Nemantiskais kaitējums juridiskajai personai

Kaitējuma atlīdzība naudas izteiksmē ir viens no senākajiem un populārākajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem gan Latvijā, gan citur pasaulē. Kaitējuma atlīdzībai izšķir divus veidus: atlīdzība par mantisku kaitējumu un atlīdzība par nemantisku kaitējumu, jo civilo tiesību pārkāpuma gadījumā personai var rasties divu veidu aizskārums – mantisks un nemantisks. Ar mantisko kaitējumu saprotams mantisko labumu aizskāruma rezultāts – mantas samazinājums jeb zaudējums. Savukārt nemantiskais kaitējums ir tāds kaitējums, kas ar prettiesisku rīcību nodarīts personas nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm. Tas ir nemantisko tiesību un nemantisko labumu aizskāruma rezultāts.

Nereti dzirdēts viedoklis, ka juridiskajai personai nemantiskais kaitējums un tā atlīdzināšana nemaz nav iespējami. Vai tas tā ir? Vai tiešām juridiskajai personai nav nemantisku vērtību, kuras var būtiski aizskart un kuru aizskāruma gadījumā būtu nepieciešama nodarītā kaitējuma atlīdzināšana?

Vislabāko atbildi par juridiskās personas vērtībām sniegs divi piemēri, no kuriem pirmais guva plašu rezonansi sabiedrībā, kādēļ to vairums lasītāju droši vien vēl atcerēsies. Savukārt otrais ir īpaši ilustratīvs attiecībā uz to, ka pēc tiesību pārkāpuma rezultātā konstatējamām mantiska rakstura sekām var atrasties vēl arī citas sekas, kuras neizpaužas kā kaitējums personas mantai.

Pirmais gadījums. Dāņu profesors Stēns Stenders paziņoja, ka AS „Laima” ražotās vafeles „Selga” esot kaitīgas cilvēka veselībai sakarā ar tajās esošajām transtaukskābēm. Sākotnēji viņš paziņoja, ka vafelēs ir  44% transtaukskābju, taču vēlāk izrādījās, ka laboratorija, kas veica pētījumus, bija kļūdījusies un medijos minētais transtaukskābju daudzums vafelēs ir mazāks – 9%. Ražotājs uz šo apvainojumu atbildēja, ka „Selgas” jogurta vafelēs esošo transtaukskābju saturs neesot veselībai bīstams: tas esot 4%, kas atbilstot Eiropas Savienības normām. „Selgas” cepumiem esot spēcīgs zīmols, kas iekarojis kaimiņvalstu tirgu, līdz ar to ražotājs nevarētu riskēt ar sava produkta kvalitāti un slavu.

Otrais gadījums atrodams Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 11.oktobra spriedumā lietā Nr.C29283206 SIA „Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris” prasībā pret SIA „Industriālo produktu reklāmas aģentūra” (pirms nosaukuma maiņas – „TV Rīga”) par autortiesību un blakustiesību pārkāpuma atzīšanu un pārtraukšanu, kontrafakta eksemplāra iznīcināšanu un nemantiskā kaitējuma atlīdzības piedziņu. Šīs lietas apstākļi bija tādi, ka 2005.gada 6.janvārī notika prasītājas izrādes „Vecais pulkstenis...” ģenerālmēģinājums ar komponista Raimonda Paula piedalīšanos. Atbildētājai piederošais televīzijas kanāls „TV-5” veica ģenerālmēģinājuma filmēšanu, lai informēšanas par šo izrādi nolūkā varētu demonstrēt tā fragmentus. Taču 2005.gada 22.janvārī un 23.janvārī, neskatoties uz prasītājas iepriekšējiem iebildumiem, atbildētāja pārraidīja savā kanālā raidījumu „„Vecais pulkstenis...” Raimonda Paula muzikālās atmiņas Krievu drāmas teātrī”, kurā bija ietverts viss izrādes ģenerālmēģinājums, turklāt ar iemontētiem aplausiem.

Prasītāja norādīja, ka, pārraidot televīzijā gandrīz pilnā apmērā tādas izrādes, kura vēl tikai sākusi savu ceļu pie skatītājiem, negatavu, mākslinieciski nepilnīgu versiju (ģenerālmēģinājumu), ar mākslīgi iemontētiem aplausiem, ir ticis radīts iespaids, ka tā ir īstā izrāde prasītājas teātrī. Tādējādi skatītāji guvuši priekšstatu, ka teātra izrāde ir zemākā līmenī nekā tā ir patiesībā. Turklāt slavenā komponista vēstule apstiprinot, ka viņš apsvēris iespēju pārtraukt sadarbību ar teātri.

