Tiesību avotu izpratne
Pēdējos piecpadsmit gados Latvijas tiesiskajā sistēmā izpratne par tiesību avotiem ir pārsteidzoši un kardināli mainījusies. Pirms piecpadsmit gadiem bija grūti iedomāties, ka tiesību praktiķi - tiesneši - lietos tādus vārdus kā vispārējie tiesību principi, jo atceramies, cik grūti bija atzīt, ka vispārējie tiesību principi varētu vispār būt tiesību avots, kaut tiesību palīgavots. Pirms piecpadsmit gadiem pieminot to, ka judikatūra ir tiesību avots, visbiežāk tika saņemti iebildumi, ka tās taču ir precedenta tiesības, bet Latvija pieder pie kontinentālās Eiropas tiesību saimes un šeit netiek pielietotas precedenta tiesības.
Par to, kā šajos gados ir attīstījusies Latvijas tiesību avotu doktrīna, liels paldies pienākas tiem, kas strādā praksē - tiesnešiem, un galvenokārt – tiesību zinātniekiem, kas turpināja šo jautājumu pētīt un analizēt un atkārtoti paust savu pētījumu rezultātus publiski. Šajā mijiedarbībā tiesību avotu doktrīna ir attīstījusies un piecpadsmit gadu laikā ir aizvirzījusies tālu uz priekšu.
Tiesību avotu jēdziens tā izpratnes formālajā nozīmē un nozīmē, kādā tika izprasta tiesību avotu definīcija arī padomju tiesību sistēmā, kad Latvija piederēja pie sociālistiskā tiesību loka, ietver sevī tikai tiesību normu ārējās formas. Atšķirība tāda, ka ar tiesību normām tika saprastas tikai rakstītās tiesību normas. Līdz ar to par vienīgajiem tiesību avotiem tika uzskatīti normatīvie tiesību akti.
Turpretī demokrātiskas tiesiskas valsts apstākļos tiesību avotu definīcija tiek uztverta daudz plašāk. Materiālajā nozīmē ar tiesību avotu saprotam jebkuru un visus faktorus, kas jāņem vērā tiesību normu pielietošanā, tas ir, tādas priekšrakstu formas, kas jālieto taisnīga lēmuma pieņemšanai, jo tiesību normu piemērošanas mērķis ir taisīt taisnīgu nolēmumu.
Bet taisnīgu nolēmumu varam taisīt tikai tad, ja pastāv pēc iespējas lielāka izmantojamo tiesību avotu daudzveidība. Pilnīgi pretēja tēze tam, kas pastāvēja padomju tiesību sistēmā, proti, ja ir viens tiesību avots, tad visi pēc tā vadās, līdz ar to visiem būs vienādi spriedumi. Patiesībā situācija ir tieši pretēja - jo vairāk ir tiesību avotu, jo spriedums ir taisnīgāks un objektīvāks, jo ar pēc iespējas vairāk tiesību avotiem ir iespējams šo taisnīgumu pārbaudīt.
Kādi faktori nosaka to, kādi tiesību avotu veidi pastāv konkrētā valstī, konkrētas valsts tiesiskajā sistēmā, jo, protams, mēs runājam par noteiktiem tiesību avotu veidiem, neskatoties uz to, ka sakām, ka tiesību avoti ir visplašāko priekšrakstu apjoms, kas tiesību normu piemērotājam palīdz pieņemt taisnīgu lēmumu? Pastāv vairāki faktori, kas nosaka, kāpēc, piemēram, Latvijā, kas ir kontinentālajai Eiropas tiesību sistēmai piederīga valsts, runājam tieši par konkrētiem tiesību avotu veidiem. Kritēriji, kas nosaka tiesību avotu veidus konkrētā valstī, ir:
1) valdošā tiesību izpratne;
2) piederība noteiktai tiesību saimei;
3) tiesiskās sistēmas vēsturiskās attīstības posms.
