Vairākas civillietas, ko kasācijas kārtībā izskatījis Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts, iezīmē kolīzijas starp tiesību normām, kas, no vienas puses, vērstas uz īpašuma tiesību aizsardzību un, no otras puses, uz civiltiesiskās apgrozības stabilitāti, bet nekustamo īpašumu jomā – arī uz ierakstu zemesgrāmatās publisko ticamību. Šīs kolīzijas atspoguļojas 4 lietās, par kurām spriedumus 2008. - 2010. gadā taisījis arī Senāts. Trīs no tām Senāts izskatīja paplašinātā sastāvā, un tās tātad uzrāda autoritatīvas tendences judikatūrā.
Risinājumu meklējumi ir ilgstoši. Konstatējot, ka Latvijas Civillikumā (CL) ir pārņemtas normas gan no romiešu, gan ģermāņu tiesībām, tiesību zinātnieki V. Sinaiskis, K. Čakste, V. Bukovskis, V. Kalniņš, J. Rozenfelds, A. Grūtups, E. Kalniņš un citi ir izteikuši daudz un dažādus viedokļus, reizēm pretrunīgus, par to, kad īpašnieks var atprasīt savu lietu ar īpašuma prasību, kad viņam jāsamierinās ar mantisku kompensāciju un kad vispār īpašnieku var uzskatīt par esošu nevis bijušo īpašnieku.
Mēs cienām romiešu tiesības un zinātniekus, daudzos jautājumos balstāmies uz vēsturisko pieredzi, taču ir jāatrod pareizā interpretācija it kā pretrunīgiem atzinumiem. V. Bukovskis ir pamatoti rakstījis, ka absolūti spēkā neesoši darījumi ar koroborāciju neiegūst nekādu spēku (kā to nosaka arī CL 1480. pants), bet citā vietā, ka lietas īstajam īpašniekam nav liettiesiska prasījuma pret trešo personu – labticīgo ieguvēju, ir tikai personiska prasība. Grūtākais ir atrast atbildi uz jautājumu, kādas sekas ir tad, ja darījums nav spēkā, bet lieta jau pie trešās personas.
Trijās no četrām apskatāmajām lietām „principiālā shēma” ir šāda:
Ceturtajā lietā privatizētu dzīvokli bija pārdevis noslepkavota īpašnieka viltus pilnvarnieks, kurš vēlāk notiesāts, bet pirms tam jau pārdevis dzīvokli tālāk un sekojuši vēl trīs pirkuma līgumi.
Trijos pirmajos gadījumos prasību cēlis prokurors attiecīgi pašvaldības, valsts interesēs, ceturtajā – noslepkavotā īpašnieka mantiniece.
Izlasot prasības pieteikumus trīs lietās, pirmā doma ir tāda, ka aizskartas pašvaldības vai valsts īpašuma tiesības, kas tāpat kā privātais īpašums ir svētas, pēc sabiedriskās nozīmības pat svētākas par fiziskas personas privāto īpašumu. Un tātad, ja Latvija grib būt tiesiska valsts, šī netaisnība jānovērš. Kā? Protams, atdodot atpakaļ zaudēto īpašumu! To būtu viegli izdarīt, ja dzīvoklis, māja, zeme vēl atrastos pie prettiesiskā (pirmā) ieguvēja. Taču īpašuma objekti jau aizgājuši apgrozībā, pārdoti tālāk vēl vienu, divas, trīs reizes. Un prasības pieteikumos lūgts atzīt par spēkā neesošiem visus šādus pirkuma līgumus.
Pirmajā lietā prokuratūras 2005. gadā celtajā prasībā norādīts, ka 1998. gada 15. decembrī atbildētāja Inese T. bez tiesiska pamata reģistrēta kā persona, kura ir tiesīga saņemt pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā. Inese nav likuma ,,Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā” 6. pantā minētā persona, tai jau bija dzīvojamā platība 41,3 kv.m. Jūrmalas pilsētas dome 2002. gadā nolēma (vēlāk strīdā tiek izcelta domes iniciatīva) noslēgt īres līgumu ar Inesi T. un tāds arī noslēgts. Turpinājumā Inese T. izmantoja privatizācijas iespēju un 2003. gadā ar privatizācijas komisiju noslēdza pirkuma līgumu par dzīvokļa īpašumu 87,2 kv.m. platībā. Ineses T. īpašuma tiesības uz minēto nekustamo īpašumu nostiprinātas zemesgrāmatā. Pēc tam dzīvoklis pārdots Sintijai Š. par Ls 11 000, savukārt, tikai mēnesi vēlāk Sintija Š. ar Armandu T. noslēdza hipotēkas līgumu, kurā norādīts, ka nekustamā īpašuma vērtība ir Ls 50 000.
