Nodoms kukuļdošanā

Rakstā sniegts viedoklis par krimināltiesiskiem aspektiem saistībā ar kukuļdošanas subjektīvo pusi, akcentējot uzmanību uz to, kas jāpierāda kriminālprocesā, nevis uz to, kā pierādīt.

Temata aktualitātes pamatošanai jāmin Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas preambulā norādītos draudus, kurus korupcija rada valstu stabilitātei un drošībai, graujot iestāžu darbību, demokrātijas, ētikas un taisnīguma pamatvērtības un pakļaujot riskam ilgspējīgu attīstību un tiesiskumu. Jāatzīst, ka katrs atsevišķs kukuļdošanas gadījums kā koruptīvs nodarījums apdraud daudzas sabiedrības vērtības. Apzinoties kukuļdošanas kaitīgumu, likumdevējs šo koruptīvo nodarījumu bez kvalificējošām pazīmēm atzina par smagu noziegumu, paredzot par kukuļdošanas izdarīšanu sodīšanu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem. Pastāvot kvalificējošiem apstākļiem, iespējamais piespriestais sods var pat sasniegt brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem.

Ņemot vērā kukuļdošanas klasifikāciju, Latvijā ir kriminalizēts ne tikai kukuļdošanas mēģinājums, bet arī sagatavošanās kukuļdošanai.

Kukuļdošanas kaitīguma apzināšanās liek ar lielu atbildību pieiet kukuļdošanas kvalifikācijai, kurā viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir saistīts ar pareizu kukuļdošanas subjektīvās puses noteikšanu.

Pievēršoties temata detalizētam izklāstam, jāmin, ka kukuļdošana ir valsts amatpersonas uzpirkšana, lai tā, izmantojot savu dienesta stāvokli, izdarītu vai neizdarītu kādu darbību kādas personas interesēs.

Latvijā ir kriminalizēti daudzi uzpirkšanas veidi, tostarp prettiesiska labumu došana, tirgošanās ar ietekmi, komerciālā uzpirkšana, kā arī jebkura tīša noziedzīga nodarījuma organizēšana vai atbalstīšana ar uzpirkšanu. Analizējot visu iespējamo uzpirkšanas veidu subjektīvo pusi, jākonstatē, ka uzpirkšana var būt tikai tīša ar tiešu nodomu. Jebkuram uzpirkšanas veidam ir raksturīgs īpašs nolūks – panākt ar labuma došanu sev vēlamo rezultātu. Arī persona, kas veic kukuļdošanu, vēlas ar uzpirkšanu panākt konkrēto valsts amatpersonas rīcību.

Turpinājumā īsumā tiks atklāts, kādas vainas formas un to veidi pastāv Latvijas krimināltiesībās.

Krimināllikuma 8.panta pirmā daļa paredz divas vainas formas: nodoms un neuzmanība. Neuzmanības vainas forma neattiecas uz kukuļdošanu.

Savukārt noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu jeb tīši, ja persona to izdarījusi ar tiešu vai netiešu nodomu.

Vainas formu klasifikācijas pamatā, kā norāda profesors Uldis Krastiņš, ir apziņas un gribas dažādi kombinējumi. Uldis Krastiņš raksta: „[..] analizējot personas psihisko attieksmi noziedzīgā nodarījumā, noteicošās ir personas psihiskās darbības divas puses – intelektuālais moments (zināšana, apzināšanās, paredzēšana) un gribas moments, kas reālajā pasaulē izpaužas gribētas darbības vai bezdarbības veidā”. Ņemot vērā gribas un intelektuālo momentu, saskaņā ar Krimināllikuma 9.panta otro daļu Latvijā par izdarītu ar tiešu nodomu atzīstami tādi noziedzīgi nodarījumi, kuros persona apzinājusies savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu un to apzināti veikusi vai pieļāvusi vai arī apzinājusies savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu, paredzējusi nodarījuma kaitīgās sekas un vēlējusies to iestāšanos. Savukārt saskaņā ar Krimināllikuma 9.panta trešo daļu par izdarītu ar netiešu nodomu atzīstami tādi noziedzīgi nodarījumi, kuros persona apzinājusies savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu, paredzējusi nodarījuma kaitīgās sekas un, kaut arī šīs sekas nav vēlējusies, tomēr apzināti pieļāvusi to iestāšanos.

