iestāde.

Salīdzinot Direktīvas oficiālos tekstus angļu, vācu un franču valodā, Administratīvo lietu departaments secināja, ka latviešu teksta nozīme atbilst tekstam citās valodās. Tiesa atzina, ka no direktīvas teksta visās apskatītajās valodās izriet, ka eksāmenu organizē valsts vai arī valsts var atzīt pārbaudījumu, ko veicis cits subjekts, bet kas ir pietiekami augstā līmenī. No direktīvas neizriet, ka eksāmens būtu jāorganizē tiešās pārvaldes iestādei.

Tomēr, piemērojot Eiropas Savienības tiesību normas, ne vienmēr iespējams tiesību terminus izmantot tādā pašā nozīmē, kādā tie ir lietoti nacionālajos normatīvajos aktos.

Tā piemēram, tiesā bija lieta, kurā bija strīds par to, vai pieteicējam ir jāmaksā ievedmuitas nodoklis par ievesto automašīnu, vai viņš ir atbrīvojams no šī nodokļa nomaksas. Strīds bija par Eiropas Savienības regulas piemērošanu un interpretāciju, proti, par terminu „patapinājums” (angliski – be lent). Pieteicējs savus argumentus pamatoja ar Latvijas Civillikumu.

Pārbaudījis konkrētā juridiskā termina formulējumu vairākās citās valodās, Administratīvo lietu departaments pieteicēja argumentus noraidīja. Tiesa mutatis mutandis (pamainot, kur nepieciešams) izmantoja Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta M.P.Maduro argumentus līdzīgā lietā un inter alia norādīja, ka autonomai interpretācijai ir jābūt pamatotai ar apsvērumiem, kas nešaubīgi atbilst regulā lietotā jēdziena kopējai izpratnei dalībvalstīs. Eiropas Savienības likumdevējs, lietojot kādu terminu, neapšaubāmi nav paredzējis, ka tā nozīme ir atkarīga no katras tiesību sistēmas izpratnes par attiecīgajiem jēdzieniem. Atšķirību dēļ, kas pastāv starp tiesību sistēmām saistībā ar īpašuma tiesībām, būtu neiespējami panākt vienveidību jautājumos, kas attiecas uz atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem par personiskā īpašuma ievešanu. Tas ne vien ievērojami apgrūtinātu nacionālās iestādes, īpaši muitas iestādes, kam būtu jāpārzina bezgalīgi daudz tiesību sistēmās pastāvošos likumus attiecībā uz valdījuma jēdzienu, bet tā rezultātā arī netiktu nodrošināta konkrētajā regulā piešķirto tiesību vienveidība. Šāda situācija nozīmētu, ka jēdzienam būtu tikpat daudz dažādu nozīmju, cik tiesību sistēmas pastāv pasaulē.

Administratīvo lietu departaments saskāries arī ar problēmu, kad tiesību teksti nav pareizi iztulkoti latviešu valodā un teksti vairākās valodās atšķiras.

Piemēram, vienā nolietām tiesa saskārās ar jautājumu, vai vienkārša īpašuma pārdošana ir uzskatāma par ilglaicīgu īpašuma izmantošanu, tas ir, saimniecisku darbību nolūkā gūt no tā ienākumus direktīvas par PVN izpratnē. Administratīvo lietu departaments noraidīja prasītāja iebildumus, kuros bija ietverta norāde uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu. Salīdzinot tekstus citās valodās, Administratīvo lietu departaments gan konstatēja, ka daži vārdi oficiālā tulkojuma latviešu tekstā ir iztulkoti juridiski neprecīzi. Formulējums, kas angliski bija iztulkots kā „acting in a private capacity” (vāciski „für private Zwecke handelnden”), latviski tika iztulkots kā „privātas darbības”. Konkrētajā lietā šīs nianses bija būtiskas, lai saprastu spriedumu. Tādēļ Administratīvo lietu departaments spriedumā iekļāva skaidrojumu ar atsaucēm uz formulējumiem citās valodās.

Tāpat ir konstatētas problēmas ar tādu tiesību jēdzienu, kas netiek izmantoti visās juridiskajās valodās vai netiek izmantoti vienādi, tulkojumu.

