Dītriha Andreja Lēbera līdzdalība Latvijas tiesiskās sistēmas atjaunošanā

IEVADS

Senatora Augusta Lēbera personības un darbības nozīmes apzināšanā, skaidrošanā, darbu saglabāšanā un pieejamības nodrošināšanā pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas vislielāko ieguldījumu ir devis viņa dēls – profesors Dītrihs Andrejs Lēbers.

Izcila personība, erudīts, elegants kungs. Īstens Latvijas patriots. Džentlmenis. Un vēl virkne komplimentu nāk prātā, atceroties Lēbera kungu.

Daudziem klātesošajiem, arī man, pirmā tikšanās ar viņu bija 1990.gadā – Pirmajā Pasaules latviešu juristu kongresā, kad tajā plaši pārstāvētā trimdas latviešu juristu saime iesēja pirmos pārmaiņu graudus, lai ko mainītu padomju sistēmā izglītoto juristu domāšanā. Mēs runājām vienā – latviešu valodā, bet vēl dažādās juridiskajās valodās, meklējot kopīgo, vienojošo – ceļu uz demokrātisku un tiesisku Latvijas valsti.

Tāpat pirmās atmiņas, kas nāk prātā, atceroties Lēberu (šeit un turpmāk – Dītrihs Andrejs Lēbers), saistītas ar to, ka viņš pirmais iepazīstināja atjaunotās Latvijas juristus ar 1937.gada Civillikumu. Tiem, kuriem bija iespēja klausīties viņa Eiropas tiesību kursu, atmiņā palikušas ne vien jauniegūtās zināšanas par 1991.gadā vēl svešādajām tiesībām, bet arī iepriekšējā iekārtā neierastais mācīšanas stils, studentu un pasniedzēju attiecības.

Plašākai Latvijas sabiedrībai Lēbers kļuva pazīstams kā Latvijas valsts demokrātisko tradīciju un tiesību zinātnes un valsts vēstures mantojuma sargātājs. Pateicoties viņam, Latvijā šodien ir pieejami gan okupācijas gados iznīcinātie dokumenti par Latvijas valsti un tiesībām, gan trimdā dzīvojošo Latvijas zinātnieku darbi, kurus viņš ir uzdāvinājis Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai. Tāpat šo bibliotēku fondos ir pieejamas vairākas ārvalstīs izdotas Lēbera publikācijas par dažādiem tiesību jautājumiem.

Viņa līdzdalība dažādos zinātnieku un juristu forumos Latvijā vienmēr bija notikums. Viņa paustās un starptautiski atzītas atziņas tika ar interesi uzklausītas un akceptētas arī Latvijā, taču nereti – tikai vārdos.

Neskaitāmi Latvijā iniciētie un atbalstītie projekti, ne tikai jurisprudences jomā, dokumentu un grāmatu dāvinājumi. Interesantas sarunas un jaunas zināšanas par Latvijas valsti, tās cilvēkiem, par tiesībām un tiesību avotiem. Tāds viņš mums vienmēr paliks atmiņās.

Bet vai mēs tiešām esam apzinājuši un pietiekami novērtējuši visas tās vērtības, ko Latvijai, Latvijas tiesībām, mums – juristiem – ir devis Lēbers? „Vai šodien kāds jau var saskaitīt, cik izdevumu un projektu Lēbers ir atbalstījis, praktiski, nevis tikai vārdos, demonstrējot uzticību Latvijai un patiesu minoritātes pārstāvja mīlestību pret dzimteni, kuru bija spiests atstāt 1939.gadā?” Man bijis iespēja iepazīt Lēberu nedaudz vairāk. Esmu iesaistījusies arī dažos viņa iniciētos projektos. Taču, gatavojoties šai konferencei, vēlreiz pārliecinājos, cik maz zinu par viņa kā jurista un zinātnieka darbību.

Personīgais arhīvs un dokumenti, kas dotu plašāku informāciju par viņa personību, ir palikuši ģimenei. Diemžēl neviens no četriem bērniem (un droši vien arī no daudzajiem mazbērniem) nezina latviešu valodu. Lai arī vecākajam dēlam Aleksim ir jurista izglītība un kādreiz viņa un arī otra dēla Džona darbs bija saistīts ar Latviju, tieša Lēbera iesāktā darba turpinātāja dzimtā nav. Ziņas par viņa dzīves gājumu atrodamas vien dažos avotos. Un arī tur atrodamā informācija ir vien tik, cik Lēbers ir gribējis pats par sevi atklāt. Savukārt ziņas par viņa darbiem, kas tapuši līdz 2002.gadam, ir atrodamas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas izdotajā bibliogrāfijā. Vēlākie darbi jāmeklē citos avotos.

Šī referāta galvenais uzdevums ir norādīt uz būtiskākajiem faktiem Lēbera kā zinātnieka un jurista darbībā – gan trimdā, gan pēc Latvijas valsts atjaunošanas, kā arī atsvaidzināt personīgās atmiņas visiem, kas pazinuši Lēberu, un rosināt vēl kādu pievērsties Lēbera atstātā mantojuma un personības plašākai izpētei. Turpmākiem pētījumiem ļoti noderīgās būs dažādu vēsturisko literatūras avotu digitalizētās datubāzes, kuras arī esmu izmantojusi.

LĒBERA DARBĪBAS UN PĒTĪJUMU GALVENIE VIRZIENI

Sistematizējot informāciju par Lēbera darbību, secinu, ka galvenie jautājumi, kuriem viņš ir pievērsies savos pētījumos, ir šādi:

• Baltijas valstu okupācija un aneksija un neatkarības prasības uzturēšana. Starp tiem īpaši izceļami jautājumi par Molotova–Rībentropa paktu un tā atstātajās sekām un Abreni;

• Latvijas valsts un tiesību kontinuitāte;

• Vācbaltieši;

• Latvijas tiesības un tiesību akti, tostarp – tiesību vēsture un tiesību zinātnes mantojums, tiesību sistēmas atjaunošana;

• Starptautiskās tiesības un Eiropas tiesības;

• Latvijas tiesu prakse un Latvijas Senāts;

• Juristi – personības. Lēbers īpaši pievērsies sava tēva – senatora Augusta Lēbera – darbībai. Arī viņa pēdējais sagatavotais darbs (izdots pēc nāves) veltīts tēva piemiņai (No romiešu tiesībām līdz Hāgas konvencijām:  senatora Augusta Lēbera juridiskie atzinumi (1909-1939) / sast. Dītrihs A.Lēbers (Loeber).  – Rīga: Latvijas vēsture, 2004);

• Padomju tiesības. Tās bieži analizētas saistībā Baltijas valstu problēmām.

