IEVADS
Gatavojoties šai uzrunai, paskatīju, kas notiek sociālajos tīklos. Likās – tur jau tāpat viss ir skaidrs, kā zināms, šie sociālie tīkli ir tāds mīlīgs “blefs”. Taču izpētot dziļāk sabiedrības uzskatus, konstatēju, ka tiesu sistēmai patiesībā nebūtu īsti par ko satraukties. 2013.gada oktobrī 48% Latvijas iedzīvotāju saka, ka viņi uzticas Latvijas tiesām. Ja vien neciešat no teicamnieku sindroma, jums vajadzētu būt apmierinātiem. Tiesas ir tālu priekšā diviem citiem varas atzariem – izpildvarai un likumdevējam, kuriem uzticas mazāk par piektdaļu iedzīvotāju. Tātad liela daļa – neteikšu absolūtais vairākums, bet liela daļa – sabiedrības uzticas Latvijas tiesām.
VAI KRITISKI?
Šis pētījums, kas ir noticis Eirobarometra ietvaros, ir savā ziņā vēsturisks. Nekad kopš iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas iedzīvotāji nav uzticējušies tiesām vairāk nekā neuzticējušies. Līdz šim uzticības–neuzticības starpība vai attiecība ir bijusi negatīva. Skeptiķu vienmēr ir bijis vairāk par tiem, kas uzticas. 2013.gada rudens mērījums rāda, ka ir notikusi būtiska pārmaiņa – kopš 2010.gada uzticēšanās ir gājusi uz augšu un pārsniegusi skeptiķu īpatsvaru. Tas, protams, ir vēl viens iemesls runāt par to, ka, patiesi, ar tiesām jau nav tik slikti, kā par tām runā sociālajos tīklos.
Bet lai šodienas pasākumu nevirzītu pašapmierinātības gultnē, līdzsvaram atradu arī kaut ko mazāk glaimojošu par tiesām. Absolūtais vairākums aptaujāto uzskata Latvijas tiesas par sliktākām nekā citās Eiropas valstīs. Nevis vienkārši neitrāli, bet skaidri norādot, ka ir sliktākas nekā citviet. Tādi, kas jūsmo par Latvijas tiesu sistēmu iepretim citu Eiropas Savienības valstu tiesu sistēmām, ir tikai 3 procenti. Turpat arī otrs skaitlis. Puse iedzīvotāju neuzskata Latvijas tiesas par neatkarīgām.
VAI TAS IR NOZĪMĪGI?
Varētu teikt: bet vai tas ir svarīgi? Vai tam patiesībā ir kaut kāda vispārēja jēga un nozīme? Jo tiesām ir tāds savdabīgs monopols – neaizskriesi nekur citur ar savām pretenzijām vai sūdzībām, tepat vien tajās tiesās tev ir jāvēršas. Kas vēl patīkamāk – atšķirībā no augstskolu mācībspēkiem, tiesneši tiek iecelti amatā uz mūžu. Līdz ar to varētu taču tā īpaši neiespringt par to, ko kaut kāda puse sabiedrības domā, vēl jo vairāk tādēļ, ka 4/5 sabiedrības uzskata sevi par slikti informētiem par tiesu. Tātad viņiem ir slikts priekšstats par tiesu, nevis negatīvs, bet viņiem tā aina par tiesām ir neskaidra. Protams, daļa problēmas ir tajā, ka mēs nepietiekami daudz tiesājamies. Tikai katrs trešais no Latvijas iedzīvotājiem pēdējos 10 gados nonācis tiešā saskarē ar tiesām, respektīvi, pats ir bijis iesaistīts kādā tiesas procesā. Līdz ar to situācijā, kad mums ir darīšana ar nekompetentiem cilvēkiem, kuri īsti nemaz nevar tiešā veidā ietekmēt mūsu darbu un nevar izsprukt no mūsu “apskāvieniem”, varbūt viņus var arī ignorēt.