Šie reālie piemēri parāda, ka to, kas būvēts mēnešiem vai pat gadiem ilgi, var sagraut vienā dienā, padarot nepievilcīgu gan patērētājiem, gan sadarbības partneriem.

Vafeļu gadījumā var mēģināt aprēķināt reālos zaudējumus, ņemot vērā šo vafeļu pārdošanas rādītāju kritumu. Tomēr tas būtu visai grūti, ņemot vērā, ka minētās vafeles ir tikai viens no daudziem AS „Laima” ražotās produkcijas veidiem un ka pārdošanas rādītājus ietekmē arī sezonu maiņa un jaunu produktu parādīšanās tirgū. Protams, pierādīšanas grūtības neatbrīvo no pierādīšanas pienākuma un pašas par sevi nedod tiesības uz cita veida tiesiskās aizsardzības līdzekli (zaudējumu atlīdzības vietā uz morālā kaitējuma atlīdzību). Tomēr, pat smalki aprēķinot reālos zaudējumus sakarā ar šo preču pārdošanas samazinājumu, matemātiski naudas zaudējumos nav izmērāmas sekas sakarā ar aptraipīto reputāciju patērētāju, veikalu, izejvielu piegādātāju un citu sadarbības partneru acīs.

Vēl labāk tas redzams teātra gadījumā – var saskaitīt teātra mantiskos zaudējumus, kas radušies nepārdoto biļešu dēļ. Bet vai tad apstāklis, ka slavens komponists var atteikties ar teātri turpmāk sadarboties, nerada nekādu kaitējumu? Tāpat iespējama arī citu aktieru, scenogrāfu, komponistu, kostīmu mākslinieku utt. nevēlēšanās nākotnē piedalīties konkrētā teātra izrāžu radīšanā.

Protams, minētie apstākļi nodara kaitējumu. Abi minētie piemēri atklāj juridiskajai personai visbiežāk piemītošo nemantisko vērtību – reputāciju.

Ja tiesībai vai vērtībai nav piemērota tiesiskās aizsardzības līdzekļa tās pārkāpšanas vai aizskaršanas gadījumā, tad šī tiesība vai labums vairs nav neko vērti.

Ievērojot konferences tēmu, šī referāta mērķis ir noskaidrot, vai civiltiesībās ir piemēroti tiesiskās aizsardzības līdzekļi juridiskās personas nemantisko vērtību aizsardzībai tiesību pārkāpuma gadījumā. Ņemot vērā referāta apjoma ierobežojumu, visaptverošu analīzi izdarīt nav iespējams. Tādēļ autore ir izvēlējusies aplūkot šo jautājumu vienas civiltiesību apakšnozares ietvaros – intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu lietās. Minētā nozare šobrīd ir vispiemērotākā konkrētā jautājuma pētīšanai, jo tā ir vienīgā, kurā par šo tēmu ir kaut cik vērā ņemama tiesu prakse.

Nemantisko vērtību aizskāruma gadījumā galvenais, visplašāk tiesību aktos paredzētais tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir monetāra atlīdzība. Atlīdzība nosakāma par negatīvajām sekām, ko nevar izmērīt kā mantisku samazinājumu, zaudējumu. Tomēr var būt arī citi piemēroti tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tādi kā, piemēram, atvainošanās vai nepatieso ziņu atsaukšana.

Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu lietās parasti valstis izvēlas mantisko kaitējumu atlīdzināt ar zaudējumu atlīdzības piedziņu vai atbildētāja peļņas piedziņu, savukārt nemantisko kaitējumu – ar nemantiskā kaitējuma atlīdzību pēc tiesas ieskata. Tomēr ir pazīstami arī citi monetāro atlīdzību veidi, piemēram, likumā noteiktā atlīdzība (statutory damages – likumā paredzēta konkrēta summa vai konkrētu summu amplitūda, kuru piedzen no atbildētāja prasītāja labā pārkāpuma gadījumā), simboliskā atlīdzība (symbolic or nominal damages – neliela, simboliska naudas summa, parasti tikai dažas mārciņas vai dolāri, kuru piespriež gadījumos, kad prasītājs ir pierādījis savu tiesību pārkāpumu, bet ne kaitējuma esamību; tā ir vairāk saistīta ar tiesību atzīšanu, nevis kaitējuma atlīdzināšanu) vai sodošā atlīdzība (punitive or exemplary damages – summa, kuru piedzen papildus faktiskā kaitējuma atlīdzībai, ja atbildētājs ir rīkojies nevērīgi, ļaunprātīgi vai krāpnieciski, ar mērķi sodīt pārkāpēju un atturētu citus no tiesību pārkāpšanas).