Otrā apskatāmajā lietā prokurors cēla prasību atzīt īpašuma tiesības valstij uz nekustamo īpašumu, kas prettiesiski nonācis pie citas personas un, protams, arī visus pirkuma līgumus. Prasības pamatā bija šādi fakti.
Ar Zemes komisijas 2000. gada lēmumu sabiedriskajai organizācijai „Salaspils pagasta zemnieku biedrība” atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi 21234 m2 platībā Salaspilī. Šī biedrība bija pieteikusi lūgumu atjaunot īpašuma tiesības kā pagājušā gadsimta 30.-tos gados pastāvējušas biedrības tiesību turpinātāja (kaut gan vēlāk noskaidrojās, ka viņai nav tādu tiesību). Biedrība šo zemes gabalu pārdeva SIA „Latio”, kuras īpašuma tiesības 10. jūnijā nostiprinātas zemesgrāmatā. Ieguvēja SIA sava biznesa ietvaros 4. jūlijā 1/3 domājamo daļu no minētā nekustamā īpašuma pārdeva Skaidrītei K., kura savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinājusi 2002. gada 25. jūlijā. „Salaspils pagasta zemnieku biedrība” darbību ir izbeigusi un izslēgta no sabiedrisko organizāciju reģistra, tāpēc saskaņā ar Civilprocesa likuma 223. panta 8. punktu tiesvedība prasības daļā pret to tika izbeigta.
Trešajā lietā, kas uzsākta 2004. gadā, bet Senātā skatīta 2010. gada aprīlī, shēma tāda pat kā pirmajā. Lai panāktu pretlikumīgi privatizētas dzīvojamās mājas atgriešanu atpakaļ pašvaldībai, prokurors cēla prasību Jūrmalas pilsētas domes interesēs pret Ulriku E. un viņas ģimenes locekļiem, vēlāk māju nopirkušo Mārtiņu O., ar trešo personu Jūrmalas pilsētas domes dzīvojamo māju privatizācijas komisiju. Prasības pamatā mājas prettiesiska privatizācija, kuras gaita bijusi šāda. Jūrmalas pilsētas dome 2003. gada 5. februārī pieņēma lēmumu noslēgt ar Ulriku E. dzīvojamās telpas īres līgumu par atsevišķu māju (54,6 m2), sastāvošu no trim istabām. Ulrika E. neietilpa to personu kategorijā, kurām ir tiesības saņemt pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā, lēmuma pieņemšanas brīdī bijusi nodrošināta ar dzīvojamo platību. Uz minētā lēmuma pamata martā ar Ulriku E. tika noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums. Septembrī pilsētas dome ar lēmumu Nr. 639 šo nekustamo īpašumu nodeva privatizācijai, Ulrika E. to privatizēja un nostiprināja savas īpašuma tiesības zemesgrāmatā. Decembrī ieguvēja pārdeva strīdus nekustamo īpašumu Mārtiņam O. un šo darījumu arī nostiprināja zemesgrāmatā.
Visos trīs gadījumos lietas apstākļi rāda, ka pirmais pirkuma līgums ir ar būtiskiem defektiem. Taču prasījumi visos gadījumos vērsti uz visu ar īpašuma pāreju saistīto administratīvo lēmumu un līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem un īpašuma tiesību atzīšanu kādreiz bijušajam īpašniekam (dažkārt dēvētam par „īsto īpašnieku”).
Par ceturto lietu runāsim atsevišķi.
Trijās minētajās lietās prasītāja pozīciju raksturo:
1. Prasības balstītas gan uz Civillikuma pantiem par īpašuma aizsardzību (CL 927., 1041., 1044.), gan uz pantiem par darījumu spēkā neesamību sakarā ar to neatbilstību likumam, labiem tikumiem (CL 1., 1415. ,1592.), kā arī dažiem pantiem par konkrētiem saistību tiesību jautājumiem, zemesgrāmatām, sabiedriskām organizācijām. Tipiska kaite prasības pieteikumos – garu garais pantu uzskaitījums, lai tiesa izvēlas, kāds pants labāk der. Problēma – vai drīkst vienlaicīgi prasīt vērtēt līgumus un spriest par īpašuma prasību;
2. Lūgts atzīt par spēkā neesošiem arī pašvaldības institūciju un zemes komisijas lēmumus (t.i. administratīvus aktus, kas būtu administratīvās tiesas kompetence);
3. Motīvos uzsvērts, ja līgumu ķēdē prettiesisks ir pirmais līgums, tad arī turpmākie nevar būt tiesiski, citādi tiks legalizētas prettiesiskas darbības sekas. Civillikums neaizsargā darbības, kas ir pretējas likumiem un labiem tikumiem, tāpēc, pamatojoties uz Civillikuma 1. un 1415. pantu, arī turpmākie darījumi atzīstami par spēkā neesošiem;
4. Civillikuma 1044. pants paredz, ka īpašuma prasību īpašnieks var celt pret katru, kas prettiesīgi aiztur viņa lietu, tās mērķis ir atzīt īpašuma tiesību un sakarā ar to piešķirt valdījumu.
