Kriminālsodu politika

IEVADS

Ir acīmredzami skaidrs, kādēļ šogad Augstākās tiesas rīkotās Mediju dienas ietvaros izvēlēts temats „Kriminālsodu politika”. Neapšaubāmi, ka jautājums par kriminālsodu piemērošanu ir svarīgs ne tikai tiesnešiem, ikdienā iztiesājot krimināllietas, bet arī sabiedrībai kopumā. Nereti pēc tā saucamo „skaļo” krimināllietu iztiesāšanas tiek pausta neizpratne par kādam konkrētam apsūdzētajam noteikto pārāk „mīkstu” sodu, kā arī apgalvots, ka nav izprotami sodu noteikšanas principi, vai arī izteiktas aizdomas, ka šādu principu vispār nav.

Pirmkārt, sodu noteikšanas principi pastāv, un tie ir noteikti Krimināllikumā. Otrkārt, jāatzīst, ka, nosakot apsūdzētajiem sodu, tiesas dažkārt pieļauj kļūdas.

Neapšaubāmi, ka sodu noteikšana ir atkarīga no katra tiesneša subjektīvā viedokļa. Vienlaikus tiesneša viedoklim ir jāiekļaujas viņam ar likumu piešķirto pilnvaru ietvarā. Piemērojot likuma normu, tiesnesim ir jānodrošina krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Veicot šo uzdevumu, tiesnesim ir jāspēj nodrošināt krimināltiesisko attiecību likumīgu un taisnīgu noregulējumu, turklāt arī jāpanāk, ka šis noregulējums ir saprotams ne tikai apsūdzētajam un procesā iesaistītajām personām, bet arī sabiedrībai kopumā. Vai tas vienmēr izdodas? Acīmredzami nē, par ko liecina plašsaziņas līdzekļos izteiktie komentāri.

Kriminālsodu politika tās plašākajā nozīmē ir valsts politika attiecībā uz noziedzību. Kriminālsodu politikas mērķis ir nodrošināt efektīvu un samērīgu valsts reakciju uz noziedzīgiem nodarījumiem, nodrošināt atbilstību starp valsts vārdā piemērojamo represiju un valsts un indivīdu interesēm, sekmēt personu tiesisku uzvedību un noziedzīgu nodarījumu novēršanu.

Kriminālsodu politikas pamatā ir vairāki principi, tas ir, taisnīguma princips, vainīguma princips, personu vienlīdzības princips, krimināltiesiskās represijas individualizācijas princips, represijas samērīguma princips, humānisma princips, vienveidīgas sodu prakses princips un cilvēka tiesību garantēšanas princips (sk.  Ministru kabineta 2009.gada 9.janvāra rīkojumu Nr.6 Kriminālsodu politikas koncepcija).

SODA INDIVIDUALIZĀCIJA

Krimināllikumā paredzētais sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šā likuma ietvaros valsts vārdā piespriež tiesa vai piemēro prokurors, izdodot priekšrakstu par sodu.

Ievērojot noziedzīgo nodarījumu kaitīguma pakāpi un apdraudēto interešu nozīmīgumu, likumdevējs iedalījis noziedzīgos nodarījumus kriminālpārkāpumos un noziegumos. Savukārt noziegumus likumdevējs klasificējis kā mazāk smagus noziegumus, smagus noziegumus un sevišķi smagus noziegumus. Minētais iedalījums ir pamatā soda veida un mēra noteikšanai par konkrētu noziedzīgu nodarījumu.

Paredzot kriminālatbildību par nodarījumu, likumdevējs abstrakti prognozē šā nodarījuma kaitīgumu, savukārt tiesa, piemērojot Krimināllikuma normas, analizē konkrētā nodarījuma raksturu un sniedz tam vērtējumu, kas atspoguļojas vainīgajam noteiktajā sodā. Nosakot sodu par konkrētas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu, tiesnešiem jāievēro Krimināllikuma normas, kas reglamentē soda noteikšanu. Tā kā sods tiek piemērots konkrētai personai, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, sodam ir jābūt individualizētam. Krimināllikuma Sevišķās daļas pantu sankcijās likumdevējs lielākoties ir noteicis plašu amplitūdu starp viena vai otra soda veida minimālo un maksimālo robežu, alternatīvus soda veidus, kas tādējādi ļauj individualizēt vainīgajai personai piespriežamo sodu.