Latvijā intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu lietās radīto kaitējumu likumdevējs ir izvēlējies atlīdzināt ar zaudējumu atlīdzību un morālā kaitējuma atlīdzību. Civilprocesa likuma 250.¹⁷panta pirmās daļas 4.punkts, kas stājās spēkā 2007.gada 1.martā, noteic – ja pārkāpuma fakts ir pierādīts, tiesa spriedumā var noteikt atlīdzināt likumā noteiktajā kārtībā sakarā ar intelektuālā īpašuma tiesību objekta prettiesisku izmantošanu nodarītos zaudējumus un morālo kaitējumu. Intelektuālā īpašuma speciālajos likumos – Autortiesību likumā, likumā „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm”, Patentu likumā u.c. – kopš 2007.gada 1.marta ir ietverts speciāls pants par kaitējuma atlīdzināšanu. Visos šajos likumos minētais pants ir pēc būtības identisks, tādēļ citēsim tikai vienu. Piemēram, likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 28.¹ pantu „Zaudējumu atlīdzības un morālā kaitējuma apmēra noteikšanas kārtība”:

(1) Ja personas vainas dēļ notikusi preču zīmes nelikumīga izmantošana, šā likuma 28.panta otrajā daļā minētie tiesību subjekti ir tiesīgi prasīt radītā zaudējuma un morālā kaitējuma atlīdzību.

(2) Zaudējumu atlīdzības un morālā kaitējuma apmērs nosakāms saskaņā ar Civillikumu. Nosakot zaudējumu apmēru, var ņemt vērā arī tās personas negodīgi gūto peļņu, kura prettiesiski izmantojusi preču zīmi.

(3) Ja faktisko zaudējumu atlīdzības apmēru nevar noteikt saskaņā ar šā panta otro daļu, zaudējumu atlīdzības apmērs ir atbilstošs tai summai, kuru varētu saņemt preču zīmes īpašnieks par preču zīmes izmantošanas tiesību nodošanu licenciātam.

Kā redzams, likumos lietots termins „morālais kaitējums”, nevis „nemantiskais kaitējums”, un par morālā kaitējuma atlīdzību nepasaka neko vairāk, kā tikai to, ka morālā kaitējuma apmērs nosakāms saskaņā ar Civillikumu.

Līdz ar to, lai atbildētu uz jautājumu, vai juridiskajai personai ir tiesības uz atlīdzinājumu par tās nemantisko labumu aizskārumu, ir jānoskaidro jēdziena „morālais kaitējums” saturs, kā arī, vai tas ir tas pats, kas „nemantiskais kaitējums”.

Līdz 2006.gadam likumdevējs civiltiesībās morālā kaitējuma definīciju vai skaidrojumu nebija devis. Juridiskajā literatūrā par nemantisko un morālo kaitējumu konsekvences nebija, rakstos bija sastopamas dažādas morālā kaitējuma definīcijas un izpratnes. Atrodamas pat tādas morālā kaitējuma jēgai un mērķim absurdas definīcijas kā „kaitējums morālei” vai morālā kaitējuma atlīdzības ietilpināšana zaudējumu atlīdzībā. Visnopietnāk nemantiskā kaitējuma institūtu bija pētījis Agris Bitāns. 2001.gadā viņš deva šādu morālā kaitējuma definīciju: „Morālais kaitējums, tas ir, nemantisks kaitējums – netaisnība (wrong) personas nemateriālajām vērtībām, kuru eksistenci sabiedrība vispārīgi atzīst, piemēram, dzīvībai, veselībai, godam, cieņai, reputācijai u.tml. Morālais kaitējums, t.i., kaitējums vērtībām, kuras nav tieši novērtējamas vai izsakāmas mantiskās vērtībās, piemēram, naudā.” No šādas definīcijas secināms, ka autors par morālo kaitējumu atzīst jebkuru nemateriālu vērtību aizskārumu, arī kaitējumu juridiskās personas nemateriālajām vērtībām.

