Pulcēšanās brīvības un tiesību uz vārda brīvību ierobežošanas leģitīmie mērķi nacionālās drošības un sabiedrības drošības kontekstā

TIESĪBAS UZ VĀRDA BRĪVĪBU

Latvijas Republikas Satversme, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk – Konvencija), kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācija nosaka, ka cilvēkiem ir tiesības uz vārda brīvību, kā arī tiesības pulcēties un apvienoties asociācijās.

Konvencijas 10.pantā noteikts, ka „ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām.” Tiesības uz vārda brīvību veido divi elementi – cilvēka tiesības pieturēties pie saviem uzskatiem un tiesības šos uzskatus brīvi paust. Līdz ar to šo tiesību tvērumā ietilpst arī tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju, jo tas ir priekšnoteikums tam, lai uzskati varētu veidoties.

Pulcēšanās brīvība sevī ietver cilvēku tiesības sanākt kopā mītiņos, piketos, sapulcēs un citos pasākumos, lai realizētu kādu noteiktu mērķi. Tiesību uz pulcēšanās brīvību netraucēta realizēšana ir viena no demokrātijas izpausmēm, dodot sabiedrībai iespēju paust viedokli un iesaistīties dažādās ekonomiska, sociāla vai kulturāla rakstura aktivitātēs.

Tomēr tiesības pulcēties, iegūt informāciju un paust savus uzskatus nav absolūtas un ir iespējams tās ierobežot. Lai konkrētais cilvēktiesību ierobežojums būtu attaisnojams, tam jābūt noteiktam ar likumu, jābūt domātam leģitīma mērķa sasniegšanai, kā arī ierobežojumam jābūt nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā. Kā tiesību uz vārda brīvību un pulcēšanos ierobežošanas leģitīmie mērķi Satversmes 116.pantā nosaukti citu cilvēku tiesību, demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība. Arī Konvencijas 10.panta otrajā daļā ir noteikts, ka vārda brīvības īstenošana var tikt pakļauta ierobežojumiem, „lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti”. Attiecībā uz pulcēšanās brīvības ierobežošanu Konvencijas 11.pantā noteikts, ka šo tiesību ierobežošana pieļaujama tikai, lai „aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, vai citu cilvēku tiesības un brīvības”.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) norādījusi, ka tiesības uz vārda brīvību un pulcēšanos noteiktos gadījumos ir jāskata kontekstā, jo, kā jau minēts, pulcēšanās bieži notiek, lai paustu uzskatus, attieksmi kādā jautājumā. Tādējādi, ierobežojot tiesības pulcēties, var tikt aizskartas arī tiesības uz netraucētu uzskatu paušanu. Reizēm šie uzskati var būt šokējoši vai kādai sabiedrības daļai nepieņemami, taču šāda viedokļu daudzveidība un diskusija par neviennozīmīgiem jautājumiem ir viena no demokrātiju raksturojošām īpašībām, un aizsardzību bauda arī viedokļi, kuri var kādu aizvainot. Tomēr nebūtu pieļaujams, ka ar demokrātiskiem līdzekļiem (piemēram, realizējot tiesības izplatīt informāciju) tiek apdraudēta demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšana. Līdz ar to ir izveidojies aizsargāties spējīgas demokrātijas jēdziens, kas nozīmē to, ka valsts ir tiesīga ierobežot noteiktas cilvēktiesības, ja tās tiek izmantotas, lai sasniegtu mērķus, kuri ir pretēji demokrātijai.