LĒBERA DARBĪBA LĪDZ LATVIJAS NEATKARĪBAS ATJAUNOŠANAI

Pēc Otrā pasaules kara Lēbers ieguvis daudzpusīgu juridisko izglītību (Vācijā, Nīderlandē, ASV) un tiesību un vēstures zinātņu doktora grādus.

Pirms savas zinātniskās karjeras Lēbers strādāja Vācijas diplomātiskajā dienestā, bija pēc kara jaundibinātās Ārlietu ministrijas Padomju Savienības nodaļas darbinieks. Strādājis arī ASV raidstacijā Radio Brīvā Eiropa (Minhenē).

No 1966.gada līdz savai emeritācijai 1989.gadā Lēbers bija Ķīles universitātes Sociālistisko valstu tiesību, politikas un sabiedrības pētniecības institūta direktors. Kā jau norāda institūta nosaukums, tas nodarbojās ar interdisciplināru toreizējo sociālistisko valstu pētniecību. 80.gados institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku strādāja arī Egils Levits. Tas ļāva Lēberam lielu daļu institūta zinātniskās kapacitātes mērķtiecīgi novirzīt Baltijas un tieši Latvijas pētniecībai. Abi, starp citu, bija latviešu studentu korporācijas „Fraternitas Lataviensis” locekļi. Tādēļ Lēbera vadītais institūts bija ne tikai viens no vadošajiem sociālistisko valstu, tātad it sevišķi Padomju Savienības, pētniecības centriem, bet arī vadošais Baltijas pētniecības centrs Eiropā.

No 1985. līdz 1987.gadam Lēbers bija Ķīles universitātes Juridiskās fakultātes dekāns.

Lēbera zinātniskā specializācija bija salīdzinošās tiesības un starptautiskās tiesības, savos pētījumos īpašu uzmanību veltot padomju tiesībām. Tādējādi Lēbers varēja savas zinātniskās intereses saistīt ar Baltijas valstu tiesiskajām problēmām. PSRS aneksijas laikā viņam vairākas reizes izdevās būt arī Rīgā.

Daudzi viņa zinātniskie darbi veltīti PSRS noziedzīgās politikas atklāšanai, tostarp Baltijas valstu juridiskajam statusam. Pirmā ar Latviju saistītā Lēbera publikācija iznāca vēl Staļina laikā, 1951.gadā – raksts „Baltijas valstu jautājums izcilu juristu sanāksmēs Hāgā” žurnālā „Latvju Žurnāls”.

Lēbera raksti par Baltijas valstīm un Latvijai aktuālām problēmām tika publicēti prestižos ārvalstu izdevumos, bieži izraisot sašutumu un polemiku komunistiskās ievirzes juristu vidū. Tāpēc Lēbera iebraukšanai PSRS tika likti šķēršļi. Protams, Lēbera viesošanās Baltijā izsauca VDK interesi, kas materiālus par viņu apkopoja lietā „Bērs”. Ar to Lēberam pašam izdevās iepazīties 90.gados. Tā kā šobrīd atkal aktualizējies jautājums par „čekas maisiem” un lustrāciju, neliels ieskats par viņa VDK lietā atklāto: „1977.gada martā Latvijas Zinātņu akadēmijā notika starptautiska konference, un D.Lēbers oficiāli tikās ar 12 cilvēkiem, no kuriem 10 bija zinātnieki. No tiem 2 bija čekas pastāvīgie darbinieki, 4 uzticības personas un 6 aģenti. Uz Vāciju sūtīja daļu no viņiem, lai D.Lēberu izspiegotu. Un tie bija viņa kollēgas no Latvijas! Nebija neviena no D.Lēbera profesijas kollēgām, kuri nebūtu snieguši čekai ziņas par viņu.”

No Lēbera plašās darbības trimdā vēlos izcelt divus nozīmīgus juridiskus atzinumus.

Pirmkārt, 1968.gadā viņš izstrādāja atzinumu jautājumā par neatkarīgo Baltijas valstu zeltu, kas bija noguldīts Anglijas bankā un par kura izmantošanu bija vienojušās Lielbritānijas un PSRS valdības. Savā 33 lappušu garajā atzinumā Lēbers pamatoja, ka britu valdības rīcība Baltijas valstu zelta jautājumā runā pretī starptautiskām tiesībām. Šis dokuments tika nosūtīs Lielbritānijas iestādēm un visiem parlamenta locekļiem, un šādai rīcībai bija starptautiska rezonanse.

Tā laika latviešu trimdas laikraksti ziņo: „Cīņu tiesību vārdā Anglijas valdība nebija gaidījusi, tā bija spiesta dot aprobežotus iztulkojumus, uzsvērt Baltijas valstu inkorporācijas juridisko neatzīšanu un nenoliegt brīvo Baltijas valstu tiesības nākotnē uz tagad pārņemto zeltu.”

Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas Anglijas valdība arī oficiāli atzina savu toreizējo pārkāpumu un izmaksāja Baltijas valstīm kompensāciju. Lēbers šo Anglijas valdības rīcību uzņēma ar gandarījumu.

Otrs atzinums, ko vēlētos izcelt, ir Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) un Pasaules Baltiešu apvienības (PBA) sagatavotais Helsinku memorands (Memorandum on Reestablishing Freedom and Indepedence in Connection with the European Security and Cooperation Conference), kurā bija pamatots Baltijas pievienošanas PSRS prettiesiskais raksturs gan no starptautisko tiesību, gan nacionālo tiesību viedokļa. Šī Memoranda juridiskās daļas autors bija Lēbers.