2006.gadā likumdevējs beidzot ietvēra Civillikumā morālā kaitējuma legālo definīciju, taču tā paredz ko citu. Civillikuma 1635.panta pirmā daļa (redakcijā, kas stājās spēkā 2006.gada 1.martā) paredz: „Katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.” Panta otrā daļa noteic, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas. Savukārt saskaņā ar panta trešo daļu, ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

No minētā redzams, ka Civillikums par morālo kaitējumu atzīst tikai fiziskas vai garīgas ciešanas, bet fiziskas vai garīgas ciešanas var piemist vienīgi dzīvām būtnēm, tas ir, fiziskām personām. Līdz ar to secināms, ka morālais kaitējums Civillikuma 1635.panta izpratnē nav jebkurš nemantiskais kaitējums.

Lai gan likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 28.¹ panta otrā daļa satur atsauci uz Civillikumu, tomēr tā vairāk vērsta uz apmēra noteikšanas metodiku un tieši nenosaka, ka morālais kaitējums likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 28.¹ panta izpratnē ir jēdziens ar tādu pašu saturu kā morālais kaitējums Civillikuma 1635.panta izpratnē.

Lai noskaidrotu, vai likumdevējs pieļauj atkāpes no Civillikumā dotās morālā kaitējuma definīcijas un vai dažādās nozarēs šim terminam var būt dažāds saturs, paraudzīsimies citu nozaru likumos.

Administratīvā procesa likuma 92.panta pirmās daļas pirmais teikums noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. No šī panta konstrukcijas izriet, ka morālais kaitējums ir viens no personiskā kaitējuma veidiem. Iztulkojot šo pantu, administratīvās tiesas ir atzinušas, ka morālais kaitējums ar raksturojošo pazīmi „ciešanas” piemīt tikai fiziskajām personām, tomēr juridiskajām personām ir tiesības uz atlīdzību par personisko kaitējumu, kas aptver kaitējumu personas nemantiskajām tiesībām un interesēm plašākā nozīmē. Minēto apstiprina arī Administratīvā procesa likuma komentāri.

Arī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums paredz morālo kaitējumu kā personiskā kaitējuma veidu. Šī likuma 9.pants noteic, ka morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir personiskais kaitējums, kas izpaužas kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. Savukārt 8.pants personisko kaitējumu šā likuma izpratnē definē kā kaitējumu, kas ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai, brīvībai, godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm. 8.panta otrā daļa expressis verbis paredz juridiskās personas un individuālā komersanta tiesības uz atlīdzinājumu par personisko kaitējumu, kas nodarīts to darījumu reputācijai, komercnoslēpumam, autortiesībām vai arī citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm.

Tātad Administratīvā procesa likuma un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma izpratnē morālais kaitējums kā ciešanas piemīt tikai fiziskajai personai, tomēr ir noteiktas arī juridiskās personas tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzību, saucot to par personisko kaitējumu.

Kriminālprocesa likuma 350.panta „Kompensācija par cietušajam radīto kaitējumu” pirmā daļa noteic, ka kompensācija ir naudas izteiksmē noteikta samaksa, ko persona, kura ar noziedzīgu nodarījumu radījusi kaitējumu, samaksā cietušajam kā gandarījumu par morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām un mantisko zaudējumu. No šī panta redzama vēl citādi atšķirīga nemantiskā kaitējuma izpratne. Proti, morālais aizskārums un fiziskās ciešanas ir nodalītas, un fizikās ciešanas neietilpst jēdzienā „morālais aizskārums”. Autorei nav izdevies Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta praksē atrast plašāku skaidrojumu šiem jēdzieniem saistībā ar juridiskās personas tiesībām uz kompensāciju.

Likumā „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” atrodams vēl lielāks terminoloģiskais un jēdzieniskais sajukums. Parādās termins „nemantiskie zaudējumi”, kuros, ievērojot šī likuma un jo īpaši tā 5.panta konstrukciju, ietilpst arī morālais kaitējums.

Ņemot vērā minēto likumu analīzi, jāsecina, ka nemantiskais kaitējums tiesību aktos ne tikai tiek apzīmēts ar dažādiem terminiem, bet termins „morālais kaitējums” apzīmē saturiski dažādus jēdzienus. Proti, likumdevējam nav konsekventas jēdziena „morālais kaitējums” izpratnes. Minētais dod pietiekamu pamatu atzinumam, ka jēdziens „morālais kaitējums” intelektuālā īpašuma tiesību speciālajos likumos var būt autonoms jēdziens, kas nav identisks „morālā kaitējuma” jēdzienam Civillikumā.

