IEVADS
Tiesu atvērtība, nodrošinot sabiedrību ar informāciju, ir viena no pamattēmām, kas izskan daudzos tieslietām veltītajos pētījumos un konferencēs – gan attiecībā uz Latviju, gan arī runājot par kopējām tendencēm Eiropā un pasaulē. Aizvien skaidrāk apzināmies to, ka pārlieku mazas uzmanības veltīšana tiesu spriedumu publicēšanai valstij vēlāk rada grūti risināmas problēmas citos jautājumos. Cilvēki nezina, kā demokrātiskā sabiedrībā funkcionē tiesu sistēma, tāpēc bieži valstīm tas atspēlējas, risinot dažādus sociāla rakstura jautājumus, kas ir sekas nezināšanai. Žurnālisti nespēj pilnībā aizpildīt brīvo nišu – sabiedrības informēšanu, jo ne vienmēr paši izprot vai pietiekami adekvātā gaismā pasniedz notikumus. Tāpēc tiesām ir pašām nepastarpināti jāsniedz sabiedrībai informācija par savu darbu, vienkāršā veidā cenšoties izskaidrot tiesu darba pamatprincipus.
Visu tiesu instanču nolēmumu publiska pieejamība internetā veicina gan tiesas procesu caurskatāmību, gan arī sabiedrības uzticību tiesu varai caur to, ka ikvienam ir iespēja iepazīties ar nolēmumos sniegto argumentāciju tiesību normu piemērošanā. Publicēšana ir viens no līdzekļiem, kas palīdz valstī nodrošināt Satversmē nostiprināto cilvēka pamattiesību ievērošanu, jo veicina tiesu prakses vienveidību un tiesisko stabilitāti, tāpēc tā apskatāma plašākā tiesību uz taisnīgu tiesu kontekstā.
STARPTAUTISKO ORGANIZĀCIJU AICINĀJUMI VEICINĀT TIESU PRAKSES PIEEJAMĪBU
Aicinājumi publicēt tiesas spriedumus internetā aizvien biežāk ir izlasāmi dažādu starptautisko organizāciju izstrādātajās vadlīnijās, rekomendācijās, ieteikumos. Pēdējos piecos gados šis jautājums ir ticis apspriests daudz biežāk nekā jebkad iepriekš. Par vienu no tiesu atvērtības nozīmīgākajiem instrumentiem līdzās preses dienestam un komunikācijai ar medijiem ir kļuvusi informēšana par tiesu praksi arī tādās valstīs, kur nepastāv precedentu tiesības.
Eiropas Tiesu iestāžu padomju tīkls (European Network of Councils for the Judiciary — ENCJ) 2009.gada 29.maijā Bukarestē pieņēma rezolūciju par caurspīdīgumu un pieeju justīcijai. Līdzīgi kā Bībelē tajā īsu tēžu veidā ir nosaukti trīs baušļi, kuru ievērošanā aicinātas valstis. Viens no tiem – ceļā uz caurspīdīgumu – ietver arī tiesas spriedumu skaidru argumentēšanu un padarīšanu par publiski pieejamiem (publicētiem), īpaši akcentējot datu aizsardzības prasības, privātumu, personas drošību un konfidencialitātes ievērošanu. Eiropas Tiesnešu konsultatīvās padomes 11.plenārsēdē, kas notika Strasbūrā 2010.gada 17.–19. novembrī, tika pieņemti Tiesnešu pamatprincipi (Magna Carta), kur apkopoti un kodificēti svarīgākie iepriekšējos viedokļos izteiktie secinājumi. Šajos pamatprincipos attiecībā uz piekļuvi tiesai un caurskatāmību ir norādīts, ka:
„14. Tiesu sistēmai ir jābūt caurskatāmai. Informācija par tiesu sistēmas darbību ir jāpublicē.
15. Tiesnešiem ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu pieeju ātrai, efektīvai un finansiāli pieejamai strīdu atrisināšanas kārtībai; pašiem tiesnešiem jādod ieguldījums alternatīvu strīdu risināšanas metožu attīstībā.”