Memorands 1973.gadā tika iesniegts Eiropas Drošības un sadarbības apspriedei (EDSA), kuras viens no uzdevumiem bija apstiprināt pēc Otrā pasaules kara izveidojušās Eiropas valstu robežas. Šīs konferences gaitā ASV un arī Rietumvalstis atkārtoti deklarēja, ka tās neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju. Tāpēc Helsinku Nobeiguma akts (1975.gadā) baltiešiem kļuva par nozīmīgu ieroci savu prasību par valstu suverenitātes atjaunošanu turpmākai uzturēšanai.

Taču, protams, Lēbera gan kā jurista un zinātnieka, gan kā demokrātisko vērtību aizstāvja paveiktais ārpus Latvijas ir daudz plašāks. Viņa darbi un dažādos forumos paustās atziņas trimdā dzīvojošajos baltiešos uzturēja ticību un pārliecību par neatkarīgas demokrātiskas Latvijas, Igaunijas un Lietuvas atdzimšanu, kā arī nodrošināja Lēberam respektējama, starptautiski atzīta tiesību zinātnieka atpazīstamību.

Šodien pieejamajā digitalizētajā periodikas datubāzē var iepazīties ar plašu starpkaru posmā trimdā izdoto latviešu preses izdevumu apjomu. Tas dod iespēju vairāk uzzināt par Lēbera darbību laikā līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai.

Lēbera darbība vienmēr bija saistīta ar trimdas latviešu organizācijām un trimdā dzīvojošajiem Latvijas juristiem. Arī pats Lēbers vienmēr uzsvēris savu piederību Latvijai.

Vēl daži, manuprāt, interesanti fakti Lēbera darbībā trimdā līdz 1990.gadam.

1959.gadā Baltiešu studentu kongresā Lēbers nolasa referātu par teorētiskām iespējām, kā Baltijas valstis, esot PSRS republikas, varētu iekļauties Eiropas Ūnijā [tātad   – Eiropas Savienībā!] saskaņā ar padomju likumiem un konstitūciju, ja to interpretētu atbilstoši starptautiskajām tiesībām. 

1964.gadā Baltiešu juristu zinātniskās darba kopas konferencē Hamburgā izskan Lēbera atzinums: „pamatodamies uz starptautisko tiesību jaunākajām atziņām un Nirnbergas tribunāla lēmumiem [..], padomju patvarības akti nostādījuši Baltijas valstis kolonizēto zemju stāvoklī.”

1967.gadā Lēbers publicē interesantu rakstu par literatūras un mākslas „vadības” tiesisko noregulējumu Latvijas PSR. Tas atklāj latviešu kultūras pakļaušanu padomju okupantu vajadzībām.

1972.gadā izdots plašu ievērību guvušais Lēbera pētījums par vācbaltu repatriāciju „Diktierte Option [„diktētā izvēle”] Die Umsiedlung der Deutsch–Balten aus Estland und Lettland 1939–1941.”

1973.gadā Latviešu juristu kongresā Ķelnē Lēbers referē par Latvijas tiesību avotu saglabāšanas nepieciešamību. Tiesību avotus jāsaglabā, jo tie būs nepieciešami, atjaunojot Latvijas valsts neatkarību – viņš tam tic!

„Referents jau vairākkārt mudinājis saglabāt brīvās pasaules bibliotēkās un krātuvēs apzinātos Latvijas tiesību avotus, vai nu tos pārspiežot, vai radot attiecīgas mikrofilmas. Kaut arī apzināto avotu nav sevišķi daudz, taču ļoti svarīgi saglabāt tos vēlākam laikam.” Šī aicinājuma lielākais īstenotājs, kā zināms, bija viņš pats! Apliecinājums tam, piemēram, – 1987.gadā sakarā ar 50 gadiem kopš Civillikuma pieņemšanas viņš Hamburgā izdod Civillikuma pārspiedumu.

Lēbers bijis aktīvs Latvijas Trešās atmodas veicinātājs. Daži fakti par to.

1987.gadā Ķīles universitātē viņš noorganizēja starptautisku konferenci „Baltijas reģionālisms – Baltijas valstu piemērs par reģionālo identitāti padomju varas apstākļos”, kas savas aktuālās tēmas dēļ guva plašu atsaucību.

1989.gadā viņš publicēja dažādus materiālus par Latvijas iecerēm ceļā uz politisko un saimniecisko patstāvību, par īpašuma privatizāciju, kopuzņēmumu veidošanu.

Ļoti nozīmīga bija Lēbera pārliecinošā uzstāšanās starptautiskajā konferencē Tallinā „PSRS un Vācijas 1939.gada 23.augusta un 28.septembra Molotova– Rībentropa pakta tiesiskā analīze” 1989.gada 30.jūnijā. Uz šo konferenci vēl PSRS kontrolētajā teritorijā Lēbers atveda Molotova-Ribentropa pakta un tā slepeno protokolu faksimilizdevumu! Tieši šai konferencei bija ietekme uz vēlāk notikušo PSRS Tautas deputātu kongresu, kurā tika pieņemts vēsturiskais lēmums atzīt šos slepenos protokolus par spēkā neesošiem kopš to parakstīšanas brīža. 1989.gadā arī notiek gatavošanās 1.Pasaules Latviešu juristu kongresam. Lēbers bieži ir Rīgā un iesaistās kongresa organizēšanā.