Šādi argumenti izklausās iespaidīgi. Taču uzklausīsim arī otru pusi.
1. „Mēs jau neko! Visu jau lēma attiecīgās institūcijas, koleģiāli, izskatot komisijās”. Personai, kura Zemes komisijas pieņemtā lēmuma rezultātā ieguvusi kādas tiesības, nav jāuzņemas atbildība par lēmuma atbilstību normatīvo aktu prasībām, ja vien tā nav maldinājusi iestādi, sniedzot nepatiesas ziņas.
2. Administratīvu aktu var pārsūdzēt gada laikā. Jau iestājies noilgums. Turklāt strīds nav skatāms vispārējās jurisdikcijas tiesā.
3.Civillikuma 1041. un 1044. pantu vispār nav pamata piesaukt, jo visos trijos gadījumos objekts nav izgājis no īpašnieka valdījuma bez viņa līdzdalības, bet gan ar viņa pieņemtiem lēmumiem un slēgtiem darījumiem.
4. Nedrošība tādās līgumu attiecībās, kas nostiprināti zemesgrāmatās, grauj ticību zemesgrāmatām un tiesiskai stabilitātei vispār. Bankas vairs neuzdrošināsies izsniegt kredītus, ja pircēju „trešā vai ceturtā paaudzē” pēkšņi var atzīt par ļaunticīgu un atņemt viņam ar hipotēku apgrūtinātu īpašumu.
Otrais un trešais pircējs norāda savus sevišķus argumentus:
- ka pārbaudījis zemesgrāmatas, paļāvies uz to ticamību (pastāv vai nepastāv tiesiskās paļāvības princips?);
- esam labticīgi ieguvēji, ko sargā likums. Zemesgrāmatām ir publiska ticamība! Jāpielieto analoģija par labticīgo ieguvēju, kas ir attiecībā uz kustamām lietām (1065. p.);
- otrais pircējs, kas māju pircis dzīvošanai, atsaucas uz Satversmes garantētajām tiesībām uz mājokli un iespējamu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumu, ja māju atņems;
- nav pierādīti negodīgi motīvi, kuru dēļ pirkts dzīvoklis, māja, zeme, tātad neder CL 1415., 1592. pants;
- vienā lietā tika atgādināts līgumu stabilitātes princips „Pacta sunt servanda”, kura dēļ pašvaldībai nebija tiesību vienpusēji atkāpties no pašas slēgtiem īres un privatizācijas pārdošanas līgumiem. Nepastāv neviens no likumā „Par dzīvojamo telpu īri” norādītajiem pamatiem, kas piešķirtu pašvaldībai kā darījuma dalībniekam tiesības prasīt īres atcelšanu;
- tiesai vajadzēja piemērot Zemesgrāmatu likuma 1. pantu un Civillikuma 993. un 994. pantu, kas izslēdz Civillikuma 1044. panta piemērošanu.
Kā redzams, ir situācijas, kurās saduras vesela rinda dažādu svarīgu principu un noteikumu. Tāpēc arī judikatūra veidojas un stabilizējas pakāpeniski. Un jāatzīst, ka tiesu instances apskatāmajās lietās ir pakāpeniski attīstījušas argumentāciju, meklējot likuma garam un taisnīguma principam atbilstošus risinājumus. Spriedumi ietver šādus atzinumus:
1. Ja administratīvs akts radīja tiesības slēgt darījumu un šīs tiesības ir tikušas izmantotas, savukārt prasībā gan šīs tiesības, gan arī sekas, proti, īpašuma tiesības, kas radušās no šo tiesību izmantošanas, tiek apstrīdētas, tad strīdus par tiesībām un pienākumiem, kas rodas sakarā ar privāttiesiskajām attiecībām, risina civiltiesiskajā kārtībā vispārējās jurisdikcijas tiesā. Administratīvs akts, uz kura pamata noslēgts civiltiesisks darījums, nav vienīgais darījuma spēkā esamības kritērijs. Galvenais kritērijs gan administratīvo aktu, gan darījumu vērtēšanai ir likums!
2. Ja prasība celta vienlaicīgi par vairāku atsavinājuma līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem un vēl arī par īpašuma tiesību atzīšanu, tad šī otrā prasība nav uzskatāma par īpašuma prasību liettiesiskā izpratnē. Līguma noslēgšana (kaut vēlāk par spēkā neesošu atzīta) izslēdz iespēju atprasīt lietu no otrā vai trešā pircēja uz pamatiem, kādi ir CL 1041. un 1044. pantā.
