IEVADS
Šajā nelielajā ieskatā par varas dalīšanas principu sākumā uzmanību pievērsīšu varas dalīšanas principa jēgai un būtībai, pēc tam apskatīšu dažus atsevišķus problēmjautājumus triju valsts varas atzaru savstarpējās attiecībās.
I. SABIEDRĪBAS VARA UN VALSTS VARA
Kā valsts, tā sabiedrība vienmēr ir saistīta ar varu. Sabiedrība un valsts bez varas nav iespējama. Katrā ziņā vēsturē kāda valsts vai sabiedrības formācija bez varas nekad nav pastāvējusi. Anarhistiska sabiedrība bez varas izpausmēm, kurai valsts kā īpaša sabiedrības formācija vairs nav vajadzīga, jau kopš 18.gadsimta ir bijusi zināma progresīva utopija, bet tā diemžēl nav funkcionējoša utopija.
Taču starp valsts varu no vienas puses un sabiedrības varu no otras puses pastāv ciešas savstarpējas attiecības. Tās vienkāršoti var izteikt šādi – jo lielāka valsts vara, jo mazāka sabiedrības vara; jo mazāka valsts vara, jo lielāka sabiedrības vara. Sabiedrības vara lielā mērā ir stiprākā vara pār vājāko.1
Sabiedrības vara nav saistīta ar daudziem principiem, kas tieši demokrātiskā valstī saista valsts varu. Var teikt, ka sabiedrības vara visumā nav orientēta uz taisnīgumu, bet gan uz indivīdu pašrealizāciju, taču indivīdu faktiskās iespējas pašrealizēties ir ļoti dažādas. Bagātajam un spēcīgajam tās ir daudz lielākas nekā trūcīgajam un vājajam. Pirmsmodernajā laikmetā sabiedrības vara balstījās galvenokārt uz fizisku spēku (spēju organizēt bruņotas vienības, kas īstenoja varu), mūsdienās tā balstās uz nevienlīdzīgi sadalīto – naudas varu.
Taču arī mūsdienu valsts kā sabiedrības īpaša formācija ir cieši saistīta ar varu. Tā pārņem, formalizē, strukturē, saskalda un monopolizē lielu daļu (taču ne visu) sabiedrības varas.
Tātad demokrātiska valsts ierobežo sabiedrības varu (precīzāk – varas formācijas sabiedrībā), kas tirgus saimniecībā lielā mērā balstās uz naudu, un tādā veidā rada nominālu līdzsvaru starp spēcīgajiem un vājajiem. Šis līdzsvara punkts var atrasties dažādās vietās starp abiem ekstrēmiem – neierobežotu sabiedrības varu vai neierobežotu valsts varu. Piemēram, 19.gadsimta ideāls modelis bija tā saucamā naktssargu valsts, kur gandrīz visa vara bija sabiedrības rokās, kamēr valsts vara aprobežojās galvenokārt ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu. Savukārt šodien, it sevišķi tajās valstīs, kuras lielāku vērību liek uz sociāli atbildīgas valsts virsprincipu, tāpat vēlāk uz ekoloģiskas valsts virsprincipu, šis līdzsvara punkts ir noteikts vairāk uz vājāko sabiedrības locekļu pusi.
II. VALSTS VARAS IEROBEŽOŠANAS NEPIECIEŠAMĪBA
Taču principiāli formalizētā un strukturētā valsts vara ir tikpat bīstama indivīdam, viņa brīvībai kā spēkā vai naudā balstītā privātā vara. Vēl vairāk – labi organizēta valsts vara parasti ir stiprāka par vājāk organizēto privāto varu. Modernās teritoriālās valsts, kas sāka veidoties 16.gadsimtā, sākotnējais mērķis bija izbeigt pastāvīgos privātos karus starp daudzajiem sabiedrības varas centriem, koncentrējot visu (spēka) varu viena monarha rokās, kura vara bija absolūta, t.i., neierobežota. Taču šāda koncentrācija nenovērsa valsts (precīzāk – absolūtā monarha) varas ļaunprātīgu izmantošanu, kas tagad – agrākā pastāvīgā „pilsoņu kara” vietā – apdraudēja sabiedrības locekļus.
