Kolektīvās tiesvedības: pieredze un sagaidāmais

Eiropas konkurences tiesību tiesnešu asociācijas (AECLJ) ikgadējā konference bija veltīta kolektīvo tiesvedību tēmai. Zaudējumu atlīdzības prasību īpatnības konkurences tiesību jomā (masveida kaitējuma dēļ iespējams ļoti liels skaits prasītāju ar salīdzinoši sīka apmēra prasībām) līdztekus dažām citām tiesību jomām (vides tiesības, patērētāju tiesības, datu aizsardzība un finanšu pakalpojumi) ir radījušas nepieciešamību pēc piemērota tiesvedības procesa. Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs pastāvošās procedūras, lai izvirzītu kolektīvus tiesiskās aizsardzības prasījumus, ir ļoti atšķirīgas. ES ietvaros mēģinājums ieviest vienotus principus attiecībā uz kolektīvo tiesību aizsardzību līdz šim ir vainagojies tikai ar ieteikumiem, jo atsevišķu valstu iebildumu dēļ direktīvas pieņemšana bija neveiksmīga. Tomēr vairāku dalībvalstu prakse rāda, ka īpašs regulējums nacionālajās procesuālajās tiesībās var būt akūti nepieciešams, vai arī kā Vācijā – esošie procesuālie noteikumi jāpiemēro ļoti elastīgi, lai kolektīvas tiesvedības būtu iespējamas un nebūtu liegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā.

Konkurences tiesību jomā ES šobrīd ir izstrādāta (bet vēl nav pieņemta) direktīva par zaudējumu atlīdzināšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem. Neatkarīgi no tā, vai ir noticis ES vai nacionālo konkurences tiesību pārkāpums, zaudējumu piedziņa par to notiek dalībvalstu tiesās. Līdz ar to dalībvalstu tiesām jābūt gatavām vest procesu tādā veidā, kas neliedz tiesību īstenošanu pēc būtības, kā arī nenostāda ES tiesību aizsardzību zemākā līmenī nekā nacionālo tiesību aizsardzību. Direktīva risina virkni konkurences tiesību jomai raksturīgu problēmu, tostarp zaudējumu pieprasītāju pieeju pārkāpuma lietas dokumentiem (jo īpaši iecietības programmas dokumentiem – leniency file), kas vēl arvien ir karstu debašu jautājums un līdz šim visai nedaudz iezīmēts nesenos Eiropas Savienības Tiesas spriedumos. Tomēr direktīva pati par sevi neuzliek pienākumu ieviest kolektīvo tiesību aizsardzības regulējumu. Vienlaikus jāņem vērā, ka dalībvalstīm, kurām šāds regulējums ir ieviests, būs iespēja to izmantot, izskatot arī zaudējumu atlīdzības lietas par konkurences tiesību pārkāpumiem.

Ar redzējumu par kolektīvo tiesvedību regulējumu kopsakarā ar direktīvu par zaudējumu atlīdzināšanu konferencē uzstājās Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta ģenerāldirektora vietnieks Cecilio Madero Villarejo. Ar savu redzējumu un pieredzi dalījās gan Eiropas, gan arī Kanādas un ASV tiesneši un akadēmiskās vides pārstāvji. Īpašu dalībnieku atzinību guva ASV Kolumbijas apgabala Apelācijas tiesas vecākais tiesnesis Douglas Ginsberg, kurš dalījās ar savu bagāto tiesneša pieredzi kolektīvo tiesu lietu (ASV pieņemts apzīmējums – class action) iztiesāšanā un savām pārdomām par ASV un iecerēto Eiropas modeli.

Jāatzīmē, ka Eiropas Savienībā iecerēts no ASV atšķirīgs kolektīvo tiesvedību modelis, kas tiek pamatots ar vēlmi izvairīties no ļaunprātīgas tiesību izmantošanas un citiem ASV praksē vērojamiem negatīvajiem aspektiem.

Kopumā tika pievērsta uzmanība vairākiem mezglu punktiem tiesvedības norisē:

• Prasību tiesā iesniedz un procesā piedalās prasītāju kopīgs pārstāvis – pēc iespējas bezpeļņas organizācija ar atbilstošu darbības mērķi un pietiekamiem finanšu resursiem. Šajā ziņā ir atšķirība no ASV, kur par pārstāvi jāuzstājas vienam no prasītājiem pārējo prasītāju vārdā;

• Tiesai (tiesnesim), pieņemot prasību, pēc noteiktām pazīmēm ir jāizlemj, vai iesniegtā prasība tiešām būtu jāskata kolektīvās tiesvedības procesā;

• Apziņošanas pasākumu veidi;

• Opt-in princips prasītāju kopuma noteikšanā (Eiropā ieteiktais) iepretim opt-out principam (ASV). Proti, pirmajā gadījumā tiesas nolēmums attieksies tikai uz tiem, kuri noteiktā laikā pieteikušies, turpretim otrajā gadījumā nolēmums automātiski attieksies uz visu grupu, kam nodarīts kaitējums, izņemot personas, kuras paudušas nevēlēšanos piedalīties;

• Princips „zaudētājs maksā” – Eiropā ļaunprātīgas tiesību izmantošanas novēršanas nolūkā tiek ieteikts ieviest sistēmu, kad lietas zaudētājs sedz otras puses tiesāšanās izdevumus. Tas novērstu nepamatotu tiesvedību uzsākšanu;

• Tiesas noteiktās zaudējumu atlīdzības sadales principi.

Konference lika domāt par Latvijas nostāju vai drīzāk – nostājas trūkumu – šajā jomā. Pagaidām tas nesagādā problēmas, jo, šķiet, nav bijusi iniciatīva šādu masveida pieteikumu iesniegšanā. Tomēr jāatzīmē, ka procesuālie likumi vispārējās jurisdikcijas tiesu un, iespējams, arī administratīvo tiesu tiesnešiem varētu nākotnē prasīt radošu pieeju procesuālo tiesību normu piemērošanā, pārbaudot to elastību situācijā, kad jānodrošina efektīva tiesību aizsardzība masveida tiesību aizskāruma gadījumā. Pat ja nav sagaidāma prasība ar ASV iespējamu pusmiljonu prasītāju, tomēr zināmas problēmas tiesvedībā varētu rasties arī pie krietni mazāka prasītāju skaita.

Konferences otrā diena bija veltīta dalībvalstu tiesnešu apskatam par savu valstu jaunāko praksi konkurences lietās. Īpašu interesi, domājot par atsevišķām Latvijā aktuālām lietām, raisīja Vācijas Federālās Augstākās tiesas tiesneša un Anglijas un Velsas Augstākās tiesas tiesneses uzstāšanās. Vācijas lietā risināts strīds par to, vai ir pieļauts konkurences tiesību pārkāpums, pašvaldībai slēdzot koncesijas līgumus par tiesībām operēt vietējos elektroapgādes tīklos (t.i., lietot publisko elektrotīklu). Anglijas lietā tiesnese Vivien Rose stāstīja par savu spriedumu Eiropā jau ievērību guvušajā Arriva v. Luton Airport lietā, kurā bija jāizšķir, vai noticis konkurences tiesību pārkāpums, lidostai atklātā izsolē nododot koncesijā autobusu līnijas apkalpošanu konkrētam operatoram ar ekskluzīvām tiesībām.