Administratīvo tiesu prakses atziņu apkopojumu lietās par sociālās drošības jeb sociālā nodrošinājuma jautājumiem veikusi Administratīvās apgabaltiesas tiesnese Anita Kovaļevska sadarbībā ar Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentu.
Apkopojuma sagatavošanai izmantoti apmēram 400 Administratīvās apgabaltiesas un Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta nolēmumi, kas pieņemti 2007.– 2013. gadā. Atlasīti nolēmumi lietās, kas skar sociālā nodrošinājuma sistēmas klasiskos elementus – valsts sociālo apdrošināšanu, sociālo palīdzību un valsts atbalstu valsts sociālo pabalstu veidā.
Apkopojums veidots kā tiesu nolēmumos atrodamo atziņu apkopojums citātu veidā, sakārtojot šīs atziņas tematiskos blokos. Apkopojuma lietotāju ērtībai katra citāta sākumā ir izcelta tēze, kas izsecināma no attiecīgā citāta, bet beigās ir dota atsauce uz citētā nolēmuma konkrēto punktu. Lai arī vairākos nolēmumos analizētās tiesību normas ir grozītas, tiesu atziņas par šīm normām tomēr ir iekļautas apkopojumā, ja šīs atziņas var būt izmantojamas citās lietās.
Apkopojums sastāv no sešām nodaļām. Pirmajā nodaļā apkopotas vispārīgas atziņas par sociālā nodrošinājuma sistēmu. Otrajā nodaļā iekļautas atziņas par valsts sociālo apdrošināšanu, trešajā nodaļā – par Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un avārijas rezultātā cietušo personu sociālo aizsardzību, ceturtajā nodaļā – par valsts sociālajiem pabalstiem, piektajā nodaļā – par sociālo palīdzību. Savukārt sestajā nodaļā ir ietvertas atziņas par dažādiem procesuāliem jautājumiem, kas izteiktas, izskatot lietas par sociālā nodrošinājuma sistēmu.
Apkopojums izlasāms Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā
Judikatūra/ Tiesu prakses apkopojumi/ Administratīvās tiesības
KOPSAVILKUMS
1. Sociālo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Turklāt valstij ir plaša rīcības brīvība, lemjot par sociālo tiesību jautājumiem. Tomēr valstij neatkarīgi no tās attīstības līmeņa ir pienākums veikt pasākumus, lai, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, panāktu sociālo tiesību nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī.
2. Viens no sociālās drošības sistēmas pamatprincipiem ir atšķirīgas attieksmes aizliegums. Atšķirīga attieksme ietver ne tikai personas tiešu, bet arī netiešu diskrimināciju. Tiesas vairākās lietās ir konstatējušas, ka, gramatiski piemērojot tiesību normas, tiktu radīta nepamatota atšķirīga attieksme maternitātes vai bērna kopšanas dēļ. Līdz ar to tas tiek novērsts, interpretējot tiesību normas vai veicot tiesību tālākveidošanu.
3. Sociālā apdrošināšana ir viens no Latvijas Republikas Satversmes 109.pantā paredzētajiem sociālās drošības pasākumiem, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumus, kā arī papildu izdevumu rašanās risku. Sociālās apdrošināšanas pamatprincipi ir solidaritāte un individuālās pieejas princips.
4. Sociālās apdrošināšanas sistēmā tiesības saņemt pakalpojumus ir saistītas ar sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu. Noteicošais ir tas, par kādu periodu iemaksas ir veiktas, nevis tas, vai šīs iemaksas ir veiktas regulāri vai arī vienā reizē par vairākiem mēnešiem.
5. Apdrošināšanas iemaksu alga, kas ņemama vērā, aprēķinot sociālās apdrošināšanas pabalstus un pensijas, ir personas patiesi gūtie darba ienākumi. Piemēram, slimības nauda apmērā, kas pārsniedz vidējo izpeļņu, nav patiesi gūti darba ienākumi un nav ņemama vērā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā.
6. Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā nav ņemami vērā arī tādi algotā darbā gūstamie ienākumi, kurus persona var saņemt tikai tāpēc, ka darba attiecības tiek izbeigtas (piemēram, atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām).
7. Piemērojot Eiropas Savienības tiesību aktus par sociālā nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, summējami ir nodarbinātības vai apdrošināšanas laika posmi, nevis šajos laika posmos saņemtie darba ienākumi. Līdz ar to vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā nav ņemami vērā arī Eiropas Savienības institūcijās saņemtie ienākumi.
8. Tiesības uz valsts pensijām un to apmērs ir atkarīgs no personas apdrošināšanas stāža. Lai personas apdrošināšanas stāžā ieskaitītu kādu periodu līdz 1991.gada 1.janvārim, jākonstatē vienīgi, ka viņa šai laikā ir strādājusi un par to saņēmusi darba samaksu. Savukārt apdrošināšanas stāžā laikā no 1991.gada 1.janvāra līdz 1995.gada 31.decembrim ieskaitāms darbs un tam pielīdzinātie periodi, kuros bija jāveic (vai ir veiktas) sociālās iemaksas.
9. Darba kolhozā pierādīšanas un apdrošināšanas periodu aprēķināšanas kārtība ir atkarīga no nodarbinātības veida kolhozā (kolhoza biedrs, kolhoznieka sētas loceklis vai uz darba līguma pamata nodarbināta persona).
10. Apdrošināšanas stāžam ir pielīdzināms notiesātas personas algotā darbā nostrādātais laiks līdz 1990.gada 31.decembrim. Savukārt darbs ieslodzījumā no 1991.gada 1.janvāra līdz 1995.gada 31.decembrim nav atzīstams par apdrošināšanas stāžu, jo par ieslodzīto nav veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas.
11. Likuma „Par valsts pensijām” 11.panta ceturtajā daļā līdz 2012.gada 18.jūlijam bija noteikts, ka priekšnoteikums vecuma pensijas piešķiršanai ar atvieglotiem noteikumiem personai, kas ir aprūpējusi bērnu invalīdu, ir bērna vecums, proti, bērns invalīds ir aprūpēts līdz astoņu gadu vecumam, bet pēc tam – bērna invalīda aprūpes laiks, proti, bērns invalīds aprūpēts astoņus gadus.
12. Tiesību pensionēties ar atvieglotiem noteikumiem par darbu sevišķi kaitīgos un sevišķi smagos darba apstākļos vai kaitīgos un smagos darba apstākļos īstenošanai Latvijā ir piemērojami ar PSRS Ministru padomes 1956.gada 22.augusta lēmumu Nr.1173 apstiprinātie Ražotņu, cehu, profesiju un amatu, darbs kuros dod tiesības uz valsts pensiju ar atvieglotiem noteikumiem un atvieglotos apmēros, saraksti Nr.1 un Nr.2. 1976.gada 2.aprīļa PSRS Ministru Padomes Valsts darba un darba algas jautājumu komitejas un Vissavienības arodbiedrību Centrālās padomes skaidrojums pēc būtības ir Saraksta Nr.1 un Saraksta Nr.2 neatņemama sastāvdaļa, un tajā ietvertie norādījumi arī šobrīd ir izmantojami, lai pareizi piemērotu tajos paredzētās tiesības uz pensiju ar atvieglotiem noteikumiem. Savukārt Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Sociālās nodrošināšanas ministrijas sagatavotais informatīvais materiāls un PSRS Ministru kabineta 1991.gada 26. janvāra lēmums Nr.10 „Par to ražotņu, profesiju un amatu sarakstu, darbs kuros dod tiesības uz valsts pensiju ar atvieglotiem nosacījumiem” nav piemērojams.