Kā redzams, šajā dokumentā nav teiks, ka valstīm jāuzņemas visu spriedumu publicēšana, bet gan lietots vispārīgāks formulējums – jāpublicē informācija. Tas atstāj visai plašas iespējas izlemt, kāds risinājums ir piemērotāks un ar kādiem līdzekļiem šo uzdevumu sasniegt. Attiecībā uz tiesnešu ieguldījumu alternatīvu strīdu metožu attīstībā var pamatoti teikt, ka caur spriedumu publicēšanu nenotiek tieša alternatīvo strīdu risinājumu metožu attīstīšana, taču netieši gan tiesnesis piedalās strīda izšķiršanā. Ja ir kāds jautājums, par kuru ir nostabilizējusies judikatūra un daudzās identiskās lietās jau taisīti spriedumi, persona var izlemt nedoties uz tiesu. Tādējādi mēs varam tomēr teikt, ka spriedumu publicēšana veicina alternatīvus strīdu risinājumus – un viens no tiem ir nestrīdēties vispār!
Eiropas Tiesnešu konsultatīvās padomes 12.plenārsēdē 2011.gada 9.novembrī jau tika izteikts un publicēts pavisam konkrēts viedoklis ar nosaukumu „Tiesiskums un informāciju tehnoloģijas”. Tajā teikts, ka internetā būtu jābūt pieejamai tiesu praksei vai vismaz būtiskākajiem un nozīmīgākajiem tiesu spriedumiem. Tiem jābūt: 1) bezmaksas, 2) brīvi pieejamiem, 3) apstrādātiem, ņemot vērā personas datu aizsardzības prasības.
Tiesu spriedumu publicēšanas mērķis ir ne tikai sabiedrības informēšana. Tas ir arī viens no korupcijas mazināšanas līdzekļiem. 2012.gada decembrī tika publicēts Eiropas Padomes GRECO (Group of States Against Corruption) ceturtais ziņojums par Latviju. Tajā Latvija aicināta pēc iespējas vairāk publicēt labi argumentētos un pamatotos tiesu nolēmumus, jo spriedumu publicēšana strādā vienlaikus arī kā tiesnešu paškontrole un var uzlabot spriedumu kvalitāti. Tādējādi veicināma un atbalstāma ir spriedumu publicēšana visdažādākajos veidos, gan pilnās vai kopsavilkumu veidā veidotās nolēmumu versijās, gan arī veicot nolēmumu anonimizāciju.
Jāteic, ka Latvijā diskusija par tiesu nolēmumu publicēšanu laika gaitā ir ievirzījusies no jautājuma, cik daudz, vai un ko publicēt, uz cita veida jautājumiem. Par tiem gan nedaudz vēlāk. Iesākumā gribēju atskatīties uz nelielu vēsturi tiesu nolēmumu publicēšanas jautājumā Latvijā.
Vēsturisks atskats uz spriedumu publicēšanu Latvijā Tiesu nolēmumu publicēšana izlases veidā dažādos izdevumos un grāmatās aizsākās Eiropā vēl 18.gadsimta beigās.
Visiem labi zināma Latvijas starpkaru posma prakse, kad Latvijas Senāta nozīmīgākie nolēmumi tika iespiesti gan atsevišķu autoru sagatavotos ikgadējos krājumos, gan arī laikrakstos – visplašāk „Juristā”. Ar senatora Augusta Lēbera fonda atbalstu un aktīvu viņa dēla Dītriha Andreja Lēbera līdzdalību faksimilizdevumu veidā šie Latvijas Senāta nolēmumi 20.gadsimta 90. gadu beigās atkal kļuva plašāk pieejami interesentiem.
Augstāko instanču tiesu spriedumu publicēšana ir tradīcija, kuru ar lepnumu praktizē visas valstis. Atjaunojot Latvijā kasācijas instanci, Augstākajā tiesā kopš 1996.gada tiek uzsākta Senāta būtiskāko nolēmumu publicēšana ikgadējos krājumos. Tiesu nolēmumus publicē arī Satversmes tiesa – visus (!), nevis tikai izlases veidā, taču to nav tik ievērojami daudz kā vispārējās jurisdikcijas tiesām. Komunikāciju tehnoloģiju attīstība un internets ienes jaunas vēsmas arī spriedumu publiskošanā. Tie kļūst pieejami tiesu mājaslapās.