3. Nav precīza tēze, ka darījums, kas nav spēkā no noslēgšanas brīža, nerada nekādas tiesiskās sekas. Ja šāds darījums ir izpaudies uz āru kādā objektīvā formā vai izpildīts, tiesai jālemj par radīto seku novēršanu. Ja sekas izpaudušās īpašuma tiesību pārejā ar nostiprinājumu zemesgrāmatās, tad jānoskaidro restitūcijas (kā līguma spēkā neesamības seku novēršanas) iespējamība, vai jālemj par zaudējumu atlīdzību.
4. Spriedumos nav rakstīts, bet pastāv kā neapstrīdēts, taču reti pielietots šāds noteikums: ja restitūcija kā līguma nederīguma seku novēršana nav iespējama tāpēc, ka nekustamais īpašums pārgājis labticīgam ieguvējam, agrākais īpašnieks saglabā tiesības uz zaudējumu atlīdzību vai citādu apmierinājumu (līdzvērtīga dzīvokļa, zemesgabala saņemšanu). Tā pielietošanu gan bremzē izkropļotas cenas un vērtējumi (atcerēsimies, pirmajā lietā dzīvoklis iegūts par sertifikātiem, pārdots par Ls 11 000, bet banka drīzumā to atzinusi par nodrošinājumu kredītam Ls 50 000 apmērā). Taču zaudējumu piedziņas iespējas nav izsmeltas.
Ceturtā lieta, kurā jau bija četri atbildētāji, kas visi atsaucās uz savu labticību, lika noskaidrot vēl dažus jautājumus.
Kādam vīrietim A.S. piederēja privatizēts dzīvoklis Rīgā. 2000. gada janvārī viņš tika noslepkavots. Izmantojot situāciju, ka dzīvoklī neviens cits nedzīvoja, P.J. ieguva mirušā pasi, ar līdzzinātāja viltotu pilnvaru ieradās pie notāra un pārdeva A. S. dzīvokli kādam R.R., kurš pēc trim mēnešiem pārdeva to tālāk S.S. Viņa savukārt dzīvokli pārdeva dzīvokļu tirdzniecības māklerim V.M., kurš drīz vien atrada jaunu pircēju G.M. un pārdeva dzīvokli viņam.
Nogalinātā A.S. māsa S.L. kā mantiniece 2001. gada septembrī cēla prasību tiesā par visu četru pirkuma līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem. Prasība pamatota ar CL 1404. (darījuma nepieciešamie elementi), 1405. (tiesībspējas un rīcībspējas nepieciešamība), 1440. (gribas īstums) un 1459. (viltus) pantu. Šie panti der pirmā līguma vērtēšanai, bet ir gandrīz skaidrs, ka neder otrā un turpmāko vērtēšanai.
Rīgas apgabaltiesa sākotnēji apturēja tiesvedību līdz krimināllietas par slepkavību izskatīšanai. P.J. tika atzīts par līdzdalībnieku un notiesāts pēc vairākiem Krimināllikuma (KL) pantiem, arī pēc KL 275. panta otrās daļas par viltota dokumenta izmantošanu mantkārīgā nolūkā. Civilprasību krimināllietā tiesa apmierināja Ls 11 000 apmērā. Tiesvedību civillietā atjaunoja 2005. gada maijā.
Atbildētāji prasību neatzina. Pirmais pircējs R.R. norādīja, ka ir labticīgs ieguvējs, jo dzīvokli ieguvis ar notariāli apliecinātu pirkuma līgumu, pie kam pārdevēja pārstāvim arī bijusi notariāli apliecināta pilnvara (tās viltojumu tiesa tikai vēlāk skatītajā krimināllietā atzina par viltotu). Nākošā pircēja S.S. uz tiesas pavēstēm nereaģēja, procesa gaitā izskanēja informācija, ka viņa pārcēlusies uz citu valsti. Dzīvokļu mākleris V. M. norādīja, ka rūpīgi pārbaudījis dokumentus par iepriekšējo līgumu, bet ātrā pārdošana izskaidrojama ar to, ka darījumi ar dzīvokļiem ir viņa nodarbošanās. Dzīvokļa pašreizējā zemesgrāmatās nostiprinātā īpašnieka G. M. advokāte norādīja, ka viņas klients, pērkot dzīvokli, nezināja un nevarēja zināt par apstākļiem, kas noskaidroti vēlāk krimināllietā, par dzīvokli uzzinājis no sludinājuma avīzē. Kopš 2000. gada pagājušajos vairāk kā septiņos gados ieguldījis lielus līdzekļus remontēšanai un labiekārtošanai.
Rīgas apgabaltiesa 2007. gada 24. janvārī prasību noraidīja.
Izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta prasību apmierināja. Lieta nonāca kasācijas instancē – Augstākās tiesas Senātā, kas to izskatīja paplašinātā sastāvā.