Tas bija vēsturiskais dzinulis, kādēļ radās ideja savaldīt un domesticēt monarha absolūto valsts varu. Šo ideju pirmo reizi formulēja Monteskjē (Montesquieu, 1689–1755), kurš, lai mazinātu pilsoņa brīvības apdraudējumu no vienas personas rokās koncentrētās valsts varas, ieteica to saskaldīt trijos atsevišķos valsts varas atzaros – likumdevēja varā, izpildu varā un tiesu varā. Šos trīs valsts varas atzarus īstenotu dažādi valsts varas orgāni. Tādā veidā, pirmkārt, valsts vara pār individuālajiem sabiedrības locekļiem nebūtu tik monolīta un līdz ar to tik stipra un indivīda brīvību apdraudoša, un, otrkārt, šie trīs valsts varas atzari ietekmētu un kontrolētu viens otru un tādējādi radītu iespēju tos pakļaut un piesaistīt tiesībām, kas abstrakti būtu orientētas uz taisnīgumu.
Monteskjē ideja par valsts varas dalīšanu tika īstenota tikai 19. un 20.gadsimtā mūsdienu konstitucionālā demokrātiskā valstī. Pie šī valsts iekārtas modeļa pieder arī Latvija.
III. VALSTS VARAS ATZARI UN TO (NE)POLITISKUMS
Katrs no šiem trim valsts varas atzariem savās attiecībās ar tiesībām pakļaujas atšķirīgiem principiem. Tas ir saistīts ar to atšķirīgo primāro „politiskumu”, respektīvi, „nepolitiskumu”.
Likumdevēja vara ir politiska vara. Tā veido likumus (konstitucionālais likumdevējs – konstitūciju) atbilstoši politiskai motivācijai – likumdevējs veido likumu tā, kā tas to uzskata par labāku.
Savukārt izpildu vara ir „vertikāli” dalīta divās daļās. Izpildu varas augšā atrodas valdība. Valdība, no vienas puses, izpilda likumdevēja pieņemtos likumus, tātad ir tiesiski saistīta ar tiem. Taču, no otras puses, valdībai ir plaša rīcības brīvība citos jautājumos, kas nav tieši regulēti ar likumu. Šos jautājumus valdība izlemj tāpat kā likumdevējs – vadoties no politiskas motivācijas. Taču izpildvaras „apakšējais” līmenis – valsts pārvalde, kas ir padota valdībai, – darbojas primāri nevis politisku motīvu vadīta, bet gan pakļaujas tiesību normām, kuras ir radījis likumdevējs un – pakārtotā pozīcijā – arī valdība.
Savukārt tiesu vara ir pakļauta tikai tiesībām. Tā nedrīkst darboties primāri politisku motīvu vadīta, tai tiesību normas ir jāpiemēro, balstoties uz juridisko tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas, metodoloģiju.
Tomēr šī it kā skaidrā teorija, kas nodala politiku no tiesībām, paraugoties tuvāk, nemaz nav tik viennozīmīga. Ir jāņem vērā pašu likumdevēja radīto tiesību normu politiskā būtība. Ir teiciens, ka tiesības ir sarecējusi politika. Kamēr tiesības vēl nav formāli pieņemtas likuma formā, tikmēr visi kaislīgi strīdas par un pret, bet tai brīdī, kad parlaments nobalso, attiecīgais politiskais jautājums ir iestrādāts likumā un ar to darbojas arī tiesas, to piemērojot. Tātad jau pieņemtās tiesību normas ir nevis tieši politiskas, bet gan netieši, strukturāli politiskas; tās atspoguļo, stabilizē un reproducē sabiedrībā un valstī pastāvošās varas attiecības.