Lai aizpildītu jēdziena „morālais kaitējums” saturu Latvijas intelektuālā īpašuma tiesību likumos, vispirms jāaplūko tiesību akti, kuru prasību izpilde ir pamatā šo Latvijas likumu redakcijām. Galvenais starptautiskais tiesību instruments pret intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpējiem lietojamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu jomā ir Līgums par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk – TRIPS līgums) Pasaules Tirdzniecības Organizācijas saistību ietvaros, kas ir saistošs Latvijai no 1999.gada 10.februāra. Savukārt galvenais Eiropas Savienības tiesību akts ir 2004.gada 29.aprīļa Direktīva 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (turpmāk – Piemērošanas direktīva). Tieši šīs direktīvas transponēšanai tika radīts Civilprocesa likuma 250.¹⁷pants, likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 28.¹ pants un pārējo intelektuālā īpašuma tiesību speciālo likumu attiecīgie panti.

Kaitējuma kompensāciju paredz TRIPS līguma 45.panta 1.punkts, norādot, ka tiesu varas institūcijas ir pilnvarotas likt pārkāpējam samaksāt kaitējuma atlīdzību, kas ir adekvāta, lai kompensētu tiesību īpašniekam kaitējumu, ko viņš cietis no viņa intelektuālā īpašuma tiesības pārkāpuma, ko nodarījis pārkāpējs, kurš zināja vai kuram bija pietiekams pamats zināt, ka viņš izdara pārkāpumu.

Piemērošanas direktīva (preambulas 26.apsvērums, 13.panta 1.punkta a) apakšpunkts) uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka visiem preču zīmju īpašniekiem ir paredzētas tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, ja tāds nodarīts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma rezultātā. Proti, direktīvas 13.panta 1.punkts paredz dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka kompetentās tiesu iestādes pēc cietušās puses iesnieguma liek pārkāpējam, kurš zināja vai kuram bija pietiekams pamats zināt, ka viņš izdara pārkāpumu, samaksāt tiesību īpašniekam kaitējuma atlīdzību, kas atbilst reālajam kaitējumam, ko viņš cietis pārkāpuma rezultātā. Nosakot kaitējuma atlīdzības apmēru, tiesu iestādes: 

a) ņem vērā visus attiecīgos aspektus, tādus kā negatīvās ekonomiskās sekas, ieskaitot zaudēto peļņu, kas nodarītas cietušajai pusei, jebkādu pārkāpēja negodīgi gūto peļņu un piemērotos gadījumos arī citus elementus, kas nav ekonomiskie faktori, tādus kā tiesību īpašniekam nodarīto nemantisko kaitējumu pārkāpuma rezultātā;

b) vai kā alternatīvu a) apakšpunktā minētajam, piemērotos gadījumos var noteikt kaitējuma atlīdzību kā vienreizēju maksājumu uz tādu elementu pamata kā vismaz tāds licences maksas vai autora honorāra apmērs, kas pārkāpējam būtu bijis jāmaksā, ja viņš būtu lūdzis atļauju izmantot attiecīgās intelektuālā īpašuma tiesības.

Gan TRIPS līguma, gan Piemērošanas direktīvas minēto pantu oficiālajā tulkojumā latviešu valodā atrodamas vairākas būtiskas kļūdas. Tādēļ referātā izmantots autores pašas veiktais tulkojums latviešu valodā no direktīvas teksta angļu valodas redakcijas, lai pareizāk tiktu atklāts pantu saturs.

Galvenais oficiālā tulkojuma trūkums ir tāds, ka angļu valodas vārds damages ir tulkots pārāk šauri – nevis kā kaitējuma atlīdzība, bet gan tikai kā zaudējumi (TRIPS līgumā) vai kompensācijas (Piemērošanas direktīvā). Ja ņem vērā šādu tulkojumu, tad intelektuālā īpašuma īpašnieka tiesības tiek nepamatoti ierobežotas, jo zaudējumi ir ļoti šaurs angļu valodas vārda damages tulkojums. Damages var nozīmēt gan zaudējumus, gan kompensāciju, gan pat tik plašu jēdzienu kā kaitējuma atlīdzināšana (gan kompensācija, gan restitūcija). No TRIPS līguma 45.panta un Piemērošanas direktīvas 13.panta uzbūves un satura redzams, ka vismaz šo pantu nosaukumam ir jābūt „kaitējuma atlīdzība”, jo minētajos pantos tiek regulēta ne tikai kompensējošā atlīdzība (1.punktos), bet arī pārkāpēja peļņas un likumā noteiktās atlīdzības piespriešana (2.punktos).