Tiesu pašu iniciatīva tiesu spriedumu publiskošanā tiek atzinīgi novērtēta, taču ar to ir par maz, un tāpēc šā jautājuma risināšanā aizvien aktīvāk iesaistās Tieslietu ministrija.
2004.gadā Tieslietu ministrijas un ANO attīstības programmas projekta „Atbalsts tiesu sistēmai” ietvaros pēc prof. E.Meļķiša iniciatīvas tiek veikts pētījums „Par tiesu prakses vispārinājumu veikšanas metodoloģiju”. Ar to tiek aizsākts darbs pie digitālas tiesu nolēmumu datubāzes izveides. Koncepcija paredz judikatūras nozīmes nolēmumu publiskošanu, no lielā nolēmumu kvantuma atsijājot pašus nozīmīgākos. Šī koncepcija par nepieciešamību nošķirt tiesu praksi no judikatūras sākotnēji virmoja gaisā tiesību zinātnieku vidū, bet to ļoti ātri un labvēlīgi pieņēma praktiķi. Tādējādi 2006.gadā sāka darboties judikatūras datubāze, kas vērsta galvenokārt uz nozares profesionāļiem – tiesnešiem, advokātiem, praktizējošiem juristiem un citiem interesentiem.
Paralēli 2005.gadā Tieslietu ministrijas un ANO Attīstības programmas ietvaros īstenots projekts „Tiesu sistēmas komunikācijas stiprināšana”, kas paredz vēl plašāku tiesu nolēmumu publiskošanu. Tajā laikā plaši izskan tēze, ka tiesām ir jāveicina informācijas nodrošināšana sabiedrībai, lai sabiedrība par tiesu darbu saņemtu objektīvu, skaidru un patiesu informāciju. Tāpēc ir nepieciešams nodrošināt sabiedrībai informāciju un zināšanas par tiesu sistēmas būtību un tiesu darbu, veicinot tiesu kā atvērtu publisku institūciju veidošanos un atbilstoša tēla nostiprināšanos sabiedrības apziņā. Portālā www.tiesas.lv kā pirmie eksperimentālā kārtā tiek publicēti visi administratīvo tiesu spriedumi.
Šie ar ANO palīdzību īstenotie projekti atklāj mums divas mērķauditorijas, kurām kalpo tiesu spriedumu publicēšana. Pirmā – judikatūras datubāze – domāta juristiem, tiesību praktiķiem, advokātiem, tiesnešiem. Caur to mēs tiekam iepazīstināti ar ļoti specifisku un sarežģītu kāzusu risinājumiem, uzzinām par jaunumiem tiesību piemērošanas jomā, iepazīstam atziņas un tēzes, kurām sagaidāma ilgstoša un paliekoša ietekme uz daudzām citām nākotnē skatāmajām lietām.
Prakse rāda, ka ar judikatūras datubāzes izveidi netiek apmierinātas visas sabiedrības vēlmes. Ir visai grūti pilnībā nošķirt no visiem spriedumiem tos, kurus saucam par judikatūru. Varam mēģināt to apzināt un no sliktajiem spriedumiem nošķirt labos, taču nevaram apgalvot, ka kāds nav palaists garām. Tādējādi arī tāds spriedums, kurš nav ievietots datubāzē, var tikt pieskaitīts judikatūrai. Daudz vērtīgu atziņu līdz šim palikušas nepamanītas, jo tās izteiktas zemāko instanču nolēmumos, kuri pārsūdzības kārtībā nav nonākuši kasācijas instances tiesas izvērtēšanai. Galvenā judikatūras bāzes veidošanas un uzturēšanas problēma ir tā, ka neviens līdz galam nezina un nevar pateikt, kuri nolēmumi satur šīs judikatūras tēzes. Atbildi parasti sniedz tiesa, ja skata kādu lietu pēc būtības un īpaši akcentē citu iepriekš skatīto lietu nozīmi, plašāk salīdzina lietu faktiskos apstākļus, no jauna kritiski izvērtē iepriekš pausto viedokļu pamatotību. Bet citādi var tikai ļoti pietuvināti mēģināt sazīmēt un identificēt nolēmumus, kuriem ir šī judikatūras nozīme.