Tomēr uz jautājumu, vai par to ir jāsatraucas, es teiktu – jā! Tīri personiski tas nozīmē tiesnesim strādāt darbu, ko daudzi cilvēki neciena. Kā tas ir? Saeimas deputāti varētu nolasīt lekciju, kā ir strādāt tādā nīstā amatā. Otrkārt, šai neuzticībai spīd cauri vēl cita lieta, ja mēs runājam nevis taisnības meklējumu valodā, bet publiskās pārvaldes valodā. Cilvēki nesaņem kvalitatīvu pakalpojumu. Viņi jūtas pievilti, viņiem nav sajūtas, ka saņem pietiekamu atdevi no nodokļos nomaksātās naudas. Vai tam ir nozīme? Jā, protams! Ilgtermiņā un pat vidējā termiņā šādas sajūtas vājina tiesu autoritāti. Var iestāties tāda, varētu teikt, sabiedriskā līguma iziruma situācija. Sabiedriskais līgums – tā ir vienošanas starp cilvēkiem un valsti, par to, ko dara cilvēki, ko – valsts. Ja faktiski valsts nedara to, ko tai vajadzētu darīt, cilvēki saka: nē, šī valsts mums neder. Protams, tiesas nebūs vienīgās, kas kaut ko tādu varētu nodarīt, un varbūt pat ne svarīgākās, bet katrā gadījumā savu diedziņu no šī sabiedriskā līguma tās izraus ārā diezgan pārliecinoši.
KĀPĒC KRITISKI?
Ja tomēr pieņemam, ka cilvēku attieksme pret tiesām ir svarīga, tad, protams, ir jautājums, kādēļ ļaudis ir kritiski noskaņoti, kādēļ viņos ir šī negācija.
Daļu problēmas var “norakstīt” uz to, ka mums ir novecojusi sabiedrība, jo ir ļoti skaidra korelācija starp uzticēšanos tiesām un vecumu – jo cilvēks ir jaunāks, jo viņš ir vairāk tendēts uzticēties tiesām. Tāpat arī redzam skaidru saikni ar izglītības līmeni – ļaudis ar augstāku izglītību daudz vairāk pauž uzticēšanos tiesām. Trešais būtiskais faktors ir informētība – jo cilvēks ir informētāks vai uzskata sevi par informētāku, jo uzticēšanās ir augstāka.
Virkne faktoru nav vienkārši ietekmējami. Vecums ir tāds, kāds ir. Izglītības maiņa prasa zināmu piepūli. Taču, ja paraugās uz citām valstīm Eiropas Savienībā, kurās arī tika veikts tāds pats pētījums un uzdoti identiski jautājumi, redzams, ka augstāka uzticēšanās tiesām ir saistīta ar veselu virkni sabiedrības priekšstatu par tiesu darbu. Uzsveru vārdus “priekšstats par tiesu darbu”, jo arī šajās valstīs ne jau nu katrs tiesājas un ne jau nu katrs ir pabeidzis juridisko fakultāti. Augstāka uzticēšanās tiesām ir valstīs, kur sabiedrībai ir priekšstats, ka valsts rīkojas saskaņā ar likumu, ka likumi tiek piemēroti un īstenoti efektīvi, kur valsts rezultatīvi cīnās ar korupciju. Šajās valstīs ir arī priekšstats, ka tiesas ir neatkarīgas un tiesu spriež taisnīgi, neatkarīgi no tā, ko katrs saprot ar taisnīgu spriedumu. Šie divi priekšstati – par neatkarīgu tiesu un par taisnīgu tiesu – ir ārkārtīgi svarīgi uzticēšanās vienādojumā.
KĀ MAZINĀT KRITISKO ATTIEKSMI?
Kas būtu darāms, lai mazinātu kritisko attieksmi pret tiesām? Protams, nav obligāti mazināt, var jau atstāt kā ir. Sēdēt ziloņkaula torņos un cerēt, ka nemiernieku kliedzieni nesasniegs torņa augstākās daļas, ka neviens tos nenoārdīs. Var to gaidīt, bet var arī rīkoties, kā mēdz teikt, proaktīvi. Balstoties uz dažādu pētījumu rezultātiem, es saredzētu šādus darbības virzienus.