13. Sociālā nodrošinājuma veidi invaliditātes gadījumā ir atkarīgi no invaliditātes cēloņiem. Ja invaliditātes cēlonis ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība, invalīdam neizmaksā invaliditātes pensiju saskaņā ar likumu „Par valsts pensijām”, bet gan atlīdzību par darbspēju zaudējumu saskaņā ar likumu „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimībām”. Savukārt par bērnu invalīdu līdz 18 gadu vecumam tiek piešķirta piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta.
14. Lai atņemtu bezdarbnieka statusu tāpēc, ka persona bez attaisnojoša iemesla nav pildījusi bezdarbnieka pienākumus, ir jāizdara lietderības apsvērumi. Lai attaisnotu bezdarbnieka statusa atņemšanu, nepieciešams konstatēt nozīmīgu sabiedrības labumu, kas ar to ir iegūts, vai vismaz sabiedrības interešu kaitējumu, kas nodarīts ar bezdarbnieka pienākumu nepildīšanu.
15. Personai nav tiesību uz bezdarbnieka pabalstu, ja tā ir darba ņēmējs, bet faktiski darba pienākumus kādu iemeslu dēļ nepilda un atlīdzību vai atalgojumu nesaņem, piemēram, ir atstādināta.
16. Maternitātes pabalsta mērķis ir kompensēt sievietei zaudētos algotā darbā gūstamos ienākumus, ja sieviete grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību atvaļinājuma dēļ neierodas darbā.
17. Lai personai rastos tiesības uz slimības pabalstu, vienlaikus jāpastāv diviem apstākļiem – darba nespējai slimības dēļ un ienākumu zaudējumam minētās darba nespējas dēļ.
18. Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likumā paredzētā kaitējuma atlīdzība ir likumdevēja noteikta papildu sociālā garantija černobiliešiem un tā piešķirama arī tad, ja persona jau saņem valsts pensiju – vecuma vai invaliditātes pensiju.
19. Pabalsts, kas ir iekļauts valsts sociālo pabalstu sistēmā, bet ir piesaistīts personas iepriekšējiem ienākumiem, pēc savas būtības un principiem vairs nav universāls pabalsts, kādi ir valsts sociālie pabalsti.
20. Ģimenes valsts pabalsta mērķis ir bērna tiesību aizsardzība un atbalsts ģimenei, kura rūpējas par bērnu.
21. Tiesības uz pabalstiem, kas saistīti ar bērna piedzimšanu un audzināšanu, parasti vienlaicīgi ir divām personām, proti, bērna mātei un bērna tēvam. Taču tas nenozīmē, ka pabalsti par bērnu maksājami dubulti, jeb, citiem vārdiem, par katru bērnu maksājams viens pabalsts.
22. Persona nevar saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, ja ir pilnā valsts apgādībā. Ieslodzījumā esošās personas parasti atrodas pilnā valsts apgādībā. Taču var būt izņēmuma gadījumi, kad ieslodzījumā esoša persona ar īpašām vajadzībām nav uzskatāma par tādu, kas ir pilnā valsts apgādībā, proti, ja resursu trūkuma dēļ valsts šai personai nevar nodrošināt vismaz minimālā līmenī tādu aprūpi, kura būtu atbilstoša konkrētās personas īpašajam veselības stāvoklim, tādējādi nenodrošinot šīs personas pamatvajadzības. Taču pabalsta izmaksa nav atzīstama par situācijas risinājumu ikvienā gadījumā, kad ieslodzītais uzskata, ka ieslodzījuma vieta nenodrošina viņa pamatvajadzības. Šādā situācijā ieslodzītajam jāprasa ieslodzījuma vietai nodrošināt konkrēto pakalpojumu. Savukārt iestādes atteikumu sniegt pakalpojumu ieslodzītais var apstrīdēt un pārsūdzēt.