Atbilstoši Krimināllikuma 35.panta otrajā daļā noteiktajam Krimināllikumā paredzēto sodu piemēro ar mērķi aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Ja Krimināllikuma 35.pantā ir noteikts soda mērķis, tad šā likuma 46.pantā ir definēti soda noteikšanas vispārīgie principi. Soda noteikšanas vispārīgie principi ir tās pamatprasības, kas obligāti jāņem vērā, nosakot personai sodu katrā konkrētā gadījumā.

Saskaņā ar Krimināllikuma 46.panta pirmo daļu sodu nosaka tādā apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz Krimināllikuma Sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija. Līdz ar to ir svarīgi nodrošināt nodarījuma pareizu juridisko kvalifikāciju. Kļūda, kvalificējot noziedzīgo nodarījumu, izraisīs arī nepamatota soda noteikšanu. Turklāt personai nosakot sodu par izdarītu noziedzīgu nodarījumu, jāievēro Krimināllikuma Vispārīgās daļas noteikumi, kas reglamentē soda noteikšanu atkarībā no vainas formas, noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas stadijas, vainīgās personas lomas nodarījumā, ja tas izdarīts dalībā vai līdzdalībā u.tml.

Atbilstoši Krimināllikuma 46.panta otrajai daļai, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību.

Izvērtējot noziedzīgā nodarījuma raksturu, jāņem vērā tie tiesas konstatētie apstākļi, kas raksturo konkrēto noziedzīgo nodarījumu un atšķir to no citiem tāda paša veida noziedzīgiem nodarījumiem. Analizējot noziedzīgā nodarījuma raksturu, tiesai jāvērtē konkrētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļi, tostarp noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas veids, laiks, vieta, paņēmieni, likumpārkāpēja motivācija, personas loma noziedzīgajā nodarījumā, nodarījuma realizācijas stadija un iemesli, kas nav ļāvuši to izdarīt līdz galam, noziedzīgā nodarījuma kvalificējošie apstākļi u.tml. (sk. U.Krastiņš, V.Liholaja, A.Niedre. Krimināllikuma zinātniski praktiskais komentārs. Vispārīgā daļa, Firma „ASF”, Rīga, 2007, 160.– 161.lpp.).

Līdz ar izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu likumdevējs prasa izvērtēt arī radīto kaitējumu jeb noziedzīgā nodarījuma kaitīgās sekas. Noziedzīgā nodarījuma kaitīgās sekas izpaužas noteiktu ar Krimināllikumu aizsargātu interešu apdraudējumā. Noziedzīga nodarījuma sekas var būt ne tikai materiālas, fiziskas vai citādi pietiekami viegli novērtējamas. Citādāk tas ir ar nemateriāla rakstura sekām, kas var būt morāla, politiska, sociāla organizatoriska u.tml. rakstura (sk. U.Krastiņš. Noziedzīga nodarījuma sastāvs un nodarījuma kvalifikācija. Teorētiskie aspekti. – Rīga. Tiesu namu aģentūra, 2014, 90.lpp.).

Vainīgā personība ir soda noteikšanas vispārīgo principu pastāvīgs elements. Vainīgā personība ir izvērtējama soda individualizācijas procesā neatkarīgi no citiem Krimināllikuma 46.panta otrajā daļā norādītajiem kritērijiem.

Krimināltiesiska nozīme vainīgā personas izvērtēšanas procesā ir ziņām, kas raksturo personas bioloģiskās un sociālās īpatnības. Tās ir vainīgās personas vecums, dzimums, veselības stāvoklis, ģimenes stāvoklis, attieksme pret darbu, attieksme pret likumu ievērošanu u.tml.

