Pārskats par Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas darbu

Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija strādāja šādā sastāvā: priekšsēdētājs – Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas priekšsēdētājs Gunārs Aigars, vietnieks – Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētājs Ervīns Kušķis, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa, Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja Anna Bikseniece, Kurzemes apgabaltiesas priekšsēdētāja Silva Reinholde, Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētājs Māris Vīgants, Saldus rajona tiesas priekšsēdētāja Gunita Galiņa, Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese Kristīne Zdanovska, Rīgas rajona Zemesgrāmatu nodaļas priekšniece Ināra Zariņa.

Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas aktualitāte ir tiesnešu profesionālās darbības novērtēšana – trīs gados jānovērtē visi gandrīz 550 tiesneši. No pagājušā gada novembra līdz šai konferencei novērtēti 226 – 170 rajona tiesneši, 18 apgabaltiesu tiesneši un 38 Augstākās tiesas tiesneši. Negatīvs atzinums ir dots 4 rajona tiesu tiesnešiem (iepriekšējā gadā bija 2 negatīvi atzinumi, tātad kopā – 6).

Dzirdēti pārmetumi, ka negatīvi vērtēto tiesnešu skaits ir neliels. Katrs izdara savus secinājumus – vai tas ir daudz vai maz, ja no 226 šogad novērtētajiem ir četri negatīvi atzinumi. Tas, uz kā pamata tiek sniegts atzinums, ir noteikts likumā “Par tiesu varu” un Tieslietu padomes apstiprinātajā nolikumā  – tā ir priekšsēdētāja atsauksme un tiesneša prasmju novērtējums, par ko priekšsēdētājs liek atzīmi līdz 4 ballēm, augstākas tiesu instances tiesneša atsauksmes par 8–10 pārsūdzētu un tikpat nepārsūdzētu tiesas nolēmumu kvalitāti, Tiesu administrācijas vai Augstākās tiesas Administrācijas (Augstākās tiesas tiesnešiem) uzziņa, kas satur statistikas rādītājus par tiesneša darbu, tiesneša profesionālās darbības pašnovērtējums un attiecīgās tiesas tiesnešu un darbinieku aptauja par tiesneša darbu. Vai ir pietiekoši? Līdz šim prakse rāda, ka ir pietiekoši. Tiesnesis, kurš tiek novērtēts, var sniegt paskaidrojumus un apstrīdēt sniegto informāciju. Negatīvu atzinumu tiesnesis var pārsūdzēt Disciplinārtiesā. Līdz šim pārsūdzēts ir viens atzinums un paškritiski jāatzīst, Disciplinārtiesa Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lēmumu atcēla. Disciplinārtiesa uzskatīja, ka lēmumam jābūt motivētam, bet Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lēmums nesaturēja plašu motivāciju, bet tikai atsauces uz lietā esošajām atsauksmēm un Tiesu administrācijas iesniegtajiem materiāliem. Tiesnesis saslima, līdz ar to atkārtotu novērtēšanu nav izdevies veikt.

Kolēģija strādā saspringti, sēdes notiek vairākas reizes mēnesī, kas atrauj kolēģijas locekļus no viņu tiešajiem tiesneša darba pienākumiem, vairāki locekļi uz sēdēm brauc no lauku rajoniem. Darām to, jo saprotam, ka no tiesnešu novērtējuma ir atkarīgs viņa atalgojums – tas palielinās pēc 3 nostrādātiem gadiem par 7%, pēc 6 gadiem par 14%, pēc 10 gadiem par 21%, pēc 15 gadiem pēc 28% un pēc 20 gadiem pēc 35%, taču ar nosacījumu, ka tiesnesis ir profesionāli pozitīvi novērtēts, bet novērtēšana norit ik pēc 5 gadiem.

Šīs novērtēšanas mērķis, kā likumā ierakstīts, ir veicināt tiesneša profesionālo izaugsmi visas tiesneša karjeras laikā. Taču tā ir pietiekama motivācija tikai līdz 20 darba gadu stāžam, jo ir saistīta ar atalgojuma pieaugumu. Pēc tam likums vairs neparedz palielināt tiesneša atalgojumu. Tas nozīmē – ja tiesnesis sācis darbu 30 gados, tad, sasniedzot 50 gadu vecumu, viņa darba samaksa vairs nepalielināsies. Bet strādāt var līdz 70 gadiem. Līdz ar to pēc 20 gadu nostrādāšanas tiesnesim tiek atņemts svarīgs stimuls profesionālās darbības pilnveidošanai, kaut arī viņam ir lielāka profesionālā pieredze. Tālāka izaugsme balstās tikai uz tiesneša iekšējo apzinīgumu. Tas ir viens no šīs novērtēšanas sistēmas defektiem.

