Konvencijas par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR) un Igaunijas tiesību aktu mijiedarbība Igaunijas Augstākās tiesas judikatūrā

IEVADS

Šīs konferences galvenā tēma ir komerctiesības, un tā ir interesanta izvēle. Sākot gatavošanos šim pasākumam, es drīz vien sapratu, ka jēdziens „komerctiesības” ļoti labi parāda, cik dažāda var būt izpratne par tiesībām ģeogrāfiski ļoti mazā telpā. Sapratu, ka es pat neesmu pārliecināta par to, kāds ziņojums tiek gaidīts par tēmu „komerctiesības” Latvijas konferencē.

Igaunijā pastāv Komerckodekss, kas regulē dažādu juridisko personu un uzņēmumu darbību – to dibināšanu, pārvaldīšanu, akcionāru tiesības utt. Tomēr jēdzienu „komerctiesības” nevar automātiski pielīdzināt tikai uzņēmuma juridiskajiem jautājumiem. „Komerciāls” attiecas uz darījumiem, līgumiem, tiesību aktiem, kas ir nepieciešami komercdarbības veikšanai.

Tādēļ visracionālākais lēmums šķita paņemt plašu „komerctiesību” jēdziena nozīmi kā sākumpunktu. Jēdzieni „komerciāls”, „līgumi”, „starptautisks”, „jaunākā tiesu prakse” lika man nonākt pie viena konkrēta tiesību akta, kuram Igaunijas Augstākajā tiesā bija veltīta liela uzmanība, proti – pie 1956.gada Konvencijas par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR). Kopumā CMR Konvencija tika tulkota un/vai piemērota 25 nolēmumos, tādējādi kļūstot par visbiežāk piemēroto Konvenciju Igaunijas Augstākās tiesas Civillietu palātas nolēmumos.

VISPĀRĒJAS PIEZĪMES

Atbilstoši CMR Konvencijas 1.pantam Konvencija tiek piemērota katram līgumam par kravu pārvadājumiem ar autotransportu par atlīdzību, kad līgumā norādītās kravas nosūtīšanas un saņemšanas vietas atrodas divās dažādās valstīs, no kurām vismaz viena ir Līgumslēdzēja valsts neatkarīgi no Līgumslēdzējas puses dzīves vietas un nacionalitātes. Tādējādi Konvencija tiek piemērota gadījumos, kad preces tiek piegādātas, piemēram, no Vācijas uz Igauniju, pat ja nosūtītājs, pārvadātājs un saņēmējs atrodas Igaunijā (Civillietu palātas lēmums Nr.3-2-1-165-12, 14.lpp.).

Ir izšķirami trīs CMR Konvencijas un Līgumslēdzēju valstu tiesību aktu mijiedarbības pamata punkti:

1) jautājums neietilpst CMR Konvencijas tvērumā, tādēļ ir piemērojami nacionālie tiesību akti;

2) CMR Konvencija atsaucas uz Līgumslēdzējas valsts tiesību aktiem;

3) līgumslēdzēja valsts izmanto nacionālos likumus CMR tulkošanai un piemērošanai.

JAUTĀJUMI, KAS NEIETILPST CMR KONVENCIJAS TVĒRUMĀ

Igaunijas Augstākā tiesa vairākās lietās norādīja, ka CMR Konvencija nav vienīgais tiesību akts, kas regulē pārvadājuma līgumu, un neregulētie līguma jautājumi ir risināmi saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem (piemēram, lieta Nr.3-2-1-32-15, 13.lpp; Nr.3-2-1-165- 12, 15.lpp.; Nr.3-2-1-3-09, 12.–13.lpp.). Tomēr jānorāda, ka tiesas piemērotām tiesību normām ne vienmēr ir jābūt Igaunijas tiesību aktiem – tie nosakāmi saskaņā ar Igaunijas privāto starptautisko tiesību noteikumiem. Tā kā CMR Konvencija regulē pārvadājuma līgumu, piemērojamus tiesību aktus mūsdienās nosaka Roma I  Regula (Romas Konvencija iepriekšējiem līgumiem) (lieta Nr.3-2-1-165-12, 15.–16.lpp.). Šī kategorija var ietvert jautājumus, kuri ir minēti, bet kurus neregulē CMR Konvencija. Galvenokārt tā ietver jautājumus, kuri vispār nav minēti, bet CMR Konvencija pieļauj šādu līdzekļu piemērošanu (piemēram, lēmums Nr.3-2-1-165-12, 43.lpp.).