Visplašāk soda individualizācija izpaužas apsūdzētā personības, atbildību mīkstinošo un atbildību pastiprinošo apstākļu izvērtēšanā. Krimināllikuma 46.panta trešā daļa noteic, ka, nosakot soda mēru, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Atbildību mīkstinošie apstākļi, kas raksturo izdarītā noziedzīgā nodarījuma vai to izdarījušās personas īpatnības vai īpašas pazīmes, kas ņemamas vērā, nosakot sodu, ir norādīti Krimināllikuma 47.panta pirmajā daļā. Šo apstākļu esamība ir pamats vieglāka soda piemērošanai vainīgajai personai Krimināllikuma panta sankcijā paredzētajos ietvaros. Apstākļi, kas mīkstina atbildību, ir: (1) noziedzīgā nodarījuma izdarītājs pieteicies par vainīgu, vaļsirdīgi atzinies un nožēlojis izdarīto; (2) vainīgais aktīvi veicinājis noziedzīgā nodarījuma atklāšanu un izmeklēšanu; (3) vainīgais labprātīgi atlīdzinājis cietušajam ar noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu vai novērsis radīto kaitējumu; (4) vainīgais sekmējis citas personas nozieguma atklāšanu; (5) noziedzīgais nodarījums izdarīts cietušā prettiesiskas vai amorālas uzvedības ietekmē; (6) noziedzīgais nodarījums izdarīts, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās, galējās nepieciešamības, noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas aizturēšanas, attaisnojama profesionālā riska, pavēles un rīkojuma izpildīšanas tiesiskuma nosacījumus; (7) noziedzīgo nodarījumu izdarījusi persona ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī. Turklāt Krimināllikuma 47.panta otrā daļa noteic, ka, nosakot sodu, par atbildību mīkstinošu apstākli var atzīt arī citu ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu saistītu apstākli, kurš šajā likumā nav minēts.

Tiesu prakse liecina, ka tiesas visbiežāk atzīst, ka konstatētais atbildību mīkstinošais apstāklis ir apsūdzētā savas vainas atzīšana un izdarītā nožēlošana.

Konstatējot Krimināllikuma 47.panta pirmajā daļā minētos apstākļus, tiesa nedrīkst neatzīt tos par atbildību mīkstinošiem, jo pantā noteikts, ka tie ir atzīstami par atbildību mīkstinošiem, nevis var tikt atzīti par atbildību mīkstinošiem apstākļiem.

Vienlaikus norādāms, ka Krimināllikuma 47.panta pirmajā daļā sniegtais atbildību mīkstinošo apstākļu uzskaitījums nav izsmeļošs. Līdz ar to atbilstoši šā panta otrajā daļā noteiktajam, tiesa, nosakot sodu, par atbildību mīkstinošu apstākli var atzīt arī citu ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu saistītu apstākli, kurš šajā likumā nav paredzēts.

Krimināllikuma 46.panta pirmajā daļā noteikts, ka sodu nosaka tādā apmērā, kādu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu paredz šā likuma sevišķās daļas attiecīgā panta sankcija. Savukārt Krimināllikuma 49.pants paredz atkāpi no šā principa, pieļaujot tāda soda piemērošanu, kas ir vieglāks nekā likumā paredzētais sods. Atbilstoši minētā panta pirmajā daļā noteiktajam tiesa, ievērojot izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, vairākus vainīgā atbildību mīkstinošos apstākļus un vainīgā personību, var atzīst par nepieciešamu noteikt viņam sodu, kas ir zemāks par minimālo robežu, kāda par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēta likumā. Turklāt, mīkstinot sodu, spriedumā papildus ir jāatspoguļo tā piemērošanas nepieciešamība un obligāti jānorāda šāda lēmuma motīvi. Ja netiek konstatēts kaut viens no minētajiem apstākļiem (nav vismaz divu Krimināllikuma 47.panta pirmajā daļā norādīto vai citu tiesas atzīto atbildību mīkstinošo apstākļu vai ir konstatēts atbildību pastiprinošais apstāklis), Krimināllikuma 49.panta nosacījumu piemērošana nav atļauta (sk. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2006.gada 27.janvāra lēmumu lietā Nr.SKK-62/2006).