Manuprāt, tiesnesi vajadzētu vērtēt katru gadu, taču tam būtu jābūt biedriskam vērtējumam – tiesnesim vajadzētu zināt informāciju par viņa darba vājākām pusēm un labākām pusēm. Tiesnešiem nepieciešams ikdienas treniņš – viņi visa gada garumā būtu jāapgādā ar informāciju, kā viņa darbu vērtē otrā, trešā instance. Tiesneši ir jāapgādā ar precedentiem, ar tiesu praksi, kādā veidā tiek izskatītas noteiktu kategoriju lietas, lai nav jātērē laiks un no jauna jāatklāj zināmas lietas.

Tiesu priekšsēdētājiem vajadzētu būt instrumentam, kā tiesnešus kaut nedaudz stimulēt, jo pašreiz noteiktais risinājums pēc darba gadu stāža ir ļoti vienkāršs un bez īpaša stimula. Vajadzētu prēmiju fondu, ar ko rīkojas tiesas priekšsēdētājs. To viņš varētu izmantot, lai stimulētu labākos tiesnešus. Varbūt varam ieviest ikgadēju novērtēšanu un stimulēšanas sistēmu.

Vēl pārdomas par tiem tiesnešiem, kas profesionālajā novērtējumā saņem negatīvu vērtējumu un kuriem būs atkārtota vērtēšana ne vēlāk kā pēc diviem gadiem. Nekur nav noteikts, kas ar šo tiesnesi nodarbojas un strādā šos divus gadus, lai viņu attīstītu un lai viņš atkārtotā novērtēšanā saņemtu pozitīvu vērtējumu. Likumā ierakstītais, ka pēc atkārtota negatīva atzinuma tiesnesi atbrīvo no amata, manuprāt īsti neatbilst Satversmei. Satversmē noteikts, ka tiesnesi var atbrīvot no amata uz tiesas sprieduma vai disciplinārkolēģijas lēmumu pamata, tāpēc nepareizi šo profesionālās darbības vērtēšanu pārvērst par biedēkli. Likumā nav pateikts, kas viņu atbrīvo un kā viņu atbrīvo pēc atkārtota negatīva vērtējuma.

Otrs svarīgs Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas uzdevums ir pieņemt kvalifikācijas eksāmenu no tiesneša amata kandidātiem, kas nāk uz rajona tiesām un apgabaltiesām. Šogad pieņemts arī kvalifikācijas eksāmens vienam Augstākās tiesas tiesneša amata kandidātam. Eksāmenu neizturēja trīs kandidāti uz rajona tiesu.

Kvalifikācijas eksāmenā tiesneša amata kandidāti velk biļetes, kurās ir jautājumi par civilprocesu un kriminālprocesu un kāzuss. Kvalifikācijas kolēģija novērtē zināšanas un dod atzinumu, vai kandidāts ir nolicis eksāmenu un atbilst tiesneša amatam. Pozitīva rezultāta gadījumā Saeima tiesnesi ieceļ amatā uz trīs gadiem, bet pēc trim amatā nostrādātiem gadiem pēc tieslietu ministra priekšlikuma, pamatojoties uz Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas sniegto atzinumu, tiesnesi apstiprina amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma vai ieceļ amatā atkārtoti uz laiku līdz diviem gadiem. Pēc tam, ja būs negatīvs vērtējums, viņu vairs neizvirza tiesneša amatam. Šī kārtība, manuprāt, īsti neatbilst Satversmes normai, ka tiesneši ir neatceļami un viņus var no amata atbrīvot tikai ar tiesas spriedumu vai uz disciplinārkolēģijas lēmuma pamata.

Vērtējot jaunos tiesnešus, kvalifikācijas kolēģijai nākas secināt, ka viņu sagatavošana tiesneša darbam nenotiek pietiekamā līmenī. Ideāls, protams, būtu tiesnešu kandidātu skola, kāda, piemēram, ir Vācijā. Starp tiesnešu amata kandidātiem liels ir tiesnešu palīgu īpatsvars, kas, protams, ir apsveicami, jo viņi ir apguvuši praksi, bet diemžēl ir gadījumi, kad palīgi eksāmenu nevar nokārtot. Tas rāda, ka ar tiesneša amata kandidātu apmācību un sagatavošanu darbam ir problēma. Mana doma, ka tad, kad Tieslietu ministrija konkursā ir atlasījusi kandidātus, ir jādod viņiem iespēja stažēties augstā profesionālā līmenī, un, ja tas būtu tikai manā kompetencē, es to noteiktu ne 6 mēnešus, bet vismaz gadu. Tas būtu tiesnešu kandidātu treniņš. Lai gan neviens no stažieriem aiz tiesneša galda netiktu laists, viņš tiktu pietiekami sagatavots jau stažēšanās laikā, nevis savas spējas izmēģinātu tajos 3 pārbaudes gados, kas viņam tiek doti pēc iecelšanas. Likums neparedz šajos trīs gados līdz pastāvīgai apstiprināšanai jaunajam tiesnesim dot mazāk svarīgas lietas, lietu sadalē viņi ir pakļauti nejaušības principam tāpat kā pieredzējušie tiesneši. Ja viņš šajos trīs gados pielaidīs kādu kļūdu, tā viņam var dārgi maksāt, kad tiks lemts jautājums par apstiprināšanu amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma.

