Ievads
Žurnāla „Jurista vārds” portālā 2015.gada 6.janvārī publicēta zvērināta advokāta Sanda Bērtaiša eseja, kurā kolēģis ieskicēja šaubas par Augstākās tiesas judikatūras pareizību, noteicot objektīvās izmeklēšanas principa saturu un kontrolējot tā piemērošanas pareizību zemāku instanču administratīvo tiesu darbībā. Esejas autors atsaucās uz trīs Augstākās tiesas nolēmumiem lietās Nr.SKA-40/2013, Nr.SKA-35/2014 un Nr.SKA-569/2014, norādot, ka Augstākā tiesa būtiski sašaurinājusi objektīvās izmeklēšanas principa saturu. Šā raksta mērķis ir pārbaudīt oponenta kritikas pareizību, vai Augstākā tiesa nepareizi noteikusi objektīvās izmeklēšanas principa saturu. Par pārbaudes mērauklu izmantotas tiesību dogmatikā apstiprinātās atziņas par objektīvās izmeklēšanas principa saturu, Administratīvā procesa likuma normas un citi pēdējo gadu (2013–2015) Augstākās tiesas nolēmumi.
1. Tiesību princips kā tiesību norma
1. Pēdējo desmit gadu laikā tiesību piemērotājiem vairs nav svešs tiesību avota – tiesību principa – jēdziens. Būtisku pienesumu ir sniegusi prof. D.Rezevskas monogrāfija par tiesību principiem. Tāpat šo gadu laikā bijušas arī vairākas publikācijas par atsevišķu tiesību principu (labas pārvaldības, tiesiskās paļāvības, tiesiskās vienlīdzības, samērīguma u.tml.) saturu. Arī objektīvās izmeklēšanas principa saturs iepriekš ir skaidrots, taču sabiedrībā par tiesību principu saturu bieži vien valda dažādi iedibinājušies subjektīvi priekšstati, un jāatzīst – pat mīti.
2. To pamatā ir dažādi apstākļi. Pirmkārt, tā ir tiesību principa uzbūves atšķirība no rakstītas tiesību normas. Līdzīgi kā rakstīta tiesību norma, arī tiesību princips ir tiesību norma, kura sastāv no rakstītām un nerakstītām tiesiskā sastāva un tiesisko seku pazīmēm. Taču tiesību principa gadījumā nerakstīto pazīmju skaits ir plašāks. Otrkārt, ja rakstīto pazīmju atpazīšanu un piemērošanu atvieglo redzamais teksts, tad ar nerakstīto pazīmju atpazīšanu un piemērošanu ir grūtāk. Tam nepieciešama atbilstoša juridiskā dogmatika, izvērsta un stabila judikatūra, kurā šīs nerakstītās pazīmes tiek fiksētas un uzrādītas (rakstveidā).
3. Nerakstītās pazīmes rada arī kārdinājumu tās noteikt patvaļīgi, pakļaujoties lietai iedomātajam risinājumam, nevis ievērojot objektīvus kritērijus.
2. Objektīvās izmeklēšanas principa pazīmes
4. Lai būtu droši principa satura noskaidrošanā, sākumā atradīsim tās objektīvās izmeklēšanas principa pazīmes, kuras rakstveidā ir atklājis jau pats likumdevējs. Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturtajā daļā likumdevējs norāda, ka objektīvās izmeklēšanas princips izpaužas tādējādi, ka tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu.
2.1. Pienākums noteikt lietas faktisko sastāvu
5. Objektīvās izmeklēšanas principa tiesiskās sekas uzliek pienākumu tiesai, izskatot administratīvo lietu, pašai noteikt lietas faktisko sastāvu.
6. Lietas faktiskais sastāvs tiek veidots no faktiem, kuri ir nepieciešami tiesību normas piemērošanai, lai noteiktu, vai prasītajām tiesiskajām sekām ir jāiestājas. Lietas faktiskais sastāvs kalpo kā mazā premisa tiesību piemērošanas siloģisma shēmā.
7. Sākotnēji faktiskos apstākļus tiesai dara zināmus vispirms pats pieteicējs, iesniedzot pieteikumu. Pieteikumā jānorāda pieteikuma pamats jeb fakti, kuru dēļ pieteicējs ar prasījumu vēršas tiesā. Jānorāda arī uz pieteicējam zināmajiem pierādījumiem. Pieteicējam ir jāpievieno pieteikumā izklāstīto apstākļu rakstveida pierādījumi (ja tādi ir pieteicēja rīcībā). Pieteicēja norādītais pieteikuma pamats noteiks tiesas tālākās darbības robežas, piešķir strīdam tiesisko identitāti.
[..] tiesas kontroles robežas vispirms noteic paša pieteicēja pieteikumā norādītie apstākļi, kas apliecina attiecīgo tiesību vai pienākumu noteikšanu, jeb pieteikuma pamats. Pieteikuma pamatam jābūt arī pietiekami skaidram un konkrētam. Tikai tādā gadījumā tiesa var veikt pienācīgu kontroli pār iestādes administratīvo aktu (Administratīvā procesa likuma 103.panta pirmā daļa), proti, pārbaudīt pieteicēja iebildumu pamatotību.