Saskaņā ar Igaunijas Augstākās tiesas praksi CMR Konvencijā neietvertie jautājumi, kuros piemērojami nacionālie tiesību akti, ir:

• izpildījuma kavēšana (taču CMR Konvencija ierobežo šīs tiesības, piemēram, saskaņā ar 32.panta ceturto daļu prasību, kurai noilguma laiks ir notecējis, nevar izmantot ar pretprasību vai iebildumu; lēmums Nr.3-2-1-165-12, 33.lpp.)

• pārvadātāja ķīlas tiesības uz precēm (lēmums Nr.3-2-1-165-12, 34.lpp.)

• soda nauda par pārvadājuma cenas samaksas nokavējumu (lēmums Nr.3-2-1-165-12, 43.lpp.)

• ar preču saglabāšanu un pārdošanu saistīto izdevumu atlīdzināšana pārvadātājam (lēmums Nr.3-2-1-165-12, 44.lpp.)

• pārvadātāja atbildība, kad tas nav paņēmis piegādei paredzētās preces (lēmums Nr.3-2-1-3-09, 12.lpp.)

Protams, pirmais vienmēr ir jautājums, vai tas bijis CMR Konvencijas autoru nolūks neietvert konkrēta jautājuma regulējumu, atstājot to nacionālo tiesību aktu ziņā, vai tomēr mērķis bija neparedzēt konkrētas tiesības vai pienākumus. Piemēram, pārvadātāja atbildība, kad tas nav paņēmis preces. Augstākā tiesa paļāvās uz Konvencijas mērķi un 17.panta redakciju. Minētais pants nosaka atbildību tikai pēc preču paņemšanas. Tiesa konstatēja, ka pārvadātāja atbildība ir izskatāma saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem. Kopumā Igaunijas Augstākā tiesa dod priekšroku plašākai tulkošanai un parasti piemēro nacionālos tiesību aktus, ja CMR Konvencijā nekas par konkrētu jautājumu nav minēts.

NACIONĀLIE TIESĪBU AKTI

Dažās lietās CMR Konvencija skaidri atsaucas uz vienas valsts tiesību aktiem, kā norādīts 5.pantā, 20.panta ceturtajā daļā, 29.panta pirmajā daļā, 32.panta pirmajā un trešajā daļā. Igaunijas Augstākajai tiesai bieži nācies saskarties ar noilguma jautājumiem saskaņā ar 32.pantu, kur piemērojami nacionālie tiesību akti. Saskaņā ar CMR Konvencijas 32.panta pirmo daļu noilguma termiņš prasībai, kura iesniedzama tiesā par pārvadājumu, kas tiek veikts pēc šīs Konvencijas, ir viens gads. Tomēr prasības noilguma termiņš var būt trīs gadi, ja tiesa vai tribunāls, kas izskata šo gadījumu, vadoties pēc likuma, uzskata to par apzināti ļaunprātīgu rīcību. Saskaņā ar CMR Konvencijas 32.panta pirmās daļas otro teikumu tiesai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem ir jāizlemj, kas ir uzskatāms par „apzināti ļaunprātīgu rīcību”. Igaunijas Augstākā tiesa nolēma, ka atbilstošs salīdzinājums CMR Konvencijas regulējumam par noilgumu ir Saistību tiesību likumā ietvertais regulējums par pārvadājuma līgumu. Saskaņā ar Saistību tiesību likuma 802.panta pirmo daļu noilguma termiņš prasībai, kura iesniedzama tiesā par pārvadājumu, ir viens gads. Noilguma termiņš prasībām par tīšu vai rupjas nolaidības dēļ nodarīto zaudējumu atlīdzinājumu ir trīs gadi. Saistību tiesību likuma 802.panta pirmās daļas nozīmē rupja nolaidība var tikt pielīdzināta tīšai ļaunprātīgai rīcībai. Tādējādi Augstākā tiesa secināja, ka trīs gadu noilguma termiņa piemērošanai pietiek ar rupju nolaidību (lēmumi Nr.3-2-1-32-15, 15.lpp.; Nr.3-2-1-191-13, 11.lpp.; Nr.3-2-1-54-14, 14.lpp.). Lai arī tiesa uzskatīja par iespējamu, ka saskaņā ar šādu tulkojumu dalībvalstis varētu atšķirīgi pamatot CMR Konvencijas 32.panta pirmo daļu, CMR Konvencijā ietvertā skaidrā atsauce uz nacionālajiem tiesību aktiem veicinājusi dažādu praksi.

