Lielākā daļa no iepriekšējo runātāju sacītā liecina, ka gan tiesu puse, gan sabiedrības puse lieliski saprot mediju uzdevumus, izņemot to, ka šis skatījums ir ideālistisks. Tādā jābūtības, zinātniski izsakoties, normatīvā skatījumā par pašregulējošiem medijiem, kuri sociāli atbildīgi un no visas sirds, cik vien labi var, pilda savus uzdevumus. Lielākoties tieši tā arī mediju puse rīkojas. Bet ir dažas problēmas, kuras izstāstot, es nerunāšu par administratīvo un citu tiesu vēstulēm, kas ir uz mana galda, un man ir jāatbild, kas ir medijs, kas ir žurnālists, kas ir publikācija. Tādi jautājumi patiesībā parāda lielu neskaidrību, lielu pārmaiņu procesu, kurā ir sabiedrība mijiedarbībā ar medijiem un, iespējams, tiesu sadaļa ir viena no stabilākajām šajā konfliktiem un daudziem jautājumiem piesātinātajā attiecību laukā. Tāpēc nolēmu, ka runāšu par trīs mītiskiem personāžiem, kas ietekmē šīs attiecības, un vienu populāru domāšanas paradumu. Cerībā, ka tāds vispārējs skatījums palīdzēs saprast to neizprotamo, kaitinošo, varbūt kļūdaino, kas ir pamanīts mediju darbā.
Pirmais tēls, ar ko ir jārēķinās, runājot par kvalitāti, ir tas, ko saucu par reitingu dievu. Dažādos veidos par to runā mediju cilvēki. Andrejs Ēķis teicis, ka viņš ir bijis reitingu vergs. Kāds cits teicis, ka asiņainiem ceļgaliem rāpojis visu mūžu pie šī reitingu dieva kājām. Tā arī ir viena no atbildēm, ka reizēm kvalitāte – tas, ko sabiedrība vai tiesneši vēlas redzēt kā kvalitāti, – mediju pusē ir kaut kas pavisam cits – tas ir google search engine meklēšanas algoritms vai citas lietas. Kas nosaka kvalitāti? Kvalitāte ir iespējama, ja mediji ir spēcīgi, neatkarīgi. Bet mums jārēķinās, ka esam gājuši cauri diezgan lieliem procesiem. Latvijas mediju sistēma ir stipri „sadrebināta” no visām pusēm, tā ir zaudējusi vismaz pusi no pastāvēšanai nepieciešamajiem līdzekļiem. Zeme zem kājām šūpojusies un pāri nākušas straumes – tādas, kas aizskalo no medijiem ne tikai naudu, bet arī darbiniekus, un palikuši tikai tādi vienkārši mērķi. Kad jautā cilvēkiem medijos, kas ir galvenais, kāpēc jūs vispār esat – atbilde ir: izdzīvošana. Savukārt mediju īpašnieki saka: mēs gribam tikai peļņu, neprasiet no mums neko vairāk. Tāpēc – ja cilvēkam nav mērķis, sociāla atbildība, profesionālā kvalitāte kā primārais, bet profesionālā kvalitāte ir tikai līdzeklis peļņas gūšanai – tad arī nevar gaidīt to kvalitāti, ko mēs redzam dažādos dokumentos. Pašu mediju cilvēki izdzīvo diezgan lielu konfliktu starp algoritmisko domāšanu, kur noteikti algoritmi iznes augstāk, iznes priekšplānā populārāko, vairāk klikšķināto, it kā auditorijas pieprasīto, un profesionālajiem principiem, kuri liek iedziļināties, sīkāk skaidrot un pamatīgāk izvērtēt.