Objektīvās izmeklēšanas princips nenozīmē, ka pieteicējs var vērsties tiesā bez priekšstata par pārsūdzētā lēmuma prettiesiskuma iemesliem, norādot vien uz vispārēju uzskatu par prettiesiskuma esību. Šāds pieņēmums ir maldīgs arī tad, ja daļai lietas materiālu noteikts ierobežotas pieejamības statuss, jo pamatotas šaubas par lēmuma tiesiskumu var rasties tikai no tās informācijas, kas jau ir personas rīcībā. Tiesa pamatoti norādījusi, ka objektīvās izmeklēšanas princips neaptver tiesas pienākumu pieteicēja vietā paplašināt prasījuma pamatu vai ārpus pieteicēja norādītajiem argumentiem pārbaudīt katru lēmuma faktu, minot, kas vēl pieteicējam pārsūdzētajā lēmumā varētu šķist nepareizs. Pieteicēja konkrēti norādītos argumentus, kas varētu apstiprināt lēmuma prettiesiskumu, tiesa ir izvērtējusi, tostarp pārbaudot arī pieteicējam nepieejamo informāciju.
8. Tātad pieteikuma iesniegšanas brīdī pieteicējam ir pienākums identificēt strīdus būtību ar faktiem, kaut kādā mērā iezīmēt lietas faktisko sastāvu. Taču pieteicējam nav jāpārzin tiesības, tādēļ pieteicējs var arī pieteikuma iesniegšanas brīdī nezināt, kuri no faktiem, kurus tas ir darījis zināmus tiesai, būs tiesiski nozīmīgi, t.i., kuri ietilps lietas faktiskajā sastāvā. Tādēļ šeit atklājas vajadzība tiesai būt aktīvai un pašai noteikt lietas faktisko sastāvu jeb veikt ne tikai subsumcijas, bet arī faktiskā sastāva noteikšanas, faktu izmeklēšanas darbības.
9. Pienākums iezīmēt lietas faktisko sastāvu attiecināms ne tikai uz pieteikuma sastādīšanu, bet arī uz citiem procesuāliem lūgumiem, piemēram, pieteikumu par pagaidu aizsardzību. Tā kā lūgums par pagaidu aizsardzību ir izskatāms ļoti ātri, tad salīdzinājumā ar pieteikuma izskatīšanu tiesā pieteicējam ir vēl vairāk jāsadarbojas ar tiesu faktiskā sastāva noskaidrošanā. Pieteicējam savs lūgums ir jāmotivē. Motivācijas pienākums nozīmē sniegt faktus par pagaidu aizsardzības pamatu un prasījuma tiesību. Tomēr tas neatbrīvo pilnībā tiesu no izmeklēšanas pienākuma, ja lūguma ietvaros atklājas fakti, kuri ir papildus noskaidrojami un to var izdarīt steidzamības ietvaros.
2.2. Pienākums veikt faktu izmeklēšanas darbības
10. Faktu izmeklēšana ir ziņu iegūšana par faktiem, kas kalpotu faktu patiesuma novērtējumam. Tā faktu izmeklēšana ir saistāma ar pierādījumu iegūšanu. Faktu izmeklēšana norobežojama no tiesību normu interpretācijas, uz kuru princips nav attiecināms.
Pieteicēja uzskata, ka tiesai, ievērojot objektīvās izmeklēšanas principu, bija aktīvi jāiesaistās lietas apstākļu noskaidrošanā. Kā secināms no kasācijas sūdzības, par šādiem apstākļiem pieteicēja uzskata faktus par noguldījumu garantiju sistēmas organizāciju un tās interpretāciju. Minētie „fakti” nav uzskatāmi par faktiskajiem apstākļiem, bet gan par tiesību jautājumiem.
11. Civilprocesā tiesa ir saistīta ar lietas dalībnieku iesniegtajiem faktiem un nav tiesīga norādīt lietas dalībniekiem uz citiem faktiem, kas tiesas ieskatā varbūt iztrūkst prasījuma apmierināšanai. Turpretim objektīvās izmeklēšanas principa tiesiskās sekas nozīmē, ka administratīvais process tiesā nepazīst pierādīšanas procesuālo nastu, kā tas savukārt pastāv civilprocesā. Tiesa administratīvajā procesā nav saistīta ar lietas dalībnieku iesniegtajiem faktiem un pierādījumiem; tā var pati izmeklēt lietai būtiskos faktus – arī tad, ja pieteicējs uz tādiem nav norādījis, un arī tad, ja tas kalpo par pamatu pieteikuma apmierināšanai vai noraidīšanai, un arī tad, ja iestāde tādus administratīvajā procesā iestādē nav noskaidrojusi. Tā izmeklēšanas princips iegūst savu otru jēdziena daļu – „objektīvā” izmeklēšana.