Kā redzams, būtiskākā atšķirība starp tiešu un netiešu nodomu ir tas, ka netieša nodoma gadījumā gribas moments ir nevēlēšanās. Latvijā tikai ar tiešu nodomu izdarīta noziedzīga nodarījuma gadījumā psihiskās darbības gribas moments izpaužas kā vēlmes.

Vispusīgai temata atklāšanai jānorāda, ka krimināltiesību doktrīnā tiešais nodoms tiek iedalīts vēl vairākos veidos, tostarp teorijā izdala nenoteikto vai nekonkretizēto nodomu. Krimināllikuma komentāros par nenoteikto jeb nekonkretizēto nodomu norādīts: „Šim nodoma veidam raksturīgs tas, ka persona paredz, kādas sekas vispār var izraisīt konkrētā darbība vai bezdarbība, bet viņas apziņā tās nav konkretizētas.” Respektīvi, nenoteikta jeb nekonkretizēta nodoma gadījumā personas apziņā pastāv vairāki iespējami notikumu norises varianti un viņa pieļauj un vēlas jebkuru no tiem. Minētai atziņai par nenoteikto jeb nekonkretizēto nodomu rakstā vēl uzmanība tiks pievērsta, kad tiks izklāstīta ar nodomu saistīta problemātika starpniecības kukuļošanā kvalifikācijā.

Analizējot kukuļdošanas subjektīvo pusi, vispirms jāizdala kukuļdošanas objektīvās puses pazīmes, attiecībā pret kurām jākonstatē intelektuālais un gribas moments.

Kukuļdošanas objektīvās puses svarīgākās pazīmes ir:

• aktīva darbība, kas var izpausties kā jebkāda labuma došana, piedāvāšana vai apsolīšana;

• labums kā kukulis, kuram ir noteikta vērtība;

• valsts amatpersona;

• par labuma došanu sagaidāmais rezultāts.

Kukuļdošanas gadījumā vainīgais apzinās, ka viņš dod, piedāvā vai apsola labumu kā kukuli valsts amatpersonai par kādas darbības izdarīšanu vai neizdarīšanu un vēlas to.

Pastāv iespēja, ka persona var kļūdīties par kukuļa vērtību un par valsts amatpersonas statusu.

Ja vainīgais kļūdaini uzskatīja, ka kukulis ir lielos apmēros, bet realitātē kukuļa vērtība šādus apmērus nesasniedz, nodarījums jākvalificē kā mēģinājums kukuļdošanai lielos apmēros.

Ja vainīgais kļūdaini uzskatīja, ka kukulis tiek dots valsts amatpersonai, bet realitātē personai nebija valsts amatpersonas statusa, nodarījums jākvalificē kā kukuļdošanas mēģinājums.

Kukuļošanas subjektīvās puses izvērtējums kļūst sarežģītāks, kad kukuļošanā iesaistīts ne tikai kukuļdevējs un kukuļņēmējs, bet arī starpnieks. Piemēram, ja starpniekam tiek iedota nauda, lai viņš panāk no valsts amatpersonas konkrēto rīcību. Sniegtajā piemērā pastāv iespēja, ka naudas devējs neizslēdz un pieņem, ka valsts amatpersonas rīcība var tikt panākta ar dažādiem līdzekļiem. Ja persona pieļauj jebkuru no iespējamiem notikuma risināšanās variantiem, tostarp kukuļdošanu, tad labuma devēja izdarītajā nodarījumā konstatējams nenoteiktais jeb nekonkretizētais nodoms. Šādos gadījumos, ja valsts amatpersona saņem labumu kā kukuli un labuma devējs to apzinās un vēlas, tad labuma devēja nodarījums kvalificējams kā kukuļdošana.