Sevi aizstāvēt spējīgas demokrātijas principu, argumentējot savu lēmumu par telekanāla „Rossija RTR” retranslācijas ierobežošanu Latvijas teritorijā, min arī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – NEPLP). Konkrētajā gadījumā NEPLP konstatēja, ka telekanāla „Rossija RTR” ziņu un citos raidījumos tiek pausta vienpusēja informācija par Krievijas agresiju Ukrainā, kura attaisno Krievijas rīcību un propagandē karu. Turklāt daļa raidījumos pausto atziņu var tikt attiecinātas arī uz Latviju. Līdz ar to, lai aizsargātu valsts drošību, teritoriālo vienotību un sabiedrības drošību, NEPLP pieņēma lēmumu uz trīs mēnešiem ierobežot telekanāla retranslāciju Latvijas teritorijā. NEPLP uzsākta lietvedība arī par iespējamo Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārkāpumiem tādos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos kā SIA “Pirmais Baltijas Kanāls”, SIA “Televīzijas kanāls Pro100 TV” un SIA “Autoradio Rēzekne".

ECT atzinusi, ka „situācijā, kad politiski motivēta vardarbība rada draudus iedzīvotāju drošībai, un šīs vardarbības aizstāvji publicitātes nolūkos meklē piekļuvi masu medijiem, ir īpaši grūti rast balansu starp tiesību uz vārda brīvību realizēšanu un nepieciešamību aizsargāt valsti un sabiedrību no bruņotu grupu centieniem graut demokrātisko sistēmu, kas pati par sevi ir vārda brīvības un citu cilvēktiesību garants”. Konkrētajā gadījumā tika analizēts Īrijā esošais aizliegums translēt intervijas ar teroristiskas organizācijas, kas vienlaikus bija arī politiska partija, biedriem, neatkarīgi no tā, par kādu tēmu konkrētā persona izsakās. Spriedumā tiesa norādīja, ka likuma mērķis ir nepieļaut iespēju, ka ar mediju palīdzību tiek izplatīta informācija par pretlikumīgām darbībām, ar kurām varētu tikt grauta valsts iekārta.

Valsts noteiktie ierobežojumi varētu šķist nesamērīgi, jo saskaņā ar likumu bija aizliegta arī tādu interviju translēšana, kur netiek skartas politiskas tēmas un kuras šķietami nevarētu aicināt uz teroristisku darbību (translācijas aizliegums attiektos arī, piemēram, uz organizācijas biedra stāstīto par mākslu, mūziku vai laukkopību). Tomēr ECT spriedumā norādījusi, ka „ierobežojumi ir noteikti tā, lai liegtu teroristisku organizāciju pārstāvjiem un to atbalstītājiem iespēju izmantot elektroniskos plašsaziņas līdzekļus to ideju aizstāvībai, lai rastu atbalstu organizācijai un radītu iespaidu par tās leģitimitāti. Spriedumā norādīts arī tas, ka radio un televīzijai ir tūlītējs efekts, kas var atstāt lielāku ietekmi uz personu nekā drukātie mediji.

ECT praksē ir atzīts ne tikai vārda brīvības nozīmīgums kā tiesības paust savus uzskatus, bet arī tiesības saņemt informāciju. Spriedumā “Surek pret Turciju” ir norādīts, ka presei ne vien ir uzdevums izplatīt informāciju par dažādām tēmām, tostarp neviennozīmīgi vērtētām, bet sabiedrībai ir tiesības šo informāciju saņemt. Tomēr spriedumā uzsvērts arī tas, ka presei vajadzētu rūpēties par demokrātiskas sistēmas pareizu funkcionēšanu un nebūtu pieļaujams, ka, paužot dažādos viedokļus, prese pati apdraud tādas svarīgas valsts intereses kā nacionālā drošība, teritoriālā vienotība vai sabiedrības drošība. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka sabiedrībai būtu tiesības pieprasīt saņemt informāciju, kuras izplatīšana ir ierobežota, jo tā apdraud nacionālo drošību, teritoriālo vienotību vai sabiedrības drošību (ja vien šis ierobežojums ir attaisnojams).