Bieži dzirdam pārmetumus, ka tiesneši pielaiž kļūdas un ka tiesneši aizstāv tiesnešus, kas pieļauj kļūdas. Vienīgais, kā mēs varam pretoties šādam uzskatam, ir, spriežot tiesu, nekļūdīties – tas taču būtu tikai loģiski. No otras puses, tiesu sistēma ir uzbūvēta kļūdu labošanai, jo ir otrā un trešā instance. Jāvērtē tiesneša darba efektivitāte. Bet, lai tiesnesis strādātu efektīvi, ir vajadzīgi pienācīgi darba apstākļi. Darba apstākļus nodrošina valsts. Tā pirmkārt ir tiesneša darba slodze. Valsts nedrīkstētu pieļaut, ka tiesnesi nevar ieraudzīt zem lietu kalna. Taču atsevišķās Rīgas rajona tiesās tiesneša skapī ir 500– 600 civillietas, kas gaida uz izskatīšanu. Bez tam katru nedēļu ienāk atsevišķi materiāli, un tiesnesim grūti pacelt galvu no šī lietu kalna un strādāt kvalitatīvi. Otrkārt, darba apstākļus nodrošina tiesu iestādes, kas ir radītas, lai nodrošinātu apstākļus tiesas spriešanai. Tas nozīmē arī tiesnešu palīgus – augsti profesionālus, labi atalgotus, izraudzītus konkursa kārtībā. Tas nozīmē arī profesionālus tiesas sekretārus un tiesas kanceleju. Par visu šo tiesneša darbam nepieciešamo apstākļu nodrošināšanu likums atbildību uzlicis tiesu priekšsēdētājiem, taču nepiešķirot viņiem pilnvaras rīkoties – kaut vai palielināt algu tiesnešu palīgiem. Toties tiesas priekšsēdētājam ir uzlikts pienākums uzraudzīt tiesnesi, lai viņš nevilcina lietas un pienācīgi uzvedas. Lai nodrošinātu tiesnešiem darba apstākļus, tiesas priekšsēdētājam jābūt prasīgam, bet no kā lai viņš prasa? Varētu prasīt no ministrijas vai Tiesu administrācijas, lai nodrošina tiesnešiem pienācīgus darba apstākļus. Bet, kad tiesas priekšsēdētājam tuvosies pilnvaru termiņa beigas un viņš gribēs atkārtoti tikt iecelts, viņš vairs nevar būt tik prasīgs. Uzskatu, ka tiesas priekšsēdētājam būtu jābūt zinošam, augstas klases tiesnesim šajā tiesu iestādē, kas var ne tikai pats spriest tiesu, bet arī spēj dot padomus jaunajiem tiesnešiem, kuriem nav pieredzes. Tādā veidā tiesas priekšsēdētājam būtu jāsekmē efektīvs tiesas darbs, nevis prasot nodrošināt pienācīgus darba apstākļus. Kaut gan, ja atceraties tiesnešu konferences pirms 10 gadiem – mēs kādreiz aktīvi prasījām darba apstākļus, rakstījām rezolūcijas un pieņēmām lēmumus. Ko mēs šogad darām, ko mēs darījām pagājušogad? Paši esat liecinieki, ka šajā ziņā mēs nedarām neko. No otras puses, pa kuru laiku mēs to darīsim, mums jāskata lietas.

Noslēgumā atziņa, no kuras nevar izvairīties, – ka paši atbildam par savu darba kvalitāti un kvalifikāciju. Ja kļūdāmies, paši par tām kļūdām atbildam, un pašiem arī vajadzētu attīstīties kā personībām jurisprudencē. Tas neatņem atbildību valstij mūs nodrošināt ar zināšanām, ar materiāliem, ar visu, kas nepieciešams pienācīgiem darba apstākļiem, bet no mūsu puses, jā, ir jābūt pašu atbildībai par savu darbu.

Atļaujiet no Jums atvadīties. Pēc nedēļas balsosiet par kandidātu, kas nāks manā vietā Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā. Mans tiesneša amata un līdz ar to arī Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas locekļa termiņš beidzas 31.oktobrī. Paldies par aplausiem. Tie bija silti aplausi, tie bija brīnišķīgi.