Tiesnešiem ir svarīgi to apzināties. Politiskās rīcības brīvības tiesnesim paveras sevišķi tur, kur tiesību normas pieļauj plašu interpretācijas brīvība. Tiesnesis nekādā gadījumā nedrīkst darboties partijiski politiski, taču tā kā šī rīcības un interpretācijas brīvība ir jāpiepilda ar saturu, kurš pēc savas būtības vienmēr ir politisks, viņam šis saturs ir jāorientē uz plašāka mēroga politiskiem principiem. Pie tam jāņem vērā, ka partijiska politika – kas demokrātijā ir nepieciešama un kuru nedrīkst uzskatīt par kaut ko negatīvu – tomēr ir tikai viens no plašā politikas lauka sektoriem. Politiku demokrātijā nekādā gadījumā nedrīkst reducēt tikai uz partijisko politiku (partiju nostādnēm, partiju konkurenci utt.).
Šos plašāka mēroga politiskos principus, kurus tiesnesim, piemērojot tiesības, bieži ir pastarpināti līdzjāpiemēro, viņš it sevišķi var atrast arī valsts konstitūcijā un attiecīgās valsts un sabiedrības iekārtas būtībā. Tādēļ tiesnesis nedrīkst būt tikai „šaurs” jurists, kas „aiz kokiem neredz mežu”. Lai pareizi un atbildīgi piemērotu tiesību normas, viņam – tas it sevišķi attiecas uz augstāko instanču tiesnešiem – ir jāpārredz valsts un sabiedrības struktūras, principi, tendences, ar vārdu sakot, viņam ir nepieciešams plašāks skats un pietiekoši dziļa politiska izpratne par to sistēmu, kurā viņš darbojas.
IV. VALSTS VARAS DALĪŠANAS PRINCIPA FUNKCIJAS
Valsts varas dalījumam trijos atzaros mūsdienu demokrātiskā konstitucionālā valstī ir divas galvenās funkcijas.
Pirmkārt, tas veido kompleksu valsts varas līdzsvara un atsvara sistēmu. Tā nodrošina to, ka valsts vara nav absolūta un monolīta, bet ka šīs varas atzari savstarpēji ierobežo, ietekmē un kontrolē viens otru. Valsts vara ir ne tikai sadalīta trijos atzaros, bet šie atzari vienlaikus ir arī sazoboti viens ar otru tādā veidā, ka viena varas atzara kompetences daļēji (bet nekādā ziņā ne pilnīgi) ietiecas citā varas atzarā, to sasaistot un ierobežojot. Līdz ar to sākotnēji monolītā valsts vara kļūst diferencēta, un tā pilsonim vairs nav tik bīstama, viņš var savas intereses un tiesības īstenot ar viena varas palīdzību, kas kontrolē citu valsts atzaru. Pašsaprotami, ka šī augstākā kontroles funkcija ir uzticēta tiesu varas atzaram.
Otrkārt, reprezentatīvā demokrātijā valsts varas dalīšanas princips ir nepieciešams, lai piesaistītu visu valsts darbību demokrātiskās valsts suverēna – tautas – gribai. Šī tautas griba ir politiska, un tā primāri tiek īstenota caur tautas (pilsoņu kopuma) ievēlēto politisko likumdevēju, kas to pārnes tālāk uz izpildu varu – vispirms uz politisko valdību, kura savukārt to īsteno ar tiesiski darbojošās valsts pārvaldes palīdzību; visbeidzot, abu pirmo valsts varas atzaru darbības tiesiskumu (kurā ir kondensējusies tautas politiskā griba) kontrolē tiesu vara.