Savos spriedumos tiesa arī vērsusi uzmanību uz tā brīža situāciju Turcijā un faktu, ka valsts dienvidaustrumos darbojās separātistu kustība, kura pielietoja vardarbīgas metodes. Kā arī kopējā situācija valstī nebija droša. Tādējādi autoritātēm bija jābūt īpaši uzmanīgām pret visu, kas varētu šo vardarbību palielināt un apdraudēt valsts un sabiedrības drošības intereses. Līdz ar to var būt pieļaujams, ka valsts nacionālā un sabiedrības drošības aizsardzības nolūkos ierobežo iespēju izplatīt un saņemt kāda veida informāciju. Tomēr, lai būtu iespējams noteikt, vai ierobežojums ir pieļaujams, ir jāizvērtē ne tikai informācijas saturs, bet arī konteksts, kādā šī informācija parādās.

No iepriekš minētā var secināt, ka ECT tiesa ir atzinusi preventīvu pasākumu pieļaujamību nacionālās un sabiedrības drošības garantēšanai, ja pastāv iespēja, ka nākotnē šādi draudi var rasties. Ņemot vērā šī brīža situāciju Ukrainā, kā arī Latvijas vēsturisko situāciju, ģeogrāfisko novietojumu attiecībā pret Krieviju un krievvalodīgo iedzīvotāju skaitu, ir pamats uzskatīt, ka nacionālās drošības, teritoriālās vienotības un sabiedrības drošības jautājums Latvijā šobrīd ir īpaši aktuāls. Saskaņā ar sevi aizstāvēt spējīgas demokrātijas principu nav nepieciešams gaidīt līdz brīdim, kad ir radies reāls apdraudējums valsts iekārtai. Lai nodrošinātu nacionālo un sabiedrības drošību, valsts ir tiesīga (un tai pat ir pienākums) rīkoties laicīgi, piemēram, aizliedzot telekanāla retranslāciju, kurā tiek veikta kara propaganda.

Kā jau minēts, lemjot par tiesību ierobežojumu, jāizvērtē ne tikai informācijas raksturs, bet arī konteksts. Lai noteiktu, vai kāda informācija rada apdraudējumu sabiedrības drošībai, jāņem vērā arī tas, kas ir informācijas sniedzējs un kādai auditorijai informācija ir domāta. Piemēram, kādas konflikta puses dalībnieka paziņojums, kurš publicēts presē bez raksta autora personīgā viedokļa un paredzēts, lai vienkārši atspoguļotu dažādās pozīcijas, ir pat vēlams, jo kalpo sabiedrības interesēm un tiesībām saņemt daudzpusīgu informāciju. Tādējādi sabiedrībai tiek dota iespēja kritiski vērtēt konkrēto situāciju un pašai veidot savu attieksmi. ECT norādījusi, ka tiesības uz vārda brīvību ir saistītas ar zināmiem pienākumiem un atbildību, kuri attiecas arī uz presi. Konvencijas 10.pants aizsargā žurnālistu tiesības un arī pienākumu sniegt informāciju par sabiedrībā nozīmīgiem jautājumiem, ja informācijas sniedzējs darbojas labā ticībā, lai sniegtu pareizu un ticamu informāciju.

Līdz ar to var secināt, ka mediji, kuri notikumus atspoguļo vienpusēji, īpaši lietojot tādus izteiksmes līdzekļus un paņēmienus, kuri aktīvi veido viedokli par labu vienai atbalstītajai pusei, nepilda savu lomu demokrātiskā sabiedrībā un attiecīgajos apstākļos var izraisīt apdraudējumu valsts un sabiedrības drošībai, nebauda Konvencijas 10.pantā noteikto tiesību pilnīgu aizsardzību.

PULCĒŠANĀS BRĪVĪBA

Attiecībā uz pulcēšanās brīvību valstij ir ne tikai negatīvais pienākums ļaut sabiedrībai pulcēties, bet arī pozitīvais pienākums – nodrošināt pulcēšanās miermīlīgu norisi, kā arī gādāt par iedzīvotāju drošību. Kā jau minēts iepriekš, pulcējoties personas var paust savus viedokļus, attieksmi un daļēji šī tiesība skatāma kontekstā ar tiesībām uz vārda brīvību. Tomēr arī pulcēšanās brīvību ir iespējams ierobežot. No ECT prakses secināms, ka ierobežojums iespējams gan kā valsts varas aizliegums pulcēties, pirms šāda pulcēšanās faktiski notikusi, gan pulcēšanās laikā.