[..] pieteicēja nepamatoti uzskata, ka apgabaltiesa nebija tiesīga pārbaudīt, vai pieteicējas darījumi ir iesaistīti pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanā. Apgabaltiesa pamatoti un atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai norādījusi, ka tas, vai darījumi ir iesaistīti krāpšanā un vai nodokļa maksātājs to zināja vai tam bija tas jāpazinās, tiesai atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam ir jāpārbauda neatkarīgi no tā, vai nodokļu administrācija savā lēmumā to ir vērtējusi.
[..] ja pieteicēja bija sniegusi paskaidrojumu par lietā nozīmīgiem apstākļiem, tiesai nepieciešamības gadījumā bija iespēja vai nu norādīt, ka pieteicējai jāiesniedz attiecīgi dokumenti, kas pierādītu viņas paskaidrojumus, vai arī jāiegūst attiecīgie pierādījumi pašai.
12. Faktu izmeklēšanas saturu un apjomu noteic pati tiesa, jo vienīgi tiesa ir kompetenta jautājumā, kuri fakti būs tiesiski nozīmīgi tiesību piemērošanā. Vienīgi tiesa ir kompetenta pati atzīt, kad lietas izskatīšana ir pabeigta, kad ir noskaidroti apstākļi (kas pamatoti ar pierādījumiem) un kad tā ir gatava sprieduma taisīšanai. Faktu izmeklēšanas pienākuma robežas noteic tiesas pārliecība par pierādījumu pietiekamību un patiesumu, kas balstīts pierādījumu novērtējumā. Tiesai nav jāapsver jebkuras lietas dalībnieku piedāvātās alternatīvas vai izteiktās šaubas par iestādes rīcības pareizību vai jāapmierina visi pieteiktie lūgumi par pierādījumiem, taču, ja tiesa pati atzīst, ka lietai būtisks faktiskais apstāklis nav noskaidrots, tai jāuzsāk izmeklēšanas darbības. Tātad izmeklēšanas darbību saturs un apjoms ir atkarīgs no katra individuālā strīda starp privātpersonu un publisko personu apstākļiem, saprātīga tā novērtējuma.
[..] Administratīvo lietu izskatīšana tiesā salīdzinoši bieži notiek bez privātpersonu pārstāvju palīdzības, un tiesa darbojas tik aktīvi, cik nepieciešams, lai savu iespēju robežās iegūtu lietā nepieciešamos pierādījumus. Arī juridiskajā argumentācijā tiesa neaprobežojas tikai ar procesa dalībnieku argumentiem.
Izdarīt konkrētus apsvērumus izskatāmajā lietā traucē tas, ka lietā nav precīzi noskaidroti dokumenti, par kādiem ir runa. Proti, pieteicēja ir lūgusi visu dokumentu kopumu. Ministrija par visu ir sniegusi atteikumu. Lietā nav ne attiecīgo dokumentu, ne vismaz to saraksta, lai tiesa varētu izdarīt precīzus secinājumus par katru dokumentu vai dokumentu grupu. Rajona tiesa ir spriedusi par konkursa dokumentiem kopumā, ņemot vērā konkursa norises laiku. Tiesa ir atzinusi, ka šobrīd jebkurai ar konkursa norisi saistītajai informācijai vairs nav nepieciešams ierobežotas pieejamības statuss. Augstākās tiesas ieskatā, tiesai izskatāmajā lietā ir nepieciešama lielāka skaidrība par pieprasīto informāciju, lai varētu izlemt jautājumu pēc būtības. Nenoskaidrojot precīzi, kādi dokumenti ir pieprasīti, rajona tiesa nav ievērojusi Administratīvā procesa likuma 103.panta pirmās un otrās daļas noteikumu, kas nosaka administratīvās tiesas pienākumu pilnvērtīgi izvērtēt attiecīgās individuāli tiesiskās attiecības un nepieciešamības gadījumā piemērot objektīvās izmeklēšanas principu.
13. Tiesa var arī pārtraukt faktu izmeklēšanu, ja, objektīvi novērtējot, atzīstams, ka lietas dalībnieku paskaidrojumi par faktiem ir nekonkrēti, attāli no identificējamā lietas faktiskā sastāva. Administratīvā procesa likuma mērķis nav vispārējas kontroles nodrošināšana. Objektīvās izmeklēšanas princips nenozīmē, ka tiesai lietā par administratīvā akta atcelšanu ir jānoskaidro un jāizvērtē visi iespējamie ar lietu saistītie fakti un tos apliecinošie pierādījumi. Tas neuzliek tiesai pienākumu faktiski kļūt par procesa dalībnieku, kas ir ieinteresēts lietas iznākumā.