Kā tiesību avotu veidus nosaka jeb ietekmē valdošā tiesību izpratne? Atkarībā no tā, vai tiesiskajā sistēmā valdošā ir pozitīvistiskā tiesību izpratne, vai dabastiesiskā tiesību izpratne, mainās tiesību avotu veidu uzskaitījums. Pozitīvistiskās tiesību izpratnes pārņemtā tiesiskajā sistēmā pārsvarā runājam par normatīvajiem tiesību aktiem kā vienīgo tiesību avotu. Turpretī tajā tiesiskajā sistēmā, kur valda dabastiesiskā tiesību izpratne, runājam par vispārējiem tiesību principiem, doktrīnu, judikatūru - arī tie ir tiesību avoti, kas palīdz pieņemt taisnīgu nolēmumu.
Tiesību sistēmas vēsturiskās attīstības posmi jau tika minēti iepriekš: ko nozīmēja pirms piecpadsmit gadiem minēt, ka vispārējie tiesību principi ir tiesību avots, un kāds tiesību avotu veids vispārējie tiesību principi ir šodien - vispārējie tiesību principi ir atzīti par tiesību normu ar vispārsaistošu spēku, līdzvērtīgu tiesību avotu rakstītajos normatīvajos aktos ietvertajām tiesību normām. Šī vēsturiskā tiesību sistēmas attīstība mainīja tiesību avota vietu tiesību avotu iedalījumā. Tiesību avotu iedalījums, kas balstās uz vispārsaistošā spēka kritēriju un uz to, vai tiesību avots sastāv no tiesību normām, ir pieņemts un akceptēts gan Latvijas tiesību zinātnē, gan tiesību praksē.
Balstoties uz vispārsaistošā spēka kritēriju, tiesību avoti tiek iedalīti divās lielās grupās: patstāvīgajos un palīgavotos. Patstāvīgie tiesību avoti sastāv no tiesību normām, uz tiem var patstāvīgi pamatot nolēmumu konkrētā lietā.
Patstāvīgie tiesību avoti ir:
1) vispārējie tiesību principi;
2) normatīvie tiesību akti;
3) ieradumu (paražu) tiesības.
Savukārt palīgavoti ir:
1) judikatūra;
2) doktrīna;
3) citi.
Palīgavotu saraksts nav noslēgts. „Citi” avoti var būt likumdošanas procesā izmantotie materiāli, kā arī tie materiāli, kas ir tapuši likumdošanas procesā, kā arī tiesnešu atsevišķās domas un tamlīdzīgi materiāli, proti, palīgavots ir jebkurš avots, ko tiesnesis izmanto, lai sasniegtu un pieņemtu taisnīgu nolēmumu.
Tiesību avotu iedalījums tiesību zinātnē, tiesību avotu doktrīnā tiek attīstīts tālāk, un patstāvīgo tiesību avotu grupa tiek sadalīta vēl divās apakšgrupās. Balstoties uz to, ka Latvija pieder pie kontinentālās Eiropas tiesību saimes jeb rakstīto tiesību zemes, patstāvīgie tiesību avoti iedalās pamatavotos un papildavotos jeb subsidiārajos avotos. Tas nebūt nenorāda uz savstarpēju hierarhiju starp šiem dažādajiem patstāvīgajiem tiesību avotiem, ne arī uz to, ka normatīvie tiesību akti hierarhiski būtu augstāki par vispārējiem tiesību principiem, kā tas varētu likties no vārdu „pamata” un „papildus” lietojuma. Šis iedalījums norāda vienkārši uz to kritēriju, ka Latvija ir rakstīto tiesību zeme, un tiesnesis jeb plašāk - tiesību normu piemērotājs - ir mācīts vispirms vērsties pie rakstītās tiesību normas, atbildi meklēt vispirms rakstītajā līmenī, un, neatrodot tur atbildi vai arī atrodot, bet vēloties pārbaudīt, vai šī atbilde sniedz taisnīgu rezultātu, tiesību normu piemērotājs turpina savu tiesību normu meklējumu un vēršas tālāk pie papildus avotiem, un tālāk arī pie palīgavotiem.