LĒBERA DARBĪBA PĒC LATVIJAS NEATKARĪBAS ATJAUNOŠANAS

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, uzsākot ceļu uz demokrātisku un tiesisku valsti, Lēbers devis nozīmīgu ieguldījumu tiesību zinātnes un juridiskās domas attīstībā. Lēbera zinātnisko interešu centrā vienmēr bijušas rūpes par Latvijas kā tiesiskas valsts izveidošanu, tiesu sistēmas pilnveidošanu, pirmskara Latvijas tiesību zinātnes mantojuma studēšanu un tā atziņu praktisku izmantošanu. Viņš aktīvi iesaistījās projektos, kas saistīti ar Latvijas likumu pielāgošanu Eiropas Savienības standartiem, Baltijas valstu sadarbību, vienotību un integrāciju Eiropā, kā arī juridiskās izglītības un tiesību zinātnes tālāku attīstību Latvijā.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc viņš to visu dara, Lēbers teica: „Latvija ir mana dzimtene. Tādā garā mani vecāki mani ir audzinājuši.” Savukārt kādā intervijā 1998.gadā Lēbers atklāj: „Es pat īsti nevaru atcerēties, kā un kad manī nobrieda nodoms kļūt par juristu. Tas radās kaut kā dabiski pats no sevis. Var pat teikt – no zēna gadiem. Gluži tikpat pašsaprotama man likās tā kalpošana Latvijas interesēm, ko ik dienas kopa mans tēvs Augusts Lēbers gan kā senators, gan kā Latvijas universitātes mācībspēks. [..] Pēc kara [..] tēvs visvairāk pārdzīvoja nevis to, ka ģimene bija nonākusi trūcīgos apstākļos, [..] bet gan to, ka viņa mūža ieguldījums, viņa darbs Latvijā gājis zudumā, ka pīšļos satriekta Latvijas tautas dzīve un sākusies padomju okupācija. [..] Es vienmēr jutos aicināts savu un savu vecāku dzimteni pieminēt rakstos un runās, kad vien tikai radās iespēja sabiedrībai atgādināt Baltijas valstu okupāciju.”

1990.gadā no 8. līdz 14.oktobrim Rīgā notika vēsturiskais 1.Pasaules Latviešu juristu kongress, kuru rīkoja Latvijas Juristu biedrība un trimdā dibinātā Latviešu Juristu asociācija. Tajā Lēbers kopā ar Romānu Apsīti uzstājās ar referātu „Pirmskara Latvijas tiesiskais mantojums”, kā arī deva īsu pārskatu par sava tēva senatora Augusta Lēbera darbību Latvijas tiesiskās valsts tapšanā un izveidošanā.

Kongresa laikā Latvijas juristiem bija izdevība ne tikai (daudziem) pirmo reizi ieraudzīt un iegūt savā īpašumā 1937.gada Civillikumu, bet arī citus, īpaši šim kongresam Lēbera sagatavotos materiālu apkopojumus (protams, bez maksas). Piemēram, manā personīgajā arhīvā saglabājušies šādi krājumi: „Senators Augusts Lēbers. Dzīve un darbs”, „Latvijas tiesības. 1918–1940”, „Baltijas valstu sadarbība tiesību laukā neatkarības laikā”, „Latvijas tiesības ārzemju un trimdas literatūrā”.

Kongresa dienās lielai Latvijas juristu daļai vēl nebija pietiekamas izpratnes par pirmskara Latvijas tiesību avotu nozīmi, jo daudzi no tiem nebija ne redzēti, ne lasīti. Arī par kontinuitāti tiesību zinātnē tobrīd reti kurš iedomājās. Tikai pēc Civillikuma un citu Latvijas likumu privāttiesību jomā (Zemesgrāmatu likums, Vekseļu likums u.c.) darbības atjaunošanas 1992.–1993.gadā tika novērtētas arī starpkaru posma tiesībzinātnieku atziņas.

Lēbers augstu novērtēja Civillikuma atjaunošanu, kas tā pieņemšanas laikā bija uzskatīts par vienu no modernākajiem kodifikācijas aktiem Eiropā privāttiesību jomā. Tāpat Satversmes un citu starpkaru posma Latvijas tiesību aktu atjaunošanu, kas apliecināja valstisko suverenitāti atguvušās Latvijas kontinuitāti ar 1918. gada 18.novembrī dibināto Latvijas valsti un kas palīdzēja ātrāk nomainīt padomju tiesību aktus. Civillikums, kura projekta viens no autoriem bija viņa tēvs senators Augusts Lēbers, bija viens no Lēbera zinātniskās darbības pētījuma objektiem. Interesanti norādīt, ka Civillikuma izstrādāšanas vēstures dziļākai izpētei pievērsies vācu jurists Filips Švarcs (Philipp Schwartz).

Par Lēbera nesavtīgajām interesēm palīdzēt Latvijas juristiem liecina viņa 1991.gada 19.martā izplatītā vēstule, ar kuru viņš paziņo, ka minētie materiālu krājumi tiek nosūtīti visiem interesentiem, kas kongresa laikā bija izteikuši vēlēšanos tos saņemt. Protams, materiāli tiek nosūtīti bez maksas!

Vēstulē arī norādīts – ja pieteiksies vairāk par 100 interesentu, viņš organizēs arī Civillikuma atkārtotu izdošanu. Bet laikam jau 100 interesentu 1991.gadā tomēr nepieteicās. Jo 1992.gadā Tiesiskās informācijas centrā tapa faksimilizdevums no šī Lēbera Civillikuma faksimilizdevuma burtnīcām.

Jau 1989.gadā, organizējot kongresu, Lēbers kopā ar Romānu Apsīti iniciēja projektu par Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes absolventu no Universitātes dibināšanas līdz 1944.gadam biogrāfiskās vārdnīcas izdošanu. Kongresā prezentēta Lēbera sagatavotā brošūra ar mērķi iesaistīt juristus esošo datu papildināšanā, un tas radīja lielu interesi. Pēc pamatīga sagatavošanas darba iecerētā grāmata izdota 1999.gadā.

1991.gadā Latvijas Universitātē Lēbers lasa lekciju kursu Eiropas tiesībās. Šim nolūkam viņš (par saviem līdzekļiem, protams) Hamburgā izdod mācību līdzekli – Eiropas Ekonomiskās Asociācijas 1957.gada dibināšanas līguma tulkojumu latviešu valodā, kuru var saņemt, „pieprasot autoram”. Trimdas prese par to raksta: „Sirsnīgā Latvijas drauga un lieliskā latviešu valodas pratēja devums latviešu zinātnes veicināšanā jau plaši un labi pazīstams. Arī viņa jaunākais darbs ir jauns pienesums šai pašā laukā, gluži aktuāls sakarā ar neatkarīgās Latvijas atjaunoto tuvināšanos Eiropas kopībai.”

