Rīcība neefektīva tiesiskā regulējuma gadījumā: dokumenta paziņošanas adreses piemērs

Ievads

Valsts iestādes un tiesas dokumenta paziņošanai ir būtiska nozīme, jo tās nevar normāli funkcionēt, ja privātpersonām nav pieejami tiem adresētie lēmumi vai informācija. Tāpat iestādes nevar darboties, ja iestāžu lēmumi nevar tikt izpildīti, jo tie nav paziņoti lēmumu adresātiem. Dokumenta paziņošana nodrošina, ka adresāts uzzina par dokumentu un var veikt darbības savu subjektīvo tiesību izmantošanai vai aizsardzībai.

Latvijā iestādes un tiesas dokumentu paziņošanu administratīvajā procesā un Satversmes tiesas procesā regulē Paziņošanas likums, bet civilprocesā – Civilprocesa likums   – un kriminālprocesā – Kriminālprocesa likums. Ilgus gadus dokumentu paziņošanas tiesiskā regulējuma nepilnības izmantoja dokumentu adresāti, cenšoties izvairīties no tiem nevēlamu dokumentu saņemšanas, tādējādi kavējot šo dokumentu tiesisko seku iestāšanos. Šie trūkumi tika atzīmēti administratīvā procesa iestādē un tiesā efektivizēšanas koncepcijas sagatavošanas laikā. Tipiskākais veids, kā izvairīties no dokumentu saņemšanas, bija fiziski nepieņemt sūtīto dokumentu, uzaicinājumu to saņemt u.tml.

Ar Paziņošanas likuma pieņemšanu Latvijas tiesiskajā telpā tika formulēts adresāta sadarbības pienākuma princips. Par adresāta adresi tika atzīta adresāta norādītā dzīvesvieta. Taču ar 2012.gada 14.jūnija likumu „Grozījumi Paziņošanas likumā” tā 4.panta pirmā daļa tika izteikta jaunā redakcijā, nosakot, ka dokumentu paziņo uz deklarētās dzīvesvietas adresi vai papildu adresi, bet uz citu adresi tikai gadījumā, ja adresāts norādījis objektīvus apstākļus, kādēļ tas nepieciešams. Tas grozīja sākotnējo pieeju, ka dokumentu pirmām kārtām paziņo uz paša adresāta norādīto adresi. 

Referāta mērķis ir analizēt grozītās dokumentu paziņošanas kārtības atbilstību tiesību sistēmai, atklāt tiesību principa un rakstīto tiesību normu regulējuma pretrunu. Referāts ir veltīts konkrētai, samērā šaurai juridiskai problēmai, kas atklājās, autoram sastādot Paziņošanas likuma komentārus, bet kuras analīze netika plašāk izvērsta publikācijas specifikas dēļ. Tāpēc šā referāta uzdevums ir piedāvāt atklātās problēmas atrisinājumu. Referātā izmantotas induktīvās, deduktīvās un analītiskās zinātniskā darba metodes.

Adresāta sadarbības pienākums un tā saknes Latvijas tiesību sistēmā

Paziņošanas likuma izstrādāšanas gaitā tika atklāts jauns tiesību princips – adresāta līdzdarbības (sadarbības) pienākums. Līdz tam šāds princips Latvijas tiesībās netika vārdiski formulēts, kaut arī tiesiskajā iekārtā jau pastāvēja. Adresāta sadarbības princips ir atvasināms no procesa dalībnieka godprātības pienākuma. Indivīda godprātības pienākums savukārt ir daļa no visas Latvijas tiesiskās iekārtas galvenā tiesību principa, kas vārdiski atklājas Civillikuma 1.pantā: Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.

Saskaņā ar labas ticības principu katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāizpilda, ievērojot pārējo personu pamatotās intereses. Civillikuma 1.pantā ietverts tiesiski ētisks princips. Kā tāds tas nav izmantojams vienīgi civiltiesību subjektu savstarpējo attiecību koriģēšanai godīguma garā tajos gadījumos, kad šīs attiecības nav iespējams noregulēt ar pārējo tiesību normu palīdzību, kā arī publiskajās tiesībās. Tā, piemēram, publiskajās tiesībās pazīstamais samērīguma princips, demokrātiskās iekārtas princips un vienlīdzības princips arī ir vērsti uz sabiedrības un individuālu personu interešu iespējami labākā un taisnīgākā līdzsvara sasniegšanu.