Šis ir neliels ieskats par to, kādā veidā Latvijas tiesību zinātnē pašlaik tiek iedalīti tiesību avoti. „Pašlaik”, jo, autoresprāt, atrodamies uz pārmaiņu sliekšņa tiesību avotu iedalījuma ziņā.
Terminu iedalījums
Termins „judikatūra” ir salīdzinoši jauns Latvijas tiesību avotu doktrīnā, un to var lietot dažādās izpratnēs.
Ja tiesu prakse ir tiesu nolēmumu kopums - gan labā, gan sliktā tiesu prakse, gan atceltie spriedumi - proti, tas ir viss nolēmumu kopums, ko varam iedomāties, tad judikatūra tajos nolēmumos, kas ir spēkā stājušies, tiesiski, secīgi un līdzīgi, atrodamās tiesiskās atziņas, jaunās atziņas, juridiskās novitātes. Tomēr pastāv arī tāda judikatūras jēdziena izpratne, kas ir nākamā detalizācijas pakāpe, proti, ka judikatūra ir spēkā stājušies, tiesiski, secīgi, līdzīgi nolēmumi, savukārt juridiskās atziņas, kas atrodamas judikatūrā, ir tiesnešu tiesības.
Kas tad ir judikatūra? Vai tie ir nolēmumi, vai tās ir atziņas, vai tēzes, kuras tiesa atrod tiesību sistēmā un tad uzrāda savos spriedumos? Doktorantūras studente Ginta Sniedzīte ir iesniegusi aizstāvēšanai promocijas darbu par tiesnešu tiesībām kā vienu no tiesību avotu veidiem Latvijas tiesību avotu doktrīnā, un šajā darbā ir ļoti skaidri ieviesta atšķirība starp jēdzieniem „judikatūra” un „tiesnešu tiesības”. Judikatūra ir nolēmums - spēkā stājies, tiesisks, secīgs un līdzīgs, bet tā judikatūras atziņa jeb tas koncentrāts, kas ir šajā nolēmumā, ir tiesnešu tiesības.
Tiesnešu tiesības ir judikatūrā atrodamās juridiskās atziņas, kas ir interpretācijas un tiesību tālākveidošanas rezultāts. Sniedzītes kundze mēģinās pierādīt, ka tiesneša tiesības ir īstas tiesību normas, kas pastāv Latvijas tiesību sistēmā. Priekšlikums, ko viņa mēģinās aizstāvēt, ir tāds, ka judikatūra tiek izņemta ārpus palīgavotu grupas un tiek ievietota starp šīm divām grupām, un tiek veidota jauna tiesību avotu grupa - obligātie tiesību avoti, pie kuriem pieder arī judikatūra.
Šāds uzdrošinājums ir bijis iespējams, balstoties uz to, kā demokrātiskā tiesiskā valstī skatāmies uz tiesisko sistēmu, kā saprotam, kas ir tiesiskās sistēmas radītājs un kas nosaka tiesiskās sistēmas saturu. Tiesiskās sistēmas avots ir suverēns, līdz ar to suverēns nosaka to, kādā tiesiskajā sistēmā viņš dzīvos, kādi vispārējie tiesību principi noteiks šīs tiesiskās sistēmas saturu. Likumdevējvaras funkcija ir mēģināt pierakstīt suverēna jau iepriekš noteiktās tiesību normas (kas objektīvi jau pastāv tiesību sistēmā nerakstītā veidā un spēj atrisināt jebkuru strīdu starp suverēna locekļiem), lai atvieglotu suverēnam dzīvi. Bet likumdevējs ne vienmēr ir spējīgs to izdarīt, viņam mēdz gadīties kļūdas, viņš mēdz kaut ko neparedzēt, un tajā brīdī, atbilstoši mūsdienu varas dalīšanas teorijas izpratnei, kā likumdevēja darba koriģētājs un korektors iestājas tiesu vara, kura tad meklē tiesību sistēmā jau iepriekš pastāvošo tiesību normu, kuru suverēns jau ir sev paredzējis, bet likumdevējs nav paspējis verbalizēt vai ir verbalizējis to neatbilstoši. Tiesnesis tad šo tiesību normu atrod, parāda savā spriedumā un sniedz argumentāciju par šādas tiesību normas esamību. Tāds īsumā ir tiesneša tiesību juridiskais pamatojums.