Jāpiekrīt Krimināllikuma komentāros secinātajam: „Gadījumos, kad kukuļošanā tiek iesaistīts starpnieks, kukuļa devēja psihiskā attieksme jākonstatē gan attiecībā uz rezultātu, kādu kukuļdevējs vēlas sasniegt, gan attiecībā uz līdzekļiem, kādi tiek pielietoti rezultāta sasniegšanai. Kukuļdevējam var būt alternatīva psihiskā attieksme pret starpnieka darbībām, proti, kukuļdevējs līdzekļu izvēli vēlamā rezultāta sasniegšanai atstāj starpnieka ziņā. Kukuļdevēja subjektīvā puse šādos gadījumos var izpausties ar tiešu nodomu.”

Pastāv arī viedoklis, ka kukuļdošanu var izdarīt ar netiešu nodomu. Šāds viedoklis, piemēram, tika izteikts Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora Māra Lejas rakstā „Vai Krimināllikumā bija nepieciešama jauna nodoma definīcija”. Proti, Māris Leja norāda: „[..] ārvalstīs kā tipisks piemērs kukuļdošanai ar netiešu nodomu minēta situācija, kad uzņēmums samaksā ārkārtīgi lielu naudas summu konsultantam vai aģentam, kura vienīgas uzdevums ir iegūt šim uzņēmumam līgumu no ārvalsts valdības valstī ar augstu korupcijas risku, t.i., kad persona droši nezina, ka tiks izdarīta kukuļdošana, taču pieļauj visai lielu varbūtību un akceptē (samierinās, pacieš), ja tas tā notiktu”. Jāatzīmē, ka citētajā piemērā nebija pieminēta nevēlēšanās kā netiešā nodomā ietilpstošais gribas moments, tādēļ jautājums par netieša nodoma esamību ir diskutabls.

Savukārt vadošais krimināltiesību eksperts Uldis Krastiņš, komentējot Māra Lejas atziņas, norāda: „Kukuļdevējs, rīkojoties prettiesiski, apzinās savas darbības kaitīgumu, kas izpaužas kā materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labuma nodošana amatpersonai personiski vai ar starpnieku. Tas nozīmē, ka kukuļdevējs kukuļdošanu kā prettiesisku darbību izdara ar tiešu nodomu, par ko liecina arī kukuļa došanas īpašais nolūks – lai amatpersona, kurai kukulis nodots, izmantojot savu dienesta stāvokli, izdarītu vai neizdarītu kādu darbību kukuļdevēja vai citas personas interesēs.” Ulda Krastiņa atziņā, kā redzams, ir uzsvērts īpašs nolūks, kuru, jāatzīst, nav iespējams realizēt, nevēloties to.

Tieslietu ministrijas, Latvijas Republikas Prokuratūras un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vienoti izstrādātajos ieteikumos par tiešā nodoma tvērumu, piemērojot OECD Darba grupas izstrādāto Tipoloģiju par starpnieku lomu starptautiskajos biznesa darījumos, norādīts: „Personai (kukuļa devējam) var būt alternatīva psihiskā attieksme pret starpnieka darbībām, citiem vārdiem – viņš to atstāj starpnieka ziņā. Ja tāda alternatīva pastāv un kukulis tiek nodots, tad kukuļa devēja psihiskās darbības intelektuālais moments kopā ar pašu darbību (naudas nodošanu starpniekam) var veidot vainas formu – tiešu nodomu.”