Turklāt Piemērošanas direktīvas 13.panta 1.punkta a) apakšpunkts liek ņemt vērā visus aspektus, nosakot kompensāciju, tostarp tiesību īpašniekam pārkāpuma dēļ nodarīto nemantisko kaitējumu (moral prejudice). Direktīvā lietotais termins moral prejudice oficiālajā tulkojumā tulkots kā morālais kaitējums, bet ar moral prejudice angļu valodā saprot arī nemantisko kaitējumu plašākā nozīmē. Direktīvā ir lietota plašākā nozīme, ietverot arī juridiskajām personām nodarīto kaitējumu, kas izriet no norādēm Zaļajā grāmatā, piemēram, secinājuma, ka kompānijām rodas moral prejudice kompāniju reputācijai nodarītā kaitējuma rezultātā.

Tātad gan TRIPS līgums, gan Piemērošanas direktīva nosaka pienākumu kompensēt jebkāda veida kaitējumu, tostarp nemantisko kaitējumu, neatkarīgi no tā, vai tiesību subjekts ir fiziskā vai juridiskā persona.

Lai noskaidrotu jēdziena „morālais kaitējums” saturu intelektuālā īpašuma tiesību speciālajos likumos, jāparaugās arī uz subjektiem, kuru tiesību aizsardzībai šie likumi primāri domāti. Ja autortiesībās tas ir mazāk izteikti, tad rūpnieciskā īpašuma tiesību īpašnieki lielākoties ir tieši juridiskās personas.

Tā, piemēram, likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 4.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesības uz preču zīmi var iegūt jebkura fiziskā vai juridiskā persona. Šī likuma 3.pants paredz, ka preču zīmi var veidot jebkurš apzīmējums, ko var grafiski attēlot un kas ļauj atšķirt viena uzņēmuma preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem. Preču zīmes savu ražoto preču marķēšanai vai sniegto pakalpojumu sniegšanai galvenokārt komercdarbībā izmanto preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas uzņēmumi, kas ir juridiskas personas. Tātad faktiski šis likums un tajā paredzētās garantijas pēc jēgas ir primāri paredzētas uzņēmumiem. Līdz ar to nebūtu loģiski uzskatīt, ka Civilprocesa likuma 250.¹⁷pantā un likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 28.¹ pantā preču zīmju īpašniekiem paredzētās garantijas nevarētu attiekties uz preču zīmju īpašnieku lielāko daļu. Šīs normas vienlīdz attiecas uz visiem preču zīmju īpašniekiem, tātad arī uz juridiskajām personām.

Ņemams vērā arī Satversmes 92.pants, kura trešais teikums noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka šajā teikumā ietvertais jēdziens „atbilstīgs atlīdzinājums” nedrīkst tikt nepamatoti sašaurināts un attiecināts tikai uz mantisko tiesību jomu vai zaudējumu atlīdzību. Šis jēdziens ir interpretējams kā jebkuram tiesību aizskārumam atbilstošs gandarījums, kas aptver gan zaudējumu atlīdzināšanu, gan arī nemantiskā (morālā un personiskā) kaitējuma kompensēšanu.

Satversmes 92.panta trešajā teikumā minētā tiesība uz atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ir tiesību uz taisnīgu tiesu pamatmērķis (uzdevums).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmē noteiktās personas tiesības ir attiecināmas uz privāto tiesību juridiskajām personām tiktāl, ciktāl šīs tiesības atbilstoši to būtībai ir iespējams piemērot juridiskajām personām. Ja vien pamattiesību, brīvību un pienākumu būtība pieļauj, tos var īstenot ne vien fiziskā persona, bet arī privāto tiesību juridiskā persona.

Tiesības uz taisnīgu tiesu pēc sava rakstura nav tādas, kas pēc jēgas būtu attiecināmas tikai uz fiziskajām personām. Ņemot vērā minēto, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan Latvijas Republikas Satversmes tiesas praksē atzīts, ka privāto tiesību juridiskā persona arī ir tiesību uz taisnīgu tiesu subjekts.