Turpmāk vēl par judikatūru un precedentu. Lietojot jēdzienu „precedents”, norādām uz kādu atsevišķu spriedumu, kas ir noticis, un mēs lietojam šo jēdzienu, lai pateiktu: jā, mums ir bijis tāds precedents. Citādi ir, ja lietojam jēdzienu „precedenta tiesības”. Tad mēs to attiecinām uz angloamerikāņu tiesību saimi, kur precedentu tiesību doktrīnā pastāv stare decisis princips un spriedumi ir vispārsaistoša juridiska spēka tiesību avoti.
Vai judikatūra ir tiesību avots visās nozarēs?
Latvijas procesuālie likumi judikatūrai kā tiesību avota jēdzienam un arī piemērošanai nosaka atšķirīgu regulējumu.
Administratīvā procesa likumā (01.02.2004) judikatūra ir pieminēta vairākkārtīgi. Ir pieminēta gan Eiropas Savienības tiesas (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūra, gan arī vispārējās jurisdikcijas tiesu judikatūra. To secīgi varam redzēt šajos pantos:
4. pants. Administratīvā procesa principi:
(2) Administratīvajā procesā piemēro arī šā panta pirmajā daļā neminētus vispārējos tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti vai attīstīti iestāžu praksē vai tiesu judikatūrā, kā arī tiesību zinātnē.
15. pants. Ārējo normatīvo aktu, vispārējo tiesību principu un starptautisko tiesību normu piemērošana:
(4) [..] Piemērojot Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normas, iestāde un tiesa ņem vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru.
17. pants:
(5) Ja Satversmes tiesa attiecīgo tiesību normu ir interpretējusi spriedumā, iestāde un tiesa piemēro šo interpretāciju.
338.1 pants. Pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību:
(2) Senatoru kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību šādos gadījumos:
1) jautājumā par kasācijas sūdzībā norādīto konkrēto materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumiem attiecībā uz šo tiesību normu piemērošanu un interpretāciju Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumos citās līdzīgās lietās ir izveidojusies judikatūra un pārsūdzētais spriedums atbilst tai;
2) nerodas šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā.
Arī Civilprocesa likumā (01.03.1999) jēdziens judikatūra ir pieminēts visplašākajā nozīmē, kas attiecas gan uz EST, gan ECT, gan arī uz vispārējās jurisdikcijas tiesu judikatūru:
5. pants:
(6) Piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru.
464.1 pants. Pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību:
(2) Ja kasācijas sūdzība formāli atbilst šā panta pirmajā daļā minētajām prasībām un ja apelācijas instances tiesa nav pieļāvusi šā likuma 452.panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, senatoru kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī šādos gadījumos:
1) jautājumā par kasācijas sūdzībā norādīto materiālo tiesību piemērošanu vai procesuālo tiesību normu pārkāpumiem attiecībā uz šo tiesību normu piemērošanu un interpretāciju Senāta spriedumos citās līdzīgās lietās ir izveidojusies judikatūra, un apelācijas instances spriedums atbilst tai;
2) nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu, un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Šaurākais judikatūras pieminējums pašlaik ir Kriminālprocesa likumā (01.10.2005), kur vispārējās jurisdikcijas tiesu judikatūra nav pieminēta un rakstiska atsauce ir tikai uz Eiropas Kopienu tiesas judikatūru un Satversmes tiesas spriedumos sniegto interpretāciju jeb Satversmes tiesas judikatūru. 2. pants. Kriminālprocesa tiesību avoti:
(2) Piemērojot Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normu, ņem vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru, bet Latvijas Republikas tiesību normas piemērošanā ievēro Satversmes tiesas spriedumā sniegto attiecīgās normas interpretāciju.