IGAUNIJAS NACIONĀLO TIESĪBU AKTU IETEKME CMR KONVENCIJAS TULKOŠANĀ

Dažos gadījumos, neskatoties uz to, ka konkrēts jautājums ir ietverts CMR Konvencijā un nepastāv īpašas atsauces uz nacionālajiem tiesību aktiem, nacionālās normas nenovēršami ietekmē starptautiskas konvencijas piemērošanu. Piemēram aplūkosim jautājumu, vai nosūtītājs saskaņā ar CMR Konvenciju var pieprasīt no pārvadātāja preču nodošanu saņēmējam. Tiesā bija lieta, kurā saņēmējs un nosūtītājs pieprasīja nodot piegādātās preces, bet pārvadātājs lūdza atļauju izlietot ķīlas tiesības, lai pārdotu preces iepriekšējo nosūtītāja parādu segšanai. Igaunijas Augstākā tiesa norādīja, ka, lai gan CMR Konvencija skaidri nenodrošina nosūtītāja tiesības prasīt pārvadātājam nodot preces saņēmējam, šādas nosūtītāja tiesības izriet no vispārējas CMR Konvencijas idejas. Nonākot pie šāda secinājuma, tiesa atsaucās uz Saistību tiesību likuma 774.panta pirmo daļu un 108.panta otro daļu (lēmums Nr.3-2-1-165-12, 26.lpp.). Arī izskatot pārvadātāja prasību par atlīdzības saņemšanu no nosūtītāja, tiesa savu pamatojumu balstīja uz CMR Konvencijas vispārējo ideju un attiecīgiem Saistību tiesību likuma noteikumiem (lēmums Nr.3-2-1-165-12, 39.lpp.).

Visbeidzot, vēlos ilustrēt tiesu praksi lietās, kas saistītas ar CMR Konvenciju, izskaidrojot vienu konkrētu lietu (lēmums Nr.3-2-1-182-14), kurā Igaunijas Augstākā tiesa piemēroja CMR Konvenciju un kurā bija piemērojami CMR Konvencijas tulkošanas principi. Tomēr rezultāts lielākā mērā atspoguļo Igaunijas tiesību normas. Lietā tika aplūkots ļoti specifisks jautājums par pārvadājuma līgumu – kā aprēķināmi zaudējumi, ja tika bojāta atdalīta preces daļa.

Konkrētajā lietā tika noslēgts pārvadājuma līgums divu kuteru piegādei no Sicīlijas uz Tallinu. Ceļā no Sicīlijas uz Neapoli viena kutera dzenskrūve tika bojāta, tādēļ pirms kuteru uzkraušanas uz kuģa Lībekā abas šī kutera dzenskrūves tika demontētas un uzkrautas uz kuģa atsevišķi. Brīdī, kad kuteri tika nodoti īpašniekam Tallinā, atklājās, ka demontētās dzenskrūves pazudušas. Īpašnieks iegādājās jaunas dzenskrūves par 24 120,74 euro. Pēc tam īpašnieks pieprasīja no nosūtītāja izdevumu atlīdzību, savukārt nosūtītājs pieprasīja to no pārvadātāja. Pārvadātājs atsaucās uz CMR Konvencijas 23.pantu, apgalvojot, ka pārvadātāja atbildība ir ierobežota.