2.3. Lietas dalībnieku līdzdarbība faktu izmeklēšanā
14. Administratīvās tiesas aktīvā loma faktu izmeklēšanā neatbrīvo lietas dalībniekus no piedalīšanās faktu savākšanā. Lietas dalībnieki nevar visu lietas faktu izmeklēšanu pilnībā atstāt tiesas ziņā un pasīvi novērot tiesas darbības. Ja pieturētos pie pretēja uzskata, sabiedrības kopējais labums un resursi nesaprātīgi un nesamērīgi tiktu izmantoti atsevišķa indivīda labumam.
Lietas dalībnieku aktīvas līdzdarbības pienākums izriet no Administratīvā procesa likuma normu sistēmas.
15. Jau sākotnēji norādīju uz pieteicēja pienākumiem iezīmēt lietas faktisko sastāvu pieteikuma iesniegšanas brīdī, t.i., pieteikumā jānorāda tā pamats (fakti) un jāpievieno šos faktus apstiprinoši pierādījumi.
Administratīvā procesa likumā nostiprinātais objektīvās izmeklēšanas princips nav absolūts un neierobežots. Tas citstarp skatāms kopsakarā gan ar minētā likuma 186.panta otro daļu un 292.panta pirmo daļu, kas attiecīgi nosaka pieteicēja pienākumu norādīt pieteikuma pamatu un pierādījumus, ja tādi ir viņa rīcībā, un kā izpaužas pirmās instances tiesas sprieduma nepareizība, gan 150.panta trešo daļu, kura noteic, ka pieteicējam atbilstoši savām iespējām jāpiedalās pierādījumu savākšanā.
[..] Objektīvās izmeklēšanas princips, kā to norāda pieteicēja, ir vērsts uz objektīvu apstākļu noskaidrošanu un kalpo citstarp pieteicēja kā „vājākā” procesa dalībnieka tiesību aizsardzībai. Tajā pašā laikā pieteicējam ir sadarbības pienākums atbilstoši savām spējām.
16. Arī turpmākajās lietas iztiesāšanas stadijās un procesuālajā norisē saglabājas lietas dalībnieku līdzdarbības pienākums. Secīgi pēc pieteikuma iesniegšanas tiesā atbildētājam ir pienākums sniegt paskaidrojumu par pieteikumu. Lai arī likums nenoteic plašāk, kā izpaužas atbildētāja iebildumi, tomēr saprātīgi sagaidāms, ka atbildētājs paskaidrojumā sniedz viedokli gan par pieteikuma pamatu (faktiskajiem apstākļiem), gan arī tiesībām, pēc kurām apspriežams pieteicēja prasījums. Paskaidrojumam jāpievieno pierādījumi, kas apstiprina iebildumus, tādēļ iebildumiem jābūt substancētiem (saturiskiem). Ja atbildētājs nesniedz paskaidrojumu vai sniedz tādu paskaidrojumu, kuram nav substances, tiesa tam var pat piemērot procesuālo piespiedu līdzekli – piespiedu naudu.
17. Pieteicējam ir piešķirtas tiesības papildināt sākotnējā pieteikuma pamatu ar jauniem faktiem. Pieteicējam un atbildētājam ir tiesības sniegt pierādījumus un mutvārdu vai rakstveida paskaidrojumus par tiem, kā arī celt iebildumus.
18. Likuma 20.nodaļas sistēmiskā uzbūve norāda, ka tiesa iegūst faktus vispirms no lietas dalībnieku paskaidrojumiem, pēc tam arī no liecinieku liecībām, rakstveida pierādījumiem, lietiskajiem pierādījumiem, lietpratēju un ekspertu atzinumiem. Šādas nodaļas uzbūves pamatā ir tiesvedības efektivitātes un samērīguma apsvērumi, lai ar pēc iespējas mazāku resursu patēriņu veiktu faktu izmeklēšanu.
19. Vispirms tiesa iegūst faktus no lietas dalībnieku paskaidrojumiem. Ja paskaidrojumos minētās ziņas atbilst un netiek celti iebildumi, tiesa var sašaurināt faktu izmeklēšanu. Tiesa sniedz iespēju lietas dalībniekiem šādus paskaidrojumus sniegt jau lietas sagatavošanas posmā. Tālāk – lietas dalībnieki var lūgt tiesu nopratināt lieciniekus. Lūgumam jābūt motivētam, t.i., jānorāda, kāds liecinieks uzaicināms un kādus lietai būtiskus apstākļus varētu noskaidrot no liecinieka. Lietas dalībnieki var arī lūgt tiesu izprasīt no iestādēm un personām dažādus rakstveida dokumentus. Lūgumam jābūt motivētam, t.i., lūgumā jānorāda ne tikai, kāpēc dokuments varētu atrasties pie konkrētas personas, bet arī kādu lietai būtisku faktu noskaidrošanai rakstveida pierādījums tiek pieprasīts. Tas pats attiecas arī tiesībām ierosināt iegūt lietiskos pierādījumus. Lietas dalībnieki var arī ierosināt ekspertam uzdodamos jautājumus. Tiesa var uzaicināt lietas dalībniekus uz sagatavošanās sēdi un pārrunāt lietas būtību.