Senāts, analizējot pirmo pirkuma līgumu, atzīmēja, ka tas noslēgts uz viltotas pilnvaras pamata, turklāt pēc īpašnieka A.S. nāves, un atzina, ka tas izslēdz jebkādu iemeslu runāt par tiesiska darījuma pamatelementa – gribas izpauduma – pastāvēšanu. Tātad darījums nav noticis. Taču Senāts neatbalstīja apelācijas instances tiesas pozīciju par CL 1041. panta piemērošanu, respektīvi, par īpašuma prasības piemērojamību prettiesiski zaudēta valdījuma dēļ.
Šajā lietā atšķirībā no, piemēram, 2005. gadā Senātā skatītās lietas Nr. SKC-47, kurā piemērots CL 1041. pants, ir atšķirīgs moments: krimināllietas ietvaros tiesa apmierinājusi civilprasību Ls 11 000 apmērā un prasītāja nespēja pierādīt, ka civilprasība neietvēra atlīdzību par dzīvokli.
Taču ceturtā lieta ar jau iespaidīga garuma līgumu ķēdi ir likusi rūpīgāk pārdomāt tiesību sistēmas kontekstā CL 1041. panta piemērošanas iespējas vispār. Ja paturam vērā noilguma ietvarus, tad desmit gadu gaitā šī ķēde var izaugt vēl garāka. Mainoties ekonomikas augšupejas un krituma periodiem, cilvēki vienmēr meklēs sev vai nu dārgākus, vai lētākus dzīvokļus.
Zīmīgi, ka šādu prasību gadījumā iespējamas pretprasības jau iesākta procesa ietvaros (vai regresa kārtībā) no katra atbildētāja pret viņam pārdevušo procesa dalībnieku ar šādu saturu: „ja tiesa attiesās dzīvokli no pašreizējā īpašnieka, lūdzu piedzīt no prasītāja dzīvokļa uzlabojumu vērtību, bet no tā, kurš pārdeva man – samaksāto summu”. Rodas jautājums, vai, izskatot septītā labticīgā pircēja prasību pret sesto labticīgo ķēdes dalībnieku, būs pamatoti un pārliecinoši pateikt, ka pirms 3 vai 7 gadiem slēgtais pirmais līgums izrādījies spēkā neesošs? Lietuvas Civilkodeksa 4.96 pantā noteikts noilguma termiņš trīs gadi. Taču nesteigsimies meklēt risinājumu noilguma saīsināšanā. Strīdi jārisina arī tad, ja trīs gadi nav pagājuši. Apskatāmā lieta mudina uz domu, ka jāatceras un praksē jāpastiprina mantiskās kompensācijas loma, nejaucot visu līgumu ķēdi un ekonomisko stabilitāti kopumā. Kompensācija naudā netaisni cietušajam no pirmā pircēja (ieguvēja) dod iespēju iegādāt citu dzīvokli vai māju, bet nerada plaša satricinājuma draudus. Protams, ne vienmēr ir reālas cerības iegūt kompensāciju no ļaunprātīgā vai noziedzīgā pirmā ieguvēja, taču nav labāks un pamatotāks princips „atņemsim tam, kuram ir manta”. Jāpierod, ka apgrozījumam par labu ir upurēts (tā prof. J. Rozenfelds) senais romiešu absolūto īpašuma tiesību princips „kur es savu lietu atrodu, tur es to atprasu”.
Šāda pieeja iezīmējās arī apskatāmajā lietā. Tātad tika ņemts vērā fakts, ka zināmu laiku pastāvēja notariāli noformēts un likumā paredzētajā kārtībā reģistrēts pirkuma līgums, kas radīja iespēju pārdot dzīvokli tālāk. Katrā no trijiem vēlāk slēgtiem līgumiem pārdevējs ir darbojies kā likumisks, attiecīgā reģistrā ierakstīts īpašnieks. Līdz ar to pat no terminu viedokļa nav skaidrs, kurš ir „īstais īpašnieks” un kurš „bijušais īpašnieks”. Gan otrais, gan turpmākie pārdevēji atgādinās, ka par īpašnieku uzskata to, kas ierakstīts zemesgrāmatās, turpretim pirms viņa ierakstītais ir „bijušais” un tādēļ nevar teikt, ka uz bijušo attiecas tas, kas CL 1041. pantā rakstīts par esošā īpašnieka tiesībām. Nav pamata par „īsto īpašnieku” uzskatīt personu, kuras nekustamais īpašums jau nonācis civiltiesiskajā apritē, reģistrēts uz citas personas vārda un pārdots tālāk. Romiešu tiesību princips par lietas atprasīšanu no jebkura, pie kā īpašnieks to atrod, varētu būt derīgs kustamu lietu apgrozībā, un arī tur ar zināmām atrunām. Taču attiecībā uz nekustamo īpašumu modernajā sabiedrībā izveidota īpaša piederības fiksēšanas forma – zemesgrāmatas. Zemesgrāmatu ierakstiem pasludināta publiskā ticamība. Atsakoties no paļāvības, ko dod šī publiskā ticamība, stipri ciestu civiltiesiskā apgrozības stabilitāte: nekustamā īpašuma ieguvējs nevarētu veikt īpašuma uzlabojumus vai tā pārdošanu, nebaidoties, ka atklāsies kādi defekti šī īpašuma daudzkārtējas atsavināšanas ķēdē, bankas nevarētu būt drošas, ka nezaudēs ar hipotēku nodrošinātus kredītus, jo uz hipotēkas devēja īpašuma tiesībām nevar droši paļauties.