V. VALSTS VARAS DALĪŠANAS SISTĒMA KĀ TIESISKAS VALSTS VIRSPRINCIPA ELEMENTS
Moderna, augsti attīstīta Rietumu tipa demokrātiska valsts ir tāda valsts, kurai jāizpilda dažādi priekšnoteikumi, lai tā varētu „spēlēt šajā līgā”. Šādai valstij ir jāpiemīt vairākām īpašībām jeb atribūtiem, kas raksturo tās valsts iekārtas struktūru un iezīmē valsts darbības un atbildības galvenos virzienus – tai jābūt demokrātiskai valstij, tiesiskai valstij, sociāli atbildīgai valstij, nacionālai valstij2 (citkārt Eiropā to sauc arī par kultūrvalsti). Šos modernās Rietumu tipa demokrātiskās valsts pamatraksturojumus valststiesiskā kontekstā var apzīmēt par valsts iekārtas virsprincipiem. Ņemot vērā vides apdraudējuma pastāvīgo pieaugumu, varbūt nākamajos vienā vai divos gadu desmitos valststiesības zinātnē iezīmēsies jauns modernas valsts atribūts, tā saucamā ekoloģiskā valsts.
Katrs no šiem virsprincipiem dalās ļoti daudzos un dažādos principos, līdz tas tiek „novadīts” līdz likumiem un tiesas spriedumiem. Varas dalīšanas princips pieder pie tiesiskas valsts virsprincipa, taču tam ir sasaiste arī ar demokrātijas virsprincipu.
Vismaz teorētiski ir iespējama demokrātiska valsts bez varas dalīšanas.3 Tāda, piemēram, bija Atēnu demokrātija. Tur demokrātiski leģitimētie valsts varas orgāni apvienoja sevī kā likumdevēja, tā izpildu, tā tiesu varu.
Šodien šāda tipa demokrātija vairs nepastāv. Mūsdienās visas demokrātiskas valstis ir arī tiesiskas valstis.4 Tomēr nepilnīga varas dalīšanas sistēma – varas sadalījums starp izpildvaru un likumdevēju nav stingri ieturēts (kamēr tiesu vara jebkurā gadījumā ir skaidri norobežota no abām pārējām varām) – vēl atrodama Šveices kantonu iekārtās. Vairākās valstīs, ieskaitot Latviju, tāda pati nepilnīga varas dalīšanas sistēma darbojas pašvaldībās.
Demokrātija tātad nenozīmē vienmēr pilnīgi „tīru” valsts varas sadalīšanu trijās varās, taču tiesiska valsts bez varas dalīšanas nav iespējama. Tiesiska valsts, cita starpā, nozīmē, ka valstī pastāv neatkarīga tiesu vara. Tas savukārt nozīmē, ka (vismaz) tiesu varai jābūt atdalītai no pārējās valsts varas (kas savukārt parasti ir sadalīta likumdošanas un izpildu varās).
Tādēļ valsts varas dalīšanas sistēma vienmēr ir obligāts tiesiskas valsts virsprincipa elements. 5 Sistēmiski to var uzskatīt par vienu no tiesiskas valsts virsprincipa pirmās pakāpes apakšprincipiem jeb galvenajiem principiem.
VI. ATTIECĪBAS STARP ATSEVIŠĶIEM VARAS ATZARIEM
Tālāk iezīmēšu dažus atsevišķus jautājumus valsts varas atzaru – likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas – attiecībās.
Sākšu ar attiecībām starp likumdevēja varu un izpildvaru.
Arī šajā konferencē jau tika runāts par sabiedrības attiecību pārmērīgu tiesiskošanu un ar to saistītiem likumu plūdiem, par ko primāri atbildīgs būtu likumdevējs, bet kuru īsteno izpildvara. Tas ir ļoti pazīstams sauklis – vajag mazāk un vienkāršākus likumus, mazāk valsts regulējumus un to izpildu aktus! Taču tā ir utopiska ilūzija, jo nav iespējams samazināt likumu skaitu un kompleksitāti, nesamazinot sabiedrības kompleksitāti. Kompleksa sabiedrība prasa kompleksas tiesību normas, lai tā varētu funkcionēt. Likumu plūdi – ja mēs gribam tos tā saukt – nav apturami, tie ir tikai samazināmi.