Šis jautājums – vai judikatūra ir tiesību avots visās tiesību nozarēs Latvijā, un galvenais - vai judikatūra ir vienāda apjoma tiesību avots, proti, ka visās tiesību nozarēs jāņem vērā gan vispārējās jurisdikcijas tiesu judikatūra, gan EST, ECT un Satversmes tiesas judikatūra – šķiet joprojām aktuāls, jo, pāršķirstot Augstākās tiesas spriedumu un lēmumu krājumus, nākas secināt, ka tieši krimināllietās, salīdzinoši ar citām lietām, judikatūra ir minēta daudz retāk, daudz mazāk tiek izmantots šis tiesību avots. Tieši to pašu var teikt par doktrīnu - arī šis palīgavots krimināllietās ir izmantots salīdzinoši retāk nekā civillietās un administratīvajās lietās. Tas liek aizdomāties, vai tomēr joprojām tiesneši neuzskata, ka viņiem jāņem vērā tikai tie tiesību avoti, kas ir ierakstīti procesuālajā likumā, un ka procesuālais likums ir tā autoritāte, kas tiesnesim noteic, kādu avotu viņš var izmantot, taisot nolēmumu konkrētā lietā, tai pašā laikā ņemot vērā, ka nolēmumam jābūt taisnīgam un jāatbilst visiem tiem vispārējiem tiesību principiem, kas nosaka visas tiesiskās sistēmas saturu.
Atgriežoties pie tā, kas nosaka tiesību avotu veidus konkrētā valstī, nevienā no šiem kritērijiem neatrodam faktoru, ka likumdevējs ir tas, kas nosaka tiesību avotu veidus konkrētā valstī. Tāda kritērija nav.
Vai likumdevējs ir tiesību avotu avots, vai ir jāvadās no tā, ko likumdevējs ir spējis pierakstīt rakstītajās tiesību normās? Ja tiesiskā sistēma tiek apskatīta „no augšas”, no tās perspektīvas, kādai tiesiskai sistēmai būtu jābūt, tad tiesiskās sistēmas virsotnē ir tauta - suverēns, kas izlemj, kādā tiesiskajā sistēmā viņš dzīvos, izsakot savu suverēna gribu, kas formulē pamatnormu. Un Latvijas suverēns ir pateicis: mēs gribam dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī. Pamatnorma ir demokrātiska, tiesiska valsts. No šīs pamatnormas tālāk atsavinās vispārējie tiesību principi, kas ir raksturīgi demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtai, un šie vispārējie tiesību principi noteic tiesiskās sistēmas saturu, tie jau iepriekš nosaka likumdevējam, kādas rakstītās tiesību normas viņam jāraksta, kādam ir jābūt šo rakstīto tiesību normu saturam, lai tās būtu leģitīmas, tiesiskas, atbilstu demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējiem tiesību principiem un visbeidzot - pamatnormai.
Vispārējie tiesību principi pēc satura iedalās:
-
princips kā priekšraksts, kas izteic tiesiskās sistēmas, tās daļas vai kādas institūcijas u.tml. augstākās vērtības (atspoguļo noteiktu dzīves veidu);
-
princips kā priekšraksts, kas attiecas uz institūcijām, kuras piemēro tiesību normas, un nosaka, kā eventuāli piemērojamā tiesību norma ir jāmeklē, jāinterpretē utt.;
-
princips kā regula juris, tas ir tiesību zinātnes maksima ar augstu vispārības pakāpi, kas nosaka tiesiskās sistēmas vai kādas nozares sistematizāciju.