Tādējādi līgumu ķēdes gadījumā par izšķirošo kļūst labticīguma jautājums.
Civillikuma 994. pants nosaka, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās. Zemesgrāmatu likuma 1. pants savukārt paredz, ka zemesgrāmatu ierakstiem ir publiska ticamība. Šo normu mērķis ir nodrošināt civiltiesiskās apgrozības stabilitāti un uzticības aizsardzību. Tas pamatojas uz labticīga nekustamā īpašuma ieguvēja aizsardzības principu, kura būtību raksturo šāda doktrīnas atziņa - „.. gadījumā, ja ieraksts zemesgrāmatā neatspoguļo patieso stāvokli, tās darbības, kuras ir veicis formālais, tas ir, zemesgrāmatā ierakstītais īpašnieks līdz šī ieraksta dzēšanai, ir saistošas visām personām. No tā izriet, ka lietas īstajam īpašniekam, kura tiesības neatbilst šim apstrīdamajam ierakstam zemesgrāmatā, ir jāpieņem to darījumu tiesiskās sekas, ko līdz anulēšanai ir veicis formālais īpašnieks. Tādējādi, apstrīdot personas īpašuma tiesības, juridiska nozīme ir apstāklim, vai persona, no kuras tiek atprasīts īpašums, ir labticīgs vai ļaunticīgs ieguvējs”.
Attiecīgi piemērojams labticīga ieguvēja aizsardzības princips, kas nozīmē, ka var būt abi varianti.
Nav pieņemts konferencēs nodarboties ar minējumiem, taču varbūt varat uzminēt vai jau zināt, cik gadījumos no četriem bijušais īpašnieks ir atguvis nekustamo īpašumu. Vienā! Iedrošinos apgalvot, ka tas balstās uz likuma normām, ir argumentēts un nav tiesas instanču slikta darba apliecinājums. Saprotams, ka viena no prāvas pusēm parasti nav apmierināta un kopā ar saviem līdzjutējiem kliegs „Ārprāts! Kā var neatdot nelikumīgi zaudēto īpašumu!” Un ir arī otra puse, kas teiks „Jā, taisnīga tiesa vēl pastāv.”
Spriedumi ir šādi. Pirmajā apskatītajā lietā Senāts atstāja negrozītu spriedumu, pēc kura dzīvoklis piespriests pašvaldībai, respektīvi, tas jāatdod. Pārējās trīs lietās Senāts atstāja negrozītus apelācijas instances tiesas spriedumus daļā par pirmā atsavinājuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu, bet pārējā daļā nodeva jaunai izskatīšanai.
Diskusijas, kas izraisījās pēc ceturtajā lietā taisītā Senāta sprieduma un viena senatora atsevišķo domu publicēšanas „Jurista Vārdā”, liek vēlreiz pievērsties argumentiem.
Pret pozīciju par ieguvēja labticīguma nozīmi izvirzīts CL 1003. pants, kas nosaka, ka noziedzīgā ceļā dabūtu lietu ar ieilgumu nevar iegūt ne noziedzīgā nodarījuma izdarītājs, ne trešā persona, kas savas tiesības atvasina no viņa. Tātad, piesaucot analoģiju, īpašuma tiesības pēc nozieguma nevarot iegūt arī nekādā citā veidā. Vai tiešām tā?
Ieilgums nekustamā īpašuma iegūšanai ir 10 gadi. Pieņemsim, ka slepkava nogalina dzīvokļa īpašnieku un „iesēžas” viņa dzīvoklī. Pat ja viņam izdosies 10 gadus tur sēdēt vai nodot šo iesēdēšanu trešajai personai, neviens no viņiem neiegūs īpašuma tiesības. Noziedzniekam no pirmās dienas nebūs ne ieilguma tiesiskā pamata, ne ticības, ka viņam ir vairāk tiesību kā kādam citam. Viņš zinās, ka zemesgrāmatās ir cits īpašnieks. Vai tādā pat situācijā ir pircējs, kas redz zemesgrāmatā ierakstītu pārdevēju un tic šādam ierakstam? Viņam ir nopietns pamats pārliecībai, ka ir vairāk tiesību kā jebkuram citam. Tā ir liela atšķirība, kas liek šaubīties par analoģijas derīgumu vai CL 1003. pantā ietvertu principu. Pircēja valdījuma pamats ir ieraksts zemesgrāmatās. Maz ticams, ka Civillikuma sastādītāji svarīgu principu ar īpašuma tiesībām vispārēju nozīmi būtu likuši tādā „nomaļā vietā ” pie reti pielietojamā ieilguma normām.