Ņemot vērā visu iepriekšējo analīzi, secināms, ka juridiskajai personai ir tiesības uz atlīdzinājumu par tās nemantisko labumu aizskārumu un ka jēdziens „morālais kaitējums” intelektuālā īpašuma aizsardzību regulējošajās normās ir pēc būtības identisks jēdzienam „nemantiskais kaitējums”. Proti, tas aptver ne tikai sāpes un ciešanas, bet arī plašāka rakstura kaitējumu nemantiskajām vērtībām, tostarp reputācijas aizskārumu.

Tiesu prakse intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu lietās jautājumā par to, vai juridiskajai personai vispār ir tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, ir bijusi konsekventa. Proti, tiesas ir vispārīgi atzinušas juridiskās personas tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzību, jo šādas atlīdzības ir tikušas piespriestas, un autorei nav izdevies atrast spriedumu, vismaz pēdējos gados, kurā prasījums par morālā (nemantiskā) kaitējuma atlīdzināšanu būtu noraidīts prasītāja juridiskās personības dēļ. Tiesa gan, vairumā lietu jautājums par morālā kaitējuma jēdziena izpratni un saistību ar Civillikuma 1635.panta otrajā daļā noteikto morālā kaitējuma definīciju nebija izvirzīts.

Tomēr lietā Nr.C04436111 AS „Latvijas balzams” prasībā pret SIA „Mājas alus” par preču zīmju nelikumīgas izmantošanas pārtraukšanu tiesai bija jāatbild tieši uz šo jautājumu, jo atbildētājs atsaucās uz Civillikumā ietverto morālā kaitējuma definīciju kā sāpēm un ciešanām, kuras var būt tikai fiziskajai personai, un tādēļ apstrīdēja juridiskās personas tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzību. Izskatot lietu sakarā ar abu pušu apelācijas sūdzībām un atbildot uz iepriekšminēto atbildētāja argumentu, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta 2013.gada 2.aprīļa spriedumā ņēma vērā gan likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” primāros subjektus (uzņēmumus), gan Piemērošanas direktīvas prasības dalībvalstīm nodrošināt, ka visiem preču zīmju īpašniekiem ir paredzētas tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu. Ievērojot minēto, Civillietu tiesu palāta atzina, ka morālais kaitējums likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 28.¹ panta pirmās daļas izpratnē atbilstoši šī likuma tvērumam un garam un Piemērošanas direktīvas prasībām ir saprotams plašākā nozīmē, proti, kā nemantiskais kaitējums, kas, cita starpā, ietver kaitējumu juridiskās personas reputācijai. Savukārt 28.¹ panta otrā daļa regulē ne vairs tik daudz tiesības uz morālo kaitējumu kā tādas, bet gan paredz ar tā apmēra noteikšanu saistītus jautājumus. Līdz ar to prasītājai kā preču zīmju īpašniecei ir subjektīvās civilās tiesības prasīt morālā kaitējuma atlīdzību par savu preču zīmju nelikumīgu izmantošanu, jo preču zīmju nelikumīgas izmantošanas rezultātā nodarīts kaitējums prasītājas reģistrēto preču zīmju reputācijai.

Šis Civillietu tiesu palātas spriedums ir stājies spēkā, jo Augstākās tiesas Civillietu departaments 2014.gada 22.decembra rīcības sēdes lēmumā atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, norādot, ka tiesnešu kolēģijai nerodas šaubas par apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un tiesnešu kolēģija nekonstatē materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu.

Nobeigumā vēl nedaudz par nemantiskā kaitējuma izpausmēm. Tiesas skaidrojušas, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu gadījumos kaitējums visbiežāk izpaužas kā kaitējums reputācijai. Juridiskas personas reputācija ir nemantiska vērtība, un attiecīgi kaitējums reputācijai ir nemantisks kaitējums.

Lietā Nr.C04426211 Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta izskaidroja, ka hipotētiski kaitējums reputācijai var tikt nodarīts gadījumā, ja cita persona lieto prasītāja preču zīmei sajaucami līdzīgu apzīmējumu saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas nav atbilstoši oriģinālajām precēm vai pakalpojumiem un to kvalitātei, attiecīgi degradējot patērētāju priekšstatu par prasītājam piederošajām pretstatītajām preču zīmēm un prasītāja preču kvalitāti. Proti, reputācija ir parādība, kas ir tieši atkarīga no patērētāju uztveres.