Visgrūtāk klājas Latvijas avīzēm – lai kāda būtu to agrākā ietekme, varenība, šobrīd tās ir marginālas. Viena otra reģionālā avīze ir spēcīgāka par nacionālajām avīzēm, kam, kā redzam, ir maz ideju. Savā pētījumā jautāju avīžu veidotājiem – ko jūs gribat sasniegt? Ārkārtīgi maz ambīciju, maz ideālu un tālu mērķu. Tas parādās arī kvalitātē. Nav nekas labāks arī ar krievu presi. Lielākajā daļā mediju pēdējo dažu gadu laikā mainījušies saimnieki, arī krievu presē. Patiesībā diez vai mēs daudz pamanītu, ja tā būtu vai nebūtu, jo prese spēj uzrunāt ārkārtīgi nelielu daļu iedzīvotāju. Un ar to, īpaši krievu presi, saimnieko tie, kam šeit ir citi biznesi un kuri negrib sevi apgrūtināt un uzmanības piesaistīšanai maksāt par reklāmu citos medijos. Viņi labāk nopērk kādu radio kanālu vai avīzi tikai tāpēc, lai tad, ja būs nepieciešams, būtu parocīgi par savu citu biznesu informēt. Tā ir kā broša pie citu biznesu uzvalka bez īpašām ambīcijām regulēt vai ierobežot. Žurnālisti var strādāt neatkarīgi noteiktās robežās. Diezgan vāja mediju atbildības sistēma, jo pašregulējošie mehānismi daļēji nedarbojas.
Patiesībā to, ko mēs zinām, kas ir svarīgs, kas ir nozīmīgākie jautājumi, dienas kārtība – arī tiesu lietas, kas ir nemitīgi mediju uzmanības centrā, jo tur ir konflikti, kaislības – nosaka interneta ziņu portāli. Portāli paši sūdzas, ka reāli viņi pārtiek no informācijas, kas ir ārpus redakcijām radīta, no informācijas, kas tiek piesūtīta un sagatavota jau gatavā veidā. Portāli to publicē, mēģinot piepildīt tādu nepiepildāmu sava portāla telpu, kurā nepieciešams daudz informācijas, bet tā ir īslaicīga.
Joprojām pietiekoši ietekmīga, uzrunājoša, analītiska niša ir žurnāli. Taču tie, kas kādreiz bija populāri, zaudē savu popularitāti, bet arvien svarīgāka kļūst specifiska informācija. Arī stiprākās reģionālās avīzes ir pietiekoši ietekmīgas vietējā līmenī, bet diemžēl jebkurš nekrologs šajā avīzē nozīmē viņu lasītāju samazināšanos, arī tur ir cīņa par izdzīvošanu, un vēl mums ir apmēram pieci gadi, kamēr šīs avīzes pamazām izzudīs. Labā ziņa ir tā, ka, izejot cauri tādai lielai turbulencei, tomēr ir skaidrs, ka kaut kādā veidā profesionālai videi ir jāsaglabājas un ir jāatrod jauna pieeja tam, kā strādāt, un tas ir tas jautājums, ko es teicu sākumā – kas vispār ir žurnālistika un kas ir mediji? Tomēr ir kolēģi, kas, par spīti visam, katru dienu rada ļoti interesantus darbus, virza kādus procesus, ierosina idejas un atrod jaunas vērtības. Viena no tām ir caurskatāmība, kas tiek saukta par jauno objektivitāti, kad tu stāsti, kāpēc un kā tu dari, un tādā veidā iegūsti uzticību un pievērs sev uzmanību.