Tiesāšanās Latvijā kļūst arvien izplatītāka. Tāpēc atbalsts pēc iespējas plašākai tiesu nolēmumu publiskošanai, lai sabiedrība varētu pilnīgāk sekot līdzi to interesējošu lietu virzībai un tiesas argumentācijai, aizvien aktīvāk tiek pausts modernas tiesas kontekstā. Sabiedrību vairs neapmierina tādi novecojuši skaidrojumi, ka nolēmumus var saņemt, taču ne tieši vienā konkrētā veidā – caur internetu. Labi apzinoties jaunos izaicinājumus, Saeima izšķīrās Latvijā veikt iepriekš vēl nebijušu eksperimentu, kas nekur pasaulē vēl nav īstenots tieši šādā formā. Tā deva sabiedrībai iespēju lasīt visus spēkā stājušos tiesu spriedumus pat mājas datorā. Te redzam, ka otrā mērķauditorija, kurai kalpo spriedumu plaša publicēšana, ir sabiedrība visplašākajā šī jēdziena nozīmē. Tie galvenokārt ir nejuristi, neizslēdzot, ka labumu no tā gūst arī visi tie, kas daudz tuvāk ir saistīti ar tieslietām. Tagad ir skaidrs, kāpēc 2004.– 2006.gada laikā bija divi ANO projekti, kāda bija to mērķauditorija. Neviena starptautiskā organizācija nav pateikusi, ka 100% visu spriedumu publicēšana ir 21.gadsimta tiesiskuma standarts. Taču Latvijā kā salīdzinoši mazā valstī tas ir iespējams un īstenojams.
SPRIEDUMU PUBLICĒŠANĀ KĀ VIENS NO PASĀKUMIEM VALSTISKUMA STIPRINĀŠANAI
Atbilde uz jautājumu, kāpēc bez judikatūras nozīmes nolēmumu publicēšanas ir nepieciešams plašāk publicēt tos tiesu spriedumus, kurus neiekļaujam kategorijā „judikatūra”, bet gan „tiesu prakse”, ir meklējama ne tikai jurisprudences zinātnes ietvaros, bet arī ārpus tās. Tas ir saistīts gan ar valsts tiesībām, gan arī socioloģiju un citām nozarēm, kuras pēta sabiedrību. Bet īsumā, atklājot arī savus vērojumus, gribu pievērst uzmanību vairākiem savstarpēji nesaistītiem pēdējo gadu likumdevēja pieņemtajiem lēmumiem, kas iezīmē vienu kopēju likumsakarību.
Nav noslēpums, ka sabiedrība Latvijā izteikti negatīvi reaģē uz jebkurām lietām, kas valstiskā mērogā notiek aizklāti, tiek noklusētas vai nav īsti saprotamas. Neziņa un neinformētība ir pateicīgs iedīglis tam, lai izplatītos dažādi mīti par to, kas patiesībā notiek valstī. Līdz ar to nevis tiek raisīta uzticība valsts varai, bet gan pretēji – tiek vairota neapmierinātība un savstarpējā neuzticība. Ja palūkojamies kopējās tendencēs, tad pēdējos gados politiķi Latvijā tomēr aizvien vairāk ieklausās sabiedrības noskaņojumā, tāpēc likumus, kas regulē ikdienas dzīvi, pielāgo šīm sabiedrības prasībām.
Tā piemēram, 2010.gadā tika izlemts, ka tiks publiskotas visas valsts un pašvaldību darbinieku algas. Sākotnēji bija daudz neapmierināto, kas pauda sašutumu par to. Taču tagad esam apraduši ar domu, ka jau pāris gadus internetā varam apskatīties sava drauga vai darba kolēģa atalgojumu, ja tikai mums ir tāda interese.
Vēl nesen Saeimā visai plaši izplatīti bija slēgtie balsojumi. Taču aizvien vairāk redzam, ka lēmumi tiek pieņemti atklāti. 2012.gada sākumā Saeima nolēma, ka turpmāk atklāti ievēlēs gandrīz visas valsts amatpersonas, arī Saeimas Prezidija locekļus, valsts kontrolieri, tiesībsargu, tiesnešus, Satversmes aizsardzības biroja vadītāju, ģenerālprokuroru, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju un citus. Pēc gada (2013.gada nogalē) šo personu lokam tika pievienoti Satversmes tiesas tiesneši. Tādējādi pašlaik vairs tikai Valsts prezidents kā vienīgā amatpersona tiek vēlēts aizklātā balsojumā.