Bieži vien sabiedrībā neizpratni rada Krimināllikuma 49.¹ panta nosacījumu piemērošana, nosakot sodu. Minētajā pantā paredzēta soda noteikšana, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā ir viens no kriminālprocesa pamatprincipiem, kas nostiprināts Kriminālprocesa likuma 14.pantā. Šā panta pirmajā daļā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir, bez neattaisnotas novilcināšanas, procesa virzītājam izvēloties konkrētiem apstākļiem atbilstošo vienkāršāko kriminālprocesa veidu un nepieļaujot neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē un nepamatotus izdevumus. Konstatējot tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu, tiesa var (1) šo apstākli ņemt vērā pie soda noteikšanas un sodu mīkstināt; (2) noteikt sodu, kas ir zemāks par minimālo robežu, kāda par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēta likumā; (3) noteikt citu, vieglāku soda veidu, nekā par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēts likumā.

Vienlaikus norādāms, ka, pirms piemērot Krimināllikuma 49.¹ panta nosacījumus, tiesas vadās no judikatūrā izstrādātajiem kritērijiem, jo likumā nav noteikti kritēriji, pēc kuriem vadīties, lai izvēlētos konkrētu šā panta pirmajā daļā doto iespēju. Proti, izraugoties vienu no likumā paredzētajām iespējām, kas ir labvēlīgas apsūdzētajam, konstatējot kriminālprocesa neattaisnotu novilcināšanu, tiesai jāņem vērā: tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpuma nozīmīgums gan ilguma, gan intensitātes ziņā; pašas personas rīcības izvērtējums, proti, cik lielā mērā pati persona savas darbības/bezdarbības pēc ir vainojama procesa ilgumā; nolēmums, kāds tiktu pieņemts, ja attiecīgo tiesību pārkāpums nebūtu konstatēts (sk.  Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2012.gada 8.jūnija lēmumu lietā Nr.SKK-248/2012 un 2013.gada apkopojumu „Tiesu prakse par tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un soda noteikšana, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā”).

Atbilstoši Krimināllikuma 46.pantā noteiktajam, nosakot soda mēru, ņem vērā ne tikai atbildību mīkstinošos apstākļus, bet arī atbildību pastiprinošos apstākļus. Atbildību pastiprinošie apstākļi norādīti Krimināllikuma 48.pantā un to uzskaitījums ir izsmeļošs.

Atbildību pastiprinošie apstākļi ir: (1)  noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu; (2)  noziedzīgais nodarījums izdarīts personu grupā; (3)  noziedzīgais nodarījums izdarīts, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli vai citas personas uzticību; (4)  noziedzīgais nodarījums izraisījis smagas sekas; (5)  noziedzīgais nodarījums izdarīts pret sievieti, apzinoties, ka viņa ir grūtniecības stāvoklī; (6)  noziedzīgais nodarījums izdarīts pret personu, kas nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, vai pret personu, izmantojot tās bezpalīdzības stāvokli vai vecuma nevarību; (7)  noziedzīgais nodarījums izdarīts pret personu, izmantojot tās dienesta, materiālo vai citādu atkarību no vainīgā; (8)  noziedzīgais nodarījums izdarīts ar sevišķu cietsirdību vai ņirgājoties par cietušo; (9)  noziedzīgais nodarījums izdarīts, izmantojot sabiedriskā posta apstākļus; (10) noziedzīgais nodarījums izdarīts, lietojot ieročus vai sprāgstošas vielas vai citā vispārbīstamā veidā; (11)  noziedzīgais nodarījums izdarīts mantkārīgu tieksmju dēļ; (12)  noziedzīgais nodarījums izdarīts alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē; (13)  noziedzīgo nodarījumu izdarījusī persona nolūkā panākt soda samazināšanu ir sniegusi apzināti nepatiesas ziņas par citas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu; (14) noziedzīgs nodarījums izdarīts rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu dēļ; (15)  noziedzīgs nodarījums, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai noziedzīgs nodarījums pret tikumību un dzimumneaizskaramību izdarīts pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir pirmajā vai otrajā radniecības pakāpē, vai pret laulāto vai bijušo laulāto, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir vai ir bijis nereģistrētās laulāto attiecībās, vai pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājam ir kopīga (nedalīta) saimniecība.