CL komentāros par Lietu tiesību daļu „Īpašums” minēti daži noziegumi, kuros iegūst svešu lietu: nolaupīšana, vardarbīgs uzbrukums (ar lietas sagrābšanu), krāpšana, izspiešana, piesavināšanās. Viegli stādīties priekšā, kā tas notiek ar kustamu lietu, bet vai var nolaupīt, izspiest ierakstu zemesgrāmatās? Vajadzīgs kāds darījums, lai iegūtu ierakstu zemesgrāmatās. Bet civiltiesībās nav termina „noziedzīgi noslēgts darījums”, var būt viltus, spaidi, pilnvaras pārsniegšana. Gadījumos, kad nekustamais īpašums noziedzīgā veidā iegūts ar viltotas pases vai pilnvaras palīdzību, apsūdzība kriminālprocesā balstās uz Krimināllikuma 177., 274. vai 275. pantu. Līdz ar to parādās jautājums par nozieguma tiešajām (sagrābšana) un attālinātajām (caur notariāli slēgtu līgumu un nostiprinājumu zemesgrāmatās) sekām. Kriminālprocesa (KPL) likuma 27. nodaļā regulēti mantisko jautājumu risinājumi sakarā ar noziedzīgi iegūtu mantu. KPL 357. pantā noteikts, ka noziedzīgi iegūta manta atdodama pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam ar procesa virzītāja lēmumu pēc tam, kad mantas uzglabāšana kriminālprocesa mērķu sasniegšanai vairs nav nepieciešama. Nolaupītu vērtslietu var vienkārši izņemt no seifa un atdot, nozagtu automašīnu atļaut aizvest no stāvvietas, taču ne tik vienkārši ir atdot nekustamo īpašumu, ja tas nonācis minētajā statusā. Taču ne procesa virzītājs, ne prokurors nevar uzrakstīt zemesgrāmatām rīkojumu, lai turpmāk par īpašnieku atkal uzskata noziegumā cietušo vai lai izlabo ierakstus zemesgrāmatās. Nekustamam īpašumam var uzlikt arestu, nosūtot lēmuma kopiju publiskajam reģistram. Taču turpinājumā paredzams civiltiesisks strīds par to, vai citai personai zemesgrāmatās nostiprinātais nekustamais īpašums ir pamatoti atzīts par aizdomās turētā vai apsūdzētā noziedzīgi iegūtu mantu. Kriminālprocesa ietvaros var tikt risināti KPL 361. pantā norādītie jautājumi par aresta pamatotību un nepieciešamību. Īpaši noformējama mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu. KPL 355. pantā sniegts ļoti plašs definējums: „Manta ir atzīstama par noziedzīgi iegūtu, ja personas īpašumā vai valdījumā tā tieši vai netieši nonākusi noziedzīga nodarījuma rezultātā.” Vērtējot, ko nozīmē „netieši nonākusi”, nevar ignorēt darījumu civiltiesiskos aspektus. Apskatāmajā lietā gan nebija ne nolēmuma par dzīvokļa atzīšanu par noziedzīgi iegūtu mantu, ne lēmuma par aresta uzlikšanu.
Civiltiesisku strīdu izšķiršanā jautājumi ar principiālu nozīmi ir šādi: Vai drīkst jau pielietot analoģiju un CL 1003. pantu, kamēr nav sprieduma kriminālprocesā vai vismaz kompetentas personas (procesa virzītāja, prokurora) vai tiesas lēmuma par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu? Ko darīt, ja nodarītāju vispār neatrod?
No tiesību principu saskaņotības viedokļa ir vēl viens jautājums. Vai noziedzīgais nodarījums būtu pareizā robeža, lai nošķirtu gadījumus, kad lieta atdodama bijušajam īpašniekam un kad nē? Senātā nesen skatīta lieta, kurā kāds vīrs gara nespējas stāvoklī pārdevis zemes gabalu. Te, tāpat kā ceturtajā lietā, nebija gribas slēgt darījumu. Bet nav kriminālnozieguma. Vai sekām jābūt atšķirīgām?