Tādējādi autors uzskata, ka adresāta sadarbības pienākums ir Latvijas tiesiskās iekārtas daļa jau kopš tās izveidošanas brīža, taču atklājies tiesību piemērotājam ar tā rakstveidošanu (vai atsevišķu tā elementu rakstveidošanu). Šāds tiesību principa atklāšanās veids Latvijā ar rakstīta likuma palīdzību ir ierasts. jo tiesību dogmatika vēl ir vāji attīstīta.

Adresāta deklarētā dzīvesvieta un cita adrese: līdzsvara meklējumi

Adresāta sadarbības pienākums dokumentu paziņošanā citastarp izpaužas kā pienākums pieņemt iestādes paziņoto dokumentu, paziņot savu adresi (tās izmaiņas) iestādei un būt sasniedzamam iestādei paziņotajā adresē. Tādēļ sākotnēji Paziņošanas likumā tika noteikts, ka fiziskai personai dokumentu paziņo uz deklarēto dzīvesvietas adresi vai deklarācijā norādīto pirmo papildu adresi, ja persona pati nav norādījusi citu adresi. Tas nozīmēja, ka iestādei pirmām kārtām ir jāievēro personas pašas norādītā adrese. Tas atbilda adresāta sadarbības pienākumam paziņot iestādei savu adresi un tādējādi demonstrēt apņemšanos būt tur sasniedzamai. 

Prioritātes piešķiršana adresāta norādītajai adresei samazināja deklarētās dzīvesvietas, kas arī pēc būtības ir adresāta norādītā (publiski deklarētā) adrese, institūta nozīmi. Lai to līdzsvarotu, likumdevēja ieskatā priekšroka būtu dodama deklarētajai dzīvesvietai. Tādēļ likumdevējs laboja Paziņošanas likuma 4.panta pirmo daļu, nosakot, ka dokumentu paziņo uz deklarētās dzīvesvietas adresi vai papildu adresi, bet uz citu adresi tikai gadījumā, ja adresāts norādījis uz objektīviem apstākļiem, kādēļ tas nepieciešams. Grozījuma mērķis bija maksimāli ierobežot personu dokumentu sūtīšanu uz citām adresēm bez īpaša iemesla.

Līdzsvara meklējumi ir vērtējami kritiski, jo jau iepriekš likumdevējs bija noteicis, ka fiziskajai personai dokumentu paziņo uz deklarētās dzīvesvietas adresi vai deklarācijā norādīto papildu adresi. Savukārt ieviešot piebildi, ka dokumentu paziņo uz citu adresi tikai tad, ja adresāts norādījis uz objektīviem apstākļiem, kādēļ tas nepieciešams, likumdevējs ir sašaurinājis adresāta un iestādes sadarbības iespēju, apgrūtinot to ar papildu apstākļu norādīšanas un izvērtēšanas pienākumu. Tādējādi faktiski likumdevējs izjauca paša iepriekš atrasto līdzsvaru starp dzīvesvietas deklarēšanas institūtu un adresāta sadarbības pienākumu.

Izvērtējot tiesību normas piemērošanas prakses apstākļus, secināms, ka iestādei uzliktais pienākums vērtēt adresāta norādītās citas adreses izvēles objektīvos apstākļus ir neefektīvs. Atbilstoši adresāta sadarbības pienākumam iestāde var jau bez papildu faktu vērtēšanas pieņemt, ka adresāts būs sasniedzams norādītajā adresē. Tāpat pienākums noskaidrot adresāta deklarētās dzīvesvietas adresi iestādei prasa pieeju Iedzīvotāju reģistram, laiku un finanšu līdzekļus. Ieslīgstot apstākļu novērtējumā, iestāde riskē, ka tās dokumenta paziņošana varētu tikt apstrīdēta.