Viena no izpildvaras un likumdevējvaras attiecību problēmām ir tas, ka parlamentārajā sistēmā faktiski saplūst likumdevēja vara ar izpildvaru. Tas bieži noved pie tā, ka parlaments pieņem ļoti detalizētus likumus, pie tam galvenokārt uz valdības iniciatīvas pamata. Iespējamais risinājums būtu likumdevēja pašierobežošanās un koncentrēšanās uz principiāliem jautājumiem, politiskā virziena iezīmēšanu, detalizētākus regulējumus atstājot valdības ziņā.
Dažās valstīs pastāv īpaša institūcija, kuras viens no uzdevumiem ir pirms regulējuma pieņemšanas izteikt savus apsvērumus, kam to labāk pienāktos darīt – valdībai vai parlamentam. Tās ir tā saucamās valsts padomes, kas nav tikai judikatīvs orgāns, bet ir valsts orgāns sui generis. Tajās valstīs, kur tas funkcionē, šīs padomes darbojas kā zināms “kanalizācijas” mehānisms, lai atlasītu svarīgus likumus parlamentam, bet detalizētos regulējumus valdībai un panākot to, ka parlamentā patiešām spriež un domā par politiskiem jautājumiem pēc būtības.
Starp citu, var saskatīt interesantu paradoksu, ka par šo varu saplūšanas problēmu runā daudzās Rietumeiropas parlamentārajās demokrātijās, kur darbojas stingras, disciplinētas politiskās partijas, – jo stingrāka partiju sistēma, jo vairāk saplūst izpildvara ar likumdevēja varu, jo partijas vadība, kas atrodas valdībā, vienlaikus politiski kontrolē arī savu frakciju parlamentā. Līdz ar to partijas vai koalīcijas veidolā faktiski izveidojas vienots varas centrs, kas pakļauj sev gan valdību, gan parlamentu. Šī faktiskā partiju vara – par kuru gan jāsaka, ka tā ir demokrātiski leģitimēta – zināmā veidā degradē valsts varas dalīšanas principu, jo nenodrošina pietiekošu likumdevēja kontroli pār izpildvaru. Šo trūkumu tomēr daļēji atsver opozīcijas – parasti politiskā – kontrole pār valdību un likumdevēju „apvienojošo” valdošo koalīciju, pie tam „gala vārds” jebkurā gadījumā pieder vēlētājam.
Turpretim Latvijā partiju disciplīna nav tik stingra, līdz ar to šī likumdevēja un izpildvaras saplūšana nav tik izteikta. Bieži vien ir tā, ka valdība atsūta kādu likumprojektu uz Saeimu, un tad tas tiek grozīts un dažreiz pieņemts pilnīgi citādāks nekā valdība to bija gribējusi. Tas ir zināms paradokss, ka Latvijas vājā politisko partiju sistēma zināmā veidā darbojas pret izpildvaras un likumdevēja varas saplūšanas tendenci. Latvijā „klasiskais” varas dalījums starp likumdevēja varu un izpildvaru tādēļ darbojas efektīvāk.
Runājot par likumdevēja un tiesu varas attiecībām, var iedomāties skalu, kur vienā pusē būtu politiskās tiesas, proti, tiesas tiktu ieceltas politiski un darbotos saskaņā ar primāri partijiski politiskiem kritērijiem, bet otrā skalas pusē būtu tā saucamā tiesnešu valsts, kur visi jautājumi tiek izlemti saskaņā ar tiesībām, pār kurām beidzamais vārds ir tiesnešiem, tātad kur tiešā politika faktiski ir “nožņaugta”.