Būdams Latvijā, Lēbers neskaitāmas stundas pavadīja Latvijas Valsts vēstures arhīvā un Misiņa bibliotēkā, krājot materiālus jauniem zinātniskiem pētījumiem par Latvijas un Baltijas valstu tiesību vēsturi. Piemēram, ar viņa aktīvu līdzdalību un atbalstu latviešu un angļu valodā izdots dokumentu un materiālu krājums „Latvijas okupācija un aneksija. 1939–1940” (1995), rakstu krājums „Baltijas valstis likteņgriežos” (1998), „Latvijas tiesību vēsture, 1914–2000” (2000) un citas. Protams, jāpiemin arī pirmais Satversmes normu komentārs – grāmata „Ministru kabinets” (1998).

Turklāt Lēbers atbalstīja arī ar tiesību zinātnēm nesaistītus projektus. Piemēram, ar viņa finansiālu atbalstu izdoti F.E.Štolla akvareļi grāmatā „Latvijas sēnes” (2001), J.K.Broces „Zīmējumi un apraksti”, rakstu krājums „Ogre” (2002) un citi. Vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas lielu darbu, kā arī savus finanšu līdzekļus Lēbers veltījis Latvijas juristu darbu dokumentēšanai un Latvijas tiesību zinātnes mantojuma saglabāšanai. Pēc neatkarības atgūšanas Lēbers centās šos savus apkopotos materiālus un iesāktos projektus īstenot, lai tie būtu pieejami Latvijas juristiem.

Apliecinot cieņu savam tēvam, Lēbers iniciēja un atbalstīja Senatora Augusta Lēbera fonda izveidošanu, kas savas darbības laikā deva lielu ieguldījumu Latvijas tiesību zinātnes attīstībā. Fonda statūtu 4.1.punktā noteikts, ka pirmo ziedojumu Fondam 5000 DM „saskaņā ar personīgo vēlēšanos” izdara Lēbers.

Ar Fonda vārdu, taču faktiski par Lēbera līdzekļiem 1997.–1998. gadā tika pārizdoti Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940) un Lēbera sastādītie rādītāji, pirmskara Latvijas krievu juristu biedrības žurnāls „Zakon i sud”, Rīgas Vācu juristu biedrības žurnāls „Rigasche Zeitschrift für Rechtswissenschaft”, sērijas „Fontes” izdevumi (piemēram, Likumkrājuma izvilkums par laiku no 1919.gada līdz 1934. gada 15.maijam), kā arī iesākta ievērojamākā tiesību zinātņu žurnālā „Tieslietu Ministrijas Vēstnesis” pārizdošana.

Lai arī no 10 Fonda dibinātājiem šobrīd vēl septiņi ir eksistējošas organizācijas, pēc Vijas Jākobsones aiziešanas mūžība diemžēl Fonds faktiski vairs nedarbojas.

Latvijas Senāta nolēmumu saglabāšanu un apkopošanu Lēbers iesāka jau pagājušā gadsmita 70.gados Vācijā, jo uzskatīja tos par Latvijas neatkarības laika liecību un ne tikai tiesību, bet arī valstiskās kultūras mantojumu. „Tiem ir nezūdama nozīme, un tie ir darāmi pieejami visiem latviešiem, kas saauguši ar Latvijas valsti un tās tiesību sistēmu”.

Kaut arī šis izdevums 16 sējumos (papildsējumos ievads un rādītāji) tika izdots 100 eksemplāros un galvenokārt tika dāvināts – Augstākajai tiesai un visām apgabaltiesām, Tieslietu ministrijai, lielākajām bibliotēkām–, interese par šo izdevumu un arī Senāta judikatūras izmantošana radās tikai pēc laika.

Vēl arvien nav pietiekami novērtēts žurnāls „Zakon i sud” un Rīgas Vācu juristu biedrības žurnāls „Rigasche Zeitschrift für Rechtswissenschaft”, kam par iemeslu lielā mērā ir arī valodas barjera.

2002.gadā VAS „Tiesu namu aģentūra” uzsākot Lēbera iniciēto žurnāla „Tieslietu Ministrijas Vēstnesis” atkārtotu izdošanu, mums izdevās viņu pārliecināt, ka 12 gadi pēc neatkarības atgūšanas ir pietiekams laiks, lai juristu saime pati būtu spējīga ar saviem spēkiem un finansēm piedalīties tiesību un tiesību zinātnes mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā. Ar Latvijas Uuniversitātes Juridiskās fakultātes, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes un citu atbalstītāju finansiālu ieguldījumu šis projekts iesākās, bet vēl arvien nav pabeigts (vēl jāizdod 1935.–1940.gada žurnāla numuri). Cerams, ka vismaz līdz Lēbera 100 (bet ne 150) gadu jubilejai mēs kā cieņas apliecinājumu viņa mūža darbam Latvijas labā būsim pabeiguši šo viņa projektu. Un arī īstenojuši ideju par cita vērtīga žurnāla „Jurists” pārizdošanu.

Līdz pat pēdējam mūža mirklim Lēbers vēl plānoja jaunus projektus. Atbalstot pirmskara Latvijas juristu darbu atkārtotu izdošanu, viņš ne tikai vēlējās saglabāt tiesību un zinātnes mantojumu un padarīt to pieejamu plašākai sabiedrībai, bet viņa galvenā vēlēšanās bija, lai mūsdienu tiesībnieki un politiķi apzinātos un novērtētu šo darbu un pētījumu nozīmi mūsdienās un, galvenais, lai tos lasītu un izmantotu tur paustās, gadu desmitos pārbaudītās atziņas, veidojot šodienas tiesību politiku un izstrādājot jaunu tiesisko regulējumu.

LĒBERA ATZIŅU PIENESUMS LATVIJAS VALSTS TIESĪBĀM UN POLITIKAI

Ar savu līdzdalību dažādos projektos, darba grupās, diskusijās, atzinumos par konkrētiem likumprojektiem Lēbers centās dot savu pienesumu demokrātiskas un tiesiskas valsts standartiem un eiropeiskām vērtībām atbilstošas Latvijas politikas un tiesību sistēmas veidošanai un attīstībai.