Tiesiskās problēmas risinājums

Aplūkotā situācija atklāj tiesību piemērošanas tipisku problēmu: normas teksts vedina tās adresātus rīkoties neefektīvi. Atbilstošākā juridiskā metode šādā gadījumā ir normas teksta redukcija, panākot, ka normas teksts atbilst normas mērķim, normas iztulkošanai, dodot priekšroku efektivitātes apsvērumiem (efektīvākajam un lietderīgākajam rezultātam) vai savstarpēji konkurējošo „tiesisko labumu” saskaņošanai.

Iepazīstoties ar Paziņošanas likuma 4.panta pirmo daļu, tās grozījumu tapšanas vēsturi un likumdevēja mērķiem, secināms, ka likumdevēja mērķis korekti atspoguļots normas tekstā, t.i., maksimāli ierobežot dokumentu paziņošanu uz citu adresi, kas nesakrīt ar deklarēto dzīvesvietu, bez īpaša iemesla. Tas nozīmē, ka nav pamata teleoloģiskās redukcijas izmantošanai vai iztulkošanai, kas būtu pretēja šim skaidri konstatējamam likumdevēja mērķim (pretējā gadījumā tā būtu piemērotāja paša tiesībpolitisko mērķu sasniegšana).

Vienlaikus būtu iespējams saprātīgi interpretēt likumdevēja jaunieviesto piebildi – „ja adresāts norādījis uz objektīviem apstākļiem, kādēļ tas nepieciešams”, ievērojot adresāta sadarbības pienākuma saturu. Formāli raugoties, ja adresāts ir norādījis iestādei citu adresi, kas nav deklarētās dzīvesvietas adrese, un nav norādījis izvēles pamatojumu, iestādei būtu jāpaziņo dokuments uz deklarētās dzīvesvietas adresi, bet, ja pamatojums norādīts, – būtu tas jāvērtē. Taču tā kā adresāta sadarbības principa saturā ietilpst arī adresāta pienākums būt sasniedzamam iestādei paziņotajā adresē, tad iestāde rīkotos efektīvāk, ja paziņotu dokumentu uz adresāta norādīto adresi. Vienlaikus tas atbilstu labai pārvaldībai, organizējot dokumenta paziņošanu pēc iespējas ērtāk privātpersonai. Tādējādi adresāta norādītā adrese (kas atšķiras no deklarētās dzīvesvietas) būtu saprotama jau kā adresāta objektīva nepieciešamība bez papildu argumentu izvērtējuma vajadzības. Līdz ar to problēma atrisināma, savstarpēji saskaņojot „tiesiskos labumus” – pārvaldes darbības ātrumu un efektivitāti, labu pārvaldību un adresāta sadarbības pienākumu.

Kopsavilkums

1. Adresāta sadarbības pienākums ir Latvijas tiesiskās iekārtas daļa jau kopš tās izveidošanas brīža, taču atklājies tiesību piemērotājam ar tā rakstveidošanu (vai atsevišķu tā elementu rakstveidošanu).

2. Izdarot grozījumus Paziņošanas likuma 4.panta pirmajā daļā, likumdevējs jau iepriekš atrasto līdzsvaru starp dzīvesvietas deklarēšanas institūtu un adresāta sadarbības pienākumu izjauca. Izvērtējot tiesību normas piemērošanas prakses apstākļus, secināms, ka iestādei uzliktais pienākums vērtēt adresāta norādītās citas adreses izvēles objektīvos apstākļus ir neefektīvs.

3. Tā kā adresāta sadarbības principa saturā ietilpst arī adresāta pienākums būt sasniedzamam iestādei paziņotajā adresē, tad iestāde rīkotos efektīvāk, ja paziņotu dokumentu uz adresāta norādīto adresi. Vienlaikus tas atbilstu labai pārvaldībai, organizējot dokumenta paziņošanu pēc iespējas ērtāk privātpersonai. Tādējādi adresāta norādītā adrese (kas atšķiras no deklarētās dzīvesvietas) būtu saprotama jau kā adresāta objektīva nepieciešamība bez papildu argumentu izvērtējuma vajadzības.