Piemēram, Eiropas Savienības Tiesas spriedumā poļu valodā (kas konkrētajā lietā bija autentiska valoda) ir izmantots jēdziens „swobody uznania”, kas atbilst vācu „Spielraum bei der Bewertung”, taču ne gluži precīzi atbilst formulējumam „discretion to assess”, kas ir izmantots angļu tulkojumā, un vēl mazāk – formulējumam „rīcības brīvība novērtēt”, kas ir izmantots latviešu tekstā. Pareizāks „swobody uznania” tulkojums angļu valodā, manuprāt, būtu „assesment room” vai „margin of appreciation”.

Administratīvajā tiesas procesā ir būtiski (vismaz Latvijā un Vācijā), vai iestādei ir rīcības brīvība vai novērtējuma brīvība. Ja iestādei ir piešķirta rīcības brīvība (Ermessenspielraum vācu valodā), ir iespējami vairāki pareizi lēmumi un tiesa var pārbaudīt tikai lēmuma pieņemšanas procesuālos aspektus. Un pretēji, ja iestādei ir novērtējuma brīvība,tad var būt tikai viens pareizs lēmums, bet iestādei ir tiesības izvēlēties, kādu lēmumu pieņemt un kā novērtēt situāciju. Šādā gadījumā tiesa var tikai pārbaudīt, vai iestāde pareizi noteikusi un izmanto kritērijus. Tādējādi jautājums, vai tā ir rīcības brīvība vai novērtējuma brīvība, var būt izšķirošs nacionālajai tiesai, lai saprastu, kāda pārbaude ir jāveic lietā.

Latvijā bija lieta, kad zemākas instances tiesa izmantoja argumentus par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas rīcības brīvību, taču faktiski tā bija nevis rīcības brīvība, bet novērtējuma brīvība. Tas bija būtisks jautājums lietas atrisināšanai. Arī šajā gadījumā iepriekš minētā Eiropas Savienības Tiesas sprieduma nepareiza tulkojuma dēļ Administratīvo lietu departamentam nācās iekļaut spriedumā papildus argumentāciju, skaidrojot, kāpēc termins „rīcības brīvība” konkrētajā spriedumā nozīmē cita veida rīcības brīvību.

Pārbaudot, kā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu angļu versijā izmantotais termins „rīcības brīvība” (discretion) tiek tulkots poļu valodā, iespējams atrast dažādus terminus: dyskrecjonalnych, zakres uznania, uprawnień dyskrecjonalnych, swobody decyzyjnej, w ramach zakresu swobodnej oceny, dyskrecjonalnej oceny, zakres uznania. Iespējams, poļu tiesnesim tas nesagādā nekādas problēmas, bet Latvijas tiesnesim gan.

Augstākajā tiesā bija arī lieta, kurā tiesa konstatēja, ka Eiropas Savienības tiesību normas formulējums latviešu valodā ir pilnīgi pretējs formulējumiem citās, proti, angļu, vācu un franču valodās. Oriģinālais teksts „exclusive arrangements that do not qualify for the exception” ofi ciālajā publikācijā latviešu valodā tika uzrakstīts kā „ekskluzīvās vienošanās, kuras atbilst nosacījumiem.” Tikai tad, kad tika ierosināta tiesvedība administratīvajā tiesā, tika izdots ofi ciāls formulējuma labojums.

Vēl jāatzīmē – lai gan tiesas nodevas administratīvajās tiesās Latvijā nav augstas, pusēm ir jāuzņemas ar tiesvedību saistītie izdevumi. Ja tiesvedības iemesls ir kļūda tulkojumā, kuras dēļ tiesvedība ierosināta, rodas jautājums – kas segs izdevumus?

KOPSAVILKUMS

Piemērojot Eiropas Savienības tiesību normas vai tiesību normas, kurās iedzīvinātas Eiropas Savienības tiesību normas (direktīvas), jāņem vērā, ka norma oriģinālā ir rakstīta Eiropas Savienības darba valodā (angļu vai franču), bet pēc tam tulkota latviešu valodā, tādējādi iespējams, ka tās saturs daļēji var „pazust tulkojumā”. Tāpēc tiesai jābūt uzmanīgai un šaubu gadījumā jāpārbauda arī citu valodu versijas. Sarežģītākos gadījumos, iespējams, pat jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā, lūdzot prejudiciālo nolēmumu.