Pirmajā grupā ietilpst visas dabiskās tiesības, kas ir vispārējie tiesību principi. Otrajā grupā ir tie vispārējie tiesību principi, kas nosaka tiesību normu piemērotājam, kā jāmeklē tiesību norma, kur ir jāmeklē tiesību norma, kā šī tiesību norma jāinterpretē, kā tai jānosaka augstākā - zemākā kritika, kā tā jā-tālākveido, kā tā jāargumentē arī nolēmumā. Tātad visi šie juridiskās metodes paņēmieni, ko varam ieraudzīt arī atsevišķos normatīvajos tiesību aktos, pēc savas būtības ir vispārējie tiesību principi, kuri izriet no pamatnormas - „demokrātiska, tiesiska valsts”. Līdz ar to jāsecina, ka, neatkarīgi no tā, vai likumdevējs ir spējis šo tiesību avotu aprakstīt normatīvajā tiesību aktā, vai nav spējis to izdarīt, šis tiesību avots jau objektīvi pastāv kā vispārējs tiesību princips demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā ar šīs tiesiskās sistēmas rašanās brīdi, proti, ar brīdi, kad suverēns ir formulējis pamatnormu. Līdz ar to, pat ja likumdevējs svītrotu un atceltu visas tās rakstiskās tiesību normas, kas noteic, ka judikatūra ir piemērojama kā tiesību avots, judikatūra joprojām būtu tiesību avots Latvijas tiesiskajā sistēmā, jo pastāvētu tajā vispārējā tiesību principa formā. Tādējādi nav nozīmes tam, kā un cik precīzi atsevišķos normatīvajos tiesību aktos, tai skaitā procesuālajos likumos, likumdevējs ir spējis judikatūras pielietošanu regulēt, judikatūra ir piemērojams tiesību avots visās tiesību nozarēs vienādā apjomā, proti, gan vispārējās jurisdikcijas tiesu, gan EST, ECT un Satversmes tiesas judikatūra.
Judikatūra ir tiesību avots, kura piemērošana ir pamatota ar vienlīdzības principu, kā arī ar tiesiskās drošības principu un taisnīguma principu, bet primārais ir vienlīdzības princips kā vispārējais tiesību princips, kas dod saistošo spēku judikatūrai kā tiesību avotam. Savukārt, ja ir mainījušies tiesiskie apstākļi, tiesnesim ir pienākums atkāpties no iepriekšējās judikatūras, un viņam ir argumentācijas pienākums pierādīt, kāpēc šāda atkāpšanās ir notikusi.
Vai visa judikatūra ir tiesību palīgavots?
Otrais jautājums - vai visa judikatūra ir tiesību palīgavots? - secīgi izriet no iepriekšējā jautājuma un ir jautājums par judikatūras divējādo dabu.
Judikatūras jēdzienu lietojam gan tad, kad runājam par EST, ECT un Satversmes tiesas nolēmumiem, gan tad, kad runājam par vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumiem. No tiesību zinātnes viedokļa ir neiespējami apzīmēt ar vienu jēdzienu jeb vienu terminu divu dažādu juridisko spēku fenomenus. Kāpēc dažādo juridisko spēku?
Tiesību normai ir raksturīgas trīs pazīmes:
1) tai ir vispārsaistošs spēks – attiecas uz nenoteiktu personu loku;
2) tās piemērojamība ir nodrošināta no valsts tiesu vai izpildu varas piespiedu kārtā;
3) tā ir pielietojama vairākkārtīgi.
Ja pārbaudām pēc šīm trim pazīmēm EST, ECT un Satversmes tiesas judikatūru, nākas secināt, ka šī judikatūra sastāv no tiesību normām. Proti, EST vairākās savās lietās, piemēram, Da Costas lietā, ir noteikusi: ja interpretācijas jautājumi, kas uzdoti tiesai, ir atrisināti jau agrākā tiesas lietā un konkrētajā lietā dalībvalstis nav iesniegušas pierādījumus par jebkādiem jauniem faktoriem, jāvēršas pie agrākā nolēmuma.
Tātad šis nolēmums vairs neattiecas tikai uz lietā iesaistītajām pusēm, bet attiecas uz nenoteiktu personu loku.
To pašu atrodam arī EST reglamentā. Reglamenta 104. panta trešā daļa noteic: ja jautājums, kas Tiesai ir nodots prejudiciāla nolēmuma sniegšanai, ir identisks jautājumam, par kuru Tiesa jau ir sniegusi nolēmumu, vai ja atbilde uz šādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras, Tiesa pēc tam, kad ir uzklausījusi ģenerāladvokātu, jebkurā brīdī var izdot motivētu rīkojumu, kurā ir norāde uz iepriekšējo spriedumu vai attiecīgo judikatūru.