Krimināllikuma 48.pantā atšķirībā no šā likuma 47.panta ir dots izsmeļošs to apstākļu uzskaitījums, kurus var atzīt par atbildību pastiprinošiem. Proti, šā panta trešā daļa noteic, ka, nosakot sodu, nevar atzīt par atbildību pastiprinošiem tādus apstākļus, kuri nav norādīti Krimināllikumā.

Tiesu praksē visbiežāk atzīts, ka apsūdzētā atbildību pastiprina fakts, ka noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgo nodarījumu recidīvu, kā arī fakts, ka apsūdzētais noziedzīgo nodarījumu izdarījis alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē.

Vienlaikus Krimināllikuma 48.panta otrā daļa noteic, ka, ievērojot noziedzīgā nodarījuma raksturu, tiesa var neatzīt par atbildību pastiprinošu jebkuru no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem. Tomēr šāds lēmums obligāti jāmotivē, proti, tiesai ir jāmotivē, kāpēc, nosakot apsūdzētajam kriminālsodu, tā atzīst, ka noziedzīgā nodarījuma raksturs ļauj tai piemērot Krimināllikuma 48.panta otrajā daļā noteikto.

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments 2008.gada 23.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKK-243/2008 norādījis, ka tiesa, to motivējot, var atzīt par atbildību pastiprinošu apstākli arī tādā gadījumā, ja prokurors nav norādījis uz konkrētu apstākli kā atbildību pastiprinošu, kā arī tad, ja prokurors uzskata, ka konkrēts apstāklis nepastiprina apsūdzētā atbildību (sk. arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas 2008.gada 1.jūlija kopsapulces lēmumu).

Tiesību doktrīnā izteikta atziņa, ka, pastāvot atbildību pastiprinošiem apstākļiem, noziedzīgu nodarījumu izdarījušai personai ir piemērojams bargāks sods salīdzinājumā ar sodu, kāds būtu piemērojams, attiecīgajiem atbildību pastiprinošajiem apstākļiem nepastāvot (sk.  Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa [I-VIII1 nodaļa]. U.Krastiņš, V.Liholaja – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2015, 214.lpp).

Turklāt atzīstams, ka pēc Krimināllikuma jēgas atbildību pastiprinoša apstākļa esamība jau pati par sevi nepieļauj iespēju noteikt panta sankcijā paredzēto minimālo sodu (sk.  Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2005.gada 15.februāra lēmumu lietā Nr.SKK-96/2005 un 2006.gada 8.februāra lēmumu lietā Nr.SKK-74/2006). Līdz ar to secināms, ka, konstatējot kaut vienu atbildību pastiprinošo apstākli, nedrīkst piemērot arī Krimināllikuma 49.pantu un noteikt sodu, kas ir vieglāks nekā likumā paredzētais, kā arī nepiemērot papildsodu, kas par attiecīgo nodarījumu paredzēts obligāti.

Likuma normu radīšana ir likumdevēja uzdevums. Tomēr, lai cik arī perfektas būtu likuma normas, to efektivitāte – tas ir, spēja nodrošināt kriminālsodu politikas principu ievērošanu, kā jau iepriekš minēts, lielā mērā ir atkarīga no šo normu piemērošanas praksē, nosakot personai kriminālsodu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Proti, likuma normu piemērošanas efektivitāte ir atkarīga no to piemērotājiem, tostarp tiesnešiem.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 511.pantā noteiktajam, spriedumam jābūt tiesiskam un pamatotam ar materiālo un procesuālo tiesību normām. Savukārt spriedumu tiesiskumu un pamatotību, tostarp arī piespriestā soda tiesiskumu un pamatotību, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 569.panta trešo daļu pārbauda arī Augstākā tiesa kā kasācijas instances tiesa tajos gadījumos, ja kasācijas sūdzībā vai kasācijas protestā izteiktā prasība ir pamatota ar Krimināllikuma pārkāpumu vai Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kas novedis pie nelikumīga nolēmuma.

