Man ir patiess gods moderēt Augusta Lēbera 150 gadu jubilejai veltīto starptautisko konferenci dienā, kad Latvijā atzīmē arī cita jurista – Jāņa Pliekšāna, kurš vairāk pazīstams kā dzejnieks Rainis, – 150.dzimšanas dienu. Tālais 1865.gads bijis zīmīgs ne vien Latvijas tiesiskajai sistēmai, bet arī latviešu kultūrai un dzīvesziņai – šajā gadā dzimis ne tikai Augusts Lēbers, bet arī dzejnieki Aspazija un Rainis.
Tādēļ konferences otro daļu es gribētu sākt ar Raiņa rindām: „Nevis tauta pret tautu karos, bet visas kopā pret tumsu.” Tumsa ir arī netaisnīgums, patvaļa un vara, kas nav balstīta tiesībās. Viens no cīņas rīkiem pret tumsu, bez šaubām, ir tiesību spēks. Un tiesību spēku mēs varam vairot kopīgi – dažādu valstu juristi, ar dažādu skatījumu uz savām nacionālajām interesēm, bet ar kopīgu pārliecību, ka tiesības ir labā un pareizā māksla, ka tiesības ir tas līdzeklis, ar kuru noteikt, kas ir taisnīgums. Tiesības ir tas instruments, kādā veidā mēs protam civilizēti atrisināt domstarpības un rast kopdarbību.
Man ir prieks, ka Augstākā tiesa rāda priekšzīmi, atrodoties patstāvīgā un dziļā dialogā ar kaimiņvalstu Augstākajām tiesām. Konferences pirmajā daļā guvām pārliecību, ka komerctiesības Latvijā īpaši daudz neatšķiras no komerctiesībām Lietuvā un Igaunijā, ka kolēģi savās valstīs risina līdzīgus kāzusus un saskaras ar līdzīgiem jautājumiem. Savstarpēja pieredzes apmaiņa un kopīgi labāku risinājumu meklējumi ir lieta, kas noteikti būtu stiprināma Baltijas reģionā.
Šodiena nav iedomājama arī bez tiesību vēstures. Tādēļ šodien mēs atskatīsimies uz mūsu kopīgajām saknēm. Augusts Lēbers pieder gan Latvijas Universitātei, gan Augstākajai tiesai. Viens no Latvijas Senāta pirmajiem senatoriem, pirmais pagaidu Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dekāns un ilggadējs fakultātes docētājs. Baltvācietis, kura sirds un zināšanas piederēja Latvijas valstij un tās tiesiskajai sistēmai. Šodien mēs runājam ne tikai par Augustu Lēberu, bet par Lēbera dzimtu – arī Augusta Lēbera dēla Dītriha Andreja Lēbera devums Latvijas tiesiskajai sistēmai ir bijis nenovērtējams gan okupācijas gados trimdā, gan pēc neatkarības atjaunošanas, atgriežoties kontinentālās Eiropas tiesību saimē.
Konferences organizatori ar zināmām bažām raudzījās, vai konferences daļa par tiesību vēsturi izpelnīsies uzmanību, vai tā būs novērtēta un pamanīta, vai pēc komerctiesību aktualitāšu apspriešanas Baltijas tiesību telpā būs vēl interese gremdēties Lēbera dzimtas likteņos. Tomēr klātesošie konferences viesi apliecina, ka par tiesību vēsturi ir iespējams runāt un ka tiesību vēstures jautājumi var būt interesanti un noderīgi. Pateicoties šīs konferences daļas referentu veiktajiem pētījumiem un sagatavotajiem ziņojumiem, būsim kļuvuši mazliet zinošāki par Lēbera dzimtu un patiesībā arī mazliet zinošāki par mūsu Latviju. Daudzas lietas, kas izskanēja referātos, – gan par landesvēra lomu Brīvības cīņās un baltvāciešu attiecībām ar Latvijas valsti starpkaru periodā, gan arī profesora Dītriha Andreja Lēbera ilgais ceļš līdz Latvijas Republikas pilsonības atgūšanai – droši vien daudz ko pastāsta arī par mums pašiem un mūsu valstiskumu. Tāpēc ir nepieciešams turpināt pētījumus tiesību vēsturē, lai Latvijas simtgades gaidās varētu izvērtēt Latvijas valstiskuma un tiesiskās sistēmas attīstību.
Atzinību pelna Augstākā tiesa, jo tiesa savās organizētajās konferencēs allaž atrod vietu sarunai par Latvijas Senātu, par izciliem Latvijas senatoriem un Latvijas Senāta judikatūru. Šo materiālu publikācijas „Augstākās tiesas biļetenā” parasti kļūst par vērtīgu un noderīgu avotu gan praktizējošiem juristiem, gan arīdzan studentiem. Mūsu tiesiskās sistēmas sakņu apzināšana un zināšanas par pagātni nostiprina mūsu tiesisko sistēmu.
Sarunas par izciliem tiesību vīriem, kuri savā darbā un dzīvē apliecinājuši nelokāmu uzticību Latvijas valstij un tiesību varai, var iedvesmot mūs šodienas darbos un stiprināt topošos juristus par pareizi izvēlētu profesiju un šīs profesijas vērtībām.
QR