Pirmkārt, pats tiesas process. Runāju nevis kā cilvēks, kuram kaut ko vajadzētu saprast no tiesām un no procesuālajām darbībām, bet kā vienkāršs pilsonis. Man principā ir pilnīgi vienalga, par kuru likuma pantu kāds Saeimā nav vienojies; man ir pilnīgi vienalga, kura ministrija ko nav izdarījusi. Mani interesē rezultāts. Mani interesē tiesas process – vai tas ir ātrs, efektīvs un kvalitatīvs. Vai es kā parasts pilsonis jau kuro gadu katru mēnesi skatos kaut kādu seriālu ar nosaukumu „Lemberga prāva”, kas sen pārspējis visus “Ugunsgrēka” rekordus, vai es vienkārši redzu, kā ar Lembergu salīdzinoši ātri tiek galā Anglijā. Mans dabiskais jautājums – vai angļi labāk zina to situāciju? Tātad mums ir problēmas ar tiesas procesu. Par tiesas darba kvalitāti runājot, piemēram nebūs tik spilgta seriāla, bet jautājums – cik daudz lietas mēs, tas ir, Latvijas valsts, ir zaudējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā? Gan skaitliski, gan cik daudz naudā esam pazaudējuši. Pēdējā lieta ar Vistiņu un Perepjolkinu – nu beidzot esam sasnieguši arī septiņzīmju atzīmi. Tas, protams, raisa jautājumus par to, vai mūsu tiesas spēj spriest ne tikai taisnīgi, bet arī kvalitatīvi, kas droši vien ir viens un tas pats.
Otrkārt, paši tiesneši. Mani pārsteidz tas, ka cilvēki aptaujās saka, ka tiesās viņi ir devuši kukuļus tikpat bieži kā saņemot dažādas atļaujas. Tiesa, līdz struktūrfondiem un ceļu policijai tiesām vēl “jāpaaugas”, bet kopumā tas, ka katrs desmitais (!) ir vai nu devis kukuli, vai izmantojis pazīšanos tiesās, lai mainītu lietas ritējumu, tomēr ir diezgan būtisks apsvērums. Turklāt šeit runāju nevis par katru desmito iedzīvotāju no visiem, bet no tiem, kuri pēdējos divos gados ir tiesājušies. Katra desmitā lieta ir korupcijas ēnā. Domāju, tas ir diezgan baiss rādītājs, kas nekādā veidā nevarētu mazināt sabiedrības kritisko attieksmi pret tiesām.
Visbeidzot nonākam pie ziloņkaula torņa, kurā liela daļa tiesnešu ir ierāpušies. Nav fundamentālas atšķirības starp politiķiem un tiesnešiem, jo gan politiķi, gan tiesneši ir tiešā vai netiešā veidā, bet saņēmuši mandātu no sabiedrības rīkoties sabiedrības interesēs. Tādēļ sabiedrībai ir tiesības prasīt zināmu atbildību no tiesnešiem. Ne tikai tāpēc, ka tiesnešiem ir mūža nozīmējums jeb iecēlums amatā, bet jo vairāk tieši tāpēc, ka ir šis sabiedrības deleģējums: es uzticu kādam rīkoties manā vietā, un es sagaidu, ka tiesa man izskaidros, kādēļ lēmums ir bijis tāds vai citādāks. Es nerunāju par tīksmināšanos par kaut kādām atsevišķām juridiskām detaļām vai knifiem “Jurista Vārdā”, kas ir profesionāļu žurnāls, kuru parasts cilvēks nelasa. Es runāju par parastajiem cilvēkiem, kuri ir deleģējuši tiesnešiem lemt viņu vietā. Ja šie cilvēki netiek uzrunāti, ja viņiem netiek skaidrots, kādēļ lieta ir pavērsusies tā vai citādi, kādi bijuši tiesas argumenti, tad agrāk vai vēlāk izveidojas situācija, kurā zināmas līdzības ar mazu bērnu audzināšanu, kad vecāks vienkārši uzbrēc bērnam, tu nedari to, nedari šo, bet nav skaidrojumi, kāpēc. Manuprāt, tiesu darbā šobrīd ļoti lielā mērā izpaliek tieši šis skaidrojums. Taču sabiedrība, kura tiek teorētiski būvēta uz likuma varu, kura uztur visu pamatīgo sistēmu, grib zināt, kādēļ lietas tiesās notiek tā, kā tās notiek.
QR