Apkopojot publiski izteiktos viedokļus par kukuļdošanas subjektīvo pusi, jāsecina, ka gadījumos, kad kukuļņēmējs labumu saņem no starpnieka, tad, lai labuma devēja rīcību atzītu par kukuļdošanu, jākonstatē Krimināllikuma 323.pantā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāvs. Krimināllikuma 323.panta pirmā daļa paredz kriminālatbildību par kukuļa, tas ir, materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labumu došanu vai piedāvāšanu vai par kukuļa apsolīšanu pēc tā pieprasīšanas personiski vai ar starpnieku valsts amatpersonai, lai tā, izmantojot savu dienesta stāvokli, izdarītu vai neizdarītu kādu darbību kukuļdevēja, kukuļa piedāvātāja vai apsolītāja, vai citas personas interesēs, neatkarīgi no tā, vai nodotais, piedāvātais vai apsolītais kukulis domāts šai valsts amatpersonai vai jebkurai citai personai. Respektīvi, kukuļdošana būs, ja labums tiks dots, piedāvāts vai apsolīts valsts amatpersonai, neatkarīgi no tā, vai došana notiek personiski vai ar starpnieku.

Realizējot kukuļdošanu ar starpnieku, kukuļdevēja gribas moments izpaudīsies vēlmē kukuli iedot, bet intelektuālais moments – zināšanās par īstenoto valsts amatpersonas uzpirkšanu.

Analizējot vairāku personu piedalīšanos kukuļošanā, jānorobežo kukuļošanas starpnieka nodarījums no kukuļdošanas līdzdalībnieka un kukuļdošanas dalībnieka (līdzizdarītāja) nodarījuma. Šajā norobežošanā jāņem vērā, ka Krimināllikuma 323.panta otrā un trešā daļa paredz dalības veidu kā kvalificējošo pazīmi. Krimināllikuma 323.panta otrajā daļā kā kvalificējošā pazīme paredzēta grupa pēc iepriekšējas vienošanās. Savukārt Krimināllikuma 323.panta trešajā daļā kā kvalificējošā pazīme paredzēta organizēta grupa.

Krimināltiesību doktrīnā nostiprināts, ka dalību veido tikai noziedzīga nodarījuma izdarītāji (līdzizdarītāji). Saskaņā ar Krimināllikuma 17.pantā noteikto par noziedzīga nodarījuma izdarītāju uzskatāma persona, kas noziedzīgo nodarījumu pati tieši izdarījusi vai tā izdarīšanā izmantojusi citu personu, kura saskaņā ar šā likuma nosacījumiem nav saucama pie kriminālatbildības. Līdz ar to, kvalificējot grupā izdarīto kukuļdošanu, jākonstatē katra dalībnieka (līdzizdarītāja) darbībās kukuļdošanas pilns sastāvs.

Savukārt Krimināllikuma 20.pants reglamentē līdzdalību noziedzīgā nodarījumā. Saskaņā ar Krimināllikuma 20.panta pirmo daļu par līdzdalību uzskatāma apzināta darbība vai bezdarbība, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar citu personu (izdarītāju) piedalījusies tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā tiešā izdarītāja. Noziedzīga nodarījuma līdzdalībnieki ir organizētāji, uzkūdītāji, atbalstītāji.

Kukuļdošanas organizētājs ir persona, kura vada kukuļdošanu vai veic organizatoriskās darbības, lai kukuļdošana notiktu.

Kukuļdošanas uzkūdītājs ir persona, kura pamudinājusi izdarīt kukuļdošanu.

Visbeidzot kukuļdošanas atbalstītājs ir persona, kura apzināti veicinājusi kukuļdošanas izdarīšanu, dodot padomus, norādījumus, līdzekļus vai novēršot šķēršļus tā izdarīšanai, kā arī persona, kura iepriekš apsolījusi noslēpt kukuļdošanas izdarītāju vai līdzdalībnieku vai citādā veidā atbalstījusi kukuļdošanu, piemēram, iepriekš apsolot noslēpt kukuļdošanas pēdas.

Gluži tāpat kā kukuļošanas starpnieka nodarījumā, arī kukuļdošanas līdzdalībnieka un kukuļdošanas dalībnieka (līdzizdarītāja) nodarījumā subjektīvo pusi veido tiešs nodoms.