Ja valsts ir atļāvusi, ka notiek pulcēšanās, tad tai būtu jānodrošina šo tiesību netraucēta realizēšana, jo, tāpat kā attiecībā uz vārda brīvību, pulcēšanās brīvība var tikt izmantota tādā veidā, kāds noteiktai sabiedrības daļai var šķist nepieņemams, bet demokrātija nenozīmē pakļaušanos kādas noteiktas sabiedrības grupas vērtībām, un uzskatu, izpausmju daudzveidība ir pat vēlama.

Pretēji ir gadījumos, kad paši pulcēšanās dalībnieki apdraud sabiedrību un tiesībsargājošās instances ir spiestas rīkoties, lai demonstrāciju, mītiņu pārtrauktu. ECT ir norādījusi, ka, lai gan šādas demonstrāciju dalībnieku pretlikumīga un agresīva rīcība pati par sevi neattaisno pulcēšanās brīvības ierobežojumus, tomēr, lai novērstu draudus sabiedrībai, varas iestādes ir tiesīgas rīkoties un to rīcība var būt attaisnojama. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, kad pulcēšanās tiek atļauta, jo tās mērķis ir saskaņā ar demokrātiskas valsts principiem, bet faktiskā demonstrācijas dalībnieku rīcība nav. Šādos gadījumos pat nav nepieciešama iesaistīto personu agresīva vai vardarbīga rīcība.

Lietā “Vona pret Ungāriju” kādas apvienības biedri, tērpušies militāra stila uniformās, rīkoja gājienus dažādos ciematos. Lai gan saskaņā ar apvienības statūtiem apvienībai nebija mērķis graut valdošo iekārtu vai kā citādi apdraudēt demokrātiju, tomēr to reālā rīcība gājienos, valkājot attiecīgo apģērbu, militārās izteiksmes veidā izsakot sveicienus, komandas, varēja radīt priekšstatu, ka apvienība var uzsākt paramilitāru darbību, lai sasniegtu tās neoficiālos mērķus. Turklāt paramilitārais veidojums atgādināja Ungārijas nacistu kustību. Šajā gadījumā tiesa atzina, ka, lai gan minētā organizācija nebija rīkojusies vardarbīgi, tomēr, ņemot vērā Ungārijas vēsturiskos apstākļus, šāda nacistiem līdzīga kustība, kura paramilitārās demonstrācijās pauž idejas par rasu šķirtību, var radīt pārāk lielu apdraudējuma sajūtu etniskajām minoritātēm, tādējādi nebaudot Konvencijas 11.pantā noteikto tiesību aizsardzību. Varas iestādes, neļaujot gājienam doties caur romu tautības cilvēku apdzīvotu rajonu, kā arī pēc laika panākot apvienības aizliegšanu, nepārkāpa Konvencijas 11.pantu.

Tiesa gan norādīja, ka pretdemokrātisku uzskatu paušana pati par sevi nav pietiekama, lai aizliegtu kādu politisko partiju vai apvienību, tomēr, ņemot vērā visus apstākļus – vēsturisko situāciju un īpaši organizācijas veikto koordinēto darbību, varas iestāžu rīcība, lai aizsargātu sabiedrības drošību, bija pamatota.