23. Sociālā palīdzība sniedzama personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību. Tas nozīmē, ka valsts (pašvaldības) pienākumam sniegt sociālo palīdzību ir subsidiārs raksturs. Svarīgs sociālās palīdzības sniegšanas kritērijs ir arī nepieciešamība pēc palīdzības konkrētajā brīdī, proti, palīdzība ir jāsniedz tajā brīdī, kad personai tā ir nepieciešama, nevis pirms vai pēc dzīves grūtībām. Turklāt, ja persona nesadarbojas ar sociālās palīdzības dienestu, dienests nevar sniegt personai nepieciešamo sociālo palīdzību.
24. Sociālajās tiesībās palīdzības sniegšana bieži tiek attiecināta uz ģimeni. Sociālās palīdzības izpratnē ģimeni var veidot ne tikai laulātie vai radinieki, bet jebkuras personas, kuras dzīvo kopā un kurām ir kopēji izdevumi par uzturu.
25. No sociālās palīdzības subsidiārā rakstura izriet tas, ka valsts un pašvaldības pienākums palīdzēt personai pastāv tiktāl, ciktāl persona pati vai personas, kas var tai palīdzēt, nespēj personu pietiekami nodrošināt. Līdz ar to pašvaldība ir tiesīga neizvērtēt pabalsta pieprasītāja ienākumus, vienīgi lemjot par vienreizēju pabalstu ārkārtas situācijā. Visos pārējos gadījumos pašvaldībai ir no likuma izrietošs pienākums izvērtēt sociālās palīdzības pieprasītāja ienākumus.
26. Īpašums (piemēram, nekustamais īpašums, uzņēmuma kapitāldaļas, vērtspapīri) var būt šķērslis trūcīgas personas vai ģimenes statusa iegūšanai, ja no tā var gūt ienākumus. Vienlaikus samērīguma princips prasa, lai iestāde, konstatējot, ka personai pieder īpašums, novērtētu, vai īpašuma vērtība ir pietiekami nozīmīga, lai atzītu, ka persona nav atzīstama par trūcīgu personu, vai tai ir atsākama konkrētā palīdzība.
27. Ja persona var saņemt atbalstu no sava bērna un nav atkarīga tikai no pašvaldības atbalsta, tas var būt pamats atteikumam piešķirt palīdzību.
28. Tiesības uz trūcīgas personas statusa piešķiršanu (un līdz ar to arī tiesības uz sociālās palīdzības saņemšanu) tiktu aizskartas tikai tādā gadījumā, ja šo statusu atteiktu piešķirt pašvaldība, kuras teritorijā persona ir reģistrējusi pamatdzīvesvietu.
29. Pašvaldības palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā ir sociālais atbalsts jeb sociālā palīdzība plašākā nozīmē un kā tāda tā ir atkarīga no valsts vai pašvaldības finansiālajām iespējām un resursiem. Lemjot par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā, ņemams vērā arī kritērijs par pašas personas iespējām nodrošināt sev palīdzību.
30. Reģistrācija palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājuma risināšanā ir nepieciešama, lai taisnīgi un kontrolēti sniegtu palīdzību iedzīvotājiem, tomēr tā ir tikai pirmais solis palīdzības sniegšanā un ar reģistrācijas brīdi palīdzība vēl nav saņemta.
31. Likums personas tiesības uz palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā nesaista tikai ar tiem apstākļiem, kas pastāvējuši laikā, kad personai radušās tiesības saņemt palīdzību, bet paredz, ka attiecīgās tiesības var zust vēlākas apstākļu maiņas rezultātā. Faktiskās situācijas maiņas dēļ personai var tikt atteikta palīdzība dzīvokļa jautājuma risināšanā. Arī tiesisko apstākļu maiņa laikā, kamēr persona ir reģistrēta palīdzības reģistrā, var būt pamats, lai pārvērtētu personas atbilstību tiesību normās noteiktajiem kritērijiem.