Konkrētajā lietā, tā kā prasītāja vidusmēra patērētājs bija tikai Rīgas vai tās apkārtnes iedzīvotājs, bet atbildētāja vidusmēra patērētājs – Dobeles vai tās apkārtnes iedzīvotājs, proti, prasītāja patērētāji Rīgā un atbildētāja patērētāji Dobelē nebija vieni un tie paši patērētāji, tad tiesa uzskatīja, ka Dobeles patērētājiem pieejamie pārkāpuma priekšmeti (solāriju atlaižu kartes, kas izsniegtas iedzīvotājiem Dobelē izmantošanai Dobelē) nevar iespaidot Rīgas iedzīvotāju uztveri, kas izmanto prasītāja solāriju pakalpojumus Rīgā. Līdz ar to tiesa neatrada pamatu uzskatīt, ka atbildētājas atlaižu kartes Dobelē būtu nodarījušas jebkādu kaitējumu prasītājas reputācijai Rīgā. Tomēr šī lieta atklāj tiesas apsvērumus par apstākļiem, kas jāapsver, nosakot kaitējumu reputācijai.

Tas, ka reputācijas aizskāruma raksturs ir tieši atkarīgs no patērētāju uztveres, labi redzams arī lietā Nr.C04153414 par dizainparauga nelikumīgas izmantošanas pārtraukšanu. Rīgas apgabaltiesa konstatēja reputācijas aizskārumu, taču, tā kā bija skaitliski neliels personu loks, kas varēja saistīt nelielā apdzīvotā vietā (Vaiņodē) izvietotos ziedu statīvus ar prasītāja uzņēmumu, tiesa secināja, ka kaitējums prasītājas reputācijai nebija smags. Tiesa piedzina morālā kaitējuma atlīdzību 300 euro no viena atbildētāja un 150 euro no otra.

Lietā Nr.C04528010 Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta atzina, ka plaši pazīstamas preču zīmes ar augstu reputāciju („IKEA”) pārkāpuma gadījumā preču zīmes reputācija var tikt vājināta patērētāju uztverē sakarā ar šīs pašas zīmes lietojumu, ja zīmi lieto citādi kā to paredzējis zīmes īpašnieks. Šajā lietā par atbilstošu nemantiskā kaitējuma atlīdzību tiesa atzina 2000 euro.

Un visbeidzot tiesas atziņas autortiesību un blakustiesību pārkāpuma lietā, ar kuru šo referātu sākām – par teātrim nodarīto nemantisko kaitējumu sakarā ar izrādes ģenerālmēģinājuma parādīšanu televīzijā vēl pirms izrādes pirmizrādes. Rīgas apgabaltiesa atzina, ka nemantiskais kaitējums var tikt nodarīts arī juridiskai personai, kas šajā lietā izpaudās kā kaitējums teātra reputācijai. Pārraidot televīzijā gandrīz pilnā apmērā tādas izrādes, kura vēl tikai sākusi savu ceļu pie skatītājiem, negatavu, mākslinieciski nepilnīgu versiju (ģenerālmēģinājumu), ar mākslīgi iemontētiem aplausiem, tika radīts iespaids, ka tā ir īstā izrāde prasītājas teātrī. Tādējādi skatītāji guva priekšstatu, ka teātra izrāde ir zemākā līmenī, nekā tā ir patiesībā. Turklāt pazīstamā komponista vēstule par iespējamo sadarbības pārtraukšanu pierāda teātra reputācijas samazinājumu ne tikai patērētāju (skatītāju), bet arī komponista acīs. Kompensācija par nemantisko kaitējumu tika piedzīta 2000 latu apmērā.

Minētie piemēri atklāj veidus, kādos var izpausties kaitējums reputācijai. Protams, nosakot atbilstošu nemantiskā kaitējuma atlīdzību, tiesas ir ņēmušas vērā arī citus apstākļus – gan nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas funkcijas, gan kritērijus, taču tas jau ir cita referāta temats. Šī referāta mērķis bija atbildēt uz jautājumu, vai juridiskajai personai intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu lietās vispār var būt tiesības uz nemantiskā kaitējuma atlīdzību, un tiesību aktu un tiesu prakses analīze dod apstiprinošu atbildi uz to.