20. Objektīvās izmeklēšanas kontekstā iepriekšminētās tiesības ir uzlūkojamas arī caur godprātības pienākuma prizmu. Godprātības pienākums ir daļa no visas Latvijas tiesiskās iekārtas nesošā tiesību principa, kas vārdiski atklājas Civillikuma 1.pantā – „Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības”. Saskaņā ar labas ticības principu katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāizpilda, ievērojot pārējo personu pamatotās intereses. Civillikuma 1.pantā ietverts tiesiski ētisks princips. Kā tāds tas nav pielietojams vienīgi civiltiesību subjektu savstarpējo attiecību koriģēšanai godīguma garā tajos gadījumos, kad šīs attiecības nav iespējams noregulēt ar pārējo tiesību normu palīdzību, bet arī publiskajās tiesībās. Tā piemēram, publiskajās tiesībās pazīstamais samērīguma princips, demokrātiskās iekārtas princips un vienlīdzības princips arī vērsti uz sabiedrības un individuālu personu interešu iespējami labākā un taisnīgākā līdzsvara sasniegšanu.
Objektīvās izmeklēšanas kontekstā godprātības pienākums nozīmē, ka lietas dalībniekam ir pašam jāpieliek samērīgas pūles faktu izmeklēšanā atkarībā no dažādiem objektīviem apstākļiem.
Dienests savus secinājumus par to, ka pieteicējs veic algotu darbu, ir balstījis tieši uz aģenta līguma noteikumiem, arī kasācijas sūdzības argumenti pamatoti ar aģenta līguma noteikumu vērtējumu. Dienests izteicis argumentu, ka apgabaltiesa nevarēja atzīt pieteicēju par komercaģentu, vērtējot tikai aģenta līgumu. Tāpēc tiesa ir pārkāpusi objektīvās izmeklēšanas principu, jo nav vākusi papildu pierādījumus. Taču dienests nav norādījis konkrētus pierādījumus, kurus apgabaltiesa nav ieguvusi un kuri varētu liecināt par to, ka pieteicējs SIA „IZZI” labā darbojies citādi, nekā tas paredzēts aģenta līguma noteikumos. Tādējādi apgabaltiesa ir pamatoti vērtējusi tikai aģenta līguma noteikumus.
21. Tā kā objektīvās izmeklēšanas princips kalpo pušu objektīvās nevienlīdzības administratīvajā procesā tiesā mazināšanai, līdzdarbības apjoms ir arī atkarīgs no lietas dalībnieku prasmēm un zināšanām par tiesību strīdu izskatīšanu; no pieteicēja, kuru pārstāv zvērināts advokāts vai jurists, ir sagaidāma lielāka iesaistīšanās faktu izmeklēšanā nekā no pieteicēja, kuram objektīvi nav tiesību piemērošanas zināšanu, kurš nenojauš, kuri lietā varētu būt tiesiski nozīmīgi fakti un kā iegūt ziņas par tiem (pierādījumus).
22. Tāpat, novērtējot tiesas rīcību faktu izmeklēšanā, jāievēro, kā rīcībā un kā interesēs ir noskaidrot konkrētos faktus. Tā tiesību dogmatikā atzīts, ka gadījumā, ja fakti ir zināmi tikai konkrētajam lietas dalībniekam un šo faktu noskaidrošanā ir nepieciešama viņa līdzdarbība, tiesa nevar šos faktus iegūt pret paša dalībnieka gribu.
[..] Administratīvā procesa likuma 150.panta trešajā daļā definēts pieteicēja pienākums atbilstoši savām iespējām piedalīties pierādījumu savākšanā. Konkrētajā gadījumā no lietas materiāliem redzams, ka pieteicēja konsekventi pieturējās pie viedokļa, ka bezdarbnieka statuss ir pietiekošs apstāklis, lai viņa varētu pretendēt uz valsts nodrošināto juridisko palīdzību, un izvairījās no citu paskaidrojumu sniegšanas, uzskatot, ka iestādei un tiesai ir pienākums savākt informāciju par pieteicēju. Vienlaikus pieteicēja pat nenorādīja, kas varētu būt tā informācija, kura veicinātu pieteicējai pozitīvā lēmuma pieņemšanu. Tiesnešu kolēģija arī piekrīt pirmās instances tiesas secinājumam, ka personas līdzdarbības princips it īpaši attiecas uz gadījumiem, ja persona vēlas pierādīt apstākļus, kurus tikai viņa pati var apliecināt.