Krimināllikuma pārkāpumu uzskaitījums sniegts Kriminālprocesa likuma 574.pantā.

Savukārt Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu uzskaitījums sniegts Kriminālprocesa likuma 575.panta pirmajā un otrajā daļā. Savukārt šā panta trešajā daļā noteikts, ka par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu var atzīt arī citus Kriminālprocesa likuma 575.pantā nenorādītus pārkāpumus, kas noveduši pie nelikumīga nolēmuma.

Izmantojot likumā noteiktās tiesības pārsūdzēt vai protestēt tostarp arī tiesas noteikto sodu, gan apsūdzētais, gan kriminālprocesā iesaistītās personas var panākt tiesas nelikumīga nolēmuma atcelšanu. Protams, ja kasācijas sūdzība vai kasācijas protests būs pamatots ar Krimināllikuma pārkāpumu vai Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu.

TIESU PIEĻAUTIE PĀRKĀPUMI SODU NOTEIKŠANĀ

Turpmāk īsumā pakavēšos pie tiesu pieļautajiem pārkāpumiem, nosakot apsūdzētajiem sodu. Minētos pārkāpumus Augstākās tiesas Krimināllietu departaments konstatējis, izskatot lietas sakarā ar iesniegtajām kasācijas sūdzībām un kasācijas protestiem.

Ir gadījumi, kad tiesas nosaka personai tādu papildsodu, kāds nebija paredzēts Krimināllikuma Sevišķās daļas sankcijā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā. Domājams, ka minētais Krimināllikuma pārkāpums saistāms ar to, ka tiesas ar nepietiekamu rūpību šajos konkrētajos gadījumos iepazinušās ar izdarītajiem grozījumiem Krimināllikumā, kā arī to pārejas noteikumos, kas attiecas uz papildsodu – policijas kontroli.

Tāpat ir konstatēts, ka par personas atbildību pastiprinošo apstākli tiesa atzinusi apstākli, kas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā par tādu likumā nebija atzīts. Piemēram, tiesa atzinusi, ka noziedzīgais nodarījums veido noziedzīgo nodarījumu reālo kopību (sk. Augstākās tiesas 2014.gada 28.novembra lēmumu lietā Nr.SKK-728/2014 un 2014.gada 15.decembra lēmumu lietā Nr.SKK-604/2014) vai par atbildību pastiprinošo apstākli atzīts tas, ka noziedzīgs nodarījums pret tikumību un dzimumneaizskaramību izdarīts pret personu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir pirmajā vai otrajā radniecības pakāpē (sk.  Augstākās tiesas 2016.gada 19.augusta lēmumu lietā Nr.SKK-19/2016).

Motivējot apsūdzētajam piemēroto sodu, tiesas bieži vien tikai formāli pārraksta Krimināllikuma 46.panta otro daļu, kas noteic, ka, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību. Vienlaikus nākas secināt, ka tiesas lielāku uzmanību pievērš apsūdzēto raksturojošiem datiem. Piemēram, ka apsūdzētajam ir ģimene, apgādājamie, pastāvīga dzīvesvieta, ka darba vieta viņu raksturo pozitīvi, ka pirms noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas viņš nevainojami pildījis savus darba pienākumus, ka agrāk nav izdarījis noziedzīgus nodarījumus, ka piekritis lietas izskatīšanai bez pierādījumu pārbaudes. Turklāt šādos gadījumos tiesas nenorāda, kā apsūdzētā personību raksturojošie dati ietekmējuši noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Turklāt tiesas bieži vien nepietiekami vai vispār neizvērtē noziedzīgā nodarījuma kaitīgumu.