Vēl viens mītiskais tēls, kas ir ļoti populārs, ir „tante Bauskā”. Tagad gan ir arī jauns apzīmējums – „skolotāja Suntažos”. Šis tēls radies kā lieliska ideja, kā pateikt, ka skaidrošana tiešām nozīmē skaidrot, izskaidrot. Žurnālistiem ir būtiski sarežģītus jautājumus izskaidrot vienkārši. Taču šī izpratne ir degradējusies līdz pārmērīgai trivializācijai un vienkāršošanai – tādai neuzticībai pret sabiedrību, domājot, ka tā jau nesapratīs neko sarežģītu. Tāpēc galvā ir tā „tante Bauskā” – ka visam ir jābūt veltītam kādai kundzei, kas nav pietiekoši gudra un pietiekoši izprotoša un tāpēc tai tāda nopietna informācija nav jāadresē. Zinu dažas redakcijas, kurām zvana un saka: nerunājiet ar mani kā ar „tanti Bauskā” – esmu izglītots cilvēks, man interesē sabiedrības procesi, es gribu gudru informāciju. Tas ir mainījies – esam kļuvuši gudrāki, bet mediju biznesa modeļi liek uzrunāt masas. Masu domāšana, kas liek iedomāties „tanti Bauskā”, tātad liek adresēt to visiem, taču nav vairs tādas viendabīgas sabiedrības, kura sasniedzama ar vienu un to pašu informāciju. Ar šo ir saistīta problēma, kura nāk no izmaiņām mediju ekonomikā, mediju menedžmentā, – arvien mazāk ir redakciju, kurām ir darbinieki, kas specializējas kādās jomās, kurām ir iespējas sekot un izkopt savas zināšanas. Cik zinu, tikai ziņu aģentūrās ir cilvēki, kas ir specializējušies tiesu prakses atspoguļošanā. Tā tiešām ir nopietna problēma, arī mediju pusē to apzinās, vienlaikus saprotot, ka ir diezgan grūti to atrisināt.
Nākamais cēlonis ir ātrums. Varu iedomāties, kā šo vārdu ienīst tiesneši, par kuriem tiek teikts, ka viņi nav pietiekoši ātri un veikli neizspriež tiesu. Patiesībā ātrums ir vesela sociāla problēma, kas būtībā dzen sabiedrības attīstību. Tehnoloģiju attīstība rada šo ātrumu, samazina “tukšā” laika apjomu un samazina iespēju apdomāties. Žurnālistikā ātrums rada vienkāršību, radikālisma uzplaukumu, zīmogošanu, kad visi notikumi tiek pasniegti ārkārtīgi vienkāršā veidā vai sastāv tikai no viedokļiem un citātiem. Kā saka mans amerikāņu kolēģis profesors Tairons Šavs – ja prezidents saka, ka saule aust rietumos, tad žurnālists arī uzrakstīts, ka saule aust rietumos. Un tas būs precīzi un godīgi atspoguļots, jo žurnālistam nebūs laika pārbaudīt autoritatīvus avotus. Kā žurnālistus, tā medijus ietekmē ātrums, un ar to ir jārēķinās tiem kolēģiem, kas informē sabiedrību un medijus, – nav laika pārbaudīt un pārdomāt šo informāciju. Publicēšana notiek tik ātri, ka vienkārši vari tikai papildināt, ne vairs turpināt.
Pēkšņs notikums, kaut kas ļoti specifisks vai neparasts tiek stāstīts daudz ilgāk. Savukārt tiesai vai kādiem ilgstošākiem procesiem uzmanība tiek pievērsta daudz retāk, jo tiem nepieciešama ilgāka sekošana. Ja nekas nenotiek, arvien vairāk ziņu ir kaut kāds jaunums vai detaļas, tās tiek arī ātrāk patērētas. Diskusiju tēmām tiek pievērsta īsāka uzmanība, un sekas tam redzamas – cilvēki nespēj vienoties, kā tad īsti darboties, nav konstruktīva risinājuma, jo mediji pārskrien pāri šīm tēmām. Ar to mums jārēķinās – tas ir tas pārejas process, kurā dzīvojam un vēl dažus gadus dzīvosim.