Pieteicēja iebilst pret to, ka tiesa devusi priekšroku vieniem pierādījumiem iepretim citiem, tajā pašā laikā norādot, ka lietā trūkst pierādījumu. Tādējādi, pieteicējas ieskatā, tiesa ir pārkāpusi objektīvās izmeklēšanas principu. Iepazīstoties ar apgabaltiesas spriedumu, secināms, ka šie iebildumi nevar būt par pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Tiesa visus lietā esošos pierādījumus – gan tos, kas varētu liecināt par to, ka darījumi ir notikuši, gan tos, kas norāda uz pretējo – ir vērtējusi kopsakarā (sk. apgabaltiesas sprieduma 11.1. un 11.2.punktu) un šajā novērtējumā balstījusi savus secinājumus par darījumu faktisku esību. Spriedumā nav atzīts, ka lietā esošie pierādījumi nav pietiekami jebkādu secinājumu izdarīšanai, bet gan, ka tie neapliecina faktu, ka pakalpojumus sniegusi liecinieka norādītā persona. Objektīvās izmeklēšanas princips nenozīmē, ka tiesai par katru cenu jāiegūst papildu pierādījumi kāda procesa dalībnieka viedokļa pamatošanai. Turklāt tiesa ir centusies iegūt papildu pierādījumus gan no SIA „Māja 3”, gan no SIA „Manceps” (sk. apgabaltiesas sprieduma 5.2.punktu), taču prasītie dokumenti tiesā nav saņemti. Savukārt pieteicēja papildu dokumentus, kas ļautu izdarīt citādākus secinājumus, nav iesniegusi.
23. Jāievēro arī pierādīšanas saturiskais (materiālais) pienākums, t.i., kuram par sliktu vai par labu ir tas, ka noteikts fakts netiek noskaidrots. Pierādīšanas materiāltiesisko nastu noteic materiālās normas. Ja vien iztrūkst skaidrs noteikums, atbilstoši pamatprincipam kāda fakta apgalvojuma pierādīšanas pienākums ir tam, kurš no šī fakta apgalvojuma vēlas atvasināt sev vajadzīgās sekas.
[..] Tādējādi, ja lietā ir rakstveida pierādījums (Sabiles pilsētas pārvaldes izziņa), ka uzvarētāja Sabilē ir veikusi noteiktu darbu apjomu, bet pieteicēja par to izteic savas šaubas, lai panāktu, ka viņa tiek atzīta par iepirkuma uzvarētāju, tad pieteicējai ir arī jāgādā pierādījumi šādu apgalvojumu apstiprināšanai.
[..] par pareiziem un pamatotiem atzīstami tiesas secinājumi, ka personai, norādot papildu deklarācijā skaidras naudas uzkrājumus, ir jāspēj saprātīgi un ticami pamatot un pierādīt to izcelsmi, lai Valsts ieņēmumu dienests varētu izpildīt savas likumā paredzētās tiesības un pienākumus kontrolēt nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas pareizību. Nav pamatots pieteicēja kasācijas sūdzībā minētais, ka ir pārkāpts objektīvās izmeklēšanas princips un prasība pierādījumus vērtēt pēc loģikas un dzīvē gūtām atziņām. Pieteicējam ir ne tikai pienākums, bet viņa interesēs ir iesniegt tādus pierādījumus vai pietiekami detalizētus paskaidrojumus, kas apstiprinātu viņa apgalvojumu patiesumu un neradītu šaubas par to ticamību. Konkrētas ziņas par darbības vai darījumu apstākļiem var būt vienīgi pašas personas rīcībā. Kā Augstākā tiesa jau norādījusi, nodokļu administrēšana lielā mērā balstās uz informāciju, ko iesniedz pats nodokļu maksātājs (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2005.gada 10.maija sprieduma lietā Nr.SKA-119 12.punktu). Apstāklis, ka dāvinājumi vai citi darījumi principā var veidot naudas uzkrājumus, pats par sevi nenozīmē, ka tādi bijuši pieteicējam. Tādēļ pieteicējam ir jāspēj norādīt uz darbības vai darījumu konkrētiem apstākļiem un konkrētām personām, ar kurām notikuši darījumi. Tiesnešu kolēģija nesaskata, ka šāds pierādīšanas uzstādījums privātpersonai būtu pārlieku sarežģīts.
Personas pilnīga vai daļēja atbrīvošana no drošības naudas samaksas ir izņēmuma gadījums, tādēļ tiesai ir nepieciešams pārliecināties par iemesliem, kas objektīvi liedz personai izpildīt likumā noteikto pienākumu samaksāt drošības naudu. Tieši pašai personai vislabāk ir zināmi fakti par tās ienākumiem un izdevumiem. Līdz ar to pašas personas interesēs ir sniegt tiesai plašāku informāciju par savu mantisko stāvokli. Lemjot par pieteicēja atbrīvošanu no drošības naudas samaksas, tiesa ir izsmēlusi savas iespējas objektīvās izmeklēšanas ceļā noskaidrot pieteicēja mantisko stāvokli, bet tiesas konstatētie fakti rada šaubas, ka pieteicēja mantiskais stāvoklis ir tāds, kas liedz viņam samaksāt drošības naudu par kasācijas sūdzības iesniegšanu.
Tas arī nozīmē, ka privātpersonai, kura prasa izdot labvēlīgu administratīvo aktu vai veikt faktisko rīcību, ir to faktu saturisks (materiāls) pierādīšanas pienākums, kuru dēļ šādu administratīvo aktu būtu jāizdod vai rīcība būtu jāveic. Savukārt, ja iestāde ir atteikusies izdot prasīto administratīvo aktu, tai jāpierāda tie fakti, kas ir pamatā šādam atteikumam.