Savos pētījumos par Molotova–Ribentropa paktu un tā slepenajiem protokoliem un par 1939.–1940.gada notikumiem Baltijā Lēbers juridiski apliecinājis padomju okupācijas faktu, pamatojis Abrenes piederību Latvijai, kā arī nosodījis Ulmaņa rīcību 1940.gadā. Latvijā dzimušais ebreju rakstnieks, žurnālists un tulkotājs Franks Gordons, vērtējot Lēbera paveikto, saka: „Manās acīs viņš ir „pozitīva baltiskuma” iemiesojums. Gandrīz vai gribētos piedot Baltijas baronu grēkus, jo tos zināmā mērā izpirkuši Pauls Šīmans un Dītrichs Lēbers.”

Lēbera publiski paustie atzinumi ir devuši ieguldījumu tam, ka vairums valstu neatzina Latvijas okupāciju un aneksiju un līdz ar to atzina Latvijas valstu nepārtrauktību. Taču bija arī dažas valstis, kas Latvijas valsts nepārtrauktību neatzina un turpināja to darīt arī pēc neatkarības atjaunošanas. Vairāku valstu juristu publikācijās atrodami apgalvojumi, ka neatkarības turpinājums ir legāla fikcija, jo 50 gadu starplaiks esot par garu, lai saglabātu valsts kontinuitāti; lai gan PSRS 1940.gadā rīkojusies pretlikumīgi, 50 gadu starplaiks Baltijas valstu pievienošanu ir padarījis tiesisku; ka 1940.gadā pret Baltijas valstīm lietotie draudi saskaņā ar tā laika starptautiskajām tiesībām nav uzskatāmi par prettiesiskiem. No starptautisko tiesību viedokļa ir svarīgi, ka šādas tēzes pastāvīgi tiek atspēkotas kā valdības, tā arī zinātnes līmenī.

Tāpēc 1999.gada augustā Viļņā notikušajā konferencē „Lietuva Otrajā pasaules karā” Lēbers velta pārmetumus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas juristiem, jo, atskaitot dažus – un starp tiem viņš min Inetu Ziemeli un Egilu Levitu, nav pret šiem apgalvojumiem nekā iebilduši nopietnos juristu rakstu krājumos, starptautiski saprotamā valodā: „Mums būtu jāprasa, lai Baltijas valstu politiķi, juristi un vēsturnieki to ņemtu vērā un drosmīgāk aizstāvētu savu tautu tiesības. Viņiem būtu jāpublicējas starptautiski pazīstamos juristu un vēsturnieku rakstu krājumos, lai atspēkotu Baltijas valstīm nevēlamos apgalvojumus un prasītu netaisnības novēršanu.”

Lēbers kritizēja arī 1995.gadā noslēgto Eiropas Stabilitātes paktu, kurā Baltijas valstīm tika noteiktas dažādas prasības, lai iestātos Eiropas Savienībā, tostarp prasība izveidot labas kaimiņattiecības un atrisināt „no pagātnes pārmantotas problēmas”, ievērojot tādus principus kā robežu neaizkaramība un nacionālo minoritāšu aizsardzība. Faktiski tas bija spiediens uz Latviju vienoties ar Krieviju teritoriālā strīdā par Abreni un pielīdzināt nepilsoņu tiesības pilsoņu statusam. Tas nozīmē padomju režīma laikā radītās situācijas akceptēšanu, „pārvilkt svītru” savai pagātnei un atteikties no tiesībām prasīt atlīdzinājumu par Molotova–Ribentropa pakta radītajām sekām.

Diemžēl to, ka uz tiesībām balstīti un Latvijas intereses sargājoši zinātnieku argumenti nespēj ietekmēt politiskus lēmumus, spilgti apliecina Latvijas–Krievijas robežlīgums. (Būtu interesenti uzzināt, ko par to būtu teicis Lēbers!) Abrenes atdošanu Krievijai var uzskatīt par okupācijas seku leģitimizēšanu.

Savā 1995.gadā publicētajā pētījumā par Latvijas– Krievijas robežstrīdu „The Russian–Latvian territorial dispute over Abrene”, atsauces uz kuru atrodamas arī Satversmes tiesas spriedumā par robežlīgumu, bet kas neietekmēja gala nolēmumu, Lēbers pamato, ka 1920.gada Miera līgums ar Krieviju ir spēkā un 1975.gada Helsinku nolīgums par robežu nemainīgumu nav attiecināms uz Abreni okupācijas fakta dēļ. „Robežas, kas nodibinātas, pārkāpjot starptautiskos likumus, neaizsargā neaizskaramības princips”.

Ievērojot reālo situāciju, ka Krievijas un Latvijas pozīcijās par Miera līguma spēkā esamības un okupācijas fakta atzīšanu kompromisu nav iespējams panākt, Lēbers robežstrīda atrisināšanai piedāvājis divus variantus, kā vajadzētu rīkoties Latvijas diplomātiem: 1) maksimālais   – Krievija iegūst Abrenes teritoriju, bet Latvija saņem formulējumu līgumā, ka Abrene savā laikā tika atdalīta padomju okupācijas rezultātā; 2) minimālais – līgumā tiktu ierakstīts, ka Krievija un Latvija saglabā savas juridiskās pozīcijas uz 1920.gada Miera līgumu un uz Latvijas iekļaušanu Padomju savienībā 1940.gadā. „Tātad līgumā ir iespējama atruna, ka katra puse saglabā savas juridiskās pozīcijas un paliek pie saviem uzskatiem, tajā pašā laikā vienojoties par citiem jautājumiem”. „Ja Latvijas Saeima [..] līgumu ratificētu bez atrunas, pašreizējā robeža kļūtu par starptautisku robežu un Latvija zaudētu Abreni. Tas būtu pretrunā ar nepārtrauktības principu un, iespējams, nebūtu savienojams ar Satversmi.”

2005.gadā Latvijas puse noslēgtajam, bet tobrīd vēl neratificētajam robežlīgumam pievienoja deklarāciju, kurā bija noteikts: „Latvija nesaista šo līgumu ar plašāko jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidēšanu. Latvija deklarē, ka šis līgums neskar, nemazina un neatņem Latvijas valstij un tās pilsoņiem starptautiskajās tiesībās, tajā skaitā 1920.gada 11.augusta Latvijas un Krievijas Miera līgumā, un atbilstoši starptautiskajām tiesībām Latvijas valststiesībās noteiktās tiesības un tiesiskās prasības”. Tātad sākotnēji Latvijas valdība faktiski ņēma vērā Lēbera Latvijas interesēm atbilstošo ieteikumu. Taču vēlāk Krievijas un pašmāju krieviski orientēto spēku spiediena rezultātā šī deklarācija tika atsaukta. Tomēr jautājums paliek – vai Miera līgums šodien ir spēkā? Vai Latvija tomēr varēs pieprasīt kompensāciju par okupāciju nodarītajām sekām?