Turklāt jāņem vērā, ka līdzdalības gadījumā iespējams arī izdarītāja ekscess, kas paredzēts Krimināllikuma 20.panta septītajā daļā, kurā noteikts – ja līdzdalībnieks nav apzinājies kādu no izdarītāja un citu līdzdalībnieku izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, viņš par tiem nav saucams pie kriminālatbildības. Respektīvi, ja persona ir organizējusi, atbalstījusi vai uzkūdījusi kukuļdošanu nelielos apmēros, bet izdarītājs īstenoja kukuļdošanu lielos apmēros, tad persona nav saucama pie kriminālatbildības par kukuļdošanas lielos apmēros organizēšanu, atbalstīšanu vai uzkūdīšanu.

Minēto var attiecināt arī uz gadījumiem, kad, piemēram, starpnieks kukuļošanā izdara kaut ko, ko labuma devējs nav apzinājies. Jānorāda, ka tas nebūs izdarītāja ekscess, bet risinājums ir analoģisks. Piemēram, ja labuma devējs starpniekam iedeva naudu lielos apmēros ar konkrēto norādījumu, proti, lai starpnieks daļu no naudas patur sev kā atlīdzību par starpniecību, bet atlikušo daļu, kura vairs nebūs lielos apmēros, nodod valsts amatpersonai. Taču starpnieks visu naudu lielos apmēros kā kukuli iedeva valsts amatpersonai. Šajā gadījumā labuma devēja nodarījumā nebūtu jākonstatē kukuļdošana lielos apmēros, ja labuma devējs neapzinājies to, ka starpnieks valsts amatpersonai nodos naudu lielos apmēros.

Jāsecina, ka izdarītie secinājumi nav pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas 16.panta pirmajā daļā noteikto. Šajā normā par kukuļdošanu atzīta tīši veikta darbība, kas izpaužas kā ārvalsts amatpersonai vai starptautiskas organizācijas amatpersonai nepienācīgas priekšrocības tieša vai netieša apsolīšana, piedāvāšana vai došana vai nu šai amatpersonai, vai arī kādai citai fiziskai vai juridiskai personai, lai šī amatpersona, pildot savus oficiālos pienākumus, rīkotos vai atturētos no noteiktas rīcības, lai, veicot starptautisku uzņēmējdarbību, iegūtu vai paturētu darījumu vai cita veida nepienākošos labumu.

Minētie secinājumi nav pretrunā arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas 1997.gada 21.novembra Konvencijas par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos 1.panta pirmajā daļā noteiktajam. Šajā normā paredzēts, ka ikvienas personas veikta apzināta nepiemērotu finanšu vai cita veida labumu piedāvāšana, apsolīšana vai došana ārvalsts amatpersonai vai trešajai pusei, nododot to tieši šai ārvalsts amatpersonai vai caur starpniekiem, lai amatpersona rīkotos vai atturētos no zināmas rīcības, kas saistīta ar amatpersonas amata pienākumu izpildi, nolūkā iegūt vai saglabāt darījumu vai cita veida neatbilstošas priekšrocības starptautiskas komercdarbības veikšanā, ir uzskatāma par krimināli sodāmu nodarījumu.

Abos starptautiskajos normatīvajos aktos kā kukuļdošana tiek paredzēta tīša darbība ar īpašu mērķi, proti, ar labuma došanu valsts amatpersonai panākt valsts amatpersonas konkrēto rīcību. Šādu nodarījumu nav iespējams īstenot, nevēloties to, tādēļ netiešs nodoms Krimināllikuma 9.panta trešās daļas izpratnē kukuļdošanā nav iespējams.

Noslēgumā jāpiebilst, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijas 28.pantu apzināšanās, nodoms vai nolūks, kas ir nepieciešamie elementi saskaņā ar šo Konvenciju atzītiem noziedzīgajiem nodarījumiem, var tikt secināti no objektīviem faktiskajiem apstākļiem. Jāatzīst, ka šobrīd nav Augstākās tiesas prakses par kukuļdošanu pēc spēkā esošās Krimināllikuma 323.panta redakcijas. Pēdējos gados būtiski tika grozīts ne tikai Krimināllikuma 323.pants, bet arī normas, kas reglamentē vainas formas. Ņemot vērā minēto, tiesu prakses analīze šoreiz izpaliks.