24. Tiesa nevar faktu izmeklēšanu nodot atbildētāja ziņā. Likums paredz vienīgi divus izņēmumus: 1) ja atceļamā administratīvā akta vietā iestādei jāizdod jauns administratīvais akts vai 2) iestādei jāizdod labvēlīgs administratīvais akts, bet vēl jāizdara lietderības apsvērumi. Bet arī šajos divos izņēmuma gadījumos iestāde ir saistīta ar tiesas jau veikto faktu konstatējumu un to juridisko novērtējumu.
2.4. Pienākums dot norādes un ieteikumus
25. Objektīvās izmeklēšanas princips noteic, ka tiesai ir jādod lietas dalībniekiem norādes un ieteikumi. Administratīvā procesa likums tālāk nepaskaidro, kādos gadījumos un kā izpaužas tiesas norādes un ieteikumi, tomēr likumā atrodamas citas normas, kas konkretizē šīs darbības.
26. Vispirms tiesas aktīvā loma procesa laikā izpaužas tādējādi, ka tiesai ir jādod norādes par prasījuma pareizu formulēšanu, lai privātpersona savas nezināšanas pēc vai formālu iemeslu dēļ nevarētu sasniegt savu patiesi nodomāto mērķi, kurš, iespējams, nav juridiski pareizi formulēts. Administratīvā tiesa ir atzinusi, ka tiesa ir tiesīga šādu prasījumu pati pārformulēt patiesā mērķa ietvaros. Tāpat tiesa var noteikt vienīgo objektīvi iespējamo prasījumu konkrētajos apstākļos, piemēram, ja persona prasa labvēlīga administratīvā akta izdošanu, bet prasa arī iestādes atteikuma atzīšanu par prettiesisku, tad tiesa var šo pēdējo prasījumu nevērtēt, jo tam nav tiesiskas relevances.
27. Vienlaikus tiesai jārespektē pieteicēja prasījuma robežas, kuras pats pieteicējs noteic ar savu pieteikumu, un tā jāievēro dispozitivitātes princips. Administratīvā procesa likuma 249.pants noteic, ka tiesa taisa spriedumu par pieteicēja norādīto pieteikuma priekšmetu, nepārsniedzot prasījuma robežas. Tas nozīmē, ka tiesa nevar izspriest lietu bez atbilstoša pieteikuma un nevar pati piespriest to, ko pieteicējs apzināti nemaz neprasa. Tāpat tas nozīmē, ka gadījumā, ja pieteicējs atsauc pieteikumu, tiesai ir pienākums tiesvedību lietā izbeigt (Administratīvā procesa likuma 282.panta 4.punkts).
No Administratīvā procesa likuma 249.panta, kas noteic, ka tiesa taisa spriedumu par pieteicēja norādīto pieteikuma priekšmetu, nepārsniedzot prasījuma robežas, izriet, ka tiesa ir ierobežota ar pieteicēja gribu. Tas gan nenozīmē, ka tiesa, pamatojoties uz objektīvās izmeklēšanas principu, neskaidru prasījumu nevarētu interpretēt tā, kā to būtu formulējis saprātīgs pieteicējs. Taču, interpretējot prasījumu, tiesa nedrīkst nonākt pretrunā ar pieteicēja tieši un nepārprotami paustu gribu (sk., piemēram, Senāta 2007.gada 12.decembra lēmuma lietā Nr.SKA-710/2007 7.punktu, 2008.gada 26.septembra lēmumu lietā Nr.SKA-670/2008 6.punktu).
28. Līdzīgi kā tiek apspriests līdzdarbības pienākums faktu izmeklēšanas laikā, arī tiesas pienākums dot norādes un ieteikumus lietas dalībniekam, kuru pārstāv zvērināts advokāts vai jurists, ir ierobežots. Salīdzinoši Vācijas tiesību dogmatikā ar atsaucēm uz judikatūru ir pamatoti norādīts – jo bezpalīdzīgāks un nepieredzējušāks lietas dalībnieks, jo plašāks ir tiesas pienākums dot norādījumus un ieteikumus. Tas atbilst tiesvedības efektivitātes principam.