Kopsakarā ar minētajiem notikumiem ir aplūkojami grozījumi likumā “Par tiesu varu”, kas noteica pienākumu no 2013.gada 1.septembra publiskot visus tiesu spriedumus, kas stājušies likumīgā spēkā. Šie grozījumi iekļaujas vispārējā tendencē padarīt atklātu un pieejamu informāciju jebkuram interesentam. Tas ir likumdevēja mērķtiecīgi virzīts solis lielākas izpratnes par valsts lomu veicināšanai, iepazīstinot ar vienu no varas atzariem – tiesu varu. Tas noteikti nākotnē veicinās produktīvāku diskusiju par tiesu sistēmas problēmām. Tādējādi pēdējos grozījumus likumā „Par tiesu varu” nevar aplūkot tikai no tiesību zinātnes skatu punkta. Jurisprudences kā zinātnes pastāvēšanai visu spriedumu publicēšana nav nepieciešama un pilnībā pietiekami ir ar būtiskāko judikatūras spriedumu publicēšanu. Taču mūsdienās spriedumu publicēšana ir nepieciešama, vairāk domājot par demokrātiskas valsts principiem. Spriedumu publicēšana internetā ir pavisam jauns instruments, kas nonācis publiskās varas rīcībā, lai nevis atstumtu, bet gan tuvinātu sabiedrību ar tiesu varu, veicinātu dialogu un savstarpējo komunikāciju.
ATKLĀTUMS, PUBLICĒJOT TIESU SPRIEDUMUS, UN PERSONU DATU AIZSARDZĪBA
Jāatzīmē, ka personas datu aizsardzība ir aktuāls temats gan tiesās, kurām jāveic nolēmumu anonimizācija, gan arī šī pakalpojuma saņēmējiem un gala lietotājiem – personām, kas nolēmumus lasa.
Labi zināma ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas prakse, kad tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos, publicējot nolēmumus, tiek dzēsta kāda informācija. Latvijā, publicējot tiesas nolēmumus, tiek aizsegta informācijas daļa, kas atklāj fiziskās personas identitāti.
Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijas 2014.gada 4.februāra sēdē tika apspriests jautājums par tiesu nolēmumu apstrādi (anonimizāciju) pirms to publicēšanas. Sēdē piedalījās pārstāvji no Tieslietu ministrijas, Tiesu administrācijas, Datu valsts inspekcijas, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes, Rīgas apgabaltiesas un Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas. Deputātu darba kārtībā nonāca šis jautājums par spriedumu anonimizācijas apjomu tieši saistībā ar pēdējiem grozījumiem likumā „Par tiesu varu”, jo tagad tiesām iepriekš vēl nebijušā apmērā jāveic darbs ar spriedumā iekļautās informācijas caurskatīšanu. Diskusijas mērķis bija noskaidrot, vai mēs mazliet nepārcenšamies ar personas datu aizsardzību.
Esam jau aptaujājuši tiesnešus un apzinājuši viņu viedokli. Tāpat saņemts viedoklis no LU Juridiskās fakultātes, Datu valsts inspekcijas, tiesībsarga un citām institūcijām. Kopumā izskan pozitīva attieksme pret anonimizācijas prasību mazināšanu vairāku apsvērumu dēļ.
Pirmkārt, atklātā tiesas sēde kā publisks process. Ja jau persona dodas uz tiesu, tā sevi pakļauj atklātumam, jo tiesas sēde ir publisks process, kā rezultātā arī personas dati ir publiski nodoti tiesas procesam. Tā rezultātā pašlaik veiktā nolēmumu anonimizācija ne vienmēr ir efektīva un sasniedz mērķi, jo īpaši, ja prāvnieks ir sabiedrībā zināma persona, tiesas procesu jau paguvuši plaši atspoguļot žurnālisti vai savā starpā tiesājas kāda lauku mazpilsētas ciema iedzīvotāji, kas visi zina par otra gaitām.