Tādēļ valsts iekārtai ir jāatrod pareizais līdzsvars starp tiesnešu valsti, kas ir negatīvs apzīmējums, un politiskajām tiesām, kas ir tikpat negatīvs apzīmējums. Nav tādas vispārējas formulas, kā šo pareizo līdzsvaru atrast. Lielā mērā to nosaka juridiskā kultūra, par ko arī ir šī konference. Piemēram, viens apsvērums varētu būt tiesu varas, it sevišķi Satversmes tiesas, pašierobežošanās, piemērojot augsta abstrakcijas līmeņa tiesību normas. Tādā veidā tā apzināti dotu lielāku brīvtelpu primāri politiskajām varām – likumdevējam un valdībai. No otras puses, tiesu varai ir jānodrošina efektīva tiesību normu ievērošana. Nosakot tiesību normas abstraktuma pakāpi, likumdevējs arī netieši nosaka tās robežas, cik tālu tiesu vara to vēlāk kontrolēs.
Katrā ziņā, lai pareizi noteiktu robežu starp tiesu varu no vienas puses un likumdevēja varu no otras puses – un tas ir jādara pastāvīgi –, starp tām ir nepieciešams dialogs. Likumdevēja varai un tiesu varai ir katrai citi leģitimācijas avoti. Likumdevēja leģitimācija demokrātiskā valstī ir tautas griba, kas noteiktā procedūrā (kuras centrālais elements ir brīvas vēlēšanas) tiek kondensēta un pārveidota. Turpretim tiesu varas demokrātiskā leģitimācija ir daudz vājāka. Ja likumdevējs nav apmierināts ar kādu tiesu varas lēmumu, tad tā dabiskā reakcija būtu attiecīgi mainīt likumu, lai tādā veidā šo tautas gribu (likumdevēja izpratnē) padarītu atkal efektīvu. Tiesiskā valstī šajā dialogā pēdējais vārds tomēr pieder tiesai, kura vadās pēc vispārējiem tiesību principiem, tajā skaitā arī pēc tā, kas ir valsts identitāte un tās konstitucionālais kodols.
Valsts orgāns, kas varētu šo dialogu starp likumdevēju un tiesnešiem un tiesu varu veicināt, Latvijā ir iedibināts. Tā ir Tieslietu padome. Tā ir veidota gan ne ar tieši šādu nolūku, bet tomēr tās funkcijas varētu paplašināt. Tieslietu padome ir labs dialoga forums, kurā, iespējams, varētu diskutēt arī jautājumu, vai likumdevējam vajadzētu reaģēt uz kādu tiesas spriedumu vai nē.
Trešā attiecība varas trīsstūrī ir izpildvaras un tiesu varas attiecības. Arī šajās attiecībās pārspīlējumi gan no vienas, gan no otras puses ir kaitīgi demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanai, bet jāatceras, ka izpildvara ir un paliek atbildīga vēlētāju priekšā.