29. Lai dotu norādes lietas dalībniekiem par faktiem, kas būtiski izmeklēšanai, par iztrūkstošiem faktiem, kurus lietas dalībniekiem savu iespēju robežās jāiesniedz tiesai vai jāinformē tiesa par neiespējamību tādus iesniegt, kā arī par prasījuma pareizu formulēšanu, tiesai administratīvajā procesā ir aktīvi jāiesaistās diskursā ar lietas dalībniekiem un jāatklāj, kuri apstākļi un tiesības tiesas ieskatā ir nozīmīgi prasījuma apspriešanā. Tas nozīmē, ka tiesai ir pienākums apspriest faktus ar procesa dalībniekiem, jo iespējams, ka kādi fakti tomēr nav noskaidroti pilnībā vai atšķiras procesa dalībnieku viedoklis par tiem. Tā kā lietas faktiskā puse nav vērtējama šķirti no tiesiskās puses (tiesību normām), tad tiesai jāatklāj sava sākotnējā tiesiskā viedokļa pamatnostādnes vai, risinot strīdīgus jautājumus, jānorāda, kādu tiesību normu piemērošana tiek apsvērta. Kā pamatoti norāda R.Matjušina, šādam diskursam ir jāaptver visi neizzinātie vai nepietiekami izzinātie faktiskie un tiesiskie aspekti, kurus tiesa uzskata par svarīgiem lēmuma pieņemšanā un kuru nozīmīgums iesaistītajiem nebija zināms vai acīmredzams. Tiesai iesaistīto dalībnieku uzmanība jāvirza tieši uz šādiem aspektiem, lai viņi par tiem varētu izteikties vai papildināt un precizēt savu līdzšinējo pozīciju un, ja nepieciešams, spētu iesniegt jaunus pierādījumus. Vienlaikus pamatoti atgādināts, ka tiesai ar iesaistītajiem lietas dalībniekiem nav jāvada nogurdinošs diskurss par visiem dalībnieku izvirzītajiem jautājumiem, kas faktiski apgrūtinātu procesa gaitu un būtu pretējs tiesvedības efektivitātes principam.
30. Tiesas norādes un ieteikumi lietas dalībniekam, jo īpaši pieteicējam, ir būtiski, jo likums ierobežo jauna pieteikuma pamata (faktu) „ienešanu” tiesā pēc tam, kad noslēgta tiesas apstākļu izmeklēšana (jeb lietas izskatīšana pēc būtības), kā arī apelācijas tiesvedībā.
2.5. Pienākums panākt tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu
31. Lietas dalībnieki samērā bieži izvirza argumentu, ka nepietiekamu faktu izmeklēšanas darbību dēļ nav panākta tiesiska un taisnīga lietas izskatīšana. Jau iepriekš norādīju, kā izpaužas faktu izmeklēšana un lietas dalībnieku līdzdarbības pienākumi tajā. Tomēr, kā saprast šo piezīmi, ka objektīvās izmeklēšanas dēļ ir jāpanāk tiesiska un taisnīga lietas izskatīšana? To sīkāk izskaidro objektīvās izmeklēšanas principa vieta citu tiesību principu vidū.
32. Objektīvās izmeklēšanas princips ir demokrātiskas valsts principa elements un ietilpst tiesiskas valsts principa apakšprincipu grupā. Atšķirībā no civilprocesa administratīvajā procesā pastāv publiska sabiedrības interese par tiesas sprieduma pareizību. Šādas intereses īpašo raksturu veido apstāklis, ka tiesa kontrolē valsts pārvaldes darbības tiesiskumu, t.i., valsts rīcības attiecībā pret privātpersonu tiesiskumu. Tādējādi atsevišķs tiesas spriedums ir nozīmīgs ne tikai konkrētajiem lietas dalībiekiem, bet visai sabiedrībai kopumā.
33. Lai arī sprieduma nozīmība nereti pārsniedz konkrētās lietas ietvarus, taču administratīvās tiesas veiktajai kontrolei jāpaliek izskatāmās lietas ietvaros, nevis vispārīgi. Tādējādi tiesas veiktā kontrole nodrošina vienīgi tiesai nodotās lietas tiesisku un taisnīgu rezultātu. Tiesas rīcībā nodotie instrumenti ierobežo vispārīga tiesiskuma nodibināšanu; tam piemērotākie ir likumdevēja likumdošanas un izpildvaras pārvaldes organizēšanas instrumenti.
3. Kopsavilkums
1. Lai arī objektīvās izmeklēšanas princips uzliek tiesai pienākumu pašai izmeklēt lietas apstākļus, tomēr tas neatbrīvo lietas dalībniekus no to procesuālajiem pienākumiem iesniegt tiesai ziņas par lietas apstākļiem, līdzdarboties lietas apstākļu izmeklēšanā.
2. Jo lietas dalībnieks ir zinošāks savās tiesībās, konkrētajā strīdus situācijā, jo mazāka tiesas iesaiste faktu izmeklēšanā.
3. Jo lielāka lietas dalībnieka interese un nepieciešamība konkrēta fakta noskaidrošanā, jo nozīmīgāka arī šī lietas dalībnieka līdzdarbība faktu izmeklēšanā.
4. Augstākās tiesas nolēmumu atziņas lietās Nr.SKA-40/2013, Nr.SKA-35/2014 un Nr.SKA-569/2014 par objektīvās izmeklēšanas principa piemērošanu atbilst administratīvā procesa tiesā tiesību dogmatikai. Šīs atziņas nesašaurina jau iepriekš tiesību dogmatikā noteikto objektīvās izmeklēšanas principa saturu.
QR