Otrkārt, sprieduma uztveramība un saprotamība. Ļoti burtiski izpildot likuma prasības, reizēm rodas situācija, ka nolēmums vairs nav uztverams un saprotams, tāpēc var rasties dažādi pārpratumi. Daudzkārt diskusijās par nolēmumu anonimizāciju tiek skarti sprieduma uztveres aspekti. Var piekrist valodnieku ieteikumam spriedumus rakstīt vienkāršāk – neminēt personas vārdu un uzvārdu, bet teikt “prasītājs”, “atbildētājs”. Taču ne vienmēr tas ir iespējams, it īpaši sarežģītās lietās ar daudz cietušajiem, lieciniekiem, daudz nekustamajiem īpašumiem. Tādējādi izklāstīt domu, neminot personu vārdus, var izrādīties pat neiespējami. To raksturo kaut vai šāds piemērs no viena Senāta sprieduma: „prasītājs ir bijušā zemes īpašnieka pārdzīvojušās laulātās Matildes Zelles brāļa Augusta Vulfa meitas Martas Luīzes Mangales aulātā Kārļa Voldemāra Mangaļa māsas Veras Žagares laulātā Voldemāra Žagara tēva Gustava Teodora Žagara tēva Kaspara Žagara māsas Anetes Rudzītes meitas Matildes Olgas Gulbes dēls.” Vienkāršāk un citiem vārdiem to pateikt diemžēl laikam nevar, bet anonimizējot skan briesmīgi. Treškārt, šablonnolēmumu pieejamība. Ja skaidri redzams, ka maza apmēra lietās vai lietās par uzturlīdzekļu piedziņu mainās tikai piedzīto summu apmērs, varbūt jāsecina, ka nav nepieciešams censties padarīt pieejamus visus nolēmumus. Šādu nolēmumu publicēšana kopumā veicina atvērtas tiesas tēla veidošanu, taču atklāts jautājums, vai tiem būtu praktisks pielietojums.
Ceturtkārt, pārspīlēta datu aizsardzība. Ar grozījumiem likumā „Par tiesu varu” nolēmumu apstrādi pirms publicēšanas ir uzdots veikt tiesām. Vienlaikus Tiesu administrācijai ir uzdota apstrādāto nolēmumu pēcpārbaude, lai maksimāli izslēgtu iespēju, ka nolēmuma tekstā ir saglabājusies informācija, kas ļauj identificēt fizisko personu. Tieslietu ministrijas rīcībā ir arī informācija, ka nereti tiek anonimizēti personas dati, kas nav jāanonimizē, piemēram, tiesneša, prokurora, zvērināta advokāta, zvērināta notāra, tiesas sekretāra un tiesu izpildītāja vārds un uzvārds, tiesu adreses un lietu numuri. Arī šeit rodas atklāts jautājums, vai mēs nepārspīlējam ar datu aizsardzību.
Uz šī gada 12.maiju portālā www.tiesas.lv sadaļā „Anonimizētu nolēmumu atlase” kopā bija pieejami 48748 anonimizēti tiesu nolēmumi, no kuriem 27467 nolēmumi ir pirms pagājušā gada 1.septembra apstrādātie administratīvo tiesu nolēmumi, kurus apstrādāja un publicēja Tiesu administrācijas darbinieki, bet 21281 nolēmumi ir pēc 2013.gada 1.septembra tiesu darbinieku apstrādātie un Tiesu administrācijas darbinieku pārbaudītie un publicētie tiesu nolēmumi. Neapstrādāto lietu atlikums uz šī gada 12.maiju bija šāds: 1) 2426 nolēmumi, kurus nav apstrādājuši tiesu darbinieki; 2) 4050 nolēmumi, kurus tiesu darbinieki ir apstrādājuši, bet tie gaida Tiesu administrācijas darbinieku pēcpārbaudi. Neapstrādāto lietu atlikums norāda uz to, ka sabiedrībai nolēmumi kļūst pieejami „ar aizkavēšanos”, jo vidējais laiks no nolēmuma spēkā stāšanās līdz brīdim, kad tas ir publiski pieejams portālā, ir 5 darba dienas.
Piektkārt, atklātā tiesas sēdē pieņemtie spēkā stājušies tiesas lēmumi sabiedrību interesējošās lietās (piemēram, lēmumi, kurus publicējot, tiek īstenota sabiedrības sociāli vai tiesiski izglītojošā funkcija) vai citi atklātā tiesas sēdē pieņemtie spēkā stājušies tiesas lēmumi un rakstveida procesā pieņemtie nolēmumi.