Ne vien atjaunotās Latvijas valsts kontinuitātes ar 1918.gadā dibināto valsti atzīšana vārdos un dokumentos, bet kontinuitātes principa ievērošana praksē, tostarp tiesību un zinātnes kontinuitātes jautājumi, bija tā joma, kurai Lēbers pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas veltīja vislielāko uzmanību. Nereti realitāte viņam sagādāja vilšanos.

1998.gadā Latvijas valsts dibināšanas 80.gadadienai veltītajā pasākumā Austrālijā Lēbers savā uzrunā norādīja: „Savas iekšējās dzīves sakārtošanā atjaunotā Latvija visai noteikti uzsvērusi turpinātību, atjaunojot Satversmi un Civillikumu. Šie abi akti spēcīgi demonstrē kontinuitāti ar pirmskara Latviju. Izglītības un zinātnes jomās valsts iestādes cenšas veicināt pirmskara Latvijas tradīcijas, bet sastopas ar problēmu, kā vērtēt pārmaiņas, kuras ienesis 15.maija režīms. Atjaunotā Latvija turpina Kārļa Ulmaņa valdības politiku attiecībā uz vācbaltiešiem, liedzot izceļotājiem repatriēties un atgūt savus īpašumus. Viennozīmīgi Latvija nosodījusi vācu okupācijas laikā pastrādāto genocīdu un beidzot izteikusi savu viedokli arī attiecībā uz leģionu. Padomju laika mantojumu atjaunotā Latvijā cenšas likvidēt, bet tas ir ilgstošs process. Visgrūtāk ir pārvarēt padomju mantojumu cilvēku domāšanas veidā. Ārpolitikā Latvija iestājas par turpinātību, bet dažviet pielaiž nekonsekvences, piemēram, robežu jautājumā. Visumā rodas iespaids, ka mūsdienu valstsvīriem Latvijā pirmām kārtām rūp tagadne un nākotne, bet jautājumos, kas saistīti ar turpinātības principu, tie vadās no politiskās lietderības apsvērumiem.”

Pašsaprotama ir Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma un tā īstenotās politikas pret Latvijas minoritātēm, īpaši vāciešiem, kritika Lēbera darbos. Viņš savos pētījumos par padomju okupāciju un tās sekām atklāj ne vien Ulmaņa personīgo atbildību 1940.gadā, pieļaujot PSRS īstenotās noziedzīgās ieceres pret Latviju, bet norāda uz jebkāda autoritārā režīma negatīvo ietekmi uz valsts attīstību.

Latvijas valdības rīcības prettiesiskumu, pieņemot 1940.gada 16.jūnija PSRS ultimātu, Lēbers pamatojis vairākās publikācijās. Piemēram, rakstā „Latvijas valsts bojā eja 1940.gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti”.

Galvenais pārmetums Ulmanim ir par viņa nepretošanos un samierināšanos. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas prezidentiem, Ulmanis līdz 1940.gada jūlija beigām parakstīja 50 padomju likumus. Vērtējot „ulmaņlaikus” no 1934.gada apvērsumam līdz 1940.gada padomju okupācijai, Lēbers ir kritisks: „Autoritārais režīms Latvijai nav devis daudz. Ārpolitikā Kārlis Ulmanis oficiāli draudzējās ar Padomju Savienību, tāpēc viņš liktenīgajā gadā neprotestēja pret tās politiku. Arī iekšpolitikā lielu sasniegumu viņam nav. Tika gan apgalvots, ka tautsaimniecībā ir uzplaukums, bet Arnolda Aizsilnieka pētījumi par Latvijas ekonomiku to neapstiprina. Reklamējot uzplaukumu, toreizējie valstsvīri veica sava veida propagandu. Opozīcija bija aizliegta, citu viedokli paust neļāva. Turklāt Ulmanis ar savu politiku, kas bija virzīta uz valsts pārvaldītu ekonomiku, atviegloja padomju sociālistiskās ekonomikas ieviešanu. Latvija bija ceļā uz valsts kapitālismu.”

Diskutējot par tautas vēlēta prezidenta institūciju, būtu vēlams iepazīties arī ar Lēbera argumentiem, piemēram: „[..] mazā valstī jābūt līdzsvaram. Būtu bīstami, ja viena cilvēka rokās tiktu koncentrēta liela vara. Kārli Ulmani var slavēt par nopelniem Latvijas dibināšanā, bet 1940.gadā viņš nebija sava amata augstumos.” 

VĀCBALTIEŠU MINORITĀTE UN LATVIJA

Nozīmīgs ir Lēbera ieguldījums un atbalsts vācbaltiešu kultūras tradīciju saglabāšanā. Savos pētījumos par vācbaltiešiem viņš vienmēr uzsvēris, cik būtiski valsts demokrātiskai attīstībai ir nodrošināt iespējas vēsturiskajām minoritātēm saglabāt savu nacionālo identitāti. Pēc Lēbera iniciatīvas dibināts vācbaltiešu–latviešu kultūras centrs „Domus Rigensis”.

Kāpēc „vācbaltieši”, un nevis „baltvācieši”? Lēbers Baltijā dzīvojošo vācu tautības piederīgo apzīmēšanai lietoja tieši tādu jēdzienu – vācbaltieši. Pieņemu, daudziem, to pirmo reizi izdzirdot, tas radīja izbrīnu. To nav izdomājis Lēbers, taču tieši no viņa skaidrojumiem kļūst saprotama „vācbaltiešu” un „baltvāciešu” nosaukumu dažādā nozīme: „Jau pirmskara Latvijas laikā tradicionālais nosaukums bija „vācbaltieši” vai vienkārši „vācieši”, nevis „baltvācieši”. To pierāda vācbaltu politisko partiju un dažādo biedrību nosaukumi. Piemēram, centrālā organizācija vācbaltiešiem bija „Vācbaltu tautas kopība” (deutschbaltische Volksgemeinschaft). Bet tās nosaukums mainījās, kad Vācijā pie varas nāca nacisti. Viņi mēģināja vienādot nosaukumus vāciešiem, kas dzīvoja ārpus Vācijas, un uzspieda “Gleichschaltung” – unifikāciju, nosakot, kādu terminu lietot. Nacistiskās ideoloģijas rezultātā „vācbaltieši” kļuva par „baltvāciešiem”. 1945.gadā vācbaltieši atgriezās pie sava vecā un tradicionālā nosaukuma.”