Saskaņā ar CMR Konvencijas 23.panta pirmo daļu, ja pārvadātājs ir atbildīgs par kompensāciju sakarā ar kravas zaudējumu, šāda kompensācija ir aprēķināma atbilstoši kravas vērtībai. CMR Konvencijas 23.panta trešā daļa nosaka, ka kompensācija nedrīkst pārsniegt 8,33 aprēķina vienības par trūkstošā bruto svara kilogramu. Tomēr 25.pants nosaka divas lietu kategorijas. Pirmā – ja ir bojāts viss sūtījums, kompensācija nedrīkst pārsniegt summu, kas būtu jāmaksā visas kravas zaudējuma gadījumā. Otra kategorija – ja ir bojāta tikai daļa no sūtījuma, kompensācija nedrīkst pārsniegt summu, kas būtu jāmaksā par bojātās daļas zaudējumu. Starp pusēm pastāvēja strīds, vai dzenskrūvju pazaudēšana būtu uzskatāma par laivas bojājumu un pārvadātāja atbildība iestājas saskaņā ar CMR Konvencijas 25.panta otrās daļas a)  punktu, tas ir, kompensācija būtu aprēķināma atbilstoši laivas svaram, vai būtu piemērojams CMR Konvencijas 25.panta otrās daļas b) punkts, atzīstot, ka tika pazaudēta daļa no sūtījuma, un tādēļ kompensācija būtu aprēķināma atbilstoši dzenskrūvju svaram. Pārvadātājs apgalvoja, ka pazaudēto daļu svars sasniedza 90 kg, tādēļ pārvadātāja atbildība nevarēja pārsniegt 1079 euro. Savukārt viena kutera svars bija 14 000 kg.

Igaunijas tiesas, tai skaitā Augstākā tiesa, konstatēja, ka kuteris tika bojāts kā nedalāms pārvadājuma līguma priekšmets. Līguma mērķis bija sūtījuma kā viena vesela piegāde, un kad sūtījums kā viens vesels tika bojāts, šie bojājumi kalpoja par pamatu pārvadātāja atbildībai. Augstākās tiesas ieskatā CMR Konvencijas 25.panta otrās daļas a)  punkts aptver gadījumus, kad sūtījuma daļas bojājums ir visa sūtījuma bojājums. Kuteris nebija lietojams bez dzenskrūvēm. Tādēļ nosūtītājs varēja pieprasīt 24 000 euro, nevis 1000 euro.

Aplūkojot vispārējo CMR Konvencijas mērķi ierobežot pārvadātāja atbildību, neesmu pārliecināta, ka citu Līgumslēdzēju valstu tiesas nonāktu pie tāda paša secinājuma. Tomēr saskaņā ar Igaunijas Saistību tiesību likuma 132.panta trešo daļu, ja priekšmets tiek bojāts, kompensācija sedz priekšmeta labošanas izmaksas. Ja tiesa piekristu pārvadātāja argumentam, nosūtītājs nevarētu segt remonta izmaksas. Tādējādi šī lieta parāda, ka CMR Konvencijas piemērošana ir lielā mērā atkarīga no Līgumslēdzēju valstu un tiesu juridiskajām atziņām.

NOBEIGUMA PIEZĪMES

Nobeigumā vēlos atzīmēt – lai panāktu atbilstību Līgumslēdzēju valstu līgumiem, ir jānorāda trīs mijiedarbības punkti. Pastāv dažādi līmeņi, kā Līgumslēdzējas valstis bija paredzējušas CMR Konvencijas un nacionālo tiesību aktu kopīgu un savstarpēju iedarbību. Pateicoties diezgan plašai judikatūrai, var secināt, ka Igaunijas Augstākā tiesa piemēro šīs dažādās pieejas. Tomēr var teikt, ka CMR Konvencijas tulkošana un piemērošana joprojām ir lielā mērā atkarīga no konkrētas tiesas, kas izskata lietu, ieskatiem un izpratnes.