Attiecinot minētās atziņas uz Latvijas situāciju, jāsecina, ka demonstrācija, kurā paustie uzskati būtu pretēji Latvijas valsts oficiālajai nostājai vai lielākās sabiedrības daļas uzskatiem, nebūtu uzreiz aizliedzama vai pārtraucama. Tomēr varas iestādēm būtu jāņem vērā konkrētā brīža situācija Latvijā, iedzīvotāju kopuma uzskati, kā arī demonstrācijas dalībnieku profils. Ja pretējo pušu konflikta iespēja vai arī demonstrācijas dalībnieku agresija ir tik skaidri paredzama, ka varas iestādes apzinās, ka varētu nebūt iespējams nodrošināt demonstrācijas miermīlīgu gaitu un tādējādi tiktu apdraudēta sabiedrības vai valsts drošība, tad pulcēšanās brīvības ierobežojums būtu attaisnojams. Tomēr jāņem vērā, ka varas iestādes nevar vienkārši aizbildināties ar to, ka nebūtu iespējams nodrošināt kārtību, jo demonstrāciju norises uzraudzīšana ir šo iestāžu pienākums.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome 2013.  gada rezolūcijā 24/5 atzinusi tehnoloģiju nozīmi tiesību uz pulcēšanos realizēšanā, norādot, ka valstīm būtu jāatvieglo piekļuve internetam, lai iedzīvotāji var baudīt tā sniegtās priekšrocības ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā mērogā. Tomēr saskaņā ar sevi aizsargāt spējīgas demokrātijas principu un iespējām ierobežot dažādu tiesību realizēšanu, nebūtu pieļaujams, ka dažādas interneta vietnes kalpo par platformu tam, lai veidotos pret demokrātisku valsts iekārtu vērstas apvienības, kuras nākotnē var radīt reālus draudus valsts un sabiedrības drošībai

SECINĀJUMI

1. Tiesības uz vārda brīvību un pulcēšanos aizsargā arī tādus uzskatus, kuri var būt šokējoši vai kādai sabiedrības daļai nepieņemami, jo viedokļu daudzveidība un diskusija par neviennozīmīgiem jautājumiem ir viena no demokrātiju raksturojošām īpašībām un aizsardzību bauda arī viedokļi, kuri var kādu aizvainot. Tomēr nebūtu pieļaujams, ka tādējādi tiek apdraudēta demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšana.

2. Tā kā preses uzdevums ir rūpēties par demokrātiskas sistēmas pareizu funkcionēšanu, nav pieļaujams, ka, paužot dažādos viedokļus, prese pati apdraud tādas svarīgas valsts intereses kā nacionālā drošība, teritoriālā vienotība vai sabiedrības drošība.

3. Lai gan sabiedrībai ir tiesības saņemt informāciju, tomēr tas neattiecas uz gadījumiem, kad konkrētās informācijas izplatīšana ir ierobežota.

4. Ir pieļaujams, ka valsts nacionālās un sabiedrības drošības aizsardzības nolūkos tiek ierobežota iespēja izplatīt un saņemt kāda veida informāciju. Tomēr, lai būtu iespējams noteikt, vai ierobežojums ir pieļaujams, ir jāizvērtē ne tikai informācijas saturs, bet arī konteksts, kādā šī informācija parādās, kas ir informācijas sniedzējs, kā arī kas konkrēto informāciju saņems.

5. Mediji, kuri notikumus atspoguļo vienpusēji, lietojot tādus izteiksmes līdzekļus un paņēmienus, kuri veido viedokli par labu tikai medija atbalstītajai pusei, nepilda savu lomu demokrātiskā sabiedrībā un attiecīgajos apstākļos var izraisīt apdraudējumu valsts un sabiedrības drošībai.

6. Demonstrāciju dalībnieku pretlikumīga un agresīva rīcība pati par sevi neattaisno pulcēšanās brīvības ierobežojumus, tomēr, lai novērstu draudus sabiedrībai, varas iestādes ir tiesīgas ierobežot indivīdu tiesības uz pulcēšanās brīvību.

7. Pretdemokrātisku uzskatu paušana pati par sevi nav pietiekama, lai aizliegtu kādu politisko partiju vai apvienību, ierobežotu indivīdu tiesības uz pulcēšanās brīvību. Šādos gadījumos jāvērtē visi lietas apstākļi, piemēram, drošības līmenis valstī, vēsturiskā situācija, organizācijas faktiskā rīcība, sabiedrības attieksme u.c.