Pusaudža gados piedzīvota personīgā pieredze pamudinājusi Lēberu pievērsties ar vācbaltiešu izceļošanu saistīto problēmu pētīšanai – ne vien Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā. Vācbaltieši bija pirmā latviešu pilsoņu grupa, kuru tieši ietekmēja Molotova–Ribentropa pakts un tā slepenie protokoli. Vācijas un PSRS slepenās vienošanās par ietekmes sfērām un vāciešu repatriāciju piespieda Lēberu ģimeni pamest Latviju. Lēberam arī nebija pieņemama Ulmaņa īstenotā politika ierobežot minoritātes, tādējādi kaitējot sabiedrības vienotībai kopumā. Vācbaltiešu izceļošanu Lēbers dēvēja par „kultūras genocīdu”, kura rezultātā Latvija zaudēja šo savu īpatnējo etnisko grupu.

1972.gadā plašā dokumentācijā „Diktierte Option: die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland, 1939–1941” (Diktētā izvēle: vācbaltiešu izceļošana no Latvijas un Igaunijas) Lēbers aprakstījis Baltijas valstu iztirgošanu starp Hitlera Vāciju un PSRS. Grāmatā publicēts arī Molotova–Ribentropa pakta un tā slepenā protokola teksts, kura esamību PSRS ilgus gadus noliedza. Dažus šīs grāmatas eksemplāru viņam izdevās ievest arī PSRS, bet tie, protams, nonāca bibliotēku specfondos. Minētais pētījums, arī citi Lēbera darbi par vācbaltiešiem atrodami Latvijas bibliotēkās.

Latvijas tiesiskās sistēmas atjaunošanas posmā uzmanības vērti ir Lēbera atzinumi par vācbaltiešu izceļotāju (1939. un 1941.gadā) nekustamiem īpašumiem Latvijā un viņa viedoklis par tiesu praksi šai jomā. Respektējot tiesas spēkā stājušos nolēmumus, ar kuriem īpašumtiesību prasības tika noraidītas, Lēbers nekad tiem nepiekrita, argumentējot savu viedokli arī vairākās publikācijās. Iespējams, šodien tiesa, ar citādu izpratni par okupācijas varu un autoritārā režīma pieņemto tiesību aktu juridiskajām sekām uz īpašumtiesībām, šīs lietas izspriestu citādi.

Tāpat šodienas acīm citādāk varētu būt vērtējams tiesiskais regulējums un prakse Latvijas pilsonības atjaunošanas jomā attiecībā pret vācbaltiešiem, kuru izceļošana no starptautisko tiesību viedokļa nav uzskatāma par brīvprātīgu. Savā vērtējumā par atjaunotās Latvijas politiķu attieksmi pret vācbaltiešiem Lēbers bija visai skarbs: „Neizpratni izraisa vienlīdzības zīme starp pirmskara vietējiem vāciešiem un padomju laikā iebraukušajiem „krievvalodīgajiem” nepilsoņiem. [..] Rezultātā atjaunotā Latvija nav norobežojusies no autoritārās varas politikas atbrīvoties no Latvijas vāciešiem.” 

Jāatgādina, ka arī pašam Lēberam nācās iziet ilgstošu un nepatīkamu procedūru, lai atgūtu Latvijas pilsonību. Varu apliecināt, ka cilvēkam, kurš tik daudz bija izdarījis Latvijas valsts labā, bija liels rūgtums par to. Tikai 1998.gadā, pateicoties arī tā laika Saeimas priekšsēdētājai Ilgai Kreitusei, tas viņam beidzot izdevās.

NOBEIGUMS

Viena referāta ietvaros nav iespējams sniegt pilnu pārskatu par Lēbera atstāto garīgo mantojumu, par viņa pienesumu Latvijas valstij, zinātnei un juristiem. Mans galvenais uzdevums bija rosināt atmiņas par Lēberu kā izcilu personību mūsu valsts vēsturē un apņemties veikt pamatīgākus pētījumus viņa darbu apzināšanai, negaidot kādu zīmīgu jubileju. Saglabāt un nodot tālāk Lēbera darbus tāpat kā viņš nosargāja sava tēva – senatora Augusta Lēbera mūža darbu un piemiņu – ir mūsu pienākums.

Tas, ka šodienas tiesu nolēmumu argumentācijai un tiesībzinātnieku darbos tiek izmantoti pirmskara autoru darbi un Latvijas Senāta judikatūra, ir viens no apliecinājumiem, ka Lēbera ieceres tiek īstenotas. Lēbera kā izcila tiesībzinātnieka un Latvijas patriota ideju un darbu tiešs turpinātājs ir viņa skolnieks – Egils Levits.

Personīgi, strādājot pie juridiskās literatūras izdevumiem, cenšos ievērot viņa mācīto par to, kādiem jābūt zinātniskiem izdevumiem. Svarīgākās atziņas, ko esmu guvusi saskarsmē ar Lēberu:

• mīlēt savu dzimteni – Latviju, kalpot tai savu spēju robežās un ikvienu savu darbu veikt maksimāli rūpīgi;

• apzināt, novērtēt un izmantot Latvijas tiesību zinātnes mantojumu.

Savukārt, veicot šo pētījumu par Dītrihu Andreju Lēberu, formulēju svarīgu atzinumu šodienas tiesībzinātniekiem: ja gribi, lai par tevi atceras – pats par to rūpējies – lai tev ir mantinieki, kas turpina tavu iesākto darbu, lai nepazūd gan tavs veikums, gan ziņas par tavu personību!