Šā gada pavasarī Saeima papildināja Civilprocesa likuma tekstu ar jaunu 9.1 pantu „Patiesības paušanas pienākums”, kas uzliek pienākumu pusēm, trešajām personām un pārstāvjiem pārstāvamo vārdā sniegt tiesai patiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem.
Vispirms jānorāda, ka šāds pienākums Latvijas tiesībās jau pastāvēja iepriekš nerakstīta principa formā, jo patiesības paušanas pienākums ir labas ticības principa tiesiskās sekas, bet labas ticības princips ir Latvijas tiesiskās iekārtas pamatā.
Patiesības paušanas pienākums kalpo gan lietas dalībnieku tiesību aizsardzībai, gan arī tiesvedības efektivitātes aizsardzībai. Šāds pienākums aizliedz lietas dalībniekam melot tiesā, izmantot no „zila gaisa rautus” faktu izdomājumus. Tādējādi tas nodrošina saturīgu tiesvedību par nopietnu tiesisku strīdu. Taču vienlaikus šāds pienākums ļauj tiesai neatzīt par ticamiem abu pušu (prasītāja un atbildētāja) saskanīgus, bet melīgus paskaidrojumus par faktiem. Tādējādi Civilprocesa likuma 104.panta otrajā daļā minētais iegūst apstiprinājumu.
Kā pieredzēts iepriekš, tiesas nereti šo normu ir atstājušas ārpus vērības, piemēram, atzīstot par noslēgtu ievērojamu summu aizdevuma darījumu, kas apstiprināts vien ar vecas automašīnas ķīlu. Tādējādi prasītājs un atbildētājs – formāli strīdus puses, bet faktiski līdzdalībnieki citas personas krāpšanā – ieguva ar tiesas spriedumu apstiprinātu saistību un izmantoja to tālākās darbībās.
Patiesības paušanas pienākums attiecas tikai uz faktiem, nevis uz lietas dalībnieku uzskatiem par tiesībām. Tas atbilst principam iuria novit curia, atbilstoši kuram lietas dalībnieku uzskatam par tiesību normu saturu tiesvedībā nav izšķirošas nozīmes.
Praksē grūtības varētu radīt patiesības paušanas pienākuma izpildes pārbaude, jo, filozofiski sakot, pasaulē patiesību ir tik, cik ir cilvēku. Civilprocesuālajai tiesību zinātnei būtu jāsniedz plašāks šāda principa satura izvērsums. Tomēr zināmus pieturas punktus varētu mēģināt jau tagad atrast, lai šādu kārtību prasītu ievērot. Pirmkārt, lietas dalībniekam būtu jāsniedz patiesas ziņas par faktiem, kas tam tieši ir zināmi vai kuru rašanās, pastāvēšana ir tieši saistīta ar viņu un viņam var būt vislabāk zināma. Otrkārt, lietas dalībnieks nevar noklusēt otra lietas dalībnieka sniegto faktu nepatiesumu, ja tam tas skaidri zināms.
Pienākuma pārkāpuma gadījumā Civilprocesa likumā likumdevējs noteicis tiesiskas sekas – naudas sodu. Taču šīs ir tikai procesuālas sekas, kuras kalpo tiesvedības procesa efektivitātei, kārtības nodrošināšanai.
Būtiski nozīmīgākas ir civiltiesiskas un krimināltiesiskas sekas. Jau iepriekš norādītajā gadījumā, kad puses meli (prasītāja un atbildētāja saskaņota rīcība) ir kalpojuši, lai nodarītu zaudējumus citai personai, šī persona ir tiesīga prasīt nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu civiltiesiskā kārtībā. Melošana par faktiem, lai panāktu tiesas spriedumu, kas atzīst tiesības uz mantu, ir kvalificējams vismaz kā krāpšanas mēģinājums. Patiesības paušanas pienākuma pārkāpums ir arī zvērināta advokāta amata pienākuma izpildes pārkāpums, kura dēļ advokātam iestājas amata atbildība un arī civiltiesiska atbildība. Tādējādi arī jau pastāv tiesiskās atbildības mehānismi, lai efektīvi nodrošinātu prasību pēc godprātīgas rīcības Latvijas tiesiskajā iekārtā. Svarīgi, lai tiesību piemērotāji šos principus un mehānismus atpazītu un faktiski pielietotu.
QR