Izskan jau pirmie aicinājumi publicēt tiesu praksi vēl plašāk. Pirmkārt, runa ir par dažādiem tiesu lēmumiem, kuru publiskošana ir atstāta tiesas ziņā. Otrkārt, rakstveida 6 Senāta 2007.gada 28.marta spriedums lietā Nr.SKC-199/2007 procesā pieņemtie nolēmumi. Šobrīd likumdevējs tieši nav uzlicis par pienākumu publicēt rakstveida procesā pieņemtos nolēmumus, bet nav jāaizmirst, ka rakstveida process arvien vairāk tiek popularizēts tiesību politikas iniciatīvās.
Taču jāatzīst, ka tiek pausts arī ne mazums bažu. Atteikšanās no spriedumu anonimizācijas būtu saistīta ar zināmiem riskiem. Lietu dalībnieki var kļūt par vienkāršas ziņkārības objektiem un viņu dati var tikt izmantoti pat ļaunprātīgos nolūkos. Veicot aptauju tiesās, lai noskaidrotu tiesnešu viedokli par to, kādā apjomā būtu anonimizējami tiesu nolēmumi, atklājās, ka jau pašlaik ir gadījumi, kad personas ar garīgiem traucējumiem regulāri nāk uz tiesu un interesējas par konkrētu personu tiesvedību procesiem, cenšas šādi iegūt kaut kādu informāciju. Atsakoties no spriedumu anonimizācijas, lietas dalībnieki var tikt pakļauti trešo personu negodprātīgai rīcībai. Tāpēc pat apstākļos, kad lietu skatīšana ir atklāta un tiesas procesi ir publiski, ir ļoti nopietni un atbildīgi jāattiecas pret datubāzu veidošanu un fizisko personu datu publicēšanu.
Arī citu valstu pieeja attiecībā uz tiesu nolēmumu publiskošanu un anonimizāciju ir dažāda. Maltā tikai noteiktos gadījumos dati tiek anonimizēti, piemēram, ģimenes tiesību strīdos, un tiesu nolēmu datubāzē ir plašas atlases iespējas, savukārt Igaunijā nav ierobežojumu attiecībā uz administratīvajā procesā pieņemtajiem nolēmumiem, taču ir ierobežojumi publicējamiem nolēmumiem civillietās un krimināllietās. Tāpat daudzi dzirdējuši par Zviedrijas piemēru, kur sabiedrības atklātība ir tādā līmenī, ka ne tikai internetā publicētie nolēmumi netiek īpaši apstrādāti no personas datu aizsardzības viedokļa, bet gandrīz jebkura informācija par personu ir publiski pieejama. Jāatzīmē gan, ka Zviedrijā tiesu nolēmumu datubāzē tiek publicēti galvenokārt augstāko instanču tiesu nolēmumi.
Apkopojot visus par un pret, Tieslietu ministrija varētu sākt ar kādu nelielu soli šajā virzienā, proti, izteikt priekšlikumu likumā „Par tiesu varu” noteikt gadījumus, kad spriedums varētu netikt pakļauts anonimizācijas prasībām. Šobrīd tiek izvērtēti šādi spriedumi: 1) kasācijas instances spriedumi; 2) administratīvo tiesu spriedumi; 3) spriedumi krimināllietās par noziedzīgu nodarījumu pret cilvēci, mieru, kara noziegumiem, genocīdu vai pret valsti. Jādomā arī par to, kā reaģēt uz aicinājumu publicēt tiesu praksi vēl plašāk.
Nākamais solis, kas jāīsteno, ir portāla www.tiesas.lv funkcionalitātes uzraudzība, lai nepienāk brīdis, kad neviens vairs nespēs orientēties milzīgā anonimizētu nolēmumu gūzmā. Iespējams, nākotnes izaicinājums būtu visus nolēmumus sakārtot pēc noteiktiem tematiem vai jautājumu grupām.
Tās pagaidām vēl ir tikai nākotnes aprises, taču jau tagad diezgan skaidri redzams, ka ar sasniegto nekas neapstājas un darāmā darba mums vēl ir daudz.
QR