Diemžēl sekošana reitingu dievam, „dzeltēšana”, dažādas kļūdas utt. samazina uzticību medijiem, un cilvēki pārceļas uz citām vietām, kur iegūt informāciju, un tas ir tikai dabiski. Nopietnākā auditorijas daļa jau ir pārcēlusies – tā tiešām skatās tiesu mājaslapās, zinātniskajās publikācijās un iegūst informāciju, kas pārvar to problēmu, ka cilvēki negrib justies kā „tante Bauskā” un ka viņu smadzenes piepilda ar kaut ko triviālu.
Trešais tēls nedzīvo medijos. Tas dzīvo sabiedrībā. Tas ir skaistais jauneklis, kas spoguļojas pats sevī, vai mūsdienu narciss. Tas ir iemesls, kāpēc mediji grimst un kāpēc mediji ir atkarīgi no google search engine vai cīnās pa sociālajiem tīkliem, piesakot savus virsrakstus maksimāli kairinoši. Tās ir vietas, kur auditorija dzīvo un komunicē, un tas nav atdalīts no publiskās informācijas pilnīgi citās vietās. Vairāk nekā 600 000 apmeklētāju katru dienu ir draugiem.lv, savukārt lielākās avīzes var lepoties ar labi ja 10 000 līdz 20 000 eksemplāru tirāžām. Cilvēki dzīvo tā saucamajās atbalss istabās un narcisma vēlēšanās ieklausīties tikai sevī, priecāties tikai par sevi rada šīs atbalss istabas, tā saucamās echo chamber – vietas, kur cilvēki meklē tos, kas viņiem piekrīt, tos, kas ir patīkami, to, kas ir komfortabli, un izvēlas tur palikt, neinteresējoties par ārējo pasauli. Tā burvīgā iespēja pašiem izvēlēties informāciju, ar ko dzīvoties, rada tādu komunikācijas situāciju, kad cilvēki izvēlas arvien šaurāku izvēli un tādu, kas atbalso viņu pašu domas un pašu teikto, izvairoties no pretējiem viedokļiem. Tā ir nopietna problēma tieši mediju videi, kā ielauzties un dot sabiedrībai vēsti, ka ir cita veida viedokļi, cita veida domu plūsmas, nevis tikai mūsu ikdienišķā izvēle. Pretrunīga ir arī problēma, ka mediji ir atkarīgi no klikšķiem un reitingiem, tāpēc tie dod to, kas tiek vairāk klikšķināts, bet pārējo informāciju ierobežo. Vaicāju psihiatriem, ko darīt ar narcismu, ko parāda komunikācijas pētījumi, un viņi apstiprināja, ka narcisms ļoti pieaug, jo tas ir sociāli akceptēts. Mēs piekrītam, ka cilvēka ignorance pret ārējo pasauli un pašspoguļošanās ir pieņemama mūsu sabiedrībā. Varētu to nosodīt, bet nesteigsimies. Nevajadzētu to nosodīt, jo narcismam ir nozīmīga funkcija. Tas ir nepieciešams, lai varētu konkurēt šajā sabiedrībā, lai kāds vispār mūs pamanītu. Bet katrā ziņā jārēķinās, ka tad, ja sūtām vēstījumus un pat ja tiekam medijos, tur būs ļoti daudz cilvēku, kuriem interesē tikai katrs pats sev, nevis kaut kas cits. Tā ir arī atbilde, kāpēc daudzkas paliek nemanāms. Ir tik daudz informācijas, bet mēs tam nepievēršam uzmanību. Jo patiesībā mūsu galvenās informācijas iegūšanas stratēģijas ir vērstas nevis, kā iegūt, bet kā izvairīties no informācijas. Narcisma un pašspoguļošanās jautājums vispār saistīts ar to, kādas ir auditorijas attiecības ar medijiem. Cilvēki patiesībā grib mediju telpā pārsvarā izklaidēties, remdēt stresu, novērsties no realitātes, kas ir pretēji nopietnai informācijai.