32. Ja faktisko apstākļu maiņa notikusi ilgstošas tiesvedības gaitā un ja persona visā tiesvedības laikā konsekventi uztur prasījumu par pārsūdzētā lēmuma par izslēgšanu no reģistra atcelšanu, tad šādu gadījumu var atzīt par netipisku un pieteikumu par lēmuma par izslēgšanu no reģistra atcelšanu vienlaikus var vērtēt arī kā pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu un pārbaudīt, vai mainījušos faktisko apstākļu dēļ nav pamats personu no jauna reģistrēt konkrētās palīdzības saņemšanai, neskatoties uz to, ka persona nav vērsusies pašvaldībā ar jaunu iesniegumu par reģistrēšanu palīdzības reģistrā.
33. Dzīvokļa iegūšana īpašumā privatizācijas ceļā var būt iemesls, kāpēc persona zaudē tiesības uz palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā. Tomēr tas ne vienmēr būs pietiekams pamats, lai atzītu, ka ģimene, kura dzīvo dzīvoklī, kas ticis privatizēts, zaudē tiesības uz pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā. Nozīme ir tam apstāklim, tieši kura persona iegūst dzīvokļa īpašuma tiesības, kā arī tam, vai persona, kura pretendē uz dzīvokļa palīdzību, joprojām ir uzskatāma par dzīvokļa īpašnieka ģimenes locekli.
34. Ja persona ir piekritusi īrēt dzīvokli, par kuru tai īres līguma slēgšanas brīdī bijis zināms, ka to nevarēs privatizēt, tai nav pamata pretendēt uz likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta septītajā daļā paredzēto palīdzību. Savukārt tām personām, kuras dzīvo denacionalizētā mājā un piekrita slēgt dzīvokļa īres līgumu, nezinot, ka dzīvoklis atrodas denacionalizētā mājā, ir sniedzama palīdzība dzīvokļa jautājuma risināšanā, tostarp arī dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalsts.
35. Likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 13.panta mērķis ir nodrošināt neatliekamu palīdzību ikvienai personai, kura normā minēto apstākļu dēļ ir zaudējusi dzīvojamo telpu, kurā tā līdz negadījumam tiesiski dzīvoja, tostarp arī dzīvokļa īpašnieka vai īrnieka ģimenes loceklim. Priekšnoteikums likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 13.panta pirmajā daļā paredzētās palīdzības saņemšanai ir īres tiesisko attiecību pastāvēšana, ko var konstatēt arī tad, ja personai nav rakstveidā noslēgta īres līguma.
36. Netīrība un vizuālie defekti, kuri novēršami ar uzkopšanu un kosmētisko remontu, nepadara pašvaldības piedāvātās dzīvojamās telpas par dzīvošanai nederīgām.
37. Likumdevēja mērķis, likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 26.1 pantā paredzot dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalstu, bija noteikt jaunu palīdzības veidu, ar kuru varētu tikt risināts mājokļa jautājums tiem denacionalizēto namu īrniekiem, kuri atbrīvo dzīvojamo telpu denacionalizētajā namā un paši ir atraduši sev pārcelšanās vietu un kuri atbilst pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktajiem kritērijiem. Šāds pabalsts atvieglo viņu iespējas atrast citu mājokli.
38. Lai personai būtu tiesības saņemt likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā” 26.1 pantā paredzēto dzīvojamo telpu atbrīvošanas pabalstu, jākonstatē divu kumulatīvu kritēriju piepildīšanās, proti, personai jābūt lietošanas tiesībām uz noteikta veida telpām un jābūt noteiktam materiālajam stāvoklim. Ja persona pretendē uz dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalstu, tad šķērslis šādas palīdzības saņemšanai ir tikai tāda nekustamā īpašuma piederība, kuru varētu pārdot par tādu summu, kas būtu pielīdzināma dzīvojamās telpas iegādes izmaksām vai vismaz pabalsta apmēram.
