Vispirms vēlreiz sveicu administratīvās tiesas ar pirmo desmit gadu darbu. Dāvanu tam “Jurista Vārds” pasniedza jau 4. februārī, tieši svētku dienā izdodot speciālu numuru, kurā devām iespēju administratīvajām tiesām atskatīties uz to, kas ir izdarīts un kas varbūt vēl jādara, jāuzlabo. Gribu arī izteikt komplimentu konferences organizatoriem par to, ka šī konference nekoncentrējās uz specifiskām administratīvo tiesu un administratīvā procesa problēmām, bet raugās plašāk. Tas, manuprāt, ir ļoti labi. Jo šīs dienas tēma – tiesu attiecības ar politiķiem, medijiem un sabiedrību – protams, ir svarīga ne tikai administratīvajām, bet visām tiesām. Tēma ir izvēlēta tāpēc, ka acīmredzot tiesas jūt, ka šajās lietās ir zināmas problēmas, vai vismaz ir lietas, kas būtu jāpilnveido.
Lai mēs saprastu, par ko runājam, un lai mūsu saruna būtu vienotā rāmī, centos no juristu un žurnālistu mācību grāmatām izvilkt definīcijas vai vismaz iezīmēt to vietu, kāda ir tiesām un kāda ir medijiem demokrātiskā valstī.
Lai arī par tiesu funkcijām un vietu demokrātiskā valstī šeit visiem viss ir skaidrs, tomēr – tiesas ir viens no varas zariem, kas kontrolē un līdzsvaro pārējo varas zaru darbību. Tiesas ir tiesiskas valsts garants. Tiesas īsteno tiesības uz taisnīgu tiesu. Un, protams, tiesneši ir neatkarīgi un padoti vienīgi likumam.
Par medijiem varbūt ir mazāka izpratne. Mediju mācību grāmatās atradu šādu definīciju: brīvi atspoguļojot notikumus un viedokļus par šiem notikumiem, neatkarīgi mediji demokrātiskā sabiedrībā palīdz sabiedrībai veidot patstāvīgu, no valsts varas neietekmētu viedokli, kas ļauj sabiedrībai pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskos procesos, un tātad arī ir demokrātiskas valsts eksistencei būtiski svarīga misija. Mediju cenzūra ir aizliegta un medijiem jābūt brīviem demokrātiskā valstī.
Kā redzam no šīm definīcijām, gan tiesu vara, gan mediji faktiski pastāv tādēļ, lai demokrātiska un tiesiska valsts varētu funkcionēt. Starp citu, ar tādu pašu mērķi pastāv arī abi pirmie varas zari, par kuriem tika vairāk runāts konferences pirmajā daļā. Tātad trīs konstitucionālie – likumdevējs, izpildvara un tiesas – un ceturtais varas jeb pašpasludinātais, jeb sabiedrības pasludinātais varas zars – prese. Visi šie varas zari sacenšas jeb rēķinās ar sabiedrības viedokli, kas bez šaubām ir centrā un kas ir tas, uz ko orientējas šo varas zaru darbs. Ar sabiedrības viedokli visiem varas zariem ir jārēķinās. Pirmie divi varas zari – likumdevējs un izpildvara – ir tiešā veidā atkarīgi no sabiedrības viedokļa un katras vēlēšanas ir tāds kā divu šo varas zaru veiksmes vai neveiksmes tests. Arī ceturtais varas zars ir atkarīgs no sabiedrības viedokļa. Tiesa gan, citā veidā – tas ir abonentu skaits vai skatītāju skaits, tā ir cīņa par lasītāju. Tiesa ir vismazākā atkarībā no sabiedrības viedokļa, bet nevar ar to nerēķināties.
Tiesa, atšķirībā no pirmajiem diviem varas zariem, ir uz profesionāliem pamatiem veidots varas zars, kas netiek pārvēlēts. Tas arī ir tiesu neatkarības garants. Taču tiesām ir arī ierobežotas iespējas ietekmēt sabiedrības viedokli, atšķirībā no pirmajiem diviem varas zariem, kas to var darīt ar tiem pieejamajiem politikas instrumentiem. Atļaušos izteikt pieņēmumu, kas izskanēja jau pirmajā konferences daļā, ka likumdevējs un izpildvara nekautrējas un nekavējas izmantot šo tiesu zināmo runas brīvības jeb viedokļa paušanas iespēju ierobežošanu savā labā. Nereti gadās situācijas, kad likumdevējs un izpildvara novirza sabiedrības neapmierinātību no savām neizdarībām uz tiesu varu. Piemēru tam netrūkst. Domāju, droši varam prognozēt, ka šābrīža sabiedrības dusmas un ļoti lielā neapmierinātība ar aktuālo jautājumu – nespēju ierobežot spaisa izplatību – tiks novirzīta uz tiesu sistēmu – vai nu par nespēju savlaicīgi notiesāt, vai pārāk maigiem sodiem spaisa izplatītājiem. Un tādā veidā, domājams, atkal aizmirsīsies tas, ka piecus gadus šīs narkotikas ir absurdā veidā bijušas legālas.
Jautājums, kas ir aktuāls šai konferences daļai, – kāda ir mediju loma šajā piecstūrī jeb piecu objektu savstarpējā sadzīvē. Diemžēl mediji ļoti bieži iet vieglāko ceļu – tā vietā, lai kompleksā veidā aplūkotu un analizētu problēmas un to cēloņus, tie bieži vien padodas vieglākajai izvēlei un izvēlas tēmas, kuras tiem piespēlē un kuras ir viegli pārdot auditorijai. Pirmajā konferences daļā vairākkārt izskanēja pieņēmums par ilgstošo tiesāšanos, kas, izrādās, Latvijai ir Eiropas līmenī un kas nav galvenā problēma tiesu darbā.
Tas gan, protams, nenozīmē, ka medijiem attiecībā pret tiesu vajadzētu izturēties maigi vai saudzējoši, gluži pretēji – lai mediji spētu pildīt iepriekš minēto uzdevumu, sabiedrībai jābūt pilnīgi informētai un jāspēj piedalīties demokrātijas procesā. Mediji, protams, nedrīkst izlaist no sava skata nevienu varas zaru, tai skaitā tiesas. Bet ko varētu darīt tiesas, lai šīs attiecības un sadarbība būtu rezultatīvāka? Domāju, tas varētu būt pavisam vienkārši – pirmkārt, maksimāli efektīvi organizēt tiesas procesu, kas ir labākais veids, kā tiesai nodrošināt savu autoritāti sabiedrības acīs, otrkārt, padarīt pieejamus un viegli lietojamus tiesu nolēmumus, kuru saturs, protams, normālā sabiedrībā ir galvenais tiesu varas reputācijas garants. Ja tiesa šādi rīkotos un mediji atcerētos par savu pamatuzdevumu, kas tiem ir demokrātiskā sabiedrībā, domāju, šis dialogs, par ko turpmākie referenti šodien izteiksies, būtu veiksmīgāks.
QR