Šīs mīlas un naida attiecības vienkārši ir nepārvaramas, un ir ārkārtīgi liela iedziļināšanās mediju jeb komunikācijas satura atsevišķās daļās un vienlaikus nepatika, naids un noliegums, ka tas mūs tik ļoti iesaista, ka pat reizēm esam atkarīgi no mediju informācijas un nevaram bez tās iztikt. Vienlaikus ir tendence atgriezties kvalitatīvam un nopietnam saturam, kāds ir jaundibinātajiem medijiem, kas ir pārveidojušies un tomēr mēģina sevi pierādīt tiešām augstā līmenī un darboties ārkārtīgi profesionāli. Visas šīs pārmaiņas jāskata kontekstā ar to, ka vājinās mediju loma sabiedrībā un cilvēki tiešām var iztikt bez medijiem. Labā ziņa ir tā, ka mediji attālinās arī no elites. Lai gan jautājums, kas nav skaidrs, cik tā pietuvinās sabiedrībai. Tā sauktie normatīvie jautājumi, kas jādara medijiem, ir diezgan izļodzījušies pašreizējā situācijā. Ir tāda atvērtā nobeiguma sajūta, kad nezinām, kā tas izveidosies un kā attīstīsies, kad var būt daudz neparedzamu procesu.
Noslēgumā par populāru domāšanas paradumu. Ļoti daudzās profesionāļu vidēs esmu dzirdējusi bažas un bailes no medijiem, bet es gribētu tās kliedēt. Viena versija ir tāda, ka ietekmīgo mediju laikmets beidzās pagājušā gadsimta 60.gados, pavisam droša versija, ka ietekmīgo mediju laikmets beidzās pagājušā gadsimta 80.gados. Neviens medijs vairs nevar pilnībā uzrunāt un ietekmēt sabiedrību. Ir atsevišķas ietekmes vai slāņi, bet būtu maldīgi domāt, ka visas pārējās jomas ir ārkārtīgi atkarīgas no mediju uzmanības. Līdz ar to mediji nav sevišķi ietekmīgi un tiek pārspīlēta mediju ietekme par manipulāciju un smadzeņu skalošanu, kā mēs domājam un kā dzirdam no politiķiem. Sen jau pierādīts, ka ietekme nav tieša, ir daudzas citas ietekmes un faktori, kas atšķaida mediju ietekmi, un cilvēki lieliski spēj atšķirt gan gudrus tiesnešus, gan tos, kam reizēm nav gadījies spriest tiesu veiksmīgi. Cilvēki māk atšķirt, kuru cienīt, no kura novērsties, jo sabiedrība nesastāv no tantēm Bauskā, bet gudriem, domājošiem cilvēkiem, kuri spēj ieraudzīt kopsakarības.
Bet labā ziņa ir tā, ka mediji var diezgan daudz ko dot tiesiskas valsts veidošanā, var atbalstīt, var kritiski skatīties, ja to vēlas. Un šie mērķi ir vienādi, nevis pretēji, tāpēc lielo jautājumu risinājumi iespējami ļoti negaidītā veidā. Uz jautājumu, vai mediji un demokrātija ir saistīti, lielā pasaules mediju konferencē tika atbildēts, ka iespējams, ka nē, jo demokrātija var pastāvēt arī bez medijiem. Vismaz bez tādiem vājiem, ar tādu pārejas procesa apjukumu un tādu fonu, kādi ir mūsu mediji. Atbilde bija – drīzāk nē, sevišķi valstīs, kurās ir pietiekoši veca demokrātija. Mēs tik ļoti uztraucamies par šiem jautājumiem, jo mēs zinām, kā vajadzētu būt un kā ir citur, bet mums kā nav, tā nav. Bet demokrātija nav iespējama bez komunikācijas, un tā ir tā labā ziņa. Mediji ir kā viena daļa no šiem komunikācijas procesiem. Bet labākais ir tas, ka visas vides ir arvien vairāk atvērtas komunikācijai.
QR