39. Personai nav piešķirams dzīvokļa pabalsts īres un komunālo izdevumu samaksai par diviem dzīvokļiem vienlaicīgi, jo divu dzīvokļu uzturēšana nevar tikt uzskatīta par pamatvajadzību.
40. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 35.panta otrajā daļā paredzētā vienreizējā pabalsta ārkārtas situācijā mērķis ir tūlītēji palīdzēt personai nodrošināt pamatvajadzības. Šī pabalsta saņemšanas priekšnoteikums ir tieši personas nespēja ārkārtas situācijas dēļ un tās radītajos apstākļos apmierināt savas pamatvajadzības, nevis personas ienākumu līmenis vispār.
41. Sociālais pakalpojums ir arī sociālā dienesta sniegtā palīdzība vecākiem ģimenes sociālā stāvokļa uzlabošanā laikā, kad viņiem ir atņemtas bērna aprūpes tiesības (plāna situācijas uzlabošanai sastādīšana), un sociālā dienesta darbība, organizējot ziedoto apģērbu un apavu nodošanu iedzīvotājiem, var būt sociālais pakalpojums. Savukārt mazdārziņu iznomāšana iedzīvotājiem ir sociālā palīdzība likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 7.punkta izpratnē.
42. Konstatējot prettiesisku pabalsta izmaksu, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai jautājums par pārmaksātā pabalsta atgūšanu ir jārisina kā jautājums par adresātam labvēlīga prettiesiska administratīvā akta atcelšanu Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas kārtībā.
43. Tā kā pensionēšanās tiesiskās attiecības ir publiski tiesiskas, tad konstatējamās tiesiskās attiecības par personas nodarbinātību, kas ieskaitāma apdrošināšanas stāžā, ir administratīvās, nevis vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē.
44. Konstatēšanas pieteikums ir pieļaujams ne tikai tad, ja ir jākonstatē noteiktu publiski tiesisku attiecību pastāvēšana kopumā, bet izņēmuma kārtā var tikt konstatēta arī kāda tiesisko attiecību elementa pastāvēšana. Turklāt atsevišķos gadījumos ir pieļaujama pieteikuma par administratīvā akta izdošanu un konstatēšanas pieteikuma apvienošana, jo tādējādi tiek veicināta privātpersonu tiesību aizsardzība un efektivizēts administratīvais process.
45. Persona ar konstatēšanas pieteikumu var vērsties tiesā arī par tādu tiesisko attiecību konstatēšanu, kas radīs tiesiskās sekas nākotnē. Taču šādā gadījumā ir īpaši rūpīgi jāpārbauda personas tiesiskā interese.
46. Tas vien, ka pieteikuma iesniegšanas brīdī vēl nav iestājies sociālās apdrošināšanas gadījums, ne vienmēr var būt pamatots iemesls atteikties pieņemt konstatēšanas pieteikumu. Arī personas pamatotas bažas par to, ka pēc vairākiem gadiem, kad personai būs tiesības pieprasīt pensiju, pierādīšanas līdzekļi nebūs saglabājušies, var tikt vērtētas kā nopietns iemesls un personas svarīga interese uz tiesas aizsardzību.
47. Noteiktos gadījumos personai nav šķēršļu vērsties tiesā tikai ar prasījumu par konkrētu publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu, jo šāda atsevišķa pieteikuma veidu likums paredz.
48. Tiesa varētu vērtēt tādus pierādījumus par apdrošināšanas stāžu, kurus pieteicējs pirmo reizi iesniedzis tiesā. Persona administratīvajā procesā pamatā nav ierobežota jaunu ziņu par faktiem, kas var pierādīt prasījuma (labvēlīga administratīvā akta izdošanas) pamatotību, iesniegšanā tiesā.
49. Var būt gadījumi, kad, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu sociālās palīdzības jomā, tāpat kā citos gadījumos par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai jāvērtē tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas pastāv līdz lietas izskatīšanas pabeigšanai.
QR