Atgriežoties pie ieteikuma CL 1003. pantu piemērot pēc analoģijas, jāatzīmē, ka tēze „to, ko nevar iegūt par īpašumu ar ieilgumu, nevar iegūt arī citādā veidā” nav droša. V. Sinaiskis norādījis: tā kā ieilgums ir anormāls īpašuma iegūšanas veids, tad tas paplašināti nav iztulkojams. Apdomāsim to. Tad, kad noziedznieks neticamā veidā kaut ko panāk pie notāra vai zemesgrāmatās, parādās juridiski fakti un dokumenti, kuru dēļ mēs nekliegsim pilnā balsī: ”Neticiet notāriem vispār, neticiet zemesgrāmatām vispār!” Šādās reizēs notiek tas, ko Civillikuma komentāros A. Grūtups un E. Kalniņš nosaukuši par „ļoti nozīmīgu izņēmumu stabilitātes nodrošināšanai”, proti, īpašnieks zaudē savu īpašumu un nav tiesīgs to atprasīt no labticīga ieguvēja. Pastiprinājumam autori norādījuši uz ārvalstu tiesību autoritātēm Broksu (Brox H.), Reju (Rey H.), krievu zinātnieku Pokrovski I. un mūsu pašu prof. J. Rozenfeldu.
Par personisko attieksmi. Raksturīgi, ka sarunu biedri par šo tematu parasti iedomājas sevi cietušā lomā: vai tiešām es varu zaudēt īpašumu bez cerības atgūt? Tad vispirms jāpajautā: vai tu mētā pasi, lai kāds to varētu nelietīgi izmantot?; vai tu bieži izdod pilnvaras par tiesībām pārdot savu dzīvokli vai māju?; vai aicini ciemos pudeles brāļus, kas var tevi nogalināt?; vai atstāj nepieskatītu īpašumu? Nē! Bet tomēr kaut kas varot notikt, kā viltota pilnvara, nejauši nozaudēta pase. Jā! Tāpēc nesteigsimies ar kategorisku noliegumu: īpašnieks nekad neatgūs savu īpašumu. Iespējami abi varianti un jācer, ka tiesas aizvien rūpīgāk pārbaudīs atbildētāju iepriekšējās pazīšanās ar pārdevēju un citus ar labticību saistītus argumentus. Turklāt svarīgi nekavēties, lai īpašums neaiziet pārāk tālu. Kā jau teikts, vispusīgi jāapsver apstākļi, tostarp, vai īpašumam nekavējoši uzlikts aizliegums, kas kavētu tālāku pārdošanu.
Var apšaubīt, vai ar apskatīto ceturto lietu noticis radikāls judikatūras pagrieziens. Jau minēts Senāta spriedums 2005. gada lietā Nr. SKC-47 par gadījumu, kur viltota pase un ar to atsavināts īpašums. Senāts bez garākas motivācijas piemērojis CL 1041. pantu. Liekas, ka no diviem iespējamiem pamatiem, Senāts nav norādījis abus. Spriedumu nevar pārrakstīt, taču, izlasot šo spriedumu tagad, redzams, ka droši vien bija pamats izvērtēt otrā pircēja labticību. Pirmais viltotās pases izmantošanas rezultātā ieguvušais pircējs nostiprinājis pirkumu 17. septembrī, bet jau dienu pēc tam 18. septembrī pārdevis tālāk. Vai ir gudri un labticīgi nepašaubīties, pērkot nekustamo īpašumu, kas tik tikko ierakstīts zemesgrāmatās uz pārdevēja vārda? Šaubas vēl nebūtu pierādījums, bet vērtējamas kopā ar citiem apstākļiem. Izskatās, ka arī bez CL 1041. panta piesaukšanas rezultāts būtu tāds pats, kāds jau ir. Par 1041. un 1044. pantu atgādināsim, ka joprojām nav stipru argumentu pret to, ka jauna īpašnieka ierakstīšana zemesgrāmatās padara visus iepriekšējos par bijušajiem īpašniekiem, uz kuriem norma neattiecas.
Noslēdzot apskatu, papildus jau minētajiem taisāmi vēl šādi secinājumi:
1. Nekustamo īpašumu apgrozībā jāvadās no likumā noteiktā, ka īpašnieks ir tas, kas ierakstīts zemesgrāmatās. Izņēmuma gadījumos, piemēram, ar tiesas spriedumu konstatējot ieguvēja, notāra vai zemesgrāmatu tiesneša noziedzīgu nodarījumu, likumiskā prezumpcija tiek apgāzta. Taču prettiesiski civiltiesiski darījumi vai prettiesiski administratīvi akti un pat noziegums nav pamats, lai atteiktos no zemesgrāmatu ierakstu publiskās ticamības principa. Tāpēc ar brīdi, kad zemesgrāmatās ierakstīts jauns īpašnieks, agrākais nav saucams par „īsto īpašnieku ” vai tiesīgo valdītāju.
2. Nav pieļaujama CL 1003. panta plaša tulkošana jautājumā par īpašuma noziedzīgu iegūšanu. Norma attiecināma tikai uz ieilgumu.
3. Nav paplašināti tulkojams arī CL 1592. pants, piemērojot to visiem nekustamā īpašuma darījumiem, kādi bijuši pēc viena šim pantam atbilstoša darījuma, svarīga ir ieguvēja labticība.
QR
