Cienījamie klātesošie studenti!
Juristus var iedalīt divās lielās daļās. Vieni domā, ka viņi studijas jau ir beiguši. Otri apzinās, ka vēl ļoti daudz nezina. Maza piebilde tiem, kuri vēl nav sasnieguši karjeras griestus. Neviens amats nevairo zinātkāri, drīzāk to notrulina. Aizņemtība visu laiku čukst ausī: “Vēlāk, vēlāk, kad būs vairāk laika”. Parasti steidzamākās ir tās mazsvarīgākās lietas. Ar juridisko izglītību ir ļoti līdzīgi. Tā nav apmācība, ko var noteiktā termiņā apgūt un pabeigt, un tad visu mūžu atražot to, ko esi iemācījies. Pat eksakto zinātņu patiesības noveco jau piecu gadu laikā. Kur nu vēl juristiem! Nepieciešamību pēc mūža izglītības vajadzētu apzināties gan sabiedrībai, gan tās kalpiem – politiķiem, gan politiķu pakalpiņiem – juristiem. Izņemot dažas personības, jurists parasti ir pakalpiņš. Kā lai savādāk nosauc kalpa kalpu? Juristi apkalpo tos, kuri bauda varu. Gan naudas, gan valsts varu. Atliek vien cerēt, ka paši pie varas esošie ir godprātīgi un gana apgaismoti.
Sabiedrību satur kopā nevis likumi, bet tikumi. Digitālajā laikmetā, redzot, ko citi domā (precīzāk – raksta par to, ko viņi domā), var rasties sajūta, ka tikumi irst. Tikumi nav mainījušies, tikumi ir tādi paši kā pirms 100 vai 1000 gadiem, vienkārši cilvēkam ir lielāka brīvība tos paust. Varam nerēķināties ar to, ko par mums domā citi, un tāpēc brīvi sakām to, kas tajā brīdī uz mēles. Epistulārajam žanram ir dažas priekšrocības – vēstuli var vienkārši nenodot pastā. Internetā nekas vairs nav izdzēšams. Turviet pastāv viena vienīga paplašinātā tagadne.
Turpinot daži jautājumi diskutētājiem no neierastāka skatpunkta.
Ko sabiedrība domā par tiesām? To zina jebkurš, kuram vien ir iemaņas iekļūt sociālajos tīklos. Bet kāpēc sabiedrībā ir šādas domas? Parasti politiķi un tiesneši piesauc nezināšanu. Bet vai tas arī nav mīts?
Ja politiķi ir sabiedrības spogulis, kas ir tiesu vara? Spoguļa neredzamā puse? Varbūt pieņēmums, ka tiesneši ir tumši – tāpēc, ka neredzami? Varbūt laiks pārskatīt tiesnešu ētikas kodeksa 4. un 5.kanonu? Nevis ļaujot tiesnešiem piedalīties sabiedriskajā dzīvē, bet uzliekot to kā pienākumu. Piemēram, “tiesnesim jābiedrojas vismaz divās profesionālajās organizācijās un jānolasa vismaz viena publiska bezmaksas lekcija gadā”. Tās varētu būt lekcijas dzimtajā skolā un valsts administrācijas skolā, docēšana augstskolā utt. utjp. Tas nav izdomāts pasaku tēls. Šādi tiesneši jau ir mūsu vidū.
Galvenā padomju cilvēku jeb homo sovieticus raksturojošā īpašība ir negausība. Homo sovieticus lieliski piemērojas patērētāju sabiedrībai. Apgaismības vērtības un brīvā griba cilvēkam–patērētājam jeb homo perussi ir lieka bagāža. Homo perussi nepieciešama lasīt un skaitīt prasme vien tādā apjomā, lai izlasītu reklāmu un norēķinātos par pirkumu. Gan homo sovieticus, gan homo perussi ir vēl viena kopīga īpašība. Abiem hipertrofēta uztvere – viņi saskata tikai savu taisnību. Vai tiesai jāveic arī šo pieaugušo bērnu audzināšanas funkcija?
Par vienotu jurista profesijas standartu runājam vismaz divdesmit gadus. Profesori Zigurds Zīle (Viskonsina) un Dītrihs Andrejs Lēbers (vācBaltija) tieši pirms 20 gadiem izvērsa diskusiju žurnālā “Likums un Tiesības”. Šogad Tieslietu ministrija ir sagatavojusi ziņojumu valdībai “Par vienoto jurista kvalifikācijas eksāmenu”. Iespējams, kaut kas jurista izglītības iegūšanā varētu mainīties jau 22. gadā pēc tiesiskās iekārtas atjaunošanas. Tiesiskās iekārtas atjaunošanas 20. gadadienā pirmais atjaunotās valsts tieslietu ministrs atzinās, ka toreiz nav ticējis tam, ka Latvijā maz kādreiz būs iespējama tiesiska valsts. Tāpēc, ka dzīvojām dižāka latviešu cilmes jurista Pētera Stučkas ēnā un totālā likuma fetišisma gaisotnē. Mūsu izpratne ir mainījusies, bet nevar nepiekrist pirmā atjaunotās Latvijas Republikas tieslietu ministra šodien teiktajam: “pienācīga juridiskā izglītība ir izpildvaras primārs uzdevums”. Varbūt juridiskā izglītība nav komercpakalpojums, kuru var sniegt jebkurš komersants? Likums prasa komersantam “parādīt” vienu miljonu latu. Varbūt jēdzīgāk šo miljonu ieguldīt augstskolas fondā? Vismaz nebūs nepieciešamība konkurēt juridiskās izglītības tirgū ar zemāko cenu.
Ja tiesības ir politikas receklis, tad tās nevajadzētu strēbt karstas. Taču atklātība ir tikai sajūta. Sajūta, ka internetā ir viss. Jau tagad ir, nevis kādreiz būs. Internets ir viena vienīga paplašināta acumirklīga tagadne. Kāpēc tiesas spriedumi netiek publiskoti tīmeklī pasludināšanas brīdī? Kāpēc tajos ietvertās atziņas un komentāri nav lasāmi sociālajos tīklos? Arī likumus taču neizsludina tikai juristiem. Tiesiska valsts nav tikai taisnīgi likumi un to piemērošana saprātīgā laikā. Tiesiska valsts ir arī sajūta. Sajūta jeb ticība, ka iespējams panākt taisnību.
QR