ECT spriedumos sniegtā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normu interpretācija ir obligāta un tā jāņem vērā, un nacionālajām tiesām no tās nav iespējams atkāpties. Uzskatāms piemērs ir izvilkums no Satversmes tiesas sprieduma, kurš nosaka, ka ECT judikatūra ir obligāta attiecībā uz konvencijas normu interpretāciju un tā ir arī izmantojama attiecībā uz Latvijas Republikas Satversmes normu iztulkošanu: „Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, [..] ir obligāta attiecībā uz Konvencijas normu interpretāciju, un šī prakse izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai.” (Satversmes tiesas lieta 2000-03-01)
Atkal parādās obligātuma faktors jeb vispārsaistošais spēks un tas, ka tiesai nav iespējas atkāpties no šīs judikatūras.
Līdzīgi tas ir arī ar Satversmes tiesas spriedumiem, jo arī Satversmes tiesas likumā ir norāde uz to, ka tie ir obligāti visām valsts un pašvaldību institūcijām, arī tiesām un amatpersonām, nevis tikai lietā iesaistītajām pusēm:
32. pants. Satversmes tiesas sprieduma spēks:
(2) Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.
Līdz ar to, ņemot vērā, ka tiesību avoti tiek iedalīti pēc vispārsaistošā spēka kritērija, tie tiesību avoti, kas sastāv no tiesību normām, ir ierindojami pie patstāvīgajiem tiesību avotiem.
Secinājums ir tāds, ka EST, ECT un Satversmes tiesas judikatūra jāizceļ ārpus palīgavotu grupas un jāpievieno patstāvīgo tiesību avotu grupai, taču ne pamatavotu grupai, kur sakarā ar to, ka Latvija ir kontinentālās Eiropas tiesību saimes valsts, ierindojam tikai normatīvos tiesību aktus, kas ir raksturīgi tā saucamajām rakstīto tiesību zemēm, bet gan pievienojam to pie papildus tiesību avotiem, kur papildus tiesību avoti ir tie nerakstītie tiesību avoti, kas sastāv no tiesību normām, kuru avots nav likumdevējs, bet gan suverēns, proti, līdzās vispārējiem tiesību principiem un ieradumu tiesībām.
Pie palīgavotiem paliek pārējā vispārējās jurisdikcijas tiesu judikatūra. Protams, no zinātniskā viedokļa nav labi lietot vienu un to pašu terminu divās dažādās tiesību avotu iedalījuma vietās, bet tas jau ir nākamās izpētes jautājums, kā šos terminus nošķirt un kā atrast citu terminu, ar ko apzīmēt to judikatūru, kurai piemīt vispārsaistošs spēks.
Secinājumi
Judikatūra (gan vispārējās jurisdikcijas tiesu, gan EST, ECT, Satversmes tiesas) ir tiesību avots jebkurā Latvijas tiesiskās sistēmas tiesību nozarē, neatkarīgi no tā, vai likumdevējs ir spējis to pienācīgi noformulēt rakstītajā normatīvajā aktā vai nē, jo tiesību avotu avots demokrātiskā tiesiskā valstī ir nevis likumdevējs, bet gan suverēns.
EST, ECT, Satversmes tiesas judikatūra ir vispārsaistoša spēka tiesību avots:
1) tā attiecas ne tikai uz lietā iesaistītajām pusēm, bet gan uz nenoteiktu personu loku;
2) ja tiesa nav ņēmusi to vērā, taisot spriedumu, tad augstākas instances tiesa atcels spriedumu tieši šā iemesla dēļ (skatīt, piemēram, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2005. gada 26. janvāra spriedumu lietā nr. SKC-41);
3) tā ir piemērojama vairākkārtīgi, visos šāda veida gadījumos – atkal un atkal, kad tiesa saskaras ar attiecīgo tiesību jautājumu,- un tādējādi ievietojama patstāvīgo tiesību avotu grupas papildus avotu daļā blakus citiem vispārsaistošajiem nerakstītajiem tiesību avotiem.
QR