Šāda prakse tika atzīta par nepareizu jau Augstākās tiesas 2007.gadā veiktajā tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse pēc Krimināllikuma 160. un 162.panta”, kā arī Augstākās tiesas 2008.gadā veiktajā apkopojumā „Apgabaltiesu kā pirmās instances tiesas un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas kā apelācijas instances tiesas sodu piemērošanas prakse”.

Jau iepriekš norādīju, ka atbildību mīkstinošo apstākļu esamība ir pamats vieglāka soda piemērošanai Krimināllikuma panta sankcijā paredzētajos ietvaros. Tomēr nereti tiesas neievēro, ka Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 1.punktā norādītais apstāklis ir formulēts plašāk. Proti, noziedzīgā nodarījuma izdarītājs pieteicies par vainīgu, vaļsirdīgi atzinies un nožēlojis izdarīto. Tādējādi likuma normā norādīts uz trim personas darbībām, kas tikai kopumā veido šo atbildību mīkstinošo apstākli. Judikatūrā nostiprināts viedoklis – ja kāda no minētajām darbībām netiks konstatēta, tiesa var lemt par šāda apstākļa atzīšanu par atbildību mīkstinošu Krimināllikuma 47.panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā, taču, domājams, neiztrūkstošai vajadzētu būt vainas atzīšanai un izdarītā nožēlošanai (sk. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2007.gada 18.janvāra lēmumu lietā Nr.SKK-35/2007). Minēto iespēju tiesas bieži vien izmanto un, tieši atsaucoties uz Krimināllikuma 47.panta otro daļu, par apsūdzētā atbildību mīkstinošo apstākli atzīst vaļsirdīgo atzīšanos un izdarītā nožēlošanu.

Tāpat Augstākās tiesas 2008.gadā veiktajā tiesu prakses apkopojumā „Apgabaltiesu kā pirmās instances tiesas un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas kā apelācijas instances tiesas sodu piemērošanas prakse” tika norādīts uz nepieļaujamību par atbildību mīkstinošu apstākli atzīt vainas daļēju atzīšanu. Ja persona par pierādītu atzīto darbību izdarīšanā sevi par vainīgu nav atzinusi pilnībā, nevar uzskatīt, ka viņa nožēlo izdarīto. Tādēļ neveidojas apstāklis, kas mīkstina atbildību.

Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa sadarbībā ar Augstākās tiesas tiesnešiem un pieaicinātiem speciālistiem apkopo tiesu praksi par aktuāliem tiesību jautājumiem. Jau iepriekš norādīju uz vairākiem Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumiem, tostarp Augstākās tiesas 2008.gadā veikto apkopojumu „Apgabaltiesu kā pirmās instances tiesas un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas kā apelācijas instances tiesas sodu piemērošanas prakse”. Kopš veiktā apkopojuma pagājis samērā ilgs laiks, 2009.gadā ir pieņemta Kriminālsodu politikas koncepcija, bet ar 2012.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā”, kas stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī, Krimināllikumā tika izdarīti grozījumi, kas skāra gan Vispārīgās, gan Sevišķās daļas normas.

Minētie grozījumi, kā arī sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu interese par sodu noteikšanas principiem ļauj atzīt, ka šis jautājums joprojām nav zaudējis savu aktualitāti. Līdz ar to rodas nepieciešamība veikt tiesu prakses vispusīgu analīzi, lai noskaidrotu tās iezīmes, kas atklājušās sodu piemērošanas politikā pēc grozījumu izdarīšanas Krimināllikumā, kā arī izstrādāt nepieciešamos risinājumus pieļauto kļūdu novēršanai. Šo darbu Augstākā tiesa ir uzsākusi, ieplānojot 2016.gadā veikt tiesu prakses apkopojumu par sodu noteikšanu par vairākiem noziedzīgajiem nodarījumiem un pēc vairākiem spriedumiem, kas ir saistīts arī ar soda noteikšanu par atsevišķu vienveidīgu nodarījumu.

Priekšlasījums Mediju dienā Augstākajā tiesā
2016.gada 13.aprīlī