Ir bīstami atstāt kādu „varas saliņu” pilnīgi izolētu no visas pasaules – tas ir pretrunā ar tiesiskas valsts virsprincipu un demokrātiskā valstī nepieļaujami. Tas, protams, attiecas arī uz tiesu varu. Tādēļ izpildvara ir demokrātiski atbildīga par to, ka tiesu vara funkcionē. Protams, izpildvara nekādā ziņā nedrīkst iejaukties tiesas spriešanā. Tādēļ strikti jānodala tiesu varas funkcionēšanas jautājumi no tiesas spriešanas. Tiesas spriešana, protams, arī ietilpst tiesu varas funkcionēšanā, bet tiesu varas funkcionēšana ir arī dažādi citi jautājumi, kas ir izpildvaras atbildībā, piemēram, tiesu personāla jautājumi, tiesu aprīkojums un citi. Teorētiski varētu iedomāties, ka izpildvara kopā ar likumdevēja varu varētu mēģināt iespaidot tiesu varu, teiksim, ļoti samazinot tiesu varai atvēlēto budžetu. Tādā veidā, ka tiesa vairs nevar darboties de facto. Domāju, ka tas tad varētu būt Satversmes tiesas jautājums, jo, budžeta finansējumam nokrītot zem noteikta līmeņa, var teikt, ka šādā veidā varas dalīšanas princips un izpildvaras atbildība tiek pārkāpta. Varētu diskutēt arī par jautājumu, vai ir pareizi, ka tiesu vara pati iet uz parlamentu un aizstāv savu budžetu politiskajā procesā, jo tiesu varai politiskajā budžeta sadales procesā nav ko „piedāvāt”. Tādēļ nodrošināt tiesu varas funkcionēšanu, tajā skaitā attiecīgu finansējumu, ir – konstitucionāla līmeņa – izpildvaras uzdevums. Cits piemērs – juridiskā izglītība. Tiesas nav atbildīgas par juridisko izglītību, bet nodrošināt atbilstošas kvalifikācijas juristu sagatavošanu ir izpildvaras uzdevums, kas ietilpst tās pienākumā gādāt par tiesu varas funkcionēšanu. Tādēļ labi, ka ir atsākušās diskusijas par vienoto jurista standartu Latvijā, lai gan par to tiek runāts nu jau divdesmit gadus.
Interesanti ir vēl citi – bieži vien grūti saredzami – tiesu varas iespaidošanas vai nepareizu attiecību veidi. Piemēram, tiesu varas noslodze vai neadekvāti procesuālie risinājumi.
Saprotams, ka izpildvara, kā arī likumdevēja vara un līdz ar to visa valdošā koalīcija ir atbildīga vēlētājiem par to, lai tiesas procesi tiktu izskatīti laicīgi. Taču reizēm kā risinājums tiek piedāvāts ļoti vienkāršot tiesas procesu. Taču pārmērīgi vienkāršojot procesu, mēs varam nonākt tik tālu, ka tas vairs nav tiesiskas valsts cienīgs process. Katrā ziņā ir robežas, arī jautājumā par tiesu noslodzi. Iespējams pat izskaitļot, cik minūtes tiesnesim vajadzīgas laika, lai domātu par vienu lietu un lai izietu cauri visam procesam pareizā veidā. To var pat ar hronometru izmērīt. Ja šī noslodze ir pārāk liela, lietu skaits ir pārāk liels – atkal rodas izpildvaras atbildība, bet nevis vēl tālāk vienkāršot procesu, tādā veidā apdraudot tiesiskai valstij atbilstošu procedūru, bet gan vienkārši palielināt tiesnešu skaitu.
Arī tas piederētu pie izpildvaras atbildības – atturēties no neadekvātiem risinājumiem, lai šķietami panāktu labāku tiesu institūciju funkcionēšanu. Te atkal būtu iesaistāma Tieslietu padome, kas gan līdz šim nav izmantota šādam nolūkam, bet ko varētu darīt, lai kvalitatīvā dialogā starp tiesu varu un izpildvaru un likumdevēja varu panāktu šo jautājumu efektīvāku risināšanu.
Noslēgumā pieminēšu Eiropas Komisijas šīgada salīdzinošo pētījumu par tiesu varas institūciju funkcionēšanu 28 Eiropas Savienības dalībvalstīs. Lielākajā daļā rādītāju Latvijas tiesu institūcijas ir viduvējā vai labākā nekā vidējā pozīcijā – no 28 valstīm četrpadsmitā vai labākā vietā. Dažās situācijās ir arī sliktāk, bet principā apmierinoši līdz labi. Tādēļ mums nav iemesla ar esošo situāciju būt pārāk neapmierinātiem. Taču tas, protams, nedrīkstētu kavēt tiesu varas funkcionēšanu un tās attiecības ar likumdevēja varu un izpildvaru vēl tālāk uzlabot.
QR
